nolasīts konferencē Latviskums – valsts augstākā vērtība, tā izpratne audiovizuālajos medijos 2017.gada 6. Aprīlī LU Lielajā aulā, Rīgā

 skatīt: https://www.youtube.com/watch?v=CD5lEGGwEvc

Ievads

Cilvēci veido tautu kopums, tautas veido cilvēku kopums, bet valstis šodien veido dažādu tautu cilvēku kopums. Tomēr ir jāņem vērā, ka katrai valstij ir savs, tautas veidots ideāls pamats, kas atspoguļo tās vēsturi un kurā izpaužas tautas būtība un viņas etoss.

Ja Francijas etosu saistām ar franču revolucionārajiem jēdzieniem: brīvība, brālība, vienlīdzība, Vācijas - ar Romas impērijas tiesību likumā pamatoto tiesiskuma izpratni, tad par Latvijas ideālo pamatu ir uzskatāma viņas senās tautas dziesmas filozofija.

Pieskaršos Raiņa latvietības izpratnei, kas dokumentēta Latvijas liktenim izšķirošā laikā - dzejnieka 1915. gada korespondencē ar Fēliksu Cielēnu un Paulu Daugi, un atgādināšu Raiņa pārliecību par latviešu tautas garīgās tieksmes vērtību nākotnē.

Zinot, ka cilvēks ir dabas dzīvo sistēmu daļa, minēšu neirobiologu un ģenētiķu atklāto šo sistēmu gravitācijas likumu un tā saskaņu ar latviešu tautas dziesmā paustajām noteiksmēm.

Īsi ieskatīšos audiovizuālo mediju dabas  īpatnībā un iedarbes intensitātē, lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc  vardarbība ekrānmedijos pašos pamatos apdraud latviskumu

šodien, kad globālas ekonomikas primāts nivelē nāciju kultūras. Audiovizuālie  mediji veicina šo procesu un tādēļ tas var arī attīstīties lielā paātrinājumā.

Šādā situācijā tikai tradīcijā dziļi sakņotajam ir izredzes pastāvēt, nezaudējot savu identitāti mainīgā tirgus pasaulē. Īsajā apskatā tāpēc būs arī daudz citātu.

Latvietības būtība

Latvietības būtība visspilgtāk ir saglabājusies tautas dziesmā, modernās dzīves virspusības pusaizbērtajā avotā, kas klusi un nerimtīgi tomēr vēl urgo ap mums. Par latviešu tautas dziesmu daudz un būtiski tika runāts un rakstīts Krišjāņa Barona 150. jubilejas gadā. Tas bija lielo cerību laiks, ko stiprināja tautas dziesma, atklādama dziļu un krāšņu pagātni, kas turpina izstarot  savu darbīgo spēku. 1985. gadā Andris Slapiņš aicina mūs “ielūkoties tautas dziesmas sejā”. To darot, atklājas viņas gaisma.

Dzīvība bez gaismas panīkst. Un bez savas dziesmas panīkst tauta. Lai nesalauzta tā noturētos modernā laika virpuļos, īpaša vērība jāpievērš savām saknēm, tam garīgo vērtību kopumam, kas noteic tautas būtību un stiprina nestundā. Latviešu tautas dziesmā poētiski ir apkopotas dzīvei nepieciešamo garīgo vērtību atziņas. Nav šaubu, ka dainas veido ļoti senu pasaules izpratnes modeli, kurā cilvēks kā garīga būtne apzinās savu atbildību par visu ap sevi esošo, strikti šķir labu no ļauna, gaismu no tumsas.

Spriežot pēc dzejnieka lugām, pierakstiem dienasgrāmatā un korespondencēm, Rainis ir viens no dziļākajiem dainu zinātājiem. Rainis savu patību saista ar uzdevumu, vērst latviešu tautu uz patstāvību citu tautu vidū, ar Raini uz mums runā latvietības dziļākā izpratne.

1915. gadā viņš raksta Fēliksam Cielēnam: “Mūsu Latvijas lieta ir pārāk laba un liela, ir pārāk vajadzīga visai cilvēcei, lai varētu bojā iet. Bez mūsu tautas dzejas cilvēce netiks pie miera – iedomājaties vien pats: pēc patstāvības un brīvības zaudēšanas dziļā verdzībā tik mierpilnas, idilliskas, skaidras dziesmas, ar itin sērīgu nokrāsu, - vai citiem paradīzē ir mierīgākas dziesmas? Tai nevajaga būt vergu bezjūtībai; to var pacelt par augstāku mierību, augstāka neka nirvāna budistiem, jo tiem ir nāves mierība, un še dzīves mierība. Mēs latvieši esam pasaulei vajadzīgi un tādēļ nezudīsim.” (23., 79-80)

Rainis dainu spēku saskatīja viņu galvenajā noteiksmē – tā ir “dzīves mierības dziesma”; un Raiņa atziņa par to, ka dainu ticība īstenosies nākotnē, šodien pieņem arvien konkrētāku veidu. Šī ticība ir monoteiska, tā zina, ka pasaulei ir Radītājs un dainu cilvēks jūt sevi uzticīgā dialogā ar viņu.

Savu pārliecību dzejnieks īstenojis modernas mākslas valodā. Dziļa, savdabīga un plaša ir Raiņa izveidotā daiļrades pasaule. Zinot, ka skatuves valoda ir mainīga, lai tā konkretizētos izrādē, ir svarīgi izjust to, kas noslēpts zemdegās, saprast autora būtību, viņa darba motivāciju. Rainim šajā ziņā ir daudz liecību – viņš nestrādā sev, bet tautai, kura vēl tikai cīnās par savu valsti. Un šai tautai ir liela un bagāta senkultūra.

“Uzturējusi visu pirmatnību  līdz šai dienai pilnā skaidrībā latviešu ticība: nav aizmirsusi, ka dievības ir dabas parādības. Kad aizmirst seno valodu, kura runā par dabas parādībām, tad meklē šiem nesaprotamiem vārdiem saprātu un tura parādības par personām. Tad sākas mitoloģija, teikas, pasakas; visa fantāzija un dzeja aiziet mīklu minēšanā par pagātni un nedarbojas tagadnē. (...) Bet latvju tautas dziesmu dzeja ir dzīva, jo darbojas ap tagadni. (...) Latvju ticība nevar vairs mirt, jo mēs vairs nevaram aizmirst, ka saule ir saule, ne persona, ka pērkons ir pērkons ne persona. Nokaut var tautu, bet ne garu. Un arī mūs nenokaus un mēs dosim cilvēcei jaunu ticību.”  (23.,668,669) Tas ierakstīts dienasgrāmatā vēl pirms dibināta Latvijas valsts.

Rainim savas tautas tiesības ir vēl jāizcīna, lai to iespētu, ir jāprot sevi veidot. Rainis pārmanto tautas dziesmā teikto un 1921. gadā pieraksta aforismu:

 “Dievs ir meklēts pa visu pasauli, debesīs un saulē, un aizsaulē, gaisā un gaismā, un pērkonī, visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē un nāvē, bet visretāk tur, kur Viņš dzimis un audzis un palicis – cilvēka sirdī.” (R.1983, 199)  Tā kā dzejnieks apzinājās latviešu kultūras izcelsmes senumu, intensīvi strādāja ar dainām un izprata to būtību, tad vēsts par dzīvības nebeidzamību, par dzīvi šajā un viņā saulē un par likumībām, kas abas saules saista, būs ietekmējusi dzejnieka daiļradi.

Lai pieskaramies uz brīdi lugai “Zelta zirgs”.  Jānis Veselis  uzskatīja “Zelta zirgu” par Raiņa galveno darbu; arī dzejnieks savās piezīmēs runā par domu lugu, kuru tikai pieaugušie var saprast, bet bērniem paliek vien skatīšanās. Šķiet lugas nozīmības dēļ viņš 1922. gadā kopdarbā ar Aspaziju tulko lugu vācu valodā. 2015. gadā ar Vācijas valdības atbalstu tapa Raiņa lugas “Zelta zirgs” vācvalodīgais jaunizdevums, kuru papildina eseja par latviešu dzejas ģēnija daiļradi un ilustrācijas, katram lugas cēlienam nosaucot galveno: 1.- Zem viena jumta, 2.- Uz viena ceļa, 3.- Vara, 4.- Zem kraukļa spārna, 5.- Karalis-viņa meita -patiesība.

Antiņa tēlā dzejnieks redz sevi, kā par to vēstulē Skujeniecei raksta. Bet, zinot laiku, kādā luga tapa, kā arī lasot to, ko karalis stāsta  savai meitai:  “Kad tu aizgāji, aizgāja arī mūsu laime. Mūsu pils tika vientuļa; ļaudis sāka staigāt domīgi, druvas tapa sausas un neauglīgas no pļavām nāca čūskas ārā.” (R. 1980, 496), šķiet, Saulcerītes tēls būtu skaidrojams daudz plašāk, saskatot tajā Eiropā tolaik zaudētās ticības un cerības ideju, bez kuras cilvēku dzīve nevar būt saskanīga. Viss ir iespējams, bet darīt vajag tikai to, kas vairo saskaņu; šodien mēs teiktu to, kas stiprina cilvēka dzīves morālās noteiksmes, stiprina goda izjūtu – dvēseles dzīves pamatu. Saskaņa noliedz bailes, un latviešu tautas dziesmā tās tāpēc nav arī īpaši tematizētas.

Tumsā gāju vakarā,

Kas jel man biedram nāca?

Dieviņš man biedram nāca,

Mēnestiņš gaišumam. (Liepu laipa,1990, 34)

Taču laikā, kad tapa “Zelta zirgs” saplauka modernā filozofija. Tas bija lielo šaubu laiks un saikne ar Absolūto daudzviet tika sarauta. Cilvēku mēģināja saprast bez viņa sasaistes ar Radītāju un sirdsapziņa tad vairs nebija Dieva mājoklis cilvēkā, kā to reiz skaidroja Imanuels Kants. Tas bija laiks, kurā Šēlera vārdiem runājot, valdīja “tikumiskās anarhijas princips” (Scheler,1954,337). Simts gadu vēlāk par šo principu citiem vārdiem raksta mūsdienu spilgtākais filozofs Vitorio Hesle: ”Mums ir jāatzīst, ka mūsdienu pasaules kultūra ir slima – daļas ir patstāvīgojušās no veselā, jo nav garīgas vienotības punkta, uz kuru tās varētu atsaukties.” (Hösle,1994, 145) Saulcerītes tēlam Raiņa lugā ir tātad daudz lielāks mērogs nekā līdz šim pieņemtais.

Bet kas ir Baltais tēvs? Ko viņš simbolizē, ja zinām, ka Raiņa lugas ir filozofisku domu kopas? Varbūt šajā tēlā visdziļāk konkrētā rīcībā izpaužas latviskums?

Atceramies: pirmajā cēlienā sēru namā ienāk ubags, lai palīdzētu mazākajam brālim, ko mantkārīgie izdzen no tēva mājām. Otrajā cēlienā viņš uzzina par mazākā brāļa ilgām un redz Antiņā viņam pašam tuvu nesavtību. Trešajā cēlienā Baltais tēvs mudina neatkāpties no mērķa, ceturtajā ar gudru ziņu “pagriež laika ratu” uz priekšu, piektajā cēlienā Baltais tēvs var Melnajai mātei pateikt:

 Viņš ir mans, bet savs ir kļuvis,

Lauzdams mūsu abu varu!

Atdodamies uzvarējis.

 Kam atdodas Antiņš? Un ko simbolizē Saulcerīte? Kāds Eiropas un pasaules likteņos bija tas laiks, kurā tapa Raiņa ģēnijs? Šiem jautājumiem jāpievēršas visā nopietnībā, šodienas īsajā ieskatā varu tos tikai minēt.

 Toreiz biju viens ar sauli,

Atsevišķu vedu dzīvi...  

 raksta Rainis 1925. gadā bērnības epā “Saules gadi”.

 
Ko simbolizē saule Raiņa daiļradē?

Rainim ir dzejolis, kas veltīts Skolotāju mājas pamatu likšanai

Rīgā 1926. gada 14. maijā.

Pilij vārds būs: skolotāju māja,

Pilij darbs būs: skolotājus kopot;

Pilij mērķis: audzēt lielu audzi,

Latvju tautu vērst par saules tautu. (5. 404)

Ir lieki šodien teikt, ka te varētu būt domāta kaut kāda sena saules pielūgsme.

Saule Raiņa daiļradē ir pretmets naktij, ar ko ir saprasts garīgs tukšums, kas iestājas, ja pārrauta saite ar Dievu. Saules tēls Raiņa daiļradē ir alegorija citam augstākam jēgumam. Dzejnieks pats to gan neskaidro tā, kā to dara Herders savu darbu ievadā teikdams, ka ar  dabu ir domāts Absolūtais, kura vārdu viņš nevēlas pārāk bieži valkāt. 

Latvietības rainiskā izpratne sakņojas Dievapziņā. Viņa mantojums glabā tiešu lūgšanu:                        

  Dievs, ak Dievs, cik man grūta sirds!

  Dievs, lai man pāriet šis brīdis!  (Rainis, 1978b, 181)

 Paulam Daugem 1915. gada 31. oktobrī rakstītais norāda to, cik dziļi jau toreiz dzejnieks ir izpratis dabas likumu, kas atklāts simts gadus vēlāk. Citēju saīsināti:

 “Bet priekš lielas un dziļas saprašanas nevien kritikā, bet visās dzīves parādībās, vajadzīga mīla uz aplūkojamo priekšmetu. Tas ir ekonomisks likums dabā: mīla ir stiprāks spēks jeb kustība, jo netop novilkta uz personiskiem blakus mērķiem, kā piemēram naida spēks, kurš darbojas vairāk subjekta nekā objekta dēļ. Mīla nav vairāk nekas kā subjekta dzīvības spēka izstarošana uz citiem: personām vai lietām. Kā tāda viņa ir dzinējs spēks arī vēsturē. (...) Es tik zinu vienu: tautas dziesmās ir veca ticība, kas būs jaunā.” (23. 71,74.)

Un 1916. gada 4. februārī “Latvju Dainu” publicēšanas svētkos, Rainis sveic Krišjāni Baronu; citēju  saīsināti:

“Jūs, mīļais tēvs, kas esat nākošās paaudzes priekštecis tāpat kā pagājušās pēctecis un apvienojat viņas nemirstības loku, - Jūs zināt, ka šī tauta, kas pārcietusi 700 gadu negantākos verdzības un necilvēcības spaidus, tagad vairs nevar iet bojā. Mūsu mēli var likt klusēt un locīt to svešās valodās, bet mūsu ausīs skanēs Jūsu krātās dziesmas, un mūsu sirdīs viņas atbalsosies. Mums var visu atņemt, tikai ne mūsu mīlu. Tā glabāsies no paaudzes uz paaudzi, i tālās svešās malās, kā svētā uguns.” (23. 98.)

Mēs zinām arī, ka šajos 700 verdzības gados cittautieši  veicināja latviešu kultūras dzīvi, atceramies un godinām Stenderu, Gliku, Broci, Augustu Bīlenšteinu un daudzus, daudzus citus. Pateicoties viņu ieintersētībai pret cilvēkiem un vidi, kurā viņi veica savus kungu darbus, latvieši saglabāja savu seno dziesmu; pirmie dziesmu vācēji bija vācu izcelsmes cilvēki.

Un šodien, kad ir zināms iesākumā minētais dzīvo sistēmu gravitācijas likums, arvien vairāk izceļas latvju dainu pasaulvēsturiskā nozīme, jo dziesma ved mūs uz “dzīves mierību”.

Kāds ir tas jaunatklātais likums?

2006. gadā vācu zinātnieks, neirobiologs un ģenētiķis Joahims Bauers publicē grāmatu “Princips cilvēcība. Kāpēc mūsu dabā ir iekodēta kooperācija?” Pateicoties modernajai tehnikai nu ir iespējams ieskatīties dzīvības vissmalkākajās norisēs. ASV un Vācijas zinātnieku eksperimenti pierāda, ka dzīvības procesam labvēlīga ir kooperācija un spoguļojums nevis konkurence un cīņa, kā to pirms 150 gadiem apgalvoja Darvins.

Šis atklājums nozīmē kardinālu apvērsumu zinātnē un tas ir pielīdzināms Nikolaja Kopernika heliocentriskās sistēmas atklājumam 16. gadsimtā. Toreiz tam ilgi pretojās baznīcas institūts, par upuriem kļuva daudzi šī likuma atbalstītāji. Un tomēr dabas likumus ne cilvēks ne baznīcas institūts mainīt nevar. Tie ir dotums, un labi, ja tos apzināmies savlaicīgi. Joahims Bauers jaunatklāto patiesību nosaucis par dzīvo sistēmu gravitācijas likumu. Apiet to vairs nevar. Un tā kā cilvēks ir dabas dzīvo sistēmu daļa, tas attiecināms arī uz cilvēku kopdzīves likumiem.

Te nu satiekas latviešu dainu “dzīves mierība”, kā Rainis to pirms simts gadiem nosauc, ar modernās tehnikas veicināto jaunatklājumu šodien.

Taču līdzīgi kā Kopernika secinājums 16. gadsimtā tā arī šis likums no plašas atklātības joprojām vēl tiek rūpīgi slēpts. Un nav grūti  saprast kādēļ – to atzīstot, būtu jāmaina uz konkurenci un cīņu balstītā prakse tautu kopdzīvē, bet tas savukārt prasītu upurus no tiem, kas šo praksi sludina un realizē. Un tomēr dabas likums paliek. Runādams par latviešu dainu pasaulvēsturisko nozīmi, Rainis būs to nojautis.

Interesants dzīvo sistēmu gravitācijas likums kļūst arī attieksmē pret ekrānmedijos pārraidīto īstenību. Joahims Bauers slepkavu datorspēles uzskata par skaidru sociāldarvinisma izpausmi, un tāpēc ir arī kritisks gan pret to ražošanu gan pret  izplatīšanu un patēriņu. Taču dažu nedaudzu cilvēku peļņas dēļ, šī prakse joprojām vēl zeļ.

Kāpēc? Kādi argumenti te tiek likti lietā un vai tie iztur kritiku? Kritiku tie neiztur, taču turpinās argumentēšana, jo nav saprasta ekrānmediju specifiskā daba un iedarbības intensitāte. Un te jāpiebilst, ka nav arī vēlēšanās šo specifiku saprast.

Īsajā ieskatā ir gan grūti izskaidrot ekrānmediju būtības īpatnības un tomēr mēģināšu minēt svarīgāko.

Par ekrānmedijiem

 Šo mediju sākums ir meklējams kinofilmas izgudrojumā. Cilvēku saziņas līdzekļu vēsturē tas ir jaunums un krasi atšķiras no visiem iepriekšējiem komunikācijas veidiem. Filma radās darvinisma ziedu laikā, kad daudzviet kā jau minēju, tika pārrauta saikne ar Absolūto patiesību; vieglprātīgais un pārdrošais Darvina secinājums, ka cilvēks esot radies no pērtiķa, satricināja visus cilvēku morālās dzīves pamatus, ļāva rasties filozofijām, kas garīgi gatavoja 20. gadsimta lielās traģēdijas.

Par mākslas filmu šūpuli tiek uzskatīta Griffita 1916. gadā veidotā filma “Neiecietība”. Zem sociālas kritikas aizsega tajā ir eksponēta un visos tās veidos tiek reklamēta vardarbība un erotika.

Kas ir filma? Īsi uz to atbildēt nebūs iespējams.

Filma ir iekšēji viskomplicētākais mākslas un saziņas līdzeklis ar vislielāko un intensīvāko iedarbību uz atsevišķu cilvēku un sabiedrību kopumā.

 Audiovizuālais ir dzīve uz ekrāna, skatuves vai datora lodziņā. Un skatītājs te ir svešu priekšstatu varas ķīlnieks. Maldīdamies pa šo priekšstatu radītajiem labirintiem, viņš var iekrist slazdā. Filmas plūsma vilina ar domu, ka varbūt labais atrisinājums ir vēl tikai priekšā, un, attēlotajā vardarbībā noskatīdamies, skatītājs nemaz nepamana, ka viņa zemapziņā jau ir nogulsnējies uz ekrāna redzētais tā, it kā tas būtu paša piedzīvots. (Tas ir dotums, kas pamatojas mūsu neirobioloģiskajā uzbūvē.) Taču skatītājs  nav iejaucies, nav apstādinājis vardarbību, nav palīdzējis. Viņš ir tikai skatījies un nevienam, izņemot sevi pašu, nav kaitējis. Līdz zināmam laikam. Ja dzīvē mēs, normāli reaģējot, palīdzam, tad ekrāna vardarbības gadījumā esam tikai pasīvi vērotāji, neiejaucamies, esam kā skudras, kas traucas pāri ievainotajai vai beigtajai skudrai. Pašmērķīgs vardarbības attēlojums uz ekrāna vai skatuves un datora lodziņā notrulina skatītāju. Un ir lieki teikt, ka jebkurš vardarbības attēlojums, kas ilgst vairāk par sekundi, ir pašmērķīgs.

Zemapziņā uztverto attēlu suģestija ir dziļa un garīgam cilvēkam tā nozīmē ja ne nāvi, tad ilgstošu un neveselīgu miegu. Empātija, tas, kas cilvēku būtiski raksturo un šķir no citām dzīvām radībām, šī spēja iejusties sveša cilvēka sāpēs, pamazām tiek iznīcināta. Noskatījies vardarbībā, viņš kļūst vienaldzīgs un garīgi nespēcīgs, lai būtiskā situācijā pats spētu pieņemtu lēmumu, cilvēks nav vairs brīvs; viņa lēmums ir jau mediju vardarbības ietekmēts.

Ekrānmediji veido jaunu mediālu realitāti; un tās ietekme ir salīdzināma ar reāli piedzīvoto; šī ietekme var gan ilgi palikt zemapziņā, tātad nepamanīta, un tomēr tā vienmēr virza cilvēka rīcību konkrētā situācijā. 

Šis apstāklis ļauj mums arī saprast, kāpēc audiovizuālo mediju izplatītā vardarbība apdraud latvietības pamatus, ja zinām, ka tie balstīti dzīves mierības dziesmā, kā liecina mūsu ilgā vēsture un arī traģiskais 20. gadsimts ar dziesmoto atmodu 90. gados.

 Ekrānmediju vardarbības ielenkumā būs arvien grūtāk saglabāt tautas ideālo pamatu. Un ir jāpošas darbam, lai tas tiktu saglabāts cilvēces nākotnei, uz kuru cerēja un strādāja Rainis. Apdraudējums ir reāls.

Redzot vardarbību audiovizuālajos medijos un it īpaši smagās sekas, ko šādu produktu patēriņš atstāj skatītājā, atklājas arī šo mediju loma attieksmē pret latvietību.

Pat, ja mēs tos nepatērējam, neskatāmies ne tās filmas, ne raidījumus, nespēlējam vardarbīgas datorspēles, pat tad jau tas fakts vien, ka brīvajā Latvijā šie produkti ir pieejami un bez komentāriem un nosodījuma tos arī ražo, liecina par indiferentu attieksmi pret valsts ideālo pamatu; sabiedrības apziņā tas protams atstāj nevēlamas pēdas.

Jo lielākas tās top, jo spēcīgāk tās min latviskuma smalko pamatu.

 Ir zināms arī, ka cilvēce var izdzīvot tikai tad, ja galvenā noteiksme, kas mūs šķir no pārējās dzīvās radības, tātad empātija, mūsu spēja iejusties otra, kaut sveša cilvēka

sāpēs, tiek kopta un stiprināta. Par to liecina latviešu daina. Taču audiovizuālo mediju izplatītā vardarbība var šīs jūtas pilnībā iznīcināt. Kāds tad paliek cilvēks?

Empātijas vietā nu stājas vienaldzība, tā veicina aukstu labklājību, kas pašai nemanot irdina latvietības dzīvības pamatus. Par to šodien īpaši spēcīgi liecina baiļu sindroms Latvijā, kas tiek kopts un veidots, kam uzdrošinās  jau pakļaut arī mazus bērnus.

Ir tālu aiziets no saknēm, bet vai var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi bez tām?

Taču nākotnē, kas nezināma un tomēr iedomājama, pastāvēt varēs tikai tradīcijā dziļi sakņotais. Mūsu tradīcijas būtība meklējama dainās, par kuru spēku pirms 30 gadiem smalki pateicis valsts atjaunotnes rītā kritušais kinorežisors un operators  Andris Slapiņš: “Tas ir aizmūžu sens dziedājums, sena gaisma, kas līst par mums, un īpašs, sargājošs lauks ap mums.”(paliekamdziesma, 43)

Neļausim šo gaismu nīcināt!