Es vēlos būt Gaismas bruņinieks


Gaismas bruņinieks
Ojārs Rode

Vai dažkārt kaut kam ziedota dzīve, dzīvība bieži vien nav saistāma ar nespēju aptvert savu sūtību, savus patiesos uzdevumus, neprasmi koncentrēt spēkus, lai izkļūtu no orbītas, kurā esi dzīves iemests, nespēju aptvert kopsakarības, patiesībā pat nespēja mīlēt ne sevi, ne citus un drīzāk ir mazdūšība, gļēvulība un nepavisam jau ne varonība?

Ir daudz jāstrādā: jāslīpē, rūpīgi jāpulē katra skaldne, lai dimants iezaigotos visā savas būtības krāšņumā. Bieži ir vajadzīgi vairāki mērķtiecīgi pavadīti mūži, līdz tu sāc sajust gaidas, sajust Mīlestību, sajust, kā ar katru soli, katru domu sirds ievibrējas arvien spēcīgāk, līdz pienāk prieka pilns pilnības apjausmas, dievišķas mīlestības svētlaimes brīdis. Tas paceļ neiedomājamos augstumos, ierosina slēptas spējas un spēkus rezonansei, lai Radītu.

Var palaimēties un atklāt sevi ceļa biedru pulkā, kur nerunā par kāda varonību, bet vienkārši par dzīvi, par pieredzi, par kalnā kāpšanu, te cits citā saskata parastu darbu atbilstoši katra sūtībai un atbilstoši cilvēka būtībai. Bet var arī citādi — gadās nonākt svešu ļaužu vidē, kur tavā rīcībā redz ko neparastu un vairumam pat nesaprotamu, bieži nepieņemamu, un tad tavas uzdrīkstēšanās dēļ tevi sit krustā, vai sāk saukt, kā īpaši — par… varoni.

Skolotājam dzīvot šādā vidē nav nelaime, bet laime, jo nu īsti viņš var īstenot savu sūtību, pārbaudīt savu prasmi, savas spējas, savu briedumu. Lai šajos, ļoti blīvajos matērijas slāņos neviens nespētu novirzīt to no mērķa, ir jāiemācas daudzas lietas, kas piederīgas bruņinieku saimei: bezbailība, izturība, spēja virtuozi rīkoties ar saviem darba rīkiem, spēja aizstāvēt vājākos, laikus, precīzi un pareizi rīkoties sarežģītās, pēkšņās situācijās un, pats galvenais, mīlēt pat savu pretinieku.

Savas dzīves pamatā, savas dzīves filozofijas pamatā mēs liekam dažas, bet ļoti svarīgas kategorijas. Vai dažas no tām nav šādas: Mīlestība, Patiesība, Kalpošana, Miers un Nevardarbība?

To saturu nepārtraukti bagātina informācija, kuru saņemam pa dažādiem ceļiem; bagātina mūsu praktiskā un garīgā pieredze, kā arī aktīvas pārdomas, jeb apcere. Kādi priekšstati, iezīmes ir šo kategoriju pamatā un kāda ir šo kategoriju mijiedarbība?

Patiesība un Mīlestība — vai tās ir rada? Vai var būt Mīlestība bez Patiesības un Patiesība bez Mīlestības? Vai bez Mīlestības var atklāt Patiesību? Un vai Mīlestība jau nav Patiesība? Mīlestība ir Dieva būtība un arī mūsējā, jo esam Dieva radīti. Tātad cilvēka būtība arī ir Mīlestība. Bet vai visa Radītā būtība nav Mīlestība? Ja tā, tad tikai caur Mīlestību iespējams tuvoties Patiesībai. Kā patiesību esam meklējuši līdz šim? Ļaujot prātam apcerēt caur maņām saņemto.

Vakar domājām, ka Patiesība ir tā ko redzam, dzirdam un tamlīdzīgi, t.i., tas, ko varam nosvērt, izmērīt, saskaitīt. Bet šodien jau zinām, ka mūsu pasaules pētīšanas paņēmieni neder. Mikrodaļiņu pētnieki jau sen konstatējuši, ka bieži vien nevar nodalīt daļiņas īpašību no pētnieka klātbūtnes ietekmes. Un, jo smalkāki ir mūsu pētījumi, jo ciešāka ir saite starp objektu un subjektu. Vismaz pāris gadsimtus, cenšoties izzināt Patiesību, mēs vispirms Pasauli nodalījām no sevis, nolikām to ārpus sevis un tad vēl bez žēlastības centāmies to sadalīt «reizinātājos».

Tas veicināja Veseluma un Dieva pazaudēšanu. Kur esam nonākuši? Vispirms jau pie ekoloģiskās krīzes un garīguma deficīta. Taču cerīgi ir tas, ka sākusies tāda kā renesanse — esam sākuši apjēgt Visa veselumu un pamazām, pētot pašiem sevi, esam atklājuši jaunas maņas: iekšējo redzi, dzirdi, sajūtas. Un vēl sevī esam atklājuši pa ārējiem kanāliem neuzņemtu informāciju — mēs pēkšņi runājam par lietām, par kādām pat domājuši neesam. Arvien skaidrāk šīs nebijušās uztveres smalkumā mēs no jauna ieraugam Dievu.

Patiesības meklējums ir jāsāk, kļūstot Patiesiem pret sevi un citiem, proti, jācenšas dzīvi dzīvot nevis citu atzītos rāmjos, bet tajos, kas atbilst mūsu pašu priekšstatam, par Labo, Slikto, mūsu pašu priekšstatam par Mīlestību, Patiesību un Dievu. Būt Patiesam ir Gaismas bruņinieka priekšrocība.

Vai iespējams būt patiesākiem nekā bijām vakar? Gaismas bruņinieks nekad nesamierināsies ar sasniegto, jo viņš nepazīst nogurumu sevis nepārtrauktā pilnīgošanās ceļā. Ne grēka apziņa, ne bailes no Tumsas un ne bailes no Dieva dusmām, Dieva soda, stiprina to. Bruņiniekam svešas ir kā savas, tā Dieva dusmas. Bruņinieka ceļu iezīmē Dieva izstarotā Gaisma un Mīlestība. To aizrauj Kalpošana un Meklējums (vilinājums rast Patiesību).

Par Mīlestību var runāt, bet tā būs tikai saruna bez satura, ja Mīlestību neatklāsim darbībā. Tāpēc Gaismas bruņinieka Kalpošana ir saistāma ar dievišķās Mīlestības prieka izjūtu par padarīto sirdī. Var nodzīvot mūžu nepārtraukti kustoties, bet visu to atsver viens mirklis, kurā Tu, mīlestības vadīts, otram esi uzlicis roku uz pleca. Kalpot nozīmē darīt Mīlot — atklāt Mīlestību mūsu darbos, attieksmē pret lietām, notikumiem. Kalpošana ir darbība bez vēlmes saņemt augli.

Vai ir kāds sakars Mīlestībai un tādai darbībai, kā vardarbība? Ko nozīmē vardarbība? Vai tikai piekaušana, nosišana ir vardarbība?

Gaismas bruņiniekam jāparāda visa savas spējas, cīņā jābūt ārkārtīgi uzmanīgam! Jāsasprindzina visas maņas un jāapgūst smalka vērotprasme, jo pretinieka ieroči ir daudzveidīgi, rūpīgi atlasīti, dažkārt pat nav saskatāmi. Ienaidnieks ir sapratis, ka Gaismas bruņinieka fiziska pieveikšana nav uzvara.

Vai esam Nevardarbīgi pret sevi, ja liekam savām ausīm klausīties sliktu mūziku, rupjības, jēlības, melus, ja liekam savām acīm skatīties asiņainus slaktiņus, neķītras bildes, pornogrāfiju? Vēl sliktāk, ja šāda veida vardarbību pieļaujam pret saviem bērniem, pret saviem skolniekiem — vai runāt par savu pilnību, par mīlestību nav liekulība — kas liekulībai kopīgs ar Gaismas bruņinieku? Pretinieka ieroču smalkums var būt labāk aptverams, ja tos atpazīstam paša palaistā domformā, kas ne tikai kalpo kā kristalizācijas centrs kādai riebeklībai, bet bieži ir detonators slepkavībai, izvarošanai jau no līdzsvara izsistiem. Un ko jūs sakāt par tenkošanu?

Mūsu runa ir skaņa. Bet Vārds radīja Pasauli! Kādu pasauli rada mūsu runātie vārdi? Varbūt kādu laiku nerunāt? Varbūt jāpadzīvo klusumā? Paklausīsimies, ko mūsu sirds par to saka! Sirdis ātri iemācīsies runāt, ja mēs tajā ieklausīsimies. Klusumā mēs dzirdēsim arī citas sirdis. Vai Gaismas bruņinieka ceļš nav no sirds uz sirdi?

Paņemiet visas, piemēram, devītās klases skolnieka (sava bērna) mācību grāmatas. Vai varat tās pacelt? Mēs uztraucamies par smagām skolas somām un greizām bērnu mugurām, bet kas uztrauksies par greiziem prātiem, sadragātu psihi un neatvērtām sirdīm?! Kas ir šī smagā soma? Vai tajā ir arī Mīlestība? Un kā tur ir ar Vardarbību?

Man gribas parunāt par vēl vienu Gaismas bruņinieka aspektu — Mieru. Grūti ir uzturēt līdzsvaru, uzturēt Mieru, kad Debesis plaisā un Zeme vaid! Miers un līdzsvars ir pamats pacietībai, pamats harmonijai, tātad arī Pareizai rīcībai. Kurš vēlas rīkoties nepareizi? Kur der sasteigtība? Vai tā nav rada pārsteidzībai? Miers nav nāve. Miers ir arī mīlošas sirds līksme. Miers ir drošība. Pavērosim skaidras nakts debesis! Vai izjūtat mirdzošo zvaigžņu, neskaitāmo galaktiku dievišķo bezgalības mieru?

Bet vai šis miers ir pretrunā ar planētu, zvaigžņu kopu savstarpējo kustību, vai dinamiskiem procesiem uz Saules? Gaismas bruņinieks savu spēku rod Mierā! Mierā tas pieveiks savu pretinieku neizvilcis zobenu! Miers ir bruņinieka labākais ierocis, labākais darbarīks, labākā metode. Mierā ir Mīlestība, tātad arī Patiesība.

Pareiza rīcība rodas, ja darbība pamatota Mīlestībā — respektīvi, ja caur to izpaužas mūsu, kā cilvēku, būtība. Tas ir iekšējs nosacījums. Bet Pareiza rīcība nozīmē arī pareizi uzvesties jeb godam «spēlēt lomu», kuru esam uzņēmušies. Tas nozīmē pildīt savu pienākumu pret savu Dzimteni, pret savu ģimeni: būt labam tēvam, mātei, bērnam, pret savu tēvu un māti, pret savu profesiju, kolēģiem, draugiem. Šie pienākumi mums jāpilda pēc iespējas labāk! Kas to mums traucē? — Gribulīši mūsos, naids, kas ceļas no tā, ka netiek pie gribētā, nepiesātinātība, alkatība, jo gribas vēl un vēl! Un kur nu vēl pieķeršanās, kas nāk no tā, ka tas ir Mans!

Kādreiz pieķeršanos lietām, kādam cilvēkam (bērnam, sievai) kļūdaini sauc par mīlestību. Tas viss rodas no pārliecības, kas valda vairākuma apziņā, ka mūsu būtība ir fiziskais ķermenis. Gaismas bruņiniekam ir jāatbrīvojas no šī ierobežojuma, kas patiesībā ir sevis nenovērtēšana. Ir jātic savai dievišķībai!

Vai Mīlestība, Patiesība, Pareiza rīcība, Miers, Nevardarbība nav tās vērtības, kurās jādzīvo Skolotājam, lai Kalpotu nākamībai?

***

Es gribu būt Gaismas bruņinieks! Es vēlos vērst savu domu pretim mūžībai un tapt par laiku sateces vietu. Vēlos iepazīt daudzdimensionālās telpas bezgalīgās mijiedarbības, tapt tajā par mezgla punktu! Lai katrā tagadnes mirklī manī sastopas vakardiena ar rītdienu, un mana sirds pukstētu visās pasaulēs, visos laikos! Es vēlos būt Gaisma, jo vai gan man uztvert gaismu, ja pats tā neesmu?! Dod, Dieviņ, kopā ar Tevi būt, būt Tevī! Atklājies manī! Es vēlos būt Tava griba, Tavs prieks, Tava laime! Es vēlos būt pati Patiesība, jo vai, par Patiesību neesot, es spēšu jebkad apgūt to?! Es vēlos būt pati Mīlestība — vai gan citādi es spēšu Mīlēt un vai kāds mīlēs arī mani?!

Vai spēšu? Vai es varēšu vienmēr būt godīgs un nekad nemelot? Vai es spēšu vienmēr uzturēt skaidru apziņu un vērst to pretim izziņai? Bet ko darīt ar domām, kas nepārtraukti auļo no vienas lietas pie citas — kā koncentrēt domu, kā uzturēt to tīru? Vai Gaismas bruņiniekam jāizvairās no pārbaudījumiem? Un kā ir ar sirdi? Kā to vērot? — vai nepietiek tikai ar zināšanu apguvi? Lai nezaudētu uzņēmību, ir nepieciešama stipra griba! Es to attīstīšu!

Es mācīšos strādāt, izkopšu savu prasmi un nebaidīšos no grūtībām! Būšu nesavtīgs, uzmanīgs, sirsnīgs un iejūtīgs, jo zinu kāda ir mana atbildība. Kā novērtēt savu varēšanu un kā nekļūt iedomīgam? Ja vēlos būt mūžībā, vai mani darbi nav jāplāno mūžībai? Kā visu to vienot? Kā panākt domas, runas un darbu vienotību? Jautājumu daudz! Tie nenāk no šaubām, bet vedina mērķtiecīgai darbībai.

Es vēlos būt Gaismas bruņinieks, jo mana sūtība — būt skolotājam! Gaisma rada Gaismu, Mīlestība — Mīlestību, bet Patiesība — Patiesību!

Iedvesmu radu šādās grāmatās;
Paolu Koelju. Ceļa vārdi Gaismas bruņiniekam. Jāņa Rozes apgāds, 2000.
Satja Sai Baba, Sathya Sai Newsletter, USA, Fall 1994.
 
Nolasīts starptautiskajā pedagogu konferencē Maskavā.