Maslovs Esamības psiholoģija

Maslovs. Esamības psiholoģija.

Konspekts un komentāri slīpa drukā

Nebūtu pareizi teoretizējot par cilvēciskām vērtībām orientējoties pēc statistikas datiem, neievērojot to, kādas cilvēku grupas ir aptaujātas (kas tās raksturo?). Tikai tas, kā spriež „veselais cilvēks” ir tas, kas dod labumu. Tas kā spriež vidējais muļķis, nav nozīmes. Nedrīkst meklēt vidējo statistisko no kopīgi „labā” un „sliktā” cilvēka ... (Te, protams, viss atkarīgs no mērķa – ja mēs vēlamies noskaidrot „muļķu” stāvokli, tad kāpēc ne. Ja iet runa par vērtībām kā tādām tad, protams, nē. Mūsu mantojumā rodamais ir tas labākais, jo to lūguši, prasījuši no Dieva un vēlējuši vissvarīgākos dzīves mirkļos.)

Ir vērtības, kuras kopīgas visām cilvēku grupām, bet ir tādas, kuras ir specifiskas noteiktai grupai vai indivīdiem. To, ko es saucu par fundamentālām vajadzībām, vairumam cilvēku ir kopīgas vērtības. Specifiskas vajadzības rada arī specifiskas vērtības.

Pašaktualizācijas teorijas runā par to, ka cilvēka orgānu sistēma slāpst pēc pašizteikšanos. Gudri cilvēki alkst izmanot savu prātu, fiziski stipri savu spēku...

Spējas prasa, lai tās izmantotu... Tātad spējas ir vajadzības, tātad tās arī ir vērtības... (Spējas – vajadzības – vērtības.)

Cilvēka būtībai piemīt ne tikai fizioloģiskās, bet arī psiholoģiskās vajadzības, kas ir daļa no viņa iekšējās uzbūves.. Šīs vajadzības var nosaukt par fundamentālām.. tās ir nepieciešamas tāpat, kā sāls, kalcijs utt. a) Izjūtot kādu vajadzību, indivīds alks to apmierināt.. b) apmierinājums izārstē indivīdu..c) deficīta nepieļaušana novērš slimības rašanos.. d) veseliem cilvēkiem (apmierinātie) vajadzības neparādās.

Šīs vajadzības ir saistītas savā starpā hierarhiski un evolucionāri, ieņemot vietu atbilstoši savam spēkam un svarīgumam. Drošības vajadzība ir daudz lielāka, svarīgāka nekā mīlestības vajadzība, bet barības vajadzība ir vēl lielāka. Šīs fundamentālās vajadzības ir aplūkojamas tikai kā pakāpieni kāpnēm, kuras ved uz pašaktualizāciju, kura var ietver jau apmierinātas fundamentālas vajadzības.

 Visai cilvēcei ir viens vienīgs absolūts mērķis – pašaktualizācija, pašrealizācija... mērķis ir cilvēka potenciālo iespēju realizācija – tad, kad tas ir tos realizējis viņš ir cilvēks.

Katra fundamentālā vajadzība reizē var būt kā mērķis gan kā pakāpieni, kuri ved uz gala mērķi. ...tātad mums ir ļoti sarežģīta hierarhiska un evolucionāra vērtību sistēma. Cilvēka būtnē eksistē tendence kustībai uz priekšu vai attīstības tendence tā virzienā, ko mēs varam nosaukt par pašaktualizēšanos. Personība ir spēks, kas virza to uz personības veselumu, ekspresivitāti, pilnīgu individualitāti un savdabību, uz spēju ieraudzīt patiesību, uz radošumu, labestību utt. T.i., cilvēks ir tā veidots, ka raujas uz pilnīgāku esību, jeb uz to, ko vairums cilvēku sauca par pozitīvām vērtībām – mieru, labestību, varonību, godīgumu, nesavtību, taisnprātīgumu.

 

Labākiem cilvēces pārstāvjiem raksturīgs:

  1. daudz skaidrāka, efektīvāka realitātes uztvere;
  2. lielāka atvērtība pārdzīvojumiem;
  3. lielāks personības veselums;
  4. lielāka spontalitāte, ekspresivitāte: ideāla funkcionēšana, dzīvotspēja;
  5. patiess Es; pilnīga savdabība; patstāvība un neatkārtojamība;
  6. daudz lielāka objektivitāte, atbrīvotība, mācēšana pacelties uz sava Es;
  7. jauna radoša pieeja;
  8. māka savienot abstrakto ar konkrēto;
  9. rakstura struktūras demokrātija;
  10. spēja mīlēt utt.

 

...vairums cilvēku ir spējīgi pašaktualizēties.

Mūsu pašas dziļākās vajadzības pašas par sevi nav ne bīstamas, ne grēcīgas, ne ļaunas.

Tikai „veseli cilvēki” ir spējīgi nedomājot darīt labu, jo tāda ir viņu patiesā daba. Darot labu viņi jau gūst apmierinājumu un prieku.

Patiesība, labestība un skaistums patiesi savstarpēji saistīti ir tikai „veseliem” cilvēkiem.

Dažiem cilvēkiem pašaktualizācija ir normāls stāvoklis, bet vairumam – tā drīzāk ir cerība, tieksme, vēlme, kaut kas vēl nesasniegts, kas atklājas tieksmē pēc veselības, iekšēja veseluma, attīstības ... potenciālas iespējas. Potenciālas iespējas ir ne tikai tas, kas varētu būt, bet tas, kas jau eksistē. Pašaktualizācijas vērtības eksistē kā mērķis, lai gan tas nav iemiesots dzīvē. Cilvēciska būtne ir vienlaicīga gan tas, kas ir jau patiesībā, gan tas par ko tā cenšas būt.

 

Par cilvēku nevar teikt, ka apkārtējā vide, tam piedod cilvēka formu vai māca tam būt par cilvēku. Apkārtējās vides loma ir tikai tajā, lai palīdzētu (vai traucētu) tam realizēt viņa paša un nevis vides potenciālās iespējas.

Apkārtāja vide neiedala cilvēkam viņa spējas un potenciālās iespējas, tās viņā ir iedīgļa forma. Radošums, spontānums, patstāvība, spēja mīlēt, tieksme pēc patiesības ir cilvēku šķirai piederīgi kā potenciālas iespējas, tāpat, kā rokas, kājas, smadzenes, acis.

Tas nenozīmē, ka videi nav nozīmes, lai realizētu savas iespējas. Skolotājs vai civilizācija nerada cilvēka būtni. Viņi neieliek viņā iespējas mīlēt, izrādīt zinātkāri, filozofēt, radošumu. Viņi drīzāk ļauj, palīdz vai veicina attīstīties tam, kas viņā jau ir iedīgļa formā (dzīvnieku nevar pārvērst, pie jebkādiem ārējiem nosacījumiem, par cilvēku). Civilizācija ir saule, gaiss un ūdens, bet pats grauds ir cilvēks.

Ja cilvēks var rīkoties atbilstoši savai dabai, tad viņš vienmēr uzvedīsies labi..

Īstā cilvēka Es ir  savā sākotnē taisnīgs, tikumīgs un uzticības pelnošs.

Fundamentālās vajadzības – cilvēces vērtības – iedzimtas.

Psihiskā veselība nelikvidē dusmas – veselam cilvēkam tā ir reakcija uz to situāciju, kurā cilvēks atrodas dotajā mirklī. Psihiski veselam dusmas piešķir izlēmības formu, pašnoteikšanās, pašaizsardzību, taisnīgu sašutumu cīņā ar ļaunumu.

Veseliem cilvēkiem pienākums un apmierinājums ir viens un tas pats, arī darbs un spēle, personīgās intereses un altruisms, individuālisms un nesavtība.

Principā jebkurš cilvēks var kļūt labs un vesels...

Lai saprastu, kāpēc vieniem ir izdevies kļūt par labiem cilvēkiem un citiem nē, ir jāpēta to cilvēku dzīves gaita, kuriem tas ir izdevies.

Mazam bērnam ir nepieciešamība ne tikai apmierināt savas vajadzības – viņam nepieciešams zināt tās robežas, kuras uzliek fiziskā pasaule un jāapzinās, ka citas cilvēciskas būtnes arī meklē apmierinājumu savām vajadzībām, un ka tas attiecas arī uz māti un tēvu, t.i., viņi ir ne tikai līdzeklis uzstādīto mērķu realizēšanai. Tas nozīmē, ka nepieciešama paškontrole, pašierobežošana, pašatteikšanās, pacietība, disciplīna un māka pārdzīvot vilšanos. Tikai pašdisciplinētam un atbildīgam cilvēkam mēs varam teikt: „rīkojies, kā uzskati par vajadzīgu un visdrīzāk tā būs pareiza rīcība.”

 

Ievēro:

  1. Impulss un pašaktualizācijas nosliece ir ļoti vāji izteiktas, salīdzinot ar spēcīgajiem dzīvnieciskajiem impulsiem. Tie viegli slāpējas ar ieradumiem, aizspriedumiem, traumatiskām epizodēm, kļūdainu audzināšanu. Atbildības un izvēles problēma cilvēku ciltij ir īpaši asa.
  2. rietumu pasaulē ir izveidojies priekšstats, ka dzīvnieciskās vajadzības (instinkti) ir ļaunuma koncentrāts (tika veidoti veseli institūti, kuri cīnījās pret tiem).
  3. Uz indivīdu darbojas divi spēki: attīstības un regresa spēki.

 

Ļaunums lielā mērā ir cilvēka vājības un tumsonības izpausme, kuru var saprasts, var piedot un no kura var cilvēku atbrīvot.

 

  1. Pašizziņa ir viens no galvenajiem nosacījumiem ceļā uz pašuzlabošanos;
  2. Pašizziņa un pašuzlabošanās lielākai daļai cilvēku ir grūta lieta – ir vajadzīga liela vīrišķība un pacietīgs darbs.
  3. Psihoterapeita zināšanas ir jāizmanto izglītībā, ģimenes dzīvē un dzīves ceļa izvēlē.
  4. Nepieciešama cieņa pret baiļu, regresa, aizsardzības un pašsaglabāšanās spēkiem (šie spēki ir tie, kas rod izeju cilvēkam nerodot iespēju izteikt savas fundamentālās vajadzībās, ne tikai dzīvniecisko instinktu apmierināšanai, bet arī pašaktualizācijas vajadzības komponenšu apmierināšanai;)
  5. Mums ir jāzina gan cilvēka vājības, gan tā spēku.
  6. Ja gribam palīdzēt cilvēkam tapt labākam, nepietiek saprast tikai to, ko viņi paši cenšas saprast, bet arī to, ko viņi negrib vai nav spējīgi, vai baidās saprast. (veselās un slimās daļas vienība);

 

Mums ir jāiemācās atšķirt veselās personas no pārējās populācijas. Mēs nevaram likt vienā rindā slimo un veselo tieksmes.

 

Tā saucamās „augstākās vērtības”, „mūžīgās vērtības” ir apmēram tās pašas, kuras izvēlēsies cilvēki, kurus mēs nosacīti saucam par veseliem (nobriedušas, attīstītas, realizējušās, individualizējušās latviešu tikums tikt pašam ar sevi galā nes vismaz divas lietas: tieksmi realizēt sevi, pašizteikties un individualizēties), kad viņiem ir izvēles brīvība, kad tie atrodas labvēlīgos apstākļos un ir labā formā. T.i., viņi instinktīvi izvēlas patiesību un ne melus, labestību un ne ļaunumu, skaistumu un ne kroplību, vienotību un nevis saskaldīšanu, prieku un ne bēdas, mīlestību pret dzīvu un nevis tieksmi pēc nāves, unikalitāti un ne stereo tipiskumu - visu to, ko es saucu par esības vērtībām.

Tieksme izvēlēties esības vērtības visiem cilvēkiem ir vāji izteiktas, taču izteiktākas tās ir spēcīgām, veselīgām personībām. Veseliem cilvēkiem dotās augstākās vērtības ir vismazāk aizsārņotas ar aizsardzības vērtībām vai veselīgi-regresīvām, vai „inerces” vērtībām. Paša cilvēka dabai ir raksturīgas augstākās vērtības un tās tajā ir iespējams atrast.

Kad vairāk nobriedušām personām tiek dota iespēja brīvai izvēlei, viņi izvēlas ne tikai patiesību, labestību un skaistumu, bet arī regresīvās vērtības – lai izdzīvotu mieru un atpūtu, miegu, kapitulāciju, atkarību un aizsardzību no realitātes, pat tiekšanos pēc nāves. Vienu vērtību grupu var nosaukt par attīstības vērtībām, otru – veselīga regresa vērtībām, piebilstot, ka veselīgam cilvēkam ir lielāka nosliece uz attīstības vērtībām, bet viņam vajadzīgas, gan vienas, gan otras. Šī vērtības ir dialektiski saistītas, veidojot dinamisku līdzsvaru.

 

Atgriešanās pie zemākām vērtībām nepazūd nekad – tā ir absolūta nepieciešamība organisma veselumam. Lielākai daļai indivīdu dominē zemākās vērtības, kas tos velk atpakaļ. Tikai veseli cilvēki biežāk izvēlas augstākās vērtības, bet tas notiek tikai pateicoties tam, ka zemākas ir apmierinātas, kad tās atrodas pasīvā stāvoklī.

 

Cilvēka augstākā daba balstās uz tā zemāko dabu, kā pamatu, bez tā, tā vienkārši sabruks. Labākais veids, kā attīstīt augstāko dabu ir sākumā apmierināt zemākās dabas vajadzības, pārvērst to par pamatu balstu. Bez tam cilvēka augstākā daba balstās uz labvēlīgiem vai relatīvi labvēlīgiem apkārtējās vides apstākļiem.

 

Jādomā holistiski – jāintegrē cilvēkam raksturīgās pretrunīgās īpašības. – Mūsu dievišķām īpašībām ir nepieciešamas dzīvnieciskās. Augstākās vērtības kopā ar zemākām veido vienu hierarhiju.

 

Vērtības mēs bieži atrodam sevī, bet daļēji mēs tās paši radām. Gandrīz visas vajadzības var tikt apmierinātas visdažādākos veidos, bet spējas un talanti var tikt īstenoti dažādi. (talants rada vajadzību).

Ir vajadzīgs darbs un piepūle, lai talants tiktu apmierināts. Disciplīna, neatlaidīgs darbs, atteikšanās no apmierinājumiem, nepārtraukta mācīšanās, gribasspēku nostiprināšana... Tātad ir arī virkne nepatīkamu aspektu (ne vienmēr tie var būt nepatīkami, īpaši tad, kad savietojami ar karstu vēlmi realizēt savu talantu).

Kaut kādas tieksmes, lai arī vāji izteiktas, var uzskatīt par iedzimtām vērtībām. Šai kategorijai pieskaitāmas fundamentālās vajadzības, iedzimtās spējas, talanti. Starpība starp īstām un viltus vērtībām ir tā, ka pirmās izsaka mūsu organisma pirmējās tieksmes, bet otrās rada satraukums.

(kāpēc joprojām nedarbojas vērtībizglītība? Joprojām netiek nodrošināts galvenais – pašrealizācija. Rezultātā neirozes, neapmierinātības, ne reti neapzināta – „ļaunums” paceļ galvu.)

Sava īstā Es meklēšana nav nekas cits, kā savu sākotnējo, patieso vērtību meklēšana. (arī es biju nonācis pie līdzīga sprieduma: cilvēka veselums ir jāmeklē viņa dotumos, viņa dotumi atklāj personas uzdevumus šajā plānā).

Darbīgums nevar būt par pamatu vērtības kritērijam... Indivīds ir orientēts ne tikai uz ārējo, bet arī iekšējo.

Cilvēks nav kāds instruments ārēji noteiktu mērķu realizēšanai

Jāatzīst spējas pacelties virs apkārtnes, būt neatkarīgam, stāties tam pretī, cīnīties ar to, neņemt vērā to, noraidīt to, ...

„Zemākais” ir ne tikai pamats „augstākajam”, bet arī daļa no „augstākā”.

Cilvēka Es nenosaka pēc tā, ko par viņu domā citi cilvēki. Neattīstītai personībai varbūt, bet ne nobriedušai – tā spēj pacelties pāri citu viedoklim. 121.lpp.

Es un ne-es. (tas ir tas, ko esmu runājis par socializācijas procesā pazaudēto brīvību – būt pašam par sevi,..)

Apsvērumi par es un ne-es;

1.      „veseliem” mierīga, labestīga attieksme pret mūsu civilizācijas nepilnībām, muļķībām un tieksme tās labot. Tie demonstrē gribu cīnīties.. raksturīga tieksme pēc vientulības;.. dzīvo pēc saviem, ne sabiedrības likumiem. Tieksme dzīvot atbilstoši tām vērtībā, kuras paši noteikuši, bet ne sabiedrības.. dižiem ir raksturīga piederība nācijai, bet viņu darbi ir pārnacionāli... dižiem darbiem ir nacionālas saknes..

  1. aiziet no pasaules, lai saklausītu iekšējo balsi ( tas sakrīt ar Sai Babas klusēšanas metodi)
  2. neapzinātais ir veselīgs, jānovērtē pirmējie izzināšanas procesi un arhaiskā jeb mitoloģiskā domāšana – tā nav pataloģija. Griežoties pie tās mēs varam iegūt noteikta veida informāciju ne tikai par sevi, bet arī par pasauli. Šīs iekšējie procesi nav ārējo procesu noteikti, bet aicināti ar tiem operēt. Psihi neraksturo tikai piemērošanās, adaptēšanās, kompetence, meistarība – jo tās ir lietas, kuras orientētas uz ārpusi – psihe ir daļēji neatkarīga no tās.
  3. ir starpība starp adaptīvo un ekspresīvo uzvedību – visas uzvedības nevar uzskatīt par motivētām. Ekspresīvā uzvedība ir vai nu nemotivēta, vai vāji motivēta. Ekspresīvai uzvedībai ir maza saistība ar apkārtni, tā nestāda uzdevumu tai pielāgoties vai to mainīt.
  4. Koncentrēšanās uz problēmas atrisināšanu, tieksme veidot efektīvu iekšējo un apkārtnes organizētību... katras dotības, informācijas nozīme ir nozīmīga tikai tik daudz , cik tā ir svarīga uzdevuma atrisināšanai... pārtraucot saiti ar ārējo pasauli, ļauj iekšējai pasaulei piekļūt apziņai... (Sai klusēšana)
  5. savas būtības meklējums indivīdam nozīmē meklēt tās vajadzības, kuras nāk no tā konstitūcijas, temperamenta, anatomijas, fizioloģijas ... arī sevis vienotības apzināšanos ar visu cilvēces cilti, neatkarīgi kādos ārējo apstākļos katrs dzīvo... (to var reducēt arī uz tautu – izprotot sevi, kā tautu, tiek atklāta, saprasta tās vieta citu pasaules tautu vidū).
  6. secinājumi:

-          Ir patstāvīgais Es pret kuru nevar attiekties kā pret adaptācijas rīku.

-          kad mēs kaut ko darām attiecība uz savu apkārtni , jāatstāj laiks pārdomām;

-          ...

 

Pieļāvumi un pārliecības:

 

  1. katram no mums ir sena, iekšēja daba, kura ir instinktveidīga, sākotnēja, dabīga, t.i., iedzimtības determinēta, raksturīgu lielu spēju pretoties – individuālais Es. (šeit būtu jāpieliek vēl konkrētie mērķi un uzdevumi, kurus mēs nemantojam, bet kuri ir iedoti tekošai inkarnācijai, kā arī liktenis – tas, kas attiecas uz cēloņu-seku likumību dzīves dzīvojot)

Maslovs tai pieskaita visas fundamentālās vajadzības, dotumus, talantus, anatomiju, fizioloģisko līdzsvaru vai temperamenta nelīdzsvarotību, pirms dzemdību un patālās traumas un traumas, kuras guvis jaundzimušais. Tas, pēc viņa domām, nosaka dabīgo noslieču formu, tieksmes vai iekšējo pārliecību. Katrā ziņa, šis jēlmateriāls visai ātri pārtop Es saduroties ar ārējo pasauli un sākot ar to mijiedarboties.

  1. tās visas ir potenciālas iespējas un nevis reāli gala stāvokļi. Tiem ir sava attīstības vēsture. Tie realizējas, formējas un pa lielākai daļai ekstrapsihiskām determinantēm  (civilizācijas, ģimenes, apkārtnes) tiek apspiestas. (es saku: internacionalizācijas procesā)
  2. tā, neraugoties uz savu instinktīvo dabu, ir vāja. Tā viegli tiek pārvarēta, iedzīta stūrī. Var tikt nonāvēta uz visiem laikiem. Tie ir ļoti trausli un iet bojā izglītības procesā, kultūras prasību, baiļu, neuzticēšanās (tāpēc viens no svarīgākiem momentiem no skolotāju, vecāku puses ir uzticēšanas – tas daļēji dzēš arī bailes)  Patieso Es daļēji nosaka spēja saklausīt šo iekšējo impulsu balsi. – tas ir spēju zināt, kas tu patiesībā esi, ko tu patiesībā gribi un ko nē, uz ko esi spējīgs un uz ko nē...
  3. Katras personības iekšējai dabai raksturīgas ne tikai lietas, kuras piemīt visai sugai kopumā, bet arī tādi raksturlielumi, kas piemīt tikai konkrētai personībai. Mīlestības vajadzība piemīt visiem, bet, teiksim, vajadzība muzicēt tikai dažiem un tad arī tā var būt ļoti atšķirīga (piemēram, žanru atšķirība).
  4. Iekšējo dabu var zinātniski un objektīvi pētīt. To var pētīt arī subjektīvi ar pašvērošanu.
  5. ..lielāka daļa iekšējās, dziļumos slēptais ir bezapziņa. Aktīvas un pasīvās nomākšanas formas rodas jau pašā dzīves sākumā, kā reakcija uz vecāku un kultūrvides neatbalstīts. Nomākt var ne tikai ārēji spēki, bet arī ar iekšēju (intrapsihisku) pretdarbību. Arhaisko domāšanu var atjaunot ar mākslas, dejas un citām neverbālām prasmēm.
  6. Mūsu iekšējai dabai piemīt dinamisks spēks, kas tiecas izlauzties uz āru. Šis spēks ir viens no galvenajiem aspektiem tieksmei attīstīties, pašaktualizēties, atrast savu patieso Es. Pateicoties šim spēkam vispār ir iespējam psihoterapija, izglītība un pašpilnveidošanās.
  7. Šis iekšējais Es pieaugušam cilvēkam tikai daļēji atklājas, jo dzīvē indivīds nepārtraukti ir izvēles priekšā un izvēli nosaka tā momenta apstākļi, kuros indivīds atrodas.
  8. vispārēji slimas personības slimībai raksturīga ir neattīstība, nespējā pašaktualizēties, vai nespēja kļūt par pilnvērtīgu cilvēku. Par galveno slimības avotu var uzskatīt fundamentālo vajadzību neapmierināšana, nemācēšana iemantot esības izteicošas vērtības, nespēja realizēt tās iespējas, kuras piemīt konkrētajai personībai, nespēja izteikt sevi atbilstoši savam stilam, savam algoritmam (programmai, tempam – sev atbilstošās laika un telpas dimensijās), īpaši dzīves pirmajos gados.
  9. Mūsu iekšējā daba ir vecāka par „labo” un „ļauno”. Labais ir daudz dziļāk, daudz dabīgāks, daudz cilvēciskāks par to, ko mēs saucam par „sliktu”.
  10. Iekšēja vainas sajūta rodas, kad indivīds ir nodevis savu iekšējo dabu vai savu Es.
  11. Ar „ļauno” tiek saprasta beziemesla naidīgums, cietsirdība, destruktīvisms, „negatīva” agresivitāte.

 Jebkurā gadījumā agresijas un dusmošanās spēja piemīt visiem pašrealizējošiem cilvēkiem, kas dod vieglu izeju, kad to pieprasa ārēja situācija. (nav ko brīnīties par nihilismu skolās – tā ir dabīga reakcija) . Daudz no tā, ko civilizācija uzskata par ļaunumu, nevajadzētu tā saukties. (Skolās vērotais jāvērtē, kā pozitīva reakcija tam, ka neradām indivīdiem iespējas pašapliecināties) Ja cilvēka dabu pieņem tādu, kāda tā ir, tad daudzas etniskas problēma vienkārši pazustu. Ļaunums ir reaktīva uzvedība.

  1. ...
  2. Nevar runāt par psiholoģiski veselu cilvēku, ja tā indivīdu nepieņem tādu, kāds tas ir, nemīl, neciena ne pats indivīds sevi, ne citi cilvēki. Ar pašaktualizāciju saprot izlīgšanu ar iekšējo Es un tā atklāšanos, tas ir tās slēpto spēju un potenciālo iespēju attīstību indivīdā.
  3. mūsu laikā ir jāveicina mūsu iekšējās dabas izeja virspusē, tai jāpalīdz, kaut vai atzīstot viņas esamību, tā vietā, lai to iedzītu kaut kur dziļi iekšienē. .. tīrā spontalitāte ir brīva, nekontrolēta, atklāta, neieplānota pašizteikšanās, tā ir psihisko spēku atklāšanās minimāli piedaloties apziņai. Kontrole, griba, uzmanīgums, paškritika un aprēķins u. c. ir bremzes, kuras atrodas ārpus psihes.
  4. Ja bērnam būtu reāla iespēja brīvai izvēlei, viņš, kā likums izvēlētos to, kas viņa attīstībai visnoderīgākais. ..nepieciešams, lai vecāki, pieaugušie uzticētos viņam un dabīgajiem attīstības procesiem, tas ir, lai viņi ne pārāk iejauktos piespiežot bērnu attīstīties pa iezīmētu ceļu..
  5. galvenais ceļš pretim veselībai un pašaktualizācijai ved caur fundamentālo vajadzību apmierināšanu, bet ne to apslāpēšanu. Fundamentālās vajadzības nenozīmē apmierināt tikai ķermeņa prasības, bet arī tieksmi pēc (1) drošības, drošuma, aizsardzības, (2) piederība pie ģimenes, kopienai, mīļajiem, draugiem; (3) cieņu, atzīšanas, pašcieņas (4) brīvībai, ka nepieciešamam nosacījumam, pilnīgai savu talantu atklāšanai. Nedrīkst aizmirst, ka tikpat liela nepieciešamība kā pēc ēdiena, dzēriena, apģērba, cilvēkam ir arī pēc nemateriālām vajadzībām.
  6. pilnīga vilšanās, sāpju, briesmu neesamība arī nav pieļaujama. Lai cilvēks taptu stiprs viņam nepieciešami pārbaudījumi. Mēs iepazīstam savas spējas, to robežas, iemācamies tās paplašināt pateicoties tam, ka pārvaram grūtības, sasprindzinām visus spēkus. .... pārmērīgas rūpes var novest pie attīstības pārtraukšanos, neattīstīsies griba, pašnoteikšanās. Tas var izraisīt arī neuzticēšanos, necieņu bērna spējām, viņa mākai izdarīt pareizo izvēli, kas var radīt bērnam apziņu par viņa bezjēdzību, nevajadzību.
  7. Spējas prasa, lai tās pielietotu. Tātad spējas vienlaicīgi ir arī vajadzības.
  8. ..
  9. ..
  10. ..
  11. spēcīgas personības gala rezultāts ir pacelšanās virs kolektīva, ja to prasa nepieciešamība. Taču tas notiek tieši tāpēc, ka viņš dzīvo kolektīvā.
  12. pašaktualizācija novērojama ārkārtīgi reti (apmēram 1% no pieaugušiem iedzīvotājiem).
  13. attīstība saistīta arī ar ciešanu pārvarēšanu.. tāpēc no indivīda tā prasa varonību, gribu, māku izvēlēties, spēku, aizsardzību, atbalstu un atzinību no apkārtējiem, īpaši, ja iet runa par bērnu.
  14. Absolūti ideāls attīstības veids ir maksimāli stiprināt visas attīstības priekšrocības un ne-attīstības trūkumus, un vājināt visus trūkumus attīstībai un priekšrocības neattīstībai.
  15. indivīds ir jāpēta, kas viņam ir labs, kas slikts;
  16. ..
  17. Cilvēciskai būtnei, lai tā eksistētu ir nepieciešama atskaites sistēma, koordinātu sistēma, dzīves filozofija, reliģija, un tas ir vajadzīgs tāpat kā saules gaisma, mīlestība. Ir nepieciešama praktiski izmantojama vērtību sistēma, kurai mēs visi varam ticēt un kurai sevi veltīsim, tāpēc, ka tās ir patiesības, bet ne tāpēc, ka esam piespiestai tām ticēt. Bērnu, jauniešu uzvedību var skaidrot ar pieaugušo nedrošību pašu vērtībās. Līdz ar to pusaudži pieņem pusaudžu vērtības.
  18. ..
  19.  
  20. racionālais apvienojas ar iracionālo..
  21. Realitāte atklājas dažādos aspektos. Tas jāpieņem arī zinātnei: (1) radošuma saknes meklējamas neracionālajā, (2) valoda nav adekvāta un nevaram ar to aprakstīt realitāti, (3) aiz jebkuras abstrakcijas paliek liela daļa realitātes, (4) valoda neļauj ieskatīties tajā, kas atrodas aiz abstrakcijas... Zinātne, izglītība ir pārāk abstraktas, neatstāj vietas konkrētam pārdzīvojumam, īpaši subjektīvās norises indivīdā (lielāka uzmanība būtu jāpievērš dejai, mākslām, sportam). Abstraktā, analītiskā domāšana ir maksimāli vienkāršota pasaules izziņas formas. Rezultātā mēs pakļaujam pasauli – trūkst tieša tās bagātības uztvere, mīlestības un rūpēs balstītas uztveres.
  22. nav jābaidās no cilvēku spējām iegremdēties bezapziņa un pirmapziņā, no pirmējo procesu izmantošanas.... kāpēc psihiski veseli cilvēki labāk prot priecāties, mīlēt, smieties, ir asprātīgi, spēj muļķoties, atšķiras ar lielu fantāziju, māk cienīt emocionālus pārdzīvojumus vispār.
  23. Estētiskā audzināšana, radošums primārais...
  24. Nobriešana nozīmē pakāpenisku aiziešanu no pseidoproblēmām pie reālām, neizbēgamām, eksistenciālām..
  25. Pašaktualizācija ved caur vīrišķo un sievišķo īpašību realizēšanu, tās ir spēcīgākas par vispārcilvēciskām – jātop par īstu sievieti un īstu vīrieti – tas rada priekšnosacījumus pašaktualizācijai vispārcilvēciskā nozīmē... pat cilvēki ar dažādām konstitūcijām realizēs sevi dažādi.
  26. cits izšķirošs veselīga cilvēka aspekts ir atteikšanās no viltībām, kādas izmanto bērni, esot vājiem jāpieskaņojas stiprajiem, lielajiem, visvareniem pieaugušajiem ... jāatsakās no tikai sev pievērstas pieaugušo uzmanības; bērnam jāiemācas apmierināt savas un ne vecāku vajadzības. Jāatsakās būt labam baiļu dēļ no vecākiem. Viņam ir jābūt labam, jo viņš pats to vēlas. Viņam jāiemanto sava sirdsapziņa un jāpārstāj uzskatīt vecākus par vienīgām autoritātēm morāles jautājumos. Viņam jāpārstāj būt atkarīgam, bet jākļūst atbildīgam... Ideālā gadījumā viņam jāiegūst prieks par savu spēju būt atbildīgam. Bailes jānomaina ar varonību.
  27. attīstības un cilvēciskuma pilnvērtības avots meklējams pašā cilvēkā. Bet cilvēce ir absolūts nosacījums tam, lai indivīds varētu sevi realizēt. Laba civilizācija nodrošinās visas fundamentālās cilvēka vajadzības un radīs iespējas tā pašaktualizācijai. Tas pats attiecas uz izglītību. – ja tā veicina pašaktualizāciju, tā ir laba izglītība.... māka pielāgoties nav veselīguma pazīme
  28. pašaktualizācija palīdz cilvēkam pārvarēt sevī pašpārliecinātību un egoismu. Tā palīdz tam tapt par kaut ko lielāku nekā ir pats. – to panāk ar pilnīgu patstāvību (ieiet veselumā. Izjust; mūsu dainās dižākais no tikumiem tikt galā pašam ar visu)
  29. problēmas sabiedrībai; pašrealizējošies cilvēki periodiski iziet ārpus laika un telpas, lai arī lielāko laiku, tie ir spiesti pavadīt telpā, kuras laukumu viņi nav radījuši... Veselīgs cilvēks spējīgs ietvert savā dzīvē abas realitātes. ... izglītībai jāiemāca dzīvot abās realitātes.
  30. jājūt realitāte, jāzina šīs pasaules daba, jāprot atšķirt iekšējo pasauli no ārējās. Zināt cilvēka un sabiedrības dabu, mācēt noslēpt vājās vietas, zināt, kas šajā pasaulē palīdz realizēt savas vajadzības, kur var sastapties ar briesmām utt.
  31. cilvēkā vienlaicīgi eksistē gan pagātne, gan nākotne... tas, kuram nākotne neeksistē ir tukšs, bezcerīgs...

     O.Rodes (tulkojums) konspekts