Par varu. Dažādu autoru spriedumi.

Konspekts

Konspektēja O.Rode

Mišels Fuko Patiesība  vara  patība

Fuko formulē ka musu sabiedrībā valdošo attiecību zināšanas — vara analīzi. Viņa darba pamathipotēze varētu būt šāda: tas varas attiecības, stra­tēģijas un tehnoloģijas, kuras mūs veido, mūs caurvij un mūs darina, ir zināšanu un patiesības veidojumu pavadītas, atļautas un radītas, šie nepieciešamie veidojumi varas attiecības nostip­rina kā pašsaprotamas, dabiskas un vienlaicīgi dara tas nemanā­mas.Tas, ka tā ir vara, kura valda, kuru akceptē, ir tāpēc, ka tā nevalda pār mums kā spēks, kas saka «nē», bet gan patiesībā caurauž struktūras, rada lietas, dod prieku, veido zināšanas, izraisa diskusiju; to jāuzskata par pro­duktīvu tīklu, kas caurauž visu sabiedrības kopumu, daudz vai­rāk nekā par negatīvu instanci, kuras uzdevums būtu tikai iegro­žot.

 Šīs jaunās metodes tajā pašā laikā ir daudz efektīvākas un ekonomiskākas (daudz lētākas, rezultātā mazāk ris­kantas, mazāk jūtīgas pret iebildumiem vai pretestību) nekā me­todes, kas tika izmantotas līdz tam un kas balstījās uz vairāk vai mazāk piespiedu tolerances (no vispāratzītām privilēģijām līdz endēmiskai kriminalitātei) un dārgas izrādīšanās (varas skaļu un nepārtrauktu uzstāšanos, kuras visvardarbīgākā forma bija «parauga», tātad izņēmuma, sods) maisījuma

 Valsts attiecībā pret varas tīklu, kurš caurauž cilvēkvienības, seksuali­tāti, ģimeni, izturēšanos, zināšanas, tehnikas utt., ir virsstrukturāla un šīs attiecības var izteikt sakarībā noteicējs-nosacītais attiecībā pret sava veida metavaru, kura galvenokārt ir būvēta ap zināmu daudzumu aizlieguma funkcijām. Taču mans mērķis ir parādīt, ka metavara ar aizlieguma funkcijām var pastāvēt tikai tādā mērā, cik tā sakņojas daudzveidīgu, nenoteiktu varas attiecību rindā, kura ir šo negatīvo varas formu neatņemams pamats.

 Tas, kas mani visvairāk iespaido jau­najās varas tehnoloģijās, kuras ieviesa, sakot ar XVII, XVIII gad­simtu, ir to vienlaicīgi konkrētais un precīzais_ raksturs, to iedarbība uz daudzveidīgo un dažādo realitāti Feodala tipa sabied­rībā vara funkcionēja caur zīmēm un nodevām. Uzticības zīmes kungam, rituāli, ceremonijas, utt., un nodevas, medības, kari utt. Sākot ar XVII, XVIII gadsimtu vara saka izpausties caur ražo­šanu un nodokļiem. No katra indivīda viņa dzīves laika bija jā­iegūst ražīgs nodoklis. Un tādēļ bija nepieciešama īsta varas iemiesošanās tajā nozīmē, ka tai bija jānokļūst līdz individuālai vienībai, viņa darbībai, nostājai, ikdienas rīcībai. Tā radusies skolas disciplīna, kura padarīja bērna ķermeni par ļoti sarežģītu manipulāciju un nosacījumu objektu. Bet, no otras puses, šīm jaunajām varas tehnikām, kopumā ņemot, vajadzēja uzņemties iedzīvotāju pieauguma kontroli, regulēšanu (ekonomiska sistēma, kura veicināja kapitāla akumulāciju, un varas sistēma, kura va­dīja cilvēku pieaugumu sākot ar XVII gadsimtu, ir divi savstar­pēji saistīti un nešķirami fenomeni). No tā izriet demogrāfiskās problēmas, veselības, higiēnas, mitekļa, auglības un mūža ilguma problēmas. Dzimuma problēmas politiska nozīmība jāsaista ar faktu, ka dzimums atrodas ķermeņa disciplīnas un iedzīvotāju kontroles saskarsmes vietā.

 Te mēs varam atbildēt tūlīt, vadoties pēc vairākiem mūs­dienu pētījumiem: būtībā vara ir tas, kas apspiež. Tā apspiež dabu, instinktu, šķiru, indivīdu. Mūsdienu diskursā šī definīcija, kura saka, ka vara ir tas, kas apspiež, atkārtojas simtiem reižu, bet pirmais to ir teicis Hēgelis,

 Fuko formulē ka musu sabiedrībā valdošo attiecību zināšanas — vara analīzi. Viņa darba pamathipotēze varētu būt šāda: tas varas attiecības, stra­tēģijas un tehnoloģijas, kuras mūs veido, mūs caurvij un mūs darina, ir zināšanu un patiesības veidojumu pavadītas, atļautas un radītas, šie nepieciešamie veidojumi varas attiecības nostip­rina kā pašsaprotamas, dabiskas un vienlaicīgi dara tas nemanā­mas.

PROF. DR. PAULS JUREVIČS VARIĀCIJAS PAR MODERNO CILVĒKU

Vara un sevišķi nekontrolēta vara jau vispār, kā bieži atzīmēts, samaitā cilvēkus,

Vai baudkāre, varas kāre, mantkārība, kas visas ir pamatā mūsu gan kapitālistiskām, gan nekapitālistiskām dzīves iekārtām, nav bez kritikas pieņemti tumši irracionāli spēki un vai tieši tie bieži nerada vislielākos noziegumus pasaulē, tik lielus, ka daudzi nedrīkst tanīs nemaz atzīties?

. Zinātne un technika ir pagājušos gados ievērojami progresējusi, - bet tai pašā laikā arī oligarchijas un despotisma politiskā un ekonomiskā vara ir centrālizējusies.

. Modernās technikas ietekmē it sevišķi nesamērīgi ir pieaugusi lielo valstu vara. Agrāk lielām valstīm to lielums un plašums bija lielā mērā kavēkļi: tām nebija līdzekļu koncentrēt savu lielo potenciālo spēku kādā noteiktā vietā un tur uzturēt to. Modernā technika tām tagad šos līdzekļus ir devusi.

Bet arī neatkarīgi no varmācības līdzekļiem, ko technika ir devusi rokās varas turētājiem un kurus tie var izlietot pret individu un tautu brīvību, arī pats techniskās produkcijas veids ir radījis apstākļus, kas smagi iespaido cilvēka cieņu

Dabas uzvarēšanai, mantu ražošanai, saimnieciskai darbībai īsti vajadzēja būt tikai līdzekļiem cilvēka, viņa specifiskās dzīves un cieņas veidošanai. Bet ir noticis tieši otrādi. Akli risinot konsekvences, kādas prasīja pievēršanās pasaulīgai dzīvei, aizklājot acis uz cilvēka dabas daudzpusību, mūsu dzīve visus šos gadsimteņus ir slīkusi vienmēr lielākā materiālismā, - bauda, vara, nauda - vispār materiālas vērtības un to ražošanas organizācija ir padarīta par pašmērķi un cilvēks tikai par līdzekli tam.

    Arī te norisinās procesi, kas ved pie individa dabiskās dzīves, dabisko tieksmju un centienu un līdz ar to arī brīvības ierobežošanas. Arī te individa garīgās spējas - kā intellekts, tā jūtas un morāle - tiecas standartizēties un pielīdzināties kopējai masai, līdz ar to neizbēgami degradējoties un kļūstot neauglīgas. Bet te šis process netiek vadīts ar pātagu un piespiešanu, bet tam ir atļauts noritēt dabīgā gaitā, un pret to, ja grib, iespējams cīnīties un tanī iespējami daudzi izņēmumi, - un tā ir šī radikālā izšķirība, kas, par spīti dažādām analoģijām un līdzībām, rada milzīgo izšķirību starp dzīvi šaipus un viņpus ,,dzelzs priekškara", - izšķirību ne mazāku kā starp debesīm un elli.

Bet arī te, pirmkārt, vajadzētu morālu principu, kas ierosinātu šādu darbību un dotu tai ētiski vērtīgu formu

Un tam vien jau bija ne tikai teorētiska, bet jau arī svarīga morāliska nozīme: ja bez materiālām vērtībām tiek ieraudzītas arī vēl kādas citas, kas īsti ir augstākas par tām, tad tas vien jau spēj remdināt pieķeršanos šīm materiālām vērtībām un padarīt mazāk asu un mežonīgu cīņu ap tām. Ja tā jau pats dvēseles dzīves atklāšanas un tās nozīmes izcelšanas fakts varēja iedarboties kā pozitīvs kultivētajā faktors, tad šāda ietekme tika vēl nesalīdzināmi pastiprināta ar to, kādos nolūkos šai dvēseles dzīvei piegrieza vērību.

Šinī ārkārtīgā nesamērībā starp milzīgo ārējo spēku un niecīgo morālisko attīstību, tad arī pastāv viss mūsu laikmeta traģisms un tās ārkārtīgās, ar nāvi draudošās briesmas, ko tas nes sevī. Mūsu rokās ir nākuši briesmīgi ieroči, tik briesmīgi, ka ar tiem var nedaudzās dienās iznīcināt kaut vai pusi no cilvēces, - katrā ziņā visu pilsētās dzīvojošo civilizēto cilvēci, - bet mūsu dvēseles ir palikušas nelaimīgu apsēstu cilvēku dvēseles, kā tās raksturo modernā dziļumu psīcholoģija.

    Senajiem grieķiem, arī morāliski visaugstāk stāvošajiem, tuvākmīlestības tikums bija svešs, nemaz jau nerunājot par ienaidnieku mīlestību. Platons savos ideālās valsts projektos ir skarbs, ciets un bargs. Ar individa tieksmēm un ar tā patikšanu vai nepatikšanu tas nepavisam nerēķinās. Viņš grib tikai, lai valsts tās kopumā būtu iespējami stabila un spēcīga, un tāpēc tanī jāvalda īsti militārai disciplīnai, kas nepazīst nekāda maiguma, un tās gars būs kara nometnes gars.

Ja cilvēka augstākā vērtība ir viņa morāliskā vērtība, t.i., viņa spēja labprātīgi un par spīti šķēršļiem darīt labu, tad tā ir nepieciešami saistīta ar viņa brīvo gribu. Bet brīva griba ietver iespēju arī novērsties no labā ceļa un pievērsties ļaunumam: augstākā vērtība tā vienmēr ir saistīta ar risku, ar briesmām, - cilvēka spēja iegūt augstāku cieņu ir nepieciešami saistīta ar viņa spēju krist arī morāliskā nevērtībā, grēkā un noziegumā.

Daudz atkārtots un dziedāts, mātes ,,gudrais padomiņš" pārgāja dziedātāju asinīs un tā veidoja tautas morālisko mugurkaulu.

Praktiski tas nozīmēja, ka bija notikusi atsacīšanās no visiem demokrātijas principiem, ka bija proklamēta šauras vadošas kliķes diktatūra, bija atzīta nežēlīga pretinieku iznīcināšana, vārdu sakot - visi līdzekļi, lai cik amorāli un zemi tie būtu (piem., meli, krāpšanas, atklātas un slepenas slepkavības u.t.t.), bija labi, ja tik tie veda pie mērķa. Šis moments bija traģisks un briesmīgām sekām bagāts, jo atklāti ienesa amorālo momentu pasaulē. Bez šaubām, ar cēliem mērķiem allaž visos laikos tikuši attaisnoti dažreiz vispretīgākie līdzekli, bet tad vismaz no morāles neatsacījās, bet mēģināja vismaz vārdos ar to saskaņoties. Tagad turpretim uzbrukums vērsās pret pašu morāli - pret cilvēcību, pret patiesību, pret taisnību, pret brālību (tātad nevien pret kristietības, bet arī, piem., pret visiem franču revolūcijas ideāliem) un pie tam tīras varas polītikas vārdā, lai iegūtu noteikšanu par masām.

Tagad turpretim uzbrukums vērsās pret pašu morāli - pret cilvēcību, pret patiesību, pret taisnību, pret brālību

Maslovs

Galvenais priekšnoteikums ir" zinātne par ētiku "kļūst par" cilvēku daba ir laba. " Daži no vecuma veco filozofiski jautājumi varētu atrisināt, ja lūgts, pamatojoties uz jauno telpas un saistībā ar jauno apziņas - jaunā realitāte, pasaules uzskatu vai paradigma ".

Dauge  Kultūras ceļi

Vajag tikai būt pavisam un līdz galam pašam sevim, pašam

sev uzticīgam. Vajag nomest nost visu, kas nav organiski izaudzis no mūsu dzīvās, patiesās būtības pašām saknēm, bet kas iedvests no ārienes, kas ārēji patapināts no citiem, uzspiests, uztiepts no svešas varas.

Mēs varam ticēt un mums jātic, ka cilvēks lielā mērā var atsvabināties no materiālās zemes mechaniskās varas, ka, jo spēcīgāka un autonomāka viņa garīgi tikumīgā dzīve, jo spēcīgāk viņš

var izcelt savu garīgo „es” un tā savukārt apzinīgi darīt iespaidu uz visu ārējās dzīves

gaitu.

Jo varmācīgāka līdz šim ir bijusi dzīve, jo lielāka nozīme viņā līdz šim ir bijusi

rupjai varai un...

Rainis

Rainis J. (1993). Runas un intervijas. Rīga: Zvaigzne;

RUNA

SOCIĀLDEMOKRĀTISKĀS JAUNATNES SAVIENĪBAS

RĪGAS NODAĻAS BIEDRU VAKARĀ

1920. VAI 1921. GADĀ

Jaunie ideāli

Grieķu lielā augstā māksla sabruka pret tikumisko ieskatu, ka vergs ir cilvēks. Māksla pagrimst, un kristiāniskā ideja sagrāva Romas valsti.

Tas, ka jaunās valstis varēja sagraut Grieķiju un Romu, tas pierāda, ka šīs valstis nebij vairs tik augstu, kā viņām vajadzēja būt. Pamatā tam, ka šīs valstis grima, ir ētikas trūkums.

Te ir piemērs, cik liels pamats ir ētikai. Netaisnība sociālā ziņā atriebās un sagrāva šo kultūru.

REFERĀTS PAR EIROPAS KULTŪRU STRĀDNIEKU

7. KULTŪRAS SVĒTKOS 1926. GADA 12. JŪNIJĀ

Eiropas kultūra

Ētiskajam jānāk no cilvēka paša iekšienes. Ja tā ir uzspiesta morāle, tad velti nes ētikas vārdu.

RUNA PIRMĀS SAEIMAS 5. SESIJAS 11. SĒDĒ

1924. GADA 16. MAIJĀ

Ar varas dievināšanu stāv sakarā arī fašisms. Arī tā ir tāda parādība, par_ kuru izglītotā zemē nevajadzēja būt runa. Varas dievināšana pamanāma ne tikai saimnieciskā sabiedrība, bet arī garīgā sabiedrībā. Mums varas cienīšana i r p a r a s t a arī presē. Inteliģences spēks pastāv viņas gara, tātad viņas ieroči un līdzekļi ir tikai garīgi un ne varas līdzekļi.

RUNA LSDSP 9. KONGRESĀ 1924. GADA 17. APRĪLĪ

Partijas 20 gadu

Vai iet pa varas ceļu vai miera, kultūras ceļu.

Platons Valsts

-    Tātad vara ir tā rokās, kas valda?

-    Tieši to, mans labais draugs, es gribu teikt: visās pilsētās par taisnīgu atzīst pastāvošai valdībai izdevīgo, bet tās rokās ir vara, un tam, kas pareizi spriež, jāsecina, ka taisnīgais ir viss tas, kas izdevīgs stip­rākajam.

Loks par cilvēka esības sapratni

 Otrkārt, vēl viens iemesls, kas ētikā sagādā grūtības, i r tas, ka parasti morāles idejas ir daudz sarežģītākas nekā figūru idejas, kuras parasti apskata matemātikā.

Aristotelis Nikodima ētika

Aristotelis uzskata, ka ētiskajā aspektā daudz kas atkarīgs no cilvēka paša, jo «mūsu varā ir būt tikumīgiem vai netikumīgiem» (III, 7). Saskaņā ar filozofa koncepciju tikumi nerodas no dabas, taču arī ne pret dabu.

Daba mums tikai dod iespēju iemantot tikumus. Tādēļ Aristotelis tikumus raksturo kā slavējamu iegūtu dvēseles īpašību. Ētiskos tikumus, proti, spēju apvaldīt savus afektus, mēs gūstam no paraduma; dianoētiskos tikumus

— gudrību, mākslu kā meistarību utt. mēs iemantojam mācīšanās rezultātā. Tādēļ, kā norāda Aristotelis, ikviens zināmā mērā ir vainīgs par savu raksturu.

Mūsu varā ir tikumība un gluži tāpat arī netikumība. Tajos gadījumos, kad mūsu v a r ā ir kaut ko darīt, mūsu varā ir arī to nedarīt, un o t r ā d i . Tātad, ja mūsu varā ir krietna rīcība, tad mūsu

v a r ā ir arī nekrietna. Ja mēs varam rīkoties gan skaisti, g a n zemiski, tad mēs v a r am arī tā nerīkoties; tas nozīmē, mēs varam būt vai nu krietni, vai nekrietni.

... ētikas uzdevumu, proti, ētikas mērķis ir nevis teorētiska izziņa, bet darbība, izvirza konkrētu jautājumu par to, kā cilvēki var kļūt krietni.

Tolle Tagadnes spēks

Patiesība ir tā, ka vienīgā pastāvošā vara ir pašreizējais mirklis — tas ir jūsu Tagadnes spēks.

Padodoties esošajam un pilnībā atrodoties Tagadnē, pagātnei vairs nav nekādas varas. Jums tā vairs nav vajadzīga. Atslēga ir esība. Atslēga ir Tagadne.

Tolle Jaunā pasaule

Bailes, alkatība un varaskāre ir psiholoģiski motivējoši spēki, kas veido pamatu ne tikai karam un varmācībai starp tautām, ciltīm, reliģijām un ideoloģijām, bet arī rada nepārtrauktu konfliktu personiskās attiecībās.

Pagātnei nav varas apturēt tevi būt esošam pašlaik.

Sarmīte Lasmane Normas un vēlmes saikne ētikā

Skaidrīte Lasmane Normas un vēlmes saikne ētikā

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 2005. 687. sēj. FILOSOFIJA, 54.–66. lpp.

Ētiskais ideāls vienlaikus ietver divas it kā savstarpēji nesavienojamas ievirzes – vēlamību

un nepieciešamību. Tas atzīts par iespējamu īstenību, kura vienlīdz vajadzīga (un to pamato ētika), kā arī vēlama, tāpēc ka pamatoti nepieciešama un vajadzīga.

Pamatojums vēlamības un nepieciešamības savienībai rasts ideāla jēgas un vērtības

atzīšanā.

Pat absolūtas idejas gadījumā ētika norāda uz saikni ar praktisku darbību, kurā var vismaz tuvināties augstajam ideālam. Ētika veido ideālu realitāti kā jēgpilnu iespējamību, nevis absurdu, kaitīgu, pašmērķīgu fantāziju. Vērtības jēdziens ietver vajadzīgu un vēlamu potencialitāti.

Ētikas ideālais komponents.

Šāda klasificējoša teoriju divdabība analizēta Džordža Eduarda Mūra (Moore) darbā

«Morālās filozofijas daba»7. Tajā nošķirta praktiski īstenojama morālā jābūtība (morālais

pienākums, uzdevums) no ideālās orientācijas, kurai piemīt zināma nerealizējamība

vai pat pašvērtība.

Liela ietekme minēto priekšstatu radīšanā ir Mišelam Fuko un viņa izteiksmīgajai

varas tehnoloģijai, kurā morāle atzīta par vienu no varas un disciplīnas sistēmām, kas

pretendē uz likumības diskursu un pieļauj/nepieļauj kādas rīcības praktizēšanu. «Seksualitātes

vēsturē» morāle kā sociālas varas forma nošķirta no ētikas jeb pašrūpes.

Рубинштейн С.Л. (2012) Человек и мир. Санкт-Петербург: Питер.

 Этика, включенная в онтологию, есть выражение включенности нравственности в жизнь. Это значит, что добро (вообще нравственность) должно быть рассмотрено не только в аспекте характера отношений к другим людям, но и как содержание жизни человека*. На вопрос же о смысле жизни каждого человека нельзя ответить, указав только на то, что этот человек делает для других людей (любовь к другим, добро или зло по отношению к другим). Смысл жизни каждого человека определяется только в соотношении содержания всей его жизни с другими людьми.

Этика в широком смысле слова - в отличие от морали в узком - это вопрос о полноте человеческой жизни в отношении к полноте бытия - в большом смысле как проблема внутреннего бытия человека и его отношение к миру и другим людям.

Бегство от свободы Э  Фромм

В какой-то степени это верно, поэтому мы относим власть над природой к позитивной стороне развития индивида, о которой вовсе не хотим забывать. Но хотя человек достиг замечательных успехов в господстве над природой, общество оказалось не в состоянии управлять теми силами, которые само же и породилою

Но он отчужден от продуктов своего труда, он больше не хозяин построенного им мира, наоборот, этот мир, созданный человеком, превратился в хозяина, перед которым человек склоняется, пытаясь его как-то умилостивить или по возможности перехитрить. Своими руками человек сотворил себе бога. Кажется, будто человек действует в соответствии со своими интересами; на самом же деле его целостная личность, со всеми ее возможностями, превратилась в орудие, служащее целям машины, которую он построил собственными руками. Человек тешится иллюзией, будто он является центром мира, но при этом он проникнут тем же гнетущим чувством ничтожности и бессилия, какое его предки испытывали перед богом, осознавая это чувство.

Конкретные связи одного индивида с другим утратили ясный человеческий смысл, приобрели характер манипуляций, где человек используется как средство. Во всех общественных и личных отношениях господствует закон рынка.

Их отношения таковы, что оба являются друг для друга лишь средством достижения цели, каждый является для другого лишь орудием, инструментом.

Не только экономические, но и личные отношения между людьми приобрели тот же характер отчуждения; вместо человеческих отношений они стали напоминать отношения вещей.

Чем меньше он чувствовал, что он "кто-то", тем больше нуждался в собственности. Если у индивида не было собственности или он ее терял, то ему недоставало существенной части нормального "я", его не считали полноценной личностью ни другие, ни он сам.

Другие факторы, на которые опиралось "я",- это престиж и власть. Частично они были производными от обладания собственностью, а частично являлись прямым результатом успеха в сфере конкуренции. Восхищение других людей и власть над ними укрепляли ту поддержку, которую давала собственность, составлявшая опору неуверенного индивида.

Эти факторы, поддерживающие ослабленную личность, необходимо отличать от тех, о которых шла речь в начале главы: от действительной экономической и политической свободы, возможностей личной инициативы, развития просвещения. Эти последние факторы на самом деле усиливали личность и вели к развитию индивидуальности, независимости и рациональности.

Там, где побеждает монополистический капитал, с экономической независимостью большинства уже покончено.

- все это лишь отдельные черты того общего положения вещей, при котором индивид противостоит не зависящим от него огромным величинам, ощущая себя песчинкой в сравнении с ними. Все, что он может,- это "пойти в ногу", как марширующий солдат или рабочий у конвейерной ленты. Он может действовать, но чувство независимости и собственной значимости он потерял.

. Они не могут без конца влачить бремя "свободы от"; если они не в состоянии перейти от свободы негативной к свободе позитивной, они стараются избавиться от свободы вообще. Главные пути, по которым происходит бегство от свободы, - это подчинение вождю, как в фашистских странах, и вынужденная конформизация, преобладающая в нашей демократии.

Но право выражать свои мысли имеет смысл только в том случае, если мы способны иметь собственные мысли; свобода от внешней власти становится прочным достоянием только в том случае, если внутренние психологические условия позволяют нам утвердить свою индивидуальность. Достигли ли мы этой цели?

Говоря о двух значениях свободы для современного человека, мы показали, как экономические условия усиливают изоляцию и беспомощность индивида в наше время. Говоря о психологических результатах, мы показали, что эта беспомощность приводит либо к особому роду "бегства", характерному для авторитарной личности, либо к вынужденному конформизму, вследствие которого индивид превращается в робота, теряет себя, но при этом убежден, что он свободен и подвластен лишь собственной воле.

Важно осознать, до какой степени наша культура питает эту тенденцию к конформизму, даже если и существуют выдающиеся примеры обратного. Подавление спонтанных чувств - а следовательно, и подлинной индивидуальности - начинается очень рано, по существу, с самого начала воспитания ребенкаю

Это не значит, что любое воспитание неминуемо приводит к подавлению спонтанности; если подлинной целью воспитания является полноценное развитие ребенка, развитие его внутренней независимости и индивидуальности, этого не происходит. При таком воспитании может возникнуть необходимость в каких-то ограничениях, но эти временные меры лишь способствуют росту и развитию ребенка. Однако у нас воспитание и образование слишком часто приводят к уничтожению непосредственности и к подмене оригинальных психических актов навязанными чувствами, мыслями и желаниями. (Напомню, что оригинальной я считаю не ту идею, которая никогда никому не приходила на ум; важно, чтобы она возникла у самого индивида, чтобы она была результатом его собственной психической деятельности, то есть его мыслью.)

Кроме того, уже на ранней стадии воспитания ребенка учат проявлять чувства, которые вовсе не являются его чувствами. Его учат любить людей (обязательно всех), учат быть некритично дружелюбным, улыбаться и т. д. Если в процессе воспитания в детстве человек "обломан" не до конца, то впоследствии социальное давление, как правило, довершает дело.

. Подавляется (и замещается псевдочувствами) широкий спектр спонтанных эмоций.

В нашем обществе эмоции вообще подавлены. Нет никакого сомнения в том, что творческое мышление - как и любое другое творчество - неразрывно связано с эмоцией. Однако в наши дни идеал состоит как раз в том, чтобы жить и мыслить без эмоций. "Эмоциональность" стала синонимом неуравновешенности или душевного нездоровья. Приняв этот стандарт, индивид чрезвычайно ослабил себя: его мышление стало убогим и плоским. Вместе с тем, поскольку эмоции нельзя подавить до конца, они существуют в полном отрыве от интеллектуальной стороны личности; результат - дешевая сентиментальность, которой кормятся миллионы изголодавшихся по чувствам потребителей у кино и у популярной песенки.

Но истина нужна человеку не только для того, чтобы ориентироваться во внешнем мире; его собственная сила в значительной мере зависит от того, насколько он знает истину о самом себе.

Наивысшая сила индивида основана на максимальном развитии его личности, а это предполагает максимальное понимание самого себя. "Познай самого себя" - это одна из главных заповедей силы и счастья человека.

Другим фактором, парализующим способность к критическому мышлению, становится разрушение целостного представления о мире

При всякой спонтанной деятельности индивид сливается с миром. Но его личность не только сохраняется, она становится сильнее. Ибо личность сильна постольку, поскольку она деятельна.

Отсюда следует, что важна именно деятельность сама по себе, а не ее результат. В нашем обществе принято противоположное убеждение.

Если индивид реализует свое "я" в спонтанной активности и таким образом связывает себя с миром, то он уже не одинок: индивид и окружающий мир становятся частями единого целого: он занимает свое законное место в этом мире, и поэтому исчезают сомнения относительно его самого и смысла жизни.