Dzidra Šķute PIENA SIMBOLIKA LATVIEŠU TAUTASDZIESMĀS


Mītiskās personas, dievības un citas pārdabiskas parādības, kas saistītas ar piena vairošanu

Māra vienīgā tautasdziesmās saukta par svētu, bet vēl vairāk par mīļu. Likteņa noteikšanā Māras nozīme ir daudz mazāka nekā Laimas, bet slimību dziedināšanā un mājlopu, īpaši govju sargāšanā - lielāka. Govju Māru sauc arī par Māršu. Mārša audzina govis, noteic viņu krāsu, skaita tās, dod vārdu, slauc, appin meitu slauktuves vainagiem, dzen rītos ganīties un vakaros ver laidara vārtus.

Māra ir arī sērdieņu aizgādne. Šais dziesmās Māra parasti iekļaujas plašākos tipos, aizvietojot Laimu rūpēs par sērdienes pūru, soloties dot viņai simtiem govis, vēršus un aitas, palīdzēs pielocīt villaines. Taču šīs Māras funkcijas iztirzāšana neiekļaujas manā izpētes laukā.

Kā vēsta latviešu folklora, Māra bieži vien pati ir govju slaucēja un sviesta taisītāja un viņas slaucene var tikt traktēta kā dzīvības šķidruma uzkrājēja, savācēja. Pēc piena slaukšanas un sviesta taisīšanas viņa slauka rokas vītola lapās. To pamato ar šī koka glumajām un mīkatajām lapām. Patiesībā tas norāda uz piena un sviesta rašanās un vairošanās rituālu. Vītola šajā gadījumā figurē kā koks, pie kura tiek veikta maģiska darbība. Iespējams, ka tieši vītols tādēļ, ka šis koks aug ūdens tuvumā, bet kā zināms, piena daudzumu saista ar ūdens daudzumu, bet sviesta daudzumu ar mālu daudzumu. Māra ir slapjuma dīvainais sakars ar dzīvību, tāpēc viņu daudzina tur, kur jāpiemin lietus, rasa, asaras, asinis, ūdens baseini. Un Latvijā upju, dīķu un citu ūdenkrātuvju krasti pārsvarā ir mālaini. Šī iemesla dēļ tad arī senie latvieši maģiskās darbības, kas attiecas uz piena un piena produktu pavairošanu, veikuši ūdens tuvumā.

Dainotāju fantāzija Māru ierauga “dadžu krūmā govju dārziņā”; melnajā vabolē laidarā zem sliekšņa vai siles; baltajā vistā, kas ietek kūtī; zilā vai melnā čūskā.

Nav jāšaubās, ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalkšus, kuri pēc viņu māņticības gādājuši par govīm. Pēc seno latviešu ticējumiem, zalkši bijuši govju sargi un pati Piena māte dažreiz parādījusies zalkša, varbūt arī cielaviņas izskatā. Zalkši senāk turēti pie kūtīm, lai lopkopība izdotos labāk. Čūska un zalktis kā dzīvības un atjaunotnes simboli dažviet ir saglabājušies līdz mūsdienām. 14. - 18. gs. vēstures avoti bieži min čūsku vai zalkšu turēšanu mājās, to godāšanu, dzirdīšanu ar pienu. Kas šos kustoņus nonāvēja, tas zaudēja laimi un labklājību. Čūsku cienīšana ir sastopama daudzās tautās no seniem laikiem.

P. Šmits min, ka esot aprakstīti arī gadījumi, kad krupis dēvēts par Piena māti. Šādi mītiski priekštati, domājāms, turpina arhaisku totēmisma tradīciju, kurā ietilpst sakrālie dzīvnieki un dievības dzīvnieku izskatā. Krupis ir raganas pamatiemiesojums. Tautas ticējumos šis dzīvnieciņš saglabājies kā dzīvības, nāves un atdzimšanas simbols.

Par Piena māti tiek dēvēta arī Mārša, kas liek tecēt pienam kā no avota: viņas kambarī ir saldais piens un vaska sviests. Māršu lūdz, lai tā svētī raibaliņas un nelaiž skauģus kūtī un laidarā. Māršavu grūti atšķirt no Māras tās govju patroneses funkcijā, viņa radniecīga govju, zirgu, lopu Laimai (laimei). Māršava tekstu pamatmotīvā parādās htonisku dzīvnieku izskatā. Tautasdziesmās visvairāk Māra gādā par govīm, vēl arī Laima un Dievs. Māras vietā šad un tad sastopam Mārinīti, Māršu, Māršavu, Māršaviņu, Māršaliņu un Mārševiņu. Pašu govi, sevišķi ar sarkanu spalvu, sauc arī par māraliņu. Tāpat tautasdziesmās un buramvārdos Māru sauc apr Piena māti (29181). Māras vietā sastopam vēl cielaviņu, kura līdz ar lakstīgalu palīdz ganīt govis.

Govis sauc Māršas vardā, lai tās vairotos. Senie latvieši par Piena māti saukuši arī mājas čūsku, t.i., zalkti un krupi, ko barojuši ar pienu. Tautasdziesmās teikts, ka melnā čūska ir govju Māršaviņa, Māra vai Laima. Šo tēlu funkcionālā semantika būtībā paliek viena un tā pati - zalktis kā svētības nesējs mājdzīvniekiem. Līdz ar to secinājums, ka visas minētās vārdkopas - Piena māte, govju Māra, Maršava - tikušas lietotas arī kā segvārds mītiskajai sfērai piedrīgajiem htoniskajiem dzīvniekiem. Bet Stendera vārdnīcā norādīts, ka par Piena māti saukta arī laba pienīga govs.

Minētais māšu kults Latviešu mitoloģijā ir jauna parādība, kas nesaskan nevien ar leišu un prūšu mitoloģiju, bet arī ar citu ide tautu mītiem. Pēc vecam vēstures ziņām, līdzīgs matronu kults pastāvējis pie senajiem galliem un ģermāņiem. Iespējams, ka māšu kults senajiem latviešiem nācis no somugru tautām, taču somu mitoloģijas pētnieki domā, ka arī igauņiem mātes kults ir samērā jauna parādība. P. Šmits domā, ka matronu kulta pirmsākumi meklējami pie Vidzemes seniedzīvotājiem.

Pati piena devēja govs ir vērtīgs mājdzīvnieks, kas dod dzīvībai tik nepieciešamo pienu, parasti simbolizē mātišķo zemi, pārpilnību un drošību. Ēģiptē govi godāja vispirms kā debesu dievietes Hatoras iemiesojumu, savukārt Hatora ēģiptiešiem bijusi Saules māte un laulāta draudzene, Hora māte un Ēģiptes valdnieku zīdītāja, prieka dejas un mūzikas dieviete (jaunas sievietes veidolā), cerību un dzīves atjaunošanās simbols, koku dzīvā dvēsele, kalnu un mirušo pavēlniece. Dažu tautu kultūrā (šumeriem) pastāvēja simboliska saikne starp pienīgu govi un mēnesi, kā arī starp govi un mēnesgaismu.

Senie latvieši govis sauca ne tikai Māršavas vardā, bet arī lika to dienu vārdus, kurās piedzimis teliņš, piemēram, Pirmaļa, Otaļa, Treča, u.t.t. Bija arī paradums govīm likt upju vārdus, vai arī tādus vārdus, kas leksiski saistīti ar ūdeni, piemēram, Dzelme, Gauja, Rasa. Šādus vārdus lika tikai ar vienu mērķi - lai govīm būtu vairāk piena. Tradīcija govis saukt upju vārdos saglabājusies līdz pat mūsdienām, taču ne ar primāro nozīmi - tādejādi uzlabojot govs pienību.

Rūpes par mājlopiem seno zemkopi pavadīja ik dienas, tieši no paša kopēja bija atkarīgs to ražīgums. Nebūdams par savām spējam īsti drošs, viņš radīja virkni mītisku būtņu, lai vajadzības brīdī varētu saukt palīgā, vai neveiksmes gadījumā būtu ko vainot.

 

 

Piena un piena ēdienu nozīme seno latviešu dzīvē

Lai uzzinātu un izskaidrotu piena un piena ēdienu nozīmi seno latviešu dzīvē, vispirms jānoskaidro ēdiena loma seno cilvēku dzīvē vispār. Katrā ziņā pārtikas iegāde senajam cilvēkam radījusi grūtības, un medījuma ieguve ir bijuši svētki un cerība izdzīvot. Lai gūtu panākumus medības, mūsu priekšteči veikuši dažādus rituālus, pielūdzot šķietamas pārdabiskas būtnes, dzīvniekus un priekšmetus.Viņi tiem upurēja gan cilvēkus, gan ziedoja pārtikas produktus. Šis ir viens no ceļiem, kā ēdiens ieguvis sakrālo un mitoloģisko nozīmi. Ēdiena mitoloģiskais skaidrojums var būt ļoti daudzveidīgs un katrā konkrētā gadījumā to nosaka ēdiena vieta pretstatījuma sistēmā “daba - kultūra”. “Mitoloģiskos materiālos atspoguļotā ēdiena evolūcija kopumā atbilst konkrētām dabas - kultūras pretstatījuma realizācijas formām. Mītos ar uztura koda palīdzību tiek izteiktas arhaiskā tipa cilvēku kolektīviem aktuālās pamatnozīmes. Šā koda elementi ietilpst pasaules elementu (stihiju), augu valsts, animālas, minerālās, telpiskās, laicikā u.c. sfēru visos semantiskajos pretstatījumos. Šādu atšķirīgu sfēru apvienošanu vienotā semanatiskajā sistēmā izskaidro daži mitoloģiski un rituāli motīvi, piemēram, dievu jeb debesu ēdiens, ikdienišķais un rituālais, svētku ēdiens.” Latviešu mitoloģijas enciklopēdija. 115. lpp.

Mītos ēdiens saistīts ar triādes “nāve - auglība - dzīvība” elementiem un upurēšanu: nāves, upura kermeņa sadalīšanas, sasmalcināšanas mistērijai jāizraisa auglīga pārpilnība un dzīvīgs plaukums. Ēdiens parasti iezīmē jebkuru divu laika ciklu robežsķirtni jeb pāreju jaunā, vēl nezināmā stāvoklī, tādēļ ēdienam ir nozīmīga vieta kāzu un bēru rituāliem. Bēru rituāli paredz, ka ēd ne tikai dzīvie, bet arī mirušie.

Ēdiens ietilpst upurēšanas rituālā un imitē upurēšanu. Upurdzīvnieka gaļas ēšana ir ne tikai barības uzņemšana, bet arī process, kurā tiek iegūts dzīvības spēks; upurēšanas un barības uzņemšanas akta rezultāts ir jauna dzīve, jauna dzimšana, atdzimšana.

Ēdiena ciešā saistība ar augu valsts un animālo sfēru atspoguļojas valodas īpatnībās, mītos, “kultūras” nostāstos, leģendās un pasakās par atsevišķu uzturā izmantojamo kultūraugu un pašas pārtikas izcelšanos. Ēdiena mitoloģiskā nozīme neaprobežojas tikai ar motīviem par to izcelšanos. Bieži ēdieni un augi, no kā tie pagatavoti, tiek dievišķoti un personificēti.

Ēdiens mitoloģiskjos aspektos rod turpinājumu sakrālās pārtikas kategorijā. Pasakās zināmi gadījumi, kad kāds ēdiena veids - maize, putra, biezpiens, piens, eļļa, krējums, medus, ābols, ola, zirņi u. tml. - figurē kā burvju priekšmets. Tiek nodalīts īpašs, dievišķs un rituāli iezīmēts ēdiens.

Kopīgas ēšanas un dzeršanas rituāli palīdz nodibināt īpaši tuvas attiecības starp rituāla dalībniekiem. Sēļiem ēdamgalds bijusi svēta vieta. Uz tā drīkstējuši likt tikai ēdienu un traukus. Maltīti sākuši tad, kad saimnieks nosktaitījis lūgšanu. Sēļi ticējuši, ka lieka runāšana atņem maizei sātu, tādēļ visiem vajadzējis ēst klusējot. Ne tikai maize, bet arī piens ir bijis viens no seno baltu minimālās iztikas līdzekļu sastāvdaļām. Tādēļ piens daudz pieminēts tautasdziesmās. Pēc tā raudādami kāro gan mazie, gan lielie, solīdami iet ganos. Spriežot pēc dainām, latviešu zemniekiem, neskaitot maizi, putra ar piena aizdaru, bijusi viens no galvenajiem ēdieniem. Īpaša vieta putrai ir bērnu tautasdziesmās, taču šeit zināma nozīme ir fonētiskajam skanējumam - atdarinot un pārveidojot skaņas, kas radušās putrai vāroties, tās izraisījušas bērnos jautrību un noderējušas rotaļām. Vēl šodien saglabājušās rotaļas, kurās bērni “vāra putru”.

Jebkurā gadījumā piens saistāms ar māti. Piena simbolika kā latviešu, tā citu tautu mitoloģijā ir sastīta ar Lielo pirmmāti tās barojošjā aspektā. “Lielā pirmmāte ( lat. Magna Mater) ir kopnosaukums auglības, dzimšanas, nāves un atdzimšanas pārzinātājām dievietēm. Lielo pirmmāti simbolizē ūdeni, ala, zeme. Lielās pirmmātes simboli ir govs, lāču māte, zivs (latviešiem līdaka), cūka, kaza, čūska, augļu koki, arī dobas lietas - kauss, krūze, pārpilnības rags, grozs u.tml. Lielā pirmmāte savā būtībā ir divejāda - labvēlīga, patvērumu, aizsardzibu sniedzoša, bet arī cilvēkam naidīga, iznīcinoša, ārdoša. Latviešu mitoloģijā Lielo pirmmāti prezentē Māra, dažādas mātes.

Katra māte dod pienu, kas ir dzīvības dzēriens, bet piena produkti vairo dzīvības spēkus. Piens (dažreiz kopā ar medu) ir arī atdzimšanas elikstīrs, tāpēc bieži lietots iniciācijas* rituālos.” J. Kursīte ...

*Iniciācija (lat. initio iesvētu) - cilvēka pāreja no viena sociālā statusa citā, parasti augstakā, un rituāli, kas ar šo pāreju saistīti. Iniciācijas rituālus sauc arī par pārtejas rituāliem. Iniciācija parasti ietver trīs posmus: 1) indivīda nošķiršana no sabiedrības, kas asociējasar nomiršanu; 2) pārejas posms, kas ietvēra pārbaudījumu veikšanu; 3) atdzimšana jaunajā statusā.

Piena simbolika

Saldais, baltais piens ir dievu ēdiens, tīrības simbols, dzīvinošs, radīšanas noslēpums

Piens ka pirmais un pats barojošākais pārtikas produkts daudzās kultūrās simbolizē auglību, kā arī dvēseles un gara barību un nemirstību. Citu tauti mītiskajos priekšstatos piens krāsas un maigās garšas dēļ bieži asociējas ar Mēnesi, kas atšķirībā no saules izstaro maigu, baltu gaismu. - Dažviet Āzijā un Eiropā uzskatīja, ka Zibens izraisītus ugunsgrēkus iespējams apdzēst vienīgi ar pienu. Saskaņā ar indiešu kosmogoniskajiem priekšstatiem sākotnēji pasaule bijusi piena jūra, kas, spēcīgi kuļot vai vēzējot Pātagu, pārvērsta sviestā, dzīvo būtņu pirmajā barībā. - Kristietības mākslā, kurā bieži tēlota zīdītāja Dievmāte (Maria lactans), izšķir arī labo māti, kas sniedz patiesību, un ļauno māti, kas zīda čūskas. Antīkajā izpratnē un Vecajā Derībā piens un medus bija augstāko dievišķo labumu un svētlaimīgas dzīves iemiesojums (piem., Apsolītajā zemē tek piena un medus upes). Tādēļ arī tik liela loma pienam un medum ir antīkajās mistērijās. Arī agrīnās kristīgās baznīcas tradīcijās piens un medus parādās kā liturģisks simbols: kristāmais to saņem kā apsolītās pestīšanas zīmi, pirmoreiz ejot pie dievgalda.

Piens nāk no mātes kā dzīvības pirmsākuma, sievietes kā Lielās Mātes misijas glabātājas un nesējas.

Savukārt siers ir maģiskais rituālēdiens, ar ko baro karavīru, kad viņš dodas karā. Ņemot vērā siera pagatavosanai nepieciešamos produktus, tas ir vistreknākais no piena produktiem. Siera sastāvā ietilpst gan piens, gan biezpiens, gan olas, gan sviests. Siers ir galvenais ēdiens, ar ko cienā Jāņos līgotājus. Siera pagatavošanas receptes ir ļoti dažādas, bet pamatā dominē šāda:”

Jāņu siers

Biezpiens - 2 kg

Piens - 7 l

Olas - 5-8 gab.

Sviests - 100-150 gr

Ķimenes - 2 tējkarotes

Sāls - 2 tējkarotes

Biezpienu smalki saberž ar ķimenēm. Uzvāra pienu, liek tajā biezpienu un maisot vāra, kamēr atdalās sūkalas. Tad izlej uz samitrinātas drānas un ļauj, lai notek sula. Masai pievieno 5-8 sakultas olas un 2-3 tējkarotes sviesta, liek bļodā un samaisa. Ja vēlas, lai siers būtu mīkstāks, pievieno 2 tējkarotes sāls. Masu saliek atpakaļ drānā, pārliek ar koka ripu un novieto zem sloga. Pēc 12 stundām ieliek sālsūdenī. Pēc tam nosusinātu liek mēreni siltā cepeškrāsnī apžāvēt.”

(Edīte Olupe “Latviešu gadskāru ieražas”, 204. lpp)

Piena simbolikas rašanās, tās skaidrošana.

Jabūt iemesliem, kādēļ piens un piena ēdieni ieguvuši šādu simbolisku nozīmi. Prātā nāk zooloģijas stunda pamatskolā, kad skolotāja stāstīja par eksperimentu, kurā izmantoja divus žurkulēnus - brāļus. Katru ielika savā krātiņā, abi dzīvoja vienādos apstākļos, atšķīrās tikai barība, ar ko viņus baroja. Vienu jau no bērnības baroja tikai ar gaļu, bet otru ar pienu. Rezultātā, tas, kuru baroja ar gaļu, pieaudzis bija mazāks nekā vidusmēra žurka, nīkuļoja un bija krietni vājāks un nespēcīgāks nekā otrs, kurš savukārt bija izaudzis stipri liels un spēcīgs. Žurka, ko bērnībā baroja ar pienu, pieaudzis bija daudz aktīvāks, kustīgāks un spēcīgāks nekā viņa brālis, kurš pārtika tikai no gaļas.

Šis eksperiments tikai liecina, cik liela ir piena nozīme dzīvās radības pilnvērtīgā attistībā. Ja jau piens spēj ietekmēt radījumu augšanu kā žurkas, tad nepārprotami tas ietekmē arī cilvēku augšanas un attīstīšanās procesu.

Kas attiecas uz senajām baltu ciltīm, tad, šķiet, piens un piena produkti viņiem bijuši viens no galvenajiem pārtikas produktiem. Iespējams, ka jau mūsu ēras sākumā tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotaji ievērojuši, ka piens spēj spēcināt un ka kopā ir citiem pārtikas produktiem var pagatavot sātīgu maltīti.

“Senie latvji kopa arī lopus. Mājas kustoņus Latvijā pazinuši jau jaunākā akmens laikmetā. Hronists Indriķis, aprakstīdams 13. gs. karagājienus, pastavīgi piemin, ka kara laupījums sastāvēja no lopiem un gūstekņiem. 1210. g. lībji un latvji nolaupa igauniem 4000 vēršus un govis, neierēķinot zirgus un citus kustoņus.” A. Švābe. Latvijas vēsture. 1. daļa. 53. lpp.

Vadoties pēc A. Švābes grāmatā apkopotajiem pētījumiem, jaunākais akmens laikmets jeb neolītiskais laikmets sācies apmēram 3000 g. pirms mūsu ēras un pierādīts, ka Baltijas teritorijā šajā laikmetā jau uzturējušies cilvēki. Šī laika posma vecakās cilvēku nometnes atrastas Riņņu kalniņa, pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera.

Seno baltu cilšu iedzīvotājiem nebija sveša arī sviesta pagatavošanas māksla. Vēstures materiāli liecina, ka 13. gs. beigās kādā kuršu ciemā vāci nolaupījuši 5 mucas ar sviestu, 2 mucas alus, mucu apiņu, mucu sāls, 40 lielus klaipus maizes, 2 izmītas govsādas, 5 pārus briežādas pastalu un citus saimniecībā noderīgus priekšmetus.

Sen atpakaļ tik atklātas piena spēcinošās, veselību veicinošas īpašības. Tā kā senie cilvēki daudzas paradības un dabas norises neizprata, viņiem tās likās pārdabiskas. Šī iemesla dēļ, domājams, arī piens ieguvis spēcinošās dzīvības sulas simbolu. Ar pienu baro jaundzimušos, piens ir viņu vienīgā pārtika, to jau saprata senais cilvēks, tādēļ piens iemantoja dzīvības pirmsākuma simboliku.

Klaušu laikos senajiem latviešiem dzīves apstākļi bija šausmīgi. Bieži vien viņi pārtika no pelvu maizes, nemaz nerunājot par kaut ko “smalkāku”, piemēram, baltmaizi vai gaļu. Latviešu būdās govis bija retums, tādēļ arī piens bija cieņā. Nereti tautasdziesmās bērni ilgojas pēc piena lāses, par krējumu nerunājot, un arī pieaugušajiem baltas putras pasniegšana galdā asociējās ar lieliem svētkiem. Tīri sadzīviskajā līmenī ar piena ēdienu palīdzību varēja izturēt smago, bieži vien parcilvēcisko, darbu, un ja bērns dabūja biežāk iebudīt pienu, tad vismaz bija cerības, ka viņš izdzīvos. Daudzos folkloras materiālos, kas atspoguļo vēlāku laika posmu, minēti vairāki piemēri, kā ganu bērns priecājas par sviesta piku un maizs donas vai arī sūrojas, ka sviesta maz. Šī epizode attainota arī literārajos darbos, piemēram, A Brigaderes triloģijā “Dievs. Daba. Darbs.” Anneles gana gaitās, kur viņa pusdieno. Vai arī kalpu bērnu sūro ikdienu, kad jāiztiek bez pavalga, ar sausu maizi vien.

Pētot latviešu tautasdziesmas, jāsecina, ka pienam ir vairākas simboliskās nozīmes. Uzreiz jāsaka, ka visas pien simboliskās nozīmes savstarpēji saistītas, un tās grūti izdlīt atsevišķi. Tās ir vairāk vai mazāk pakārtotas vienai pamatnozīmei. Par galveno simbolisko nozīmi, spriežot pēc tautasdziesmu materiāla un ņemot vēra seno latviešu zemnieku dzīves specifiku, parašas, ticējumus, maģiskos rituālus un mītiskās pasaules uzskatus, tiek izvorzīta nozīme, kurā piens un piena produkti simbolizē auglību.

Auglība seno latviešu izpratnē ir galvenais, kas nes turību, veselību un pilnvērtīgu ģimenes dzīvi. auglibai, tās dažādajās izpratnēs, ir pakārtotas parējās nozīmes, ar ko asociējas pien vārds.

Runājot par piena simbolisko nozīmi, tautasdziesmās minetas īpašas cilvēku sociālās grupas, katrā apdziedātajā gadījumā cits dzimums un noteikts vecums. Protams, piens un pien produkti visbiežāk tek minēti latviesu zemnieku sētā, ar piena slaukšanu un apstrādi, govju aprūpēšanu un kopšanu nodarbojas vienīgi sievietes, ja neskaita mzos ganu zēnus, kuru pienākus ir govis ganīt. Ar piena atsevišķām simboliskajām nozīmēm saistās dazadi sieviešu vecumi - jaunas, vēl neprecētas meitas un precetas sievas, kurasu gadu amplitūda ir visai plaša. Tās nav tikko apprecējušās, pēc tautasdziesmu konteksta var nojaust, ka vinām ir bērni un gadiem krāta pieredze saimniecības darbos.

Kā galvenā un visvairāk minētais simbols ir jau minētais auglības simbols, skaistuma, veselības, pārticības, tīrības, ģimenes simboli.

Pirmā simboliskā nozīme, ar ko saistās piena vārds, ir skaistuma nodrošināšanas simbols. šis aspekts saistīts tieši ar jaunām, neprecetām meitām. Piens ir elikstīrs, kurš jaunavām nodrošina skaistu un baltu sejas ādu, staltu augumu. Iespējams, viens no iemesliem, kadēļ piens ieguvis skaistuma nodrosināšanas simbolu, ir baltā krāsa. Senās zemnieces acīmredzot ticējušas, ka lietojot pienu, iegūs skaistu, gaišu, gludu sejas ādu. Uz šādām domām vedina ļoti bieži sastaptās tautasdziesmu rindas - pienu ēdu, pienu dzēru, piena muti nomazgāju.

Es mamiņai viena meita,

Es darīju, ko gribēju:

Pienu ēdu, pienu dzēru

Piena muti nomazgāju. LD 3310

 

Kur tu augi smuka meita,

Ka es tevi neredzēju?

- Es uzaugu pie māmiņas,

Sarkan’ rožu dārziņā.

Pienu ēdu, pienu dzēru,

Pienā muti nomazgāju. LD 5436

Maz ticams, ka senie latvieši trūcīgajos un spaidīgajos apstakļos atļāvuši meitām mazgāties pienā. Iespējams, ka meitas ticējušas piena vannas maģiskajam spekam, bet reāli šāda ispēja nav bijusi, ta plikusi tikai dziesmu un sapņu līmenī. Tāda iespēja tikai varētu būt pastāvējusi vienīgi bagāto saimnieku meitām. Ganu meitam un kalponēm nacās vien mazgāties parastā ūdenī - jo, proti, Jāņos gluži kā gardumu gani saņem piena bļodiņu vai siera gabliņu. Gani bieži lūdz, lai saimniece par ganīšanu pamielotu ar pienu.

Ai, baltā māmuliņa,

Ielej pienu bļodiņā.

Tad es skaisti padziedāšu,

Raibas govis ganīdama. LD 29245.

Ja jau puens jaizlūdzas un to nav varējuši dzert katru dienu, kur tad nu vēl pienā mazgat muti. Bet tieši šī neiespējamība rdijusi priekšstatu, ka, pienā mazgajot muti, jaunavas kļūs skaistākas. Tas nebūtu nekas neiespejams, jo piens ir veselīgs pārtikas produkts, kas npiecoešams katram cilvēkam. Ka vērtīga uztura sastavdaļa, piens var likt cilvēkam justies un izskatīties labāk. Ja ņem verā, ka daudzi zemnieki tajā laika ēdienreizēs lika galdā tikai vārītus kāpostus, pelavu maizi vai putru bez aizdara, kas nepavisam nebija veselīgs uzturs, tad meitas, kuram bija iespēja regulāri ēst piena poduktus , gan izskatījās daudz labāk, gan jutās žirgtākas, nekā tas, kuras ēda vārītus kāpostus vien. Par skkaistām uzskat`ja paļīgs - viena iemesla dēļ - jo spriganāka, jo lielāka cerība, ka būs čaklāka un spējīgaka darba darītāja. Cits jautājums, vai labi brotā mātes meita gribēs strādāt. Daudzas tautasdziesmas uzsver, ka viņas savu spēku izmanto citiem nolūkiem, puišu pievilināšanai.

Es mātei viena meita

Visa laba gribētāja:

Ik rītiņus sviest’ ar maizi,

Ik vakarus jaunu puišu. LD 12733.

Viss kopā liecina par pārtikušas ģimenes atvasi, kurai netrūkst n kvalitatīvas maizes, piena, sviesta, putraimu, gaļas, ne arī kā cita, lai labi izskatītos.

Tomēr, ka ju apšaubiju, diez vai vecāli ļavusi mazgāties pienā. Vairāk ticams, ka meitenes mazgājušās sūkalās.

Nava vaira, nava vaira,

Kā citkārt mātes laiku:

Pienu ēdu, pienu dzēru,

Suliņās mazgājos. LD 3095.10.

Pēc tautasdziesmu konteksta, tām ir divejāda nozīme - pozitīva un negtīva. Negatīvā vairāk saistīta ar Jāņu dziesmām, kad gani par lopu ganīšanu peprasa pienu, un tajā pašā laika musina saimnieci, lai arajam dodot sutinātu ievs kūju. Iemesli, kadēļ arāji vai puisi nokļuvuši tādā nežēlastībā, ir dažādi.

Siera, piena ganiņam,

Piena sulas arājam.

Kam apara papuvīti

Melnajām velēnām. LD 32457.

Siera, piena ganinam,

Piena sulas arājam.

Par ko pēra ganu meitas,

Pa krūmiem valkādams. LD 32458.

Dziesmās, kur pdziedātas jauno ļaužu savstarpējās attiecības, nav niknuma, tomēr, pilnīgi iespējams, ka bijušas mājas, kurās gājēji slikti sadzīvojuši.

Otra, pozitīvā nozīme, sasaucas ar mutes mazgāšanu pienā. Ja var ticēt dainās teiktjam, sūkalas bijušas skaistumkopšanas līdzeklis. Tomēr, droši vien ar sūkalu plīdzību, pnakts vēlamais efekts, ja jau tās minētas tautadziesmās.

Šī pien simboliskā nozīme, kas izkristalizējas dainās, cieši saistīta ar citu sibolisko nozimi - piens kā veselības simbola nesējs. Abas nozīmes ir cieši saistītas. Kā jau tika minēts, piena un piena produktu lietosanai uzturā bija ļoti liela nozīme. Šaja aspektā raugoties, ne tikai jaunaām meitām. Nepārprotami, piens dod daudz enerģijas un spēka. Tādēļ to iecienījuši arī berni, kuriem piens un pien produkti būtu jāsaņem obligāti. Labprat tos eda arī vīri, piemēram, gan arāji, gan karavīri. Siers ir maģiskais rituālēdiens, ar ko baro karavīru, kad viņs dodas karā.............

Pārticibas simbols. Ņemot vērā, ka latvieši atradās nepārtrauktā pakļautībā, tad viņu materiālais stavoklis bieži vien bija nožēlojams. Ja rudenī, novācot ražu, varēja dzīvot pārtikušāk, tad ziemā un pavasarī daudzi zemnieki cieta badu. Turklāt daudzi gadi atnesa tikai postu - rudenī novāca mazāk ražas nekā pavasari iesēja. Arī tas, ka bija jāiet klaušās,jāmaksā nodevas muižai un baznīcai, putināja tā jau trūcīgo zemnieku rocību. Laimīgi varēja but tie, kuriem paveicās ar zemes gabalu, labu ugsni, ganībām. Ja zemniekm piedereja divas trīs govis, tad viņu varēja saukt par turīgu. Tautasdziesmas visbiežāk minēta viena govs, retāk trīs.

Man bij viena balta govs,

Tā man labi pienu deva.

Kūtī ragi neiegāja,

Ķipī piena nesaslaucu. LD 28908.

Gotiņ, mana raibuliņa,

Dod tu man baltu pienu.

Dod tu man baltu pienu,

Es tev došu zaļu sienu. LD 28901.

Lai arī viena govs, tā dod pienu kā vairākas.

Simtiem telīšu - apzīmē ganāmpulka kuplumu. Konkrētā skaitļa minēšana tautasdziesmās nebūt nenozīmē, ka zemniekam ir tik daudz lopu. Simti - nozīmē daudz.

Zemnieku piemeklē liela nelaime, ja govis paliek ālavās, vecpienēs. Tas nozīmē, ka govs nedod vairs tik daudz piena. Līdzar to daudzām ģimenēm zuda viens no galvenajiem uztura avotiem - bērni palika bez pien, putria nebija aizdara. Tādēļ lielākais saimnieces bieds Jāņu vakarā bija apdziedāšanās - ja nedosi pienācīgu maltīti, govis paliks alavās.

Siera, piena, Jāņa māte,

Par telīšu ganījumu.

Ja nedosi siera, piena,

Paliks teles ālavites. LD 32454.

Par ģimenes particību varēja spriest gan pēc cilvēku ārējā izskata, gan pēc izturēšanās. Ja majasmate pa ciemu staigaja īgna, kašķīga, acīmredzot, bija kāda liksta. Bieži vien nelaime slēpš govju mazpienībā. īgnums tad tika versts gan pret govīm, gan pret saimniecēm, kuram govis padevušās.

Raibuliņa, mātes govs,

Tiltā kāju nolauzuse.

Lai nolauza otru kāju,

Kam pieniņu man nedeva. LD 29256.

 

Rituāli piena vairošanai

Nodrošināšnās pret raganām, burvjiem un skauģiem.

Tā kā piens bija viens no galvenajiem seno latviešu pārtikas produktiem, tad arī sievas rūpejās, lai tas vienmēr būtu un lai piena devējām govīm nenotiktu nekas ļauns. Ir ļoti daudz ticējumu, kā govis pasargāt no raganām un skauģiem, rituāli, kā pavairot govju pienību.

Ragana, tagad jau dēmonizēta degradēta mītiska būtne, senatnē bija nāves un atdzimšanas dieve. Cilvēka izskatā ragana var būt neparasti skaista, gan ļoti baismīga, izpūrušiem matiem, gariem nagiem, gan arī ļoti bīstama, jo var uzzsūtīt slimības, naktī nocirpt aitam vilnu, atņemt govīm pienu (rīvēdama dvieli vai citādi). Ragana var ātri mainīt izskatu: pārvēsties par kazu, kuci, cūku, ķēvi, peli, rupuci, cūsku, vaboli, žagatu, raudu, līdaku, karūsu u.c. Senie latvieši ticējusi, ka raganas laidušās apkārt un zagušas govīm pienu. Par to liecina raganu prāvas, kas sevišķi aktuālas kļuva viduslaikos, un dažādi ticējumi par piena noburšanu un pasargāšanu.

 

Kā vēsta latviešu tautas ticējumi, sievas ejot vilkatās, bet meitas sūtot pūķi noņemt piena un sviesta svētību. Uzreiz jāaizrāda, ka tā saucamās piena raganas latviešu tautas tradīcijās atšķiras no tiesu prāvās pieminētajām raganām.

Pienu zagdama, ragana var pārvērsties par žagatu. Stājoties sakaros ar ļaunā spēku, viņas var pārvērsties par jau iepriekš minētajiem kustoņiem, un tad apburt kaimiņu lopus, lai piesavinātu svešu labumu. Sveši lopi tad dod piena vietā kaut kādu smirdīgu šķidrumu, bet zintnieču lopi dabū tīru pienu vai krējumu vien.

Ja gribējušas, lai govis norauj pienu, tad tām uzsitušas trīs reizes ar koka vālīti, bet, ja vajadzējis kādai govij pienu pieburt, bijis jāsit ar liepu slotu.

Raganas - piena nesējas bijušas pērkamas, un tās uzpirkušas turīgas saimnieces. Viņas vakaros atstāj spainīšus vaļā, kas no rītiem ir pilni. Kas tur raganas, tas spaiņus liek salmos, tāpat kā cūku midzenī.

Maz ticams, ka ar skriešanu varēja piesavināt kaimiņu saimnieču govju pienu. Iespējams, ka lielu lomu spēleja skaudība, proti, vienai saimniecei ar saimniekošanu neveicās, toties otrai darbi padevās. Līdz ar to viņa dzīvoja pārticīgāk, bērni veselāki, dzīve labāka. Neveiksminiecei tas skauda, tādēļ, lai attaisnotu savas neveiksmes, nemācēšanu vai slinkumu, izdomāja dažādus iemeslus - vienu no tiem kā turīgās kaimiņienes buršanos. Nereti šīs runas pat varēja sabojāt veselu ģimeņu dzīvi, sevisķi 15. - 16. gs., kad ļoti populāras bija raganu prāvas. Piemēram, 1574. gadā sadedzina Katrīnu, kas parasti nāvi esot piebūrusi bērniem un pieaugušajiem, tos arī apdzirdījusi ar kaitīgu alu un pienu. Par raganām un burvjiem kļūst, atteicoties no Dieva un noslēdzot līgumu ar sātanu. Līdzekļi, ar ko sātans panāk savu, ir “1) mala suggestio - ļauna iedvesme (ja cilvēks ir nabadzīgs, bet vēlas būt bagāts, tad sātans to novēro un ar viltu iedveš ļaunas domas), 2) mentis excaecatio - prāta aptumšošana, kad iedveš domu par padošanos velnam un nodarbošanos ar burvestībām, 3)visibilis apparitio - velna redzama parādīšanās , liekot caur raganām uz raganu dzīrēm sevi izsaukt sievas vai vīra izskatā.” K. Straubergs. Raganu prāvu idejiskie pamati Latvijā 17. gs.

Ideja par raganu kaitniecību nāk no kristietības. Vācu garīdznieki, nespējot latviešu zemniekus piespiet pieņemt kristīgo ticību, viņu pagāniskos upurēšanas un ziedošanas rituālus nodēvēja par buršanos. Par to liecina materiāli, kuros apgalvots, ka velnu un raganu pulcēšanās vietas ir mežos vai pakalnos. Bet, kā zināms, šādās vietās zemnieki upurēja dzīvniekus un citus ziedus. Lai liktu pārtraukt pagāniskās izdarības, tad arī latviešiem piedēvēja raganu un burvju slavu. Savu lomu šeit spēlē arī pašu latviešu nenovīdība. Redzot, ka kaimiņu sētā labība padodas, govis dod vairāk piena un bērni neslimo, sāka klīst valodas, ka to māju saimniece ir burve vai ragana. Nespējot tikt galā ar saimnieciska rakstura ķibelēm, cilvēki meklēja vainīgo. Un, laikā, kad vācu mācītāji mēģināja ieviest kristīgo ticību un daudzus pagānus pasludināja par burvjiem un raganām, tas bija viegli izdarāms. Tātad,viens no iemesliem, kādēļ seno latviešu vidū bija tik liels raganu un burvju skaits - kaimiņu nenovīdība.

Tā vietā, lai rūpētos par govīm, sievietes izdomāja dažādus paņēmienus, kas pēc viņu domām spētu lopus aizsargāt no ļaunajiem spēkiem. Pēc govju slaukšanas jāaizmet krusts priekšā, lai krupji un raganas neiet zīst. Raganu palīgi ir krupji un zalkši. Tie naktīs izzīž govis un tad guvumu ines saimniekam. (Kristietības ietekmē - zalktis slikts. Senāk piena aizgādnis). Latviešu raganas parasti nav ļaunas, vairāk tikai piena vacējas.

Piena vārdi.

Piena vārdi dod daudz analoģiju ar ūdeni. Ar to izskaidrojama rasas dzenāšana Jāņu naktī, kad apstaigā kaimiņa ganības, velkot pa rasu lupatu, palagu, rasu iespiež slaucenē un saka: ”Ņemu, ņemu, neņemu visu”, lai kaimiņu govīm atņemtu pienu. Asociāciju pāra Jāņu rasa - piens radītās analoģijas burvības vienlīdz labi iekļaujas kā baltajā (labuma gūšana sev, ejot savās ganībās), tā arī melnajā, kaitnieciskajā (labuma atņemšana otram) maģijā.

Ir arī dažādas manipulācijas ar ūdeni. Lai govis nenorautu pienu, vajagot sijāt pelnus caur sietu, liet virsū ūdeni, noslaucīt ar biksēm un sacīt:” Kad no puiša, tad uz puisi; kad no meitas, tad uz meitu; kad no Dieva, tad uz Dievu.” Ja govs nedod pienu, tad no akas smeļot, jāsauc: ”Gotiņ, dod piena!” Piena vārdi piemin visu, kur ūdens tek vai sakrājies. Avoti ir arī piena avoti.

Savi vārdi un maģiskas darbības bijušas arī aizsardzībai pret lopu noburšanu, piena noskaušanu. Jāņu vakarā salauza lapu slotiņu un apslaucīja ar to laidara vārtus, skaitot kādus no piena vārdiem.

Kur tu skriesi raganiņa,

Izplēstiem matiņiem?

Skrieš kaimiņa govis slaukt,

Zilu sulu sulenāt. LD 29207

Raksturīgi ir divi ceļi, kā piens nāk. Pēc tā brauc pa jūru. Ir arī citi piena nesēji un vedēji. Tiek pieminēti enģeļi, bet tas jau noteikti ir vēlākos laikos, kristietības ietekmē.

Otrs ceļš ir savādāks: piens nāk augšup no jūras pa upēm, tieši kūtī, kur to slauc mīļa Māra.

Māli ir analoģija sviestam. Lai sviests izdotos un būtu daudz un garšīgs, arī tam domāti buramvārdi.

Atbrauc sviesta māmuliņa

Ar to māla vezumiņu;

Ar to mala vezumiņu,

Ar dzeltenu kumeliņu. 55324

Mālu vezums asociējas ar svaiga sviesta blīvumu un gludumu, dzeltenais kumeļš - ar sviesta dzeltenumu. Braukšanas jēdzienā var ietilpinat faktu, ka zināma veida ķērnes veidotas ar riteni iekšpusē, kurš, sviestu kuļot, klab kā ratu riteņi. Pēc Vairas Vīķes - Freibergas uzskatiem, zirgs šajā gadījumā simbolizē “dinamisku pakāpeniskas fiziskas parmaiņas procesu.”* ( Vaira Vīķe - Freiberga. Dzintara kalnā. - R., Zinātne, 1995. 71.lpp.)

Jāņi - viproduktīvākais laiks .

Senāk Jāņus saukuši par ziedu dienu - ka pāreja no pavasara uz vasaras darbiem. Kaut gan šie saulgriežu svetki iekrīt nabadzīgākajā gada laikā, tomēr tas nevar būt par traucējumu svētku priekam un līksmībai, jo tuvojas laiks, kad varēs ievākt jaunu ražu.

Govju pienības veicināšanai

Par labu govju pušķošanu, saimniece tad arī steidz ganus vispirms pacienāt ar sieru un pienu. Lopiem domātajos vainagos pēc iespējas vairāk vjadzēja iepīt dzeltenas krāsas puķes, lai govs dotu treknu, krējumotu pienu. Dzeltens pec simboliskās nozīmes tuvs zeltam, gaismai un saulei, bet tā kā ar dzelteno apzīmē rudens krāsu, tas dažkārt apzīmē arī briedumu, ražību.

Devīga roka varēja ietekmēt daudz bagātu atdošanos, bet sīkstulība, skopums atnest postu un trūkumu. Jāņa bērni savās dziesmas vēl it kā laikus atgādināja, brīdināja Jāņu tēvu un māti no skopulības ļaunajam sekām.

Sieru, sieru, Jāņa māte,

Tev aug govis laidarā.

Ja nedosi mīkstu sieru,

Paliks govis ālavnīcas. LD 32459, 2

Līgo vakarā no saimnieces pa siera sķēlei dabūja katrs saimes loceklis, savukārt Jāņa tēvs pacienāja ar kausu alus. To varēja uzskatīt par zināma veida sakramentu reliģiska kulta nozīmē.

Jāņu māte sieru sēja

Deviņiem stūrīšiem;

Šim stūrītis, tam stūrītis,

Jānīšam viducītis. LD 32314

Lai govis dotu daudz piena, laidarā met Jāņu zāles. Šīs zāles govīm dod svētību, tās jāplūc tikai Jāņu vakarā, tad tām ir spēks.

Augstu metu Jāņu zāles,

Lai telītes lielas auga;

Lai telītes lielas auga,

Lai tās pulka piena deva. LD 32419

Sevišķas svētības un spēka pilna ir Jāņu nakts rasa. Ne velti tautas tradīcijas to daudzina par zelta rasu. Tāpēc arī, lai iegūtu tīru vilnu, aitas Jāņu nakti laiž ganos, lai tās zelta rasā mazgātos. Sevišķu svētību rasa dod lopkopjiem, tādeļ ikviens to cenšas iegūt. Ar iegūto rasu dzirda govis, lai tās dotu daudz piena. Kam pļavās rasa notraukta, tā govīm nebūs piena.

Raganām

Jāņu vakarā pie kūts durvīm un laidara vārtiem sprauž dadžus, lai pasargātu govis no raganām un burvjiem, jo tieši Jāņu vakaras ir visaktīvākais raganu un burvju darbošanās laiks. (Kādēļ - pāreja jaunā stāvoklī?)

Raganas var aizdzīt ar jāņu naktī grieztām pīlādžu galotnēm, tadēļ raganas tās aplauž.

Jāņu naktī uz kūts durvīm velk lietuvēna krustus, lai lietuvēns nemoka lopus.

Jāņu nakti arī neguļ, lai pasargātu govis no ļaunajiem spēkiem.

PIENA SIMBOLIKA LATVIEŠU TAUTASDZIESMĀS

 

 

Latvijas Universitāte

Latviešu literatūras katedra

Autore: Dzidra Šķute

LU Filoloģijas fakultātes

Latviešu valodas un literatūras

specialitātes

dienas nodaļas 3. kursa studente

Zinātn. vadītāja: doc. Ieva Kalniņa

Rīga, 1998

 

Mītiskās personas, dievības un citas pārdabiskas parādības, kas saistītas ar piena vairošanu

Māra vienīgā tautasdziesmās saukta par svētu, bet vēl vairāk par mīļu. Likteņa noteikšanā Māras nozīme ir daudz mazāka nekā Laimas, bet slimību dziedināšanā un mājlopu, īpaši govju sargāšanā - lielāka. Govju Māru sauc arī par Māršu. Mārša audzina govis, noteic viņu krāsu, skaita tās, dod vārdu, slauc, appin meitu slauktuves vainagiem, dzen rītos ganīties un vakaros ver laidara vārtus.

Māra ir arī sērdieņu aizgādne. Šais dziesmās Māra parasti iekļaujas plašākos tipos, aizvietojot Laimu rūpēs par sērdienes pūru, soloties dot viņai simtiem govis, vēršus un aitas, palīdzēs pielocīt villaines. Taču šīs Māras funkcijas iztirzāšana neiekļaujas manā izpētes laukā.

Kā vēsta latviešu folklora, Māra bieži vien pati ir govju slaucēja un sviesta taisītāja un viņas slaucene var tikt traktēta kā dzīvības šķidruma uzkrājēja, savācēja. Pēc piena slaukšanas un sviesta taisīšanas viņa slauka rokas vītola lapās. To pamato ar šī koka glumajām un mīkatajām lapām. Patiesībā tas norāda uz piena un sviesta rašanās un vairošanās rituālu. Vītola šajā gadījumā figurē kā koks, pie kura tiek veikta maģiska darbība. Iespējams, ka tieši vītols tādēļ, ka šis koks aug ūdens tuvumā, bet kā zināms, piena daudzumu saista ar ūdens daudzumu, bet sviesta daudzumu ar mālu daudzumu. Māra ir slapjuma dīvainais sakars ar dzīvību, tāpēc viņu daudzina tur, kur jāpiemin lietus, rasa, asaras, asinis, ūdens baseini. Un Latvijā upju, dīķu un citu ūdenkrātuvju krasti pārsvarā ir mālaini. Šī iemesla dēļ tad arī senie latvieši maģiskās darbības, kas attiecas uz piena un piena produktu pavairošanu, veikuši ūdens tuvumā.

Dainotāju fantāzija Māru ierauga “dadžu krūmā govju dārziņā”; melnajā vabolē laidarā zem sliekšņa vai siles; baltajā vistā, kas ietek kūtī; zilā vai melnā čūskā.

Nav jāšaubās, ka latvieši jau no seniem laikiem cienījuši zalkšus, kuri pēc viņu māņticības gādājuši par govīm. Pēc seno latviešu ticējumiem, zalkši bijuši govju sargi un pati Piena māte dažreiz parādījusies zalkša, varbūt arī cielaviņas izskatā. Zalkši senāk turēti pie kūtīm, lai lopkopība izdotos labāk. Čūska un zalktis kā dzīvības un atjaunotnes simboli dažviet ir saglabājušies līdz mūsdienām. 14. - 18. gs. vēstures avoti bieži min čūsku vai zalkšu turēšanu mājās, to godāšanu, dzirdīšanu ar pienu. Kas šos kustoņus nonāvēja, tas zaudēja laimi un labklājību. Čūsku cienīšana ir sastopama daudzās tautās no seniem laikiem.

P. Šmits min, ka esot aprakstīti arī gadījumi, kad krupis dēvēts par Piena māti. Šādi mītiski priekštati, domājāms, turpina arhaisku totēmisma tradīciju, kurā ietilpst sakrālie dzīvnieki un dievības dzīvnieku izskatā. Krupis ir raganas pamatiemiesojums. Tautas ticējumos šis dzīvnieciņš saglabājies kā dzīvības, nāves un atdzimšanas simbols.

Par Piena māti tiek dēvēta arī Mārša, kas liek tecēt pienam kā no avota: viņas kambarī ir saldais piens un vaska sviests. Māršu lūdz, lai tā svētī raibaliņas un nelaiž skauģus kūtī un laidarā. Māršavu grūti atšķirt no Māras tās govju patroneses funkcijā, viņa radniecīga govju, zirgu, lopu Laimai (laimei). Māršava tekstu pamatmotīvā parādās htonisku dzīvnieku izskatā. Tautasdziesmās visvairāk Māra gādā par govīm, vēl arī Laima un Dievs. Māras vietā šad un tad sastopam Mārinīti, Māršu, Māršavu, Māršaviņu, Māršaliņu un Mārševiņu. Pašu govi, sevišķi ar sarkanu spalvu, sauc arī par māraliņu. Tāpat tautasdziesmās un buramvārdos Māru sauc apr Piena māti (29181). Māras vietā sastopam vēl cielaviņu, kura līdz ar lakstīgalu palīdz ganīt govis.

Govis sauc Māršas vardā, lai tās vairotos. Senie latvieši par Piena māti saukuši arī mājas čūsku, t.i., zalkti un krupi, ko barojuši ar pienu. Tautasdziesmās teikts, ka melnā čūska ir govju Māršaviņa, Māra vai Laima. Šo tēlu funkcionālā semantika būtībā paliek viena un tā pati - zalktis kā svētības nesējs mājdzīvniekiem. Līdz ar to secinājums, ka visas minētās vārdkopas - Piena māte, govju Māra, Maršava - tikušas lietotas arī kā segvārds mītiskajai sfērai piedrīgajiem htoniskajiem dzīvniekiem. Bet Stendera vārdnīcā norādīts, ka par Piena māti saukta arī laba pienīga govs.

Minētais māšu kults Latviešu mitoloģijā ir jauna parādība, kas nesaskan nevien ar leišu un prūšu mitoloģiju, bet arī ar citu ide tautu mītiem. Pēc vecam vēstures ziņām, līdzīgs matronu kults pastāvējis pie senajiem galliem un ģermāņiem. Iespējams, ka māšu kults senajiem latviešiem nācis no somugru tautām, taču somu mitoloģijas pētnieki domā, ka arī igauņiem mātes kults ir samērā jauna parādība. P. Šmits domā, ka matronu kulta pirmsākumi meklējami pie Vidzemes seniedzīvotājiem.

Pati piena devēja govs ir vērtīgs mājdzīvnieks, kas dod dzīvībai tik nepieciešamo pienu, parasti simbolizē mātišķo zemi, pārpilnību un drošību. Ēģiptē govi godāja vispirms kā debesu dievietes Hatoras iemiesojumu, savukārt Hatora ēģiptiešiem bijusi Saules māte un laulāta draudzene, Hora māte un Ēģiptes valdnieku zīdītāja, prieka dejas un mūzikas dieviete (jaunas sievietes veidolā), cerību un dzīves atjaunošanās simbols, koku dzīvā dvēsele, kalnu un mirušo pavēlniece. Dažu tautu kultūrā (šumeriem) pastāvēja simboliska saikne starp pienīgu govi un mēnesi, kā arī starp govi un mēnesgaismu.

Senie latvieši govis sauca ne tikai Māršavas vardā, bet arī lika to dienu vārdus, kurās piedzimis teliņš, piemēram, Pirmaļa, Otaļa, Treča, u.t.t. Bija arī paradums govīm likt upju vārdus, vai arī tādus vārdus, kas leksiski saistīti ar ūdeni, piemēram, Dzelme, Gauja, Rasa. Šādus vārdus lika tikai ar vienu mērķi - lai govīm būtu vairāk piena. Tradīcija govis saukt upju vārdos saglabājusies līdz pat mūsdienām, taču ne ar primāro nozīmi - tādejādi uzlabojot govs pienību.

Rūpes par mājlopiem seno zemkopi pavadīja ik dienas, tieši no paša kopēja bija atkarīgs to ražīgums. Nebūdams par savām spējam īsti drošs, viņš radīja virkni mītisku būtņu, lai vajadzības brīdī varētu saukt palīgā, vai neveiksmes gadījumā būtu ko vainot.

 

 

Piena un piena ēdienu nozīme seno latviešu dzīvē

Lai uzzinātu un izskaidrotu piena un piena ēdienu nozīmi seno latviešu dzīvē, vispirms jānoskaidro ēdiena loma seno cilvēku dzīvē vispār. Katrā ziņā pārtikas iegāde senajam cilvēkam radījusi grūtības, un medījuma ieguve ir bijuši svētki un cerība izdzīvot. Lai gūtu panākumus medības, mūsu priekšteči veikuši dažādus rituālus, pielūdzot šķietamas pārdabiskas būtnes, dzīvniekus un priekšmetus.Viņi tiem upurēja gan cilvēkus, gan ziedoja pārtikas produktus. Šis ir viens no ceļiem, kā ēdiens ieguvis sakrālo un mitoloģisko nozīmi. Ēdiena mitoloģiskais skaidrojums var būt ļoti daudzveidīgs un katrā konkrētā gadījumā to nosaka ēdiena vieta pretstatījuma sistēmā “daba - kultūra”. “Mitoloģiskos materiālos atspoguļotā ēdiena evolūcija kopumā atbilst konkrētām dabas - kultūras pretstatījuma realizācijas formām. Mītos ar uztura koda palīdzību tiek izteiktas arhaiskā tipa cilvēku kolektīviem aktuālās pamatnozīmes. Šā koda elementi ietilpst pasaules elementu (stihiju), augu valsts, animālas, minerālās, telpiskās, laicikā u.c. sfēru visos semantiskajos pretstatījumos. Šādu atšķirīgu sfēru apvienošanu vienotā semanatiskajā sistēmā izskaidro daži mitoloģiski un rituāli motīvi, piemēram, dievu jeb debesu ēdiens, ikdienišķais un rituālais, svētku ēdiens.” Latviešu mitoloģijas enciklopēdija. 115. lpp.

Mītos ēdiens saistīts ar triādes “nāve - auglība - dzīvība” elementiem un upurēšanu: nāves, upura kermeņa sadalīšanas, sasmalcināšanas mistērijai jāizraisa auglīga pārpilnība un dzīvīgs plaukums. Ēdiens parasti iezīmē jebkuru divu laika ciklu robežsķirtni jeb pāreju jaunā, vēl nezināmā stāvoklī, tādēļ ēdienam ir nozīmīga vieta kāzu un bēru rituāliem. Bēru rituāli paredz, ka ēd ne tikai dzīvie, bet arī mirušie.

Ēdiens ietilpst upurēšanas rituālā un imitē upurēšanu. Upurdzīvnieka gaļas ēšana ir ne tikai barības uzņemšana, bet arī process, kurā tiek iegūts dzīvības spēks; upurēšanas un barības uzņemšanas akta rezultāts ir jauna dzīve, jauna dzimšana, atdzimšana.

Ēdiena ciešā saistība ar augu valsts un animālo sfēru atspoguļojas valodas īpatnībās, mītos, “kultūras” nostāstos, leģendās un pasakās par atsevišķu uzturā izmantojamo kultūraugu un pašas pārtikas izcelšanos. Ēdiena mitoloģiskā nozīme neaprobežojas tikai ar motīviem par to izcelšanos. Bieži ēdieni un augi, no kā tie pagatavoti, tiek dievišķoti un personificēti.

Ēdiens mitoloģiskjos aspektos rod turpinājumu sakrālās pārtikas kategorijā. Pasakās zināmi gadījumi, kad kāds ēdiena veids - maize, putra, biezpiens, piens, eļļa, krējums, medus, ābols, ola, zirņi u. tml. - figurē kā burvju priekšmets. Tiek nodalīts īpašs, dievišķs un rituāli iezīmēts ēdiens.

Kopīgas ēšanas un dzeršanas rituāli palīdz nodibināt īpaši tuvas attiecības starp rituāla dalībniekiem. Sēļiem ēdamgalds bijusi svēta vieta. Uz tā drīkstējuši likt tikai ēdienu un traukus. Maltīti sākuši tad, kad saimnieks nosktaitījis lūgšanu. Sēļi ticējuši, ka lieka runāšana atņem maizei sātu, tādēļ visiem vajadzējis ēst klusējot. Ne tikai maize, bet arī piens ir bijis viens no seno baltu minimālās iztikas līdzekļu sastāvdaļām. Tādēļ piens daudz pieminēts tautasdziesmās. Pēc tā raudādami kāro gan mazie, gan lielie, solīdami iet ganos. Spriežot pēc dainām, latviešu zemniekiem, neskaitot maizi, putra ar piena aizdaru, bijusi viens no galvenajiem ēdieniem. Īpaša vieta putrai ir bērnu tautasdziesmās, taču šeit zināma nozīme ir fonētiskajam skanējumam - atdarinot un pārveidojot skaņas, kas radušās putrai vāroties, tās izraisījušas bērnos jautrību un noderējušas rotaļām. Vēl šodien saglabājušās rotaļas, kurās bērni “vāra putru”.

Jebkurā gadījumā piens saistāms ar māti. Piena simbolika kā latviešu, tā citu tautu mitoloģijā ir sastīta ar Lielo pirmmāti tās barojošjā aspektā. “Lielā pirmmāte ( lat. Magna Mater) ir kopnosaukums auglības, dzimšanas, nāves un atdzimšanas pārzinātājām dievietēm. Lielo pirmmāti simbolizē ūdeni, ala, zeme. Lielās pirmmātes simboli ir govs, lāču māte, zivs (latviešiem līdaka), cūka, kaza, čūska, augļu koki, arī dobas lietas - kauss, krūze, pārpilnības rags, grozs u.tml. Lielā pirmmāte savā būtībā ir divejāda - labvēlīga, patvērumu, aizsardzibu sniedzoša, bet arī cilvēkam naidīga, iznīcinoša, ārdoša. Latviešu mitoloģijā Lielo pirmmāti prezentē Māra, dažādas mātes.

Katra māte dod pienu, kas ir dzīvības dzēriens, bet piena produkti vairo dzīvības spēkus. Piens (dažreiz kopā ar medu) ir arī atdzimšanas elikstīrs, tāpēc bieži lietots iniciācijas* rituālos.” J. Kursīte ...

*Iniciācija (lat. initio iesvētu) - cilvēka pāreja no viena sociālā statusa citā, parasti augstakā, un rituāli, kas ar šo pāreju saistīti. Iniciācijas rituālus sauc arī par pārtejas rituāliem. Iniciācija parasti ietver trīs posmus: 1) indivīda nošķiršana no sabiedrības, kas asociējasar nomiršanu; 2) pārejas posms, kas ietvēra pārbaudījumu veikšanu; 3) atdzimšana jaunajā statusā.

Piena simbolika

Saldais, baltais piens ir dievu ēdiens, tīrības simbols, dzīvinošs, radīšanas noslēpums

Piens ka pirmais un pats barojošākais pārtikas produkts daudzās kultūrās simbolizē auglību, kā arī dvēseles un gara barību un nemirstību. Citu tauti mītiskajos priekšstatos piens krāsas un maigās garšas dēļ bieži asociējas ar Mēnesi, kas atšķirībā no saules izstaro maigu, baltu gaismu. - Dažviet Āzijā un Eiropā uzskatīja, ka Zibens izraisītus ugunsgrēkus iespējams apdzēst vienīgi ar pienu. Saskaņā ar indiešu kosmogoniskajiem priekšstatiem sākotnēji pasaule bijusi piena jūra, kas, spēcīgi kuļot vai vēzējot Pātagu, pārvērsta sviestā, dzīvo būtņu pirmajā barībā. - Kristietības mākslā, kurā bieži tēlota zīdītāja Dievmāte (Maria lactans), izšķir arī labo māti, kas sniedz patiesību, un ļauno māti, kas zīda čūskas. Antīkajā izpratnē un Vecajā Derībā piens un medus bija augstāko dievišķo labumu un svētlaimīgas dzīves iemiesojums (piem., Apsolītajā zemē tek piena un medus upes). Tādēļ arī tik liela loma pienam un medum ir antīkajās mistērijās. Arī agrīnās kristīgās baznīcas tradīcijās piens un medus parādās kā liturģisks simbols: kristāmais to saņem kā apsolītās pestīšanas zīmi, pirmoreiz ejot pie dievgalda.

Piens nāk no mātes kā dzīvības pirmsākuma, sievietes kā Lielās Mātes misijas glabātājas un nesējas.

Savukārt siers ir maģiskais rituālēdiens, ar ko baro karavīru, kad viņš dodas karā. Ņemot vērā siera pagatavosanai nepieciešamos produktus, tas ir vistreknākais no piena produktiem. Siera sastāvā ietilpst gan piens, gan biezpiens, gan olas, gan sviests. Siers ir galvenais ēdiens, ar ko cienā Jāņos līgotājus. Siera pagatavošanas receptes ir ļoti dažādas, bet pamatā dominē šāda:”

Jāņu siers

Biezpiens - 2 kg

Piens - 7 l

Olas - 5-8 gab.

Sviests - 100-150 gr

Ķimenes - 2 tējkarotes

Sāls - 2 tējkarotes

Biezpienu smalki saberž ar ķimenēm. Uzvāra pienu, liek tajā biezpienu un maisot vāra, kamēr atdalās sūkalas. Tad izlej uz samitrinātas drānas un ļauj, lai notek sula. Masai pievieno 5-8 sakultas olas un 2-3 tējkarotes sviesta, liek bļodā un samaisa. Ja vēlas, lai siers būtu mīkstāks, pievieno 2 tējkarotes sāls. Masu saliek atpakaļ drānā, pārliek ar koka ripu un novieto zem sloga. Pēc 12 stundām ieliek sālsūdenī. Pēc tam nosusinātu liek mēreni siltā cepeškrāsnī apžāvēt.”

(Edīte Olupe “Latviešu gadskāru ieražas”, 204. lpp)

Piena simbolikas rašanās, tās skaidrošana.

Jabūt iemesliem, kādēļ piens un piena ēdieni ieguvuši šādu simbolisku nozīmi. Prātā nāk zooloģijas stunda pamatskolā, kad skolotāja stāstīja par eksperimentu, kurā izmantoja divus žurkulēnus - brāļus. Katru ielika savā krātiņā, abi dzīvoja vienādos apstākļos, atšķīrās tikai barība, ar ko viņus baroja. Vienu jau no bērnības baroja tikai ar gaļu, bet otru ar pienu. Rezultātā, tas, kuru baroja ar gaļu, pieaudzis bija mazāks nekā vidusmēra žurka, nīkuļoja un bija krietni vājāks un nespēcīgāks nekā otrs, kurš savukārt bija izaudzis stipri liels un spēcīgs. Žurka, ko bērnībā baroja ar pienu, pieaudzis bija daudz aktīvāks, kustīgāks un spēcīgāks nekā viņa brālis, kurš pārtika tikai no gaļas.

Šis eksperiments tikai liecina, cik liela ir piena nozīme dzīvās radības pilnvērtīgā attistībā. Ja jau piens spēj ietekmēt radījumu augšanu kā žurkas, tad nepārprotami tas ietekmē arī cilvēku augšanas un attīstīšanās procesu.

Kas attiecas uz senajām baltu ciltīm, tad, šķiet, piens un piena produkti viņiem bijuši viens no galvenajiem pārtikas produktiem. Iespējams, ka jau mūsu ēras sākumā tagadējās Latvijas teritorijas iedzīvotaji ievērojuši, ka piens spēj spēcināt un ka kopā ir citiem pārtikas produktiem var pagatavot sātīgu maltīti.

“Senie latvji kopa arī lopus. Mājas kustoņus Latvijā pazinuši jau jaunākā akmens laikmetā. Hronists Indriķis, aprakstīdams 13. gs. karagājienus, pastavīgi piemin, ka kara laupījums sastāvēja no lopiem un gūstekņiem. 1210. g. lībji un latvji nolaupa igauniem 4000 vēršus un govis, neierēķinot zirgus un citus kustoņus.” A. Švābe. Latvijas vēsture. 1. daļa. 53. lpp.

Vadoties pēc A. Švābes grāmatā apkopotajiem pētījumiem, jaunākais akmens laikmets jeb neolītiskais laikmets sācies apmēram 3000 g. pirms mūsu ēras un pierādīts, ka Baltijas teritorijā šajā laikmetā jau uzturējušies cilvēki. Šī laika posma vecakās cilvēku nometnes atrastas Riņņu kalniņa, pie Salacas iztekas no Burtnieku ezera.

Seno baltu cilšu iedzīvotājiem nebija sveša arī sviesta pagatavošanas māksla. Vēstures materiāli liecina, ka 13. gs. beigās kādā kuršu ciemā vāci nolaupījuši 5 mucas ar sviestu, 2 mucas alus, mucu apiņu, mucu sāls, 40 lielus klaipus maizes, 2 izmītas govsādas, 5 pārus briežādas pastalu un citus saimniecībā noderīgus priekšmetus.

Sen atpakaļ tik atklātas piena spēcinošās, veselību veicinošas īpašības. Tā kā senie cilvēki daudzas paradības un dabas norises neizprata, viņiem tās likās pārdabiskas. Šī iemesla dēļ, domājams, arī piens ieguvis spēcinošās dzīvības sulas simbolu. Ar pienu baro jaundzimušos, piens ir viņu vienīgā pārtika, to jau saprata senais cilvēks, tādēļ piens iemantoja dzīvības pirmsākuma simboliku.

Klaušu laikos senajiem latviešiem dzīves apstākļi bija šausmīgi. Bieži vien viņi pārtika no pelvu maizes, nemaz nerunājot par kaut ko “smalkāku”, piemēram, baltmaizi vai gaļu. Latviešu būdās govis bija retums, tādēļ arī piens bija cieņā. Nereti tautasdziesmās bērni ilgojas pēc piena lāses, par krējumu nerunājot, un arī pieaugušajiem baltas putras pasniegšana galdā asociējās ar lieliem svētkiem. Tīri sadzīviskajā līmenī ar piena ēdienu palīdzību varēja izturēt smago, bieži vien parcilvēcisko, darbu, un ja bērns dabūja biežāk iebudīt pienu, tad vismaz bija cerības, ka viņš izdzīvos. Daudzos folkloras materiālos, kas atspoguļo vēlāku laika posmu, minēti vairāki piemēri, kā ganu bērns priecājas par sviesta piku un maizs donas vai arī sūrojas, ka sviesta maz. Šī epizode attainota arī literārajos darbos, piemēram, A Brigaderes triloģijā “Dievs. Daba. Darbs.” Anneles gana gaitās, kur viņa pusdieno. Vai arī kalpu bērnu sūro ikdienu, kad jāiztiek bez pavalga, ar sausu maizi vien.

Pētot latviešu tautasdziesmas, jāsecina, ka pienam ir vairākas simboliskās nozīmes. Uzreiz jāsaka, ka visas pien simboliskās nozīmes savstarpēji saistītas, un tās grūti izdlīt atsevišķi. Tās ir vairāk vai mazāk pakārtotas vienai pamatnozīmei. Par galveno simbolisko nozīmi, spriežot pēc tautasdziesmu materiāla un ņemot vēra seno latviešu zemnieku dzīves specifiku, parašas, ticējumus, maģiskos rituālus un mītiskās pasaules uzskatus, tiek izvorzīta nozīme, kurā piens un piena produkti simbolizē auglību.

Auglība seno latviešu izpratnē ir galvenais, kas nes turību, veselību un pilnvērtīgu ģimenes dzīvi. auglibai, tās dažādajās izpratnēs, ir pakārtotas parējās nozīmes, ar ko asociējas pien vārds.

Runājot par piena simbolisko nozīmi, tautasdziesmās minetas īpašas cilvēku sociālās grupas, katrā apdziedātajā gadījumā cits dzimums un noteikts vecums. Protams, piens un pien produkti visbiežāk tek minēti latviesu zemnieku sētā, ar piena slaukšanu un apstrādi, govju aprūpēšanu un kopšanu nodarbojas vienīgi sievietes, ja neskaita mzos ganu zēnus, kuru pienākus ir govis ganīt. Ar piena atsevišķām simboliskajām nozīmēm saistās dazadi sieviešu vecumi - jaunas, vēl neprecētas meitas un precetas sievas, kurasu gadu amplitūda ir visai plaša. Tās nav tikko apprecējušās, pēc tautasdziesmu konteksta var nojaust, ka vinām ir bērni un gadiem krāta pieredze saimniecības darbos.

Kā galvenā un visvairāk minētais simbols ir jau minētais auglības simbols, skaistuma, veselības, pārticības, tīrības, ģimenes simboli.

Pirmā simboliskā nozīme, ar ko saistās piena vārds, ir skaistuma nodrošināšanas simbols. šis aspekts saistīts tieši ar jaunām, neprecetām meitām. Piens ir elikstīrs, kurš jaunavām nodrošina skaistu un baltu sejas ādu, staltu augumu. Iespējams, viens no iemesliem, kadēļ piens ieguvis skaistuma nodrosināšanas simbolu, ir baltā krāsa. Senās zemnieces acīmredzot ticējušas, ka lietojot pienu, iegūs skaistu, gaišu, gludu sejas ādu. Uz šādām domām vedina ļoti bieži sastaptās tautasdziesmu rindas - pienu ēdu, pienu dzēru, piena muti nomazgāju.

Es mamiņai viena meita,

Es darīju, ko gribēju:

Pienu ēdu, pienu dzēru

Piena muti nomazgāju. LD 3310

 

Kur tu augi smuka meita,

Ka es tevi neredzēju?

- Es uzaugu pie māmiņas,

Sarkan’ rožu dārziņā.

Pienu ēdu, pienu dzēru,

Pienā muti nomazgāju. LD 5436

Maz ticams, ka senie latvieši trūcīgajos un spaidīgajos apstakļos atļāvuši meitām mazgāties pienā. Iespējams, ka meitas ticējušas piena vannas maģiskajam spekam, bet reāli šāda ispēja nav bijusi, ta plikusi tikai dziesmu un sapņu līmenī. Tāda iespēja tikai varētu būt pastāvējusi vienīgi bagāto saimnieku meitām. Ganu meitam un kalponēm nacās vien mazgāties parastā ūdenī - jo, proti, Jāņos gluži kā gardumu gani saņem piena bļodiņu vai siera gabliņu. Gani bieži lūdz, lai saimniece par ganīšanu pamielotu ar pienu.

Ai, baltā māmuliņa,

Ielej pienu bļodiņā.

Tad es skaisti padziedāšu,

Raibas govis ganīdama. LD 29245.

Ja jau puens jaizlūdzas un to nav varējuši dzert katru dienu, kur tad nu vēl pienā mazgat muti. Bet tieši šī neiespējamība rdijusi priekšstatu, ka, pienā mazgajot muti, jaunavas kļūs skaistākas. Tas nebūtu nekas neiespejams, jo piens ir veselīgs pārtikas produkts, kas npiecoešams katram cilvēkam. Ka vērtīga uztura sastavdaļa, piens var likt cilvēkam justies un izskatīties labāk. Ja ņem verā, ka daudzi zemnieki tajā laika ēdienreizēs lika galdā tikai vārītus kāpostus, pelavu maizi vai putru bez aizdara, kas nepavisam nebija veselīgs uzturs, tad meitas, kuram bija iespēja regulāri ēst piena poduktus , gan izskatījās daudz labāk, gan jutās žirgtākas, nekā tas, kuras ēda vārītus kāpostus vien. Par skkaistām uzskat`ja paļīgs - viena iemesla dēļ - jo spriganāka, jo lielāka cerība, ka būs čaklāka un spējīgaka darba darītāja. Cits jautājums, vai labi brotā mātes meita gribēs strādāt. Daudzas tautasdziesmas uzsver, ka viņas savu spēku izmanto citiem nolūkiem, puišu pievilināšanai.

Es mātei viena meita

Visa laba gribētāja:

Ik rītiņus sviest’ ar maizi,

Ik vakarus jaunu puišu. LD 12733.

Viss kopā liecina par pārtikušas ģimenes atvasi, kurai netrūkst n kvalitatīvas maizes, piena, sviesta, putraimu, gaļas, ne arī kā cita, lai labi izskatītos.

Tomēr, ka ju apšaubiju, diez vai vecāli ļavusi mazgāties pienā. Vairāk ticams, ka meitenes mazgājušās sūkalās.

Nava vaira, nava vaira,

Kā citkārt mātes laiku:

Pienu ēdu, pienu dzēru,

Suliņās mazgājos. LD 3095.10.

Pēc tautasdziesmu konteksta, tām ir divejāda nozīme - pozitīva un negtīva. Negatīvā vairāk saistīta ar Jāņu dziesmām, kad gani par lopu ganīšanu peprasa pienu, un tajā pašā laika musina saimnieci, lai arajam dodot sutinātu ievs kūju. Iemesli, kadēļ arāji vai puisi nokļuvuši tādā nežēlastībā, ir dažādi.

Siera, piena ganiņam,

Piena sulas arājam.

Kam apara papuvīti

Melnajām velēnām. LD 32457.

Siera, piena ganinam,

Piena sulas arājam.

Par ko pēra ganu meitas,

Pa krūmiem valkādams. LD 32458.

Dziesmās, kur pdziedātas jauno ļaužu savstarpējās attiecības, nav niknuma, tomēr, pilnīgi iespējams, ka bijušas mājas, kurās gājēji slikti sadzīvojuši.

Otra, pozitīvā nozīme, sasaucas ar mutes mazgāšanu pienā. Ja var ticēt dainās teiktjam, sūkalas bijušas skaistumkopšanas līdzeklis. Tomēr, droši vien ar sūkalu plīdzību, pnakts vēlamais efekts, ja jau tās minētas tautadziesmās.

Šī pien simboliskā nozīme, kas izkristalizējas dainās, cieši saistīta ar citu sibolisko nozimi - piens kā veselības simbola nesējs. Abas nozīmes ir cieši saistītas. Kā jau tika minēts, piena un piena produktu lietosanai uzturā bija ļoti liela nozīme. Šaja aspektā raugoties, ne tikai jaunaām meitām. Nepārprotami, piens dod daudz enerģijas un spēka. Tādēļ to iecienījuši arī berni, kuriem piens un pien produkti būtu jāsaņem obligāti. Labprat tos eda arī vīri, piemēram, gan arāji, gan karavīri. Siers ir maģiskais rituālēdiens, ar ko baro karavīru, kad viņs dodas karā.............

Pārticibas simbols. Ņemot vērā, ka latvieši atradās nepārtrauktā pakļautībā, tad viņu materiālais stavoklis bieži vien bija nožēlojams. Ja rudenī, novācot ražu, varēja dzīvot pārtikušāk, tad ziemā un pavasarī daudzi zemnieki cieta badu. Turklāt daudzi gadi atnesa tikai postu - rudenī novāca mazāk ražas nekā pavasari iesēja. Arī tas, ka bija jāiet klaušās,jāmaksā nodevas muižai un baznīcai, putināja tā jau trūcīgo zemnieku rocību. Laimīgi varēja but tie, kuriem paveicās ar zemes gabalu, labu ugsni, ganībām. Ja zemniekm piedereja divas trīs govis, tad viņu varēja saukt par turīgu. Tautasdziesmas visbiežāk minēta viena govs, retāk trīs.

Man bij viena balta govs,

Tā man labi pienu deva.

Kūtī ragi neiegāja,

Ķipī piena nesaslaucu. LD 28908.

Gotiņ, mana raibuliņa,

Dod tu man baltu pienu.

Dod tu man baltu pienu,

Es tev došu zaļu sienu. LD 28901.

Lai arī viena govs, tā dod pienu kā vairākas.

Simtiem telīšu - apzīmē ganāmpulka kuplumu. Konkrētā skaitļa minēšana tautasdziesmās nebūt nenozīmē, ka zemniekam ir tik daudz lopu. Simti - nozīmē daudz.

Zemnieku piemeklē liela nelaime, ja govis paliek ālavās, vecpienēs. Tas nozīmē, ka govs nedod vairs tik daudz piena. Līdzar to daudzām ģimenēm zuda viens no galvenajiem uztura avotiem - bērni palika bez pien, putria nebija aizdara. Tādēļ lielākais saimnieces bieds Jāņu vakarā bija apdziedāšanās - ja nedosi pienācīgu maltīti, govis paliks alavās.

Siera, piena, Jāņa māte,

Par telīšu ganījumu.

Ja nedosi siera, piena,

Paliks teles ālavites. LD 32454.

Par ģimenes particību varēja spriest gan pēc cilvēku ārējā izskata, gan pēc izturēšanās. Ja majasmate pa ciemu staigaja īgna, kašķīga, acīmredzot, bija kāda liksta. Bieži vien nelaime slēpš govju mazpienībā. īgnums tad tika versts gan pret govīm, gan pret saimniecēm, kuram govis padevušās.

Raibuliņa, mātes govs,

Tiltā kāju nolauzuse.

Lai nolauza otru kāju,

Kam pieniņu man nedeva. LD 29256.

 

Rituāli piena vairošanai

Nodrošināšnās pret raganām, burvjiem un skauģiem.

Tā kā piens bija viens no galvenajiem seno latviešu pārtikas produktiem, tad arī sievas rūpejās, lai tas vienmēr būtu un lai piena devējām govīm nenotiktu nekas ļauns. Ir ļoti daudz ticējumu, kā govis pasargāt no raganām un skauģiem, rituāli, kā pavairot govju pienību.

Ragana, tagad jau dēmonizēta degradēta mītiska būtne, senatnē bija nāves un atdzimšanas dieve. Cilvēka izskatā ragana var būt neparasti skaista, gan ļoti baismīga, izpūrušiem matiem, gariem nagiem, gan arī ļoti bīstama, jo var uzzsūtīt slimības, naktī nocirpt aitam vilnu, atņemt govīm pienu (rīvēdama dvieli vai citādi). Ragana var ātri mainīt izskatu: pārvēsties par kazu, kuci, cūku, ķēvi, peli, rupuci, cūsku, vaboli, žagatu, raudu, līdaku, karūsu u.c. Senie latvieši ticējusi, ka raganas laidušās apkārt un zagušas govīm pienu. Par to liecina raganu prāvas, kas sevišķi aktuālas kļuva viduslaikos, un dažādi ticējumi par piena noburšanu un pasargāšanu.

 

Kā vēsta latviešu tautas ticējumi, sievas ejot vilkatās, bet meitas sūtot pūķi noņemt piena un sviesta svētību. Uzreiz jāaizrāda, ka tā saucamās piena raganas latviešu tautas tradīcijās atšķiras no tiesu prāvās pieminētajām raganām.

Pienu zagdama, ragana var pārvērsties par žagatu. Stājoties sakaros ar ļaunā spēku, viņas var pārvērsties par jau iepriekš minētajiem kustoņiem, un tad apburt kaimiņu lopus, lai piesavinātu svešu labumu. Sveši lopi tad dod piena vietā kaut kādu smirdīgu šķidrumu, bet zintnieču lopi dabū tīru pienu vai krējumu vien.

Ja gribējušas, lai govis norauj pienu, tad tām uzsitušas trīs reizes ar koka vālīti, bet, ja vajadzējis kādai govij pienu pieburt, bijis jāsit ar liepu slotu.

Raganas - piena nesējas bijušas pērkamas, un tās uzpirkušas turīgas saimnieces. Viņas vakaros atstāj spainīšus vaļā, kas no rītiem ir pilni. Kas tur raganas, tas spaiņus liek salmos, tāpat kā cūku midzenī.

Maz ticams, ka ar skriešanu varēja piesavināt kaimiņu saimnieču govju pienu. Iespējams, ka lielu lomu spēleja skaudība, proti, vienai saimniecei ar saimniekošanu neveicās, toties otrai darbi padevās. Līdz ar to viņa dzīvoja pārticīgāk, bērni veselāki, dzīve labāka. Neveiksminiecei tas skauda, tādēļ, lai attaisnotu savas neveiksmes, nemācēšanu vai slinkumu, izdomāja dažādus iemeslus - vienu no tiem kā turīgās kaimiņienes buršanos. Nereti šīs runas pat varēja sabojāt veselu ģimeņu dzīvi, sevisķi 15. - 16. gs., kad ļoti populāras bija raganu prāvas. Piemēram, 1574. gadā sadedzina Katrīnu, kas parasti nāvi esot piebūrusi bērniem un pieaugušajiem, tos arī apdzirdījusi ar kaitīgu alu un pienu. Par raganām un burvjiem kļūst, atteicoties no Dieva un noslēdzot līgumu ar sātanu. Līdzekļi, ar ko sātans panāk savu, ir “1) mala suggestio - ļauna iedvesme (ja cilvēks ir nabadzīgs, bet vēlas būt bagāts, tad sātans to novēro un ar viltu iedveš ļaunas domas), 2) mentis excaecatio - prāta aptumšošana, kad iedveš domu par padošanos velnam un nodarbošanos ar burvestībām, 3)visibilis apparitio - velna redzama parādīšanās , liekot caur raganām uz raganu dzīrēm sevi izsaukt sievas vai vīra izskatā.” K. Straubergs. Raganu prāvu idejiskie pamati Latvijā 17. gs.

Ideja par raganu kaitniecību nāk no kristietības. Vācu garīdznieki, nespējot latviešu zemniekus piespiet pieņemt kristīgo ticību, viņu pagāniskos upurēšanas un ziedošanas rituālus nodēvēja par buršanos. Par to liecina materiāli, kuros apgalvots, ka velnu un raganu pulcēšanās vietas ir mežos vai pakalnos. Bet, kā zināms, šādās vietās zemnieki upurēja dzīvniekus un citus ziedus. Lai liktu pārtraukt pagāniskās izdarības, tad arī latviešiem piedēvēja raganu un burvju slavu. Savu lomu šeit spēlē arī pašu latviešu nenovīdība. Redzot, ka kaimiņu sētā labība padodas, govis dod vairāk piena un bērni neslimo, sāka klīst valodas, ka to māju saimniece ir burve vai ragana. Nespējot tikt galā ar saimnieciska rakstura ķibelēm, cilvēki meklēja vainīgo. Un, laikā, kad vācu mācītāji mēģināja ieviest kristīgo ticību un daudzus pagānus pasludināja par burvjiem un raganām, tas bija viegli izdarāms. Tātad,viens no iemesliem, kādēļ seno latviešu vidū bija tik liels raganu un burvju skaits - kaimiņu nenovīdība.

Tā vietā, lai rūpētos par govīm, sievietes izdomāja dažādus paņēmienus, kas pēc viņu domām spētu lopus aizsargāt no ļaunajiem spēkiem. Pēc govju slaukšanas jāaizmet krusts priekšā, lai krupji un raganas neiet zīst. Raganu palīgi ir krupji un zalkši. Tie naktīs izzīž govis un tad guvumu ines saimniekam. (Kristietības ietekmē - zalktis slikts. Senāk piena aizgādnis). Latviešu raganas parasti nav ļaunas, vairāk tikai piena vacējas.

Piena vārdi.

Piena vārdi dod daudz analoģiju ar ūdeni. Ar to izskaidrojama rasas dzenāšana Jāņu naktī, kad apstaigā kaimiņa ganības, velkot pa rasu lupatu, palagu, rasu iespiež slaucenē un saka: ”Ņemu, ņemu, neņemu visu”, lai kaimiņu govīm atņemtu pienu. Asociāciju pāra Jāņu rasa - piens radītās analoģijas burvības vienlīdz labi iekļaujas kā baltajā (labuma gūšana sev, ejot savās ganībās), tā arī melnajā, kaitnieciskajā (labuma atņemšana otram) maģijā.

Ir arī dažādas manipulācijas ar ūdeni. Lai govis nenorautu pienu, vajagot sijāt pelnus caur sietu, liet virsū ūdeni, noslaucīt ar biksēm un sacīt:” Kad no puiša, tad uz puisi; kad no meitas, tad uz meitu; kad no Dieva, tad uz Dievu.” Ja govs nedod pienu, tad no akas smeļot, jāsauc: ”Gotiņ, dod piena!” Piena vārdi piemin visu, kur ūdens tek vai sakrājies. Avoti ir arī piena avoti.

Savi vārdi un maģiskas darbības bijušas arī aizsardzībai pret lopu noburšanu, piena noskaušanu. Jāņu vakarā salauza lapu slotiņu un apslaucīja ar to laidara vārtus, skaitot kādus no piena vārdiem.

Kur tu skriesi raganiņa,

Izplēstiem matiņiem?

Skrieš kaimiņa govis slaukt,

Zilu sulu sulenāt. LD 29207

Raksturīgi ir divi ceļi, kā piens nāk. Pēc tā brauc pa jūru. Ir arī citi piena nesēji un vedēji. Tiek pieminēti enģeļi, bet tas jau noteikti ir vēlākos laikos, kristietības ietekmē.

Otrs ceļš ir savādāks: piens nāk augšup no jūras pa upēm, tieši kūtī, kur to slauc mīļa Māra.

Māli ir analoģija sviestam. Lai sviests izdotos un būtu daudz un garšīgs, arī tam domāti buramvārdi.

Atbrauc sviesta māmuliņa

Ar to māla vezumiņu;

Ar to mala vezumiņu,

Ar dzeltenu kumeliņu. 55324

Mālu vezums asociējas ar svaiga sviesta blīvumu un gludumu, dzeltenais kumeļš - ar sviesta dzeltenumu. Braukšanas jēdzienā var ietilpinat faktu, ka zināma veida ķērnes veidotas ar riteni iekšpusē, kurš, sviestu kuļot, klab kā ratu riteņi. Pēc Vairas Vīķes - Freibergas uzskatiem, zirgs šajā gadījumā simbolizē “dinamisku pakāpeniskas fiziskas parmaiņas procesu.”* ( Vaira Vīķe - Freiberga. Dzintara kalnā. - R., Zinātne, 1995. 71.lpp.)

Jāņi - viproduktīvākais laiks .

Senāk Jāņus saukuši par ziedu dienu - ka pāreja no pavasara uz vasaras darbiem. Kaut gan šie saulgriežu svetki iekrīt nabadzīgākajā gada laikā, tomēr tas nevar būt par traucējumu svētku priekam un līksmībai, jo tuvojas laiks, kad varēs ievākt jaunu ražu.

Govju pienības veicināšanai

Par labu govju pušķošanu, saimniece tad arī steidz ganus vispirms pacienāt ar sieru un pienu. Lopiem domātajos vainagos pēc iespējas vairāk vjadzēja iepīt dzeltenas krāsas puķes, lai govs dotu treknu, krējumotu pienu. Dzeltens pec simboliskās nozīmes tuvs zeltam, gaismai un saulei, bet tā kā ar dzelteno apzīmē rudens krāsu, tas dažkārt apzīmē arī briedumu, ražību.

Devīga roka varēja ietekmēt daudz bagātu atdošanos, bet sīkstulība, skopums atnest postu un trūkumu. Jāņa bērni savās dziesmas vēl it kā laikus atgādināja, brīdināja Jāņu tēvu un māti no skopulības ļaunajam sekām.

Sieru, sieru, Jāņa māte,

Tev aug govis laidarā.

Ja nedosi mīkstu sieru,

Paliks govis ālavnīcas. LD 32459, 2

Līgo vakarā no saimnieces pa siera sķēlei dabūja katrs saimes loceklis, savukārt Jāņa tēvs pacienāja ar kausu alus. To varēja uzskatīt par zināma veida sakramentu reliģiska kulta nozīmē.

Jāņu māte sieru sēja

Deviņiem stūrīšiem;

Šim stūrītis, tam stūrītis,

Jānīšam viducītis. LD 32314

Lai govis dotu daudz piena, laidarā met Jāņu zāles. Šīs zāles govīm dod svētību, tās jāplūc tikai Jāņu vakarā, tad tām ir spēks.

Augstu metu Jāņu zāles,

Lai telītes lielas auga;

Lai telītes lielas auga,

Lai tās pulka piena deva. LD 32419

Sevišķas svētības un spēka pilna ir Jāņu nakts rasa. Ne velti tautas tradīcijas to daudzina par zelta rasu. Tāpēc arī, lai iegūtu tīru vilnu, aitas Jāņu nakti laiž ganos, lai tās zelta rasā mazgātos. Sevišķu svētību rasa dod lopkopjiem, tādēļ ikviens to cenšas iegūt. Ar iegūto rasu dzirda govis, lai tās dotu daudz piena. Kam pļavās rasa notraukta, tā govīm nebūs piena.

Raganām

Jāņu vakarā pie kūts durvīm un laidara vārtiem sprauž dadžus, lai pasargātu govis no raganām un burvjiem, jo tieši Jāņu vakars ir visaktīvākais raganu un burvju darbošanās laiks. (Kādēļ - pāreja jaunā stāvoklī?)

Raganas var aizdzīt ar Jāņu naktī grieztām pīlādžu galotnēm, tādēļ raganas tās aplauž.

Jāņu naktī uz kūts durvīm velk lietuvēna krustus, lai lietuvēns nemoka lopus.

Jāņu nakti arī neguļ, lai pasargātu govis no ļaunajiem spēkiem.