Izglītības problēmu risinājumu meklējumi Latvijā

DU doktorants Ojārs Rode

 Referāts: Rode, O. (2011) Skolu modeļi Latvija. Daugavpils Universitātes 53.starptautiska zinātniska konference. 13. – 15. Aprīlī, 2011;

Publicēts: Роде, О. (2011)Теоретическая основа необходимых изменений в системе образования Латвии. «Культура. Наука. Интеграция», выпуск 3 (15), 2011.

Abstrakts

Problēma saistīta ar Latvijas pieaugošo sabiedrības neapmierinātību par vispārējo izglītību.

Pētījuma mērķis noskaidrot patieso stāvokli un apzināt teorētisko pamatu nepieciešamām izmaiņām pamatskolā.

Pētījumā veiktā sabiedrības viedokļa izpēte, zinātniskās literatūras analīze psiholoģijā un pedagoģijā par problēmām izglītībā un iespējamiem to risinājumiem.  

Pētījums apliecina, ka problēma ir pamatota. Publiskā telpā rodamie viedokļi par problēmām un to iespējamiem risinājumiem sakrīt ar zinātnieku spriedumiem.

Zinātniskajā literatūrā rodamās humānistu atziņas par cilvēka psihes īpatnībām un cilvēka būtību vispār, rosina veidot jaunu holistisku skolas modeli. Rakstā dotas vispārīgas holistiskas skolas modeļa iezīmes Latvijas apstākļiem.

Atslēgvārdi: problēmas izglītībā, holistiska skola, pašorganizēšanās, pašapliecināšanās.

Ievads

Virknē zinātniskās publikācijās un masu mēdiju vidē  rodam apliecinājumu tam, ka pieaug bērnu nevēlēšanās mācīties, nedisciplinētība, kurā tiek saskatīta izglītības krīze.

Darba mērķis izzināt patieso stāvokli, dziļāk papētot izglītības pasūtītāju – sabiedrības viedokli par problēmām izglītībā, salīdzināt to ar zinātnieku secinājumiem,  kā arī  noskaidrot iespējamos problēmu risinājuma ceļus.

Sabiedrības viedokļa pētījums

Sabiedrības viedoklis par problēmām izglītībā tika skaidrots no publikācijām presē, kā arī pētītot komentārus publikācijām par izglītības jautājumiem Latvijā internetā, kuri tur tika atrasti 2011. gada februārī un martā. Kopskaitā sameklēti 652 komentāri. No tiem par derīgiem pētniecībai atzīti 247 komentāri. Komentāri tika pētīti ar kontentanalīzes metodes palīdzību. Rezultāti tika sagrupēti septiņās izglītības problēmu raksturojošās kategorijās: izglītības organizēšana,  sabiedrība, izglītības saturs, skolēna darbība, mācību process, ģimene, skolotāja kompetence.

Izglītības organizēšana problēmas saistītas galvenokārt ar skolvadību un valsts institūciju birokrātiksā aparāta darbību. Piemēram nepārdomātu skolu reformu, valsts standarta neatbilstību laikam un tamlīdzīgi.  Lūk fragments no komentāriem: „...Skolotājiem tiek prasīta cita pieeja darbam, bet pārbauda skolotāju darbu ar standarta metodēm un prasa standarta grafikus, un salīdzina klases ,un šādi rada nevajadzīgu stresu skolotāju kolektīvā.”

Ar kategoriju sabiedrība   problēmas saistītas galvenokārt ar sabiedrības attīstības mērķa trūkumu, ar korumpētību, ar „tirgus”, multimēdiju amoralitāti.  Lūk, fragments: „...valstij nav mērķu; ... kāpēc vispār ir jāmācās, ja amatos un pie naudas vienalga tiek nekaunīgākie, fiksākie un pietuvinātie.”

Izglītības satura problēmu redz tajā, ka līdzīgi kā tas ir valstij kopumā - trūkst izglītībā kopīga mērķa. Izglītības saturs neatbilst tikumiskas personības veidošanai un tajā pat laikā ir pārsātināts ar dzīvē nepielietotām, konkrētam individam nevajadzīgma lietām.   Lūk, fragments no komentāriem: „...šaura datoriķu nozare, kas nav pat SIMTDAĻA PROCENTA no tautsaimniecības, tiek vispārināta un pacelta ikonas līmenī.”

Skolēnu darbība ietver sevī skolēnu disciplinas un pašdisciplīnas trūkumu, visatļautību, stundu traucēšanu, saskarsmes jautājumus, slinkumu, nevēlēšanos mācīties, nesistemātisku darbu, motivācijas un gribas spēka trūkumu, bezatbildību.  Lūk, fragments: „...lielākoties pedagogi cīnās ar ļaunprātīgiem stundu traucētājiem un NEKO nedarītājiem.”

Mācību procesa problēmas saistītas ar mācību norises organizēšanu, mijiedarbi starp skolotāju un skolnieku, izziņu un saskarsmi. Šo problēmu lokā ir iekļauti arī mācību procesam nepieciešamie mācību līdzekļi. Lūk, fragments:  “…vispār klasē notiek pastiprināta darbošanās ar 5-7 bērniem, jo tiem "spīd" uzvarēt olimpiādes.”

Ģimenes loma  izglītības problēmu vidū tiek saistīta galvenokārt ar audzināšanas jautājumiem, ieinteresēšanu jeb motivēšanu mācībām, ar vecāku un skolas nesadarbošanos. Lūk, fragments: “...lielai daļai vecāku negribas savus bērnus audzināt, bet nogrūst visu atbildību uz skolu.”

Skolotāja kompetence izglītības problēmu vidū tiek saistīta galvenokārt ar skolotāju nespēju strādāt ar dažādiem bērniem, viņu neprofesionalitāti, neprasmi veidot draudzīgas uz sadarbību veidotas attiecības. Lūk, fragments: “... vēl viens liels izglītības sistēmas trūkums ir neprasmīgi skolotāji.”

Kopsavilkums komentāru pētījumam

Komentāru konteksts ļauj spriest, ka komentārus par izglītības problēmām rakstījuši gan vecāki, gan skolotāji, gan nesen skolu beigušie. Tie izteikti brīvā stilā, ne reti emocionāli, ne reti ar ironiju, nebaidoties pat no asiem vārdiem. Tas liecina, ka respondenti brīvi izteikuši tieši savu viedokli savas domas par pētījuma jautājuma problēmām. Lielākā daļa komentāri saistīti ar izglītības problēmu konstatāciju un tikai 41 komentārā rodami konkrēti ieteikumi to risināšanai. Netieši izteiktos risinājumus mēs rodam komentāra kontekstā.

            Pētījums liecina, ka nav notikusi sabiedrības daļu: vecāku un skolotāju savstarpējā konfrontēšanās - audzināšana ģimenē un skolotāju nekompetence kā problēmu redz vismazāk respondentu (10,6% ). Galvenā problēma tiek saskatīta izglītības organizēšanā (35,2%)un sabiedrībā (20,6) vispār. Piektā daļa respondentu uzsver nepieciešamību mainīt izglītības saturu. Skolēna darbību kā problēmu saskata mazliet vairāk par 15 % respondentu. Mācību process kā problēma  salīdzināma ar skolēna darbību. Tikai trīs respondenti atzīst kā „ar izglītību viss ir kārtībā”. Viņi vērtē esošo situācijo kā dabīgu - visi nevar būt tikuši, visi nav gatavi būt „ģēniji”. Esošai izglītības sistēmai  par labu runājot daudzo zinātnieku, dziedošo ģimeņu esamība. Viņi uzdod jauāujumu: „no kurienes zinātnieki, skaistu dārzu un zemes kopēji?”  

            Problēmu atspoguļojums un to risināšanas varianti publiskajos un zinātniskajos izdevumos

Latvijas sabiedrība, meklējot izeju no patreizējās ekonomiskās krīzes,  aktīvi diskutē par visu līmeņu izglītību, saredzot to savstarpējo saistību. Būtisku vietu izglītības hierarhiskajā sistēmā ieņem vispārējā izglītība, par kuru tad arī tiek diskutēts visvairāk. Zinātnieki konstatē, ka, lai gan atzīts, ka katrs cilvēks ir individualitāte,  joprojām tiek izgudrotas arvien jaunas visiem vienādas vispārējas izglītības programmas un metodiski norādījumi bērnu audzināšanai un izglītošanai. Tiek atzīts, ka Latvijas sabiedrība ir izveidojusies par dziļi netaisnīgu sabiedrību un ka vērtību sistēma skolā ir tāda, kāda tā ir sabiedrībā.

Vairākas  formālas un neformālas apvienības, forumi piedāvā dažādus izglītības sistēmas reformas variantus. Piemēram, Latvijas nacionālās skolotāju savienība rosina atgriezties pie Latvijas brīvvalsts un citu Eiropas valstu pieredzes - nepretnostatīt izglītību kultūrai; Samazināt IZM kontroles mehanismu u.c.

Nacionālais forums „Atspēriens. Latvija 2030” deklarējis nepieciešamību akcentēt radošās prasmes izglītībā pēc iespējas agrākā izglītības stadijā, mācot radošu domāšanu; realizēt cilvēku izglītošanu atbilstoši esošajām darba tirgus prasībām; jāiemāca vecākiem, kā audzināt radošumu savos bērnos u.c.

„Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030.gadam”  paredz akcentus uz tolerances attīstību, sadarbību, inovatīvām izglītības un darba tirgus prasībām piemērotu darbaspēka jautājumu risināšanu. Projekts paredz risinājumus, kā vislabāk ekonomikai piešķirt ilgtspēju, bet ilgtspējai – konkurētspēju.

Latvijas zinātnieki ierosina pārveidot izglītības sistēmu tā, kurā būtu iespējams katrai skolai pašai iet kopā ar saviem pasūtītājiem, rodot tieši sev piemērotākos risinājumus.

Daļa zinātnieku problēmas risinājumu redz atsevišķu broblēmu risinājumos, piemēram, vērtībizglītībā, pedagogu profesionālajā kopetencē, citi inovatīvās metodēs.

Tiek atzīts, ka skolotājam ir ļoti svarīgi apzināties savu misiju. Skolotājs, nezinot savu personīgo misiju, nav gatavs pilnvērtīgai sadarbībai un nevar to palīdzēt atrast skolniekam. Svarīga ir dzīves tagadnes izdzīvošana - „mācīties būt", jo tā integrē sevī pārējos uzdevumus, realizējamus caur  pašaudzināšanu un pašvirzītu izglītību, un kas  patiesi attaisno dzīves jēgas nepieciešamos meklējumus kopveselumā.

 Latvijas apstākļiem piemērotu skolas modeli piedāvā  Martinsons (Martinsons, 1961) . Jaunas skolas modeļa nepieciešamību viņš pamato ar atziņu, ka mūsdienu skola, viņa apzīmējumā „zināšanas skola” nevairo cilvēka garīgumu, bet pat kavē tās attīstību. Tās, viņaprāt, cenšas veidot inteliģentus, bet ne gudrus cilvēkus. Bez tam, mūsdienu izglītība balstoties uz sodu un balvu sistēmu, uz izveicīga prāta īpašnieku godināšanu un lēnprātīgā noniecināšanu. Viņš raksta, ka skola godinot labu atmiņu, apbalvojot dažādās sacensībās uzvarētājus, tā veicinot iedomību, pārākuma apziņas veidošanos, neiejūtību, nihilismu. Mūsdienu skolu beidzot, nav izkopti laba cilvēka tikumi, nav izkoptas sirdis, jūtas. Tiek godināta padošanās un pielāgošanās, kas atklāti tiek sludināta par izglītības mērķi.

Martinsons jauno skolu nosaucis par  „gudrības skolu”. Tās galvenā pazīme ir tajā, ka audzinātāji un audzēkņi paši brīvi izvēlas to, ko un kā mācīties atbilstoši audzekņu  interesēm un īpatnībām.  Macību programmas ir  elastīgas, stundu plāniem - atvērti. Laika posmus neatdala ne stundu zvani, ne laika limiti tēmām.  Visu nosaka audzēkņu intereses, noskaņojums, laika apstākļi, mācību vide, tēmas plašums, audzēkņu intereses, aizrautība. Skolā valda sadraudzības, sadarbības, izpalīdzības, bet ne sacensības gars. Galvenais skolas uzdevums attīstīt gudra cilvēka īpašības - pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību, veidot skolniekus par labiem, laipniem, cēlas sirds cilvēkiem.

            Latvijā piedāvātie skolas modeļi izskatās zinātnieku skatījumā citur pasaulē? Viens no senākiem skolas modeļa aprakstiem pieder Russo  (Руссо, 1981). Savu apceri sākot, viņš uzdod jautājumu: ko mēs gribam uzaudzināt – pilsoni vai cilvēku? Līdzīgi spriež Ēriks Froms  (Фромм, 2010) aprakstot neproduktīvo un produktīvo cilvēka orientāciju. Pirmo var attiecināt uz „pilsonisko” cilvēku, jeb „tirgus” orietēto, otro uz cilvēcisko (dabīgo- Russo), jeb „humānistiski” orientēto. Lai gan Russo no Froma šķir pāris gadsimti, apbrīnojami līdzīgi Russo apraksta tā laika audzināšanas augļus: tā rada „divsejainus”cilvēkus; svārstīgus, kuri nav derīgi ne sev ne citiem; cilvēku iezīmē noteiktai vietai, bez kuras viņš nav nekas; verdziski aizspriedumainus, iemāca visu tikai ne sevis atpazīšanu...

Russo raksta ka cilvēks-pilsonis – daļskaitlis, atkarīgs no saucēja, kura vērtību nosaka attiecība pret sabiedrisko;  Dabīgais cilvēks ir viss priekš sevis; viņš ir vienība, absolūts veselums, kuram ir attiecības tikai ar pašam priekš sevis vai pret sev līdzīgiem. Russo tāpat kā Froms dod priekšroku dabīgam cilvēkam.  Viņš skaidro, ka tikai tad  visi spēki būs iesaistīti darbībā, bet dvēsele to starpā būs mierīga, un cilvēks būs nolīdzsvarots. Šādu stāvokli Russo sauc par dabīgu. Šie spēki katram cilvēkam, ļoti iespējams, atbilst viņa apziņas stāvokļiem. Sai Baba  (Шри, 2004) raksta,  ka katram objektam ir savas noteiktas robežas un, lai saglabātos forma, attīstītos saturs, tās nedrīkst pārkāpt – tad rodas juceklis haoss. Kā vienu no svarīgākiem objektiem, kuru robežas nav pārkāpjamas Sai Baba min „varnas”.  Cilvēks piedzimst noteiktā „varnā”. Varnas ir saistītas ar tiem konkrētiem uzdevumiem, jeb to konkrēto vietu Veselumā, kurā cilvēkam ir jābūt un, kura saistīta ar šo uzdevumu veikšanu. Cilvēks ir vispiemērotākais tieši tam, kādā varnā viņš ir iedzimis. Kā Sai Baba saka, varnas palīdz cilvēkam iesaistīties tam piemērotās darbībās un caur tām gūt piepildījumu, bez kura cilvēks nespēj būt laimīgs.

Vilbers Kens  (Vilbers, 2010) apraksta astoņus diskrētus apziņas stāvokļus (memus), nosaucot tos par memiem: arhaiskie instinkti, maģiskais animisms, varas dievu, mītiskās kārtības, zinātnisko sasniegumu, jūtīgais indivīds, integrējošais, holistiskais. Holistiskais apziņas līmenis ļauj izprast ne tikai daļas, bet arī veselo.  Pēc Vilbera sniegtajiem datiem skaitliskam sadalījumam pa memiem ir izteikta Gausa līkne ar maksimumu (30%) mītiskās kārtības memā, bet pie varas esošo cilvēku sadalījumā šobrīd maksimums ir zinātnisko sasniegumu mema pozīcijā (50%). Integētās un holistiskās apziņas memiem kopā atbilst, apmēram, 1% populācijas. Pētījumi apliecina, ka augstākās pakāpes memi saprot zemāko memu „valodu” un, otrādi, zemākie nesaprot – augstāko. Būtiskās atšķirības vedina domāt, ka skolām būtu jābūt tādām, kas ievēro katra mema īpatnības.

Jasvins  (Ясвин, 2001) izstrādājis izglītības vides modelēšanas un projektēšanas metodi. Par pamatu analīzei viņš izmanto Korčka audzināšanas vides tipoloģiju. Analizējot Russo pedagoģisko sistēmu Jasvins secina, ka, lai gan tā ir orientēta uz brīvību tomēr neatbilst idejiskai videi, jo viņa audzināšanas stratēģija drīzāk orientēta uz lietu lietošanas iemācīšanu un neviss uz to radīšanu. Tāpēc tā pēc Jasvina vektoru diagrammas vērtējama kā pasīvas brīvības vide, kurā valda apmierinātība ar dzīvi. Russo pedagoģiskā sistēma pārtaptu ideālā, ja tās vienu komponenti  pārorientētu uz radošumu. Šo radošuma komponenti var atrast Korčaka  (Корчак, 1991) aprakstītajā izglītības vidē un Djui skolas modelī. Džons Djui  (Дьюи, 2002) rakstīdams par nāktnes skolu lielā mērā balstās uz Russo idejām. Viņš uzsver nepieciešamību ievērot aktīvo bērna attīstības pozīciju, viņa individualitāti, intereses. Taču arī Djui modeli nevar uzskatīt par ideju videi piederīgu, jo skolai, viņaprāt, jābūt tādai, kurā tiek sabalansēts, saskaņots individuālais ar sabiedrības socialo situāciju, kurā bērns nokļuvis.

Jasvina izglītības vides analīze atklāj, ka vislabākā izglītojošā vide veidojas humānās pedagoģijas modelim, kuras mērķis ir pašrealizējoša personība, spējīga maksimāli realizēt savas iespējas.  Taču humānās pedagoģijas skolas praktiski sevi realizē konkrētā sabiedrībā un pilda valsts pasūtījumu caur valsts varas institūciju izdotiem normatīviem dokumentiem.  Forbes un Martina  (Forbes & Martin, 2004), savā holistisko skolu pētījumā ASV konstatē, ka labākā gadījumā tiek akcentēts kāds no humānās pedagoģijas aspektiem, piemēram, tikumība, atbildība, neatkarība, komunikabilitāte vai praktiska rakstura ievirzes -skolēnu spēja startēt nākošās izglītības pakāpēs, mākslas apguve   u.c..  

Veidojas kārtējais „apburtais loks”:  sabiedrība – individualitāte.  Izskatās, ka ir tikai viena izeja, lai realizētu ideālu izglītības vidi un tā būtu sabiedrības un indivīda sapludināšana. Pie šādas sapludināšanas strādājis Gebsers.

Gebsers  (Neville, 1999)  izšķir četras apziņas izpausmes: maģiskās, mītiskās, mentālās un integrētās. Mūsdienu apziņa pēc Gebsera ir daudzslaiņaina un cilvēka uzvedību nosaka daudzo apziņas slāņu mijiedarbība. Gebsers  piedāvā integrētās izglītības modeli (Neville, 1999), kurā acents uz individualo, uz apziņas evolūciju pazūd. Viņš sapludinot iekšējo ar ārējo (es idents ar visu kas ir), aplūkojot visu no stāvokļa, kad it kā izslēgta telpa un laiks – balstoties uz visa veseluma ideju, nākotnes skolu redz, kā neierobežotas, daudzveidīgas aktivitātes vietu. Viņš pārliecināts, ka nav jāuztraucas par individuālām īpatnībām, jo, faktiski, katrā var atrast līdz šim diferencēto, atšķirto – visas vērtības. Viņa vērojumi, kuriem var piekrist, šodienas skolas ļauj nosaukt par „partejiskām”. Integrālai skolai svešs ir sadalījums dzimumos, rasēs, kultūrās vai kā citādi, svešs ir identitātes jēdziens. Skolā norises realizējas caur patstāvīgu pašorganizēšanos, bez ierasta mācību procesa plānošanas, bet spontanitāti un radošumu. Izglītības mērķis – vienotas apziņas attīstība.

Gebsera modelis veidots pieņemot, ka visi cilvēki atrodas vienādās izejas pozīcijās t.i., nesakrīt ar ne ar Raudives, ne Maslova, ne Vilbera u.c. pētnieku atziņām par cilvēka individualitāti. Cilvēku dotumu, spēju, interešu spektrs ir tik plašs, ka grūti iedomāties tādu izglītības vidi, kurā visi bērni vienādi labi justos, būtu laimīgi. Gebsers prasa jaunu domāšanu, bet vai tas nenozīmē, ka ir bijusi kaut kāda cita domāšana, kura nav spējīga lietas uztvert globāli? Šī prasība jau norāda uz evolūciju. Gebsera modelis šobrīt izskatās pieņemams situācijās, kad līdzīgi kā atšķiram indivīdus (piemēram, pēc interesēm), atšķiram arī indivīdiem saderīgas sabiedrības kopienas (piemēram, amatnieku ģildes). Šādu kopienu iekšienē var veidoties tas, ko Gebsers identificē kā es = visu kas ir. Cita, jau lielāka kopiena ir tauta, kuras iekšienē var meklēt jau plašākus un vispārīgākus aspektus es = visu kas ir identitātei.  

Iespējamais izglītības problēmu risinājums Latvijā

Iezīmējās divi problēmu risināšanas varianti: pirmais, veikt sabiedrības un zinātnieku akceptētas reformas esošā izglītības sitēmā valstī; otrais, reorganizēt izglītības sitēmu vispār.

Esošās sistēmas reforma, galvenokārt, būtu saistāma ar  ar kategorijās izglītības organizēšana un izglītības saturs ietvertām lietām. Izmaiņas izglītības organizēšanā būtu attiecināmas uz valsts funkciju pārdali par labu pašvaldībām, sabiedriskām organizācijām un citiem skolu dibinātājiem, reizē uzticot „uz vietām” visu normatīvo dokumentu izstrādi, tajā skaitā arī tos, kuri nosaka izglītības saturu. Kontroles funkcijas uzticēt izglītības pasūtītājam, ļaujot skolām, atbilstoši pieprasījumam, brīvi piedalīties vispārējā konkurencē izglītības laukā.

Būtu decentralizājama visu līmeņu izglītības organizēšana. Skolēnu pārejas noteikumus no zemākā izglītība līmeņa uz augstāko jānosaka savstarpējā vienošanās aktā starp konkrētām vispārējās vai speciālās izglītības skolām. Centralizēti, valsts mērogā, risināt tikai tos jautājumus, kurus  izglītības iestāžu dibinātāji deleģē attiecīgām valsts iestādēm.

            Pirmais risinājums varētu sagatavot dabīgu ceļu uz izglītības sistēmas reorganizāciju vispār.

Atbilstoši Russo idejai par dabīgiem spēkiem katrā no mums, būtu loģiski, ja mēs Latvijas (kopienas) apstākļos veidotu tautas tradīcijās balstītu izglītības sistēmu.  Tai vajadzētu sastāvēt no dažādām izglītības vidēm (kopienām),  kuras būtu saskanīgas ar noteiktas ļaužu grupas indivīdu interesēm.

Latvijas skolu pamatā būtu liekamas Latvijas domātāju atziņas par cilvēku un viņa dzīves mērķiem, piemēram, latviešu filosofs Raudive (Raudive, 1940) ir pārliecināts „... ka cilvēks nav nejaušība, bet stingra, iepriekš noteikta likumība un ka katrs cilvēks izaug no sevis, ne no ārējiem apstākļiem. Dzīves jēga mīt katrā cilvēkā, kā mūžīgā iespējamība.” Savukārt Herders (Гердер, 1977) raksta „Patiesība, skaistums, mīlestība – lūk mērķi uz kuriem vienmēr ir tiecies cilvēks Prāts un brīvība – dāvanas cilvēkam.” Visas šīs vērtības rodamas Latviešu tautas garīgajā mantojumā  (Rode O. , 2010).

Šis pētījums apliecina, ka nav pretrunu starp publiskajā telpā rodamām atziņām un zinātnieku spriedumiem par izglītības uzdevumiem Latvijā. Lūk daži no tiem:

• Palīdzēt apzināties dzīves jēgu;
• Iepazīt un nodrošināt bērna interešu piepildīšanu;
• Palīdzēt atklāt dzīvi;
• Veidot saskaņu starp ārējo un iekšējo dzīvi;
• Uzturēt ticību idejām, spēju uztvert ideālās vērtības un radīt iespējas tās pildīt. Uzturēt piederības apziņu;
• Apmierināt patiesības tieksmi, dot orientāciju pasaulē, un tad, atklājot un vedot cilvēku sakarā ar augstākām cilvēciskām vērtībām;
• Izglītībai jādod brīvība. Bez brīvas darbības savas brīvās tautas vidū cilvēks nespēj realizēt tieši savas labākās cilvēciskās dotības un tātad nespēj realizēt arī savu cilvēcisko cieņu;
• Skolu uzdevums – attīstīt gudra cilvēka īpašības: pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību; veidot bērnus par labas, laipnas un cēlas sirds cilvēkiem.

Ir pamats pieņemt, ka Vibera apziņas stāvokļi ir pieņemamas arī Latvijas populācijai. Tāpēc izglītības sistēma varētu saturēt dažādu kopienu skolas, kas atbilstu dažādiem apziņas stāvokļiem, kuras katra prezentē savu izglītības modeli. Ir pamats domāt, ka indivīdu intereses varētu būt saskanīgas apziņas stāvokļiem. Šāds modelis apmierinātu visu sabiedrības grupu intereses. Piemēram, holistiskam un integrējošam memam  atbilstu  humānās izglītības modeļi; jūtīgā indivīda memam -  emocionālās inteliģences modeļi; zinātnisko sasniegumu memam – kognitīvais modelis (klasiskais, kulturoloģiskais, postindustriālais); mītiskās kārtības memam -  reliģiskās vērtībās balstītas skolas; varas dievu memam -  «spartaka», militāras disciplīnas skola utt.

Katrā no šiem modeļiem realizētos atbilstošas pedagoģiskās atziņas, kas nozīmētu, ka kopumā šāda izglītības sistēma aptveru visu, kas līdz šim filosofijā, pedagoģijas, socioloģijas, psiholoģijas u.c. zinātnēs ir atklāts un to tās veseluma dēļ varētu dēvēt par holistisku.

Bibliography

1.       Forbes, S. H., & Martin, A. R. (2004. gada 04). An Analysis of Holistic Schools' Literature. Ielādēts 2010. gada 08. 08 no www.holistic-education.net/articles/research04.pdf .

2.       Martinsons, J. (2011. gada 21. 03). Gudrības skola. Ielādēts 2011. gada 21. 06 no gramataselektroniski.wordpress.com/.../gudribas-skola-janis-martinsons.

3.       Neville, B. (1999). Towards integraty:Gebserian Reflections on Education and Consciousness. Encounter: Education for Meaning and Social Justice, 12(2), 4-20.

4.       Raudive, K. (1940). Dzīves kultūrai. Rīga: Valters un Rapa.

5.       Vilbers, K. (2010). Visaptverošā teorija. Rīga: Jumava.

6.       Дьюи, Д. (2002. gada 03). Мое педагогическое кредо. Ielādēts 2010. gada 08. 08 no http://altruism.ru/img/ns_p_01.gif.

7.       Руссо, Ж. (1981). Педагогические сочинения: Том 1. Эмиль, или О воспитании. Москва: Педагогика.

8.       Фромм, Э. (2010). Человек для самого себя. Москва: АСТ.

9.       Шри, С. С. (2004). Гита Вахини. Москва: Амрита-Русь.

10.   Ясвин, В. (2001). Образовательная среда: от моделирования к проектированию. Москва: Смысл.