Rubinšteins Cilvēks un pasaule

Konspekts
Ko saprot ar cilvēku „padomju” filosofija. Viens no ievērojamākiem marksisma attīstītājiem (arī kritizētājiem), Padomu filozofiskās skolas pārstāvjiemir Rubinšteins. Viņš cilvēku raksturo izejot no marksisma pamat doktrīnas – vēsturiskā materiālisma viedokļa. Cilvēks tajā ir kā sabiedrisko attiecību nesējs, kurš dzīvo objektu pasaulē. Cilvēks tajā realizējas, kā apzinīga būtne, kā darbības subjekts, kā reāla, materiāla, praktiska būtne. Tātad ir svarīgas ne tikai cilvēka mijiedarbība ar pasauli, bet arī pasaules objektīvās attiecības ar cilvēku.
Tādejādi esība un tās atklāšana saistāma ar problēmu, kurā cilvēks ir darbības un izziņas subjekts, un, savukārt, kurā cilvēks ir nesaraujami saistīts ar vispārīgo esības problēmu. Tā ietver ne tikai attiecības ar nedzīvo dabu, bet arī cilvēku savstarpējās attiecības.
Cilvēks savu būtību realizē paša radītos objektos, caur ko tad arī notiek pašapzināšanās. Cilvēka eksistenci nosaka pašnoteikšanās un citu nosacījumu noteikšana esot cilvēka apziņai un darbībai. Apziņas esamība un darbība ir cilvēka fundamentālie eksistences raksturotāji pasaulē. Te atklājas arī cilvēka iekļaušanās cēloņu-seku ķēdē, cilvēka atkarība no eksistences apstākļiem un to atkarība no viņa darbības.
Cilvēka pētīšana nozīmē atklāt cilvēku visās viņa eksistences būtiskās saites un attiecības, kurās viņš sevi atklāj arvien jaunā kvalitātē. Cilvēku savstarpējās attiecības ir speciālas ētikas joma. Taču patiesa ētika nav moralizēšana, nav kaut kas ārpus cilvēka stāvošs, bet patiesa cilvēku dzīve, esības determinēta, caur apzinātu tā regulāciju, kas atklājas, ka cilvēka specifisks eksistences veids.
Ētiskajos uzdevumos jāiekļauj cīņa par tādu sabiedriski politisku veidojumu, par tādu sabiedriski politisko kārtību, kas ieslēdz sevī potenciālu iespēju cilvēkam būt ētiskam. Cilvēku uzdevumu sistēmā jāiekļauj kā uzdevumi, kas saistīti ar personīgo dzīves gaitu, personīgām attiecībām, gan vēsturnieki ētiski uzdevumi, saistīti ar vēsturisko situāciju, laikmetu. Galvenais ētiskais uzdevums: visu to iespēju apzināšanās un realizācija, kuras rada dzīve un cilvēka darbība, - nozīmē, cīņa par augstāku cilvēka eksistences līmeni, par cilvēciskās esības virsotnēm. Augstāko dzīves līmeņu būvniecība nozīmē cīņu pret visu to, kas pazemina cilvēka līmeni. Tas ir galvenais ētikā, viss pārējais ir atvasinājums un papildinājums. Augstākais netiek vērtēts ne attiecībās pret sevi pašu, kā vienkārša cilvēka pašattīstīšanās, bet „augstāko” vērtē pēc tā, kā tas atklājas, darbojas, ko maina, uzlabo citos cilvēkos.
Dabīgais eksistē cilvēkā, kurš vienmēr atrodas sabiedrisko attiecību sistēmā. No šejienes morāle vienlaicīgi nozīmē atdot sevi arī dabas saišu ziņā.
Ētika izsaka tikumības ieslēgšanu dzīvē. Labestība (tikumība vispār) jāaplūko, ne tikai kā cilvēku savstarpējās attiecības, bet cilvēka dzīves saturs.
Atbildot uz cilvēka dzīves jēgas jautājumu nevar tikai norādot uz to, ko cilvēks dara citu cilvēku labā (mīlestības pret citiem, labestība utt.), katra cilvēka dzīves jēga nosakāma tikai attiecībā uz visu viņa dzīvi ar citiem cilvēkiem. 
Personīgā dzīve atklājas ne kā atsevišķa (privāta) dzīve, t.i., no visa sabiedriskā atsvešināta, bet kā dzīve ietveroša sabiedrisko, izziņas attiecības ar esību, estētiskās attiecības ar esību un attiecības pret otru cilvēku, kā cilvēcisku būtni, kā viņa eksistences apliecinājums.
Skaistumu Rubinšteins redz ne tikai kā cilvēka uztveres pārdzīvojumu, bet kā objektīvu dabas īpašību, kas raksturo dabu noteiktās sasaistēs un attiecībās ar cilvēku.
Estētiskais, daiļais ir dabas kvalitāte, ka tieši dota cilvēka sajūtām. Patiesība ir ne tikai pareizība, bet patiesums, taisnīgums, spēja uztvert visu kas ir un kā ir.
Marksistiskā koncepcija aplūko cilvēku, ka būtni, kas ar savu darbību izmaina pasauli un vienlaicīgi rada nosacījumus viņa iekšējai izmaiņai, viņa iekšējai attieksmei pret to.
Materiālai pasaulei attīstoties, rodas apziņa. Apziņa cilvēku vienlaicīgi atdala no vides un vienlaicīgi saista ar to. Darbs ir īpaša subjekta un objekta speciāla attiecību forma.
Cilvēka lielums, viņa aktivitāte atklājas ne tikai darbos, bet arī apcerē, mācēšanā aptvert un pareizi attiekties pret Visumu, pasauli, esību. Daba ne tikai ir apceres objekts, ne tikai cilvēces vēstures produkts, ne tikai materiāls ražošanai.
Rubinšteins objektīvo realitāti redz ne tikai matērijā, bet arī cilvēka apziņā, kas arī ir realitāte citiem cilvēkiem, kas, tajā pat laikā, nav atrauta no cilvēka, kā materiālas būtnes, kas specifiskā veida mijiedarbojas ar pasauli, ar tās vidi. Taču matērija, kurai nav apziņas var būt tikai objekts, nekādi subjekts. Kā objektīva realitāte matērija eksistē ārpus un neatkarīgi no apzinošās apziņas, cilvēka. Protams, ka ne tikai lietu apzināšanās, bet arī subjektu, cilvēku.
Viņš objektīvo realitāti saskata arī, piemēram, mūzikā, dabas stihiju harmonijā – krusā, negaisā, vētrā utt. Harmonija - miers, mierīgums, sakārtotība un skaidrība cilvēkam; Plaukstošos pumpuros, krāsu spilgtumā, ziedēšanā, dzīvībā; Maigumā, dzīvības siltumā, mīlestībā pret bērnu, sievieti, ģimeni, mīlestībā pret tuvāko.
Cilvēks, kā apzinošs, izzinošs subjekts jāaplūko izzinošās esības iekšpusē, kā viena no esības formām. Cilvēks vienlaicīgi ir subjekts un vienlaicīgi specifisks izziņas objekts.
Cilvēks, kā subjekts var objektīvi izzināt esību. Uz to norāda cilvēka spēja veikt izmaiņas. Eksistē ne tikai neatkarīgs no cilvēka Visums, tīra objektivitāte, bet pluss izzināšanas subjekts. Pati apzināšanās vai apdomātais, izmainītais Visums, vai iespējami izmaināms, ir objektīvs fakts.
Esība kā objekts – tā ir esība, kura ietver arī subjektu. Tas nozīmē, ka esības fundamentālie nosacījumi rezonē ētikā un otrādi - jebkurš fundamentāls nosacījums ētikā rod ierosmi esībā.
Ētiskais ir ne tikai sabiedriskais cilvēkā, bet arī dabā, apziņas (šajā sakarā, arī sabiedrības) lauzts un kontrolēts.
Cits cilvēks cilvēkam – cilvēcības mēraukla. Tas pats citam cilvēkam mans „es”.
Cilvēks kā darbības un izziņas subjekts – tā ir apzinīga būtne, kurai piemīt apziņa. Apziņa – nosacījums un rezultāts cilvēka pasaules izzināšanas procesā. Cilvēks atklājas, ka pasauli apzinoša būtne. „Es” veidojas kā vispārīgs izzinošs, darbīgs indivīds, subjekta raksturotājs, kurš formējas objektīvās realitātes izzināšanas, vispārināšanas procesā.
Viņš kritizē Marksu, Ļeņinu (par to izpelnījās padzīšanu), pamatodams to, ka cilvēks ir ne tikai sociālo attiecību atvasinājums – cilvēks ietver sevī visu attiecību bagātību pret pasauli, tās bezgalībā – izzinoši ētiskās attiecības pret dzīvību, nāvi, pret ciešanām, briesmām, prieku.
Tātad svarīgas cilvēka raksturojošas pazīmes: darbīgums, izziņa, apcere.
Garīgumu Rubinšteins raksturo kā cilvēka attiecības (attieksmi) pret skaisto, mūziku, deju utt.
 Brīvības ierobežojumu nosaka parādības atkarība no ārējiem apstākļiem: dabā no dabas, sabiedrībā no sabiedriskajiem. Viens no izšķirošiem nosacījumiem cilvēka darbībai sabiedrības līmenī ir citi cilvēki kā nepieciešami nosacījumi manai eksistencei, kuri determinē mani, atrodas manī. Un te dialektika: cilvēks var izmainīt dotos nosacījumus, bet sākotnēji tie viņam ir doti, uz tiem viņš var atsperties. Un pat tad, kad viņš tos maina, viņam jābūvē no dotajiem materiāliem. Citiem vārdiem sakot, materiāls no kā cilvēks būvē, rada, vienlaicīgi ir paša radīts un dots viņam. Tādejādi brīvība ir ne tikai kaut kā noliegšana, bet arī tā apliecināšana.
Indivīda brīvība nevar realizēties ne kā citādi, kā sabiedrības dzīvē. Te parādās individuālā un sabiedriskā attiecību problēma. Cilvēks eksistē attiecībās ar sabiedrību, valsti, cilvēci. No šejienes dažādas brīvības un to ierobežojumu attiecības dažādās sabiedriski-vēsturiskās formācijās. Visu cilvēku labums (labklājība) diferencējas katra labumā, kolektīvā labumā. Mērķis kā nākotnes labums visiem, jāatklājas kā labums katram, katrai cilvēka personībai. Gala rezultātā, katrs cilvēks, viņa labums (labklājība) atklājas sabiedrības mērķī. Ne katrs cilvēks ir līdzeklis sabiedrības laimei, bet sabiedrības darbība ir līdzeklis, kuras mērķis ir katra indivīda labklājība, viņa attīstība, savu dotumu realizācija, – tajā ir cilvēka pilnība, kā personībai. Visi cilvēki caur sabiedrību katram. Vispārēja attīstība realizējas no atsevišķa cilvēka caur sabiedrību uz atsevišķo. No šejienes ētikas centrālais jēdziens īstai dzīvei. Ideālu, vērtību un to realizācija dzīves procesā ir nekas cits, kā ...rašanās .. Kolektīvisms, idejiskai kopībai jāeksistē, saglabājot indivīda kritisko domu, viņa iniciatīvu un atbildību. Indivīdam brīvība eksistē, kā personīga iniciatīva, iespēja darboties uzņemoties atbildību; domas brīvību, tiesības kritizēt un pārbaudīt; sirdsapziņas brīvību.
Cilvēks, atsvešināts no dabas, no dzīves Visumā, atšķirts no stihiskiem spēkiem, kurš nav spējīgs tos samērot ar sevi, šo spēku priekšā atrast savu viedokli, apliecināt savu cilvēcisko cieņu, ir nožēlojams cilvēks. ..Pareiza attieksme pret esību, pret Visumu ir tā, kas formē liela plāna cilvēku, veido paceļošu, varonīgu sākotni cilvēka dzīvē. Tādas attiecības pretnostādās cilvēka aprobežotībai, spējai nodarboties tikai ar „mājas” lietām.
Ideāls cilvēks tas ir tāds cilvēks, kurā realizēti visi viņa potenciāli.
Cilvēce – tā ir ļaužu kopa, kurā visi savstarpēji saistīti ar kultūras produktiem, to darbošanos, kuras katra jēga ir tikai mijiedarbībā.
Cilvēka lielumu viņš saskata tā vīrišķīgā visu caurspiedīgā un visa pakļaujošā domas spēkā – galvenais, kāda ir spēja milzīgās kosmiskās daudzveidības priekšā, tādas dabas stihijas spēku vidū, kuras spējīgas aklai varenai darbībai, arvien nenogurstoši no jauna ar nedziestošu apziņu par to, kas tiešām ir nozīmīgs, griezties ar maiguma pildītu sirdi un krūtīs briedinoša prieka.... cilvēka lielums un mazums.
Tā vērtība, – esības priekā. Prieks ne no šā vai tā, bet prieks vispār, – no paša eksistences fakta.
Cilvēka vērtību hierarhija un vajadzības ir mainīgas atkarībā no dzīves peripetijām, izvirzot priekšplānā te zemākās, te augstākās. Dažkārt notiek augstāko vērtību devalvēšanās, kad ir briesmās zemākās.
Cilvēka darbībā priekšplānā izvirzās sabiedriskā vērtību skala. Indivīda attiecības ar sabiedrību realizējas apmierinot individuālās un personīgās vajadzības caur sabiedriski derīgu darbību.
Pārvēršot atvasināto rezultātu tiešā darbības mērķī, pārvēršot dzīvi par dzīšanos pēc apmierinājumiem.. – tā nav dzīve, bet dzīves izkropļojums, kas noved pie iztukšināšanos, ..mēs laimi varam rast, veicot savus dzīves darbus..
No šejienes pieeja vērtību problēmai: vērtības nav primāras. Ne no tām ir jāsāk analizēt; vērtības ir atvasinājumi (tas ir atkarīgas no daudziem momentiem – kāpēc tās vai citas kļūst par prioritātēm). Vērtības ir kaut kas nozīmīgs cilvēkam pasaulē. Vērtība vispirms ir ideāls – ideja, kura ir nozīmīga cilvēkam. Vērtības nav atdalāmas no cilvēka. Vērtību esamība norāda uz to, ka cilvēks nav vienaldzīgs pret pasauli. Vērtību pārvērtēšana ir cilvēka dzīves dialektika. Atkarībā no iekšējiem, ārējiem faktoriem aktualizējas tā vai cita vērtība. Prioritāšu veidošanās ir atkarīga arī no cilvēka personīgās vispārējās attīstības. Vērtību sagrūšanas process ir saistāms ar personības degradāciju. Ētikas problēma ir ne tikai vērtības, to attiecības, bet arī cīņa par cilvēka augstākas eksistences līmeņiem, par esības virsotnēm. (Nosakot cilvēka vērtību hierarhiju, mēs ne vienmēr atklājam konkrētā cilvēka būtību, bet drīzāk tā brīža dzīves situāciju, aktualitātes un tamlīdzīgi)
Atbildot uz jautājumu: ko audzināt, mēs runājam par īsta cilvēka audzināšanu, ar pilnvērtīgu attieksmi pret visu esošo. Runa iet par pareizu attieksmi pret pasauli – kas formē liela plāna cilvēku; cita cilvēka eksistences apliecināšana, kontaktu ar dabu, pareiza laika perspektīva attiecībā pret pagātni, tagadni un nākotni, pret dzīvi un nāvi, pret galīgumu un bezgalīgumu, – visi tie ir nepieciešamie priekšnosacījumi pilnvērtīgai tikumiskai dzīvei, pilnvērtīgām savstarpējām cilvēku attiecībām.
Atbildot uz jautājumu: kā audzināt, mēs runājam par to, ka cilvēku uzvedība veidojas kā reāla rīcība, kas rada izmaiņas citu cilvēku dzīvē. No šejienes, - katrs cilvēks atbildīgs par visiem citiem cilvēkiem un par savu darbību attiecībā pret citiem.
Kā audzināt – vispirms tas nozīmē, pašam dzīvot īstu dzīvi, ieslēdzot tajā audzināmos, pievēršot tos pašai dzīvei. Tas nozīmē veikt darbības, kas priekš otra veido ētiskos nosacījumus dzīvei, bet ne tikai radot materiālas dabas nosacījumus tā eksistencei.
Otrs ceļš vairāk speciāls: ne tikai ar savu dzīvi, savu uzvedību, rīcību veidot otra cilvēka dzīves nosacījumus, bet veikt speciālas darbības, kuras veido iekšējus nosacījums morālai uzvedībai, vai ar savu uzvedību jāizsauc atbildes rīcību, kurā šie iekšējie nosacījumi veidotos. Visai manai eksistencei kā cilvēkam ir īpaši svarīgi, ka eksistē cits cilvēks, ka es eksistēju viņam, kāds es viņam esmu.
Katra mana rīcība un katrs žests iegūst vienu vai otru nozīmi atkarībā no tā, ko tas nozīmē otram cilvēkam. Es citam cilvēkam un cits man ir nosacījums cilvēciskai eksistencei.
Morāla attieksme pret cilvēku tā ir mīlestība pret viņu. Mīlestība realizējas kā cilvēka esības apliecinājums. Savu patieso cilvēcisko eksistenci cilvēks iegūst par tik, par cik viņš otra cilvēkā mīlestībā eksistē tam. Mīlestība darbojas kā cilvēcisks apliecinājums eksistencei priekš otra. Morālā jēga mīlestībai ir tajā, ka cilvēks iegūst īpašu eksistenci otram cilvēkam, kas atklājas atšķirošās jūtās: viņš ir pats eksistējošākais no visiem eksistējošiem.
Apziņa, brīvība – bez tās nav cilvēks, bet vajag saglabāt viņa dzīvi dabā, starp visu dzīvo, Visumā.
Bet visam cilvēkam nav jāizkūst rūpēs par cilvēcisko labklājību. Darot to, viņš zaudē pats sevi, savas eksistences kodolu.
Cilvēks
Cilvēks ne tikai personificē sabiedriskās attiecības. Daba ir ne tikai visa „priekšmetiska” pasaule, kas veidota cilvēku rokām no dabas „materiāliem”.
Pasaules un cilvēka kā tās daļas vēsture nav šķiru cīņas auglis un pāreja no vienas formācijas citā.
Un mīlestība cilvēkam pret cilvēku ir ne tikai šķiru solidaritāte un kopīgas šķiras intereses. Tajā ir arī dabiskās būtnes attiecības pret dabisko būtni.
Daba cilvēkam ir pati pirmā dabīgā un siltā, tiešā saite ar pasauli, ar viņa dzīvi.. Vispirms „daba”, bet pēc tam „apziņa (brīvība)”- vispirms tas, kas cilvēkam ir kopīgs ar visu pasauli un tikai pēc tam, kas to izdala – īpašais. Sākt ar otro nozīmē saraut cilvēka sakņošanos dzīvē, pasaulē.
Visuma, Absolūta, Dieva priekšā jāsaglabā rūpi par cilvēku, par viņa dzīvi, pasaulīgo labklājību.
Estētiskā attieksme pret dabu ir ne tikai kā pret ražošanas izejvielu avotu, tā eksistē ne tikai cilvēka praktiskai darbībai, bet arī ir kā cilvēciskas apceres objekts, kā kaut kas svarīgs cilvēkam pati par sevi. Tāpēc no dabas, no Visuma dzīves, no stihisko spēku spēles nodalīts cilvēks nav spējīgs samērot sevi ar to, nav spējīgs šo spēku priekšā atrast savu vietu un apliecināt savu cilvēcisko cieņu (vērtību) – tā ir cilvēciska niecība. Cilvēka attieksmē pret patiesību atklājas cilvēka ētiskai aspekts pret esību.
No šejienes atklājas viņa dzīves jēgas saturs – patiesības meklēšana. Cita dzīves jēgas nozīme, kas izriet no pirmā ir dabas likumu un noslēpumu izzināšana, iekļūstot Visumā, kosmiskajā telpā. Šis ideālais mērķis izrauj cilvēku no pašlabuma interesēm un nosaka dižu sākotni personīgai dzīvei.
Pats svarīgākais objekts izziņas procesā ir pats cilvēks un viņa personīgās dabas izzināšana. Svarīga loma ir pašnoteikšanās momentam, ticībai sev, ne vienpusīgai pakļaušanās ārējam. Ārēja determinētība noved pie iekšēja tukšuma, pretestības iztrūkuma, nespēju atšķirt ārējās iedarbes un pie pielāgošanos tām.
Noslēgums
Jautājums par dzīves jēgu ir jautājums par cilvēka dabu.
Nav pareizas attieksmes pret cilvēku bez pareizas attieksmes pret pasauli, nav pareizas attieksmes pret pasauli bez pareizas attieksmes pret cilvēku. Stāties pilnvērtīgās attiecībās ar citu cilvēku, kļūt par cita cilvēka eksistences nosacījumu var tikai pilnvērtīgs cilvēks – tāds, kuram ir pareizas attiecības ar pasauli, dabu, dzīvi.
Pasaule, kā tāda, cilvēkam ir realitāte, pretēju viedokli nevar saistīt ar pilnvērtīgu cilvēku.
Laime cilvēka dzīvē, prieks, apmierinājums sasniedzams ne tad, kad tie ir pašmērķi, bet kad tie ir pareizas dzīves rezultātā iegūti. Saturīga cilvēka iekšējā pasaule ir viņa darbības un dzīves rezultāts. Tas pats princips attiecas uz cilvēka pašpilnīgošanos: ne sevi jāpadara labu, bet jāizdara kaut kas labs dzīvē – tādam jābūt mērķim, bet pašpilnīgošanās ir tikai rezultāts.
Dzīve, tās uzdevumi tādā vai citādā veidā ir konkretizējami, – tas ir tas kopīgais, kas apvieno cilvēkus.
Cilvēks dzīves jēga ir pacelšanās uz aizvien augstākiem esības plāniem, arvien augstāku iekšējo bagātību, kura rodas no bezgalīgas un daudzveidīgas cilvēka attieksmes pret pasauli un citiem cilvēkiem – lūk, tas ir pamats.
Cilvēka dzīves jēga ir būt gaismas un siltuma avotam priekš citiem cilvēkiem; Būt Visuma apziņai un cilvēces sirdsapziņai; Būt stihisko spēku pārveides centram par apzinīgiem spēkiem; Būt dzīves pārveidotājam, izdzenot no tās visādas nejēdzības, nepārtraukti pilnveidojot dzīvi.
Рубинштейн С.Л. (2012). Человек и мир. Санкт-Петербург: Питер; 
Konspektēja O.Rode