Gīta ir laiva, kas ved cilvēku prom no nebrīvības, ko viņš pats sev ir uzspiedis, uz brīvību, kas ir viņa būtība.

Tādēļ Dievs liek, lai katrs pilda savu dharmu, kas paredzēta tieši viņam. Katram cilvēkam sava dzīve jāplāno atbilstoši savas kultūras garīgam pamatam. Viņam jāatmet „objektīvā” skatīšanās un jāklausās Dieva balsī.

Laba skolnieka pirmais pienākums ir atzīt savas kļūdas, ar to sākas gudrība. Vienīgi muļķi domā, ka zina visu, un tādēļ slimo ar šausmīgo iedomības kaiti…

Skolniekam ir lietderīgāk meklēt pašam savas kļūdas, lai tās novērstu un priecātos, nekā tiekties pēc pārākuma.

Atmiņa ir prāta nevis Ātmas funkcija.

Pacietīgi samierināties ar ārējo divejādības pasauli, saglabājot iekšēju nosvērtību un mieru – tas ir ceļš uz Atbrīvošanos.

Intelekts jātīra un jāvingrina, pretējā gadījumā tas nespēj atteikties no pieķeršanas darbības augļiem un visu darīt kā pienākumu vai veltījumu Dievam.

Cilvēku pamudina rīkoties tieksme pēc darbības augļa. Ja darbība nedotu nekādus augļus, tad viņš vispār neko nedarītu. Cilvēks meklē labumu, ieguvumu, atalgojumu, rezultātu.

Ja cilvēkam ir tiesības nodarboties ar karmu, tad viņam ir tiesības arī uz augli, neviens nevar šīs viņa tiesības noliegt vai noraidīt. Bet darītājs no savas brīvas gribas un pēc sava lēmuma var neļauties rezultāta ietekmei, vienalga, vai tas būtu labvēlīgs vai nelabvēlīgs. Gīta rāda šo ceļu: „dari… un atsakies no rezultāta”. Prāts ir vēlmju sakopojums, un, kamēr vēlmes nav izrautas ar saknēm, nav nekādu cerību iznīcināt prātu, kas ir liels šķērslis garīgās attīstības ceļā…

Jums prāta darbība jāvēro no ārpuses, jūs nedrīkstat tajā iesaistīties. …

No prāta, tāpat kā no elektrības – jo tālāk , jo labāk. Ar prasmīgiem paņēmieniem jums jāizmanto prāts vislabākajā veidā savai paša labklājībai…

Svētlaime nerodas no ārējiem objektiem, tai tie vispār nav vajadzīgi. Ānanda ir katrā viņa iekšējā būtības daļiņa. Tie, kam apziņa ir tīra, pārliecinās, ka visaugstāko svētlaimi dod savas paša Realitātes, Ātmas atklāsme. Šī līksme ir vienīgi individuāla pieredze pašredzīga.

Vēlmēm nav robežu, tās nekad nav apmierināmas. Tāpēc cilvēkam jāiegūst vara ne tikai pār saviem jutekļiem, bet arī prātu. …

Cilvēkam ir trīs pamatinstrumenti: prāts, intelekts un jutekļi. …

 Kad prāts sadarbojas ar jutekļiem, tu nokļūsti plūsmā, ko sauc par sansāru. Kad prāts pakļaujas intelektam, tu iegūsti zināšanu par Ātmu. Intelektam jāpieņem lēmums, bet prātam šis lēmums jārealizā. Tā ir paraiza rīcība.

Pakļaujoties jutekļiem utt, jūs no Ātmas apziņas stāvokļa iekrutīsiet ķermeņa apziņas stāvoklī.

Tieši tas notiek ar parasto cilvēku: viņš guļ aizmidzis Ātmas stāvoklī un ir nomodā ķermeņa apziņas stāvoklī.

Iesaistīšanās karmā jāvērtē augstāk nekā neiesaistīšanās. Ja tu no karmas izvairies, izpildīt dzīves uzdevumus ir grūti, pat neiespējami…

Lai pasaules rats grieztos vienmērīgi, ikvienam jānodarbojas ar karmu. Neviens, lai kas viņš nebūtu, nevar izvairīties no minētā pienākuma.

Katrs cilvēks ir loceklis šajā organizācijā (pasaule, sabiedrība). Katram loceklim, atbilstoši viņa struktūrai, ir uzlikts kāds noteikts pienākums, un viņam jājūt gandarījums, pildot savu konkrēto uzdevumu.

Viss ir jūsos, jūs esat visā. Jums šī pārliecība jānostiprina savā apziņā ar analīzi, atsķiršanas spēju un intelekta palīdzību.

Saskati Vispārīgo atsevišķajā, saskati atsevišķo Vispārīgajā.

Cilvēki savu apziņu padara netīru, aiz nezināšanas kavējoties pie objektu pasaules. Dzenoties pēc objektu sniegtajiem priekiem, viņi cenšas iegūt tos objektus, kas šos priekus dod. Ja plāni izjūk, viņi kļūst nemierīgi, ļauni, nobijušies..

Varnu sistēmas pamatā ir ļaužu karma un guna. Tā ir būtiska, lai pasaule funkcionātu. Varnas palīdz cilvēkam iesaistīties piemērotās darbībās un gūt savu piepildījumu. Bez tām cilvēks ne uz brīdi nevar gūt laimi.

… tie kas veicina dzīvē visu garīgo, tikumīgo un progresīvo, kas palīdz citiem iegūt svētlaimi, ko dod tiešā pieredze par savas dabas realitāti, ir bramīni…

 Tie, kas atbalsta saprātīgu politisko sistēmu, likumību , taisnīgumu, kā arī veicina zemes labklājību un uzplaukumu  un cilvēkiem noteikto tikumisko kārtību, kas savalda ļaunos un netikumīgos un palīdz nespēcīgajiem un bēdu piemeklētajiem – tie ir kšatriji.

Tie, kas saprāta robežās uzkrāj visu, kas nepieciešams fiziskai dzīvei un apgādā ar to cilvēkus, ir vaišjas.

Tie, kas kalpo un izmanto savu fizisko spēku, tādejādi liekot pamatus cilvēku labklājībai, ir šudras.

Ja varnas realizēs tām uzliktos pienākumus, tad cilvēce pieredzēs vispusīgu augšūpeju. Šīs sistēmas rezultāts ir darbu sadale.

Katram objektam ir noteiktas robežas. Ja tas šīs robežas pārkāpj vai laužas cauri, tas iznīkst. Kāds ir objekta identitātes kritērijs? Saskaņa starp tā dabu un formu. Ja objektam ir forma, bet nav tam atbilstošas dabas, tad tas ir nereāls, neīsts. Tā arī, ja katrai cilvēku šķirai nav noteiktu robežu, kā to var identificēt ar šķiru? Tā nebūs ne šis ne tas, tā būs amorfa masa, juceklīga cilvēku kopa. Varnu sistēma ir ar dievišķu lēmumu iedibināta oranizācija, tāpēc to kopuši un uzturējuši lielie gudrie, svētie un vecajie daudzās paaudzēs pēc kārtas….

Dzīties pakaļ ideālam, ka „visi ir vienādi”, ir tas pats, kas skriet mirāžas virzienā, lai dzesētu slapēs.

Esi kā lotosa lapa, nevis kā poraina dzēšlapa, uz kuras atstāj traipus viss, ar ko tā saskaras.

Iekšējā apziņa tiecas uz Vienu.

Universā ikvienai substancei ir divas daļas: vārds un forma.

Prātam piemīt dabiska tieksme savienoties ar visu, ar ko tas nonāk kontaktā. Prāts ilgojas pēc tā. Tāpēc tas ir vienmēr satraukts un nemierīgs.

Dzīve ir cīņa, pūles, sasniegumi. Dievs nolūks nav padarīt cilvēku par barības patērētāju, par nastu pasaulei, par dzīvnieku, kas ir savu jutekļu vergs.Viņa mērķis nav radīt sliņķu un dīgdieņu baru, kas vairās no smaga darba un aptaukodamies iegūst nedabisku izskatu. Viņš nerada cilvēku ar domu, ka tam dzīvam esot jāignorē savs Radītājs, jānoliedz ātma un jāklaiņo kā dzīvniekam.

Es esmu stiprā spēks, tas spēks, kas ir brīvs no alkatības un iekāres. Budhibala – intelekta spēks;

Dhanabala – spēks ko dod bagātība;

Vidjabala – ko dod izglītība;

Džanabala – kuras cēlonis ir apziņa, ka cilvēkam ir daudz piekritēju;

Manōbala – kas ceļas vēka apņēmības;

Dēhabala – ir muskuļu spēks utt… visiem šiem spēkiem ir jābūt brīvām no kāmas un rāgas, iekāres un pieķeršanās. Ja klāt ir kama un rāga, tad spēks kļūst dzīvniecisks, nevis dievišķs. Kama nozīmē tik stipru vēlēšanos iegūt lietu, ka gadījumā, ja tas nav iespējams, prāts tomēr turpina alkt pēc tās. Rāga ir cilvēka pārliecība, ka iekārotai lietai ir jābūt viņa īpašumā pat tad, ja ir acīm redzams, ka tas nevar būt uz ilgu laiku, jo šī lieta galu galā ir iznīcīga.

Uz Zemes nav neviena cilvēka, kas būtu brīvs no tādas vai citādas vajadzības. Jebkurš ir atkarīgs no kāda cita, lai apmierinātu savas vajadzības. … vienmēr tiecies uz Bezgalīgo, Neizmērojamo. Neaprobežo savas vēlmes ar sīkumiem…. Džnānijs – mīl dievu, apzinās savu identitāti ar Dievu. Cilvēks par džnāniju kļūst daudzu mūžu laikā sakrājušos nopelnu rezulrtātā.

Džnāna ir tā zināšana, kas padara jums zināmu visu (būtību), un tāpēc tā dod iespēju iztikt bez zināšanām par pārējo ) pasaulīgām lietām.

Džnāna ir divu veidu zināšanas: pirmā ir zināšana par objektiem, bet otrā – integrālā zināšana. Pirmā veida zināšanas ir par pasauli. Otrā veida par Dieva un indivīda identitāti. Džnāna nav intelekts.

Pati galvenā veiksme dzīvē ir iegūt patstāvīgu svētlaimi, uz visiem laikiem izglābties no bēdām un nemiera... jāatraisās no vārda un domas saitēm, jo tās taču ir veidotas no sapņu materiāla.

Cilvēkam jāuzvedas atbilstoši mērķim.

Cilvēka daba pašos pamatos ir laime. Laime ir Ātmas daba…

Bēdas ir nedabiskas, tās ir pretrunā ar viņa iekšējo būtību.

Čit – spēks, ka mudina jūs zināt visu.

Nemirstība – sat. Karma tiek darīta pilnīga saskaņā ar Dieva gribu un kļūst daļa no Dieva.

Dievs ir paziņojis, ka cilvēkam no dzimšanas līdz nāvei jānodarbojas ar Patiesības meklēšanu….

Neviens nevar iegūt augli bez uzcītības un neatlaidības…

Jācenšas labi nomirt.

Lai savaldītu un vingrinātu prātu, jāpievēršas labiem paradumiem un disciplīnām.

Jums pašiem līdz galam ir jāizdomā un jānoskadro, kas tieši ir tas, kas jūsu sirdi padara plašu, un kas ir tas, kas izraisa jūsu nemieru. Pēc tam stingri jāpieķeras pirmajam, bet otro atmetiet.

Dievs nešķiro cilvēkus vājos un stipros, augstos un zemos. ..

Sirdī tīrajiem vairs nav ne jāmirst, ne jādzimst.

Ir četra veida cilvēki:

1. Kurus vairs neietekmē karma;
2. Bez vēlēšanās pēc augļa. Karma, ko neietekmē ne mazākā iekāre pēc tā rezultāta;
3. Karma – darbības, kas veiktas, lai iegūtu un baudītu augli
4. Kas nepazīst nekādus ierobežojumus.

Ceturtai grupai piederīgie neievēro nekādus uzvedības noteikumus, viņiem nav nekādu normu, viņi neatšķir tikumu no netikuma, labu no ļauna, piedienīgu no nepiedienīga. Elle viņus nešausmina, par debesīm viņiem nav nekādas jēgas, no velna viņi nebaidās, pret Dievu neizjūt godbījību… Viņus vienlaicīgi var uzskatīt par dzīvniekiem cilvēku izskatā. Vairums cilvēku pieder pie šiem nelaimīgajiem. Viņi cenšas gūt acumirklīgu baudu, īslaicīgu laimi, pārejošu prieku un nepastāvīgu komfortu.

Mēness ir cilvēka prāta simbols. .. augošs mēness nozīmē prāta progresu garīgā ziņā, dievišķajā diciplīnā. Pilns mēness nozīmē progresa pilnību…

Sirds ir iekšējās debesis. Saule, kas tur spīd ir budhi jeb intelekts.

Saule vienmēr ir saistīta ar gudrību un intelektu.

Jaunmēness nakts ir tīta pilnīgā tumsā, visi garīgie impulsi apdziest.

Vissvarīgākās ir zināšanas ko cilvēks iegūst savā pieredzē, Vienīgi tās spēj atbrīvot….

Neatlaidība ir svarīga pat vissīkākajā cilvēka darbībā. Ne tikai cilvēkam vien, bet arī putnam un zvēram , tārpam un vīrusam – visiem jābūt neatlaidīgiem, lai gūtu sekmes. Ja tu darbojies bez neatlaidības, … tu nevari iegūt augli.

Dievs vērtē izjūtu, kas pamudināja uz rīcību. Tāpēc padariet tīru savu izjūtu (attieksmi).

Cilvēka Ātma ir visur un visās lietās. Šī patiesība ir jāapjēdz, jārīkojas saskaņā ar to un jāiegūst pieredze par to. Ienīst otru nozīmē ienīst sevi, nicināt otru nav nekas cits kā nicināt sevi, vainot citu ir vainot pašam sevi…

Vienkārša sirds attīrīšana . .. ir jākultivē mīlestība.

Jābūt vienmēr apmierinātiem jebkuros apstākļos – veselībā un slimībās, neveiksmēs un veiksmēs, bēdās un priekos. Vienalga, vai vēlmes piepildās vai nē, prāts nedrīkst zaudēt mieru un līdzsvarotību.

Pirmais tikums – nelepnība, pazemība;

Otrs tikums – neiedomība;

Trešais tikums – nevardabība; Tava rīcība nedrīkst sagādāt ciešanas, tai jābūt nesavtīgai, tavām domām, taviem vārdiem un darbiem jābūt brīviem no jebkāda nolūka izraisīt citiem ciešanas.

Ceturtais tikums – jāuzskata par nereālu ļaunumu, ko citi nodara tev, zaudējums, kas no tā rodas, un naids, kas vērsts pret tevi.

Piektais tikums – godīgums, atklātums, patiesums. Tas nozīmē darbu, vārdu un domu saskaņa gan laicīgās, gan garīgās lietās.

Sestais tikums – godbījīga kalpošana garīgajam skolotājam.

Septītais tikums – tīrība. Ne tikai ārēja, bet arī iekšēja. .. Cilvēks ir brīvs no pieķērības un naida, no vēlmēm un neapmierinātības, no iekāres un šausmām..

Astotā tikumība – nelokamība, noturība ticībā, pastāvība un neuntumainība…nedrīkst mētāties no viena ideāla uz otru, katru dienu zinot savu mērķi. Mētāšanās cēlonis ir vājums, no kā visiem spēkiem jācenšas izvairīties.

Devītais tikums – vara pār maņu orgāniem. Esi pārliecināts, ka jutekļiem jākalpo tavām visaugstākām interesēm, nevis tev jākalpo jutekļu interesēm…

 10. tikums – nepieķērība, atteikšanās, intereses zudums par sadzirdēto, sataustāmo, saredzamo, sagaršojamo, saožamo utt. jutekļi pēc šīm lietām tiecas, jo tās tos kairina un sagādā tiem īslaicīgu prieku…

11. tikums – brīvība no EGO. EGO ir augstākais no visiem netikumiem un kļūdām. Savā ego cilvēks neņem vērā kas ir pareizs, kas nepareizs, labs un slikts, Dievam tīkams vai netīkams…

12. tikums – zināšanas par dzimšanu un miršanas neizbēgamo ciklu, vecumu un slimībām, par bēdām un ļaunumu un citām šīs radītās pasules išlaicīguma pazīmēm un par dzīvi tajā.

13. – vēlmju atvilkšana no objektiem, nekārošana..

14.– nosvērtība, nesatricināms miers priekos un bēdās, panākumos un neveiksmēs, laimē un nelaimē. … pacilātība vai nomāktība veiksmēs un neveiksmēs, ieguvumos un zaudējumos, godā un negodā ir veltīgi izšķiesta enerģija. Uzņemiet visu vienādi kā Dieva želastības izpausmi…

16 .– bez jebkādas citas domas vai izjūtas – nepārtraukta kontemplācija par Dievu.. Lai kāda būtu darbība, atpūta vai saruna, tai jābūt piesātinātai ar mīlestību uz Dievu. .. Cilvēkam jājūt patika būt vienam pašam…

17.– intereses zudums par sabiedrisko dzīvi, citiem vārdiem sakot, nevēlēšanās kontaktēt ar cilvēkiem, kuri iesaistījušies objektu pasaules lietās…  Slikta sabiedrība ir augstākā mērā kaitīga… No ļauna cilvēka jāizvairās vairāk nekā no paša ļaunuma.

18.– apziņas koncentrēšana uz ātmisko realitāti un novēršanās no ķermeņa un jutekļiem nereāliem un nepastāvīgiem.

19. – universālā principa īstās dabas pieredze.

Apbruņojies ar šiem tikumiem, cilvēks var apjēgt  Es. 

Es atklāsme ir zināšana, ka Es esmu Pats Sava patiesība… jeb es esmu ieguvis pieredzi, ka individuālais un universālais nav atšķirīgi vien no otra.

Labu dabu veido: bezbailība, jūtu tīrība, … žēlsirdība, vara pār saviem jutekļiem, uzupurēšanās, izpēte, askēze, godīgums, nevardarbība, viengabalainība, nosvērtība, brīvība no dusmām un aizvainojuma, nepieķērība, iekšējs miers, nelīdzdalība tenkās un citu pelšanā, līdzjūtība, nealkatība, maiga un laipna valoda, ... prāta nesvārstīgums, drosme nelaimē, izturība un gara nelokamība, tīrība, saudzība pret citiem, pazemība.

Iekšējā apziņa ir atkarīga no uzņemtās barības. Tu esi tas, ko tu ēd. Barība veido tavu dabu…. Barība ir galvenais veidotājs spēks… Ķermenis ir cieši saistīts ar prātu. Prāta spēks ir atkarīgs arī no ķermeņa spēka. Tikumīga uzvedība, paradumi, garīgas tieksmes – tas viss ir atkarīgs no barības kvalitātes.

Tā nedrīkst būt pārāk sāļa, pārāk karsta, pārāk asa, pārāk salda, skāba. To nedrīkst ēst verdošu. Jāizvairās no ēdieniem, kas izraisa stipras slēpes. Galvenais princips ir tas, ka jāievēro ierobežojumi, savaldība ēšanā. Ūdenī vārītu ēdienu nedrīksu izmanot nākošā dienā, tas kļūst kaitīgs. Arī cepti produkti jāapēd pirms tiem rodas nepatīkama piegarša…

Jāievēro triju veidu „tīrības” – lai tīri būtu pārtikas produkti, lai tīri būtu trauki, kuros gatavo ēdienu, lai tīri būtu cilvēki, kas pasniedz sagatavoto ēdienu. Tie jāsagādā godīgā ceļā… ienākuma avotiem jābūt tīriem.. cilvēkam, kas pasniedz jābūt ne tikai fiziski tīram, bet arī garīgi skārtotam – tīrs savos paradumos, raksturā un uzvedībā. Ēdienu pasniedzot viņš nedrīkst just naiduas, neapmierinātību, vienaldzību. Viņam jābūt mundram un možam, labestības un mīlestības pilnam, viņš nedrīkst ļaut savam prātam kavēties pie ļaunām, netikumiskām lietām.

 Nerunājiet pārāk daudz, atturaties no nepatiesiem apgalvojumiem, nemeklējiet sev prieku apmelojot, nekad nerunājiet skarbi, runājiet laipni un maigi, runājot, atcerieties Dievu...

Bet ziedojums ir jādod pēc tam, kad ir apsvērts jautājums par vietu, laiku un ziedojuma saņēmēja dabu.

Tev nav dāvanas jāizdāļā visiem kas tās prasa, ne arī tev tās jāizdala visās iespējamās vietās. Labdarībai jābūt mērķtiecīgai un noderīgai…

 Satviska klausīšanās nozīmē klausīties stāstus par gudrajiem un svētajiem, kuri ilgojās pēc Dieva un sasniedza Viņu; un klausīties par viņu pieredzi un dzirdēt viņu vēstījumus. Satviska skatīšanās nozīmē skatīties Dieva pielūdzēju, svēto un gudro attēlus, apmeklēt svētkos tempļus utt..

Pieci elementi ķermenī – ēters, gaiss, uguns, ūdens, zeme.

Katras nākošais elements rodas no iepriekšējā. Katrs elements ir savukārt kļuvis pieckārtīgs un ietilpst cilvēka ķermenī.

Ēteris kļuvis par:

Iekšējie uztveres orgāni; Izzinātājs, Prāts, intelekts, ego, zemapziņa;

Vitālie gaisi; uguns, ķermenī parādās (zināšanu orgāni)  – ausis, āda, acis, mēle, deguns;

Ūdens (piecu elementu smalkās formas) – skaņa, tauste, forma, garša, smarža;

Zemes elements – (darbības orgāni) balss orgāni, rokas, kājas, dzimumorgāni un izvadorgāni;

Ķermeņi: blīvais ķermenis,smalkais, cēloniskais, transcēloniskais.
Konspektēja O.Rode