Vērtībizglītības stunda. Tēma: Brīvība
Nav dzirdēts, ka pirmajos skolas gados, bērns nebūtu ieinteresēts izzināt pasauli, attīstīt savas prasmes. Kā un kāpēc rodas lūzums – nekādu interešu! Situācija ir baisa – LU profesora Andra Broka vārdiem runājot, aug „maugļu” paaudze („mauglis”- cilvēks, kurš, kaut kādu iemeslu dēļ, ir palaidis garām savas attīstības iespējas, kuras var notikt tikai noteiktā vecuma posmā). To apstiprina kāda skolotāja vērojums: bērni kļūst ar vien trulāki: intelektuāli, garīgi un fiziski (Latvijā ~84% bērnu atklāti veselības traucējumi[1]) . Trulums noved pie neadekvātas uzvedības, rīcības – bērni ne tikai nespēj ieraudzīt savas rīcības sekas, bet pat nesaprot, kāpēc vispār izdarījuši kādu nelietību, kāpēc rīkojušies tā vai citādi. Trulums atspoguļojas viņu sejas izteiksmēs: acīs, mīmikā; atspoguļojas runā, gaitā, apģērbā utt. Un nav svarīgi vai bērns piedzimis ar Jaunam laikmetam raksturīgām garīgām iezīmēm vai nē, tā mentālā čaula, vizuļojošo, spīguļojošo „stikla pērlīšu” iespaidā, ieaug tirgus ekonomikas radītās vides bezvērtīgaja saturā.
Dace Bērziņa apcerē par iespējām iemācīt ētiku skolā[2] konstatē, ka socializācijas procesā sociālās normas, vērtības un stereotipi tiek internalizēti t.i., pieņemti par saviem iekšējiem kritērijiem (princips – visi dara tā!). Bērziņa konstatē, ka tikai daļēji personības briešanas procesā mehāniski un nekritiskie apgūtie priekšstati tiek individuāli apzināti un emocionāli kritiski izvērtēti. Mani vērojumi liecina, ka stāvoklis ir ļoti nopietns: uz ko balstīta „kritiskā izvērtēšana”? – pārsvarā uz jau nostiprinātiem domāšanas stereotipiem t.i., pats domāšanas, spriešanas veids (kurš personai liekas paša, liekas brīvs un neatkarīgs, patiesībā ir audzinošās vides (plašā nozīmē) nosacīts, nerunājot nemaz par agrīni internalizētām, „negrozāmām patiesībām ”. Tas pat ir labākais gadījums, sliktākais, kas atbilst „maugļa” statusam, ir tāds, ka arvien vairāk tiek novēroti gadījumi, kad pati domāšana ir tikai iedīglī t.i., nav attīstītas apcerēšanas spējas, un, kā teikts augstāk, nav spējas ieraudzīt lietu kopveselumu, izvērtēt cēloņsakarības. Domāšanas process šādiem cilvēkiem šķiet smags un nepatīkams slogs, bez kura, kā viņu pieredze apliecina, var iztikt.
Ir dabīgi, ka bērns, dzīves sākumā vērodams savus vecākus, bet vēlāk vidi ap sevi sākotnēji izmanto iegūtos introjektus. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai vide tam būtu skaista: tas dzirdētu skaistu valodu, redzētu skaistas ainas un apkārtējo cilvēku skaistu rīcību, baudītu labestību, mīlestību. Ir vēl viena būtiska vides sastāvdaļa: tai ir jābūt pašizteikšanās veicinošai. Plašākā izpratnē tas nozīmē attīstīt bērnā tur snaudošos spēkus, potences. Tajā skaitā spēju domāt. Nav iespējams pieņemt pareizu lēmumu, pareizi (gudri) rīkoties, domu neizlaižot caur sirdi[3]. Absurda ir situācija – ir sirds, nav domas! To ko nozīmē dzīvot bezsirds sabiedrībā, nevienam nav jāstāsta. Vai pašizteikšanās ir iespējama ar internalizētām patiesībām, domāšanās stereotipiem (šobrīd tirgus ekonomikas sabiedrībai piederošiem),t.i., neapzinātas intelektuālas verdzības stāvoklī? Vai pašizteikšanās nav saistīta ar Dieva dotām tiesībām uz izvēles brīvību? Skumīgākais ir tas, ka liela[4] (lasi: lielākā daļa) cilvēku daļa labprāt visu dzīvi pavada introjektos, jo citādi nemaz nav spējīgi. Tas nozīmē, ka sabiedrība neattīstas vai tas notiek negatīvā virzienā, jo nepārtraukti tiek atgremots sabiedrībā (postmodernisma ievazātās vērtības) dominējošais. Anekdote (H.Hesse teiktu) sākas ar to, ka vairums tirgus apreibinātie, jūtas pat laimīgi, jūtas brīvi, nemākot saskatīt, ka viņu brīvība ir reklāmu dziesmas, izlaidība, bezatbildība, bezkaunīgas runas, neķītras bildes. Tās ir vērtības, kuras kāri uzsūc nenobriedušu personību grupas, lai vēlāk maksātu ar izniekotu mūžu. Šajā gadījumā cilvēka mentālā čaula veidojas vides uzspiesta – tiek pazaudēta Brīvība.
Skolas ir vieta Brīvības atgūšanā
Tirgus ekonomikai raksturīgā ekonomisko attiecību brīvība (kaut nosacīta) netiek attiecināta uz izglītību, pat privāto. Tā ģenerējusi virkni neuzticību apliecinošas valsts pārbaudes institūcijas un izglītības birokratizēšanos, kas neveicina skolas meklēt risinājumus konkrētām, praktiskām izglītības problēmām, bet uztur pārspīlētu dažādu valsts kontroles dienestu negaidīto pārbaužu radītu stresa situāciju.
Manuprāt, cēloņi nav meklējami ne skolotājos, ne skolniekos, bet sabiedrībā kopumā. Vai var izdalīt no sabiedrības skolu? – Vai tā ir kaut kas stāvoša ārpus sabiedrības? Sabiedrība jāuzlūko kā veselums ar tajā esošiem cilvēkiem, organizācijām, institūcijām, tajā valdošiem principiem, vērtībām, kuras tā realizē un aizstāv. Vai pamatvērtībām nav jābūt brīvībai, mīlestībai, gudrībai, bijībai u.c.? Tās nav naudas izteiksmē aprēķināmas.
Skola sabiedrībai ir līdzeklis, lai veidotu tai piederīgos par tirgus preci. No agras bērnības un vēlāk skola, dzīve man ieaudzina dziņu būt pārākam, būt pirmajam, uzkāpt augstāk, nopelnīt vairāk, dzīvot labāk par citiem un tad, kad sacensības rezultātā esmu izrāvies, citus tīši vai netīši apsteidzis, iedzinis fiziski un garīgi nabadzībā, mani aicina “raudāt un asaras slaucīt dārgā mutautiņā”. Vai manai labdarībai nav jāsākas ar to, ka es atsakos sacensībā izrādīt savu pārākumu un nelikt saviem vienaudžiem justies mazvērtīgiem, bet līdzvērtīgiem? Skolās dala balles, darbā naudu, sadzīvē baudas. Vai ir vajadzīga šāda apdalīšana? Vai tad Dievs apdala? – Dāvanas – visu dzīves uzdevuma veikšanai, jeb Kalpošanai nepieciešamo saņemam visi. Tātad visi esam īpaši, visiem ir dots spēju potenciāls. Bet ne reti, tas tirgum neder. Tirgus sabiedrība spēj saredzēt tikai sev vajadzīgās „dāvanas” un pieradina cilvēku uz sevi skatīties tikai no šim pozīcijām – ja tas sevī neatrod neko, ko var piedāvāt tirgum, nokļūst sabiedrības aprūpējamo sarakstā.
Varbūt laiks domāt par jaunas sabiedrības iedīgļu veidošanu. Par tādas sabiedrības iedīgļu veidošanu, kura Brīvību uztver kā kosmiskās brīvās gribas likumu un Atbildību.
Brīvība un Atbildība ir manas personības divi spārni savas misijas pildīšanai, kas pati par sevi jau ir Atbildība. Ja nav Brīvības, bet ir Atbildība - esmu vergs; ja nav Atbildības, bet ir Brīvības - esmu visatļautības grāvī, t.i., atkal verdzībā!
Neapšaubāmi, ka humānās pedagoģijas principu popularizēšana ir solis pretī Brīvās gribas sabiedrībai. Tāpat nav šaubu par to, ka nākotne ir bērnu un jauniešu rokās. Ir svarīgi, lai viņi sajustu Brīvības „garšu”. Piedāvāju kopā ar bērniem, jauniešiem apspriežamās tēmas. Vēl labāk būtu ja ar Brīvību saistītās tēmas apcerētu, apspriestu patstāvīgi.
Tēmas sarunai (sarunu iesaku realizēt „nevardabības” nodarbības aprakstā rodamā veidā) ar skolniekiem par brīvību
Mērķi un uzdevumi:
- Skolēni apspriež Brīvības būtību;
- Skolēni iemācas saprast atšķirību starp visatļautību un brīvību;
- Skolēni realizē un aizstāv dzīvē Brīvību.
1. Brīvība un atbildība
Kas ir brīvība?
Vai brīvība ir absolūta?
Vai brīvība visiem viena? – Vai katram sava?
Vai brīvība ir atkarīga no tā kurā zemeslodes vietā es dzīvoju?
Kas ir tas, kas veido manu brīvību?
Vai es esmu brīvs?
Kas ierobežo manu brīvību?
Vai mēs visi esam brīvi?
Kā izpaužas cilvēku brīvība?
Ar ko roku rokā iet brīvība?
Kas ir visatļautība? Vai tā ir brīvība?
Vai brīvība attiecas tikai uz mani?
Kā mana rīcība var iespaidot citu cilvēku brīvību?
Vai mana brīvība ir saistīta tikai ar maniem lēmumiem attiecībās ar cilvēkiem?
Kādas īpašības ir sevī jāattīsta, lai, tad, kad kļūsiet pieaudzis, jūs varētu teikt:
Es kļuvu par tādu, kāds esmu, jo es pats izvēlējos savu ceļu. Mani personīgie lēmumi un ne nejauši ārējie apstākļi veidoja manu personību.
Kā atklājas tas, ka esmu kaut ko nolēmis?
Vai manai darbībai ir sekas? Kādas tās var būt?
Vai man ir jāuzņemas atbildība par manas darbības izraisītām sekām?
Kādus secinājumus vajadzētu diskusijas rezultātā sagaidīt:
Tātad, īsta Brīvība ir saistīta ar:
- Atbildību;
- Ar manas darbības noteiktiem rezultātiem;
- Vienmēr vērsta uz to, lai padarītu citus laimīgus:
- Vienmēr noved pie vēl lielākas brīvības un nekad ierobežojumiem;
- Tā rezultāts vienmēr ir labestība;
- Brīvība nozīmē savas misijas apzināšanās;
- Brīvs esmu tad, ja varu realizēt to, kā dēļ esmu nācis uz Zemes;
- Brīvība –ES esmu.
2. Lēmumi[5], to pieņemšana rīcībai
Kāpēc, neraugoties uz to, ka apzināmies atbildību par savas rīcības sekām, tomēr ne vienmēr pieņemam pareizus lēmumus?
Vai tas, ka domāju par to, kā mani lēmumi un rīcība var iespaidos cilvēkus, vidi, kurā dzīvoju, ierobežo manu brīvību?
Katru dienu mums ir jāpieņem kaut kādi lēmumi – citi ikdienišķi, citi dzīves svarīgi. Kā pieņemt pareizus lēmumus? Vai ir kaut kādi noteikumi, kuri būtu jāievēro, lai nekļūdītos?
Pabeigt iesākto domu
· Loģisks lēmums ir tad, kad ....
· Impulsīvs lēmums ir tad, kad to pieņem...
· Par emocionālu manu lēmumu var uzskatīt, ja es to pieņēmu...
· Intuitīvs lēmums....
· Ārkārtējs lēmums...
· Kas ir „parauglēmums”....
· Rūgts lēmums raksturīgs ar to, ka...
· Lēmums, kuru pieņemu kāda iespaidots ir tad ....
· Mans lēmums bija svešs, jo..
· Grupveida lēmums ir tad .....
· Pārsteidzīgs lēmums ir ....
· Ko nozīmē novēlots lēmums? ...
· Kādas sekas ir lēmumam neko nedarīt? ...
Mājas darbs
Aprakstiet kādu gadījumu no dzīves (vai izdomātu), kur kāda cilvēka darbībai sekotu vairāki cits ar citu saistīti notikumi, kuros iesaistīti dažādi cilvēki, dzīvas radības, vide.
Vai kāds ir atbildīgs par notikumiem šajā virknē?
Lai veicās! Ojārs Rode
[1] Māmiņu un bērnu sociālpsiholoģiskais stāvoklis Latvijā, Sanita Aišpure , http:www.psihologijaspasaule.lv, 2005/06;
[2] Vai izaudzināt ētisku cilvēku? Vai iemācīt ētiku? http:www.psihologijaspasaule.lv, 2004/09;
[3] Satja Sai
[4] Vai izaudzināt ētisku cilvēku? Vai iemācīt ētiku? http:www.psihologijaspasaule.lv, 2004/09;
[5] Mana pasaule un es, M.Stanenki-Kozvoski u.c., Starptautiskais izglītības fonds, Maskava, 1994
