Zenta Mauriņa. Kultūras saknes. Esejas 1929 – 1944. Rīga: Daugava. 2003.

Konspektēja O.Rode

             Izceļojusies visdažādākos kontinentos, es atgriezos dainu pasaulē. Tur atradu heliocentrisko spēku - ētiskā cilvēka pirmšūniņu, kultūras sakni: bijību, kas mūsu daudzus gadu simteņus veco dainu pasauli vieno ar Eiropas kultūras simbolu Gēti -, kā es to vēlāk raudzīšu aprādīt.

            Lūkosim ieskatīties bijības būtībā.

             Bijība ir ticība, ka cilvēkos un lietās iemīt dievišķs spēks un kārtība, kura visus saista un kurai visiem jāpadodas.

            Bijība ir smalks spēks, kas spēj klusējot godināt. Tā slēpjas izjūtā, ka māsu saprāta spēkiem, lai tie būtu diezin cik smalki izslīpēti, novilktas robežas: dzīves, nā­ves un mīlestības noslēpums glabājas dzīlē, līdz kurai vēl neviens nav ieniris.

            Dzīvnieks pazīst bailes, vienīgi cilvēks - bijību. Bai­lēs dzīvnieks trīs soda priekšā, bijībā cilvēks aiztur elpu apbrīnā. Dabiskajam, primitīvajam, dzīvniekam līdzī­gajam cilvēkam jebkura vara, pazīstama un nepazīs­tama, iedveš bailes, no kurām viņš lūko atbrīvoties, bet bijības pārdzīvojumā kulturālais cilvēks pateicīgi jauš vienīgi viņam pieejamas bagātības. Bailēs slēpjas ego­isms, bijība ir sociāla izjūta, vērsta pret otru indivīdu.

            Kas pazīst bijību, zina, ka skaistākās lietas par naudu nav nopērkamas un dziļākas ~ vārdos nav izsakāmas. Bijības noskaņojums ir svinīgi līksma nopietnība. Sim­boliski bijība izteicas galvas noliekšanā, bijības pret­stats - plecu paraustīšanā vai arī roku sabāšanā bikšu kabatās.

            Bijība jāšķir no respekta. Respektu iedveš autoritā­tes un likums, bijību - izauklē sirds. Ar pavēlēm to nevar panākt, tāpat kā nevienam nevar pavēlēt mīlēt.

            Bijības būtība - godāt un saudzēt ne tikai to, kas ir derīgs, ne tikai to, no kā mums nāk praktisks labums. Kur godā tikai to, kas ir derīgs, - brūk kultūra. Balsto­ties derīguma principā, mēs nekad nevarēsim saprast, kādēļ darbdienās tukšās baznīcas nevar izlietot par ēdienu veikaliem un plašās kapsētas - par sporta lauku­miem. Kultūra sakņojas apziņā, ka ir vajadzīgs arī tas, kas nav derīgs. Grieķu vāze glabājama, kaut viņā putru nevar izvārīt, un Brīvības piemineklis ir neaizskarams, kaut ari trūkst akmeņu ceļu un māju būvei.

            Kur bijība zūd - iestājas haoss un nihilisms.

            Bijība sakņojas distancēšanās izjūtā. Daba netaisni izdala savas dāvanas, un kultūras jēga ir, lai tie, kam izcilu dāvanu nav, tās palīdzētu sargāt tiem, kam šīs dāvanas ir. Pati daba ir gribējusi distancēšanu, tā atšķir vienu būti no otras. Pati daba ir pret nivelēšanos. Kāda distance ir bišu stropā starp darba biti un māti! .... Ielūkojie­ties bišu stropā: bišu māte cita nekā nedara, kā Jauj sevi barot un dzemdē pēcnācējus. Citi likumi vada darba bišu dzīvi. Ir darba bites, kas izstrādā vasku - simbo­liski runājot - gaismas radītājas, un atkal bites, kas vāc medu, un vēl citas ir arhitektes, matemātiski aplēsto šūnu veidotājas. ...

            Kas pazīst bijību?

            Ir daži smalki stīgoti cilvēki, kas jau piedzimst ar bijības izjūtu, bet daudzi nomirst, to nejutuši. Kā pie­dzimst cilvēki, kam dabiska tieksme rokas salikt lūgšanā, tā ir cilvēki, kas piedzimst ar tieksmi pirkstus savilkt dūrē. Ir cilvēki, kas nav apmeklējuši augstas skolas, bet zina, ka Brāļu kapos nerunā par speķa cenām, un ir tādi, kam mājās pie sienas karājas vairāki iestikloti

diplomi, bet viņi pie altāra svecēm aizkūpina papirosu. Bijība, tāpat kā muzikalitāte, lielā mērā var būt iedzimta, bet tas - izņēmuma gadījumos. Lielā mērā tā ieaudzi­nāta ģimenē un skolā. Ja sastopam cilvēku, kas dziļi prot noliekt galvu un neatrisināma noslēpuma priekšā klusē, mēs neviļus jautājam: kas bijuši viņa ceļa rādī­tāji, kur viņš audzis?

            Lūkosim tagad skicēt, kādas pamatīpašības rakstu­rīgas bijīgam cilvēkam. Lai pārdzīvotu bijību, ir jāpazīst, pirmkārt, svētums, kaut kas augstāks nekā pats cilvēks. Ir cilvēki, kas par visu runā, it kā pašam Dievam būtu stāvējuši klāt sešās radīšanas dienās. No tiem gaidīt bijību nozīmētu to pašu, kā kurlam spēlēt "Mēnesnīcas sonāti". Un, otrkārt: bijību spēj izjust tikai spēcīgs cil­vēks. Vājais, noliecot galvu, baidās, ka viņš pakritīs un vairs nespēs piecelties, bet spēcīgais zina, ka viņš, pa­klanoties dižgaram, pats izaugs lielāks. Un, treškārt: bijīgs spēj būt tikai pateicīgais cilvēks, kas lielo un daiļo nesa­ņem kā kaut ko pasu par sevi saprotamu, bet kā dā­vanu. ...

            Mūsu tautasdziesmas pazīst bijību pret to, kas ir augstāks nekā pats cilvēks, bijību pret labo arāju, bā­riņu aizstāvi, sirdsskaidrības sargātāju - balto Dieviņu, tāpat - pret likteņa licēju Laimu, pret -Sauli, kuras mīļums salīdzināms vienīgi ar mātes mīļumu. Senais latvietis paēdis, padzēris, neaizmirst Dievam godu dot, viņš zina, ka, Dievam ienākot istabā, jāklusē, Dievu un Laimu gaidot, tīri jānoslauka ceļš:

            Protiet kaunu, jaunas meitas, Lasāt kokus no celiņa, Dieviņš jāja, laime brauca, Pakrīt laimes kumeliņi.

(1073, 1)

            Bet šais un līdzīgās dziesmās nav tās milzīgās dis­tancēšanās, kādu vērojam pie citām tautām, ja tās dzied par Dievu - starp bijības jutēju un to, kam bijība vel­tīta. Latvietis Dieva un Saules vārdu lieto deminutīvā: tik tuvus un mīļus viņš tos jūt. Bijības veidam, kas godā to, kas ir varenāks nekā pats cilvēks, jāpieskaita arī bijība pret darbu, daiļumu un sevišķi dzīvību. Nav daudz tādu tautu, kas, Aizsaulē aiziedamas, turpinātu zemes virsū strādāto darbu. Laikam gan tikai senlatvietis arī aiz paradīzes vārtiem gana lopus, auž, sēj un ar. Sen­latviešu ētikas principi ir apbrīnojami skaidri: labs ir tikai tas cilvēks, kas dara darbu, bet apbrīnojams tas - mēs šodien teiktu: personība — kas veic daiļu darbu. Ļoti liels ir to tautasdziesmu skaits, kur izpaužas bijība daiļuma priekšā, vienalga, vai tas būtu stāva, tērpa, dziesmas vai dabas daiļums. Ļauni cilvēki skauž, bet labi cilvēki kopā ar Dieviņu priecājas par "greznām dziesmām" un baltām zeķēm, kas koši mirdz zem mel­najiem lindrakiem. Un, ja daiļais augums un daiļais tērps vēl saistās ar derīguma priekšstatiem (daiļais augums liecina par veselību, daiļais tērps - par čaklumu un bagātību), tad prieks par dziesmas skanīgumu, par naudā nepārvēršamo upes vizmaino sudrabu un zeltu visskaidrāk apliecina, ka daiļums senlatvietim bija vēr­tība par sevi. Bet vēl polifonāk nekā bijība darba un daiļuma priekšā mūsu tautasdziesmās skan bijība dzī­vības priekšā. Vienīgi, cik man zināms, latviešu un leišu valodā vienam un tam pašam dzīvības jēdzienam ir trīs apzīmējumi: dzīve, dzīvība un mūžs. Šī izteiksmes ba­gātība vien jau liecina, cik sīksti un bijīgi latvietis turas pie dzīvības: kam vislielāko uzmanību pievēršam, ko visvairāk mīlam, tam veltījam visdažādākos vārdus.

            Citu godāšanu, kas izpaužas bijībā pret līdzīgu būti, mēs mūsu tautasdziesmās samērā reti sastopam, jo lat­vietim, savrupniekam, viensētniekam, kam iekšēja nepie­ciešamība dzīvot par sevi, darīt kaut ko par sevi, es - tu problēma, sociālā problēma, ir pasveša. Bijība pret tuv- cilvēku izpaužas tais nedaudzajās dziesmās, kur labs labam krēslu dod, cits citam godu dod, novēl laburītu. Dievpalīgu:

Puisis puisam godu deva,        Nosaņēma cepurīti. (6591)

Vai arī:

Es nebiju tiki lepns, Kā tie citi tēva dēli, Nosaņēmu cepurīti, Līdz zemei klanījos. (13207)

            Bijība pret sev līdzīgu cilvēkā izpaužas brāļa labvē­lībā pret māsu-un otrādi. Brālis pats iet kājām, māsai atdevis savu zirgu, lai nesamirktu māsiņas ielociņi. Kopā izbraucis ar māsu, viņš aptur zirgu, lai māsiņa varētu pušķoties baltiem ievas ziediem. Brālis ir stip­rāks par māsu, tādēļ viņš jūt pienākumu viņu aizsargāt un iepriecināt. Visskaistāk māsas. godināšana izskan dziesmā:

Protiet kaunu, sveši ļaudis, Celieties kājiņās, Nu ienāca mūs' māsiņa, Kā ieviņa ziedēdama.

(18 893)

Šo dziesmu pieminot, neviļus mostas jautājums, cik šodien ir tādu brāļu, kas aicina svešus ļaudis piecelties kājās tikai tādēļ vien, ka ienākusi māsa?

            Senais latvietis pazīst arī bijību sevis paša priekša, bet ne tik lielā mērā kā bruņinieku tautas, kur par goda aizskārumu maksāja ar dzīvību. Dainās ir dziesmu virkne, kur apdziedāts pašu gods, goda dārgums, goda slava. Tautumeita, apzinādamās savu godu, lepni saka:

Runāj't, ļaudis, kā jums tīk, Es savā godinā.

Te bijība pret sevi, gods, ir neredzamais vainags, kas grezno tautumeitu. Tās ir skaistas atsevišķas dziesmas, kuru motīvs nav dainu vadmotīvs. Tāds ir nevis bijības veids, saistīts ar apbrīnu vai pašapziņu, bet bijības veids, saistīts ar līdzjūtību: smagos latviešu dzīves apstākļos uzplaukusi karitāte kā balta, skurbīgi smaržīga puķe melnajā meža ēnā. Runājot par kādas tautas tikumiem un netikumiem, jāšķir pirmatnējās īpašības no vēstures gaitā iegūtām. Lēnprātība ir arāja tikums, ...

            Tā nežēlība, ko mēs šodien pazīstam latviešu tautā, dainās nav apdzie­dāta. Asiņainus varoņdarbus, asinsupes, kas tik plaši plūst "Kalevalā", mūsu tautasdziesmas nepazīst. Tautu dēls gan dzied: "Labāk mani karā kāva, nekā ceļa ma­liņā," bet latvietis pazīst tikai aizstāvēšanās, nevis uzbru­kumu karu. Karš latvietim nav patīkama nodarbība, nav raiba, tīkama dēku virkne, bet nopietns pienākums. Arklus pārkaļ zobenos, ja ienaidnieks apdraud tēvuzemi, bet, tikko tas padzīts, zobenus pārkaļ atkal arklos. Tau­tasdziesmu sacerēšanas ziedu laiks noslēdzies 15. un 16. gadsimtā, un, raksturojot latviešu tautu, pamatojo­ties uz dainām, jāatzīst, ka līdz minētajam laikam nežē­lība latviešu tautā vēl nebija viena no markantām īpašībām.

            Un tagad lūkosim dziļāk ieskatīties īpatnēji latviskā bijībā, kas reizēm nav. atšķirama no līdzcietības. Ja runa ir par to, ka nav jālauž bērza galotne, tad te cieši saskaras līdzjūtība ar bijību. Grūti teikt, vai vairāk cieš līdzi kokam, vai „arī izjūt cieņu pret koka košumu. Ja tautumeita, lūdz, lai govis gan ēstu, bet nesamītu zaļo zāli, ja viņa lūdz balto āboliņu neaugt ceļa maliņā, lai bajāri, garām braucot, to nesakapātu pātagām, ja par - negodnieci sauc tautumeitu, kas biti met ūdenī, tad šais un līdzīgās dziesmās vēl varētu teikt, ka līdzjūtība dibi­nās derīguma principā - samīta zāle, sakapāts āboliņš vairs lāgā neder barībai, bites nāve mazina medus ražu - bet tīra bijība un līdzjūtība bez jebkuriem utilitāriem motīviem izpaužas tajās tautasdziesmās, kas aizsargā nevienam nevajadzīgo melno vabolīti:

Ai, melnā vabolīte, Pagriez ceļu arājam: Arājam smagas kājas, Pilnas smilšu piebirušas.

Ir pazīstama kāda mandžūru teika, kas stāsta, ka bērni savus darbam vairs nederīgos vecākus ieceļ raga­vās un aizvelk dziļi mežā. Mūsu tautasdziesmas ir pret­stats Šai mandžūru pasakai. Līdzjūtība, dibināta bijībā pret bārenīti, nabagu un vecu cilvēku, ir motīvs, kas mūsu 60 000 tautasdziesmās visbiežāk atkārtojas. Bārenītes asaras maksā zelta gabaliņu, tās krīt Dieva klēpī. Labs cilvēks godā labo cilvēku, bet Dievs neaizmirst nabagu:

Labs labam krēslu cēla, Kas pacēla nabagam? Dievs pacēla nabagam, Ir nabaga bērniņam.

(31 224)

Aizkustinošas ar savu ētisko cēlumu ir tās tautas­dziesmas, kas dzied, ka vecais cilvēks jāņem pie rokas un jāved apkārt ne jau bezdibenim, bet peļķei, lai nesa­mirktu vecā cilvēka kājas, ka vecs cilvēks jāsēdina labākajā krēslā, ka, vecam cilvēkam ienākot istabā, jāceļas kājās. Bijība pret vecu cilvēku saplūst kopā ar patei­cības izjūtu: "Atsēdies, atpūties, Mana veca māmuliņa, Gan tu biji piekususi, Mani mazu auklēdama.(3153)

Es vecam nesmejos, Priekšā man tās dieniņas; Ņemu vecu pie rociņas, Atsēdinu krēsliņā.

(27 276)

Ja man būtu jānosauc dziesma, kurā vislielākā mērā izsakās latviešu tautas ētoss, dziesma, kas manī skanējusi, rakstot "Dzīves vilcienu" un izveidojot galveno varoņu - Maijas un Dr. Aļņa tēlus, es minētu šo:

Audz, māsiņa, gana skaista, Nemin cita kājiņām.(5485)

Es sakūru skala guni Liela ceļa maliņā, Lai sildās tie bērniņi, Kam nav tēva, māmuliņas.

(4008)

Kas citus samin kājām, pats sevi samin, tā iznīcinā­dams Dieva dāvāto daiļumu. Šī doma atradusi atbalsi mūsu tautā visvairāk iecienīto rakstnieku darbos. Kā smeldzīga melodija tā izskan Poruka dzejā, Skalbes pa­sakās tā ietverta gaišās, impresionistiskās ainās, Raiņa mākslā tā ir kalta tvirtā atziņā: "Nesamin citus un tu celsies pats." Šis motīvs nav zudis arī mūsu jaunākajā lirikā: Zinaīdas Lazdas pasaulē, kas "liega margo kā māsa", dadzis, kode un ūdensblusa nav izslēgti no dze­jas loka, ap sīkām, pelēkām, ikdienībā nonicinātām un noniecinātām lietām viz maza daiļuma varavīksne. Un Andrejs Eglītis - lai tikai minētu otru visvairāk iecienīto tagadnes liriķi - savā Kantātē lūdz: "Neliec, Dievs, asi­nīm asinis mazgāt no latviešu zemes." Latviešu pasau­les uzskatā dižums nav vienojams ar asiņainību.