Ilgtspējīgas izglītības komponentes tautas pedagoģijā

Ievads


Jaunais gadsimts iezīmējās ar neatrisinātām ekoloģiskām, ekonomiskām, sociālām un kultūras problēmām, kuras gaida tūlītēju risinājumu – kūst ledāji, izmirst dzīvnieku sugas, ne dienu pasaulē nerimst karadarbība, miljoniem planētas iedzīvotāji ir nepaēduši un mirst badā. Planētas mēroga problēmu avoti meklējami sabiedrības vērtīborientācijā, kura savukārt veidojas no sabiedrības indivīdu vērtīborientācijas. Acīmredzot, lai kaut ko konkrēti darītu, cilvēkiem ir steidzīgi jāpārskata savas prioritātes vērtību skalās. Var minēt virkni iemeslu, kāpēc cilvēks bieži rīkojas nesaprātīgi. Vieni apgalvo, ka vainīga ir cilvēkos iedzimtā alkatība, nepiesātinātība, vardarbības tieksme un varaskāre - tieksme graut, iznīcināt. Otri apgalvo, ka cilvēkā ir iedzimtas Dievam raksturīgas īpašības: tieksme pēc mīlestības, patiesības, brīvības, radošas pašizteikšanās un, ka pie esošās situācijas nav vainīgs neviens – tā vienkārši raksturo cilvēka garīgās evolūcijas pašreizējo stāvokli. Tas nozīmē, ka ir jāturpina pētīt radušos situāciju kā globālā, tā lokālā un individuālā līmenī. Ir jāatrod pamatoti paņēmieni, lai cilvēku sabiedrība rastu jaunu, spēcīgu attīstības impulsu.

Jauns impulss nenozīmē revolucionāras idejas, jo tāpat kā auga sēklā ir Radītāja ielikts pats augs, tā cilvēkā ir ielikti visi tie potenciāli, kas nepieciešami, lai cilvēks dabīgi evolucionētu. Maslova (Maslow, 1968) atklātā cilvēku iedzimto vajadzību piramīda, cilvēka apziņas stāvokļi, to attīstības pētījumi (Vilbers, 2010) var mums palīdzēt atrast atbildes uz jautājumiem, kas un kā jādara, lai radītu nosacījumu cilvēces ilgtspējīgai attīstībai. Ilgtspējīgas attīstības ideja saistīta ar četriem aspektiem: ekoloģisko, ekonomisko, sociālo un kultūras. Vēsturiski katrs no šiem aspektiem aktualizējies savā laikā (Garbovska & Vēreba, 2010), bet šodien mēs saprotam, ka pienācis laiks tos aplūkot veselumā – ekoloģiskās problēmas nav atrisināmas, ja tiek atrautas no sociālām vai ekonomiskām, nemeklējot cēloņus kultūrvidē. Šī atziņa attiecināma arī uz izglītību – arī to nepieciešams savietot ar ilgtspējības idejām. Ļoti īsi izglītības ievirzi uz ilgtspējību, noraksturo I.Salīte. Viņa (Salīte, 2008, lpp. 6) raksta: izglītības ievirzi uz ilgtspējību „..neko citu nenozīmē, kā pētnieku un pedagogu interesi par subjektīvajiem un objektīvajiem šķēršļiem, kas kavē sabiedrības attīstību un risinājumu meklēšanu to pārvarēšanai.”

Šajā darbā tiks apskatīti tautas pedagoģijai raksturīgi, bērna attīstībai būtiski audzināšanas vides faktori, kas veido bērniem noturīgu vērtīborientāciju. Vides faktoru izvērtēšanā izmantošu pētījumus un atziņas, kuras saistītas ar latviešu etnosam raksturīgo. Neraugoties uz tautu mentalitāšu, tradīciju, valodas u.c. atšķirībām, tautu cilvēka ideāla tēlā sakoncentrētas labākās cilvēka īpašības, tās satur vispārcilvēciskās jeb dažādām tautām kopīgas atziņas tikumībā (Широкова, Филипова, & Лейко, 2002). Tomēr ir jānorāda, ka atkarībā no politiskām, ekonomiskām situācijām, katrai nācijai var izveidoties sava vērtību izpratnes nianse, pat vērtību hierarhija un savi, tautas unikālās kultūras tradīcijās (tātad, piemēroti) balstīti, socializācijas procesi (Вакаев, 2002) (Valbis, 1995). Tāpēc nepareizi būtu tiešā veidā kopēt kādas, kaut kur par ilgtspējīgām atzītas izglītības idejas – ir jāņem vērā kultūras tradīciju atšķirības, bet visā ir rodams kopējais, vienojošais, līdzīgais.

Ekonomiskās telpas globalizēšanās veido priekšnosacījumus arī kultūras globalizācijai, bet tas nenozīmē obligātu tautu unikālo kultūru izšķīšanu, kultūru novienādošanās nepieciešamību. Tieši tautu kultūru daudzveidībā meklējama cilvēces kultūras kopīgās bagātības (Вакаев, 2002) - tikai daudzveidība ļauj tautām vienai otru iedvesmot un bagātināt (vienādībai šādā procesā vispār nav jēgas). Mūsdienu pētījumi par nozīmīgu faktoru indivīda vērtībsistēmas veidošanā atzīst tieši tradicionālo kultūru (Anspoka & Siliņa-Jasjukeviča, 2010). Anspoka ar kolēģi konstatē, ka savas etniskās piederības apzināšanās ir pamats cieņai pret citu etnosu kultūrām. „Svarīgi pasaules kultūru daudzveidībā tautai nepazaudēt sevi, rast vietu citu kultūru vidū un uzņemties atbildību par sava etnosa kultūras mantojuma saglabāšanu un nodošanu nākamajām paaudzēm..” raksta pētnieces (Anspoka & Siliņa-Jasjukeviča, 2010, lpp. 18).

Tas nozīmē, ka tautu izglītības sistēmām būtu jāveidojas nacionālām (Фотеева & Кудрявцева, 2011)

 

Ilgtspējīgas attīstības komponentes tautas pedagoģijā

 

Latviešu tautas pedagoģija, līdzīgi kā tas ir bijis citām pasaules tautām, ir veidojusies ļoti ilgā tautas pastāvēšanas un attīstības laikā, kurā ir izkristalizējies gan tautai savdabīgi nozīmīgās, gan universālās, visiem cilvēkiem kopīgās vērtības (Anspaks, 2003). Salīdzinošie latviešu tautas tradicionālā mantojuma pētījumi atklāj tur sastopamo vērtību semantikas nemainību ļoti garā laika posmā – vairāku tūkstošu gadu periodā (Rode, 2010). Tas apliecina šo vērtību ilgtspēju – saderību ar ilgtspējīgas sabiedrības attīstības idejām. Ilgtspēja ir rodama tradīciju noturībā, viengabalainībā un veselumā. Pētot tradicionālā mantojuma vienu sfēru – Dainas (latviešu tautas dziesmu četrrindes), veselums atklājas gan to formā, gan saturā. Dainu pilnībā vienlaicīgi rodams dzīves prieks, cilvēka un dabas estētiski-ētiskā vienība, darba un sadzīves tikuma vienotība ar skaisto cilvēkā, tieksme būt vislabākajam - sasniegt Dievam piederīgas īpašības.

Tautas pedagoģija aptver visas dzīves puses, tā mudina bērnus saglabāt paaudzēs koptās prasmes un atziņas par darbu, dabu, tautas medicīnu, veselību, daiļamatniecību, lauksaimniecību, sadzīvi, morāli, skaistuma izjūtas, tieksmi izzināt u.c. tradīcijas. Tās uzskatāmas par vērtību ģenerējošām vienībām, kas veido tautas vērtīborietējošo vidi. Aplūkosim to saistību ar ilgtspējīgas attīstības komponentēm.

-        Ekoloģiskā komponente tautas pedagoģijā:

Bērna audzināšana dabas vidē, dabīgos tā attīstības apstākļos, kurās bērna iesaistīšanās dzīves norisēs notiek pakāpeniski, atbilstīgi viņa iekšējā spēka attīstībai (garīgai un fiziskai varēšanai) cilvēkā rada vienotības sajūtu ar dabu – daba un cilvēks viens veselums. To veicina ne tikai brīvība, ko rada dabīgie bērna audzināšanas apstākļi, bet arī darbs dabas vidē atbilstoši katra spējām (individuāla pieeja bērna audzināšanā). Dabā redzētais, dzirdētais, sajustais rosina iztēli, attīsta radošu fantāziju (Rudzītis, 2006).

Agra saskarsme ar mājas dzīvniekiem, putniem, zvēriem un citām radībām dabas vidē, ļāva tos ne tikai iepazīt, bet arī par viņiem rūpēties, kā par mazākajiem „brāļiem”.

 Cits nozīmīgs faktors, kas veicināja identificēšanos ar dabu, bija tautas pedagoģijas lingvistiskā komponente – mutvārdu folkloras daļa, kurā paustas vēlamās attiecības ar dabas vidi, mudināts saskatīt un pārdzīvot dabā skaisto, būt iejūtīgam, saudzīgam, draudzīgam pret to. Dainās emocionāli apdziedāta dabas vienotība ar cilvēku, tā darbību. Dainās īpaša vieta ierādīta dabas skaistumam, kas atklājas pēc paveikta darba dabas vidē – cilvēka darbs padara dabas vidi daiļāku.

Dzīves darbība bija ne tikai darbs, bet arī gadskārtu svētku reizes, kad ar pilnīgi citādā veidā cilvēks iedzīvojās dabā, saauga ar to. Gadskārtu ieražu tradīcijas bija cieši saistītas, gan ar lielajiem, kosmiska mēroga, ritmiem: Saules, Zemes un Mēness kustību, gan ar zemi saistītiem, mājas ikdienu diennakts gaitā. Ritmiskā dzīve noteica noteiktu lietu kārtību un cilvēka dzīves darbības saskaņošanos ar tiem.

-        Ekonomiskā komponente tautas pedagoģijā:

Darba tikums ir viens no izteiktākiem tikumiem latviešu tautas vērtību hierarhijā. Jau šūpuļu dziesmās tiek apdziedāts darbs, tas, ka tikai darbs padara cilvēku, daiļu un godājamu. Darbs ir cilvēka tikumības mēraukla – godīgums, skaistums, stiprums, gudrība, taisnīgums, patiesīgums. Pēc attieksmes pret darbu un darba prasmes sprieda par cilvēka vērtību (Jansons, 1973). Tautas pedagoģija uzskata, ka strādāt jāuzsāk jau ļoti agrā bērnībā. Tā sarežģītība un grūtība tika piemeklēta atbilstoši bērna vecumam un spējām. Mazie bērni bija pirmie palīgi mātei mājas darbos. Tas nav piespiedu darbs, darbs iekļāvās cilvēku vajadzību piramīdā kā pati par sevi saprotama darbība, kopējās rūpēs un atbildībā par ģimenes labklājību, pārticību. Augstu tika cildināta bērna tieksme iet darbā nesūtītam. Tautas pedagoģijā darbs ir dabīgs cilvēka dzīves stāvoklis – ne reti folklorā rodama darba un dzīves identificēšana. Darbs ir ne tikai cilvēka eksistences nodrošinātājs, bet darbā cilvēks sevi attīsta fiziski un garīgi, pilnveido savas prasmes, rod skaisto, kas bagātina tā dvēseli, darbā cilvēks apliecina sevi, rodot cilvēka dzīves jēgu. Tautas tradīcijas, veicot saimniecisko darbību, izpaužas absolūta dabas aizsardzība– pat „zariņu nenolauza” bez īpašas vajadzības. Dabā iekārtotā darba vide bija saskaņota ar dabas iekšējo spēku, ar vides īpatnībām, ar tās spēju atjaunoties jeb iespēju ar darbu palīdzot tai atgūties. Darba ritms (dzīves ritms) tautas tradīcijās bija saskaņots ar cilvēka dzīves ritumu visa mūža garumā un ar dabas ritmiem visa gada garumā. Šī saskaņošana ir pamatā cilvēka darba un dabas vienībai.

Viena būtiska „darba audzināšanas” forma bija kopdarbs. Kopdarbs smagu darbu talkās (kad sanāca kopā kaimiņu ļaudis, lai kopīgiem spēkiem paveiktu ko smagu, darbietilpīgu vai sarežģītu, neprasot par to atlīdzību), „vakarēšanās” (kad sanāca vakaros kopā kaimiņu māju ļaudis, lai darītu katrs savu līdzpaņemto darbu) vai gatavojoties kopīgiem godiem (ģimenes un gadskārtu tradīciju ietvaros). Šiem darba veidiem raksturīga bija kopīga darba līksme un savstarpējo attiecību veidošana saskarsmē.

Kopīgs darbs ne tikai atviegloja dažādu saimniecisko jautājumu risināšanu, bet tas bija arī nozīmīgs ģimenes stiprinātājs: saticīgu, sirsnīgu un izpalīdzīgu savstarpējo attiecību veidotājs.

-        Sociālā komponente tautas pedagoģijā:

Nevar apstrīdēt ģimenes lomu bērna socializācijā. Agrīnā vecumā tā vispirms sevišķi spilgti atklājas tautas pedagoģijā ģimenes locekļu savstarpējā saskarsmē, bet vēlāk arī ar kopīgiem darba darītājiem. Socializācija notiek ne tikai dzīvas saskarsmes pieredzē, bet arī verbāli t.i., pasaku, dziesmu, sakāmvārdu, parunu, teiku un citu mutvārdu folkloras elementu iespaidā. Sevišķi liela nozīme verbālai audzināšanai varēja būt agrā bērnība: tai cauri bērns tiek izvadīts ar neskaitāmām dziesmām, kurās slavēts draudzīgums, izpalīdzīgums un iejūtība. Vēlāk rotaļas un dejas veidoja saskarsmes un komunikācijas vidi gan starp vienaudžiem, gan pretēja dzimuma pārstāvjiem. Te varēja apjaust sevi, rast ierosmi pašattīstībai, pašapziņas izaugsmei. Kopīgs darbs jau agrā bērnībā (ejot kopīgos ganos ar citas sētas bērniem) veicināja māku savstarpēji sadarboties, būt draudzīgiem, izpalīdzīgiem.

„Sociālo attiecību tautas skolā” nozīmīga vieta bija ierādīta ilgstošai sadarbībai starp tēvu un dēlu, māti un meitu, kad tēvs ievadīja dēlu vīru darbos, bet māte meitu - sievu darbos. Sākotnēji tas izpaudās tēva un mātes (arī citu ģimenes locekļu) darba vērošanā, tad līdzdarbībā, pakāpeniski pārtopot patstāvīgā darbā.

Nenovērtējama loma sociālo attiecību veidošanā bija jokiem, asprātībām un humoram. Tie veidojot priecīga prata noskaņu visās dzīves situācijās, psiholoģiskas vai fiziskās spriedzes gadījumos palīdzēja izvairīties no konfliktiem, veicināja prāta attīstību, radošumu.

Sociālajās audzināšanas aspektā svarīgs bija cilvēka dzīves ritums. Cilvēka piedzimšana latviešu tautas tradīcijās bija svēta parādība. To iezīmēja virkne nozīmīgas norises, kuras visas bija centrētas uz bērnu, uz tā veiksmīgu, veselīgu nākotni, uz spējām veikt savu pienākumu, savu darbu. Bērna nākšanu pasaulē par nozīmīgu uztvēra ne tikai māte un tēvs – tas bija nozīmīgs notikums visiem ģimenes, saimes locekļiem, pat attāli radi un kaimiņi tajā līdzdarbojās.

Aktīvi sociālie kontakti veidojās minētajās kopdarbu reizēs, gadskārtu ieražu svētkos, kad sociālā vide no paplašinātās saimes izauga līdz visu tuvāko un tālāko kaimiņu, radu satiksmei (kopienai), kopīgai svētku svinēšanai.

-        Kultūras komponente tautas pedagoģijā:

Kultūras aspekts tautas pedagoģijā iezīmē garīgo sākotni visā cilvēka darbībā. Tradicionālā kultūra ir gan augsne, no kuras izaug visi jau minētie aspekti, gan reizē tas ir arī šo aspektu piepildījuma auglis. Kultūras aspekts ir cilvēka veseluma izteicējs – mēs runājam par darba kultūru, par cilvēku savstarpējo attiecību kultūru un varam runāt par cilvēka uzvedības kultūru dabā. Par īpašām kultūras aspekta komponentēm jāatzīst māksla, muzicēšana, dziedāšana, dejošana, mutvārdu folkloras dažādos žanrus. Šīs komponentes tautas pedagoģijā reti kad ir pašas par sevi – tās ir cieši saistītas ar citiem ilgtspējības aspektiem. Latviešu tradicionālā kultūrā, piemēram, ir īpaši izdalītas darba dziesmas, kuras saistāmas ar ekonomisko aspektu; gadskārtu dziesmas, dabas norišu skaistumu aprakstošas, kas saistāmas ar ekoloģisko aspektu, kūmības, bērnu audzināšanas, jauniešu savstarpējās attiecību dziesmas, kāzu un bēru dziesmas, kuras ir attiecināmas uz sociālo aspektu ilgtspējības modelī. Ar kultūras aspektu tiešāk saistāmas dziesmas par dziedāšanu, mītiskās dziesmas. Nozīmīgu vietu ieņēma pasaku stāstīšana, sarunas par aizgājušiem laikiem un zīmīgiem notikumiem pagātnē, kā arī mīklu minēšana ziemas vakaros. Ikdienā tautā plaši lietoja izteicienus, parunas, sakāmvārdus (Anspaks, 2003). Lingvistiskā vide rosināja raitas valodas attīstību, daiļrunību, asprātību, spriestspēju, iztēli, prāta attīstību, palīdzēja aptver un iepazīt pasauli, cilvēku savstarpējās attiecības, risināt morāles problēmas.

Īpaša vieta jāierāda tautas daiļamatniecībai. Tās radītiem izstrādājumiem bija raksturīgs dailes un lietišķuma sinkrētisms. Tautas daiļamatniecībai bija ne tikai ekonomiski-saimniecisku jautājumu risināšanas jēga – tā caur formu, krāsām, proporcijām veidoja estētisko gaumi, sniedza estētisku pārdzīvojumu. Daiļamatniecības radītie sadzīves priekšmeti veidoja estētiski tīkamu sadzīves telpu, greznoja cilvēkus, tautas mūzikas instrumentu un rīki parasti raksturoja gan pašu spēlmani, gan meistaru.

Tabulā 1. katrai ilgtspējīgas attīstības komponentei piekārtoti atbilstošas vides faktori tautas pedagoģijā un ar tiem saistītās vērtības, kuras veidojās un nostiprinās šajās vidēs.

 

Ilgtspējīgas attīstības komponentes

Vide faktori tautas pedagoģijā

vērtības

Ekoloģiskā

·         Dabas vide

·         Lauku sētas vide

tēvu zemes mīlestība, piederības apziņa, godīgums, saudzīgums, iejūtība, draudzīgums, skaistums, iztēle, radošums, vērīgums, brīvība, kalpošana

Ekonomiskā  

·         Ģimenes sadzīves darba vide

·         darba vide lauku sētā

·         darba vide dabā

 

darbs, darba līksme, darba augļi, pienākuma jūtas, prāts, griba, neatlaidība, centība, kustīgums, vērīgums, uzmanība, gudrība, skaistums, radošums, izlēmīgums, spriestspēja, čaklums, darbīgums, pacietība, izturība, centība, rūpīgums, vērīgums, aktīva dzīves pozīcija, labestība, sirsnība, godīgums, saticība, pašattīstība, pašapziņa, griba, kalpošana, sadarbība

Sociālā  

·         Ģimenes vide

·         Saimes vide

·         Kopienas vide

draudzība, mīlestība, atbildība, uzticība, izpalīdzība, apdomība, iejūtība, sadarbība, saderība, aktīva dzīves pozīcija, radošums, skaistums, patiesība, spriestspēja, godīgums, vērīgums, pašattīstība, pašapziņa, kalpošana, izlēmība, sadarbība

Kultūras  

·         Ģimenes vide

·         Kopienas vide

·         Etniskā vide

iztēle, piederība, zinātkāre, uztvere, vērīgums, neatlaidība, skaistums, gudrība, rūpīgums, kārtība, labestība, iejūtība, sirsnība, saticība, patiesība, atbildība, mīlestība, godīgums, pašattīstība, pašapziņa, gudrība, brīvība, sadarbība

Tabula 1. Ilgtspējīgas attīstības komponentes – vide – vērtības.

 

Kā jau konstatējām, vērojama visu komponenšu daļēja pārklāšanās. To varētu skaidrot ar tautas pedagoģijas veselumu. Galvenās vērtīborientējošās vides ir ģimenes, saimes, kopienas, etniskā, dabas, lauku sētas, ģimenes sadzīves un darba vide dabā un lauku sētā. Bērna audzināšanas vide tautas pedagoģijā ir tikai šķietami ierobežota – tā ir daudzšķautņaina, dziļa gan garīgajā, gan fiziskajā plānā. Tajā nevar izdalīt svarīgāko, jo viss ir savstarpēji harmoniski saistīts. Uz to norāda arī ar vidēm saistītās vērtības: visas vides ir vienādi nozīmīgas bērnu vērtīborientācijas veidošanās procesā. Piemēram, draudzīgums, labestība, pacietība, vērīgums u.c. vērtības vienādā mērā ģenerējas un prezentējas kā nepieciešamības jebkurā vidē. Kādas vērtības nostiprināsies, saaugs ar indivīdu, tāda arī būs indivīda personībai raksturīga vērtīborientācija. Tās iekšējais raksturs palīdz indivīdam veidot augstu pašapziņu, palīdz attīstīt un saglabāt katra iekšējo spēku, kā nepieciešamu faktoru sevis pašrealizācijai.

 Atziņa, ka cilvēka dzīves darbības kvalitāti daudzējādā ziņa nosaka vide faktori, ir visai sena (Руссо, 1981) (Дьюи, 2002).

Jaunākie pētījumu apliecina pieaugušo un bērnu sociālās mijiedarbības nozīmi. I.Stangaine savā pētījumā konstatē, ka mijiedarbība ar pieaugušo veicina lingvistisko prasmju un saskarsmes kultūru attīstību t.i., veicina bērna kognitīvās, emocionālās, sociālās sfēras attīstību (Stangaine, 2010). Svarīgi ka šī mijiedarbība norisinās ģimenes vidē (Anspoka & Siliņa-Jasjukeviča, 2010), kurā norisinās tradīciju pārmantošana no vecākiem un vecvecākiem. Tā rodas apstākļi dabīgai, ne iemācītai tradicionālās kultūras apguvei.

Apkārtējās sociālās un fiziskās vides iespaids kreativitātes attīstībā īpaši svarīgs ir bērna pirmajos dzīves gados, kad bērns aug ģimenē. Tā veiksmīgi attīstās relatīvi brīvos augšanas apstākļos, kad veidojas pozitīva attieksme pret darbu, situācijas, kad jāprot patstāvīgi orientēties, kad jāpieņem patstāvīgi lēmumi (Čukurs & Vende, 2011).

 

Kopsavelkot, būtu jāatzīst, ka tautas pedagoģijas elementu nāciju izglītības sistēmās būtu nepieciešams integrēt sekojošu iemeslu dēļ:

 

1.      Tautas tradīcijas mentāli (savdabīgā tautas etniskās apziņas laukā) ir saskanīgas ar tās indivīdu un tāpēc tautas pedagoģija var būt ļoti nozīmīga indivīda vērtīborientācijas veidošanas procesā (Ледлофф, 2010) (Широкова, Филипова, & Лейко, 2002);

2.      Tautas pedagoģija, kas sevī ietver laikā pārbaudītas augstas tikumiskās un garīgās pamatvērtības, ir liekama personības garīgās attīstības pamatā (Фотеева & Кудрявцева, 2011) (Rode, 2010);

3.      Tautas pedagoģija veicinātu indivīdu identificēšanos ar tautu, nacionālās pašapziņas veidošanos, tā stiprinot tautas vienotību un ļaujot tai pārdzīvot globalizācijas laikmetu (Фотеева & Кудрявцева, 2011);

4.      Tautas pedagoģija radīs priekšnosacījumus nacionālās kultūras savdabīguma radošai attīstīšanai un saglabāšanai (Широкова, Филипова, & Лейко, 2002) (Вакаев, 2002);

5.      Tautas pedagoģijas saistība ar zemapziņu ir būtisks nosacījums indivīda iekšējo spēku, dotumu un dzīves jēgas atklāšanā, sekmīgai pašapliecināšanās vajadzības apmierināšanai (Jungs, 1990) (Фотеева & Кудрявцева, 2011) (Maslow, 1968). Folklora uzrunā kolektīvās zemapziņas veidotiem arhetipiem (Rudzītis, 2006);

6.      Spēcīga etniskā pašapziņa veicina toleranci pret citiem etnosiem, veicina starpetniskos sakarus (Вакаев, 2002) (Anspoka & Siliņa-Jasjukeviča, 2010);

7.      Tautas pedagoģijas integrēšana formālajā izglītībā radītu priekšnosacījumus tautas tradīciju dabīgas pārmantošanas atdzimšanai ģimenēs, stiprinās ģimeniskās vērtības (Вакаев, 2002);

8.      Tautas pedagoģijas integrēšana izglītībā radīs priekšnosacījums tādas jaunas bērnu vecāku paaudzes veidošanai, kura būs zinoša un protoša savu bērnu audzināšanā;

9.      Tautas pedagoģijas efektivitāte meklējama arī tādā tās īpatnībā, kā indivīda aktīvā līdzdarbībā jeb pašdarbībā - indivīds ir tautas garamantu līdzradītājs (Rudzītis, 2006), tās dziļākais saturs atklājas paša darbībā, skaists top skaists tikai novērotājam pašam kļūstot skaistam, doma rosina domu, tēls rada jaunu tēlu, darbība – darbību utt.;

10.  Tautas pedagoģija savā veselumā ietver ētiskā un estētiskā vienību. Latviešu tikuma jēdziens ietver sevī aicinājumu tiekties uz pilnību, darot visu skaisti (Rudzītis, 2006).

11.  Tautas pedagoģijā ietverts emocionāli vērtējošais aspekts - caur iekšēju un ārēju dialogu (prātniecību) tiek izvērtēti procesi, parādības, veidojas noturīga vērtīborientācija;

12.  Tautas pedagoģija ir priekšnoteikums brīvas un viengabalainas personības attīstībai;

13.  Tautas tradīcijas satur vispārcilvēcisko un to kopšana principā nesatur citām tautām naidīgus elementus (Вакаев, 2002) (Фотеева & Кудрявцева, 2011) (Широкова, Филипова, & Лейко, 2002);

14.  Tautas pedagoģija ir saderīga ar ilgtspējīgas sabiedrības komponentēm, un tādejādi var tapt par ilgtspējīgas izglītības pamatu.

 

 

Tautas pedagoģijas iedzīvināšanas iespēju apsvērumi

 

Domājot par tautas pedagoģijas elementu ieviešanu vispārējā izglītībā, ir jāsaskata kā ārējie tā iekšējie tam traucējošie faktori. Par ārējiem būtu jāuzskata ar aktīviem globalizācijas procesiem saistītie faktori, kurus ir grūti ietekmēt no kāda neliela etnosa pozīcijām. Anspokas (Anspoka & Siliņa-Jasjukeviča, 2010) ilgstoša pētījuma pieredze liecina, ka ir daudz iekšējas dabas faktori, kas traucē plašāk skolu pedagoģiskajā procesā izmantot tradicionālo kultūru. Lūk daži: samazinās cilvēku skaits, kuri pārzina tradīcijas; plašajā informatīvajā telpā pazūd tradicionālā kultūra; masu saziņas līdzekļi maz laika velta (faktiski nemaz) tradicionālās kultūras pasākumiem; zūd tradicionālais dzīvesveids; trūkst finansējuma; sabiedrībā dominē materiālās intereses; tradicionālās kultūras apgūšanai ir fragmentārs raksturs; tradicionālā kultūra ir sadrumstalota pa mācību priekšmetiem un tamlīdzīgi. Iekšējie faktoru radītās problēmas ir novēršamas vai to ietekme ir mazināma, ja konkrēta etnosa sabiedrība ir iekšēji motivēta to darīt.

Var pieņemt likumus, pieņemt normatīvos aktus, veikt izmaiņas mācību priekšmetu saturā, izglītības saturā, bet panākumi var izpalikt. Latvijas pieredzē bija pat īpašs, valsts apmaksāts, mācību priekšmets – „baltās stundas”. Cerības, kas tika uz tām liktas, neattaisnojās. Pirmkārt, daudzās skolās šī stunda tapa par tikpat formālu parādību kā parasts mācību priekšmets. Otrkārt, tās, ne reti, vadīja skolotāji, kas paši nebija motivēti tautas tradīcijās. Ļoti spēcīgi bērnus un jaunatni ietekmē Anspokas minētais multimediju telpas paustās vērtības. Tās popularizē latviešu tradicionālai kultūrai svešus, bet rietumu pasaulē komercializējušās, piemēram, „Helovīnu” un „Valentīndienas”, „adventes vaiņaga svecīšu aizdedzināšanas” tradīcijas, nerunājot par tautas gadskārtu ieražām.

Pat tad, ja tautas pedagoģijas elementu ienākšanu skolā neparedz normatīvie akti, jaunais laiks prasa, lai kaut ko darītu – viss var sākties ar nelielu neformālu pieskārienu, jo tautas pedagoģijas formas ir saprotamas vairumam. Tās vienkārši ir transformējamas un padziļināti izvēršamas pašreizējā formālā izglītības laukā. Piemēram, skolā var veidot ģimenisku savstarpējo attiecību gaisotni, kurā fiziskam darbam (piemēram, skolas stundu plānā iekļauta interešu izglītība, kura parasti tiek kvalificēta, kā ārpusstundu nodarbība) ierādīta vienlīdzīga vieta blakus „teorētiskiem” kursiem. Skola var neformālā vidē, dabā regulāri izdzīvot gadskārtu ieražu tradīcijas un citus svētkus, bet formālo mācību apguvē, izmantot tautas pedagoģijai tuvas brīvdabas pedagoģijas metodes. Davidova un Jakubovska (Davidova & Jakubovska, 2002) apraksta pedagoģiskos principus, kurus pētnieces ievērojušas organizējot gadskārtu ieražu svētku svinēšanu skolā. Lai veidotos brīva atmosfēra svētku gatavošanas procesā un svinēšanas laikā, nepieciešams ievērot bērnu individuālās noslieces un intereses, kā arī nodrošināt saudzīgu  attieksmi  pret bērnu radošo darbību. Svarīga ir bērnu un viņu vecāku, citu sabiedrības locekļu aktīva iesaistīšana līdzdarbībā, ka arī atbilstošas estētiskās vides radīšana skolas ikdienas dzīvē.

Viena no veiksmīgākām tautas tradīciju popularizēšanas formām Latvijā izrādījās bērnu folkloras festivālu organizēšana. Festivāli var tikt iekļauti bērnu un jaunatnes novadu vai republikas pasākumu plānos ar atbilstošu finanšu piesaisti. Plašums ir nepieciešams, jo tas labāk piesaista masu mēdiju pārstāvjus gan festivāla gatavošanās fāzei, gan tās norises laikā, padarot festivālu par sabiedriski nozīmīgu. Festivālus var organizēt tā, lai to gaita jau motivētu skolu kopām attīstīties un pilnveidoties. Šo pasākumu organizēšana būtu pilsētu vai novadu pašvaldību kultūras komisiju darba jautājums, kuras festivālu ietvaros varētu pat organizēt sertificētus kursus folkloras kopu vadītājiem.

Pieredze Latvijā liecina, ka tautas tradicionālās kultūras popularizēšanā veiksmīgi varētu būt arī tautas daiļamatniecības izstādes- gadatirgi. Te, iesaistot arī tautas daiļamatniekus, atbilstoši senām tirgus tradīcijām, var notikt tautai raksturīgi priekšnesumi, sacensības u.c..

Mūsu valstī atsaucību ir guvusi vēl viena tautas tradīciju kopšanas forma: danču vakari. Viss iesākās ar viena danču kluba izveidi. Pateicoties danču vakaru kustībai gadskārtu ieražu svētku svinēšana bez izņēmuma notiek tikai tautas deju gaisotnē (nav ne miņas no „disko” ritmiem). Šajos vakaros jaunieši, tautas muzikantu un deju soļu neformāliem ierādītājiem piepalīdzot, apgūst tautas dejas, savstarpēji sapazīstas un izdejojas.

 Daudz ko nosaka finanses, bet, lai aizsāktu tautas tradīciju kopšanu, kas ir ļoti nozīmīga tautas pedagoģijā, sākotnēji var pietikt ar dažiem sabiedrības atbalstītiem entuziastiem, neformāliem kopā saucējiem.

 

Bibliography

Anspaks, J. (2003). Pedagoģijas idejas Latvijā. [Ideas of pedagogy in Latvia] Rīga: RaKa.

Anspoka, Z. & Siliņa-Jasjukeviča, G. (2010). Novada tradicionālā kultūra izglītībā: situācijas izpētes rezultāti. Teorija praksei mūsdienu sabiedrības izglītībā [Traditional regional culture in education: results of a situation study. Theory for practice in contemporary society’s education] (pp. 17-23). Rīga: Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija.

Čukurs, E. & Vende, K. (2011). Kreativitāti veicinošie un kavējošie faktori bērnu un vecāku attiecībās [Factors facilitating and impeding creativity in children and parents’ relations]. Latvijas Universitātes raksti. Psiholoģija 774. sējums, 6-16.

Davidova, J. & Jakubovska, M. (2002). Latviešu folklora kā kultūrintegrācijas līdzeklis multikulturālā sabiedrībā [Latvian Folklore as a Means of Cultural Integration in Multicultural Society]. Latvijas Universitātes raksti, 397-404

Grabovska, R. & Vēreba, D. (2010). Ilgtspējīgas attīstības īstenošana mācību procesā. Teorija praksei mūsdienu sabiedrības izglītībā [Implementation of sustainable development in the process of learning. Theory for practice in contemporary society’s education] (pp. 447-453). Rīga: Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija.

Jansons, J. A. (1973). Darba vara lielu dara. Tautas dziesmu izlase. [The power of labour makes one great. Folk song collection.] Rīga: Liesma.

Jungs, K. G. (1990). Par arhetipa „bērns” psiholoģiju [On the psychology of the archetype „child”]. Grāmata, A.D. MCMXC XII, 4-12.

Maslow, A. T. (1968). Toward a Psychology of Being. Litton Education Publishing.

Rode, O. (2010). Values education in Latvia and its relationships with the dimensions of sustainable society. 8th INTERNATIONAL JTEFS/BBCC CONFERENCE (p. 94). Daugavpils: Saule.

Rudzītis, J. (2006). Latviešu tautas pedagoģija. [Latvian folk pedagogy] Rīga: RaKa.

Salīte, I. (2008). Metodidsko materiālu "Obligātās pirmskolas un sākumskolas izglītības izvērtējums un pilnveides iespējas" izstrāde. [Elaboration of methodic materials „Assessment and improvement options of compulsory pre-school and primary school education] Daugavpils: Daugavpils Universitāte.

Stangaine, I. (2010). Pieaugušā un bērna sociālā mijiedarbība rotaļā pirmskolēna komunikatīvās kompotences sekmētāja. Teorija praksei mūsdienu sabiedrības izglītībā [The social interaction of adult and child in game as a facilitating factor of pre-schooler’s communicative competence] (pp. 312-317). Rīga: Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmija.

Vilbers, K. (2010). Visaptverošā teorija. [Overwhelming theory] Rīga: Jumava.

Вакаев, В. (2002). Этнопедагогизация процесса обучения и воспитания. [Ethnopedagogization of the process of learning and upbringing] Педагог, 23-28.

Дьюи, Д. (2002, 03). Мое педагогическое кредо. [My pedagogical credo] Retrieved 08 08, 2010, from http://altruism.ru/img/ns_p_01.gif.

Ледлофф, Ж. (2010). Как вырастить ребенка счастливым. [How to bring up a happy child] Москва: Генезис.

Маслоу, Ф. (1997). Психология бытия. [Psychology of being] Москва: Рефл-бук.

Руссо, Ж. (1981). Педагогические сочинения: Том 1. Эмиль, или О воспитании. [Pedagogical works. Vol. 1. Emile or On upbringing] Москва: Педагогика.

Фотеева, Щ. & Кудрявцева, А. (2011). Культуросозидательная миссия науки в образовательной среде средней школы. [The culture creative mission of science in the educational environment of secondary school] Культура Наука Интеграция, 18-24.

Широкова, У., Филипова, Ж. & Лейко, Л. (2002). Аксиологические основы народной педагогики. [Axiological basis of folk pedagogy] Педагог, 122-126.