konspekts

  Teorija praksei mūsdienu sabiedrības izglītība. V Starptautiska zinātniska konference (2010) Rīga: RPIVA, 484 lpp.

ISBN 978-9934-8060-5-6© Izdevējs / Publisher: Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija Adrese: Imantas 7.līnija 1, Rīga, LV-1083, Latvija

(Augškalne & Garjāne, 2010)

Rakstā secināts, ka pasaules uzskats ir kompleksa filozofiski pedagoģiska parādība, kas atspoguļo sevis un pasaules apzināšanos, centrējas vērtību sistēmā, ietver ideālus, mērķus un teorētiskās zināšanas, ataino cilvēka saikni ar pārpasaulīgo (transcendento) un tādējādi ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti. Pasaules uzskata veidošanās pro­cess ir aktuāls saistībā ar mūžizglītību, kas mudina cilvēku mācīties zināt, mācīties darīt, mācīties būt kopā, mācīties būt. Uzdevums „mācīties būt" integrē sevī pārējos uzdevumus un atspoguļo dzīves jēgas nepieciešamos meklējumus. Pasaules uzskata veidošanās iespējas ir gan audzināšanas, gan mācību procesā. Tieši audzināšanai vienmēr ir bijusi dzīves jēgas veidotājas nozīme, tieši tā, bagātināta ar mācību saturu, pārejot pašaudzināšanā un pašvirzītā izglītībā spēj piepildīt kopveseluma iespējas un ļauj cilvēkam mūsdienu daudzveidīgajā un mainīgajā pasaulē veiksmīgi at­bildēt dzīves izaicinājumiem.

Pasaules uzskatu

Vienlaicīgi to veido arī cilvēka praktiskā darbī­ba noteiktā sociālā vidē, piederība sociālām (etniskām, ekonomiskām, vecuma) grupām, izglītība, attieksme pret dažādām teorijām, ideoloģijām un reliģijām

pedagoģiskā procesa mērķis ir izglītota personība, kur viens no uzdevumiem vai viens no soļiem šī mērķa sasniegšanā ir arī pasaules uzskata izveide.

. Pasaules uzskats ir neatņemams nosacījums cilvēka po­zitīvai pašrealizācijai, tādēļ tam ir jāveido viengabalains un pašam cilvēkam saprotams pasaules tēls.

. Pasaules uzskata pamatā ir jautājumi, kas nodarbina jebkuru cilvēku un jebkuru sabiedrību -jautājumi par pasaules un cilvēka esamību un izcelsmi.

Ar pasauli jāsaprot visa esošā kopība

Tāpēc šaurākā vēsturiskā ziņā humānisms nav nekas cits kā morāli estētiska antropoloģija. Humānisms apzīmē tādu cilvēka filozofisko izpratni, kura esošo ko­pumā skaidro un vērtē no cilvēka un virzībā uz cilvēku. Humānisms veido humāno paradigmu pedagoģijā

Viņš norāda arī uz to, ka šāda pasaules uzskata esamība attiecas uz cilvē­ku ideālajām vēlmēm. Ticot tam, var justies droši dzīvē, zināt, pēc kā jātiecas, kā mērķtiecīgāk izmantot savus afektus un intereses (Freids, 2007). Pasaules uzskats cieši saistīts ar cilvēka vajadzībām, kur svarīgākā vieta ir vajadzībai pēc dzīves jēgas, savas dzī­ves koncepcijas izstrādei, jeb tam, ko ietver uzdevums "mācīties būt" (

. Pasaules uzskats veidojas trīs apziņas funkciju (izziņas, pašapziņas un mērķizvirzīšanas) mijiedarbības procesā

(Kalnciems, 1991). Izziņas darbības rezultātā veidojas zināšanas, kas ir pamats pasaules uzskatam, bet vēl nav pasaules uzskats. D. Aerts un līdzautori pasvītro, ka pa­saules uzskata galvenā īpašība ir koherence (iekšējā sa­skaņotība) un atbilstība pieredzei.

Pasaules uzskata veidošanās aspektā svarīga ir arī cilvē­ka pašapziņa, jo ietver gan sevis izzināšanu un sevis ap­zināšanos, gan arī sevis apzināšanos attiecībā pret citiem cilvēkiem, tādā veidā kļūstot par pamatu saskarsmei, kā arī līdzdalībai sociālajos procesos. Pašapziņas līme­nī cilvēks vērtē pats sevi un savu vietu pasaulē, turklāt balstīdamies uz noteiktiem sabiedrībā

Pasaules uzskats ietver noteiktu vērtību sistēmu, sevis un pasaules vērtējumu. Tas parasti ir sub­jektīvs un saistīts ar noteiktu personu noteiktas kultūras kontekstā

Atbildot uz jautājumu par vērtībām un no tām iz­rietošo pasaules vērtējumu, svarīgi ir vairāki jautājumi, ko formulē Aerts u. c.: Kas ir laime un ciešanas?

Jautājums par cilvēka eksistences galējo vērtējumu ie­zīmē pasaules uzskata saikni ar reliģiju, ar jautājumu par pārpasaulīgo (transcendento). Tas ir jautājums par svētumu kā vērtību un tā saistību ar citām vērtībām

Ticība (ne tikai reliģiskā nozīmē) veido nozīmīgu cilvēka pasaules uzskata daļu, jo arī personisko pārliecību var uzskatīt par vienu no ti­cības formām (Šapovalovs, 2000).

Jebkurā gadījumā tas, kam cilvēks tic, lielā mērā nosaka viņa mērķizvirzīšanas un

mērķtiecīgās darbības raksturu. Tas veido pasaules uz­skata transcendento dimensiju - cilvēka transcendento attiecību aspektu. Transcendencei ir liela nozīme cilvēka dzīvē un sevis pilnveidošanas procesā. Maslovs traktē transcendenci kā cilvēka spēju pacelties pāri apstākļiem, pārdzīvojumiem, arī pašam sev

Varam pieņemt, ka Latvijas izglītības sistēmā pasaules uzskata veidošanās formālais ceļš ved cauri izglītības posmiem: pasaules sajušana un uztveršana tiek panākta pirmsskolas un sākumskolas posmā (neformālā izglītībā ģimenē un formālās izglītības sākumposmā). Savukārt pa­saules saprašana veidojas skolas un jauniešu vecumposmā (to veicina formālā izglītība kopā ar dažāda veida nefor­mālās izglītības elementiem). Pasaules uzskats, tā pieņem­šana un apzināšanās ir visa pārējā cilvēka dzīve (formālās izglītības atsevišķas formas un neformālā - pašizglītība). REZULTĀTI

Pasaules saprašana veidojas skolas un jauniešu vecum-posmā. Izglītības koncepcija paredz pamatizglītības satu­rā pastiprināt sastāvdaļas: cilvēks pats (pasaulē), cilvēk-vide (sociālā vide, kultūrvide), kā arī attīstīt dabasvides sociālekoloģiski un kultūrekoloģiski orientēto tematiku. Šī tematika vai kāda tās daļa tiek padziļināti apgūta vi­dējās izglītības vai profesionālās izglītības programmās, atbilstoši skolu profilam, kā arī augstākās izglītības ietva­ros.

Veselais prasa šo daļu mijattiecību izpratni, un, lai izskaidrotu veselo, vajag uztvert un raksturot šo holistisko kvalitāti.

1.   Pasaules uzskats ir kompleksa filozofiski pedagoģiska parādība, kas atspoguļo sevis un pasaules apzināša­nos, centrējas vērtību sistēmā, ietver ideālus, mērķus un teorētiskās zināšanas, ataino cilvēka saikni ar pār­pasaulīgo (transcendento) un tādējādi ietekmē cilvēka dzīves kvalitāti.

2.   Pasaules uzskata un tā atsevišķu komponentu veido­šanās process ir aktuāls saistībā ar mūžizglītības di­mensijām, kas mudina cilvēku mācīties zināt, mācīties darīt, mācīties būt kopā, mācīties būt. Pēdējā no tām - „mācīties būt" integrē sevī pārējās un atspoguļo dzī­ves jēgas nepieciešamos meklējumus. Tā uzsver vaja­dzību pēc pasaules uzskata kā vienota un vienojoša, cilvēka dzīves jēgu atsedzoša kompleksa.

...formulēto uzdevumu „mācīties būt".
Konspektēja O.Rode