Tautskolas skolotājiem 2018/2019 m.g. gaidot

Sveiciens Jaunajā mācību gadā!

Tautskolas galvenie izglītības uzdevumi.

Pagājuša gadsimta sākumā dzīvoja tāds Kārlis Kundziņš, filozofs, teologs, pedagogs. Viņš par ļoti svarīgu bērnu, jauniešu audzināšanā uzskatīja nepieciešamību audzināmos orientēt uz viss augstākām virsotnēm, viss augstākiem ideāliem. Es pievienojos tam un aicinu arī jūs tam pievienoties. Šī aicinājuma ietvaros, šodien mēģināsim ieraudzīt mūsu darba augstākās virsotnes un galvenos ceļus uz tām.

Šoreiz, te Ojārs, nostāsies jūsu priekšā, lai rosinātu radoši darboties jaunajā mācību gadā, atbilstoši holistiskai filosofijai, atbilstoši mūsu skolas idejām. Mūsu skola ir unikāls veidojums ne tikai Latvijā. Mēs nekautrējamies atbilstoši jaunām atziņām, zināšanām, atklāsmēm ieraudzīt nākotni un “bruģēt” ceļu uz to. Mēs neesam skola, kas akli vai arī kā īpatni esam aicināti realizēt valsts izglītības standartu. Mūsu ceļš nav viegls divu iemeslu dēļ: pirmais - sabiedrība kopumā nav gatava pieņemt Jauno laikmetu. Jaunais laikmets pieprasa Brīvību tās locekļiem. Un otrs iemesls: mēs paši līdz galam neesam gatavi būt BRĪVI. Pirmais iemels liek cīnīties par “Brīvību” – kaut vai “zupas bļodas kaujas”, kuras sadzirdēja un, iespējams, iestrādās likumos jaunas normas, kas ļaus skolām brīvāk izvēlēties ēdienu karti. Otrs iemesls, liek strādāt katram pašam ar sevi, pētīt sevi, prasa spēku atteikties no veciem stereotipiem. Protams, ka varam viens otram palīdzēt un tāpēc es esmu te un runāju. Pirmo savstarpējo palīdzēšanu es saskatu brīdī, kad nosēdīsimies aplī ar vienādām tiesībām paust savu. Gatavojaties! - nākamajā sarunas reizē, tā arī darīsim, -  mēs defokusēsim uzmanību no Ojāra uz katru sarunas dalībnieku.

Pirmā skolas diena būs tikai pēc divām nedēļām, bet mums, skolotājiem, jau jādomā, ko un kā darīt – t.i., mūsu darbs nedrīkst pārtapt ikdienas rutīnā, bet radoši jāmeklē arvien kas jauns. Un ne jau “jaunais”, kā pašmērķis, bet “jaunais”, kas uzlikts uz kaut kāda stara, kas mūs savieno ar nākotnes Latviju. Mērķis ir nākotnes Latvija, mērķis ir panākt, ka Latvijas ļaudis dara to, kas tiem Dieva laistajā pasaulē, kārtībā būtu jādara, t.i., jāpanāk, lai tie “rīkotos pareizi”. Par Latvijas vīziju esam domājuši agrāk un tā ir ielikta Tautskolas mājas lapā. Tajā savilktas ne tikai mūsu tautskolas kopienas idejas (ideju autori nav piemirsti un visi ir pieminēti, kā Latvijas vīzijas autori), bet arī citu dižāko Latvijas ļaužu domās, pētījumos, atklāsmēs. Šodien pieskarsimies dažiem “veselumiem” jeb “holoniem” un viņu vietu “holohierarhijā”.  Viens tāds “holons” ir latvietis un cits holons, latvieti ietverošais - Latvija.  Tie kā veselumi  ir gan kā patstāvīgi veidojumi, gan savstarpēji saistīti. Tas nozīmē, ka katrā latvietī ir Latvija un, nemaz jau nerunājot par to, ka Latvijā ir latvieši. Savstarpējā šo Veselumu saderība rodama latviskajā dzīvesziņā (ar “dzīvesziņu” saprotot ne Marksa sabiedrības dialektiskās attīstības augli, bet ko tādu, ko Dievs iekodējis mūsu gara gēnos). Šo Veselumu vienība ir svēta, tajā rodama Patiesība un tā ir vispārējas saskanīgas harmonijas nepieciešams un pietiekams nosacījums. Tas ir “Klātesamības” jautājums, - klātesamība tautai, pat vairāk, tā ir klātesamība Dievam, klātesamība Visumam – tālāko holohierarhijas holonu vienotībai, Klātesamība Patiesībai. Kā uz to iet?

Kas es esmu? Klātesamība. Intuīcijas nozīmīgums.

Vispirms katram ir jāatrod sava vieta “zem Saules”.  Jāzina, kas esmu, ko varu, kā es pareizi piepildīšu šo dzīvi, - vai es tiešām daru to, kas man jādara.  Pirmajā brīdī šķiet, ka šādi jautājumi ir lieki, - vai tad es nedaru to, kas man patīk, vai caur to, ko daru es nerealizēju sevi (Maslova piramīdas izpratnē)? Teikšu, ka pat augsta apziņas stāvokļa īpašnieki (kaut vai pēc Wilbera skalas) ne vienmēr zina konkrētus savus dzīves uzdevumus un ne reti nomaldās Zemes dzīves piespēlētajos sabiedriskās kārtības visatļautības džungļos. Cilvēki ir iemācījušies izlikt smalki vērptus hedonisma tīklus, ka tos reizēm nepamana pat Jaunā laikmeta aicinātie. Ir viens vienkāršs signāls, kurš liecina, ka esat “uz pareizā ceļa” – tā ir svētlaimes izjūta, kura laiku pa laika jūs pārņem, kad darāt to, ko darāt. Tas nav tikai priecīgs prāts, apmierinājums par padarīto, gandarījums par pienākuma sekmīgu izpildi, atbildības apziņa, piepildījums utt., tas ir kas tāds, kas liek līksmot katrai jūsu auguma šūnai, kas ielīst jūsu sirdī, kā dzīvības, visa vienotības eliksīrs un liek pēkšņi liet prieka asaras un pateikties ne kam citam, kā tikai Dievam par to, kas esat šeit un tagad, ka darāt to, ko darāt. Ir tāda kā Dieva klātesamības sajūta, klātesamība kaut kam lielam, dižām, ka esat tajā viss iekšā.

Visvienkāršākais veids kā “dzīvot savu dzīvi” ir, padarot to par “dabīgu”. Ar “dabīgumu” nav jāsaprot tikai iziešana dabā (arī tas ir svarīgi), ar to ir jāsaprot prāta neierobežotu ļaušanos dzīves notikumiem. Atkal var šķist, ka lieki runāts, - vai tad mēs tā nedarām? Šaubas rada prāts. Mēs esam paraduši pakļauties prātam, jo uzskatām, ka tas ir tas īstais mēs, tas esmu ES. Šī sajūta (pieņēmums) šķiet tik dabīga, ka šī viltus ES noliegšana, prātā ģenerē ļoti pārliecinošus argumentus prāta spriedumiem par labu. Parasti mēs par šo atkarību nepiedomājam, bet vienkārši, it kā pašsaprotamā, “dabīgā” kārtā pakļaujamies tam, pat nenojaušot, ka ir kaut kas daudz dabīgāks, kas tam stāv pāri. Es to sauktu par “intuitīvo prātu” (smalkākā sarunā būtu īpaši jārunā par prātu, apziņu, domu, - kur tas ir, ka tas veidojas, vai mūsu atmiņas spējas nosaka sinapses utt.?). Mums dzīvē ir pietiekami daudz pēkšņu notikumu, kad prāts apjūk, nezinādams ko darīt vai nav vienkārši laiks spriedumu veidošanai un tajā brīdi atnāk kaut kas no “nekurienes”, t.i., mēs intuitīvi zinām, kas ir jādara. Tātad tikt pie “dabīgā stāvokļa” ir reizē gan vienkārši, gan sarežģīti – mums šie īsie, negaidītie mirkļi ir jāpārvērš patstāvīgā “klātbūtnē”. Domāju, ka mākam atšķirt ikdienā šos intuitīvos impulsus no vispārējās, nebeidzamās “jezgas” prātā. Te es necenšos noniecināt prātu, bet tikai ierādīt katram savu vietu Patiesības meklējumos. Prāts, kad esam sākuši aktīvi nodarbināt “neatkarīgo vērotāju”, kad bez mazākām šaubām pieņemat lēmumus un darāt visu atbilstoši intuīcijai, labprāt ieņem savu “dabīgo” darba rūķa vietu. Tam ir daudz interesantāk, jo tam tiek dota iespēja strādāt ar “neapstrīdamām” patiesībām, ar daudzkrāsaināku materiālu, tam nav vairs jāklīst pa šaubu ceļiem – nenoteiktība, neskaidrība nogurdina, kaitina, pat noved depresīvā, bezizejas stāvoklī.

 Es minēju “neatkarīgo vērotāju”. Kaut kur, kaut kad par viņu jau esmu runājis. Pirmo reizi es ar šo jēdzienu saskāros, iepazīstot Šri Aurobindo atklājumus. Tajos tiek norādīts, ka, lai izvērtētu, kas nāk no prāta, kas no intuīcijas, kas no haotiskas domu, notikumu plūsmas ap mums, ir jāiedibina “neatkarīgā vērotāja” institūts. Tas ir kaut kas tāds, kas stāv ārpus prāta, bet tajā pat laikā paliek mūsu sapratnes fokusā. Vēlāk, kad iepazinos ar Jaunā laikmeta dižākajiem bērniem, noskaidrojās, ka ”neatkarīgais vērotājs” nav Šri Aurobindo izgudrojums – tā ir tikpat reāla būtne kā, piemēram, “sargeņģelis” un tam ir tikai jāliek pildīt savus uzdevumus. Pamēģiniet un jūs redzēsiet cik tas ir vienkārši, - jūs pēkšņi savas sapratnes laukā ievērosiet kādu, kas stāv ārpus jūsu prāta, bet ir tikpat “klātesošs”, kā prāts. Viņu var ieraudzīt tādā kā spraugā, kuras vienā pusē ir prāts un otrā pusē divas citas lietas: garām skrejošo tēlu mākonis un sakārtota, skaidra intuitīvā informācija. Šāda “redzēšana” palīdz nomierināt prātu, - jūs reāli redzat to “viļņojamies”, mēs spējam šo viļņošanos samazināt līdz nullei, mēs tādā veidā spējam momentāni ieraudzīt kaut ko, kas pēkšņi grib izlauzties no “prāta” un momentā to arī noslāpēt. Uzrunājiet viņu – “neatkarīgo vērotāju”, iepazīstaties, noskaidrojiet kā viņu sauc, lai citreiz vieglāk būtu pieaicināt jauno draugu-palīgu. Šīs zināšanas, paņēmiens var ļoti palīdzēt daudzos dzīves gadījumos. Piemēram gremdējoties “klusumā”, gatavojoties meditācijai vai, piemēram, naktīs, kad nenāk miegs, tāpēc ka vainīga prāta nerimstošā aktivitāte.

Ne velti mēs pirms pāris gadiem strādājām pie savām intuīcijām. Ja būs atsaucība, mēs varētu šo darbu turpināt šogad. Par “intuitīvā prāta” izšķirošo nozīmīgumu pedagoga (arī citu profesiju), vecāku dzīvēs varētu vēl runāt daudz, bet šodien mums tālākai sarunai ir jāpieņem, vienkārši jāpieņem, ka tā tas ir. Varu tikai piebilst, ka man pašam “intuīcijas” kursi deva ļoti daudz. Ir viena tāda lieta: ir nepieciešama uzticēšanās intuīcijai, kas savukārt ir saistāma ar uzticēšanos likteņa grāmatai, - informācijas patiesīgums slēpjas tajā, ka tā ir harmoniski ieskaņota ne tikai vispārējo dzīves notikumu virknē, bet visā laiktelpā ap mums. Uzticēšanās pierādāma ar darbību, - jūs darāt to, ko tā jums pasaka. Ir muļķīgi, augstprātīgi nerīkoties saskaņā ar to. Regulāra sekošana tai, nodrošina arvien biežāku tās parādīšanos.

Intuīcijas pieņemšana saistīta ar visai revolucionāru tradicionālo izpratnes maiņu par “evolūciju”. Jau runāts, ka “evolūcijas” pareizs tulkojums no latiņu valodas nozīmē “attīšanos”. Var jau būt, ka Darvins, runājot par saviem novērojumiem dabā - kā mainās dzīvības formas, tām topot arvien komplicētākām, to tā arī saprata. Taču zemie apzinās stāvokļi (lielais vairums cilvēku atrodas zemos apziņas stāvokļos) nespēja to pieņemt un iztulkoja “evolūciju” pa savam. Vēlākos laikos, kad Marks pētīja sabiedrības attīstību, to faktiski pakārtoja Darvina pārprastai teorijai. “Attīšanās” nozīmē to, ka jāpieņem, ka ir kāda Māte, kāds Tēvs, kas devis impulsu attīšanās procesa sākotnei, pat vēl trakāk – tajā “sēklā” kas tikusi abu lolota un apaugļota ir bijis ielikts VISS TAS kas nu ir un būs. Intuīcija nozīmē to, ka jūs piekļūstat VISA, KAS IR “attīšanās” procesa algoritmam. “Attīšanos” nevajadzētu sajaukt ar “attīstību” – “attīšanās” process ir dievišķu būtņu inspirēts, tātad vienmēr “pozitīvs” (kas tad, ja ne Dievs zina vislabāk), bet “attīstība” var būt gan ar pozitīvu, gan negatīvu zīmi, piemēram, kā mēs to vērojam “brīvās gribas” (lasi – visatļautības) sabiedrības attīstības līkločos.

Ja sekosiet intuīcijai (dzīvosiet “dabīgu” dzīvi), tā atklās, kas mēs katrs esam un kas mums katram jādara. Atgriežamies pie sākumā teiktā par cilvēka un tautas vienotību. Otrs instruments sevis atklāšanai, savas vietas zem Saules sameklēšanai, minētās saderības dēļ var tikt meklēts sabiedrībā jeb tautā, kurā esam piedzimuši. Mēs piedzimstam konkrētā tautā, lai tajā arī realizētos, dabīgā kārtā iekļautos tās “attīšanās procesā”. Realizējamies paši un “bruģējam” ceļu iespējai realizēties arī mūsu audzēkņiem - tā tiks sasniegts sākumā minētais mērķis attiecība uz Latviju un tās ļaudīm.

Lai top!

Ojārs