Intervija par Indigo bērniem un izglītību
D.Žogota intervē O.Rodi par indigo bērniem un izglītību
Indigo jeb sirds gaismas bērni jau ir piedzimuši
- Tu 1994.gadā Latvijā nodibināji pirmo tautskolu. Ar kādu mērķi? Kas Tevi neapmierina mūsu pašreizējā valsts izglītības sistēmā?
- Tautskolu izveidoju ar domu, ka mēs tajā saaicināsim tos potenciālos bērniņus, kas nākotnē var organizēt un vadīt mūsu tautas garīgo dzīvi. Es nedomāju kā mācītāji, mana iecere ir pakāpeniski izveidot atlases sistēmu, atrast tos bērnus, kuriem ir šāds aicinājums, respektīvi, kuri šeit, uz Zemes, ir atsūtīti ar konkrētu uzdevumu - strādāt ar tautas garīgo aspektu. Jo ir apliecinājums, ka pasaulē arvien vairāk un vairāk ienāk jauni bērni. Ir informācija, ka jau apmēram 90 procenti no jaundzimušajiem ir tā saucamie indigo vai zvaigžņu bērni, respektīvi, nākotnes bērni. Vērojot audzēkņus savā skolā, man rodas priekšstats, ka viņi visi ir jaunā laikmeta bērni.
Runājot par izglītības sistēmu, ne tikai mūsu valsts skolās, bet skolās visā pasaulē, ir viena pamatproblēma - mums neinteresē bērns. Tiem, kas organizē izglītību interesē savs pasaules redzējums, bet ne tas, kā šo pasauli redz bērns un kādā pasaulē viņš gribētu dzīvot. Salīdzinājumam minēšu situāciju, kādai būtu jābūt, un kāda tā ir. Piemēram, Pēterītis atnāk uz skolu un stāsta, ka gribētu kļūt par dabas mīļotāju vai dabas un dzīvnieku aizstāvi. (Man ir bērni, kas jau tagad apzinās, ka viņi tādi būs.) Man kaut kas trūkst, lai es palīdzētu Pēterītim un šiem citiem bērniem īstenot viņu sapni. Un es kā skolotājs vēršos pie skolas direktora un saku: “Direktor, man Pēterītis ir, lūk, tāds un sapņo kļūt par to un to un redz sabiedrību tādu. Tādēļ man ir vajadzīgas noteiktas lietas, lai Pēterītis varētu par tādu tapt.” Skolas direktors atbild: “Bet man nav tādu lietu, es zvanīšu uz Skolu pārvaldi, varbūt tur man kāds palīdzēs.” Viņš piezvana, un izrādās, ka arī tur nav iespējams gūt palīdzību. Un Skolu pārvalde zvana uz ministriju, un arī tā nevar palīdzēt. Bet Eiropas Padome varbūt var līdzēt?! Ministrijas pārstāvji zvana uz Eiropas Padomi, un - jā, tā rod iespējas palīdzēt! Eiropas Padome “nāk pa ķēdīti atpakaļ”, un līdz Pēterītim nonāk tā lieta, kas viņam vajadzīga. Tas ir dabīgais ceļš, kā tam būtu jābūt. Bet mūsu dzīvē viss ir pilnīgi pretēji - nevienu neinteresē Pēterītis, tas, par ko viņš domā un sapņo. Bet sapņo ierēdņi Eiropas Padomē, un tie diktē savu kārtību. Tagad, pēc iestāšanās Eiropas Savienībā, mums tik tiešām likumdošanu diktēs Eiropas Padome, tai skaitā arī izglītībā. Uz skolām jau ir atnākuši “papīri” grāmatu apjomā, kas nosaka, ka direktoriem ir jāiepazīstina pedagogi par norādēm izglītībā tā saucamajā ilgtspējīgas attīstības sabiedrībā. Bet neviens nav painteresējies, kā šo ilgtspējīgās attīstības sabiedrību Pēterītis redz! To redz tikai augšējie kungi. Turklāt viņu ideja vispār ir perversa. Respektīvi, skolām ir jāsagatavo cilvēki, kuri spēj pielāgoties mainīgajiem sabiedrības apstākļiem. Nevis garīgumam, bet tirgus ekonomikas formācijai. Ja Pēterītis taisa to tirgu, nu labi, lai viņš taisa! Bet šobrīd mēs jaunā laikmeta b ē r n i e m u z s p i e ž a m v e r d z ī b u, mēs pasakām: “Tev būs jāpielāgojas, nevis jāveido sava pasaule, tev būs jātaisa tāda pasaule, kādu mēs vai tie Eiropas veči grib!” Man liekas, tā ir pamattraģēdija izglītības jomā. Izglītības virzībai ir jāsākas no bērna.
- Tu domā, ka šīs problēmas rodas aiz pasaules kārtības nezināšanas.
- Jā, tā domāju. Bērns uz skolu atnāk nevis kā neaprakstīta, balta lapa, kā mums padomju gados centās iestāstīt, bet viņš atnāk jau ar to pieredzi, kādu uzkrājis, neskaitāmas reizes nākdams un aiziedams no šīs pasaules. Tāpat arī viņš nāk ar savām vēlmēm un iniciatīvu, nevis iegribu dēļ, bet tāpēc, ka viņš patiešām ir atnācis šajā pasaulē kaut ko izdarīt! Katrs bērns pasaulē ierodas ar kādu konkrētu mērķi un uzdevumu, un mūsu skolotāju uzdevums būtu noskaidrot - ar kādu mērķi katrs bērns ir atnācis un iedot viņam “instrumentus” rokā.
Izglītības programmai jābūt virzītai nevis uz tādu personu radīšanu, kas orientējas šāsdienas sabiedrībā, bet gan kas rada personības, kuras ir spējīgas veidot jaunu sabiedrību. Bērns ir jāuztver un jāveido kā vērtība. Ja mēs savā mazajā Latvijā tik tālu aizdomātos un pieņemtu lēmumu par šo drosmīgo soli - reorganizēt visu izglītības sistēmas padarīšanu valstī, tad mēs spētu dot vērtības gan pasaulei, gan sev, gan pastāvēt paši par sevi. Jo tad mēs būtu personības, kas pašas spējīgas radīt savu dzīves telpu!
- Vai par izglītību atbildīgās institūcijas minētajiem faktoriem ir veltījušas kādu vērību?
- Nēē… Tās domā, kā labāk pakļauties Eiropai. Ne jau tikai Pēterītis sevi nevar izteikt, pat skolotājs to nevar, pat skolas direktors nedrīkst veidot jaunas progresīvas nostādnes. Nemitīgi nāk instrukcijas, un ja tām nepakļaujies, seko pedagogu akreditācija, un vesela klerku armija pārbauda, vai tu realizē to programmu, kas nāk no ministrijas. Šobrīd to uzrauga tikai klerki no ministrijas puses, bet būs no Eiropas arī. Jo Eiropas Savienība savukārt kontrolēs, kā valstī tiek realizētas tās prasības, kuras viņi nodefinējuši. Kontroles sistēma kļūst arvien paplašinātāka un padziļinātāka.
Un es gribētu minēt vēl vienu lietu. Kontrolē jau ne tikai tevi kā skolotāju un skolu, bet ir ieviesti centralizētie pārbaudes eksāmeni. Viss atkal tiek centralizēts: visi dara tā, un ne savādāk. Protams, ka katrai augstskolai organizēt sev atsevišķus eksāmenus izmaksā dārgāk, bet toties augstskolai tad ir sava seja! Tagad augstskolās varēs iestāties, vadoties no atestācijas atzīmēm. Bet tā ir individualitātes neievērošana! Nerunājot nemaz par pašu sagatavošanas procesu šiem centralizētajiem eksāmeniem. Skolotājs nostājas klases priekšā un ar visiem skolniekiem strādā kā ar vienu aritmētiski vidējo. Es nerunāju, par atsevišķiem skolotājiem, kuri dažkārt ierauga individualitātes. Lielākā daļa skolotāju individualitātes neredz, jo nav skolotāji pēc aicinājuma. Līdz ar to viņi strādā kā pie konveijera - viņiem “iet garām” detaļas, un viņi zina, ka, lūk, šai detaļai vajag divreiz divi iemācīt, bet, lūk, tai detaļai jāiemāca vēl kaut kādi likumi. Viņi māca likumus un skatās, vai beigās tie ir saglabājušies galviņās vai nē, un vairāk nekas viņus neinteresē. Teiksim, tāda lieta kā s i r d s i z g l ī t ī b a, kas saistās ar cilvēka gara aspektiem, netiek mācīta.
Jāteic, ka arī es esmu spiests iekļauties centralizācijas “konveijerā”, jo esam valsts akreditēta skola un, izsniedzot skolniekiem mācību beigu dokumentus, šim te valsts standartam ir jābūt apgūtam. Līdz ar to saduros ar visām tām prasībām, ar kurām arī valsts skolas saduras. Turklāt arī valsts skolās direktori un skolotāji ir atskārtuši, ka tas, kādā veidā tiek pasniegti pārbaudes darbi, ir absurds. Viena daļa bērnu tos nespēj pat aptvert, nemaz nesaprot uzdotos jautājumus! Es nerunāju tikai par jaunā laikmeta jeb indigo bērniem, arī visi pārējie bērni ir pakļauti šāsdienas pārlieku bagātajai informācijas plūsmai jeb, kā varbūt profesors Buiķis teiktu, informatīvi enerģētiskajam laukam, kurš ir pārsātināts. Tas iedarbojas uz bērna psihi, ko šobrīd neņemam vērā. Pārdzīvojot ārkārtīgo stresu, bailes un neziņu, bērnam veidojas pavisam cits psihiski emocionālais stāvoklis. Ieviešot centralizētos eksāmenus, netiek ņemts vērā, kā mainījusies bērnu psihe!
Nepareizi ir arī tas, ka saglabājas mācību programmu informatīvais blīvums. Jo mēs neņemam vērā ārējā informatīvā lauka pieaugumu. Es domāju, ka pirmā vieta, kur var samazināt šo informatīvo spiedienu, ir skola. Bet, nē, skolās tas tiek vēl vairāk pieaudzēts! Piemēram, mani mulsina, ka bērniem mācību programmās nāk klāt datorzinības jau no piektās klases. Ja ir vajadzīgi kādi profesionālie sertifikāti, kas apliecinātu datorzinību prasmi, priekš tā ir profesionālās skolas. Klasiskajai skolai tas nav jādara!
- Jā. Bet, vai skolēni - topošie studenti bez šī informācijas blīvuma, bez datoriemaņām, spēs integrēties Eiropas sabiedrībā? Diemžēl nav iespējams dzīvot izolēti. Kur ir izeja?
- Domāju, ka izeja nav konkrētajos mācību priekšmetos. Viens no instrumentiem, kas bērnam vajadzīgs, lai viņš varētu veidot jauno sabiedrību, ir attīstīts intelekts un sirdsgudrība. Ja šīs lietas būs attīstītas, bērns datorus apgūs krietni ātrāk nekā tad, ja pārsātināsim programmas un mēģināsim bērnam iegrūst visu, ko vien var. Vai tad tikai datori vien civilizētajai sabiedrībai vajadzīgi? Arī ar veļas mazgājamo mašīnu ir jāmāk strādāt. Arī ar automašīnu braukt. Nu tad šoferkursus ar’ bērniem taisām. Kāpēc netaisīsim šoferkursus? Tas pat dzīvē ir vēl vairāk vajadzīgs nekā dators! Lūk, te jau izpaužas šis rungas otrais gals - ka mēs cenšamies bērnus pielāgot sabiedrības mainīgajiem apstākļiem, nevis veidot no viņiem i n d i v i d u a l i t ā t e s, k u r a s p a š a s v e i d o s s a b i e d r ī b u. To vēlreiz uzsveru.
- Sirdsgudrība ir filozofiski ļoti dziļš jēdziens, kas prasa iepriekšēju sagatavotību.
Bērna zemapziņā tā jau ir, tikai neatmodinātā stāvoklī, un skolai viens no prioritāriem uzdevumiem būtu šīs zemapziņas dzīles modināt un bērnu ierosināt. Taču viss ir sagriezts ar kājām gaisā - tie priekšmeti, kas izglīto sirdi, kā mūzika, tēlotājmāksla, vārda māksla, par labu tehnokrātiskajām zinībām, tiek izspiesti no mācību programmas arvien vairāk ārā. Savukārt tik svarīgā priekšmetā kā literatūra kvantitāte tiek kāpināta uz kvalitātes rēķina. Manā pārziņā ir pamatskolas kurss, bet esmu runājis ar vidusskolu direktoriem, kuri šausminās, ka, beidzot vidusskolu, skolniekam jāzina ap 60 autoriem. Kāpēc? Kas viņš filologs būs? Mums ir jāiekustina viņa sirsniņa cilvēciskajās pamatvērtībās. Vai tāpēc 60 autori jāizlasa? Dažkārt pietiek pat ar vienu! Es pārspīlēju, protams. Galvenais, lai skolnieks gūtu pienesumu savai sirdij.
Man interesantus vērojumus stāstīja Vecpiebalgas skolas direktors. Viņi savā skolā bija saorganizējuši absolventu salidojumu kopā ar tagadējiem audzēkņiem. Vakara gaitā klātesošie tika uzaicināti noskaitīt kādu dzeju no tiem autoriem, kas nu kuram mīļš. Un tad izrādījās, ka šī laika bērni neko nevar noskaitīt! Tajā pat laikā vecākā gadu gājuma ļaudīm, kuri jau sirmiem matiem, kuriem skola jau sen aiz muguras, viņiem katram ir, ko noskaitīt! Tas liecina par to, ka mēs saviem bērniem grūžam iekšā pāri mēram, līdz ar to šajā drausmīgajā informācijas plūsmā viņu samadzenēs viss saplūst kopā vienā haosā un nekas neuzkrājas. Nerunājot nemaz par to, ka skolniekam neatliek laika vērtīgo izlaist cauri savai sirdij. Taču tieši ar sirdi mēs mācāmies pasauli tvert kā vienu veselumu, tādā veidā iemācoties pareizi dzīvot. Ja netveram pasauli kā vienu veselumu, tad mums vajadzīgs, kā tas paredzēts jaunajās Eiropas direktīvās, - bērniņus iemācīt zaļajā kastē mest tādus atkritumus, zilajā kastē - tādus un kādā tur vēl citādā kastē - citādus atkritumus. Viņš būs iemācīts pragmātiski rīkoties kā mazs, instrukcijām paklausīgs robotiņš, un mēs dabu nepiesārņosim. Lūk, uz ko iet nākotnes Eiropas idejas. Bet neviens nedomā, ka būtu jāsāk no cilvēka sirds. Ja sirdī būs veseluma apziņa, tad nevienam pat prātā neienāks dabu piesārņot. Nebūs jāmāca, kurā kastē kas jāmet un jāuzliek lielie sodi, jo tāds cilvēks principā nevarēs nepareizi izdarīt, viņam sirds neļaus citādāk rīkoties! Un līdz ar veseluma izpratni cilvēkos iemājos mīlestība šā vārdā dziļākajā izpratnē.
Tādēļ uzskatu, ka svarīgi, lai skolā ienāktu tā saucamie “aicinātie skolotāji”.
- Man patika tava savulaik izteiktā doma par skolotāja pedagoga misiju.
- Jā, uzskatu, ka vajadzētu sašķirot pedagogus un audzinātājus. Par audzinātāju var būt tikai cilvēks, kuram spēcīgi attīstīti garīgie komponenti un kurš, strādājot ar bērnu, veido s i r d s g a i s m a s p i e l i e t u v i d i. Un mīlestības piesātinātajā vidē tad veidojas šis zieds - bērns. Tā ir viņam nepieciešamā primārā augsne, ko nevar dot informācijas blīvums. Pārējie pedagogi, manuprāt, drīkst būt tikai priekšmetu pasniedzēji. Man patīk Hermaņa Heses teiciens, ka būt skolotājam ir aicinājums. Diemžēl liela daļa to kā sūtību neuztver. Tāpēc arī man pirms pieciem gadiem nācās šķirties no Zosēnu pagasta pamatskolas direktora amata. Kāpēc? Tikai tāpēc, ka pārāk šerpi uzsākām pedagogu un vecāku garīgo izglītošanu. Pietika pāris reizes atbraukt Bērnu slimnīcas reanimatologam Pēterim Kļavam ar garīgajām sarunām par Dievu un gara evolūciju, kad uzreiz bija klāt rajona izglītības inspektori. Mēs darot to, kas likumā nav rakstīts. Zosēnu pagastā garīgums netika pieņemts. Valsts skolās ir iesakņojies standarts - skolotājam sēdēt pie konveijera un pildīt valsts pasūtījumu. Produkcija būs standarta bērni.
- Tavu rūpju lokā ir tā sauktie jaunā laikmeta bērni. Pieļauju, ka ne vien pedagogu birokrātiskais aparāts, bet arī ļoti daudzi vecāki neko nezina par indigo bērniem.
- Pirms vēl iepazinos ar garīguma popularizētāju Aelitu Folkmani, kura indigo bērnu tēmu ir pētījusi sīkāk, man jau bija skaidrs, ka mēs sastopamies ar kaut kādām jaunām individualitātēm. Saviem pedagogiem teicu: paskatieties, no kādām ģimenēm šie bērni nāk, bet viņos dīvainā kārtā nav negatīvā ģenētiskā mantojuma. Viņi ir fantastiski! Kaut arī vecāki nodzērušies, bet bērns atnāk brīnišķīgs! Tolaik izzināt viņu auras man pat neienāca prātā, bet tas, ka viņi ir īpaši bērni, uzreiz bija redzams.
Noraksturošu interesantu sarunu ar vienu sešgadīgu puisīti, kas mācās mūsu skolā. Sēžam skolas pagalmā pie akmeņiem un runājam par mīlestību, par Dievu, par to, kāpēc šis puisītis šeit ir atnācis, ko viņš vēlas sasniegt. Viņš man stāstīja, ka grib būt dzīvnieku aizstāvis un sargs, runājām veselu pusstundu, pats nestāstu neko, visu laiku iztaujāju viņu. Savus jautājumus jau biju izsmēlis, un tad viņš man saka: “Nu parunāsim vēl, man ļoti patīk par šīm lietām runāt!” Pilnīgi jutu, ka šim puisītim ir sava, dziļa pasaules izpratne un viņš ir gatavs ar mīlestības pilnu sirdi kaut ko darīt šajā pasaulē.
Tāpat mūsu skolā sastopu aizvien vairāk bērnu, kuri no citiem atšķiras ar ārkārtīgu jutīgumu, intuitīvo uztveri, ir daudz uzņēmīgāki un reizē izaicinošāki, jā, dažkārt arī spuraināki un konfrontējošāki. Gribu teikt, pirms šādus bērnus “noliekam pie vietas” ar savu pieaugušā cilvēka taisnību, ir jāieklausās viņu dvēselēs un viņi pareizi jāizprot. Jo tie ir indigo bērni.
- Ko nozīmē mums svešais jēdziens indigo?
- Indigo - tas ir krāsas nosaukums bērna elektromagnētiskajam laukam jeb aurai. Tie ir bērni, kuriem piemīt intuitīvās zināšanas gan par fizisko, gan garīgo pasauli. Domāju, ka tās ir senākas, pieredzējušākas dvēseles, kuras inkarnējas ar konkrētu uzdevumu palīdzēt cilvēcei pāriet uz jauno - gara pasaules - laikmetu. Taču tūlīt gribu piebilst, ka ne tikai indigo bērni vien nāk ar uzdevumu, tāds ir katrai dvēselei, kura šeit ierodas. Jāteic, ir pat diezgan grūti atšķirt tā saucamos indigo bērnus no parastajiem. Ja tiešām tic informācijas avotiem, ka 90 procenti jaunā laikmeta bērni sāka inkarnēties jau 90-tajos gados, tad pašlaik visiem vajadzētu būt indigo bērniem. Vismaz man savā skolā liekas, ka viņi visi patiešām tādi ir, ko secinu pēc dažādām pazīmēm.
- Piemēram?
- Viena no viņu izteiktām pazīmēm ir sirds gaišums, atsaucība, iejūtība, un vēl - viņi visi grib būt skolotāji (es teiktu – viņi labprāt spēlē skolotāja lomu). Kaut kur iekšēji esmu pārliecināts, ka viņos slēptā veidā ir ielikts būt šiem nākotnes skolotājiem. Un es arī viņus visus mudinu: “Bērni, jūs zināt, kam jums jābūt? Orientējiet savu izglītību tā, lai jūs beigu beigās būtu skolotāji mūsu tautskolā vai kur citur!”
- Kāpēc tas tev šķiet tik svarīgi?
- Esmu pārliecināts, ka izmaiņas drīzumā būs ārkārtīgi straujas un saistītas ar īpašu kosmisko starojumu, kuru nesagatavoti cilvēki nespēs pārdzīvot. Vieni no tiem, kas izdzīvos, būs indigo bērni, viņi ieies jaunajā laikmetā neskarti un kā tā veidotāji. Es nedomāju, ka viņi nāk kā vecās pasaules pārtaisītāji. Viņi nāk kā jaunas pasaules sabiedrības radītāji un iedvesmotāji. Jo veco pasauli vairs nevar pārmācīt, šī cilvēce jau sevi ir ievedusi strupceļā.
Tāpēc - lūdzu, mīļie vecāki un kolēģi pedagogi, nesalauziet bērnu dvēseles! Ja indigo bērns nokļūst pie tāda pedagoga vai skolā, kur absolūti nerespektē viņa personību, kur viņš visu laiku tiek pakļauts emocionālajai vardarbībai, bērna dvēsele var tikt salauzta. Un tam var sekot bērna protests - agresija visdažādākajās formās. It sevišķi, ja sakrīt vairāki nelabvēlības apstākļi - ģimene, iela un skola. Ja mājās nav izpratnes, bērns to nerod arī skolā, klasesbiedri pasmejas par viņu kā par tādu muļķīti. Šie indigo bērni nāk ar vēl aizplīvurotu apziņu, lielākā daļa no viņiem neapzinās, kas viņi ir. Rezultātā savu protestu pret apkārtējo sabiedrību viņi var izteikt visādos negatīvos veidos.
Es domāju, ka ar bērniem ir jāsāk strādāt nevien skolā un ģimenē, bet jau ar vecākiem, pirms vēl viņi bērnus ieņēmuši. Jo lai dvēsele normāli ienāktu šajā pasaulē, tai ir jāsagatavo ceļš. Visu laiku jāseko šim procesam līdzi un jāpalīdz tai dvēselei. Starp citu, Krievijā mediķi ir veikuši pētījumus prenetālajā audzināšanā un ir pat izstrādātas metodes - radīti speciāli skaņdarbi, kas noskaņo bērna dvēseli un arī māti tā, lai būtu harmoniska dvēseles reinkarnēšanās pasaulē. Ir konstatēts, ka b ē r n a m, n ā k o t p a s a u l ē r u p j a j ā m a t ē r i j ā , v i ņ a s m a d z e n e s p a z a u d ē ļ o t i d a u d z n e i r o n u s, t i e d ē ļ s t r e s a p ā r s t ā j f u n k c i o n ē t.
- Bez indigo bērniem tu pieminēji vēl arī kristāliskās vibrācijas bērnus.
Par tiem pamatīgāk prastu izstāstīt Aelita Folkmane, kura par šo tēmu sniedz lekcijas bērnudārzu audzinātājām.
Vieni ir indigo bērni, kas ienāk sabiedrībā kā jaunā laikmeta sagatavotāji, bet nākošā bērnu grupa, kurai vairs nav šī zilā krāsa aurā, bet cits starojuma spektrs, ir kristāliskie bērni - jau augstākas pakāpes dvēseles, kas būs jaunās pasaules veidotāji. Jo jaunās pasaules lauks enerģētiski jāsagatavo. Mēs runājam par fiziskās pasaules izpausmēm, bet neko nezinām, kas notiek garīgajā telpā. Manuprāt, indigo bērniem ir svarīgi sakārtot garīgo telpu ap mums, veidot kaut kādu īpašu enerģētisko tīklu un enerģētiskos mezglus un pārējo veiks kristālisko vibrāciju bērni. Pat tad, ja šie bērni nekļūst par skolniekiem, bet, teiksim, par sētniekiem. Profesija nav svarīga, šī dvēsele vienalga ir enerģētiskais mezgls jaunā laikmeta matricā un to stiprina.
Tāpēc ir ļoti svarīgi domāt par adekvātas pedagoģijas piemērošanu jaunā laikmeta bērnu uztverei.
- Mums it kā ir alternatīvā pedagoģija -Valfdorfa, Montesori u.c. skolas, kurām raksturīgs respekts pret bērnu kā personību un nav tāds pārmērīgas slodzes “konveijers” kā tradicionālajās mācību iestādēs. Taču mans personīgais viedoklis, piemēram, par modē nākušo Valfdorfa pedagoģiju, ir negatīvs. Kā liecina avoti, tā balstās uz Rūdolfa Šteinera pašradītu kosmogonisku mācību, kas, piemēram, abortus uzskata par lietderīgiem, jo gars pieskāries pie matērijas aizejot atjaunots; ēdot dzīvnieku gaļu, cilvēks veicina to ātrāku evolūciju u.tt. Manuprāt, vispār viena cilvēka izgudrotas mācības ir sektantiskas un bērnu psihi apdraudošas. To apliecina piemēri no dzīves, ka šādas ievirzes bērniem ir ļoti smagi integrēties tālākā zināšanu apguvē. Jau mūsu izcilais domātājs un kultūras veicinātājs Aleksandrs Klizovskis Šteineru nosaucis par bijušo teozofu, kurš nonācis tumsas spēku varā. Vai šīs skolas nav kādu ložu inspirētas?
-Vilks viņ` zin. Atceros, padomju laikā Rīgā vienā dzīvoklī slepeni bija izveidojies šteineristu pulciņš, kur es arī piedalījos. Taču tīri intuitīvi jutu, ka šī sabiedrība nav priekš manis. Es Šteineru labākajā gadījumā uztveru kā Šerloksu Holmsu, kurš uz dedukcijas pamata attīsta idejas. Nu, piemēram, kā cīnīties pret pelēm tīrumā? Ir jānoķer peles, jāizkaltē viņu ādiņas, jāsaberž un jāpieber sēklām klāt. (un tas varbūt arī nostrādā).Lūk, tā mēs cīnīsimies pret pelēm!
- Uz kādu filozofiju balstītu tu saskati nākotnes pedagoģiju? Konkrēti - kāda ir Drustu tautskolas filozofija?
- Ja man jāpasaka dažos vārdos - tad tā ir Dzīvā ētika. Mums ir tautskolas ētikas kodekss, kurš izstrādāts uz divu filozofiju bāzes: Dzīvās Ētikas Mācības un tautas tradicionālās kultūras mantojuma jeb latvju dainu, kurām nav sakara ar Brastiņa radīto reliģiju.
Diemžēl katrai tautskolai, kuras Latvijā jau ir kādas padsmit, ir atšķirīga filozofija. Tautskola ir tautas izglītošana - ne tikai bērnu. Tieši ar to Drustu tautskola atšķiras no citām. Patlaban pieņemam bērnus no trīs gadu vecuma, bet plānojam uzņemt mātes kopā ar bērnu jau tūlīt pēc dzemdībām un pat pirms. Gribam, lai bērni vēl mātes miesās atrastos saskanīgā un izglītojošā vidē. Jo auglis sajūt gan kosmiskos strāvojumus, gan dzird televīzijas pārraides, kuras skatās māte, un pārdzīvo vibrācijas, kuras māte pat nejūt. Skeptiķu labad jāpiebilst, ka esam akreditēti un licencēti.
Ar katru skolnieku strādājam individuāli. Mūsu pamatmērķis - iemācīt dzīvesziņu. Piecas reizes nedēļā pa pussstundai runājam par ētiskajām un estētiskajām lietām, kas bērnu veido par s i r d s p e r s o n ī b u. Katra diena mums ir kā rituāls. Rīta cēlienu sākam, sasveicinoties ar Dievu - nodziedam Viņam tautas dziesmiņu ar vēlējumu, lai ļauj mums kāpt kalnā, ne no kalna lejiņā; otram dot, ne no otra mīļi lūgt; apstiprināt sev, ka ne jau ar miegu un sliktu valodiņu labs biju, bet ar darbiņiem un labu valodiņu. Domāju, katrs latvietis saprot, ka dainas ir mūsējās mantras un saite ar Gara pasauli. Caur sirds saiti tiek veicināts tas, ko sevī vēlies. Pēc tautasdziesmas seko saruna par to, kāda bijusi iepriekšējā diena, kas pārdzīvots vai labs padarīts. Tā mums ir s i r ž u a t v ē r š a n a. Starp citu, bērni mums atveras vairāk nekā saviem vecākiem. Dievlūgšanas kā tādas mums nav. Lai gan nē! - pirms mācībām dziedam Latvijas himnu. T ā a r ī i r d i e v l ū g š a n a. Tad, kad skolotājs dzied himnu, viņam Dievs jālūdz pa īstam, jo bērni empātiski jūt, kā to dara skolotājs. Himna ir mantra, kas jārealizē ar noteiktu enerģijas devu. Šo saskarsmi ar Dievu Drustu bērni jūt. Mācoties (sarunājoties) sēžam aplī, jo mums nav viena, kurš stāv priekšā - visi esam līdzvērtīgi. Tas arī ir vienotības elements.
- Tātad tautskolas tavā uztverē varētu būt optimālais variants, kā bērnam iemācīt, ka bez fiziskās pasaules un rupjās matērijas eksistē smalkā, ka eksistē Dievs un daudz citu komponentu, ar kuriem mijiedarbojamies un kādēļ vispār esam.
- Bērnam nekas nav jāiemāca, bet tikai jānostiprina tas, kas viņā jau ir. Ir tikai jāļauj viņam atskārst to, ko viņa zemapziņa patiesībā zina. Starp citu, tu man pirmīt iejautājies par grāmatām un progresīvajām mācību programmām. Man ienāca prātā divas svarīgas lietas. Piemēram, Krievijā šobrīd ir aizsākusies jauna tipa pedagoģijas veidošanās, kas nosaukta par humāno pedagoģiju. Tās filozofiskā bāze ir Dzīvās Ētikas Mācība. Maskavā jau ir izveidots humānās pedagoģijas centrs pie Rērihu biedrības. Viņi pratuši šīs idejas izskaidrot sabiedrībai tik tālu, ka daudzu skolu pedagogi ir iesaistījušies humānās pedagoģijas ieviešanā mācību iestādēs. Interesanti ir tas, ka šīs idejas pamatnesējs ir Šalva Amanašvili - pēc tautības gruzīns - kopā ar savu sievu. Viņi abi ir pedagoģijas zinātņu profesori un veiksmīgi ar lekcijām apceļo daudzas zemes, tai skaitā arī Latviju. Šeit viņi ir vismaz trīs četras reizes gadā, un es pats esmu piedalījies viņu priekšlasījumos, kuri ilga veselas nedēļas garumā astoņas stundas dienā un kur ļoti pamatīgi varēja iepazīties ar viņu idejām. Turklāt pagājušā gadā pie Cēsu rajona Skolu pārvaldes nodibinājām Humānās pedagoģijas metodisko apvienību.
Gribu piebilst arī, ka šie progresīvie cilvēki, kas organizē humānās pedagoģijas ieviešanu Krievijas skolās, ļoti cerīgi raugās uz Baltiju. Šalva Amanašvili pašlaik vēlas izdot humānās pedagoģijas grāmatas latviski un pēc tam tās pārtulkot krieviski - lai krievi iepazītos ar humānās pedagoģijas centieniem šeit, Latvijā. Priecē, ka jau ir kaut kādi aizsākumi.
Un otrā lieta, kas nedrīkst palikt novārtā, veidojot humāno pedagoģiju, ir mūsu pašu dzīvā ētika, respektīvi - dainas un dainu kultūra, kur visas cilvēciskās vērtības ir ietvertas, turklāt nevis didaktiski, bet iekodētas pašos pamatos. Šīs tīrās, skaidrās vibrācijas norezonē ar mūsu dvēseles vibrācijām un ļauj prātam atskārst to, kas mūsos pašos ir iekšā.
- Tu pārliecinoši runā par jaunā laikmeta domāšanu, tomēr gan savulaik ar folkloru (biji “Skandinieku” dalībnieks un “Budēļu” tēvs), gan tagad tautskolā kultivē senās tradīcijas. Vai nenonāc pretrunā pats ar sevi?
- Pretrunu nav. Viss atkarīgs no apziņas - vai senlatviskajai formai ir arī saturs. Varam sadoties rokās un vienkārši dziedāt - tikai tad nekāds process mūsos nenotiks. Bet - varam dziedot meditēt. Ja tradīcijā saglabājas vecais saturs, tā ir stagnācija. Šodien mēs nodarbojamies ar ārišķībām - ar Jāņu sieru un miestiņu cenšamies apliecināt nacionālo savdabību. Ja tradīcija ir pašmērķis, tā neder. Tai jākalpo garīgajai izaugsmei - tur ir tas knifs. Kas tad senatnē vadīja nozīmīgāko tradīciju norises? Kaut vai Jāņus, kuriem ir padziļināti sakrāla nozīme mūsu gadskārtā. Vadīja zintnieks, krīvu krīvs vai svētais. Svarīgākais ir atvērt sirdi mīlestībai.
- Bet kā to izdarīt tam, kurā nav rezonatora?
- Ierosināt atvērt sirdi var tikai tos, kuri savā apziņā jau ir “uz sliekšņa”.
- Sociālās politikas nomocītajai tautai pietrūkst “degvielas”, lai tiktu līdz “slieksnim”.
- Tā ir tukša runāšana - ja man būs pilns galds, tad pievērsīšos garīgajām lietām. Muļķības. Ir vajadzīga
nevis galda gatavība, bet tavas sirds gatavība. Arī par tautu domās tikai tas valstsvīrs, kura sirds būs atvērusies mīlestībai. Jebkura laba doma sakārto lokālo vidi. Vaibstāmies: kas nu tas ir - pateikt kaut ko no sirds. Mēs neredzam, ka garīgajos plānos tas ir fantastisks uzliesmojums, kas nodzēš vismaz simts cilvēku nelietības! Jo nelietība ir enerģētiski vāja. Tāpēc prātīgāk ir nevis karot, bet iedegt labestības sveci. Katram savā sirdī.
- Un tomēr - tavos uzskatos saklausu kosmopolītismu un tajā pat laikā diezgan radikālu nacionālismu. Vai tie ir savienojami jēdzieni?
- Dievs saprot visas valodas, bet mums jāuztur savas mantras harmonijā. Dievs tautu valodas ir radījis kā Lielo Simfonisko Orķestri, kurā mēs, piemēram, esam vijole, krievi - bungas, amerikāņi - taures, kas pūš pa visu pasauli. Mēs arvien ģenerējam kaut ko tādu, kā pasaules kultūras dievatziņas vai garīgajā pūrā vēl nav. Tas ir tautas galvenais uzdevums. Ja tauta vairs neko nevar dot, tad tā ir apstājusies savā attīstībā. Kosmopolītisms ir pieļaujams tik, cik mēs katrs kalpojam Dievam, citādi - katram ir savs uzdevums. Mani visvairāk uztrauc, ka sabiedrības vairākums nepieņem vispār n e k o. Mums jābūt relatīviem - noslēgtai vienkopai, kas savienota ar citām uz kopīgām Gara Kāpnēm.
- Savulaik runājām par to, vai dvēselei vispār ir nacionalitāte?
- Mentalitāte nozīmē attiecīgu īpašību kopumu. Tāds ir arī dvēselei. Pateicoties īpašību kopumam, dvēsele iemiesojas, lai veiktu konkrētu darbu. Manuprāt, dvēsele norezonē ar to vidi, ar kuru ir saskanīga. Varbūt kādā iepriekšējā inkarnācijā esmu kaut ko spēcīgu piedzīvojis, un tas “ierakstījies” manā dvēselē. Tas nozīmē, ka dvēselei ir radies spēcīgs rezonators tai vietai, kur kādreiz mitu. Domāju, ka senās dvēseles ģeofiziski neklejo. Tad jau tibetieši savas lamas nekad neatrastu! Bet brīnumainā kārtā viņi savus svētos atpazīst. Un turpat, ne jau Āfrikas nēģeros. Iespējams, ka augsti attīstītajām dvēselēm “nostrādā” pavisam citi rezonatori. Tad nu pasaki, kāda nacionalitāte ir Dalailamas dvēselei? Var teikt, nekāda, bet viņš jau 14 reizes ir iemiesojies tajā pašā tautā un zemē! Acīmredzot, tas, kas šai tautai jāveic, ir ļoti tuvs šai dvēselei, un tā gatava uzdevumu pildīt. Etnosi ķīvējas, bet tie, kuriem jāveic Dieva liktais uzdevums, to veic kopīgi, mierīgi un klusi.
Pazīstu kādu zintnieci, kuru tikpat kā neviens nezina. Viņa dzīvo vientuļi, strādā ar enerģijām, regulē to plūsmas no Kosmosa uz Zemi, orientē uz dažādiem Zemes punktiem. Šī zintniece strādā, neatkarīgi no tā, vai krievi plēšas ar latviešiem vai čečeniem. Ir tā sauktie slēptie priesteri (arī priesteres), kuri ir patiesie tautas uzturētāji, kuru esamība attaisno tautu kā tādu. Šiem viedajiem cilvēkiem ir saikne ar Dievu un viņi strādā ne tikai cilvēces, bet visa Kosmosa labā.
- Tu esi bijis arī Drustu pagasta padomes priekšsēdētājs. Tātad tev ir savs skatījums, pēc kāda modeļa sakārtot valsti?
- Ja paliksim šajās sabiedriskajās attiecībās un demokrātijas modelī, kādā pasaule iegājusi, nekas labs nav gaidāms. Es neesmu demokrātijas piekritējs. Mans modelis ir Garīgā Hierarhija. Bet tas var realizēties tikai tad, kad pasaule un cilvēku dvēseles būs sakārtotas pēc Garīgās Hierarhijas principiem, kuriem jāienāk arī saimnieciskajā dzīvē. Demokrātija nesvētī cilvēkus - svētī Dievs. Amatos jāiesvēta Viņam. Katra garīgo līmeni lielā mērā raksturo tas, cik daudz mūsos Dievs ir atklājies. Mēraukla ir mīlestība, Gaismas sajušana. Mēs gribam tautas priekšstāvjus iebalsot. Bet, vai tad par Dievu balsojam? Valsts pārvaldīšanā mums ir pozitīvs piemērs - Tibetā augsti garīgs priesteris ir arī valsts vadītājs. Tādu kārtību nosaka tibetiešu tradīcija. Arī pie mums vajag sanākt garīgajiem brāļiem un māsām kopā un sākt jaunās sabiedrības iedīgļu veidošanu. Nevis skaļi deklarējot, bet iedzīvinot dzīvē jaunā laikmeta idejas. Garīguma pakārtotību jutīsim paši.
Par sevi gribu piebilst, ka pašlaik nealkstu būt pie varas, jo tad man būs jāizmanto tas pats varas mehānisms, kurš nav ne demokrātisks, ne garīgs. Ir jānorobežojas no vairākuma prasībām un jāveido jaunā laikmeta attiecības ar ļaudīm, kuri izstaro dievišķo Gaismu. Tās veidosies tikai starp cilvēkiem, kuri ir gatavi - kam sirds ir atvērusies.
Pasaule jāsāk kārtot nevis no apakšas, bet no augšas. Taču demokrātijā dara pilnīgi pretēji - kārto no apakšas. Sakārtotība no augšas nozīmē, ka visaugstākajā krēslā ir Dievs. Un, ja vienosies cilvēki ar atvērtām sirdīm, tās tad arī būs mūsu laicīgās “augšas”. Ķīniešiem ir teika par ļaunu cilvēku, kas pārcirta saiti starp Debesīm un Zemi. Saite joprojām nav sasieta. Izveidojās haoss. Cilvēki sāka ieņemt vietas, kuras viņiem nepienācās, un valstu priekšgalā nostājās asinskāri zvēri. Arī Latvijā pie varas aizvien ir daudz alu cilvēku.
Ezotēriskā zinātne māca, ka Dievs ir definējis Brīvās Izvēles likumu. Tas nozīmē, ka Viņš neiejaucas cilvēku dzīvē. Ir tikai piedāvājumi. Arī man nav tiesības jaukties Brīvās Izvēles likumā, varu tikai piedāvāt - lūk, tur ir parastā skola, bet šeit - Drustu tautskola.
Ir svarīgi bērniem izveidot vērtību skalu, lai viņi labo no ļaunā atšķirtu caur izjūtām. Ne tikai zināšanas vien ļauj izvērtēt pasauli, cilvēka izjūtas ir daudz dziļākas. Ir jācenšas bērnos iesēt sēklu, lai viņi pareizi augtu. Bet diemžēl mūsu augsne ir piegružota ne tikai ar pesticīdiem, bet arī ar garīgo infekciju.
Ir jāņem vērā, ka saskaņa ar sevi, savu sirdsbalsi palīdz uzturēt optimisma garu, jo pasaules procesi kopumā noris progresīvā virzienā. Pašreizējās negācijas tikai apliecina, ka cīņa starp labo un ļauno ir saasinājusies. Mana iekšējā sajūta teic, ka labais noteikti gūs virsroku. Pašlaik notiek nevarīga ļauno spēku ākstīšanās savā norieta posmā. Domāju, ka, pateicoties ļaunā spēka blakus pastāvēšanai, atklājas, kas ir kas. Noris diezgan krasa nodalīšanās starp labo un ļauno. Tas virza uz labu. Ja cilvēks ir slikts, tas nozīmē, ka viņš ir disharmonijā ar Visuma norisēm garīgajā plānā. Savukārt berzēšanās ar Visuma harmoniju nokaitēsies līdz baltkvēlei un beigās (disharmoniskais) iztvaikos. Ļaunais neizturēs kosmiskās sakārtotības strāvojumus un aizies bojā. Neaizmirsīsim - mēs dzīvojam Lielo Pārbaudījumu laikā. Vēl kādu brīdi tumsa sabiedrībā var ilgt, bet evolūcija prasa virzību uz priekšu, un vadzis lūzīs. Visuma harmonizējošie spēki nepieļaus disharmonijas savā telpā.
