Tautskolas „99 Baltie zirgi” pamata atzinumi un darba metodiskais pamats

Viss tr viens Vesels, Dievs eksistē;

Cilvēks - dievišķa individualitāte,
apveltīta ar dievišķo īpašību potenciālu, piemēram, spēju atklāt Patiesību, spēju dot un saņemt Dievišķo
Mīlestību, spēju Kalpot, spēju būt Radītājam, būt nemirstīgam;

Bērns - savas laimes kalējs:
bērnam jātop par tās sabiedrības veidotāju, kurā viņš nākotnē dzīvos un kādu viņš to ir iecerējis ar
uzdevumiem un paša vēlmēm, atnākot uz Zemes;

Skolotāja un skolas galvenais uzdevums -
palīdzēt bērnam noņemt plīvuru no tā apziņas, tā atklājot veicamos darbus. Radīt visus
nosacījumus to īpašību izkopšanai, kas nepieciešami ieceru realizācijai, nodrošinot bērnu ar visiem
tam vajadzīgajiem instrumentiem.



No šejienes izriet viena jauna atziņa:
skolai nav jābūt tādai, kura iemāca bērnu pielāgoties mainīgajiem sabiedrības apstākļiem,
bet tādai, kura veido jaunas sabiedrības radīt spējīgas personības.
Patiesībā neko nevar atdalīt, bet, ieraduma vadīti, mēs varētu runāt par trejādu bērna izglītību: prāta, sirds un ķermeņa izglītību ar mērķi panākt, ka tās rezultātā bērns iemantos sekojošas īpašības un prasmes: spēs mīlēt, būs gudrs, prātīgs, stipru gribu, veselīgs un mācēs kalpot (realizēt Mīlestību darbībā). (Šobrīd sabiedrība ir ļoti veca, jo to uztur veci onkuļi, kuriem, jauniem esot, neviens neko nejautāja, bet spieda pieņemt vēl vecāku onkuļu uzturēto.)

Kā tas šobrīd izskatās Tautskolā?

Šo trīs zaru sistēmu - no prāta, sirds un ķermeņa - mēs cenšamies savīt Veselumā. Ierobežojumi, ko uzliek Valsts izglītības standarts, kā arī daudzi citi izglītības likumi, faktiski neļauj realizēt ieceres. Izglītība valstī pašos pamatos veidota kā sistēma ar virzību no ministrijas uz bērnu, nevis no bērna uz ministriju. Ideāli būtu, ja pēc tam, kad sarunā ar Pēterīti skolotājs ir noskaidrojis, ko viņam vajag, skolotājs vērstos pie skolas direktora, bet tas, savukārt, neatradis vajadzīgo skolā, pašvaldībā, griežas skolu pārvaldē. Ja arī skolu pārvalde nevar palīdzēt Pēterītim, tad tā savukārt meklē palīdzību pie skolu inspektora, līdz problēma nonāk ministrijā un galu galā varbūt pat kādā Eiropas parlamenta gaitenī. Taču pasaulē viss ir otrādi – nevienu neinteresē, ko grib Pēterītis!

Tautskolas metodes:

Metodes orientētas uz:
- iedzimto īpašību atklāšanu un izmantošanu,
- prieku par paša eksistenci,
- prieku par paša varēšanu un otram došanu;
- prieku (iekšējo motivāciju) izzināt, apgūt, padarot katru darbiņu līdz galam.

Vispirms nedaudz par vidi.
Ļoti svarīgi ir noņemt laika robežas (limitu), kas atvēlēts kā (1) nodarbībai, tā (2) mācību programmai.
Tautskolā nav zvana, t.i., netiek precīzi nodefinēts stundas sākums un beigas. Tas, cik ilgi bērns spēj koncentrēties darbam, ir atkarīgs no daudziem faktoriem: vides, noskaņojuma, intereses, noguruma, vecuma utt. – varbūt laiks atpūtai nepieciešams jau pēc 20 minūtēm? Laika limita noņemšana noņem spriedzi - tūlīt būs zvans. Pāreja uz nākamo nodarbību norit pakāpeniski: bieži jaunā nodarbība sākas tikai ar tiem bērniem, kurus iepriekšējās nodarbības skolotājs ir atlaidis. Tādejādi rodas iespēja individuālai sarunai. Ja bērns ir „iededzies” kādā darbā, to nepārtrauc „nelaikā” ieskanējies skolas zvans – svarīgi pabeigt iesākto. Pabeigtais darbs rada piepildījuma prieka izjūtu un nostiprina iekšējo motivāciju darbam.
Laika limita noņemšana mācību priekšmetam ļauj bez panikas turpināt mācības pat pēc ilgstošas slimošanas. Ja gadās, ka bērns nav izpildījis mājas darbus, bērnam nav jānāk uz skolu ar nepatiku, jo nepaveikto paveiks skolā – nepaliks neapgūta, nesaprasta viela. Un otrādi, bērnam nav jāgarlaikojas, jo, ja viņa spējas ir lielākas, viņa virzība var būt vai nu ātrāka, vai dziļāka. Laika limita noņemšana nerada stresu arī skolotājam – „nokavēšu stundu”, „nepaspēšu izņemt”, „jau decembris” un tamlīdzīgi.
Radam maksimālas iespējas skolēnam savu paveikto novērtēt pašam – ne ar atzīmi, ne ar sevis slavināšanu, bet ar savas varēšanas apzināšanos. Lai stimulētu iekšējo motivāciju, izmantojam „Es varu, es protu, es tieku galā ar savu darbu pats” un tamlīdzīgas tautas mentalitātei raksturīgās tikumiskās īpašības.
Lai fiksētu apgūto un redzētu vēl apgūstamo, tautskolā izveidota ieskaišu sistēma. Bērniem ir ieskaišu grāmatiņas trim mācību gadiem. Tās dod iespēju kā bērniem, tā vecākiem gūt labu priekšstatu par jau apgūto un redzēt to, kas vēl apgūstams. Ieskaišu sistēma neietver sevī ideju par palikšanu uz otru gadu - tā ļauj nenokārtotās ieskaites nokārtot tad, kad bērns tām ir gatavs, vienlaicīgi ejot ātrāk uz priekšu tajos mācību priekšmetos, kuri padodas labāk.
Cita, ļoti svarīga komponente bērnos, kas tiek aktivizēta mūsu skolā, ir bērnu tieksme būt lielam, tiekties būt tādam, kāds ir vecākais biedrs, skolotājs. Tautskolā nav klases, kurās apvienoti viena vecuma (apziņas līmeņa) bērni, bet saimes. Saimēs vienkopus ir dažāda vecuma un brieduma pakāpes bērni. Tādejādi, pirmkārt, panākam augstu grupas vidējo apziņas līmeni, otrkārt, vecāko biedru klātesamību, kuros ieklausās un ieskatās. Savukārt, vecākie skolas biedri izauguši noteiktās, pozitīvās tradīcijās - viņus uzaudzinājām paši, pirms 11 gadiem uzņemdami viņus tautskolā kā 3-4 gadus vecus bērnus.

Un tagad par metodēm tautskolā, kuras paralēli prāta, fizisku prasmju, iemaņu komponenšu attīstībai atver arī sirdis.

1. Dots devējam atdodas -
te izmantots Raiņa princips. Jebkurš skolnieks jebkurā brīdī var saņemt uzdevumu un kļūt par skolotāja palīgu, t.i., pārbaudīt cita paveikto, atprasīt, uzdot uzdevumus vienam vai vairākiem biedriem. Tā skolnieks no vienas puses iemācās otram dot, palīdzēt, kā arī nostiprina savas zināšanas, prasmes un aptver to robežas, un no otras puses iemācās arī uzklausīt savus skolas biedrus un sadarboties ar tiem – veidojas pozitīvas savstarpējās attiecības. Bez tam, bērni savā starpā runā „vienā valodā” un tādejādi tas, ko bērns nav aptvēris no skolotāja teiktā, top saprotams, uzklausot savu vienaudzi.

2. Darbs dara darītāju -
labi iekārtotās un materiāliem nodrošinātās amatnieku darbnīcās (kokapstrādes, podniecības, rotkalšanas, aušanas) prasmīgu meistaru vadībā bērni iepazīst formu, materiālu dažādību, proporcijas, krāsu mācību, iemācās ilgstoši veltīt uzmanību darbam, attīsta koncentrēšanās spējas, māca vērtēt savu un citu veikumu, veido pozitīvu attieksmi pret darbu, ceļ pašapziņu, Pateicoties pirkstiņu mērķtiecīgai kustināšanai, kā arī to saskarsmei ar dažāda veida materiāliem tiek veicināta smadzeņu funkciju attīstība.
Bez minētajām pragmatiskām prāta lietām, tautas daiļamatniecībai ir īpaši liela loma bērna garīgo komponenšu rosināšanā. Tas notiek gan caur dažādo dabas materiālu sajušanu, gan caur radīšanas procesu kā tādu, nemaz nerunājot par skaistā, harmoniskā rosinošā prieka nozīmi. Radītajā bērns, tāpat kā mūsu Tēvs, kura mīlēti bērni esam, caur savu domu, domu tēlu apceri, attieksmi pret materiālu un topošo tēlu, darbu ieliek sevi – realizējas saplūsme, kas raksturīga Mīlestībai. Rodas iedīgļi pasaules Veseluma apjēgsmei.

• Tautas garīgais mantojums – kā ieskaņošanās dabas gadskārtu un cilvēka mūža gājuma ritmos. Pētām un izdzīvojam norišu tradīcijas, ticējumus. Izzinot dabu, salīdzinām mūsdienu priekšstatus ar Mantojumā rodamajiem. Lasām, pārspriežam pasakas. Dziedam tautas dziesmas, muzicējam uz tautas mūzikas instrumentiem. Realizējam saimju audzinošo principu.
• Patiesība – kā skolotāja personīgais piemērs un mudināts skolnieka vērojums sabiedrībā, dabā; caur prasību un kontroli būt godīgam, nemelot, domāt tīras domas, runāt skaidru valodu un darīt labus darbus.

Visās vecuma grupās 3 reizes nedēļā ir domāšanas stundas: prāts kā atslēga sirdij - tas var sirdi atvērt vai noslēgt. Šajās stundās pārspriežam ētiskas dabas jautājumus, noskaidrojam cilvēka dzīves pamatvērtības (Mīlestība, Patiesība, Kalpošana u.c.) un to, kas traucē tās realizēt, kā arī filozofijas pamatkategoriju (laiks, telpa, bezgalība, cēloņu un seku likumsakarību u.c.) saturu. Mācāmies koncentrēt savu uzmanību uz pašu iekšējiem garīgajiem procesiem.
Divas reizes nedēļā pārrunājam svarīgākos dzīves mirkļus, iespaidus, notikumus katra dzīvē. Reizē apgūstam sarunas kultūru (prasmi klausīties, būt uzmanīgiem, prasmi pieņemt otra viedokli un tamlīdzīgas lietas), mācamies aptvert laika plūdumu, tā vērtību.

 

Tautskolas vadītājs
Ojārs Rode