Krišnamurti Džives jēgu meklējot

  Konpekts un komentāri slīpā drukā
Dzīve ir kaut kas ārkārtīgi plašs un dziļš…, ja mēs gatavojam sevi tikai iztikas pelnīšanai, mēs palaidīsim garām pilnīgo dzīves jēgu; un izprast dzīvi ir daudz svarīgāk nekā vienkārši gatavoties eksāmenam…
Vai izglītības uzdevums ir palīdzēt mums izprast visu dzīves procesu vai tikai sagatavot kādai profesijai, vislabākam darbam, …
… vai izglītības patiesais uzdevums nav izkopt jūsu inteliģenci..? vai jūs zināt, kas ir neatkarīga domāšana?
Dzīvot nozīmē noskaidrot, kas ir patiess, un jūs to varat paveikt tikai tad, kad ir brīvība, … Izglītības uzdevums ir palīdzēt ikvienam no mums dzīvot brīvi un bez bailēm…
Pasauli plosa konfliktējoši uzskati, kastas un kārtas piederība, seperātiski noskaņotas tautības, ikviena stulbuma un nežēlības forma – tāda ir pasaule, un izglītība jūs māca tai pielāgoties... Izglītībai jādod jums brīvība - pilnīga brīvība, lai augtu un radītu atšķirīgu sabiedrību, jaunu pasauli. Ir nekavējoties jārada brīvības atmosfēra, lai jūs varētu dzīvot un noskaidrot, kas ir patiess, un varētu kļūt inteliģents..
Pasaule atrodas haosā.. pasaule atrodas sabrukuma procesā.
Uzmanība rodas tad, kad patiesi interesējaties par kaut ko, jo tad jums ļoti gribas uzzināt visu par šo priekšmetu …
Brīvība nozīmē izteikti neatkarīgu domāšanu …
Izglītības uzdevums ir kopš bērnības palīdzēt jums neatdarināt nevienu, bet gan nepārtraukti būt tādam, kāds jūs esat.
Inteliģents prāts ir tāds prāts, kas nepārtraukti mācās, nevis izdara secinājumus… inteliģents prāts ir tāds prāts, kas nav apmierināts ar izskaidrojumiem un secinājumiem; tāpat arī tas nav prāts, kas tic, jo ticēšana ir vēl viena secināšanas forma. Inteliģents prāts ir tāds prāts, kas grib uzzināt, kas novēro, mācās, pēta.
Neatkarīga domāšana nav zināšanas. ..neatkarīga domāšana rodas līdz ar jūsu izpratni par sevi; un jūs varat saprast sevi tikai attiecībā pret cilvēku, lietu un ideju pasauli.
Bērns noskaidros patiesību par sevi, ja vide, kurā viņš dzīvo, palīdzēs viņam to izdarīt.
Mēs varam izjust, ka tā ir mūsu pasaule, un mīlēt to tikai tad, ja saprotam, kas ir brīvība.
Lai būtu brīvi mums jāsadumpojas pret visām iekšējās atkarības formām… bet brīvība nav reakcija.. reakcija rodas no atkarības…
..brīvība un mīlestība ir savstarpēji saistītas. Mīlestība nav reakcija. Mīlestība nozīmē neprasīt neko pretī, pat nejust, ka jūs kaut ko dodat, un tikai šāda mīlestība var iepazīt brīvību.
Bez mīlestības nav brīvības, bez mīlestības brīvībair tikai nevērtīga ideja.
Būt brīvam no iekāres ir viens no lielākajiem tikumiem...
Jūs tiekat mācīts, lai iekļautos sabiedrībā, taču tā nav izglītība, bet process, kas liek jums pielāgoties kādam modelim.
Patiesība nav kaut kas tāds, ko var sasniegt. Patiesība rodas, kad jūsu prāts un sirds ir attīrīta no jebkādas tiekšanās un jūs vairs necenšaties kļūt par kaut ko; tā pastāv, kad prāts ir bezgala mierīgs un ieklausās itin visā notiekošajā.
Lai patiešām izdzīvotu ir nepieciešams daudz mīlestības, dziļa spēja izjust klusumu, liela vienkāršība, kad cilvēkam ir bagāta pieredze; tam vajadzīgs prāts, kas spēj domāt ļoti skaidri, proti, to nesaista aizspriedumi vai māņticība, cerības vai bailes. Tas viss ir dzīve, un, ja jūs neiegūstiet izglītību dzīvošanai, tad izglītībai nav jēgas.
Īsta izglītība nozīmē iemācīties, kā ir jādomā, nevis kas ir jādomā.
Totāla neapmierinātība ir tādas iniciatīvas sākums, kas nobriestot kļūst jaunradoša; un tas ir vienīgais veids, kā noskaidrot, kas ir patiesība, kas ir Dievs, jo jaunrades stāvoklis ir Dievs.
Zināšanas par sevi rodas tad, kad, kad jūs vērojat sevi attiecībā pret citiem studentiem, pasniedzējiem, ar visiem apkārtējiem cilvēkiem; tās rodas tad, kad jūs vērojat cita cilvēka uzvedību, viņa žestus, ģērbšanās stilu un to, kā viņš runā …, kad jūs vērojat visu ap sevi un sevī.
… būtiska izglītības sastāvdaļa: iemācīties būt vienatnē.
..izglītībai jāpalīdz jums saprast visu dzīvi, nevis tikai jāgatavo tam, lai atrastu darbu..
Dzīve ir milzīgs noslēpums, kas katram pašam ir jāatklāj.
…ir ļoti nopietni un svarīgi, lai jūs iepazītu mīlestību, kamēr esat jauni… bez šīs kvēlās mīlestības izjūtas jums nekad nebūs veselā uztvērums…
Dzīvē pastāv gan netīrība, nabadzība, pagrimums, skumjas un asaras, gan arī prieks, smiekli, zieda skaistums saules staros. Svarīgi ir spēt uztvert it visu, nevis vienkārši izlemt, kas ir skaists un kas ir neglīts, un palikt pie šī uzskata.
Tikai tad, kad šāda konkurēšana būs likvidēta, var veidoties uz mieru balstīta sabiedrība, kurā mēs visi varēsim dzīvot laimīgi un radoši.
… jums patīk to darīt, - tad jūs ieraudzīsiet, ka nekad nekonkurējat ar kādu citi.
Un vai izglītības īstenais nolūks nav palīdzēt jums noskaidrot, lai, kļūstot pieaugušiem, jūs sāktu veltīt visu savu prētu, sirdi un ķermeni tam, ko jums patiešām patīk darīt?
Patiesība ir jūsu ikdienas dzīve kustībā.
..zinībām, kas rodas zināšanām par sevi, nav robežu, ja mācīties zināšanas par sevi nozīmē klausīties, vērot, un tāpēc jūs mācaties no itin visa: no mūzikas, no tā, ko cilvēki saka un kā viņi saka, no dusmām, alkatības, ambīcijām.
… kārtība sāk pastāvēt tikai saistībā ar tikumību, ja jūs neesat tikumīgs ne tikai sīkumos, bet visos aspektos, jūsu dzīve kļūst haotiska, vai ne/ tikumībai pašai par sevi ir ļoti maza nozīme, bet tādēļ, ka jūs esat tikumīgi, jūsu domās ir precizitāte, visā jūsu būtnē ir kārtība, un tāds ir tikumības uzdevums.
Tātad mūsu problēma ir būt precīziem, skaidriem un plašiem bez piepūles.
… dzīvošana prieka dēļ… Mēs nespēsim iepazīt šo prieku, ja dziļi neizjutīsim pasauli, ja mūsu dzīvē nebūs kaislas vēlmes – nevis darīt labo vai īstenot reformu, bet kaisla vēlme ļoti spēcīgi izjust pasauli; … ja jūs esat īpaši jūtīgs pret visu, tad šis jūtīgums rada kārtīgumu, tikumību...
… lai jūsos nepaliktu nevienas vietiņas, ko piesārņo vecais. Tad jūsu prāts ir svaigs, bezvainīgs un tad spējīgs uz pārsteidzošu jaunradi.
Prāts var virzīties uz sajūtām, vēlmēm, bet tas nevar virzīties uz mīlestību. Mīlestībai pašai jāienāk prātā....,
kad mīlestība ir ienākusi, tai nav iedalījuma jutekliskā, Dievišķā: tā ir mīlestība… tā ir vienīgā parādība, kas rada visas esamības pilnīgu izpratni.
… laime atnāk neaicināta… laime pastāv tikai tad, kad cilvēka patība un tās prasības ir noliktas malā.
Ja jūs stingri ievērojat konkretu uzskatu kopas, jūs skatāties uz visu caur šī aizsprieduma vai tradīcijas prizmu, jums nav nekādas saskarsmes ar realitāti.
Jums un man dzīve jāsaprot pašiem
Iekšējs skaistums pastāv tikai tad, kad mēs jūtam patiesu mīlestību pret cilvēkiem un visu uz Zemes esošo; un no šīs mīlestības rodas visaptveroša iejūtība, vērīgums, pacietība.
Nenoliedzami, ka disciplīnai jābūt tikai tad, kad jūs baidāties no kaut kā, kad jūs pretojaties kaut kam, jo jums jākontrolē, jāsatur sevi kopā. Jūs to darāt no pats no savas gribas, vai arī jūsu vārdā to dara sabiedrība – sabiedrība ko veido vecāki, skolotāji, tradīcijas, jūsus svētās grāmatas. Bet, ja jūs sākat uzdot jautājumus un cenšaties izdibināt, ja jūs mācaties saprotat bez bailēm, vai disciplīna ir vajadzīga? Tad sapratne dara savu patieso kārtību, kas nav balstīta uz diktātu un spaidiem.
Dieva vai patiesības meklējumi nepastāv cietuma ietveros, bet gan cietuma izprašanā un spējā izlauzties no tā mūriem; un tieši šī kustība uz brīvību rada jaunu kultūru, citādu pasauli.
Ir ļoti svarīgi, lai skolā radītu šādu gaisotni – brīvības gaisotni, kurā ir mīlestība, kurā cilvēks jūtas ļoti pārliecināti par sevi, jo pārliecība rodas tad, kad jūs jūtaties kā mājās, drošībā. (ja mēs patiesi spētu likvidēt amatam visas varas, sabiedriskā stāvokļa, prestīža apziņu un izjūtu) .
… skolā jārada īstas brīvības gaisotne, un to var īstenot tikai tad, ja pastāv funkcija bez statusa un no tā izrietošā vienlīdzības izjūta.
Prāts taču grib zināt, izdibināt, jo tas ir zinātkārs, bet nepareiza izglītība šo zinātkāri sagrauj.
Kāpēc jums vispār jābūt disciplinētiem? Ko nozīmē disciplīna? Tā nozīmē pieskaņošanos, vai ne? Pieskaņot savu domāšanu citu cilvēku teiktajam, pretoties noteikta veida vēlmēm un akceptēt citas, ievērojot šo, nevis citu praksi, būt komformistiem, apspiest sevi, sekot ne tikai prāta virspusē, bet arī dziļumā – tas viss ir ietverts disciplīnā.
.. pats disciplinēšanās process notrulina prātu ar pielāgošanos.
Ir iespējams būt izglītotiem pareizā veidā, lai indivīdam visa būtne būtu viengabalaina, bez pretrunām un tādēļ arī bez nepieciešamības būt disciplinētam. Viengabalainība ietver brīvības izjūtu, un, kad šī viengabalainība īstenojas, disciplīna vairs nav vajadzīga. Viengabalainība nozīmē vienotību visos līmeņos vienlaikus….
Disciplīna rodas tikai tad, kad pastāv pretrunas…. Jebkura sekošana ir destruktīva, jo tā ir mehāniska; tā ir tikai pielāgošanās, kurā nav jaunradošas izlādēšanās.
…Proti, ja es daru to, kas ir labs un būtiski patiess, kas ir tiešām skaists, un iesaistu tajā visu savu būtni, tad manī nav pretrunu un nenotiek tā, ka es vienkārši pielāgojos kaut kam. Ja tas, ko es daru ir labs un pareizs pats par sevi un pāri laikam jebkuros apstākļos, nevis saskaņā ar kādu tradīciju, tad esmu viengabalains cilvēks, kam nav vajadzīga disciplīna. Un vai skolas uzdevums nav radīt jūsos viengabalainu pārliecību, lai tas, ko jūs darāt, būtu ne tikai vēlmju piepildījums, bet arī fundamentāli pareizs, labs un mūžīgi patiess?
Sadarboties nozīmē darīt kaut ko kopīgi: kopīgi būvēt, kopīgi just, būt ar savietojamiem uzskatiem, lai varētu brīvi strādāt kopā.
.. ja ir pamudinājums, nevar eksistēt sadarbība. Sadarbība nav arī tad, ja mēs strādājam kopīgi tikai tāpēc, ka esam vienojušies kaut ko izdarīt.
.. sadarbība ir pavisam citāda: sadarbība ir prieks būt kopā un darboties kopā, un nav obligāti jāveic kaut kas konkrēts. .. bērni sadarbojas instinktīvi – kopā būšanas un darīšanas prieka dēļ…. Īsta sadarbība rodas nevis no vienkāršas vienošanās kopā īstenot kādu projektu, bet gan no prieka, no kopības izjūtas, ja drīkst lietot šo vārdu, jo šajā izjūtā nav personiskā priekšstata, personiskā viedokļa ietiepības.
Attiecības ir spogulis, kurā varat redzēt paši sevi tādus, kādi jūs patiešām esat, nevis tādus, kādi gribētu būt.
Iepazīstot sevi, jūs sākat uzzināt, kas ir Dievs, kas ir Patiesība un kas ir patiesais mūžīgais stāvoklis…. Sevis iepazīšana ir gudrības sākums. Sevis iepazīšana ir viss Universs; tā ietver visus cilvēces cīniņus.
… pastāv instinkts atdarīnāt diženos, mēģināt pielīdzināties tiem, un tas ir viens no trūdēšanas iemesliem, jo tad prāts ievietojas šablonā.
… prātu, kas uzkrāj, sagaida sairums un nāve.
Svarīgi ir ieraudzīt kaut kā patieso dabu, nevis jautāt, kā to īstenot, jo tas nozīmē. Ka jūs negribat to īstenot.
… patiesība jūs atbrīvo.
Šķēršļi un pretrunas rodas tikai tad, ja jūsu vēlme ir nepilnīga, sašķelta: jūs gribat kaut ko darīt, bet baidāties to darīt vai arī vienlaikus gribat darīt ko citu.
.. sabiedrība to (būšanas kategoriju) noraida un nodarbojas tikai ar kļūšanas darbību – tā ir respektabla un iederas matricā. Bet jebkura vēlme, izpaužoties kļūšanas darbībā – vienā no ambīcijas formām, - ir bez piepildījuma.
.. kad cilvēks ir brīvs no visām vēlmēm attiecībā uz kļūšanu, iestājas būšanas stāvoklis, kura izpausme ir pavisam citāda. Tā vienkārši ir. Tas, kas ir, ir bez laika. Tas nedomā piepildījuma kategorijās. Pati esamība ir tā piepildījums.
Dzīve jūs aiznesīs tur, kur pati gribēs, jo esat tās daļa.
… cilvēki vienmēr raizējas par nāvi – jo mēs nedzīvojam..
Faktiski patiesība ir dzīve un dzīvei nav pastāvīguma. Dzīve jāatklāj ik mirkli, ik dienu; tā tiešām ir jāatklāj, to nevar uzskatīt par kaut ko pašsaprotamu… izglītības uzdevums noteikti ir palīdzēt jums atklāt dzīvi.
Cilvēka patiesais darbs ir atklāt Patiesību, Dievu, mīlēt un neļaut tapt sagūstītam savās individuālajās pašnoslēdzošajās darbībās.
.. uzmanība – prāta stāvoklis, kas nav izslēdzošs, kas neko neizstumj; tāpēc, ka nav pretošanās, prāts spēj rast daudz lielāku uzmanību.
Kad gribat koncebtrēties uz kaut ko un prāts aizklīst prom, to sauc par izklaidību; daļa no prāta pretojas tā dēvētai izklaidībai, un šajā pretestībā tiek lieki izšķiedēta enerģija. … Ja ieklausāties gan zvanu skaņās, gan klusumā starp tā, šī klausīšanās ir uzmanība… ja ieklausīsieties visaptveroši. Bez nošķīrumiem un tātad arī bez pretošanās, tad piedzīvosiet, ka prāts spēj nepiepūloties veltīt uzmanību jeb kam. (veselums uzmanībā, uztverē).
Ja tavs prāts nav pārpildīts un nemitīgi aizņemts, tas spēj ieklausīties rejošā sunī, vilcienā, kas pārbrauc attālam tiltam, un vienlaikus pilnībā uztvert to, ko saka cilvēks tepat blakus. Tāds prāts ir dzīvs organisms, tas nav miris.
… vairums cilvēku prāts snauduļo. Viņus ir iemidzinājušas zināšanas, svētie raksti…
… jūsu motīvi vairs nav skaudība, alkatība, matkārība, un tāpēc jūs pilnībā atradīsieties ārpus sabiedrības, kas balstās uz šīm īpašībām…
Kamēr domājat tikai par reformām, par cietuma režģu un mūru izgreznošanu, jūs neesat jaunradošs. Reforma vienmēr pieprasa turpmākās reformas, tā tikai rada vairāk posta un nelaimju.
Bez sapratnes, kādi jūs esat, ir bezjēdzīgi mēģināt mainīties un kļūt par tādiem, kādiem jums, pēc saviem uzskatiem, vajadzētu būt.
Izmantojiet savu prātu, lai noskaidrotu, ko jūs negribat macīties. Izmantojiet savu prātu, lai uzzinātu, ko gribat savā dzīvē paveikt, ko tieši jūs paši gribat darīt, nevis ko sabiedrība vai ideāls liek jums darīt
… skaistums slēpjas esamībā, kas ir saskaņā ar savu patieso būtību. (būtība – esamība)
(kas cilvēkus šķeļ?) Ne jau zinātnes pētījumi un ne arī zināšnas par lauksaimniecību, tiltu celtniecību vai reaktīvajām lidmašīnām. Cilvēkus sašķeļ tradīcijas un uzskati, kas nostāda prātu noteiktā pozīcijā. Tātad zināšnas ir šķērslis, ja tās kļust par tradīciju, kas formē un ievirza prātu konkrētā šablonā, jo tās ne tikai šķeļ cilvēkus un izraisa naidīgumu to starpā, bet arī neļauj atklāt, kas ir Patiesība, kas ir dzīve, kas ir Dievs. (tādā plašākā nozīmē komplimentarites princips prasa, lai blakus dinamiski mainīgam, būtu arī stacionārā jeb „tradīciju” komponente, kas atbild par sakārtotību, par pēctecību. Vērojam dabu(!): te redzam Zemes ritmisku kustību ap Sauli; vērojam vairāk vai mazāk stabilus kontinentus, vērojam gadalaika maiņu – pēc vasaras ir rudens un ne pavasaris, upes lūst pa nogāzi uz leju un ne otrādi. Un ir dinamiski mainīgā daļa: vējš, upju un okeānu straumes, nokrišņi, vulkānu izvirdumi, zemestrīces utt. Sai Baba saka, ka ir nepieciešams saglabāt Veselumus (tā arī ir tradīcija) – to saturu un rūpēties, lai tam atbilstu forma. Viņš runā par dzīvošanu Dievišķā kārtībā, kurā nav haoss un patvaļīgas ar Veselumu nesaskaņotas kustības, kur vis veselumā ir harmoniskā vienībā (piemēram, cilvēka organisms, cilvēka brīvība nozīmē dzīvi saskaņotībā ar norisēm visos veselumos ar kādiem tikai cilvēks nav sasaistīts – (Gespera ar „Visu, kas ir”. Domāju, ka Krišnamurtī ar nostāšanos pret tradīciju domā kaut kādus ieradumus, kuri pamatojas cilvēku iegribās, netikumos. Ja „tradīcija” ir sakņojas „Dieva gribā” jeb kārtībā, tad netikums ir to lauzt ta’pēc, manuprāt cilvēkus nešķeļ tradīcijas, bet nespēja dzībot Brīvībā, par kuru runā Krišnamurti. Rosinu sekot paša Krišnamurti aicinājumam: būt pašam! )
Izglītības uzdevums ir sniegt studentiem plašas zināšanas dažādos cilvēku darbības laukos un vienlaikus atbrīvot viņu prātu no tradīcijām, lai spētu pētīt, noskaidrot, atklāt.
..Tātad zināšanas – atmiņas izkopšana – ir noderīgas un nepieciešamas noteiktā līmenī, bet citā līmenī tās kļūst kaitīgas… (Te jau labāk – runa par dažādiem līmeņie, kur kaut kād kaut kas der, bet citā neder).
 ...bet neviens nepalīdz jums atbrīvoties no visām tradīcijām, lai jūs prāts būtu svaigs, dedzīgs un tātad spējīgs nemitīgi atklāt kaut ko pilnībā jaunu. Filosofijas, teorijas un uzskati, ko iegūstat no grāmatām un, kas kļūst par jūsu tradīciju, īstenībā ir šķēršļi prātam, jo prāts izmano tos, kā savas psiholoģiskās drošības līdzekļus un tādēļ tie regulē prātu (varbūt tomēr svarīgi ņemt vērā konkrēta indivīda apziņas stāvokli? Pieredze rāda, ka ir tādi apziņas stāvokļi, kuri daudzmaz saskanīgas attiecības ar vidi spēj veidot tikai tad, kad tie vadās no galvā iekaltiem likumiem vai kārtību; ir tādi apziņas stāvokļi, kuri nespēdami aptvert lietas veselumā, mijiedarbības starp tā daļām, vai pat nespējīgi sakārtot notikumus cēloņu un seku sakarībās. Tāpēc tas, ko saka Krišnamurti attiecināms uz Gebsera un Vilbera integrālo vai holistisko apziņu, – lai tai liktu strādāt (ja, tam esi gatavs) ne reti ir vajadzīga piepūle jeb viss tas par ko runā Krišnamurtī). Tātad ir nepieciešams gan atbrīvot prātu no visām tradīcijām, gan vienlaikus izkopt zināšanas un metodes; un tas ir izglītības uzdevums.
… tajā brīdī, kad cenšaties kļūt inteliģents, jūs pārstājat tāds būt… Tātad problēma ir nevis kļūt inteliģentam, bet gan atbrīvoties no aprobežotības.
Lai saprastu un pretotos tradīcijas spiedienam, jums jābūt apveltītam nevis ar spēku, bet gan ar pašpārliecinātību - ārkārtēju pašpārliecinātību..
Pareizas izglītības mērķis ir palīdzēt jums domāt pašam priekš sevis, lai no savas domāšanas iegūtu milzīgu pašpārliecinātību.
.. vai jūs varat pilnībā veltīt kaut kam uzmanību un tomēr atrasties ārpus savas apziņas, vienlīdz labi uztverot visu ap jums un jūsos notiekošo? (Uztvere veselumā).
Meditācija ir viena no svarīgākām darbībām dzīvē – daudz svarīgāka par eksāmenu kārtošanu, lai iegūtu zinātnisko grādu.
… vairums no mums tiek izglītoti, lai veltītu uzmanību ar pretestības starpniecību, un tāpēc mūsu uzmanība vienmēr ir daļēja, tā nekad nav pilnīga – rezultātā mācīšanās kļūst apnicīga, garlaicīga, nepatīkama. ..
 Sevis sprašana ir meditācijas veids.
Tieši iekšējs skaistums piešķir graciozitāti un maigu izsmalcinātību ārējai formai un kustībai.
Palīdzēt jums noskaidrot, kas ir iekšējais skaistums, bez kura ārējai formai un kustībai ir ļoti maza nozīme, ir viens no pareizas izglītības mērķiem; un skaistuma dziļa novērošana ir jūsu dzīves būtiska sastāvdaļa.
No jūtīguma pret esamību dzimst labestība un mīlestība; bez jūtīguma nav skaistuma.
… vai pastāv arī tāds mācīšanās stāvoklis, kurā prāts ir brīvs no priekšvēstures, kurā nav nekādu meklējumu? To ko mēs saucam par mācīšanos, ir nepārtraukts pielāgošanās, pretošanās, pakļaušanās process; mācāmies iegūt vai izvairīties no kaut kā. Vai ir tāds stāvoklis, kad prāts ir nevis mācīšanās, bet gan esamības instruments?... .tātad ir ļoti svarīgi, lai sirdi piepildītu sirsnīgums, jo tad jūs neiznīcināsiet, nebūsiet nežēlīgi un pasaulē vairs nebūs karu.
Ikvienam ir savs viedoklis, bet viedoklis nav patiesība, tāpēc neklausieties tikai viedoklī (viedoklī būtu ne tikai jāklausās, bet tajā būtu pat jāieklausās – neieklausoties nozīmē veidot nesaderīgu dzīvi. Jāieklaušas visos sarunu partneros, it īpaši jau skolēnos, lai cik viņš arī nesaprātīgs būtu. Ieklausīties nenozīmē pieņemt un tiešu to arī iesaka Krišnamurti. Katrā ziņā Krišnamurti neaicina uz augstprātīgu attieksmi), vienalga, kura viedoklis tas nebūtu, bet noskaidrojiet paši sev, kas ir patiess.
Tas, ko rada prāts, nav patiesība; tas ir tikai viedoklis, spriedums.
Domājošais neeksistē pirmais. Vispirms pastāv domāšana, un tad domāšana rada domājošo – tas nozīmē, ka domāšana ir tikusi nošķirta. Un, kad notiek šāda nošķiršana, rodas vērotājs un novērotais, uztverošais un un uztveres objekts. 
Mīlestība ir vispraktiskākā lieta pasaulē. Mīlēt, būt izpalīdzīgam, nebūt alkatīgam, nebūt ambiciozam, neļaut cilvēkiem sevi ietekmēt, bet gan domāt patstāvīgi – tās visas ir prakstiskas lietas, kas radīs praktisku un laimīgu sabiedrību.
Tieši tā dēvēta izglītība jūs posta, nevis luksuss, ko nodrošina mūsdienu pasaule.
Visiem mums ir enerģija, un jautājums ir par to, vai šo enerģiju ar disciplīnas palīdzību var padarīt vitālāku un pilnīgāku, vai arī disciplīna sagrauj jebkuru enerģiju, kas mums piemīt. … (tā) drīz vien tiek nosmacēta un iznīcināta ar kontrolēšanu, draudiem un tabu kādā konkrtētā sabiedrībā vai tā dēvētajā izglītības sistēmā. … bērnībā taču jūs visi esat enerģijas pilni, vai ne? Un kas notiek vēlāk? Kad jūs augat, skolotāji sāk apgraizīt un ieveidot šo enerģiju, ievirzot dažādos šablonos; un , kad jūs beidzot kļūstat pieauguši, nelielo pārpalikušo enerģijas daudzumu apslāpē sabiedrība, kas saka; jums jābūt piedienīgam pilsonim un jāuzvedās noteiktā veidā.
Prāts tiek formēts atbilstoši konkrētās kultūras šabloniem, un tādējādi pamazām tiek izkliedēta prāta enerģija (pastāv viedoklis, ka tieši kultūra jeb bezapziņā rodamais arhetips, kurš ir saskanīgs ar tradicionālo kultūru, ir tieši tas, kas var palīdzēt indivīdam atklāt sevi). 
Lai meklētu realitāti, nepieciešama milzīga enerģija, un, ja cilvēks to nedara, viņš izšķiež savu enerģiju tādos veidos, kas posta, un sabiedrību kontrolēt…
Cilvēks ir enerģija, un, ja viņš nemeklē patiesību, šī enerģija kļūst destruktīva; tāpēc sabiedrība kontrolē un formē indivīdu, apslāpējot enerģiju. …
Meklējot realitāti, enerģija rada pati savu disciplīnu.
O.Rode