Konspekts
Lendloffa ir amerikāņu psiholoģe, kas dzīvojusi starp Dienvidamerikas indiāņiem, pētot sociālās attiecības, sadzīvi. Viņu fascinēja harmoniskā saskaņa starp cilts indivīdu un kopienas gaidām. Pētījumā viņa meklēja atbildi uz jautājumu, kāpēc tas ir tā. Atbildi viņa atrada dabīgos bērnu augšanas apstākļos, kurus tam nodrošināja cilvēku un dabas vide. Par dabīgiem viņa uzskata tos apstākļus, kuri ir atbilstīgi cilvēka evolūcijas gaitā bērnā ieliktām gaidām. Lendloffa ir pārliecināta, ka mūsdienu civilizētajā pasaulē ir jāatrod spēks, lai atgrieztos pie prāta nomāktās "dabīgas" bērnu audzināšanas, jo tikai tā ir cerība, ka sabiedrība un tās indivīdi būs laimīgi (kā zināms, to uzsvēruši daudzi pedagogi, piemēram, dižais Russo, taču viņu apsvērumi tiek ņemti vērā tikai privātās iniciatīvās).

...negribas ticēt, ka mums viss jau ir pazaudēts. Mēs varam atrast ceļu uz pazaudēto laimi vai vismaz saprast kur iet un pārstāt maldīties sekojot prātam, kurš tikai novirza mūs no jēgas. Prāts ir tikai padoma devējs tehniskās lietās, ne vairāk. 32.lpp

Ar „pareizo” būtu jāsaprot atbilstība veselumam – patiesām, eksistējošām cauri paaudzēm, cilvēka kā sugas vajadzībām un tajā pat laikā atbilstošām katrā cilvēkā ieliktām gaidām un attīstības tendencēm….

Cilvēks piedzimst ar noteiktām gaidas, kuras raksturīgas cilvēku sugai un ir gatavs attīstībai noteiktā virzienā (tendencēm), atbilstoši tieši šīm gaidām. 33.lpp.

Stabilizējošs spēks darbojās katrā daudzveidības formā, katrā tās daļā, nostiprinot un pārstrādājot senču pieredzi un pilnveidojot pēcnācēju spējas. Tādā veidā katras būtnes veidojumā apriori tiek ņemti vērā tie notikumi, ar kuriem tai iespējams būs jāsastopas. T.i., gaidas, kuras ieliktas cilvēkā, ir daudzkārt atkārtotas senču pieredzes rezultāts, kas iegūts līdzīgās dzīves situācijās… 34.lpp

Lai saprastu, kas ir pareizi konkrētam indivīdam, nepieciešams noteikt viņa iedzimtās gaidas.

..mēs parasti zinām no tās vērtību sistēmas viedokļa, kurā dzīvojam, ko cilvēks parasti grib vai tam jāgrib… saprāts uzurpējis lēmuma pieņemšanu par to, kas mums ir vislabāk un pastāv uz savu lēmumu tiesību prioritāti ne reti pilnīgi bez pamata… Rezultātā vides un indivīda gaidu attiecības ir tā izkropļotas, ka mums pat nav priekšstats par to, kas patiesībā ir laime 35.lpp.

... neapšaubāmi, ka katrā cilvēkā ir individuālais veselums, t.i. iedzimtu vajadzību kopa un atbilstošas attīstības tendences.. 36.lpp.

Jo vairāk kultūra balstās uz intelektu, jo vairāk liegumu tā uzliek tās locekļiem, lai sabiedrību noturētu…

.. Cilvēka gaidas skar ne tikai viņa fiziskās vajadzības… Cilvēkam piemīt arī atbilstošas sociālās vides vajadzības (attieksmes no apkārtējo puses, iespējas pielietot savus spēkus tieši tādā veida darbībā, kura ir piemērota tieši viņam… 38.lpp.

Apmācība – tas ir process, kurā tiek gaidas apmierinātas ar noteiktu informāciju…

Dzīvotspējīgā kultūrā tas, kas ir pareizs un kas nē, var tikt noteikts tikai atbilstībā ar cilvēku patiesām gaidām. Tajā pat laikā indivīdi un ciltis var būt visdažādākās, bet paliekot sava veseluma robežās… 39.lpp.

Bērns mātes miesās jūtas omulīgi un viņu nesatrauc te notiekošais, jo bērnā jau ielikta šī brīža senču pieredze – viņa gaidas sakrīt ar norisēm tur 41.lpp.

Pēc piedzimšanas, bērns nonāk vidē, kura krasi atšķiras no pirmsdzemdību vides, bet neraugoties uz krasām izmaiņām, viņš arī tajā jūtas pārsteidzoši mierīgi. Lai gan viņš izdzird savu balsi, savu pirmo kliedzienu, kuru nebija dzirdējis, viņš no siltās, mitrās vides nonācis vēsā un sausā, tas viņu nesatrauc, jo tas sakrīt ar senču pieredzes veidotām gaidām viņā arī šajos krasi izmainītos apstākļos... 42.lpp.

Bērnam eksistē tikai „tagad”. Tikai pēc daudziem gadiem viņš būs spējīgs to novērtēt… Vairums ļaužu tikai ap 40 – 50 gadiem sāk saprast, kas ir diena vai mēnesis attiecībā pret viņam atvēlēto mūžu. Tikai daži gudrie apzinās attiecību starp mirkļiem vai gadsimtiem un mūžību... 43.lpp.

Gaidu neatbilstības pakāpe reālai situācijai noteiks to, cik tālu cilvēks novirzīsies no tajā ieliktā potenciāla būt laimīgam... Tātad blakus iedzimtām gaidām attīstās ārēji iegūtās gaidas. Šo gaidu nesakritība rada neapmierinātību un vilšanos.. rada šaubas, aizdomas, bailes, ka nākotnes notikumi var būt nepatīkami. Pats briesmīgākais pie kā var novest neatbilstības situācija ir tas, ka cilvēks neatgriezeniski samierinās ar dzīves apstākļiem, kuri neatbilst viņa cilvēciskajai dabai... cilvēka veselumā ieliktie dažādie aspekti rod attīstību tikai tad, ja sastopas ar attiecīgiem pieredzes apstākļiem. Ja ir pieredzes apstākļi, tad var teikt, ka gaidas, kuras saistītas ar minētiem veseluma aspektiem piepildās. Ja šos apstākļus vide nenodrošina, aspektu attīstība apstājas. Dažas aspektu attīstības līnijas tiek aprautas jau zīdaiņa vecumā, citas – bērnībā, bet citas sekmīgi tiek attīstītas visa mūža garumā. Cilvēks, kuram nav bijuši tādi vides apstākļi, kuros, katra aspekta pieredze varēja attīstīties brīvi, emocionālās, intelektuālās un fiziskās spējas, var atrasties uz vis dažādākiem attīstības līmeņiem, savā starpā esot saderīgi. Visas attīstības līnijas vai tās ir bijušas ierobežotas, vai radušas attīstībā briedumu, darbojas kopā, bet katra no tām gaida pieredzi, kura atbilst tās vajadzībām un nevar attīstīties tālāk bez šīs pieredzes. (un te arī attaisnojas Russo ideja par nepieciešamību radīt brīvus, dabīgus bērna attīstības apstākļus)... Tātad ir nepareizi spriest, ka bērns piedzimstot vienmēr tiek traumēts, jo bērns ir gatavs šim procesam.. 44.lpp.

Visi bērni ir pareizi, bet paši to viņi var apjēgt caur to, kā pret viņiem attiecas (rīkojas), KĀ AR VIŅIEM APIETAS. Bērna personīgā „pareizība” ir vienīgās jūtas attiecībā pret sevi, uz kuru pamata indivīds var veidot labvēlīgu eksistenci. („pareizība” ir tad, kad viņa gaidas realizējas) Pareizības jūtas attiecināmas uz cilvēka sugu. Bez „pareizības” sajūtām cilvēks nevar noteikt cik viņam nepieciešams komforts, cik drošība, palīdzība, saziņa, mīlestības, draudzības, apmierinājums, prieks. 46.lpp.

Patiesi, bērni ir kļuvuši par ienaidniekiem, kurus mātēm ir nepārtraukti jāuzvar... Uz bērna raudāšu mātes neatsaucas, lai parādītu bērnam to, kuram te ir īstā noteikšana, kurš te ir galvenais, t.i., galvenais, jebkuriem līdzekļiem piespiest mazuli pakļauties mātes vēlmēm.. Ja viņi piespiež mūs „strādāt”, „tērēt laiku”, mēs viņiem parādam, ka mēs viņus vairs nemīlam.. Pastāv viedoklis, ka izpatīkot bērnam, mēs tos bojājam, bet patiesībā rezultāts ir pilnīgi pretējs. 48.lpp.

Notikumi tūlīt pēc piedzimšanas atstāj uz cilvēku daudz lielāku iespaidu nekā visa pārējā dzīve. Pats svarīgākais ir mātes kontakts ar bērnu tūlīt pēc dzimšanas... Mātes palaiž garām visvērtīgāko savas dzīves pieredzi, prieks, par kuru, palīdzētu darboties tālāk sava un bērnā interesēs... Agrīnie priekšstati formē cilvēka psihobioloģisko veidolu visai dzīvei, bez tam, jo agrāk gūta pieredze, jo spēcīgāk tā ietekme. 49.lpp.

Pirmie iespaidi formē bērna domāšanas veidu vēlākā vecumā. Svarīgi, lai pirms domāšanas attīstīšanās bērns justos pasargāts, vēlams, iesaistīts ikdienas dzīvē, justos komfortabli.. Sākotnēji bērns pasauli uztver kā veselumu un tikai vēlāk sīkākās detaļās.. Bērna gaidas cer atrast piemērotu vidi, pētīt to visās detaļās un darboties tajā arvien pieaugošā efektivitātē. 50.lpp.

Cilvēks spējīgs atrast visdažādākos problēmas risinājumus 51.lpp.

Veseluma sajūta palīdz veikt pareizu izvēli.. Bērna attīstību nosaka tam atbilstoša vide.. 52.lpp.

Cilvēkbērna spēja pielāgoties dzīvnieku dzīves apstākļiem ir nesalīdzināmi lielāka nekā dzīvniekiem - cilvēku vide (faktiski dzīvnieki to nemaz nespēj). Uz to norāda gadījumi, kad cilvēkbērni ir uzauguši zvēru vidē. Bet lielākā daļa šo bērni ir pakļauti ciešanām un agrai nāvei. Viņi bija nokļuvuši vidē, kurā tiem nebija iespējas realizēt savu cilvēcisko dabu. Šie gadījumi runā par labu tam, ka cilvēkā ir ieliktas gaidas ieiet kultūrā. Pie kam kultūras uzsūkšana ir tik spēcīga, ka nav iespējams ko mainīt. 53.lpp.

Indivīds sākotnēji uzņem tikai to, kas attiecas uz dzīves veidu, kurš seko no apstākļiem un kurš pēc tam top par viņa personīgo. Asociāciju process nosaka tieši to, lai tā apmācība noritētu tieši tā. 54.lpp.

Apzinīgais prāts – tas nemaz nav tas, ko viņš par sevi domā; viņam nav pieejamas veseluma slepenās programmas, kuru kalpošanai viņu radījusi evolūcija. Veseluma filozofijas galvenais uzdevums pārveidot intelektu no tumša (analfabēta) saimnieka par zinošu kalpu. 57.lpp.

Izkropļotai personībai var samazināties prāta spēju dabīgais potenciāls.

 Mēģinājumi radikāli izmainīt nostiprinājušos uzskatus par laimi, nelaimi, panākumiem, neveiksmēm, sastopas ar lielu pretestību. Gribas piepūle reti kad pieveic pieradumu cietoksni.. 59.lpp

Ja cilvēks nesaņem kaut ko no savām gaidām, .. viņš zaudē kaut kādu daļu no savas labklājības.. 72.lpp.

Viens no pamata impulsiem cilvēkā kā dzīvniekā, dzīvojoša kolektīvā ir rīkoties tā, kā viņam liekas, ko gaida no viņa.98.lpp.

Mērķis nodarbībām ar bērniem ir attīstīt neatkarību. Palīdzēt bērnam ne vairāk un ne mazāk nekā tas nepieciešams, cita rīcība traucē viņam sasniegt šo mērķi.

Bērnam jāpalīdz tikai tad, kad tas to lūdz.

Bērnu ir dziļi jāciena un jāvērtē kā labu visās attiecībās.. tas ka bērni cenšas iedzīvoties kolektīvā netiek apšaubīts.. 103.lpp.

Vecāku vēlme veidot savu bērnu pēc kaut kāda viņu iedomāta tēla, ir tikai traucēklis bērna attīstībā…, jo dabīgais un efektīvais tiek aizvietots ar daudz nedabīgāku un mazāk efektīvu procesu. Pat „sapratne (izpratne)” un „sadarbība” ar bērnu palīdz tikai tikt ar bērnu galā labāk nekā draudi, apvainošana vai žagari, bet tā vai tā to pamatā ir priekšstats par bērnu kā par antisabiedrisku būtni, ar kuru ir jāmanipulē, lai iztaisītu to pieņemamu. .. būtu jāseko bezierunu pieņemšanai, ka bērns ir „pareiza” būtne. (domāju, ka sadarbības jēdziena Krišnamurti izpratnē tomēr der)... Kā jau tika teikts, palīdzības trūkums vai tās pārpilnība, traucē bērna attīstībā. Ja vecāki pēc sava ieskata iejaucās un dara kaut ko, kas nav lūgts, tie neko labu nedara bērna attīstības labā. Bērns var attīstīties tikai par tik cik pats uz to ir nosliecies. 104.lpp.

Bērna ziņkārība un paša vēlme nosaka kam un kādā apjomā viņš var iemācīties bez jebkāda zaudējuma sava veseluma attīstībai.

Ja vecāki, kā viņiem liekas, ved bērnu viņam vislabākā attīstības virzienā, tad bērns maksā par to ar savu veselumu. … vecāki ne kādā veida nevar uzlabot bērna veselumu, nomainot viņa motivāciju ar savējo vai norādot ko viņam darīt. Tiešā veidā cieš viņa labklājība, kas ir atkarīga no pilnīgas un harmoniskas viņa talantu attīstības. ... lai ko pieaugušie nedarītu (personīgais piemērs u.c.) viņi nekādi neuzlabos viņa veselumu, aizvietojot bērna motivāciju ar savu personīgo vai parādot viņam, kas būtu jādara (to pašu var teikt par sabiedrības motivāciju). Ideāli būtu, ka vecāki nerāda piemēru tāpēc, lai to pieņemtu, bet vienkārši ar dabīgu izturēšanos, koncentrējoties saviem ikdienas darbiem, nepievēršot uzmanību bērnam un ievērojot to tikai tad, kad tā tiek pieprasīta. Bērnam pilnīgi pietiek ar dabīgiem pieredze gūšanas apstākļiem (tie viņu regulē, nosaka rīcību) un viņš neko vairāk, ja nebūs fiziska nepieciešamība, neprasīs, jo viņam nebūs vajadzības pierādīt savu eksistenci un pievilcīgumu. ...šo principu ietvaros bērnam jāļauj piedalīties dažādos mājas darbos tik, cik tas viņam patīk, nebaidoties, neprognozējot kaut kādas problēmas, kuras šajā sakarā varētu rasties.105.lpp.

Cilvēkam piemīt viena visiem raksturīga īpašība – intelekta spēja pretnostaties iedzimtām nosliecēm... taču prāts nav spējīgs ņemt vērā neskaitāmu daudzumu faktorus, kuri nosaka pareizas uzvedības izvēli... Uzslavas vai nopēlumi ir vienlīdz kaitīgi (sevišķi agrīnā vecumā), jo bezapziņā tās transformējas uz gaidām no pieaugušo puses: respektīvi, ja es saku: nepakrīti! – tad es gaidu, ka bērns nokritīs; ja es saku: uzslavēju, tad tas nozīmē, ka es necerēju, ka viņš tāds varētu būt. Izmantojot bērna nepieciešamību darīt to, ko no viņa gaida, pieaugušie var līdz saknēm pazudināt viņa radošās spējas. Lai kā pieaugušie izrādītu savu nievājošo attieksmi – ar smaidu vai kliedzienu, - rezultāts ir viens un tas pats.

 Ja mēs saskarsmē ar bērnu izejam no tā, ka tā ir sociāla būtne, mums ir nepieciešami zināt viņa iedzimtās gaidas un tendences, kā arī to kā tās parādās.109.lpp.

Pie ekuāniem ( cilts, kuru pētīja Lendloffa) nav jēdziena par īpašuma tiesībām uz cilvēkiem. Neeksistē tādi jēdzieni kā „mans bērns” vai „tavs bērns”. Ekuāniem pilnīgi sveši ir lēmumi vai spriedumi par to, kas būtu jādara citam cilvēkam (jebkurā vecumā). Lai gan katrs patiesi interesējas par to, ko dara otrs, taču nekad tas neiespaidos kaut kā to, ko otrs dara. Bērns darbojas tikai atbilstoši savai gribai. Tas, ka bērns fiziski ir vājāks par pieaugušo un ir atkarīgs no tā nenozīmē, ka pret to jāattiecas ar mazāku cieņu nekā pret pieaugušo. Bērnam netiek doti rīkojumi, kuri ir pretrunā ar tā personīgo izpratni par to, kā jāspēlējas, cik daudz jāēd, kad iet gulēt utt., taču, kad nepieciešama bērna palīdzība, tiek tā arī tiek gaidīta (pieprasīta). Šīs pieaugušo gaidas izriet no pārliecības par, ka piedzimstam, kā sociālas būtnes un pārliecības, ka bērns vēlas būt noderīgs un grib līdzdarboties savā ciltī. Neviens neseko tam, vai bērns izpildījis tam uzticēto uzdevumu, jo neviens nešaubās par tā vēlmi sadarboties. Būdama sociāla būtne, bērns dara to, ko no viņa gaida bez jebkādas svārstīšanās un ar tik lielu centību, uz kādu vien viņš ir spējīgs. Tas, ka bērni ir fiziski vājāki nenozīmē, ka pret viņiem jāizturas ar mazāku cieņu nekā pret pieaugušo. 111.lpp.

Bērna pārliecība par saviem spēkiem ir atkarīga no viņam uzliktās atbildības... – neviens cits kā bērns pats var būt nepārtrauktā sardzē par sevi vides mainībā. Uzņemoties kaut ko bērna vietā, mēs kārtējo reizi maldīgi cenšamies izdarīt labāk, nekā to darītu daba.. Mēs, rietumos, iejaucoties tur, kur nekļūdīgi strādā instinkts, faktiski iniciējam lielāko daļu nelaimes gadījumus ar bērniem. 125.lpp.

Atbildības uzlikšana ir gaidu apliecināšana, kas ļoti ietekmē kā pieaugušā tā bērna uzvedību. .. civilizētajā pasaulē vissarežģītākais izrādās ir uzticēt bērnam rūpēties pašam par savu personīgo pašsaglabāšanos. 126.lpp.

Bērns uz mātes rokām saņem pieredzi, kas to gatavo tālākais attīstībai, palīdz tam paļauties uz personīgiem spēkiem. Bērna ikdienas vērojumi, esot mātei uz rokām, un pasīvā tā līdzdalība mātes darbos, biedējošās, bīstamās situācijās, ir pamats tam, ka nākotnē bērns būs pārliecināts par sevi. Tas arī ir svarīgs patības apzināšanās attīstības nosacījums. 142.lpp.

Indivīdam pieaugot, ir nepieciešams apkārtējās sabiedrības atbalsts savu iedzimto gaidu realizēšanai.. Cilvēks var izdzīvot apstākļos, kas neatbilst viņa veselumam, bet, tad viņš zaudē prieka jūtas un spēju pašrealizēties kā pilnvērtīga cilvēciska būtne. ..

Mēs dzīvojam dzīvi, kādai mūs nav sagatavojusi evolūcija.. 165.lpp.

Mūsu gaidas iekļauj sevī arī saderīgas kultūrvides gaidas, kurā mēs varam attīstīt savas spējas.. tur, kur šīs gaidas nerealizējas, labklājība samazinās. ... nekas nemainīsies, ja gaidīsim izmaiņas vidē un paši sevi nemainīsim 166.lpp.

Veselīgai bērnu attīstībai nepieciešama 1. Valoda; Bērnam jādzird pieaugušo savstarpējās sarunas un jākomunicē ar vienaudžiem tajā līmenī, kas atbilst viņu attīstībai un interesēm. 2.Tāpat nepieciešams, lai bērna vidē atrastos vecāki bērni, kuri uzdod bērnam attīstības virzienu. Tas palīdzēs bērnam apjaust nākotnes intereses, kuras var tapt par paša interesēm. 3. Jābūt saskarsmes iespējai un paraugam. Ja nebūs šo nosacījumu, sabiedrības locekļi darbosies daudz neefektīvāk un viņas labklājība kritīsies.  

Ja jaunākā paaudze nelepojas ar to, ka kļūst līdzīga vecākiem, tad tas nozīmē, ka sabiedrība ir pazaudējusi savu veselumu, stabilitāti, un visdrīzāk, tai nav kultūras, šī vārda pilnīgākā izpratnē.

Ja jaunatne jūt, ka vecākā paaudze ir smieklīga, ka viņiem nav patiesības, ir garlaicīgi, tad pirmie zaudē attīstības piemēru, virzienu. Jaunā paaudze jutīsies pazudusi, noniecināta, piemānīta un nikna. Vecākie izjutīs to pašu, jo izjaukta kultūras pēctecība un savas nevajadzības dēļ jaunatnei... Mūsu nepiesātinātība rodas no vispārējas pareizas pieredzes trūkuma agrā bērnībā 167.lpp.

Ir jāapmierina bērna vajadzības agrīnā vecumā, lai tā nepazaudētu vēlmi būt sociāla būtne. Ģimenēm jābūt savstarpēji cieši saistītām – kā mazām sabiedriskām vienībām (es teiktu – kopienas) 168.lpp.

Bērniem, pēc iespējas, vienmēr jābūt kopā ar vecākiem – kur iet viņi, tur dodas arī bērns..

..dažādas paaudzes cilvēkiem jādzīvo kopā zem viena jumta… Vectēvi un vecmātes atbilstoši saviem spēkiem palīdzētu jaunajiem, bet ļaudis spēka gados apkalpotu vecos un bērnus. ...ģimenē, kur katrs tās loceklis ir nobriedusi, pilnvērtīga personība.. Ideālā sabiedrībā līderi rastos dabīgā veidā un savu iniciatīvu izrādītu tikai tur un tad, kad tā vajadzīga, kur individuālās pūles ir neefektīvas.169.lpp.

Cilvēks nevar dzīvot starp tūkstošiem un miljoniem cilvēku.. viņš var uzturēt attiecības tikai ar dažiem (ierobežota skaita cilvēkiem). 170.lpp.

Lit.

Ледлофф Ж. (2010). Как вырастить ребенка счастливым. Москва: Генезис;

vai

Jean, Liendloff (1994). The continuum concept. In Search of Lost Happiness. A Merloyd Lawrence Book. Addioson-Wesley Publishing Company;

Lendloffa savas atziņas pauž saitā:  

http://www.continuum-concept.org/

Konspektēja O.Rode
14.05.2014.