Konstantīns Raudive Dzīves kultūrai

Konspekts
Katrs cilvēks, savā pēdējā nosacījumā ir vienreizīga parādība, tādēļ svarīgi, ka viņš savas dzīves laikā apzinās savas esamības vienreizību, izprot savu dzīves jēgu;… Katram cilvēkam , kā atsevišķam dabas loceklim, ir piešķirts uzdevums, ko bez viņa neviens cits nekad nespēs veikt. Tādēļ, lūk, bez vispārējās dzīves jādzīvo sava dzīve un bez kopīgas valodas jārunā sava valoda.
Ārējais cilvēks ir līdzeklis tam mūsos apslēptam cilvēkam, kas redz, dzird, jūt, cieš, raud, priecājas, saprot. Bet dzīvē, diemžēl, mēdzam līdzeklim – ārējam cilvēkam – piešķirt lielāku nozīmi nekā pašmērķim – tam cilvēkam, kas mūsos ir apslēpts un ko mēs neredzam.
Ārējā piepūle nav spējīga pārveidot cilvēka dzīvi; dzīvi veido iekšēja piepūle, ko es gribu saukt par saprašanas aktu. Saprašana ir iekšējā cilvēka galvenā veidotāja un audzinātāja.
Vienīgi dzīves jēgas izpratne var pacelt mūsu dzīvi un tai piešķirt nozīmi.
Kas saprot sava ideāla un alku dabu, tas cenšas to realizēt ar visiem saviem radošajiem gara spēkiem. Radīšana ir process, ko mūsos atmodina nevis zināšanas, bet saprašana.
Cilvēku un lietas, pasaulē ieņemot savas vietas un radot savstarpējas attiecības, rada to dīvaino plūsmu, ko sauc par dzīvi.
Cilvēks sevi tikmēr nevar atjaunot, kamēr nav ieskatījis (aptvēris) savas vitālās būtības vajadzības. .. Katram cilvēkam dzīve jāpiepilda nevis saskaņā ar ārējām formulām un programmām, ko rada intelektuāli, bet gan saskaņā ar savu iekšējo vitalitātes sajūtu. Un tā kā maz tiek darīts iekšējā cilvēka padziļināšanai, tad dzīve turpina plūst seklās, ārišķīga radītās programmās un teorijās. … cilvēkam nav jāmaina tik daudz ārējā pasaule, cik iekšējā, jo dzīves piepildījums atklājas iekšējā pārdzīvojumā.
Noskaidrojot cilvēka garīgos stāvokļus un viņa attiecības pret dzīvi, mēs atklājam cilvēka dzīves jēgu, un ja tā nav tāda jēga, kas mūs varētu apmierināt, tad vismaz uzzinām, kādā virzienā tā mums jāmeklē, paturot acīs vienmēr savas individualitātes iekšķīgās vajadzības.
Katrs cilvēks izaug no sevis ne no ārējiem apstākļiem. .. katrs cilvēks aug un top par to, par ko savā pirmbūtībā viņam ir lemts būt. Cilvēks nav nejaušība, bet stingra, iepriekš noteikta likumība.
Tā visa dzīve pamazām pārvēršas par sacensību arēnu, kur visi grib būt uzvarētāji, un neviens negrib būt par zaudētāju. Šis sacensības gars tik lielā mērā sakāpinājis tagadnes cilvēka spēkus, ka viņa iekšējā dzīve tiek izmesta uz ārieni, un viņš kļūst katru dienu nabadzīgāks un bezpersonīgāks. .. pazaudējis savu iekšējo dzīvi, meklē tversmi dzīvē, kas veidojas ārpus viņa individualitātes…
Rietumu kultūru varētu noraksturot, kā nemitīgu cīņu pēc varas.
Rietumu cilvēks dzīvo nepārtrauktās bailēs par savu eksistenci, viņš baidās no stiprākām varām. Tādēļ rietumu cilvēks neko citu nedara kā uzbrūk un aizstāvas, uzvar un zaudē, bruņojas un biedē un tā joprojām….
Rietumu cilvēks: cīņā ir viņa dzīves jēga, jo tiklīdz beidz cīnīties, viņš vairs neprot dzīvot. …. Dzīvot nozīmē pildīt kosmisko likumību, piepildīt kādu augstāku gribu, cīnīties turpretim nozīmē apmierināt eksistences sfairā izvirzītās prasības; „dzīvot”- pašmērķis, „cīnīties” – pašmērķa līdzeklis…
Dzīvības princips atrodas kosmā, varas princips cilvēkā. … rietumu cilvēks tiekdamies pēc varas, aizmirst dzīvot. .. pašapcere – kontemplācija – būt kontemplatīvam nozīmē atbrīvoties no ārējās dzīves iespaidiem, no cīņas, varaskāres un instinktu dziņas – un piederēt brīnišķīgai pasaulei, ko saucam par dzīvi, un kur cilvēks pats sev ir pašmērķis..
Kontemlācija cilvēku nepārvērš par līdzeklī, jo tā ir dzīve un gara darbība; šī darbība pati sevī pilnīga, tai cita mērķa nav, kā cilvēkā kāpināt dzīvības apziņu. – cilvēks kļūst par pašmērķi..
Ja cilvēkā nebūtu iedzimta tieksme radīt jaunas vērtības, tad viņš sen būtu sevi iznīcinājis savu galējo kaislību skurbumā.
Par intelektuālo cilvēku es te apzīmēju būtni, kas savu dzīvi pakļauj vienīgi intelektam, tas ir, tīrajam saprātam, pretēji primitīvam cilvēkam, kas ir pakļauts dabas neapzināto instinktu varai. Intelektuālais un primitīvai cilvēks tā tad ir antipodi, starp kuriem cilvēks veido savu dzīvi. Neviens no šiem cilvēkiem nepieder paši sev, neviens no viņiem nav spējīgs radīt savu personīgo dzīvi, jo radīšana ir iekšējs process. ..
Intelekts nav vērtība pati par sevi, bet gan līdzeklis, ar kura palīdzību mēs zināmā laikā sprīdī kārtojam savu dzīvi. .. Intelekts salīdzināms ar amatnieku, kas no gataviem elementiem kaut ko konstruē… cilvēks, intelektu atzīdams par vienīgo savas iekšējās dzīves veidotāju, drīz zaudē savu oriģinalitāti un kļūst par kolektīvās dzīves formu atkārtotāju. Intelekts cilvēkus savā starpā novelē…
Bet individualitātei cilvēka dzīvē pienākas viena no svarīgākām vietām. Ja tā mūsos zūd, tad mūsu reālā dzīve kļūst absurda un iluzoriska. Individualitāte ir dzīves saknes, un ja mēs tās saraujam, tad mums pašiem par sevi nav nekādas nozīmes un vērtības.
Tagadnes cilvēks, nespēdams intelektuāli sevi apmierināt savas garīgās vajadzības, meklē glābiņu dabā pie tam visprimitīvākā kārtā.
Līdz šim cilvēks priekšroku piešķīris vairāk intelektam nekā totālam cilvēkam. Tādēļ cilvēks zaudēja ticību savai misijai, ticību, bez kuras nav realizējams neviens garīgs darbs. Dzīvi pakļāva intelektam un nevis intelektu – dzīvei. … Patiesībā, intelekts ir dzīves līdzeklis… Intelekts ir spēja…
 Ja cilvēkam, beidzot, tiek piešķirta lietas cena, viņš no zemes virsas var pazust tā, it kā nekad nebūtu eksistējis. ..Intelekts kļūdams par mūsu dzīves saturu, mūsos iznīcina mūsu dvēseles dzīvi; un ja mēs savai dzīvei meklējam kādu jēgu, tad to darām tādēļ, lai realizētu savas dvēseles iespējas, lai ar tās saturu pildītu dzīvi… mūsdienās.. ar intelektu ne tikai grib kārtot, bet arī radīt. Lūk, tā ir intelektuālā uzpūtība…
Ne no teorijas jāveido dzīve, bet gan no dzīves – teorijas. … nav iespējams neko jaunu radīt, kas savās krūtīs nenestu vecās pasaules dīgli…
Mūsdienu materiālistiskie intelektuālisti grib zemes virsū nodibināt cilvēku paradīzi; bet dzīves īstenība mūs māca, ka šīs intelektuālisma galējības cilvēku pārvērš par iedomu līdzekli.
Mūsdienu Eiropā politikā pa lielākai daļai valda intelektuāls aprēķins. Un katrs aprēķins ir šaurs, personīgs egoisms....
Ne kolektīvais, bet individuālais likums, kas izaug no mūsu iekšienes, veido mūsu dzīvi. Kopīgie mērķi rodas tikai tur, kur cilvēki cīnās par pārpersonīgiem uzdevumiem, kā, piemēram, par savu tēviju, valsti, vai visas cilvēces likteni. Bet šai cīņā mēs būsim derīgāki, ja katrs par sevi būsim nozīmīgāks. Ja mēs neesam sapratuši savas dzīves personīgo nozīmi, tad mēs nekad nebūsim spējīgi piešķirt nozīmi pārpersonīgai dzīvei.
Mēs dzīvi varam pārradīt, nepārtraukdami savu iekšējo kontinuitāti, to iemiesodami jaunās formās. Un tas ir dzīvai garīgais cilvēks, kas rada jaunas dzīves formas, kurās atklājas dzīves jēga.
Intelektu salīdzinot ar dvēseli, varētu teikt, ka intelekts ir ārējās dzīves kārtotājs, bet dvēsele ir mūsu dzīves mūžīgā kustība – mūsu dzīves jēgas atklājēja un piepildītāja.
Dzīve, bez iekšēja dziļuma, izplūst nepārredzamā sīkumu jūrā. Šai nepārredzamajā sīko notikumu jūrā cilvēks pazaudējis orientāciju pats uz sevi un kļūst par nožēlojamu rotaļlietiņu notikumu straumē. … dzīvē vairs nevalda gudrība – gudrība ir tur, kur valda totālais skatījums – bet gan dažādu zinātņu fragmenti.
Cilvēku, sevišķi garīgā nozīmē nedrīkst sadrumstalot: lai to mēs varētu saprast, mums jāiziet no veselā cilvēka. Cilvēki tagad tādēļ grūti saprotas, ka viņi nav spējīgi pasauli vai cilvēku uztvert kā kaut ko veselu un sevī noslēgtu. … Bet patiesībā ne zinātnēs jāorientējas, lai saprastu dzīvi, bet gan pašā dzīvē, jo dzīve ir gudrības centrs…
Tiklīdz ar intelektu apturam iekšējās pasaules nemitīgo radīšanu, mūsu māksla pārvēršas amatniecībā, un filosofija – sausā scholstikā. .. ja mēs gribam realizēt pēc iespējas pilnīgāku dzīvi, tad vienmēr jāpasvītro totālais cilvēks; dzīve nav jāpārvērš par prātošanu par pašu prātu, bet gan par darbiem. .. tad nevis tādēļ, lai iegūtu varu par citiem, bet gan lai iegūtu skaidrību pats pār sevi un varētu savai dzīvei uzstādīt noteiktus mērķus. 
Ārējam jāiegūst iekšējā nozīme. Cilvēkam nozīmīgs ir tikai tas, kas skar viņa iekšējo dzīvi. Jo kādam ir intensīvākas iekšējās alkas, jo viņa ārējā dzīve iegūst plašākus apvāršņus un dziļāku jēgu. Mēs dzīvojam intensīvāk tajos mirkļos, kad mūsu ārējā darbība tiek konkretizēta iekšķīgā dzīvē. Cilvēks sevi tik lielā mērā var realizēt, cik lielā mērā viņš ir spējīgs ārīgo dzīvi vērst iekšķīgā. Katram cilvēkam, ja viņš patiesi grib būt par to, kas viņš ir, jāatrod tāds izteiksmes veids, ar kura palīdzību vislabāk var izteikt sevi. Visuniversālākais mūsu izteiksmes līdzeklis ir darbs, bet veidojot darbu, jāzina, kāds darbs kļūst par mūsu izteiksmes līdzekli un kāds nekļūst.
Tātad, mūsu dzīves dziļums atkarājas no tīri individuāliem procesiem: katram indivīdam ir vajadzīgs savs darbs un katram darbam savs indivīds… Ja nebūs saskaņas starp ārējo un iekšējo dzīvi, tad nekādi apstākļi un nekādas zināšanas mums neko nevarēs līdzēt. 
..ja mēs runājam par cilvēku, tad mēs viņu uztveram, kā jūtu un prāta sintēzi.
Zināšanas nedrīkst pārvērst par dzīves mērķi, bet gan vienīgi par līdzekli, ieroci, jo cilvēka augstākais mērķis ir pati dzīve.
Cilvēks, kas vientulībā jautā, īstenībā jautā par savu būtību, par cilvēku, kā būtni, kas ir neaizstājama, autentiska un vienreizīga.
Cilvēks dzimst, lai dzīvotu, bet patiesībā viņa piedzimšana ir jau viņa ceļa sākums uz nāvi. Cilvēkam nemitīgā piepūlē jāiekļaujas vidē, kurā viņš dzīvo. Viņam ar savu personu jāietekmē un jāpārvar viss tas, kas nav viņš pats.
 Cilvēks savā vientulībā sevi ne tikai pilnveido, bet dziļi cilvēcisko.. Ja, pirmkārt, mums jāpaliek vienatne, lai uzglabātu savu oriģinalitāti, atvairītu svešus ietekmējumus un uzglabātu savu iekšējo būtību, tad, otrkārt, mums jāpaliek vientulībā, lai varētu saskatīt sevi un citus…
Izjust vienību ar citiem cīņā, reliģijā, nācijā, mīļā, mākslā, - nozīmē, ka cilvēki satiekas kā līdzīgs ar līdzīgu, kā viena likteņa un vienas morāles vienības. Bet šajā vienībā cilvēks nezaudē savu vienreizības nozīmi, viņš ir neaizstājams. Un tiklīdz cilvēks zaudē šo nozīmi, viņa darbs kļūst niecīgs, un tā priekšā mēs neizjūtam to diženumu, ko tā veicējs pārvērtīs par savas iekšējās būtības līdzību.
Masu darbā cilvēks sevi pazaudē un aizmirst, pats savā darbā cilvēks sevi atrod un vienmēr sevi atceras… Masas cilvēks… nevar atdot sevi citam, jo viņš neiziet no savas iekšienes, un viņš nevar no savas iekšienes iziet tādēļ, ka viņam tādas nemaz nav. Cilvēks, kas rada savu pasauli, kļūst neatkarīgs no visa ārējā, turpretim indivīds, kas dzīvo bez savas pasaules, ir atkarīgs no visa ārējā.
Ja cilvēks iegūst skaidrību par to, kas viņš pats ir, viņš tai pat laikā iegūst skaidrību arī par to, kādā ziņā viņš var būt nepieciešams citiem.
Cilvēks top vienpatībā; tādēļ vajadzīga dziļa vientulība, lai cilvēks ieraudzītu pats sevi, vajadzīga ilgstoša vientulība, lai piepildītu sevi.
Cilvēka tapšanas procesā vientulībai piešķirama vislielākā nozīme, jo … ne ārējos dzīves noteikumos mēs varam tapt, bet gan vienīgi savas dvēseles dziļumos mēs redzam to, ko mēs varam saukt paši par sevi. Cilvēks nav vienkārša fizioloģiska parādība, fizioloģija mūs ne par matu nevar tuvināt tam, kas mēs esam savā būtībā.
Nav iespējams izveidot cilvēkam tādu personību, ko viņš varētu saukt vienīgi par savu.
…te rodas īpatnējais stāvoklis: viņam savējais jālīdzsvaro ar svešo tādā kārtā, lai savējais vienmēr paliktu centrālais spēks… Cilvēka dvēselei svešais elements tikpat nepieciešams, cik nepieciešams tam paša elements. Šinī mijiedarbībā cilvēka individuālais Es iegūst universālu apziņu. … Un tā ir universālā paziņa, pēc kuras cilvēks dzīvē visintensīvāk ilgojas, pēc apziņas, kas viņu vieno ar ārējo pasauli. Kad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, viņš apzinās sevi un savu individualitāti atšķir no citu individualitātes. Universālās tieksmes dziļākā jēga izpaužas sevis meklēšanā… Atrasties vienībā ar to pasauli, kas neesam mēs, nozīmē sevī apstiprināt to, kas mēs esam…
Cilvēks savā dziļākā nosacījumā ilgojas pēc tā, kas būtu nozīmīgs viņa iekšējām prasībām, vārdu sakot, pēc kaut kā tāda, kas viņam, kā garīgai būtnei, piešķirtu nozīmi. Darbu, sevišķi rietumu kultūras zemēs, uzskata par nopietnāko dzīves jēgas pamatu; man tomēr pret šo uzskatu jāceļ iebildumi: ne vienmēr darbs vairo mūsu garīgo nozīmību, bet gluži otrādi, bieži nepareizi izvēlēts darbs aizkavē mums tapt par to, kas mēs varētu būt.
Darbs darba dēļ ir absurds.. mūsu darbam jāizsaka mūsu būtība, jāietver kāda imanenta jēga un jāapzinās sevī, kam tas kalpos.
Tātad augstākā realitāte ir sevis paša un jēgas atklāšana un nevis darbs, ko mēs veicam ārējās nepieciešamības pamudināti. .. kamēr šī augstākā realitāte mūsos nebūs apzināta, tikmēr cilvēks nevienā dzīves situācijā nevarēs justies drošs, savu darbu vienmēr uzlūkos kā sveša darbu un par savu esamības jēgu nekad nebūs skaidrībā.
Tas, kas nav mūsu, nevienu nepārliecinās, un svešais, ko mēs piesavināmies, paši radoši nepiedalīdamies, visiem arī paliks svešs, bez ārējiem līdzekļiem, ārējiem noteikumiem, nepieciešams tas, ko mēs neapzinīgi nesam sevī un kas mums atklājas, kad par to vismazāk domājam: viss, kas iet pāri parastajām prāta kombinācijām, pieder gara sfairai...
Ja kāds cilvēks ir norūpējies par atsevišķa cilvēka garīgo eksistenci, tas nozīmē, ka viņš ir norūpējies arī par cilvēces likteni. 
… gars ir apziņā esošs spēks, kas nav definējams, bet vienīgi izjūtams pārdzīvojumā un radīšanā. Gars ir visa cilvēka pamatbūtība, un saprast garu nozīmē saprast to, kas mēs esam…. Tas nav ne laicīgs, ne telpisks, bet kaut kas pats sevī esošs un mūžīgs.
Cilvēks visjūtīgāks ir pret daiļumu.. Daiļā būtība nav nekas cits, kā tikai mūsu gara refleksija. Varētu pat teikt, ka viss daiļais rodas no dabas un cilvēka gara mijiedarbības. ..
Skaists ir tas, kas ir harmonisks; Pareizākais ceļš vienmēr būs tas, kad cilvēks gara pasauli mēģinās aptvert no katra individuālā viedokļa un nevis zinātnes vispārinātās sistēmās. ..
 Gatavs formulas un sistēmas vēl nepalīdz saprast cilvēku, jo cilvēks nav lieta, viņš nav identisks ne laikā, ne telpā, kādas būtībā ir lietas. Cilvēka veidošanās un augšana vienmēr notiek ļoti personīgā sfairā, kurā no ārienes mēs nevaram iekļūt ne ar kādu zināšanu palīdzību…
..dzīvības enerģija ir mūsu gara būtība, un tādēļ garu varētu varbūt saukt par mūsu vitālo enerģiju. ..
Gara klātieni mēs nojaušam mūsu emocijās, domāšanā, pārdzīvojumos, radīšanā, vārdu sakot, mūsu vitālajos impulsos, kurus varētu saukt par mūsu dvēseli…. Runājot par garu, varētu varbūt teikt, ka gars dvēselei ir tas pats, kas gaiss mūsu plaušām.
Gara pasaules esamība mums atklājas vienīgi dvēseles refleksijās, tas ir, subjektīvā sfairā, kas izslēdz empīriskos, tā ontoloģiskos pierādījumus.
Gars pats sevī ir brīvs, ...
Gars palīdz cilvēkam pacelties pāri sev, kļūt neatkarīgam no apkārtnes apstākļiem un iegūt par sevi neaprobežotu brīvību… Sasniedzot šo brīvības pakāpi, mēs spējam sevi skatīt no tālienes un kritizēt savas rīcības. 
Gars ir spēks, kas liek mērķtiecīgi veidoties un darboties, līdz tā iegūst formas.
Subjektīvais cilvēks ir visu mūsu atziņu centrs, tikai izejot no šī centra mēs varam uztvert pasaules ainavu un tai ieveidot savu cilvēcisko dzīvi.
Cilvēka individualitāte ir dažādu mūsu spēju realizācija. Katrai spējai ir sava misija, kas veido kopīgo cilvēka seju, tādā kārtā vienu atšķirot no otra cilvēka…
Katra individualitāte ir iekļauta cilvēka dvēseles intīmajā sfairā, tādēļ katrai individualitātei ir personīgs liktenis un personīgs aicinājums.
Mūsdienu dzīves troksnī un nemierā valda ārišķīgais cilvēks; visur tas sastopams..
Daudzu cilvēku dzīvi nosaka tikai ārējie elementi: kopīgas ierašas, publiskas un vispārīgas pārliecības, un tāds cilvēks galu galā nav nekas vairāk kā cilvēciska parādība bez cilvēka būtības.
Vislielākais cilvēka noslēpums un reizē vislielākais viņa varenums slēpjas personībā. Tikai tikmēr cilvēks nav personība, kamēr viņš nav atklājis un apzinājies savu dzīves jēgu… personizēts cilvēks ir apzinīga būtne, kas tiecas saprast un alkst apmierināt ne tikai savas, bet arī citu garīgas prasības. Personizēts cilvēks, t.i. cilvēks, kas ieguvis skaidru apziņu par to, kas viņš ir – ir kā bāka nakti, to saredz visi, kas to meklē. .. dzīves jēga… atklājas cilvēka personībā. Dzīves jēga mīt katrā cilvēkā, kā mūžīgā iespējamība,..
Konstantīns Raudive (1940). Dzīves kultūrai.Mūsdienu cilvēka prablēmas. Rīga: Akc. Sab. Valters un Rapa.
Konspektēja O.Rode