Ojārs Rode

Pēdējā laikā ne reti dzirdam par globalizācijas pretinieku akcijām. Dzirdam par neiecietību pret cittautiešiem un nereti paši ne visai labi izsakāmies par cittautiešu vienu vai otru rīcību. Kāds tam ir iemesls? Vai tiešām mēs esam slikti, neaudzināti, vai tam ir kāds cits iemesls. Tiek apgalvots, ka globalizācija ir neizbēgama. Tiek pat runāts par to, ka daudzvalodība ir šķērslis, kaut kas, kas kavē normālu evolūcijas gaitu un tāpēc pie tās nav jāpieturas. Piemēram, Krievijā, pat garīgās kustībās, tiek noliegtas etniskās vērtības un nākotni redz saplūsmē ap krievu tautu, kultūru, tradīcijām.

            Es vairākus gadus piedalījos Starptautiskajos humānās pedagoģijas lasījumos Maskavā un esmu novērojis kaut ko pilnīgi pretēju tautu saplūsmes ainai – ar katru gadu vairāk tiek runāts par katras tautas vērtībām, par to nozīmi audzināšanā un izglītībā, ka skolai jābūt nacionālai (ar to nebūt netiek saprasta – krieviska). Personīgos kontaktos ar dažādu tautību pārstāvjiem, tiek runāts par Krievijā ietilpstošo tautu atmodu, jūtama nacionālās pašapziņas nobriešana. Protams, ka var jautāt – vai tas ir solis atpakaļ, vai , tieši otrādi, solis uz priekšu.

            Šī tēma, manuprāt ir svarīga, veidojot izglītības koncepciju (gan personīgi savu, gan valstisku). Apceri sākšu ar mēģinājumu noskaidrot to, kas ir etniskā un nacionālā identitāte vispār. Pēc tam, kāda ir etniskās identitātes saskarsme ar globalizācijas procesu un kas šajā mijiedarbībā atklājas. Apceres otrajā pusē runāšu par pētījumiem skolu vidēs un to, kādi varētu būt etnosu kopsadzīves varianti.

Tātad jautājums: Kas ir etniskā identitāte?

To īsi un, manuprāt, labi noraksturo Antra Krasnā: „Etniskā identitāte ir cilvēka jūtas un domas par savu grupu, tautu, nāciju, - tas nav nekas „ārpus mums”. Etnisko identitāti nevienam nevar ne aizdot vai aizņemties, ne atdot vai paņemt atpakaļ. To var tikai sargāt, stiprināt un bagātināt, lai nepazaudētu SEVI, - esot savā zemē vai svešumā, cieši turoties pie savām saknēm, vai ļaujoties globalizācijas vējiem.”[1]

            Profesors O.Nikiforovs etnisko diferencāciju raksturo ar tādām pazīmēm, kā valodu, vērtībām, vēsturisko atmiņu, reliģiju, priekšstatiem par savu zemi, nacionālo raksturu, mākslu mītiem u.c..[2] Viņš atzīmē, ka pazīmju nozīme un loma laika gaitā mainās.

Tātad etnicitātē ir gan patstāvīgā daļā, gan mainīgā. Šo īpatnību rezultātā radušies divi pretēji viedokļi. Pirmais no tiem etnicitātes jēdzienā redz neaprakstāmas, neizskaidrojamas kvalitātes, kuras nosaka cilvēces pastāvēšanas likumības. Otrs viedoklis ietver sevī pārliecību, ka etnicitāte ir kaut kas nepastāvīgs, kaut kas mainīgs, kura kvalitātes nosaka konkrēta situācija. Entonijs D.Smits raksta, ka etnicitātei ir mazsvarīgs izcelsmes faktors – svarīgs ir mīts par kopīgiem senčiem un izcelsmi, pat dažkārt izgudrots. Nedomāju, ka tas ir tas pats, ko par mītu nozīmi runā G.Jungs. Jungs runā par arhetipiem, kas rodami zemapziņā un, kuri tur veidojušies no neatmināmiem laikiem. Manuprāt, tas ir kaut kāds etniskās piederības kolektīvs apziņas lauks, kuram tam piederīgie pieslēdzas un caur kuru tad arī rodas kopības, piederības apziņa.

 Viena daļa etnisko problēmu pētnieku, raksturojot etnicitāti, parasti apraksta ārējus, labi saskatāmus lielumus (ilgas pēc dzimtās zemes stūrīti; pieķeršanās dzīves vietai, īpašumam; uzticību ļaužu videi, tradīciju ievērošanai, valodas lietošanai un tamlīdzīgi), caur kuriem ne vienmēr var saskatīt būtību. Aprakstot ārējas lietas var nonākt pie viedokļiem par etnisko kvalitāšu nenoturību, mazsvarīgumu. Pie līdzīgām atziņām var nonākt, nemeklējot etnicitātes raksturlielumus šodienā, bet mēģinājumā, tās meklēt nenosakāmā pagātnē. Neapšaubot pagātnes nozīmi, mums jāredz kādi reāli esam šodien un, kas, tieši šodien, mums, kā etniskai vienībai, ir svarīgi, kas ir svarīgi visai cilvēcei kopumā.

            Manuprāt, vērā ņemama ir Ilgas Apines pārliecība. Viņa pētīdama etnosa psiholoģiju konstatējusi, ka etniskās parādības nav skaidrojamas pēc vienotas shēmas, jo katrai kultūrai ir sava attīstības loģika. Katrai tautai ir kaut kāds, ne vienmēr izskaidrojams mehānisms, kam raksturīga tāda kā aizsardzības funkcija. „...tā reaģē uz dzīves pārmaiņām. Kritiskā situācijā tauta neapzinīgi rīkojas tā, kā to sekmīgi darījusi kādreiz pagātnē. Tradicionālā apziņā (arhetips) ir maksimāli adaptēta ārpasaulei. Priekšstati par uzvedības prioritātēm glabājas... bezapziņā” [3].

Tātad ir kaut kas netverams, bet tajā pat laikā ļoti būtisks, nozīmīgs, kas liek meklēt un apzināties kopību, liek sargāties. Varbūt šis netveramais ir Junga minētie arhetipi, varbūt šobrīd kāda, vēl neatklāta likumība? Manuprāt, būtība būtu meklējama tajos uzdevumos, ko katra tauta savā virsapziņā (dievišķā komponente) un pasaules saskaņotā darbībā ir uzņēmusies. Domāju, ka tāpat kā individualitātes, kā atsevišķi cilvēki ierodas uz Zemes kopdarbam ar konkrētiem uzdevumiem un tiem atbilstošiem dotumiem, tā arī etnosiem ir dziļa to pastāvēšanas jēga, šajos viņām uzticētajos pienākumos. Tie ir jāmeklē līdzīgi tam, kā mēs to darām ar sevi.

Etniskās un nacionālās intereses var atšķirties. Entonijs D.Smits[4], nācijas jēgu redz aicinājumā sakausēt vienā veselumā pilsoniskos, teritoriālos un etniskos elementus. Viņš nacionālās identitātes funkciju saista ar tās locekļu socializēšanu. Nācijas uzdevums esot stiprināt saites starp indivīdiem un sabiedrības šķirām, sarūpēt kopīgas vērtības, uzturēt tradīcijas, vienot ap nacionāliem simboliem, vārdu sakot, sakausēt nāciju vienā veselumā, lai katrs tās loceklis justos drošs un pasargāts. Neapšaubāmi, ka nacionālās identitātes apziņa dara cilvēkus stiprākus, laimīgākus kopībā,  iedvesmo darbiem. Un tie ir pozitīvie aspekti, kas runā par labu, nacionālās identitātes saglabāšanai.  

Smits[5], aplūkojot etnisko kopienu sašķelšanu Āfrikā, kur mākslīgi (velkot taisnas robežlīnijas Āfrikas kartē), veidotas jaunas valstis, secina, ka moderno nāciju radnieciskās saites ar kādu no etnosiem ir mazsvarīgas un apšaubāmas. Bet, vai runājot par etniskā nozīmi nacionālās kopībās, var neievērot vardarbību, kādam pakļauti etnosi, ne reti tos sašķeļot?

Manuprāt, ne viss notiekošais pasaulē vērtējams pozitīvi. Mums svarīgi rast tos noteikumus dzīvei uz zemes, kas saistāmi ar etnisko vienību (arī indivīdu) eksistenciālo jēgu, eksistences būtību, varbūt arī īpašu sūtību (pret ko parasti iebilst).

Par nacionālo, jeb etniskās komponentes nozīmi var runāt vismaz trijos kontekstos: Latvijas multietniskajā vidē, Eiropas savienības telpā un pasaules mērogā. Nozīmīgi , manuprāt, ir visi šie konteksti, bet pirms par tiem runājam, būtu jābūt kaut kādai skaidrībai par etniskās kultūras nozīmi un lomu minētajos kontekstos – var būt nemaz nav svarīgi saglabāt tautām savas etniskās identitātes, bet ļauties globalizācijas procesam?

Globalizācija un etniskā identitāte. Vai tautām jāpazūd?

            Uz to, ka šis jautājums ir svarīgs, norāda virkne publikāciju. Interesanta ir diskusija psiholoģijas žurnālā par etniskās identitātes attīstības iespējām Latvijā[6]. Diskusijas dalībnieki aplūko etniskās identitātes saglabāšanas nosacījumus visos augšūpminētajos kontekstos. Kas attiecas uz Latvijas vidi, tad tiek konstatēts, ka mazākumtautības, būdamas atrautas no savās etniskās dzimtenes, pamazām zaudē savu identitāti. Tam esot vairāki iemesli – valsts politika, pamattautas nacionālās intereses, pašu mazākumtautību attieksme pret savām etniskām saknēm un, man tas šķiet pats svarīgākais, – nav pietiekami spēcīgs (gan kvalitatīvi, gan kvalitatīvi) attiecīgās nācijas kodols. Kā izņēmums ir čigāni un ebreji, kuru etniskā apziņa veidojusies uz stingriem, iekšēji noteiktiem etniskiem principiem, noteikumiem, savu ētiku, kas izkristalizējusies šīm tautām ļoti ilgā laika posmā atrodoties „ne savējo vidē”.

            Minētājā diskusijā A.Stroja, portāla „Dialogi.lv” redaktore, runā par nepieciešamību veidot multiidentitāti (O.Ņikoforovs – bietniskā identitāte). Šādi un līdzīgi jēdzieni un aicinājumi izskan ar vien biežāk, bet vai runātāji īsti apzinās to, ko tas nozīmē. Diemžēl nevaru piesaukt krievu pētnieku vārdus, kuri nopietni, vēl septiņdesmitajos gados, pētīja etnoģenēzes procesus. Viņi tajā laikā (Padomju ideoloģijas) nonāca pie ļoti interesantiem secinājumiem: saplūstot divām vai vairākām nobriedušām mentalitātēm veidojas himēriskas etniskas struktūras. A.V. Suharevs[7], pētīdams kultūras etniskās funkcijas, runā līdzīgi - par marginālām personībām, t.i., tādām, kuras internalizējušas divu vai vairāku konfliktējušu grupu sociālkultūras sistēmas. Tā rezultātā grupas izjūt diskomfortu, kas ne reti noved pie tādas uzvedības, kas šo grupu personības pārvērš par sabiedrisko sistēmu anatēmu (nolādēts, briesmonis, šausmonis). Marginālā psihē dažādo grupu vērtības nonāk pretrunās un atklājas iekšējā konfliktā, satraukumā, spriedzē, traucējot personības identitātes veidošanos. Šīs bezsakņu būtnes raksturojās ar nežēlību, iznīcināšanas un iekarošanas kāri. Respektīvi, līdzīgi himēriskām struktūrām, līdz ar etnisko sakņu atciršanu, tām raksturīga svētuma apziņas pazušana. Svētuma apziņa pret dzīves telpu, pret kultūras vērtībām, pret cilvēka radīto, citām tautām un nereti pret dzīvību kā tādu. Tas parādās klajā nihilismā. Vērojamas negatīvas tendences konkrētās situācijās jauktajās ģimenēs.[8]

Pasaules mērogā vērojam ASV multietnisko nihilismu Austrumos. Var minēt vēl citus piemērus. Šie neiepriecinošie secinājumi, vērojumi sakrīt ar K.Junga[9] teikto, vairakkārt citēto: „Cilts mitoloģija ir tā dzīvīgā reliģija, kuras zudums vienmēr un visus (arī civilizētu cilvēku dzīvē) ir morāla katastrofa.... Arhetipi bija un paliek dvēseles dzīvības spēki, kas vēlas, lai tos uztvertu nopietni.. atzītu....Tie vienmēr ir bijuši glābēji un sargātāji......tie ir kā dvēseles struktūrelementi, kas tiek mantoti caur kolektīvo bez apziņu ...arhetipiskas iedabas fenomeni manifestē procesus, kas norisinās kolektīvajā bezapziņā.”

            Vai etniskās identitātes meklēšanas kustība, kas pēdējā gadsimtā bija vērojama Eiropā ir tikai vienkārši nostaļģija pēc tautiski sentimentālām lietām: tautas dziesmām tērpiem, krāsām, attiecībām, pasaules izjūtu; vai tikai cīņa pret ekonomisko virskundzību un ko tamlīdzīgu?

Interesantu tēzi izteikusi Dace Purēna[10]: globalizācija pārbauda identitāti – cik stipra mūsu etniskā spēja pastāvēt laikmeta griežos. Es domāju, ka tā izturēs, ja būs „dzīva”, ja dzīva būs valoda, dzīvas tradīcijas un varēšana realizēt savu sūtību t.i., tā joprojām dos savu īpatnējo ieguldījumu pasaules tautu kultūras pūrā. Mani nesatrauc raibā etniskā vide Latvijā, jo ir daudzas pazīmes, kuras uzrāda latviešu identitātes stiprumu – nu kaut vai mūzikā, mākslā, zinātnē. Liela nozīme ir sabiedrības atvērtībai. Pirmā brīdī šķiet, ka atvērtība var stiprināt uzmācīgās globalizācijas idejas, bet, faktiski, tikai caur atvērtību mēs kādam varam dot to, kas mums ir un saņemt arī pretī. Te lielu lomu var spēlēt tautas izglītības sistēma.

 Domāju, ka globalizācijas pamatā ir ne tikai ļoti plašās komunikācijas iespējas – ātri un viegli sazināties ar jebkuru pasaules nostūri, pārvietošanās iespējas, bet galvenokārt tas ir tirgus. Cik ilgi dominēs patērēšanas kāre, tik ilgi arī tirgus. Gan jau radīšanas prieks pārspēs patērēšanas priekus. Iespējams, ka Eiropas tautu etniskās apziņas atmodu veicinās tieši spēja pārvietoties. Pirmkārt, tā atklāj citās tautās noskatītās, skaistās, tai raksturīgās identitātes lietas, autentiskumu, kurām ir dziļas saknes, kuras ir stabilas vērtības. Cerams, ka vērotais ierosinās dvēselē apslēpto vērtību rezonansi cilvēkos, kas liks tiem ilgoties pēc kaut kā līdzīga. Bez tam cilvēki atklās, ka tikai patērējot nevar piepildīt sevi, ka viņi ne ar ko īpašu neatšķiras no citiem, – viņi gribēs būt paši, bet paši var kļūt tikai topot par radītājiem. Varbūt šis process jau ir sācies, jo neskatoties uz „eiropizāciju”, globalizāciju, pat „lielajām” tautām (piemēram, Vācijā unitāriešu kustība) radusies interese par savām saknēm? Tāpēc (varbūt) nebūtu jābaidās no „globalizācijas” bubuļa, no tukši nodzīvotas dzīves, bet jāattīsta savas un tautas kopumā radošās spējas. Te atkal galvenais darba smagums gulstas uz mūžizglītības skolotāja pleciem.

Ko darīt izglītībā?

            Interesanti ir V.Konstantīna eksperimenti[11] ar skolēniem, skolotājiem un bērnu vecākiem. Zinātnieki, bija izstrādājuši īpašu programmu, lai uzlabotu etniskās attiecības. Eksperiments ietvēra sevī sākotnēju visu grupu testēšanu pēc vairākiem raksturlielumiem: etniskās tolerances, ksenofobijas, vispārējas agresivitātes, u.c.. Testu rezultāti apliecināja, ka visām grupām (arī pedagogiem) ir ļoti slikti rādītāji – zema tolerance, liela agresivitāte un tamlīdzīgi. Pēc programmas realizēšanas situācija uzlabojās, taču nodzēst negatīvo attieksmi simtprocentīgi neizdevās. Necili panākumi bija tajā gadījumā, kad apmācības programmu realizēja tikai ar skolniekiem. Tas nozīmē, ka skolēnu etniskā tolerance ir ļoti atkarīga no tā, kāda tā ir skolotājiem un bērnu vecākiem – apstiprinās teiciens: bērns ir vecāku spogulis (kaut kādā mērā arī skolotāja).

Es nedomāju, ka tolerances trūkums vienmēr atzīmējams, kā kaut kas slikts. Vai tā nav kaut kādā mērā viendabīgas (etniski, mentāli) vides dabiska aizsardzība un ir no etniskās identitātes viedokļa saglabājama? Jā tā, tad nopietni jādomā par etniski viendabīgas mācībvides veidošanu, bet nevis tās nojaukšanu. Vērojama tendence cittautiešiem mācīties latviešu skolās (iekļaušanās), un, varbūt, izveidojušās etniski neviendabīgās vides ir (vismaz daļēji) par iemeslu pieaugošai psiholoģiskai slodzei skolās? Tas varētu būt ļoti nopietns zinātniska pētījuma jautājums – kas atklātu pārsteidzīgus lēmumus Latvijas skolu reformā. Apstiprinājumu manām bažām es atradu A.V. Suhareva rakstā[12], kur viņš apraksta savus pētījumus par to, kāda loma ir etniskās kultūras funkcijai dažādās psihiskās neirozēs, slimībās. Viņš pēta visdažādāko faktoru ietekmi: vides, ēdiena, mentālo un konstatē vērā ņemamas atkarības, t.i., ka cilvēka etniskas vides nojaukšana ir saistīta ar cilvēka psihiskās adaptācijas mehānismu un psihiskām neirozēm, slimībām. Viņš konstatē, ka patreizējā pasaulē, palielinoties citu tautu raksturīgiem elementiem kāda etnosa dzīves telpā, notiek attiecīgās kultūrvides dezintegrācija, kura savukārt noved pie psihiskās dezintegrācijas. Interesanti, ka viņš etniskajās grupās saskata lielas atšķirības un runā pat par nepieciešamību, pētot etniskās kultūras un psihes mijiedarbības, katrai etniskai vienībai rast savas pētījumu metodes (līdzīgi Ilgai Apinei). Suharevs iesaka, lai uzlabotu starpetniskās attiecības, izveidot īpašus psihes sakārtošanas kursus, bet varbūt vienkārši nevajag jaukties?

Ļoti nopietns, manā skatījumā, ir N.Ļebeģeva un A. Tatarko etniskās tolerances pētījums vairākos multikultūras rajonos Krievijā[13]. Zinātnieki pētījuši vairāku etnisku grupu identitāšu rādītājus, etnisko grupu savstarpējās attiecības, to pašapziņu un meklējuši atbildi uz jautājumu: kādas varētu būt savstarpējās sadzīvošanas formas. Viņi konstatēja, ka individuālie un grupu kontakti ir atkarīgi no tā, cik noteiktas, precīzi iezīmētas ir etniskās robežas, cik noteikts, stabils ir šajās robežās ietvertais saturs. Tas nosaka etnisko pašapziņa un, jo lielāka tā ir, jo pozitīvāk (tolerantāka) veidojas saskarsme ar citām etniskām grupām un otrādi. Katrā ziņā, etnisko grupu savstarpējās attiecības nav vienkāršas. Zinātnieki redz vairākus sadzīvošanas modeļus. Ja etniskā grupa jūtas droši un apzinās savu spēku, tā nebaidās uzņemt sevī „svešos”. No raksta izriet, ka, ja vēlamies draudzīgi sadzīvot, katrai grupai pašai ir jāļauj izvēlēties sadzīvošanas modeli un tas būtu jārespektē. Domāju, ka ne tikai jārespektē, bet iejūtīgi, toleranti jāpalīdz tām šo modeli realizēt. Es domāju, ka latviešiem, kā jau minēju, nav jābaidās no savas etniskās grupas vājumu – mēs esam stipri un mēs kļūsim vēl stiprāki, ja ļausim citām etniskām grupām veidot to izpratnei atbilstošus sadzīvošanas modeļus. Mēs tikai iegūsim! Lai nu ko mēs katrs par sevi sakām, mums ir svarīgs ne tikai personīgi pozitīvs vērtējums, bet svarīga ir apziņa, ka pozitīvi tiek vērtēta grupa, kurai esmu piederīgs. Arī tā ceļ grupas pašapziņu un, kā jau teikts, tas veicinās pozitīvas attieksmes veidošanos pret citām etniskām grupām.

            Diemžēl man neizdevās atrast pētījumus par multietnisko vidi Latvijā. Armēņu izcelsmes zinātnieks J. Arutjuņans veicis multietniskās vides starppersonīgā aspekta izvērtēšanu Igaunijā, Gruzijā, Uzbekijā un Moldovā[14]. Rezultāti liecina, ka vērojama pamatetnosu norobežošanās tendence. Pētījumi veikti ar 10 gadu distanci. Šajā laika posmā pamatetnosiem kļuvušas nepopulāras starpnāciju laulības, viņi labprātāk izvēlās savas nacionalitātes darba kolektīvus, draugus. Autors to skaidro ar ekonomiskās grupu interesēm. Pretēja parādība vērojama krievu vidū - procentuāli augsta vienaldzība pret jauktām laulībām. Varbūt tā ir izskaidrojama ar vēlmi iedzīvoties sabiedrībā, kurā viņi (salīdzinot ar Padomju laiku) vairs nav dominante. Varbūt tas ir vājinājis krievu pašapziņu, bet varbūt ar viņu tieksmi gūt stabilu vietu sabiedrībā?

Tas, ka eiropizācija, globalizācija spērusi nopietnus soļus, nav noliedzams. Esmu sastapies ar latviešiem, kuri nekautrēdamies atzīst, ka viņi jūtas kā mājās arī Parīzē, Briselē u.c.. Arī latviešu daudzskaitliskā aizceļošana norāda, ka globālisti ir guvuši sekmes. Kā uzsver diskusijas dalībnieki, minētajā rakstā – globalizācija savā būtībā neatšķiras no sovjetizācijas, varbūt tikai ar citu ceļu – veicot tautu ekonomisko integrāciju. Eiropizācija jau paspējusi iedzīt dziļas saknes Latvijas izglītības sistēmā. Latvija ir padevusies ārēji šķietami labam – vienotas formālās izglītības veidošanas idejai – lai būtu ērti pabeidzot te piekto klasi startēt Francijā vai Melnkalnē sestajā. Vai tas ir to vērts?

            Cits latviskās identitātes drauds ir pakāpeniska fiziskās telpas zaudēšana – Latvijas zeme tiek izpārdota ārzemniekiem. Tas ir nopietni, jo neviens nenoliegs to, cik svarīga identitātei ir vide. Tā gadsimtos ir kārtojusies atbilstoši pamatiedzīvotāju mentalitātei, pasaules uztverei. Un arī otrādi – tā ir veidojusi mūs par latviešiem.

 Domāju, ka viens no etniskās neiecietības iemesliem ir Baltu īpatnējai domāšanas veids, salīdzinājumā ar apkārtdzīvojošām tautām. Siliņa grāmatā lasām par nozīmīgiem pētījumiem šajā jomā. Pētījumi liecina, ka vairums Eiropas tautās dominē racionālā domāšana. Izņēmums ir baltu un somugru tautas. Tāpēc vien nav iespējams veidot vienotu izglītības sistēmu. No tā visvairāk cieš balti. Pateicoties šādai dominantei var veidoties sava īpatnēja kultūra. Uz to norāda, gan redzamās atšķirības starp rietumu un austrumu kultūrām, gan atšķirību starp mūsu tautas senajām tradīcijām, spējām un Rietumeiropā rodamo.[15] Tēlainās domāšanas atziņa ir būtiska izglītības procesa organizēšanā. Dažās pasaules zemēs, tas tiek ņemts vērā, piemēram, japāņu izglītības sistēma īpašu uzmanību pievērš izglītības mākslinieciskai un muzikālai komponentei, kura attīsta jūtīgumu, spēju līdzpārdzīvot, radošu aktivitāti, individualitāti. Skolniekus māca meklēt radošā avotu paša garīgajā pasaulē, paša intīmajos pārdzīvojumos un jūtās.[16] Vai tas nebūtu jādara arī mūsu izglītībā?

„Patiesība, labais, skaistais vairs nav tie vārdi, kuri kādreiz bija svēti un apvienoja Eiropu. Mirklis zaudē mūžības spožumu...” lasām Māras Rubenes rakstā.[17] Tur pat lasām konstatējumu, ka „piešķirot lielu uzmanību materiālajai labklājībai un zinātniskai patiesībai, kaitējot citām cilvēka vajadzībām, mēs esam upurējuši savas dvēseles...” Līdzīgi spriež kultūras filozofs Pauls Jurēvičs: „...Kultūras traģēdijas priekšnoteikums ir dvēseles objektivizēšanās kultūras produktos, cilvēka pievēršanās savas darbības produktiem un dzīvās dvēseles pazaudēšanu tajos.”[18]

„....Briesmas atkal redz visi, un visi par to runā, un avīzes ar to ir pilnas, bet vienprātība, izšķiršanās spēja par nepieciešamiem soļiem un gatavība aizstāvēt principus, cik var spriest, nav lielāka kā... agrāk ... Kļuvis vispāri gļēvs, modernais cilvēks ir arī gļēvs ētisko principu aizstāvēšanā,” raksta Pauls Jurēvičs.[19]

            Domāju, ka Jurēvičam daudzējādā ziņā ir taisnība. Taču var saprast cilvēkus, kuri pusgadsimtu ir nodzīvojuši materiālā nabadzībā, pasaules noliegsmes atmosfērā, citiem vārdiem sakot – okupācijā. Ir saprotama vēlme sakārtot savu fizisko vidi. Esmu pārliecināts, ka tai sekos jauna - garīga atmoda un Viss būs labi!

            Vairākas domas par to, kādā virzienā būtu orientējama šobrīd izglītība, es jau minēju. Nobeigumā, vēlos uzsvērt dažas no tām.

1. Izglītībai jābūt nacionālai;
2. Jāveicina un jāatbalsta etniskās vienības savu sakņu apzināšanā;
3. Katram etnosam jāatrod sava pastāvēšanas jēga;
4. Izglītībai jābūt brīvai. Brīvai gan ievērojot gan atsevišķa indivīdu īpatnības, gan etniskās īpatnības, gan satura un formas ziņā – nepakļauta, bet IZM organizēta (izglītība bez centralizētas varas);
5. Izglītībai jābūt orientētai uz kreativitāti, uz rītdienu, nepazaudējot nākotnes vīzijās cilvēciskās pamatvērtības;
6. Izglītības sistēmu jāveido harmoniski saskaņojot indivīda un sabiedrības gaidas;
7. Izglītība jābalsta uz tautas tradicionālās kultūras pamatiem;
8. Izglītībai – augstākā prioritāte.

Literatūra

1.      Etniskās identitātes attīstības iespējas multikulturālā vidē. Diskusija. Antra Krasnā (2005/12) www.apollo.lv/portal/news;

2.      O. Nikoforovs, Etniskās identitātes psiholoģija, žurn. „Psiholoģijas pasaule”, 2005/12;

3.      Ilga Apine, Lekciju kurs politoloģijā – Ievads etnopsiholoģijā, izd.”Zvaigzne”;

4.      Entonijs D. Smits, Nacionālā identitāte, izd. AGB, 2002.g.;

5.      Etniskās identitātes attīstības iespējas multikulturālā vidē, žurn. „Psiholoģijas pasaule”, 2005/12;

6.      А.В.Сухарев, Этническая функция культуры и психические расстройства, Психологический жунал, Том17, №2, 1996;

7.      Etniskās identitātes attīstības iespējas multikulturālā vidē, žurn. „Psiholoģijas pasaule”, 2005/12;

8.      Karls Gustavs Jungs, Par arhetipa „bērns” psiholoģiju, „Grāmata”, A.D. MCMXC  XII;

9.      Dace Purēna, Identitātes saknes globalizācijas vējā, žurn. „Psiholoģijas pasaule”, 2005/12;

10.  В.В.Константинов, Л.Л.Арабина, Формирование этнической толерантности у подростков, журнал „Психология и школа”, 2006., Nr.3, Москва;

11.  А.В.Сухарев, Этническая функция культуры и психические расстройства, Психологический жунал, Том17, №2, 1996;

12.  Н.М.Лбедева, А.Н.Татарко, Социально-психологические факторы этнической толерантности и стратегии междугрупового взаимодейстия в поликультурных регионах России, Психологический жунал, 2003, Том 24, №5;

13.  Ю.В.Арутюнян, О нацинальных отношениях в постсоветских обществах межличностный аспект, журнал „Социологические исследования,  ”Наука”, Москва, №4, 1999;

14.  E.I.Siliņš, Lielo patiesību meklējumi, izd. „Jumava”, 1999;

15.  Компьютерная графика и анимация как средство медиаобразования, www.visualtech.ru/intro.html;

16.  Māra Rubene, Tagadnības apoloģētika. Nihilisms; Modris Treilis,  Pauls Jurēvičs kā kultūras filozofs; Pauls Jurēvičs, Kultūras traģēdija, „Grāmata”, A.D. MCMXC  X.