J.G.Fihte. Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu.
Fihte J. G. (1991). Cilvēka sūtība. Par cilvēka lielumu. Rīga: Zvaigzne;
konspekts
Johans Gotlībs Fihte (vācu: Johann Gottlieb Fichte, 1762. 19. maijs - 1814. 27. janvāris) bija vācu klasiskās filozofijas pārstāvis, viens no vācu ideālisma aizsācējiem un Imanuela Kanta sekotājs. Fihtes filozofija balstīta uz Kanta transcendentālā ideālisma mācību, un Fihtes filozofiju savukārt tālāk attīstīja Šellings un Hēgelis. Šie četri vācu filozofi ataino to garīgās dzīves ievirzi, kas valdīja Vācijā no XVIII gs. beigām līdz XIX gs. 30-tajiem gadiem.
Visbiežāk Fihte par centrālo atzīst darbības principu. Darbība ietver sevī gan darbošanos, gan rezultātu; tie nav atdalīti viens no otra ne laika, ne cēloņsakarības ziņā — tie ir komplekss veselums, kas izpaužas kā produktīva darbība. Darbība, kas ir nejauša, nederīga, kurai labāk būtu bijis nenotikt, arī ir produktīva, jo tā kaut ko radījusi.
Vāci klasiskajā filozofijā noteicošais ir cilvēka prāts. Cilvēks var paļauties uz morālo likumu sevī (Kants), uz Absolūtu (Fihte), uz absolūtā gara-saprātīgo attīstību sevī (Hēgelis). Fihte atsakās no Kanta „lietas par sevi”. Atšķirība ir jau prāta izpratnē. Kantam teorētiskais prāts izzina un praktiskais prāts caur gribu realizē sevi morālos aktos, bet Fihte spriež par izzinoši gribošu prātu. Tas ir aktīvāks, spēcīgāks (jo ir atbrīvojies no "lietas par sevi") un valdonīgāks.
Fihte uzskata, ka vērtīgākais zinātnē ir tās sistēmiskums. Zinātnes mācība ir jāsāk ar vienu pilnīgi ticamu un drošu apgalvojumu, uz ko balstīsies visas sistēmas patiesīgums. Sistēma pati par sevi nerada patiesīgumu. Fihte pamatā liek: „Jāsāk ar to, ka Es esmu. Es esmu Es.” Pašapziņas aktā Es apgūst pats sevi. Jau Kanta filozofijā iezīmējas praktiskā prāta motīvs, Fihte tam seko un, pasakot: „Es esmu” -, atstāj vietu gan garīgajam, gan teorētiskajam Es. Es pirmām kārtām ir absolūtais Es, pirmprincips, kad Es pats rada sevi garīgajā rosībā un vēro to. Fihte loģiski izveido ne-Es, kas stāv pretī Es. Fihtes sistēmā nav dabas filozofijas, kaut gan tās eksistenci viņš nenoliedz. Fihte zinātnes mācības pamatā liek absolūto Es, kas pats no sevis izrietina darbību. Absolūtais Es tiek saprasts kā brīvs savā rosības spēkā.
Fihtes sistēmas otrā tēze pretstatā Es ievieš ne-Es, kas pēc savas ārējās funkcijas ir Es ierobežojošais princips. Cilvēks atšķir sevi no ārējās pasaules, izdala sevi no apkārtējās vides un apjēdz savas aktivitātes spēku. Cilvēks ir iespējams tikai darbībā, sevis apliecināšanā un pasaules radīšanā.
Trešā Fihtes pamattēze ir Es un ne-Es savienošanās, taču ne-Es iedarbība uz Es ir iespējama tikai tad, ja tas atrodas pasīvā stāvoklī. Analizējot uztveres procesu, Fihte izmanto Kanta izstrādāto principu, ka mēs nevaram izzināt to, ko paši nesam radījuši.
Absolūtais Es: 1) realitāte, kas sakārto izziņas procesu, 2) ideāls, kas vajadzīgs tikumības teorijai kā regulatīva ideja. Viens no galvenajiem motīviem, kas savalda brīvo, rosīgo, ar spēcīgu gribu apveltīto cilvēku, ir ētika. Fihte aplūko morālo likumu nevis kā prāta faktu, bet kā brīvības izpausmi. Kanta kategoriskajā imperatīvā ietilpst nepieciešamība darboties saskaņā ar sirdsapziņu (ja es esmu brīvs, tad man ir pienākums, nevis no pienākuma izpildīšanas izriet mana brīvība). Fihtes ētika ir sociāla. Ir jāuzņemas atbildība par citiem. Īstenā tikumība pastāv aktīvā darbībā un citu izglītošanā. Cilvēka griba pēc savas iedabas ir laba, ļaunais slēpjas nevis gribā, bet cilvēka inertumā, pasivitātē, dabiskajā rutīnā. Slinkums ir visu netikumu pamats (pretstats aktivitātei). Darbībai ir absolūta nozīme ne tikai izziņā - tai piemīt augstākā ētiskā vērtība. Sirdsapziņa atklāj mūsu darbības saikni ar absolūto brīvību, tā nevar kļūdīties, jo tieši apzinās mūsu tīro, sākotnējo Es.
Romantiķi Fihtes filozofiju sākotnēji kritizēja, uzskatot, ka viņš pārāk maz vērības velta ģēnijam, savdabīgajam un neatkārtojamajam. Prāts ir vienāds visiem cilvēkiem, tāpēc ir iespējama tikai viena patiesība, un viena tipa uzvedība, ko atzīt par tikumisko.
JOHANS GOTLĪBS FIHTE „CILVĒKA SŪTĪBA.PAR CILVĒKA LIELUMU.”
Fihtes filozofija ir „sevis meklējuma” metodes izstrādājums. „Es princips” nav egoisma teorijas produkts, „es” nav nekā kopīga konkrētām, cilvēciskām individualitātēm un to pašapmierināšanās tieksmi. Tāpēc, loģiski, Fihtes filozofiskā sistēma ir balstīta uz „es” un „ne-es” premisām. Pasaule tiek sadalīta divās daļās, taču vēlāk, filozofs atklāj, ka ārējā pasaule ir iespējama tikai caur iekšējo. Balstoties uz Fihtes biogrāfiju, grūti būtu nepieminēt tā saiti ar Kantu. Starp Fihti un Kantu pastāv jau sākotnēja atšķirība – prāta izpratnē. Kanta sistēmā teorētiskais prāts izzina un praktiskais prāts caur gribu realizē sevi morālos aktos, taču Fihte spriež ar izzinoši gribošu prātu. Šis prāts ir aktīvāks, spēcīgāks un valdonīgāks. Savukārt Kanta doma par cilvēka aktivitāti tiek izvērsta plašākā kontekstā. Kā raksta A.Gulliga: „Kanta idejas par izziņas aktivitāti reducēšana uz jutekliskumu ir viens no Fihtes lielākajiem nopelniem.” Vēl viena svarīga atšķirība ir tajā, ka Fihte savas mācības fundamentus balsta uz zinātnes. Pār cik „zinātnes mācība” ir filozofa mūžu garais pārdomu darbs, tieši no viņas izriet viena no svarīgākajām „Cilvēka sūtības” tēzēm – notiek Es un ne-Es savienošanās, taču ne-Es iedarbība uz Es ir iespējama tikai tad, ja tas atrodas pasīvā stāvoklī. Ne-Es ir reāls tikai tiktāl, ciktāl Es spēj atrasties aficējamā stāvoklī. Aktivitātei tādējādi ir jāpārvēršas uztverošā pasaulē. Šeit ir pamanāma atsauce uz „lieta par sevi”, bez juteklisi dotā, tā nav iespējama, kā arī izziņa nav iespējama (uzskata Kants). Fihte piekrīt Kantam, taču domā, ka jutekļu iespaida rezultāts ir radies nevis no ārienes, bet pašaficēšanās dēļ. Līdz ar to jutekliskumā izpaužas subjektīvā aktivitāte. => Fihte uzskata, ka arī juteklība ir cilvēka subjektīvās aktivitātes izpausme. Tā domā arī vairums XX gs.filozofu, to skaitā franču filozofs M.Merlo-Ponti, kas sarakstījis saturīģu grāmatu par uztveres fenomenoloģiju. Taču kas ir jutekliskā uztvere? Pēc autora domām, nav nekas cits kā aizturēta darbība..t.i., viss pasaulē ir determinisks, tajā skaitā cilvēka dabas determinētība. Tāpēc būtu jāsecina, ka mūsu priekšā ir 2 atšķirīgas pasaulizjūtas: Kants un viņa sekotāji pieder pie tiem, kuri rēķinās ar dabu, ar pietāti un bijību izturas pret lajā norisošajiem procesiem un atzīst tai tiesības pastāvēt bez cilvēka iejaukšanās. Absolūtais: Absolūtu nevar definēt, jo jebkura noteiksme pazemina Absolūta statusu. Fihte runā par absolūto darbību un absolūto Es. Absolūtais Es nav ne apziņa, prāts, ne presonība; tas nav Es individuālā nozīmē, - tā ir bezgalīga darbība, kas kļūst par Es tikai tad, kad apstājas, iemiesojas. Absolūtajā Es paradokss ir saistīts ar to, ka Es tieksme ir acīmredzama, taču praktiskais Es, kas realizē šo tieksmi nekad nevar sasniegt savu galamēŗķi – tikumisko ideālu. Absolūtā Es funkcija ir saistīta ar morālo likumu, kurš izpaužas kā brīvība. „Ja es esmu brīvs, tad man ir pienākums, nevis no pienākuma izpildīšanas izriet mana brīvība.” Fihtes ētika ir sociāla ētika – viņš uzver, ka mērs nav pilns, ja mēs neuznemamies atbildību par citiem. Īstena tikumība, pēc Fihtes domām, pastāv aktīva darbībā un citu izglītošanā. Pašā ētikas teorijā ir saskatāma Plotīna un neoplatonistu skola, Fihtes sitēmā atvilst viņa pamatprincipiem. Darbība nevar būt ļaunais. Ļaunais ir bezdarbība. Cilvēka lielākais netikums ir slinkums, kurš pēc Fihtes domām, ir visu netikumu pamats. Cilvēka sākotnēji nepilnīgā iedaba tiecas tikai pēc viena: vairāk baudīt, mazāk strādāt. Viss netikumīgais ir saistīts ar aktivitātes un spēka trūkumu cilvēkā. Tāpēc galvenais mērķis ir tieksme uz vispārējo – vai nu tas būtu labais, tikumiskais imperatīvs, vai zināšanas. Cilvēkam nav jāpieliek speciālas pūles, lai to iegūtu. Cilvēka individualitāte ir viņa liktenis, no kura nevar atbrīvoties. Apziņas līmenī cilvēks tiecas uz vispārīgo mērķi, taču zemapzinā, cilvēka liktenī šī tieksme iegūst individuālu formu. Tāpēc cilvēces attīstībai ir pieci laikmeti. 1)Pirmajā laikmetā prāts vēl nav attīstīts un darbojas instinkta līmenī; tas ir cilvēces nevainības laikmets. 2)saprātīgais instinkts pārvēršas par ārēju piespiedu spēku, sākas cilvēces grēcīgais stāvoklis. 3) ir atbrīvošanās sākuma periods; 4) – prāta valstība, kad tiek gūts pilnīgs dzīves attaisnojums un piepildījums. => Vēsture attīštās no pirmatnējās naivitātes stāvokļa caur vispārējo samaitātību uz apzinātu prāta valstību. Šai virzībai ir teleoloģisks raksturs: vēstures gaita visu laiku tiecas uz tādu mērķi, ko var sasniegt tikai bezgalīgā procesā. I GRĀMATA „ŠAUBAS” Viss, kas eksistē, ir viscaur noteikts; tas ir tas,kas tas ir, un nav nekas cits. Šajā grāmatā Fihte cenšas raksturot,aprakstīt un saprast, kas tad īsti ir „Es”? Vai tā ir determiniska būtne, kas ir atkarīga no cēloņiem? Vai arī kas vairāk? Cēlonība – kauzālais aspekts Fihtem ir ļoti svarīgs. „Pašam priekšmetam piemītošu ,tā īsteno būtību veidojošu darbīgu spēku es domāju un bijus spiests domāt, lai izprastu noteiksmju pakāpenisko rašanos un maiņu. Jebkurš cēlonis parādībai, ka tas attstās tieši šādā noteiktā veidā, rodams daļēji pašā spēkā, daļēji ārpus tā – apstākļos, kādos tas attīstās. Attiecībā uz āra-spēku – šis spēks ir viscaur noteikts spēks, taču tā noteiktību papildina apstākļi, kuros tas attīstās. Tieši ārējie apstākļi nosaka spēka pašreizējās iedarbības īpašo veidu, tātad tajos meklējams cēlonis/ parādībai/, ka kļūst reāls teiši tāds manas sugas indivīds. Tie paši apstākļi nekad nevar atkārtoties, jo tad atkārtotos pats dabas likums un Vienas dabas vietā rastos divas.. => ir noteikts, par ko jābūt man – man,šai konkrētajai personai; un likums, saskaņā ar kuru es kļuvu par to, kas esmu, principā ir atrasts. Es esmu tas, par ko cilvēkveidojošais spēks – pēc tam, kad tas ir bijis tas, kas tas bija, pēc tam, kad tas ārpus manis vēl ir tas, kas tas ir, pēc tam, kad tas atrodas dotajās noteiktajās attiecībās ar citiem, tam pretējiem dabas spēkiem, - varēja kļūt; un, tā kā pašā dabas spēkā nevar būt nekāda pašierobežojoša cēloņa, tam nepieciešami vajadzēja kļūt par to, par ko tas varēja kļūt. Un kas tar ar personību? Mana persona ir nevis pats cilvēkveidojošais spēks, bet tikai viena no tā izpausmēm; un tikai šo izpausmi es apzinos kā sevi..Kādu lomu ieņem cēlonība? Cēlnības likums ir pārejas punkts no konkrētā, kas ir pati personība, uz vispārējo, kas ir ārpus tās; abu izziņas veidu izšķirošā pazīme ir tas,ka pirmā ir tiešs vērojums, bet otrā – secināšana. Cēlonību ietekmē gribēšana – kas ir gribēšana? Gribēšana ir viena iekšējā dabas spēka iedarbības tiešā apzināšanās. Šo spēku tiekšanās tieša apzināšanās,kad tā vēl nav realitāte,jo to aizkavē pretējas iedarbības spēki, azpiņā ir silieksme vai dziņa; pretspēku cīņa ir neapņēmība; viena spēka uzvara ir gribas lēmums. (Un no domas darbības izriet darbība). II GRĀMATA „ZINĀŠANA” Sarkastīta sarunā starp Garu un Es. Diologs balstās uz „ārpus manis ir priekšmeti” – pamatojas uz apgalvojumu: „Es redzu, dzirdu, jūtu un tā joprojām.” Kā notiek apziņa ārējiem priekšmetiem? Vai vispār ir iespējama kaut kā apziņa? Kāda var būt apziņa? Tikai formas,krāsas vai kaut kā cita priekšmeta tauste? Vai apziņa ir ķermeņu īpašības? „es esmu aficēts,to es vnk zinu; šai manai afekcijai jābūt savam cēlonim: taču vai afekcijas ir ārējie mņas,bet gan tikai objekta,manu afekciju ieksējās maņās īpašas noteiksmes. Bet tās vēl nav zināšanas „ afekcijas ir nepilnīgas zināšānas” Pēc Fihtes domām, zināšanas ir Gara akts.ko mēs apzināmies kā tādu brīvību, t.i. akts bez rīcības apzināšanās ir tikai spontanitāte.. Kā tiek skaidrota juteklība? Vai pastāv jutekliskie dati? Juteklība – sajūta ir nekas cits kā cēlnois priekšmetu pieņemšanai ārpus sevis, neraugotis uz to, ka par ārējiem priekšmetiem nevar būt nekas nedz zinām, nedz uzzināms. Kas ir subjektobjektivitāte – zināšanas atriešanās sevī pašā, ir tas, ko es apzīmēju par jēdzienu Es, a es vispār domāju kaut ko noteiktu. Es ir saprāts un pats sev kļūst par objektu. Līdz ar to jebkurā apziņā es vēroju tikai pats sevi, jo es esmu Es; subjektīvajam, apzinošajam – apziņa ir novērošana. Un objektīvai, novērotāis un apzinātais atkal esmu es pats – tas pats Es, kas ir arī vērojošais, - tikai šoreiz objektīvi, parādoties subjektīvā priekšā. Apziņa ir darbīga tā aplūkošana. Savas sajūtas ir vērošana, pats vērojums ir telpa. Secinājumi: 1) es esmy tikaij tādēļ,ka Es esmu Es un apzinos sevi; un proti, daļēji kā praktisku būtni, daļēji kā saprātu. Pirmā apziņa ir sajūta, otrā – vērojums, neierobežotā telpa. 2) neierobežoto es nespēju aptvert, jo esmu galīgs. Tādēļ es domāšanas palīdzību es ierobežoju noteiktu telpu vispārējā telpā un pirmo nostādu noteiktā attiecībā pret pēdējo.3) šis ierobežotais telpas mērogs ir manis paša sajūtas mērs atbilstoši likumamkuru varētu iedomāties un formulēt aptuveni šādi: tas,kas mani aficē tādā un tādā mērā,jānostāda telpā tādā un tādā attiecībā pret pārējo ,kas mani aficē. =>Es nevaru domāt neko kā tikai savu domāšanu. Esamības nav, ir tikai tēli un priekšstati. III GRĀMATA „TICĪBA” Balstīta uz ticības „dziņa uz absolūto” un tieksme kā interese uz reālitāti – vai tas viss ir saprāta projecēts? Tas ,kas raksturo cilvēka sūtību ir mana sirdsapziņas balss – tā nosaka jenkuru manu atsevišķo esamības stāvokli, tā man nosaka darbību,reakciju, utt. Tā nosaka manu rīkošanos – jāvēršas - uz tšadu rīkošanos būs un nepieciešami būs jāvēršas visai manai domāšanai, ja vien es esmu paņēmies paklausīt savas sirdsapziņas balsij. Tāpēc man neeksistē tīŗā esamība un vienīgais,kas ir sasitīts ar esamību ir „mani noteikti” pienākumi. Tad kāda īsti ir cilvēka sūtība? Tā ir tieksme un interese uz realitāti, kas ir saistīta ar pienākumiem, kurus nosaka sirdsabziņa, dažādiem subjektobjektīvajām attiecībām ar ārējiem priekšmetiem? => Mūsu dzimuma sūtība ir sakļauties vienotā, visās savās daļās sevi viscaur zinošā un itin visur vienādi izglītotā ķermenī. Daba un pat cilvēku kaislības un netikumu jau no paša sākuma ir virzījuši pretim šim mērķim. Tad kas īšti ir cilvēks, kāda ir tā sūtība? ð Cilvēks un tā es ir divu kārtību loceklis: Tīri garīgaās, kurā es valdu vienīgi caur tīŗo gribu, un jutekliskas, kurā es iedarbojos caur savu rīčību. Viss sarpāta galīgais merķis ir tā tīrā darbība vienkārši caur sava pašu un, nejūtot ne-kādu nepieciešamību pēc kāda instrumentam izņemot sevi pašu. . Griba ir saprāta dzīvais principsm ir pats sparāts, ja tiek uztverta tīri un neatkarīgi; saprāts darbojas caur sevi pašu – tas nozīmē: Tīrā griba tikai kā tāda darbojas un valda.. Galīgā presonība, kas nevis pati saprāta pasaule, bet gan tikai viens no vairākiem tās locekļiem ,vienlaikus nepieciešami dzīvo jutekliskās kāāŗtībā, t.i., tādā, kas personībai bez tīŗās saprāta darbības sprauž vēl citu mērķi, materiālu mērķi, kas jāsasniedz, izmantojot instrumentus un spēkus, kas gan ir tieši pakļāuti gribai, bet kuru iedarbību vēl nosaka arī pašu dabas likumi. ð Brīvība ir augstākais, sevi pašu veidojoša auga brīvība; pēc savas būtības tā nav augstāka, tikai dod sarežģītākus rezultātus; tā vido nevis matēriju ar saknēm, lapām, ziediem, bet raksturu ar tieksmēm, domām, darbībām. ð Likums vispār neko neizsaka kā tikai stingro, neastricināmo saprāta paļāvību uz likumu un absolūto neiespējamību pieņemt pretējo. ð Sajūtu pasaule – par aktīvo principu, piem., manai rokai,no kuras kustības savukārt izriet citas kustības; pārjutekliskajā pasaulē – par veselas virknes garīgu seku principu, par kurām man nav nekāda priekstata.
· Nevis kailas zināšanas, bet darbošanās saskaņā ar tavām zināšanām ir tava sūtība,- tā skaļi atskan manas dvēseles dziļumos, tiklīdz kaut vienu acumirkli koncentrējos un pievēršu uzmanību pats sev. Nevis dīkai sevis vērošanai un apcerei vai prātošanai par svētbijīgām jūtām - nē, tu esi, lai darbotos; tava darbība - un tikai tava darbība - nosaka tavu vērtību.
· Mūsu pašcieņa un spēks pieaug, kad mēs sev sakām: mana eksistence nav veltīga un bezmērķīga, es esmu - nepieciešams posms lielā ķēdē, kas stiepjas no pirmā cilvēka sevis esamības apziņas pretim mūžībai.
· Pēdējais augstākais sabiedrības mērķis - pilnīga vienprātība un saskaņa visu tās iespējamo locekļu starpā. Bet tā, ka šī mērķa sasniegšanai, cilvēka sūtības sasniegšanai, ir nepieciešama absolūtās pilnības sasniegšana, tad gan pirmais, gan otrais nav sasniedzams, kamēr cilvēks nepārstās būt cilvēks un nekļūs Dievs.
· Saprāts kā tāds nespēj būt teorētisks nebūdams praktisks: cilvēkam nevar piemist inteliģence, ja viņam nepiemīt nekādas praktiskas spējas.
· Es zinu, ka jebkura šķietama patiesība, ko radījusi tikai domāšana, bet nav pamatojusi ticība, noteikti ir nepareiza un iegūta viltus ceļā, jo līdz galam novestās, ne ar ko papildinātās tīrās zināšanas noved vienīgi pie atziņas, ka mēs neko nevaram zināt; es zinu, ka šādas nepareizas zināšanas neko neatrod neko citu kā to, ko tās jau iepriekš ar ticības starpniecību ielikušas savos priekšnosacījumos, no kuriem tās varbūt turpina izdarīt nepareizus secinājumus.
· Visa mana pārliecība ir tikai ticība, un tā nāk no noskaņojuma, nevis saprāta.
· ... lietas es uztveru arī caur vajadzību un iekāri, un baudu. Ne jau caur jēdzienu, nē - caur izsalkumu un slāpēm un caur to remdēšanu kaut kas man kļūst zināms par ēdienu un dzērienu.
· Tas, ka mēs saucam par izziņu un lietu pētīšanu, nekad nav nekas cits, kā sevis paša izziņa un pētīšana; mums nav zināms nekas cits izņemot mūs pašus un mūsu pašu jēdzienus.
· Esmu pakļauts stingras nepieciešamības nepielūdzamajam spēkam; ja tā liek kļūt man par muļķi un izvirtuli, tad es bez šaubām arī tāds kļūšu; ja tā nosaka man kļūt par gudru un labu, tad es nešaubīgi arī kļūšu gudrs un labs. Šeit nav nedz vainas, nedz nopelnu ne no viņas, ne manas puses. Tā ir pakļauta pati saviem, savukārt es - viņas likumiem; ja esmu to sapratis, tad mana esamība jau pilnībā tiek pakļauta viņai, un es iegūšu vislielāko mieru, ja viņai pakļaušu arī savas vēlmes.
· Nevis bezdarbīgai vērošanai, sev veltītām pārdomām un savu vissvētāko jūtu baudīšanai; nē - tu esi radīts darbībai; tava darbība, un tikai tā, nosaka tavu vērtību.
· ... mana domāšana un mērķa jēdziena veidošana pēc savas dabas ir absolūti brīva - un no nekā rada kaut ko.
· Personību ir jāupurē idejai. Dzīve, kas to īstenojusi, ir vienīgi iespējamā patiesā un taisnīgā dzīve, un, tātad, no patiesības viedokļa un pašā īstenībā indivīds nemaz neeksistē, jo tam [pašam par sevi] nav nekādas nozīmes un viņam ir jāiet bojā. Turpretim eksistence piemīt vienīgi ģintij, pēdējā minētā ir jāuzskata par vienīgo, kas eksistē.
· Personīgā dzīve ir jāziedo idejai, personīgā eksistence pēc patiesības ir kas tāds no kā ir jāatsakās, lai dzīvotu tādu dzīvi, kas apliecinātu un īstenotu ideju.
Konspektēja O.Rode
