Ēriks Froms Cilvēks pats sev

Konspekts
 
Cilvēkiem piemīt liela tieksme būt veseliem un laimīgiem, kas ir viņu dabas daļa..
Nevajadzētu brīnīties par to, kāpēc pasaulē ir daudz neirotiķu, bet gan par to, ka neskatoties uz milzums nelabvēlīgu faktoru, lielākā daļa cilvēku ir relatīvi veseli..
Radot jaunus un daudz pilnīgākus dabas pakļaušanas līdzekļus, cilvēks iepinies šo līdzekļu tīklos un pazaudējis izpratni par paša cilvēka mērķi, kas ir vienīgā kas dod tam jēgu...
Cilvēcisko personību nav iespējams iepazīt neaplūkojot to veselumā..
Humānistiskā ētika pieņem, ka cilvēka mērķis ir būt pašam. Uzvedības tikumisko normu avots meklējams cilvēka dabā, morālās normas nosaka iedzimtas cilvēka īpašības un šo normu neievērošana noved pie emocionāla un fiziska sabrukuma. ..
Ne pašnoliegsme un ne egoisms, bet sevis mīlestība, ne individualitātes noliegšana, bet patiesas cilvēciskas būtības apliecināšana – lūk augstākās humānistiskās ētikas vērtības. Lai būtu parliecināts savās vērtībās, cilvēkam jāzina pašam sevi, savu spēju būt labam un produktivitāte…
Autoratīvā ētikā vara nosaka, kas ir labs cilvēkam un uzstāda likumus un normas tā uzvedībai. Humānistiskajā ētikā cilvēks pats ir likumdevējs un normu izpildītājs, to formālais avots vai regulējošais spēks un tā saturs…
Šodien… bailes no nosodījuma un vēlme pēc apbalvojuma ir pati varenākā un vienīga motivācija morālam spriedumam.
Paklausība ir galvenā tikumība, bet nepaklausība – galvenais grēks.
Humānistiskajā etikā var izdalīt formalos un saturiskos kritērijus; Formālā balstās uz principu, ka pats cilvēks, bet ne viņam sveša vara, var noteikt tikumības un netikumības kritērijus. Saturiskais – ka labais ir tas, kas ir labs cilvēkam, bet ļaunais, tas kas kaitē tam. …. Autoritārā ētikā tikumība nozīmē pašnoliegsni un paklausību, individualitātes nomākšanu un tās nepilnīgu realizāciju.
Humānistiskā ētika ir antropocentriska (ne tādā nozīmē, ka cilvēks ir Visuma centrs). Humānistiskais princips noslēdzas tajā, ka nav nekas ieverojamāks par cilvēka dzīvi. ..
Viena no cilvēka īpatnībām ir tāda, ka tas var realizēt sevi un atrast laimi tikai saistībā ar citiem cilvēkiem , solidaritāte ar tiem...
Lai kā mūsdienu sabiedrība neakcentētu uzmanību uz personības laimi, tā pieradināja cilvēku pie domas, ka ne viņa laime ir viņa dzīves mērķis, bet kalpošanas pienākums un panākums. Nauda, prestīžs un vara, lūk stimuli un mērķis. Cilvēks dzīvo ilūzijā, ka viņš patiešām darbojas savās personīgās interesēs….
Visiem organismiem piemīt iedzimta tieksme aktualizēt viņos ieliktās aktualizācijas iespējas. No šejienes cilvēka dzīves mērķi jāsaprot kā dabas likumiem dotās iespējas un spēkus…. Pienākums būt dzīvam, nozīmē to pašu ko pienākums būt pašam. Attīstīt savas iespējas līdz brieduma stāvoklim, noformēt savu personību…. Tikumība – tā ir atbildība par savu personīgo eksistenci.
Cilvēka dabu nav iespējams mērīt kā tādu, bet caur tām vai citādām tās izpausmēm. Tādās vai citādās situācijās.
Humānistiskajā ētikā valda uzskats, ka zināšanas par cilvēku ir pamats normu un vērtību noteikšanai.
Ne rīkošanās ir jānovērtē, bet motivācija, kas ir rīcības pamatā.
Zemapziņā rodams motivācijai ir milzīgs spēks.

 

Prāta īpatnība, – tas ir spējīgs pieņemt par patiesību vairākuma domas vai oficiālo viedokli…
Ar personību es saprotu kā mantotu, tā iegūtu psiholoģiska rakstura īpašību kopu, kura ir raksturīga atsevišķi ņemtam indivīdam un, kura padara šo atsevišķi ņemto indivīdu neatkārtojamu, unikālu..
Vienkārši ieradumi, kuri nav nostiprinājušies raksturā, bet, kuri atklājas indivīdam piemērojoties kultūras modelim, var tikt viegli izmainīti jaunā sociālā modeļa iespaidā.

 

Neproduktīvās rakstura orientācijas:
a)      Receptīvā
Šāda tipa cilvēks domā, ka visu labumu avots atrodas ārējā pasaulē un uzskata, ka vienīgais ceļš, lai iegūtu vēlamo, – vai tā ir kāda materiāla lieta vai mīlestība, zināšanas apmierinājums, ir iegūstamas tikai no ārpuses.
… tie labprāt klausās citus,… tie viegli uzņem idejas, bet nav spējīgi tās ģenerēt… mīl teikt „jā”.., vienatnībā viņi jūtas pilnīgi pazuduši.. tie mīl labi paēst, iedzert… lūpas pusatvērtas – it kā viņi gatavi uzņemt barību… kopumā viņiem ir optimisti, raksturīgs draudzīgums. Viņi izjūt noteiktu uzticību dzīvei, bet pārņem šausmas, kad viņu atbalsta avots nokļūst briesmās. Viņi bieži ir patiesi sirsnīgi un izjūt patiesu vēlmi palīdzēt citiem…
b)      Ekspluatējoša orientācija:
Līdzīgi kā iepriekš, savu labumu avotu atrod ārpusē, – visu ko cilvēks meklē var atrast ārpusē, bet ne iegūt ar paša piepūli. Atšķirība tajā, ka viņi negaida palīdzību, dāvanas, bet paņem iekāroto ar viltu vai varu…
Ļauna mutes līnija.. viņi bieži izsaka indīgas piezīmes. Attiecības ar citiem naidīgas manipulatīvas. Jebkurš cilvēks viņiem ir ekspluatācijas objekts un tiek uztverts tikai no lietderības… šie cilvēki ir aizdomīgi, ciniski, skaudīgi, greizsirdīgi.. viņi parasti nespēj novērtēt to, kas viņiem ir un pārvērtē to, kas ir citiem.
c)      Uzkrājējs:
Visu ko tie var saņemt no ārpuses izsauc neuzticību. Šie cilvēki drošību rod uzkrājot un uzkrāta saglabāšanā. Viņi it kā norobežojas no ārējās pasaules Viņu skopums izplatās kā uz naudu, tā uz jūtām, domām. Mīlestība tiem ir piederība, viņi cenšas iegūt kā īpašumu „iemīļoto”…pieķeras atmiņām. .. agrākos laikus saskatā kā „zelta laikus”…
d)     Tirgus orientācija:
 Mūslaiku auglis… „personību tirgus”… personas tiek novērtētas līdzīgi kā lietas.
Panākumi ir atkarīgi no tā cik sekmīgi cilvēks sevi pārdos tirgū, t.i., ir jābūt pieprasījumam pēc viņa. .. ir nepieciešams pārspēt citus.. cilvēks vairs nav ieinteresēts ne savā personīgā dzīvē, ne personīgā laimē, viņš ir nodarbināts tikai ar to, lai nezaudētu savu spēju pārdoties. Viņa jūtas ir līdzīgas kā kādai precei, kura guļ veikala plauktā, ja tikai tā varētu just un domāt.. viņam jāzinā kāda veida personību pieprasījums tirgū ir vislielākais.. Šī zināšana ieiet visā izglītības procesā, sākot ar bērndārzu un beidzot ar koledžu, un tāpat arī tas tiek ievadīts apziņā ģimenē. Šajā agrajā stadījā iegūtais ir par maz, jo iegūtais ir vispārējs – māka adaptēties, godkārība, citu cilvēku gaidu jūtīgums. Daudz konkrētākus uzvedības modeļus cilvēks saņem no citiem avotiem: ilustrēti žurnāli, dažāda veida reklāmas, reklāmu videoklipi – stāsta par spējušiem cilvēkiem. Bet pats galvenai jaunā cilvēka uzvedības veidotājs ir kino. … 
Mainīgajos pieprasījuma apstākļos cilvēka pašizteiksme nepartraukti svārstīsies un neizbēgama ir citu cilvēku atbalsta nepieciešamība… viņš ir spiests nepārtraukti un nenogurstoši cīnīties par sekmēm un jebkurš šķērslis uz viņa ceļa ir nopietns drauds viņa pašcieņai (var radīt bezpalīdzības izjūtas, nespējas, nepilnības..). Bet ne tikai, - pašcieņa un pašvērtējumā ir problēmas, arī pašidentifikācijā, savas neatkarības izjūtā. .. pašidentifikācija rodas cilvēkam tādā izpratnē, ka cilvēks pats ir savu spēku avots, t.i., sajuta „es esmu tas, ko daru.” Tirgus orientēta personība savus spēkus un iespējas aplūko kā preci, atsvešinātus no viņa paša. .. viņam svarīga ne pašrealizācija ar savu spēku palīdzību, bet izdevīga pārdošana... pašidentifikācija ir atkarīga no to lomu summas, kuras cilvēkam nākas spēlēt: ”Es esmu tāds, kādu jūs vēlaties mani redzēt.”
Cilvēku vienlīdzība nenozīmē vienādas iespējas maksimāli attīstīt savu individualitāti (šobrīd tos sauc par dīvaiņiem) , bet kā savstarpējās apmaiņas ekvivalence. .. šobrīd vienlīdzība ir sinonīms „neatšķirībai”.., kad tiek ignorēta cilvēka individualitāte, attiecības starp cilvēkiem kļust virspusējas, nedziļas, jo cilvēki mijdarbojas ne kā personības, bet kā savstarpēji maināma prece.

Tirgus orientācija pārņem ne tikai jūtas, bet arī domāšanu. Domāšanai svarīgs reakcijas ātrums, situācijas pārvaldīšanas ātrums. Esošā izglītības sistēma ir orientēta uz apķērību, attapību, saprātu, bet ne uz apziņu… pietiek ar virspusējām zināšanām.. taču patiesību var atklāt tikai iedziļinoties..

Pašas zināšanas kļūst par preci. Arī te cilvēks atsvešinās no sava spēka, saviem dotumiem; domāšana un zināšanas top par vienkāršiem instrumentiem rezultāta iegūšanai. .. psiholoģija, sevis iepazīšana .. , kas nepieciešamas veselīgam dzīves veidam, laimei šodien pārtapušas par manipulēšanas instrumentu ar citiem – tirgus interesēm, politiskai propogandai, reklāmai utt.
 Tirgus orientācija neattīsta cilvēkā potenciāli ieliktas kvalitātes – patstāvīgumam nav šādā orientācijā jēgas, jēga ir mainībā.. svarīgas ir tās mirkļa īpašības, kuras var pārdot tirgū.. ne kāda dominējoša cilvēkā rakstura īpašība, bet svarīgs ir tas, kuru var veikli aizpildīt ar pieprasījumam vajadzīgo..
.. tas, ko cilvēks pārdod tirgū, ir tā spēja spēlēt attiecīgu lomu, bet tam, kas slēpjas aiz šīs lomas nevienu neinteresē.. un cilvēks pats nemaz nav ieinteresēts būt patiesīgs un rīkoties taisnīgi…
Personībai ar tirgus orientāciju jābūt brīvai un vēlreiz brīvai no jebkurām individulām īpatnībām.
Produktīvā orientācija
a)      Vispārējs raksturojums
Produktivitāte ir cilvēka spēja izmantot savus spēkus, realizējot tajā ieliktās iespējas. Ja mēs runājam, ka viņam jāpieliek savi spēki, tad mēs domājam, ka viņam jābūt brīvam, ne atkarīgam no kaut kā, kas kontrolē viņa spēkus. Mēs saprotam, ka viņš vadās no personīgās apziņas, jo, lai realizētu savus spēkus ir nepieciešams saprast, kādi tie ir. Produktivitāte nozīmē, ka cilvēks sevi izjūt kā kaut kādu savu spēku iemiesojumu – viņš jūt sevi vienotu ar šiem spēkiem un tie tajā pat laikā nenoslēpj viņu …
Personība var uztvert, just, redzēt un domāt produktīvi... Produktivitāte ir attieksme, uz kuru ir spējīgs katrs cilvēks, ja viņam nav emocionālu vai psihisku noviržu. Tā nav aktivitāte, automātiskā aktivitāte (sabiedriskā viedokļa, tradīciju, zinātnes un tamlīdzīgi noteikta …kad  cilvēks jūt un dara to, ko no viņa gaida – viņa darbību nenosaka spontanitāte t.i., to neierosina garīgi emocionāls stāvoklis, bet ārējs avots… Visas alkatības formas vienmēr darbojas piespiesti.. viņa darbība nav ne brīva, ne saprātīga, bet tieši pretēja viņa apziņai un viņa interesēm. Viņš var būt aktīvs, taču ne produktīvs..
Tātad produktivitāte ir savu potenciālo spēju un spēku realizācija.
Cilvēka spēja izmantot savus spēkus, ir viņa potence; nespēja – impotence. Cilvēks ar izpratnes spēku spējīgs iegremdēties parādības dziļumā, saprast tā būtību. Ar mīlestības spēku, tas ir spējīgs pārvarēt barjeras, kuras cilvēkus šķir. Ar iztēles spēku, tas ir spējīgs iztējoties kaut ko vēl neeksistējošu, plānot un realizēt iecerēto. Ja šo spēku nepietiek, cilvēka attieksme pret pasauli pakāpeniski pārtop vēlmē dominēt, izdarīt spiedienu uz cilvēkiem, tas ir, attiekties pret tiem kā lietām. Ja cilvēks piespiež kādu kalpot sev, viņa produktivitāte neizbēgami paralizējas.
… produktīvā attieksme var būt divejāda reproduktīva – kad īstenība tiek uztverta visu laiku vienādi, un ģeneratīva – atdzīvinoši un pārveidojoši…
Mūsu kultūrai raksturīga visai liela ģeneratīvo spēju atrofija…. – viņš pieņemtajā realitātē nav spējīgs ienest kaut ko jaunu, atdzīvināt to pa savam... Tāds cilvēks ir „realists” vārda tiešā nozīmē. Viņš redz visu ko var ieraudzīt parādības virspusē, bet nav spējīgs aizkļūt neredzamajā, tās būtībā un domājošu skatu ieraudzīt neredzamo. Tas redz detaļas, bet ne veselo (kokus un ne mežu). Istenība viņam ir tā kopa, kas atklājas materiālā izskatā. .. viņa iztēle darbojas kā skaitļošanas mašīna, kombinējot jau zināmo, eksistējošo…
„realists”, faktiski ir slims.. šāds cilvēks var visai sekmīgi darboties sabiedrībā, lai gan viņa redzējums ir ļoti izkropļots caur nespēju ieiet parādību dziļūmā, ieraudzīt perspektīvu… tas piespiez to kļūdīties gadījumos , kad nepieciešams kaut kas vairāk nekā tieša manipulācija ar datiem vai tuvu mērķu sasniegšana. ..
Normāls cilvēks pasauli vienlaicīgi uzņem tādu, kāda tā ir, un atdzīvina, bagātina to ar saviem spēkiem, dotumiem. Ja kāda no šīm divām pusēm ir atrofējusies – cilvēks ir slims... (līdzīgi Maslova „slima” cilvēka interpretācijai).
Ja fiziski cilvēks it kā attīstas automātiski (pēc dzimšanas), tad intelektuālā plānā, apziņas plānā šāda automātisma nav – ir nepieciešama produktīva darbošanās, aktivitāte…
Brīvība un laime saistāma ar cilvēka pašam sevis izpratni un viņa tieksmi realizēt savas iespējas.
b) produktīvā mīlestība un domāšana
Cilvēks pasauli apgūst intelektuāli un emocionāli caur mīlestības un saprāta darbību. Mīlestība un saprāts – dažādi pasaules sapratnes veidi un, lai gan nav iespējama viena bez otras, tie ir atšķirīgi spēki – emocijas un domāšanas…
Lai arī katram ir spēja mīlēt, bet ne katrs ir spējīgs to realizēt.. patiesa mīlestība ir saistīta ar produktivitāti. Produktīvā mīlestība ir patiesi saucama par mīlestību – tā ir rupes, atbildība, cieņa un zināšanas.
Rūpes un atbildība nozīmē, ka mīlestība ir darbība un ne kaisle, ne afekts..
Mātes mīlestība – ir produktīva, jo tās būtība ir rupestībā un atbildībā...
Visiem cilvēkiem vienādi nepieciešama palīdzība un tie ir atkarīgi viens no otra. Solidaritāte, savstarpējā palīdzība – nepieciešamie nosacījumi personības attīstībai.
Saprāts – tas ir cilvēka instruments praktisku uzdevumu risināšanai, lietojams, lai aptvertu visus lietas aspektus,.. zināšanas, kuras nepieciešamas, lai ar tām darbotos.
Prāts satur trešo dimensiju – dziļumu – iespiešanos lietu un parādību būtībā. Tas nav tikai instruments. Tas iekļūst lietu parādību dziļumā, ar mērķi atklāt to būtību, apslēptās mijsakarības un jēgas dziļāko nozīmi (būtisko, universālo)…
Produktīvās domāšanas subjektam nav vienaldzīgs pats domāšanas objekts. Tieši šāda attieksme pret objektu stimulē domāšanu. Cilvēka domu nosaka, tā attieksme pret priekšmetu..
Produktīvā domāšana tā ir spēja parādības uztveršana veselumā… Pētāmās realitātes fragments var tikt fokusēti pētīts, bet tas nekļūst izolēts. Pakāpeniski attīstās jaunais, daudz dziļāks strukturēts veselā redzējums.
Produktīvai aktivitātei raksturīgs ritmiskums, kurā mainās darbīgums ar atpūtu..
Spēja ieklausīties sevī – nosacījums mākai klausīties citus…
 4) Orientācija socializācijas procesā
Mēs varam novērot sekojošas starppersonālās attiecības: simbiotiskās; atsvešinātība un sabrukums; mīlestība.
Simbiotiksās – vai nu zaudē, vai nekad neiegūst neatkarību. (varbūt kā viena tuvības un intimitātes forma)  kļūst otra cilvēka daļa. Kad pilnība ir otra uzsūkta, to raksturo mazohizms. Mazohizms ir tiekšanās atbrīvoties no paša individualitātes, aizbēgt no brīvības un atrast drošību savienojumā ar citu cilvēku. ..
Tieksme aprīt citus – sadisms – tieksmē pilnīgi pakļaut sev citu cilvēku un pārvērst viņus par bezpalīdzīgu savas gribas objektu.
atsvešinātība un sabrukumspersonīgā nespēka sajūta var tikt mēģināta pārverēt ar aiziešanu no sevis, atsvešināšanos no citiem, kuri tiek uztverti kā ārēji draudi. Emocionālā plānā tam atbilst vienaldzība pret apkārtējiem, kuru bieži pavada pašapmierinājums. ..
destruktivitāte – atsvešināšanās aktīva forma; nepieciešamība sagraut cita personību bailēs tikt pašam no otra sagrautam..
Mācība, ka egoisms ir lielākais grēks, bet mīlestība pret citiem – lielākā tikumība, ir ļoti noturīga. …
 Kalvina un Lutera uzskati: cilvēka laime nav tā dzīves mērķis, bet tikai piedeva, līdzeklis citiem augstākiem mērķiem (Dieva, aristokrātijas, valsts, biznes, panākumiem). Doma par to, ka egoisms ir sākotnējs ļaunums un ka mīlestība pret sevi izslēdz mīlestību pret citiem, neaprobežojas tikai teoloģijas un filozofijas rāmjos, bet kļuvusi jau par trafaretu ideju, kuru iedveš mājās, skolā, kino, grāmatās... no paaudze paaudzē..
Egoisma jēga tiek saprasta tā – neesi egoistisks, neuzmanīgs, vienaldzīgs pret citiem. Bet patiesībā, tas nozīmē kaut ko vairāk – nedari to, ko vēlies, atsakies no personīgām vēlmēm par labu autoritātei… nemīli sevi, neesi pats, bet pakļauj sevi kaut kam svarīgākam, ne kā esi pats, kaut kādam ārējam spēkam, „pienākumam”.
Freids: jo vairāk mīlestības tiek atdotas citiem, jo mazāk paliek pašam pret sevi un otrādi.
Mīlestība pret sevi un egoisms nav viens un tas pats.. tie ir savstarpēji pretēji. Egoists mīl sevi tik pat maz, cik citus... Egoisms tā ir nespēja mīlēt vispār.
Modernais cilvēks dzīvo atbilstoši pašnoliegsmes principam, bet domā pašlabuma terminos. Viņš domā, ka darbojas savās interesēs, kad patiesībā, viņa galvenā rupē ir nauda un panākums; viņš māna pats sevi tādā nozīmē, ka viņa vissvarīgākās, nozīmīgākās iespējas paliek nerealizētas un viņš pazaudē sevi tā meklējumos, ko uzskata par sev labāko..
 Sirdsapziņa
Autoritārā un humānistiskā sirdsapziņa
a)      Autoritārā sirdsapziņa
Autoritārā sirdsapziņa – tā ir internalizēta ārējas autoritātes balss: vecāku, valsts vai jebkuras citas autoritātes, kura rodama dotajā kultūrā. Te nevar runāt par sirdsapziņu, šādā situācijā izstrādājas „pienācīga uzvešanās”, kuru regulē bailes no autoritātes nosodījuma vai apbalvojums… šajā gadījumā piedzīvotā vainas apziņa, nākoša it kā no sirdsapziņas, patiesībā nav nekas cits kā bailes no autoritātes. Autoritāšu (vecāku, ielas, baznīcas, valsts, sabiedriskās domas) formēta sirdsapziņa apzināti vai neapzināti tiek atzīta par tikumisku vērtību un morāles likumiem. Tādā veidā ārējās autoritātes likumi un sankcijas kļūst par indivīda daļu un atbildības vietā pret kaut ko ārēju parādās atbildība savai sirdsapziņai. Sirdsapziņa ir daudz efektīvāks uzvedības regulātors, nekā bailes no ārējām autoritātēm, jo no pēdējās var aizbēgt, bet no sevis nevar aizbēgt.Tas nozīmē, ka nevar aizbēgt no internalizētās autoritātes, kura kļuvusi par indivīda es daļu.
.. ja normas ir sliktas, tās arī taps par sirdsapziņas elementu. ..
Sirdsapziņa vienmēr ir iekrāsota cilvēciskā pielūgsmes vajadzībā, kaut kāda ideāla nepieciešamībā. …tiekšanās pilnveidoties un pilnības tēlu cilvēks projicē uz ārējo autoritāti. Tādejādi ārējā autoritāte iekrāsojas ar sirdsapziņas ideāliem. Tas ir ļoti svarīgs moments…jo ārējās autoritātes kvalitātes atšķiras no tām, kādas tas saskata cilvēks. Bieži vien tāda mijiedarbība starp ārējās autoritātes internalizāciju un paša ideālā tēla projekciju uz autoritāti izpaužas nesatricināmā ticībā autoritātes ideālam raksturam, kas nepieļauj šaubīšanos pat uzrādot konstatējamu pretrunīgumu.
Šāda cilvēka drošības un patiesīguma jūtas pilnībā saistītas ar šo simbiozi; būt autoritātes atraidītai, nozīmē izsviešanu tukšumā, izjust neesamības šausmas...
Autoritārās sistēmās pastāv fundamentāla atšķirība starp autoritāti un tā pakļauto. Autoritātei pieder nesasniedzama varenība...lai kāda autoritāte tā nebūtu, fundamentalā nevienlīdzība starp to un tā padoto ir pamata postulāts autoritārai sirdsapziņai.
Autoritāte, kā likumu devējs piespiež savus padotos pārdzīvot vainas apziņu par daudziem neizbēgamiem nodarījumiem.
 5 – 6 gadu vecumā bērnam iesakņojas visur iekļūstoša vainas sajūta, jo konflikts starp viņa dabīgām vajadzībām un to morālo vērtējumu no vecāku puses, rada patstāvīgu vainas izjūtas avotu. Dažādas liberālās un „progresīvās” izglītības sistēmas neko nav mainījušas šajā situācijā.. tiešā autoritāte tiek nomainīta ar anonīmu, „zinātniski” pamatotu formulējumu; ...priekšraksti „nedari to” uz „tev tā nepatīk darīt”. Anonimitāte bērnam ir grūtāka, nospiedošāka nekā zināmā. Bērns vairāk nesaprot, kas pārvalda viņa gribu un nevar pretoties un tādejādi attīstīt sevī neatkarības izjūtas. Viņu pierunā, pārliecina, vēršoties te pie „zinātnes”, te pie veselā saprāta, te aicinot sadarboties, - kas tam var pretoties?
Sabiedrības un vecāku autoritāte vērsta gribas apspiešanas, brīvas un neatkarīgas attīstības virzienā… bērns, kurš dzimis pavisam ne tam, pretojas, cīnās par brīvību.. panākumi ir dažādi, bet, tā vai citādi, sekas ir jūtamas visu mūžu un tās izpaužas kā vājinātās vai pat paralizētās personības īpašībās, kā orģinalitāte, savdabīgums, dabiskums (nemākslotība); ...personīgā es vajināšanās un tā aizvietošana ar pseido-es. .. personīgie pārdzīvojumi tiek aizvietoti ar ārpusē esošo gaidu summu …
 b)    Humanitārā sirdsapziņa
Humanitāra sirdsapziņa – tā nav internalizētas autoritātes balss, kurai mēs cenšamies izpatikt un kura neapmierinātību baidāmies; tā ir mūsu pašu balss neatkarīga no ārējām sankcijām un uzslavām...
Humanitārā apziņa – tā ir mūsu personības veseluma reakcija uz tās pašas funkconēšanu...; tā nav reakcija uz kādas no funkcionējošās dotības, bet uz visu dotību kopu, kura nosaka mūsu vispārcilvēcīgo un individuālo eksistenci. Sirdsapziņa izvērtē visas mūsu darbības; tā ir zināšana sevī, zināšana par visām mūsu veiksmēm un neveiksmēm mākslā dzīvot. … tās iedarbība raksturojas ar emocionālitāti, jo ir visas mūsu personības atbalss un ne tikai prāta… , to pavada iekšējā akceptēšanas vai neakceptēšanas jūtas.. Necienīga rīcība izraisa nemiera un diskomforta sajūtas..
Tātad sirdsapziņa ir mūsu personīgā iedarbība uz mums pašiem.. Tā ir mūsu patiesā un īstenā es balss, lai … mēs patiesībā kļūtu par tiem, kas mēs esam tikai kā iespēja.
…humānisko sirdsapziņu var taisnīgi nosaukt par mūsu mīlestības rūpi par sevis pašiem. Mūsu sapratne par personīgās dzīves mērķiem un zināšanas par mērķu sasniegšanas principiem… atrodas uzmanības centrā.
Humānistiskā sirdsapziņa ir personīgā labuma un veseluma, pilnības, patstāvības un tikumiskas veselības izteiksme, kad tajā pat laikā autoritārā sirdsapziņa saistīta ar pakļaušanos, paklausību, sevis ziedošanu, pienākums vai „sociāla pielāgošanās”. Humānistiskā sirdsapziņa ir orietēta uz produktivitāti un tas nozīmē uz laimi, jo tās pavada produktīvo dzīves darbību.
… jebkurš pašvērtības un personības patstāvīguma apdraudējums, kas skar gan domāšanu, gan rīcību, ir pretrunā ar sirdsapziņu.
Daudzu cilvēku sirdsbalsis ir ļoti vājas un tās netiek uztvertas.. 181.lpp.
Sirdsapziņa būs dzīva tikai par tik, cik cilvēks paliks uzticīgs pats sev un nekļūs par upuri paša vienaldzībai un pašsagraušanas tendencei. Jo produktīvāka ir personība, jo skaidrāka un iedarbīgāka ir viņa sirdsapziņa..
Lai dzirdētu savu sirdsbalsi, mums ir jāiemācās klausīties sevi, bet te arī ir galvenā grūtībā vairumam cilvēku. Mēs klausāmies visu, kas iespējams, jebkuru balsi, bet tikai ne savu personīgo. Mēs vienmēr esam atvērti jebkurai viedokļu, ideju plūsmai: kino, avīžu, radio, televīzijas, jebkurai tukšai pļāpāšanai.
 Mēs apzināti atsakāmies klausīties sevi… Grūti ieklausīties sevī vēl ir tāpēc, ka tā prasa īpašas spējas – spēju palikt vienatnē ar sevi (to liedz iracionālas bailes).
Apmierinājumu un laimi, kas nav cilvēka kā personības eksistences nosacījumss, jāsauc citādi, pieliekot priekšā pseido..
Prieks – tas ir sasniegums, tas paredz iekšēju piepūli, piepūli produktīvai darbībai.
Laime – nav Dieva dāvana, tā rodas paša produktīvas piepūles rezultātā.. tie ir produktīvas darbības pavadoņi domāšanas, jūtu un rīcības jomā.
Laime liecina par to, ka cilvēks atradis atbildi savai cilvēciskās eksistences problēmai. Viņš atrodas savu iespēju produktīvas realizācijas procesā – vienots ar pasauli, tajā pat laika saglabājot, savas personības veselumu.
Laime – augstākās pakāpes kritērijs mākai dzīvot, augstākās pakāpes tikumības rādītājs tādā izpratne, kāda tā īr humānistiskajā ētikā,.
Ticība – rakstura īpašība
Ticība un saprāts savstarpēji saistīti… Vai ticība ir pretrunā racionālai domāšanai?
Ticību jāuzlūko, kā cilvēka dzīves pamata nosacījumu, ka viņam raksturīgu iezīmi, kura caurauž visa viņa pieredzi, attiekties pret realitāti bez ilūzijas..
Aug to cilvēku skaits, kuri apšauba visu – darbā, politikā, morālē, bet galvenā briesmas tajā, ka cilvēki to uzskata par normālu prāta stāvokli.
Bērnam kļūstot pieaugušam, tas sāk apšaubīt to, kam agrāk ticējis, jo vecāks kļūst, jo lielāku neatkarību no vecākiem izrāda, jo attīstītākas tajā ir kritiskās spējas.
Iracionālā ticība – ticība personībai, idejai vai simbolam, kas pamatojas ne personas intelektuālā vai sajūtu pieredzē, bet emocionālā pakļautībā kaut kādai iracionālai autoritātei.
Racionālā ticība ir stingra pārliecība, kas pamatojas produktīvā inetlektuālā un emocionālā aktivitātē.
Zinātnē rodami daudz piemēri saprāta ticībai un patiesības paredzēšanā…
Katrā etapā, sākot ar hipotēzes izvirzīšanu līdz teorija noformulēšanai, ir nepieciešama ticība.
… ticība draudzībai, mīlestībai,…. ticība sev.. tikai cilvēks, kurš tic pats sev, ir spējīgs ticēt citiem cilvēkiem… Ticība sev, ir nosacījums spējai dot solījumus.
Viena no svarīgākām ir bērna ticība tam, ka vecāki realizēs bērna dotumu attīstību… Izglītība – tā ir palīdzība bērnam, viņa iespēju realizācijas procesā. Izglītībai pretēja ir manipulēšana, kas nebalstās bērna dotumu attīstības ticībā, bet pārliecībā, ka ar viņu viss būs kārtībā, ja pieaugušie iegrūdīs viņam to, kas viņiem liekas vēlamāks.. Cilvēks nevar dzīvot bez ticības…
 Cilvēks ir labs vai ļauns?
Humānistiskās ētikā cilvēks ir spējīgs iepazīt sevi un darboties atbilstoši savu spēku un iespēju dabai, balstoties uz saprātu.
Destruktīva attieksme pret citiem – pataloģisks fenomens, kas salīdzināms ar tieksmi uz pašnāvību.
Dzīvības spēku postīšana citā cilvēkā, atsauksies uz pašu.
Produktīvā orientācija – tas ir pamats brīvībai, cieņai un laimei.
Raksturs izveidojas agra bērnībā.. Jebkurā gadījumā rīcību stingri nosaka cilvēka raksturs…
Griba ir rakstura noteikta. Personības ar produktīvu orientāciju griba nosaka tikumisku rīcību…
Sapratne un sirdsapziņa ir nesaraujami saistīta ar raksturu. Ja raksturā prevelē destruktīvi elementi un iracionāla kaisle, saprāts un sirdsapziņa apklust, jeb tās normāla funkcionēšana nav iespējama…
Nav iespējams konstatēt visus apstākļus cilvēka attīstībā un precīzi noteikt to, par ko viņam nav varas. Bet tāpēc, par sliktu rīcību to nevar nesodīt..
 Universālā un sociālā imanentā ētika
Universālā ētika ir uzvedības normas, kuru mērķis ir cilvēka izaugsme un attīstība;
Sociāli imanentā – tās ir uzvedības normas, kuras nepieciešamas, lai uzturētu noteikta tipa sabiedrību...
Abas ētikas pastāv blakus un atšķirības starp tām izudīs tikai tādā sabiedrībā, kurā sabiedrības intereses kļūs analogas katra atsevišķā tā locekļa interesēm.
Zinātnieka - ētiķa uzdevums - uzturēt un pastiprināt cilvēciskās sirdsapziņas balsi, saprast to, kas ir labi un kas slikti cilvēkam, neatkarīgi no tā vai tas ir labi vai slikti tajā attīstības etapā, kādā atrodas sabiedrība.
Pakļāvies spēkam=varai, cilvēks zaudē spēku=iespējas. Viņš zaudē varu pašam realizēt visaus tos dotumus, kas patiesi padara viņu par cilvēku; viņa saprāts pazaudē patstāvību; cilvēks var būt gudrs, var sevi vadīt, bet pieņem par patiesību to, ka vara, kura stāv pār to, pasniedz viņam kā patiesību. Tad viņš pazaudē spēju mīlēt, jo viņa emocijas tiek to apspiestas, no kuriem viņš ir atkarīgs. Viņš pazaudē savu tikumisko izjūtu, jo nevar izteikt šaubas, kritizēt pie varas stāvošos. Viņš kļūst par upuri aizspriedumiem un māņticībai, jo nav spējīgs ar veselu saprātu aplūkot pamatotību, patiesumu tiem nolikumiem, uz kuriem balstās viņa kļūdainais viedoklis ….
Tik tiešām, brīvība – nepieciešams nosacījums laimei, tāpat arī tikumībai; … brīvība realizēt savas iespējas, brīvība pilnveidot cilvēka dabu, atbilstoši tā esistences likumiem.
Ja ir brīvība, tad ir iespējams sevi saglabāt, kā personību pret varu, tas ir tikumības galvenais nosacījums. Kā ar to ir rietumos? – vai te ir gūtas sekmes? Demokrātija ir tikai perspektīva un ne reāla realizācija. Mēs noslēpjam savas morālās problēmas, kritizējot, koncentrējot uzmanību uz tiem dzīves veidiem, kuri noliedz cilvēka sasniegumus… mēs ignorējam faktu, ka arī mēs klanāmies spēka priekšā, tikai diktatūras , vai birokrātījas spēku nomainījis tirgus spēks, sabiedriskais viedoklis, „veselais saprāts” – vai, precīzāk, spēka apsurdam – tehnikas spēkam, kuru kalpi esam kļuvuši.
Mūsu morālā problēma slēpjas vienaldzīgā attieksmē cilvēkam pašam pret sevi. … mēs esam pazaudējuši pašvērtības un katra indivīda unikalitātes jūtas, tajā, ka esam pārvērtuši sevi par līdzekli, instrumentu tam, lai tiktu sasniegts kaut kāds ārējs mērķis, tajā, ka mēs jūtamies kā lietas, tajā, ka mūsu pašu spēki atsvešinās no mums. Un mēs un mūsu tuvakie kļuvuši par lietām. Rezultātā mēs esam spiesti pārdzīvot pašu nespēcīgumu un naidu pret sevi par to. Un tā, kā mēs esam pazaudējuši uzticību saviem spēkiem, mēs pazaudējam ticību cilvēkam, paši sev, savām radošām, apcerēšanas spējām. Mums nav sirdsapziņas humānistiskajā izpratnē, jo mēs neuzticamies saviem personīgiem spriedumiem.. (Mēs pie tiem vairs nevaram nonākt – esam zombēti). Mēs esam ganāmpulks, kurš tic, ka ceļš pa kuru (tiekam dzīti) ejam, noteikti novedīs mūs pie vēlamā mērķa, jo mēs redzam,ka arī citi iet pa to pašu ceļu. Mēs ejam pa baigu tumsu, bet ejam drošsirdīgi, jo dzirdam, ka arī citi svilpo tā pat kā mēs.
Ja kāds tic ka viņa ideāli un mērķi ir kaut kur ārpus viņa, kaut kur mākoņos, kaut kur pagātnē vai nākotnē, viņš noteikti izies aiz paša robežām un meklēs risinājumu tur, kur tie nevar būt. … nemeklēs tos sevī.
Э. Фромм (2010). Человек для самого себя. Москва: АСТ Москва.
Konspektēja, komentēja O.Rode