Daži apsvērumi par bērnu audzināšanu

Šis materiāls sagatavots prezentācijai par bērnu audzināšanas jautājumiem lietuviešu draugiem Kauņā 2014. gada nogalē.

            Situācijas ir tik dažādas, ka neesmu gatavs dot vispārīgu recepti bērnu audzināšanā ikdienas, kādu konkrētu samilzušu jautājumu risināšanā. Gudrs ārsts nedod pārsteidzīgas receptes no pirmā acu uzmetiena, bet sākotnēji izpēta slimo, pirms kaut ko izraksta; viņš sāk ārstēt vēlu, bet izārstē, kamēr steidzīgais ārsts nonāvē slimo, māca Russo.
            Ir jāapzinās, ka bieži vien nemākulīgas audzināšanas rezultātu vairs nav iespējams labot. Varbūt var uzlikt tikai kādu ielāpu. Pat tad, kad bērns ir pareizi audzināts var parādīties problēmas, jo kā saka: ne visus Laima mazgā vienā ūdenī.
 
Vienīgais un pareizais ceļš ir dot ieteikumus topošiem un jauniem vecākiem pirms tie vispār ķeras pie savu bērnu audzināšanas.
 
Te došu dažas atziņas par bērnu audzināšanu, kuras sastopamas klasiskajā literatūrā, kā arī tautas tradicionālās kultūras tautas pedagoģijā miksējot to visu ar savu pieredzi (kaut ko būsiet jau lasījuši šīs mājas lapas citos materiālos, te tie savilkti zem audzināšanas problēmas). 
 
            Bērnu audzināšanā jāievēro viens svarīgs faktors: Dievs mums radījis dažādus. t.i., katram bērnam nepieciešama individuāla, es teiktu, unikāla pieeja audzināšanā. Un vēl kas, – šī katra unikalitāte ir nosacījums Veselumam. Viens veselums ir indivīds, viens veselums ir ģimene, viens veselums ir tauta, viens veselums ir cilvēce un tā tālāk. Šie veselumi ir svēti un ir saglabājami (forma un saturs nesaraujamas vienības). Cilvēku kā veselumu, raksturo viņa patība. Katram veselumam ir raksturīga iekšēja struktūra, kā indivīdam, tā tautai. Tai ir nāvējošas kaut nelielas izmaiņās – veselums tiek nojaukts. Atcerēsimies mūsu zināšanas kaut vai par DNS, kurās mūsu individualitāti nosaka tikai daži procenti. Pati māte daba visas vienības katrā no veselumiem ir sakārtojusi harmoniskās attiecībās un saskanīgi ielikusi vienus veselumus citos veselumos, t.i., veselums nav mehāniski saliktu daļu summa – starp visām tās daļām pastāv dzīvības enerģijas barotas, iekšēji harmoniskas, dinamiskas attiecības, kas nodrošina ne tikai tās uzturēšanu, spēju atjaunoties, vairoties, bet arī spēju evolucionēt.
           Cilvēks ir dzīvs ne tikai sevī, savās pasaules izjūtās, bet arī tajā, kas to kā emocionāli tā arī intelektuāli, kā ar prātu tā ar sirdi sasaista ar vidi, kuras veselumā tas atrodas. Tas ir veselums, bez kuriem cilvēks nevar sevi ne attīstīt, ne izteikt. Tāpēc patiesa dzīves jēga, faktiski, ir aplūkojama caur diviem komponentiem, no kuriem viens ir saistīts ar personību pašu un otrs ar vidi visplašākajā nozīmē, kurā indivīds ir aicināts sevi apliecināt. Šīs harmoniskās vienības idejas izpratne var palīdzēt rast pareizu bērna audzināšanas modeli.
 
            Svarīgi, lai bērns tiktu ieņemts mīlestībā un būtu gaidīts šajā pasaulē. To ietekmē jau grūtniecības laiks: ko klausās, ko skatās, ko runā topošā māte, ko ēd, - runāšanai, domāšanai, darbiem, ēdienam ir jābūt tīram. Ir jāpiepilda prāts un sirds ar tīrām un svētām domām, jūtām, tādējādi radot auglī "vistīrākās vibrācijas". Mūsu laiku sievietes, gaidot bērnu ir aizņemtas, skatoties televizoru, kinofilmas un citus kaitīgus saziņas līdzekļus, kas izceļ vardarbību un seksu. Rezultātā bērnos, kas piedzimst, ir attīstītas nevēlamas tieksmes. Vecāku ietekme uz bērna prātu (domām) ir ļoti būtiska. Patiesībā tā ir primārā un pati galvenā ietekme, kas veido bērna personību un uzvedības veidu. Pirmie iespaidi formē bērna domāšanas veidu vēlākā vecumā (Lendlofa). Bērniem jāredz vecāki piedodot citu kļūdas, jūtot līdzi citu sāpēm un bēdām. Bērniem nevajadzētu viņus redzēt norūpējušos, bezpalīdzīgus, neapmierinātus un saspringtus, jo, ja viņiem nav Dieva, uz ko paļauties, nav arī iekšējas spēka rezerves un drosmes to atgūt. Mājās, kurās aug bērni, tāpat kā visās mājās, jāvalda tīrībai un vibrācijām, kas ir brīvas no naida, skaudības, alkatības, spītības un liekulības. Uzturam, ko lieto bērni, ir jābūt tīram. Vecākiem, bērniem dzirdot, nav jāmeklē citu kļūdas, jāizrāda naidu vai skaudību. Bērniem klātesot, nevajadzētu strīdēties.  Paši cenšaties darīt visus mājas darbus, pakāpeniski iesaistot tajos arī bērnus. Pirmos piecus dzīves gadus bērnam jāaug pie mātes. Kad zēnam paliek pieci gadi, tad tēvam ir jāuzņemas pienākums viņu audzināt. Tēvam ir jāaudzina dēlu vairāk ar savu paraugu (piemēru) nekā ar pamācībām (Sai Baba).
  
            Nav mātes, nav arī bērns. Kurš nespēj veikt savas tēva pienākumus, tam nav tiesības būt par to. Ne kāda nabadzība, nekādi aizspriedumi neatbrīvo viņu no pienākuma pabarot savus bērnus un audzināt viņus (Russo).
          Disciplīnas noteikumi ir labi jāpārdomā un jāpiemēro attiecīgajai vecuma grupai, kuru vēlas koriģēt.
Kad bērns ir jāsarāj par sliktu uzvešanos vai pārkāpumu, neuzklūpiet uzreiz un neterorizējiet viņu ar kliegšanu. Bērniem būtu jāaug draudzīgā un savstarpējas sapratnes pilnā gaisotnē. Viņiem būtu labi jāmācās. Atpūtai arī jābūt tikumīgai un pacilājošai. Lieciet viņiem smagi strādāt, lai dabūtu lietas, ko viņi vēlas. Lai gan mīlestībai pienākas būt maigai un līdzjūtīgai, ir situācijas, kad tai jāizpaužas stingrībā. Mīlestība ir savienojama ar stingru vārdu un sodu. Māte un tēvs ir sociālās uzvedības pirmais piemērs, ko bērni redz savu acu priekšā un ko viņi mācās atdarināt. Nerādiet bērniem sliktu piemēru (Sai Baba).
            Palīdzības trūkums vai tās pārpilnība, traucē bērna attīstībā. Ideāli būtu, ka vecāki nerāda piemēru tāpēc, lai to pieņemtu, bet vienkārši ar dabīgu izturēšanos, koncentrējoties saviem ikdienas darbiem, nepievēršot uzmanību bērnam un ievērojot to tikai tad, kad tā tiek pieprasīta. Bērnam pilnīgi pietiek ar dabīgiem pieredze gūšanas apstākļiem. (Lendlofa);
          Atcerieties, ka pirms jūs iedrošināties veidot personību, jums pašiem par tādu jātop; ir nepieciešams, lai jūsos pašos būtu piemērs, kuram var sekot (Russo)
  1. Ja gribat, lai bērns kaut ko darītu, vispirms ir jāpaskaidro, kāpēc tas jādara un, otrkārt, jāiedod kaut kādi laika rāmji. Uzdevums jādod tā, lai kaut nedaudz līdz pat pusei no uzdevuma ir kaut kas pašiem jāizlemj, t.i., jāpiedāvā iespēja pašiem uzņemties atbildību vai izvēles šķietamība. Sagatavojiet tādu scenāriju ēdiena uzņemšanai, miegam, spēlēm u.c., - lai bērnam būtu izvēles iespējas.
  2. Paskaidrojiet bērnam nepieciešamību darīt to vai ko citu, tas jāveic neatkarīgi no viņa vecuma, pat tad, kad bērns vēl nerunā.
  3. Pārvērtiet komandu iespējas izvēlē.
  4. Disciplinējiet bērnu bez emociju lādiņa. Ar kliedzieniem neko no viņiem nepanāksiet, tikai nodemonstrēsiet savu vājumu un zaudēsiet. Vislabāk ir iepriekš mierīgi paskaidrot, kas notiks, ja netiks kaut kas ievērots un tad konsekventi to arī realizēt (nevis pabaidīt). Visbriesmīgākais ir ļaut šiem bērniem „jāt uz vecāku, skolotāju mugurām” – viņi ir spējīgi ātri aptvert, kā tas darāms un to izmantos. Atjaunot cieņu, šajā gadījumā ir ļoti grūti.
  5. Disciplīna panākama caur to, ka bērnam liek saprast, ka cieņai pret viņu, viņam jāliek pretī cieņa pret apkārtējiem (tas nenozīme – „staigāt uz pirkstgaliem”).
Vienmēr gaidiet arī cieņu no bērna – sākotnēji varat nesagaidīt, bet vienmēr skaļi par to bērnam pastāstiet. Sevišķi jaunām mātēm ir patiesi jāvēlas cienīt un būt cienītai – indigo bērni reaģē šūnu apziņas līmenī.
 (Pēc Kerola Lee)
Bērna pārliecība par saviem spēkiem ir atkarīga no viņam uzliktās atbildības (Lendlofa). Barbariska ir audzināšana, kura šodienu upurē nezināmai rītdienai, padara to nelaimīgu reālā tagadnes mirklī, attaisnojot to ar rūpēm par iedomātu laimi nākotnē. Nožēlojama tālredzība – padarīt cilvēku nelaimīgu tagad, cerībā padarīt viņu laimīgu pēc tam, spriež Russo;
             Bērniem ir viegli iemācīt apzināties savu iekšējo ES, kuram ir ķermenis tāpat kā ārējam veidolam.
Paškontroli veicina pašpaļāvība, pašizzināšana un pašattīstība. Ar garīgas disciplīnas palīdzību var likt cilvēkam apjaust savu iekšējo Dievišķību. Bērniem būtu jāiemāca patiesās vērtības. Tāpēc sava ES apzināšanai, sava iekšējā spēka apjēgšanai var palīdzēt iekļaušanās augstāk minētos veselumos, vidēs, rezonēšana ar tām. Tāpat nepieciešams, lai bērna vidē atrastos vecāki bērni, kuri uzdod bērnam attīstības virzienu. Tas palīdzēs bērnam apjaust nākotnes intereses. Ir jāapmierina bērna vajadzības agrīnā vecumā, lai tā nepazaudētu vēlmi būt sociāla būtne. Ģimenēm jābūt savstarpēji cieši saistītām – kā mazām sabiedriskām vienībām (es teiktu – kopienas) Bērniem, pēc iespējas, vienmēr jābūt kopā ar vecākiem – kur iet viņi, tur dodas arī bērns. Ļoti vēlams, lai dažādas paaudzes cilvēkiem dzīvotu kopā zem viena jumta. Vectēvi un vecmātes atbilstoši saviem spēkiem palīdzētu jaunajiem, bet ļaudis spēka gados apkalpotu vecākos un bērnus. Audzināšanā jāpaļaujas uz instinktiem (Lendlofa). Jo tuvāk cilvēks ir savam dabīgam stāvoklim, jo mazāka ir starpība starp viņa spējām un vēlmēm, viņš ir mazāk attālināts no laimes. Tava brīvība, tava vara tikai tik, cik plaši tavi dabīgie spēki, bet ne tālāk; viss pārējais – tā ir verdzība, ilūzija, godkāre. Tāpēc pēti dabu, labi vēro savus bērnus (audzēkņus), pirms saki viņiem pirmo vārdu; vispirms ļauj pilnīgā brīvībā atklāties rakstura iedīgļiem; nespied, lai kas tas nebūtu un tu labāk ieraudzīsi viņus visā veselumā. Ja vecāki, kā viņiem liekas, ved bērnu viņam vislabākā attīstības virzienā, tad bērns maksā par to ar savu veselumu. Vecāki ne kādā veida nevar uzlabot bērna veselumu, nomainot viņa motivāciju ar savējo (Lendlofa).  
Lūk ko saka Russo:
Pirmais likums. Jānodrošina iespēja izmantot visus tos spēkus, kurus daba tam ir devusi un kurus viņš neprot izmantot ļaunprātīgi.
Otrs likums. Jānodrošina viss fiziskai izpausmei.
Trešais likums. Palīdzot, nepieciešams ierobežot savas darbības, nepiekāpjoties nekādām iegribām, nepamatotai vēlmei, – tos nemocīs iegribas, ja nebūs iespēja tām rasties, jo tās nerodas no dabas... ir nepieciešams pētīt bērnus, lai saprastu, kādas vēlmes nāk no viņu iegribām un kādas no viņa dabas, – tas ir ceturtais likums.
Ļoti svarīgu vietu audzināšanā ieņem roku darbs un ķermeņa vingrinājumi, tie noderīgi temperamenta un veselības nostiprināšanā. Tā kā bērns atrodas nepārtrauktā kustībā, viņš ir spiests vērot dažādas lietas, iepazīt virkni darbības; viņš jau agri iegūst lielu pieredzi; viņš mācās no dabas, bet ne no cilvēkiem; viņš apmācās daudz sekmīgāk, nejūtot, ka kāds vēlas to mācīt. Tādejādi viņa prāts un ķermenis vingrinās vienlaicīgi. Darbojoties pēc savas domas, bet ne pēc cita domām, viņš nepārtraukti savieno divas lietas: domu un darbību; jo spēcīgāks un stiprāks viņš top, - jo gudrāks un prātīgāks kļūst.
  
Daži vārdi par tautas pedagoģiju tautas tradicionālāja kultūrā, kas ir pamats „pareizai audzināšanai”.
           Bērna audzināšanā svarīga vieta ierādāma dabas videi. Dabīgi bērna attīstības apstākļi ir tādi, kuros bērna iesaistīšanās dzīves norisēs notiek pakāpeniski, atbilstīgi viņa iekšējā spēka attīstībai (garīgai un fiziskai varēšanai). Tas rada vienotības, saplūsmes sajūtu ar dabu – daba un cilvēks viens veselums. To veicina ne tikai brīvība, ko rada dabīgie bērna audzināšanas apstākļi, bet arī darbs dabas vidē atbilstoši katra spējām (individuāla pieeja bērna audzināšanā). Dabā redzētais, dzirdētais, sajustais rosina iztēli, attīsta radošu fantāziju (Rudzītis). Agra saskarsme ar mājas dzīvniekiem, putniem, zvēriem un citām radībām dabas vidē, ļāva tos ne tikai iepazīt, bet arī par viņiem rūpēties, kā par mazākajiem „brāļiem”.
            Cits nozīmīgs faktors, kas to veicināja identificēšanos ar dabu, tautas pedagoģijas bija lingvistiskā komponente - folklora, kurā tiek paustas vēlamās attiecības ar dabas vidi, mudināts saskatīt un pārdzīvot dabā skaisto, būt iejūtīgam, saudzīgam, draudzīgam pret to. Dainās emocionāli apdziedāta dabas vienotība ar cilvēku, tā darbību. Dainās īpaša vieta ierādīta dabas skaistumam, kas atklājas pēc paveikta darba dabas vidē – cilvēka darbs padara dabas vidi daiļāku.
             Dzīves darbība tautas pedagoģijā bija ne tikai darbs, bet arī gadskārtu svētku reizes, kad ar pilnīgi citādā veidā cilvēks iedzīvojās dabā, saauga ar to. Gadskārtu ieražu tradīcijas bija cieši saistītas, gan ar lielajiem, kosmiska mēroga, ritmiem: Saules, Zemes un Mēness kustību, gan ar zemi saistītiem, mājas ikdienu, diennakts gaitā. Ritmiskā dzīve noteica noteiktu lietu kārtību un cilvēka dzīves darbības saskaņošanos ar tiem.
            Darba tikums ir viens no izteiktākiem tikumiem latviešu tautas vērtību hierarhijā. Jau šūpuļu dziesmās tiek apdziedāts darbs, tas, ka tikai darbs padara cilvēku daiļu un godājamu. Darbs ir cilvēka tikumības mēraukla – godīgums, skaistums, stiprums, gudrība, taisnīgums, patiesīgums. Pēc attieksmes pret darbu un darba prasmes sprieda par cilvēka vērtību (Jansons, 1973). Tautas pedagoģija uzskata, ka strādāt jāuzsāk jau ļoti agrā bērnībā. Tā sarežģītība un grūtība tika piemeklēta atbilstoši bērna vecumam un spējām. Mazie bērni bija pirmie palīgi mātei mājas darbos. Tas nav piespiedu darbs, darbs iekļāvās cilvēku vajadzību piramīdā kā pati par sevi saprotama darbība, kopējās rūpēs un atbildībā par ģimenes labklājību, pārticību. Augstu tika cildināta bērna tieksme iet darbā nesūtītam. Tautas pedagoģijā darbs ir dabīgs cilvēka dzīves stāvoklis – ne reti folklorā rodama darba un dzīves identificēšana. Darbs ir ne tikai cilvēka eksistences nodrošinātājs, bet darbā cilvēks sevi attīsta fiziski un garīgi, pilnveido savas prasmes, rod skaisto, kas bagātina tā dvēseli, darbā cilvēks apliecina sevi, rodot cilvēka dzīves jēgu. Tautas tradīcijas, veicot saimniecisko darbību, izpaužas absolūta dabas aizsardzība– pat zariņu mežā nenolauza bez īpašas vajadzības. Dabā iekārtotā darba vide bija saskaņota ar dabas iekšējo spēku, ar vides īpatnībām, ar tās spēju atjaunoties jeb iespēju ar darbu palīdzot tai atgūties. Darba ritms (dzīves ritms) tautas tradīcijās bija saskaņots ar cilvēka dzīves ritumu visa mūža garumā un ar dabas ritmiem visa gada garumā. Šī saskaņošana ir pamatā cilvēka darba un dabas vienībai.
            Viena būtiska „darba audzināšanas” forma bija kopdarbs. Kopdarbs smagu darbu talkās (kad sanāca kopā kaimiņu ļaudis, lai kopīgiem spēkiem paveiktu ko smagu, darbietilpīgu vai sarežģītu, neprasot par to atlīdzību), „vakarēšanās” (kad sanāca vakaros kopā kaimiņu māju ļaudis, lai darītu katrs savu līdzpaņemto darbu) vai gatavojoties kopīgiem godiem (ģimenes un gadskārtu tradīciju ietvaros). Šiem darba veidiem raksturīga bija kopīga darba līksme un savstarpējo attiecību veidošana saskarsmē.
            Kopīgs darbs ne tikai atviegloja dažādu saimniecisko jautājumu risināšanu, bet tas bija arī nozīmīgs ģimenes stiprinātājs: saticības, sirsnīgu un izpalīdzīgu savstarpējo attiecību veidotājs.
            Nevar apstrīdēt ģimenes lomu bērna socializācijā. Agrīnā vecumā tā vispirms sevišķi spilgti atklājas tautas pedagoģijā ģimenes locekļu savstarpējā saskarsmē, bet vēlāk arī ar kopīgiem darba darītājiem. Sociālizācija notiek ne tikai dzīvas saskarsmes pieredzē, bet arī verbāli t.i., pasaku, dziesmu, sakāmvārdu, parunu, teiku un citu mutvārdu folkloras elementu iespaidā. Sevišķi liela nozīme verbālai audzināšanai varēja būt agrā bērnība: tai cauri bērns tiek izvadīts ar neskaitāmām dziesmām, kurās slavēts draudzīgums, izpalīdzīgums un iejūtība. Vēlāk rotaļas un dejas veidoja saskarsmes un komunikācijas vidi gan starp vienaudžiem, gan pretēja dzimuma pārstāvjiem. Te varēja apjaust sevi, rast ierosmi pašattīstībai, pašapziņas izaugsmei. Kopīgs darbs jau agrā bērnībā (ejot kopīgos ganos ar citas sētas bērniem) veicināja māku savstarpēji sadarboties, būt draudzīgiem, izpalīdzīgiem.
             Sociālo attiecību skolā nozīmīgu vietu jāierāda ilgstošai sadarbībai starp tēvu un dēlu, māti un meitu, kad tēvs ievadīja dēlu vīru darbos, bet māte sievu darbos. Sākotnēji tas izpaudās tēva un mātes (arī citu ģimenes locekļu) darba vērošanā, tad līdzdarbībā, pakāpeniski pārtopot patstāvīgā darbā.
Nozīmīga vieta sociālo attiecību veidošanai tika ierādīta jokiem un humoram. Tas radīja ne tikai priecīga prata noskaņu, bet veicināja prāta attīstību, radošumu.
           Sociālajās audzināšanas aspektā svarīgs bija cilvēka dzīves ritums. Cilvēka piedzimšana latviešu tautas tradīcijās bija svēta parādība. To iezīmēja virkne nozīmīgas norises, kuras visas bija centrētas uz bērnu, uz tā veiksmīgu, veselīgu nākotni, uz spējām veikt savu pienākumu, savu darbu. Bērna nākšanu pasaulē par nozīmīgu uztvēra ne tikai māte un tēvs – tas bija nozīmīgs notikums visiem ģimenes, saimes locekļiem, pat attāli radi un kaimiņi tajā līdzdarbojās.
           Aktīvi sociālie kontakti veidojās minētajās kopdarbu reizēs, gadskārtu ieražu svētkos, kad sociālā vide no paplašinātās saimes izauga līdz visu tuvāko un tālāko kaimiņu, radu satiksmei, kopīgai svētku svinēšanai.
            Kultūras aspekts tautas pedagoģijā iezīmē garīgo sākotni visā cilvēka darbībā. Tradicionālā kultūra ir gan augsne, no kuras izaug visi jau minētie aspekti un reizē tas ir arī šo aspektu piepildījuma auglis. Kultūras aspekts ir cilvēka veseluma izteicējs – mēs runājam par darba kultūru, par cilvēku savstarpējo attiecību kultūru un varam runāt par cilvēka uzvedības kultūru dabā. Par īpašām kultūras aspekta komponentēm jāatzīst māksla, mūzicēšana, dziedāšana, dejošana, mutvārdu folkloras dažādos žandrus. Šīs komponentes tautas pedagoģijā reti kad ir pašas par sevi – tās ir cieši saistītas ar citiem ilgtspējības aspektiem. Latviešu tradicionālā kultūrā, piemēram, ir īpaši izdalītas darba dziesmas, kuras saistāmas ar ekonomisko aspektu; gadskārtu dziesmas, dabas norišu skaistumu aprakstošas, kas saistāmas ar ekoloģisko aspektu, kūmības, bērnu audzināšanas, jauniešu savstarpējās attiecību dziesmas, kāzu un bēru dziesmas, kuras ir attiecināmas uz sociālo aspektu ilgtspējības modelī. Ar kultūras aspektu tiešāk saistāmas dziesmas par dziedāšanu, mītiskās dziesmas. Nozīmīgu vietu ieņēma pasaku stāstīšana, sarunas par aizgājušiem laikiem un zīmīgiem notikumiem pagātnē, kā arī mīklu minēšana ziemas vakaros. Ikdienā tautā plaši lietoja izteicienus, parunas, sakāmvārdus (Anspaks, 2003). Lingvistiskā vide rosināja raitas valodas attīstību, daiļrunību, asprātību, spriestspēju, iztēli, prāta attīstību, palīdzēja aptver un iepazīt pasauli, cilvēku savstarpējās attiecības, risināt morāles problēmas.
            Īpaša vieta jāierāda tautas daiļamatniecībai. Tās radītiem izstrādājumiem bija raksturīgs dailes un lietišķuma sinkrētisms. Tautas daiļamatniecībai bija ne tikai ekonomiski-saimniecisku jautājumu risināšanas jēga – tā caur formu, krāsām, proporcijām veidoja estētisko gaumi, sniedza estētisku pārdzīvojumu. Daiļamatniecības veidotie sadzīves priekšmeti veidoja estētiski tīkamu sadzīves telpu, greznoja cilvēkus, tautas mūzikas instrumentu un rīki parasti vienlaicīgi raksturoja gan pašu spēlmani, gan meistaru.
 
Ojārs Rode