Intervija žurnālam Mistērija 2015. gada februārī

                             
Ir pagājuši vairāk nekā 20 gadi, kopš fiziķis Ojārs Rode pameta Cietvielu fizikas institūtu un Drustos nodibināja mūžizglītības skolu „99 Baltie zirgi”. Pagājis laiks arī no viņa pirmās intervijas Imantam Ziedonim un Andrim Buiķim. Šodien Drustu tautskolas dibinātājs ir „Mistērijas” redakcijas viesis, kur kopā ar akadēmiķi Andri Buiķi atceras bijušo un runā par nākamo.
 
BUIĶIS: Smaidot Abi esam mācījušies vienā fakultātē, Ojārs -fiziķis, es –matemātiķis, abi esam fizmati labākajos gados. Skatoties mūsu 90-to gadu sākuma interviju, ko veidojām kopā ar Imantu Ziedoni, tu saki, ka biji pagasta priekšsēdētājs. Tagad Latvijā politisku apsvērumu dēļ no 500 pašvaldībām iztaisītas 109. Cik tas saiet kopā vēsturiski? Toreiz tu daudz runāji par svētvietām, par Jānīša kalnu, par Svētezeru. Bija pagājuši četri gadi, kā Latviju atstājusi padomju armija, valdīja milzīgs optimisms, kad likās, būs milzīgs uzrāviens! Kā redzi, tā nav noticis. Sarunā ar dziednieku Aleksandru Volkovu, kas tika publicēta „Mistērijas” janvāra numurā, viņš toreiz sacīja, ka līdz 2015.gadam Latvijā īpašas izmaiņas neredz. Volkovs operēja ar cipariem, 90-to gadu sākums: Latvijā 50% ar pluss zīmi, 50% ar mīnuss zīmi. 2015.gadā ar pozitīvo zīmi būs 75%, ar negatīvo - 25%. Par šiem vārdiem uz viņu vēl apvainojos. Starp mūsu toreizējo un tagadējo sarunu ar tevi, izaugusi vesela paaudze. Pirms runājam par garīgām lietām, gribētos dzirdēt tavas domas arī par šīm.
RODE: Runājot par izrāvienu, biežāk tiek domāts par ekonomiskiem jautājumiem. Salīdzinot ar padomju laikiem, atšķirība tomēr ir, kontrasts ir liels. Visi runā par krīzi, bet lielveikali ir cilvēku pilni, preču ratiņi arī. Mums, Drustos, dažam labam darba nav, bet mašīna ir. Ja skatos no savas mājas dzīves, tad vide apmēram ir tā pati. Es būtu gribējis redzēt to sakārtotāku. Kaut kas jau ir darīts, bet teikt, ka būtu ļoti laimīgs… Tā nav. Tajā pašā laikā es valdībai neko nepārmetu, valsts tomēr ir jauna. Tie vīri un sievas, kas tur sēž, viņiem arī nav šīs pieredzes, nav bijis pēctecības. Cerībā, ka šī pieredze radīsies, es viņiem piedodu. Pieļauju, ka var arī kļūdīties. Lielsaimniecību izpārdošanā es, protams, neko labu nesaskatu, tāpat sagrautā rūpniecība Rīgā. Tur bija pasaules prāti iekšā. 
LIA: Šajā procesā bija arī daudz ļaunprātības.
RODE: Tā varētu būt. Man nav pierādījumu, bet tie nebija muļķi, kas to darīja, tas valstī tā tika ieregulēts. Pārmaiņu laikā, kad vēl nebijām brīvi, laukos bija tāds optimisms! Ka savas saimnieciskās lietas tagad kārtosim paši. Un tad pēkšņi - šis privatizācijas bums. Tomēr Latvijas nākotni es redzu cerīgu. 
LIA: Andris minēja šo pagastu un novadu sadali.
RODE: Attiecībā par Raunu un Drustiem neko sliktu nevaru teikt. Drustu vārds saistībā ar Raunu minēts jau senos rakstos. Padomju laikā Drusti saimnieciski bija noplicināti, savukārt Rauna ir pilsēta. Ekonomiskais potenciāls tur bija un arī tagad ir liels, tas nekur nav zudis, tas ir attīstījies. Arī cilvēka potenciāls ir liels, bez cilvēka jau nekas nenotiek. Bija gudru ļaužu kopa. Var diskutēt par atsevišķiem indivīdiem, bet intelektuāli vide bija pietiekami bagāta, līdz ar to mēs Drustos esam ieguvēji.
LIA: Vai tur nav arī jūsu nopelns, es domāju, jūsu dibinātā tautskola?
RODE: Grūti pateikt, to lai vērtē citi.
BUIĶIS: No tās puses ir arī mana mamma, no viņas stāstiem es jau agrīnos gados sapratu, ka Drusti ir ļoti nozīmīga vieta.
LIA: Tieši garīgā ziņā?
BUIĶIS: Jā. Vecpiebalga- Ineši- Jaunpiebalga un Drusti.
LIA: Zīmīgi, ka Drustos darbojās arī budisma skolotājs, mūsu tautietis Uldis Balodis no Nepālas.
RODE: Jā, Skolotājs lika Uldim atgriezties Latvijā, tagad viņš ir mūks Brālis Dharmapāla un Drustu centrā ir viņa meditācijas centrs. Vēl pāris vārdu par pozitīvo faktoru. Kad atvērās robežas, daudzi aizbrauca. Tas mazumiņš, kas palicis, es neredzu, kā mēs bez Raunas palīdzības saimnieciskā ziņā varētu izdzīvot, arī vizuāli viss ir sakārtots. Drustiem tas ir ieguvums.
BUIĶIS: Kad tika sagrautas lielsaimniecības un rūpniecība, no vienas puses bija čeka, no otras - arī Rietumi. Par to mēs maz runājam, bet nāca arī Rietumu padomnieki, kuri mācīja - visas ALFAS, visi VEFI, visi kolhozi jālikvidē. Tieši kā Imants saka: „Latvija-caurvēju zeme”. Strādājot Latvijas institūtā, katru dienu saņēmu no Ārlietu ministrijas ārzemju preses analīzi, kurā, starp citu, bija arī kāda franču profesora sacītais- ja Rietumeiropa skatīsies uz Centrālo un Austrumeiropu kā uz saviem noieta tirgiem un izmantos tos savu preču nopludināšanai, neļaujot šīm valstīm normāli attīstīties, tā būs problēmai ne tikai tām valstīm. Ar laiku tā būs problēma Rietumeiropai pašai. Faktiski tā arī notiek, Eiropa visu laiku ir uz tādas recesijas robežas, būtībā šobrīd ES stagnē, neattīstās.
LIA: Precīzi. Bet atgriezīsimies pie jūsu toreizējās sarunas „99 Balti zirgi”, kur runājāt par tautskolām.
BUIĶIS: Jā. Te gribētu atgādināt Ojāram viņa vārdus, ka viņš cilvēkus sadala četrās grupās: „Pirmā grupa - bērni; otrā - cilvēki, kuriem pietrūkst amatniecības iemaņu; trešā – ļaudis, kas grib paplašināt redzesloku, ceturtā – tie esam mēs, tautskolieši”. Tolaik tie bija 20 cilvēki. Toreiz to neizrunājām, bet, kā tu raksturotu to cilvēku, kuri grib paplašināt savu redzesloku, atšķirību no tautskoliešiem?
RODE: Sacītais attiecas tikai uz Drustiem, uz to situāciju, kāda bija todien.
LIA: Vai tagad kas mainījies?
RODE: Ir mainījies. Tolaik vecie amatnieki vēl bija dzīvi, viņu prasmes bija fantastiskas, ļoti augstā līmenī un mēs naivi cerējām, ka varēsim atdzīvināt amatniecību. Diemžēl, šī ideja izgāzās. Bet esam ielikuši to tautskolā, jo konstatējām, kā attīstījies šis amatnieku garīgais potenciāls. Tur „vainīga” amatniecība. Amatnieku attīstību veicināja šis darbs. Tādēļ arī skolā amatniecību joprojām stūrgalvīgi saglabājam, lai bērni attīstītos vispusīgi. Domājot vispār par izglītības sistēmas attīstību mūsu valstī, šo amatniecību es tomēr tur redzu.
LIA: Lai Dievs dod! Ne velti latviešu tautas sakāmvārds māca - darbs dara darītāju.
BUIĶIS: Un kā ir ar trešo un ceturto grupu - tie, kas paplašina redzesloku un tautskolieši?
RODE: Ir tā, ka pa šiem gadiem esam vairāk koncentrējušies uz bērnu izglītību. Sākuma periodā dažādus kursus tautskolā organizējām arī pieaugušajiem, pārsvarā tas bija saistīts ar lauku tūrismu. Bija arī valodas kursi, projektu rakstīšanas kursi, vēdiskās virtuves organizēšanas kursi utt., ar kuriem centāmies palīdzēt vietējiem iedzīvotājiem konkrētajos apstākļos izdzīvot un dot kādu cerību nākotnei. Tie bija ļaudis, kuri centās paplašināt savu redzes loku. Ja runā par tautskoliešiem, tad tā ir grupa, kas no Drustiem jau izpletusies laukā. Mums izveidojusies filiāle Ikšķilē, Tukumā, Rīgā un pašlaik vēl tapšanas stadijā arī Ventspilī.
LIA: Un kā ir ar Lietuvu?
RODE: Tas ir jau nākošais solis. Ar lietuviešiem sapazināmies pirms gada, bijām tādā seminārā par vērtību izglītību. Viņi bija padzirdējuši par mūsu pieredzi un pavasarī atbrauca uz Drustiem, veselu dienu nodzīvoja arī pa Ikšķili. Tāda nopietna kompānija no Viļņas, Kauņas, no vairākām vietām. Rudenī tikām aicināti pie viņiem uz Kauņu, uz konferenci par alternatīvo izglītību. Tur bija ļaudis no dažādām Lietuvas pilsētām, ļoti augstā līmenī, pašvaldības lielajā namā, konferenci atklāja pašvaldības izpilddirektors. Un interesanti, ka vienīgie runātāji bijām mēs, no Drustiem un Ikšķiles. Lietuvieši ir tā sasparojušies, tagad Kauņas piepilsētā būvē paši savu skolu.
BUIĶIS: Jā, lietuvieši visu dara pamatīgi. Arī matemātikā. No sākuma viņi izdeva žurnālu „Matemātiskā modelēšana un analīze”, kas balstījās uz Baltijas valstu matemātikas konferencēs pētīto. Šobrīd tas kļuvis par Baltijas žurnālu, kurā mēs, vairāki latvieši un igauņi, arī esam Starptautiskās izdevēju padomes locekļi kopā ar kolēģiem no Vācijas, Lielbritānijas, Itālijas, Polijas, Spānijas, Krievijas un Baltkrievijas. Šobrīd tas jau ir pasaules izdevums, tajā publicējas no visas pasaules kas iekļuvis izcilo žurnālu skaitā, ar tā saukto impakta (ietekmes) faktoru. Šis faktors ir tikai izciliem žurnāliem.
RODE: Kauņas konferencē piedalījās vadošie izglītības darbinieki no Marijamopoles, decembrī biju uzaicināts arī pie viņiem uz konferenci – kāpēc nepieciešamas alternatīvās izglītības skolas? Tur bija arī tie ļaudis no Kauņas. Mēneša laikā, kas bija starp abām šīm konferencēm, viņi izdomājuši, ka vēlas kļūt par mūsu tautskolas filiāli.
BUIĶIS: Kolosāli! 
RODE: Par tautskoliešiem. Tagad meklējam juridiskās un citas iespējas, kā to visu realizēt.
BUIĶIS: Ir tādi Eiropas fondi, kas atbalsta vairāku valstu sadarbību.
RODE: Sarunās ar lietuviešiem mums izkristalizējās trīs iespējamās sadarbības formas. Tā dziļākā ir veidot šo filiāli.
LIA: Lietuvā šī interese par ezotēriku ir daudz dziļāka nekā Latvijā, neskatoties uz viņu katoļticību.
RODE: Jā, tas ir ļoti nopietni, ar viņiem par šiem jautājumiem var runāt brīvi. Otrs, kā var veidoties mūsu sadarbība, nupat lietuvieši cīnījās par dažādu ekonomisku problēmu risināšanu izglītībā, arī šajā līmenī, viens otru atbalstot, varam cīnīties kopā. Un trešais, par ko būtu jācīnās – par brīvību. Lai skolotājs būtu brīvs, lai viņš varētu brīvi, radoši strādāt.
BUIĶIS: Tas ir ļoti būtiski, jo Izglītības un zinātnes ministrija nepārtraukti taisa reformas, visu laiku mēģinot kaut kā iegrožot. Arī toreiz mēs runājām par to, ka nedrīkst radīt tādas robežas, ka veidojas noslēgta sistēma, jo noslēgta sistēma sabrūk. Man ir bažas, ka mūsu ierēdņi domā tieši pretēji.
RODE: Diemžēl, jaunās koncepcijas vēstī, ka tieši otrādi. Kontroles pastiprināsies, visur vainīga skolotāju nekompetence. Tas pats attieksies arī uz direktoriem. Un trešā mūsu sadarbības forma ar Lietuvu varētu būt kultūras jomā, veidojot savstarpējas kultūras saites. Lai tas būtu parocīgāk izdarāms, lietuviešiem radās ideja šos pasākumus rīkot pierobežā. Atrodam kontaktu vietas un to darām.
LIA: Kas Drustu tautskolā notiek šobrīd?
BUIĶIS: Tev ir vēl jaunas idejas.
RODE: Viena lieta, ka rosinām kādām darbībām lietuviešus, bet, kad ieraudzījām, ka viņi jau būvē savu centru, tas bija jauns impulss arī mums. Negribu skaļi teikt, ka mēs Drustos esam kļuvuši par kādu centru. LIA: Taču reāli tas tā ir.
RODE: Vairāk vai mazāk mēs esam tie, kuri tās lietas koordinē, bet mums tādiem jākļūst arī fiziski. Šobrīd darbojamies padomju laika ārkārtīgi neomulīgā dzelzsbetona ēkā, kas celta pēc tipveida projekta un galīgi neatbilst tām mācību tehnoloģijām, kādas praktizējam. Mēs vēlētos būvi, kas atbilstu mūsu statusam. Šobrīd arī savā mājas lapā drustutautskola.lv  esam uzsākuši holistisko pedagogu neklātienes izglītošanu.Bet mūsu iecere ir no neklātienes pāriet klātienē. Apjēgt, ko nozīmē skatīt lietas veselumā. Kā ne tikai uz bērniem, bet uz visu mācību procesu paraudzīties veselumā. Kas nozīmē harmonisku visu lietu saistību, kas tajā veselumā ir. Un vēl viena joma, ko neesam sākuši realizēt, tā ir prenetālā audzināšana, pirms bērns vēl nav nācis pasaulē. Kur jaunie vecāki, kuri gaida bērniņu, tiek apmācīti, kā dzīvot, lai tas bērniņš būtu laimīgs jau mātes miesās. Un tikpat laimīgs nāktu ārā. Tur nav nekādu noslēpumu, mūsu tautas tradīcijās tas viss ir - attieksme pret jauno māmiņu un vidi, kas jāharmonizē. Te ir runa par vecāku izglītošanu, jo vecāki ir primārie, kuri atbild par sava bērna audzināšanu. Bērnudārzs to visu nojauc. Bērnam jābūt pie mātes, tās ir viņa tiesības. Tās, lūk, ir cilvēkbērna tiesības!
BUIĶIS: Jā, tas ir ļoti būtiski, ko tu tagad saki.
RODE: Tāpat kā manas cilvēktiesības ir - būt man pašam. Tā ir tā brīvība.
LIA: Īstenībā tas ir ļoti grūts jautājums, jo kamēr nesaprot pats sevi, nevar saprast arī apkārtējos. Tas ir darbs visa mūža garumā.
RODE: Nu, vide ir tāda, kāda tā ir. Es domāju, ka procentuāli sadalījums pa visu valsti ir vienāds. Varbūt pat pa visu pasauli. Līdz ar to nevar teikt, ka ir viens punkts, kur viss ir – O!!! Bet Drusti varbūt tomēr ir izņēmums. Smejas Jo, runājot par šo pašu centru ir kāds ļoti svarīgs, garīgs pieskāriens.
LIA: Šo stāstu es gaidu visu laiku.
RODE: Pats būtiskākais! Jo Drustos tautskola nebūtu bijusi…
LIA: Ja…
RODE: Ja nebūtu Piltiņkalna. Tā ir garīgā svētvieta. Tad, kad pametu Cietvielu fizikas institūtu - sveiki, es braucu uz Drustiem, tas bija inspirēts. Manos spēkos nebija iespēja pretoties, tam vienkārši bija jānotiek. Toreiz vēl to neapzinājos, darbojos folkloras kopā „Budēļi”, arī „Skandiniekos”, mums nebija tādas īstas Jāņu svinēšanas vietas. Kad atbraucu uz Drustiem, te atradās tas Piltiņkalns, kur arī nosvinējām pirmos Jāņus. Toreiz bija populāri tādi miera gājieni, kas gāja pa visu pasauli. Vēl darbojās Pitalovas dzelzceļš un, kad vilciens apstājās, nāca simtiem cilvēku, kuri bija braukuši tikai ar vienu mērķi - piedalīties šai Jāņu sagaidīšanā. Kopā apstaigājām visas mājas un galīgi noguruši nonācām arī Piltiņkalnā. Tobrīd vēl nezinājām, ka tas ir svētkalns, bet vēlāk sākās visādi notikumi.
LIA: Kādi notikumi?
RODE: Pirmkārt, jau mana paša atklāsmes, visādas vīzijas, bet bija arī cita veida informācija. Smiltenē dzīvoja tāds gaišreģis, Māris, kurš pirmais man atklāja, ka tā ir īpaša vieta, sakot: „Tev tur neaizgājušas dvēseles pa to kalnu staigā, viņas nav atradušas ceļu pie Dieva. Vajadzētu ko izdarīt, lai tās gūtu mieru”. Es nodziedāju bēru dziesmas, cerībā, ka dvēseles pēc kāda laika aizies. Pēc tam atnāca cits vīzijas, kur redzēju labirintu. Vienā no vīzijām man bija jākāpj kalnā augšā, jāiet cauri deviņām terasēm un uz katras terases bija šis labirints. Pie kam tie labirinti bija daudz, uz visām pusēm, cik acs varēja redzēt, tādas zālē iemītas taciņas pa kurām jāiet. Protams, kad deviņas reizes esi tās izgājis, vēl no augšas arī lejā kāpdams, atgriezies pie samaņas, varēju tās uzzīmēt. Uzzīmēju, taču nesapratu, ko ar tām darīt. Tad aizbraucu pie Rasmas Rozītes, izstāstīju visu viņai un Rasma teica: „Mēģini pa tām svētvietām staigājot, viņas izjust. Vai ir kādas saites no tevis redzētā ar to vietu, kur atrodies”. Un es tiešām staigāju. Tā pagāja divi, trīs gadi, atkal aizbraucu ciemos pie Rasmas Rozītes, viņa tautskolai allaž dāvināja grāmatas un viena no tām bija - „Pasaules svētvietas”. Es vēl tā nodomāju, kāpēc Rasma dāvina šo grāmatu, ja tā man jau ir. Uzreiz mēģināju meklēt iemeslu, lai gan to, kas man bija, nebiju vēl pat atšķīris. Bet tagad gan, aizbraucu uz mājām un tūlīt pirmā vakarā sāku pētīt. Nolēmu, ka uz katru svētvietu meditēšu, katru vakaru veltīšu vienai svētvietai. Un tā es nonācu līdz Šartras katedrālei.
LIA: Viena no izcilākajām gotikas katedrālēm Francijā. Šartras Dievmātes katedrāle iekļauta UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, jau no12. gadsimta beigām tā ir svētceļojumu mērķis. Katedrāles garums- 130 m, platums-32 metri.
RODE: Jā, es skatos to bildi - lai nokļūtu tajā dievišķajā punktā, jāiziet cauri labirintam! Pēc savas formas tas ir ļoti līdzīgs mūsējam, bet tā ideja - iziet cauri! Tas man bija kā sitiens pa galvu. Ir jādara! Bija norādes arī uz to, ka man jādabū kāds zizlis. Aizgāju uz mežu, staigāju, staigāju… Un kad mani vairākas reizes aizveda pie viena un tā paša koka, tad to pīlādzi arī nozāģēju un izgatavoju nūju. Braukāju ar šo nūju pa Māras un Laimas svētvietām un tikai tad, kad visa šī procedūra bija izieta, atgriezos Piltiņkalnā. To sapratu vēlāk, ka nūja paredzēta, lai kaut ko sāktu, lai ierādītu vietu Kaut kam. Sākumā šķita, ka labirints jāveido lejā, piekājītē, kur virsma ir plakanāka, taču beigās mani noveda kalna vidū. Vēlāk no āderniekiem uzzināju, ka šajā centrālajā vietā ir ūdens ādere. Kad biju izracis pirmo taku, sapratu, ka tas man vienam nav pa spēkam. Apzvanīju draugus, iesaistīju arī ģimeni un nākošajā dienā kopīgi arī izrakām visu pārējo. Interesanti, ka viens no draugiem, jau strādājot, jautāja- ko mēs te darām, pastāsti! Viņi bija atbraukuši pilnīgi tikai ar ticību. Bet mana vecākā meita, kas arī piedalījās darbā, pirms gada bija bijusi Parīzē, bijusi Šartras klosterī, pat rādījusi man šīs bildes, bet, redz, ko nozīmē neieklausīties. Tas sitiens jau bija, tika dotas norādes, kurā virzienā darboties… Bet es to neuztvēru. Tagad var redzēt ķēdi, kādā tev atgādina- nē, draugs, mīļais, tas tev ir jādara! Piecu kilometru garā taka, apvij kalnu deviņos lokos un ir simboliska došanās cauri visām attīstības pakāpēm no zemākā uz augstāko. Takas novietojumu noteikusi uguns āderu enerģija, aptuveni stundas laikā tā izejama un aizved kalna virsotnē pie īpašas vietas - dievišķās informācijas centra, kas izsakāms trīs vārdos: sakārtotība, vienotība, mīlestība.
BUIĶIS: Mēs daudz esam runājuši par vācu zinātnieku Marko Bišofu, arī mūsu pēdējā grāmatā ar Liu „Vai tas esi tu vai kāds cits.” Viņam ir darbs „Kristāliskā planēta. Globālie tīkli, platoniskie ķermeņi un Zemes mūzika”, kur Bišofs runā ne tikai par mūsu āderēm, bet ir arī Lejavai Leija līnijas, milzīgas, pa visu pasauli, āderes. Tur bija minēts, ka kaut kur Francijā kopš seniem bija vieta, kur viena Leijalīnija aiziet no Ziemeļiem uz Dienvidiem, otra no Rietumiem uz Austrumiem. Un tajā krustpunktā ir baznīca, kur izsenis kopā nākuši senie ordeņi.
RODE: Vai tik tā nav Šartras katedrāle, kas ir jau kopš druīdu laikiem.
BUIĶIS: Tu pieminēji arī veselumu. Toreiz Imants teica - ja nav domāšanas metodikas, nav noteiktas sistēmas, viens staigā pa griestiem, otrs pa grīdu un tā viņi mēģina sarunāties, katrs savā virzienā. Pēdējos gados ir ļoti daudz informācijas gan grāmatās, gan internetā par to, ko saucam par ezotēriku. Kā tu skaties uz šīm lietām? Pie manis nāk daudz cilvēku, kuri saka- man bija tāds un tāds redzējums, tu tagad dari to un to.
RODE: Smejas Šie cilvēki kaitina visvairāk. Ar to redzēšanu ir tā, ka mēs visu laižam caur savu apziņu, kāda nu tā ir, tāda ir. Nereti šie redzējumi tiek uzspiesti, absolutizēti, mēs sākam tos pieņemt par baltu patiesību un piedāvāt arī citiem. Pateicoties tam, ka Drustos mēs atrodamies ļoti tuvu šai svētvietai, esam izveidojuši tautskolu. Atnāca informācija, ka tā vieta ir domāta ne tikai reālajiem bērniem, kas tur atrodas, bet, ka tā ir patversmes vieta dvēselei. Vieta, kur patverties. Tādēļ ne velti, tā sagadījies tieši šo iemeslu dēļ, ap tautskolu parādās īpaši bērni. Īpaši bērni ar fantastiskiem dotumiem. Šobrīd nesaukšu nevienu vārdā, to nedrīkst darīt, tā ir slepena informācija, dažs labs vecāks pat nezina, uz ko spējīgs viņa bērns. Viņi paši sevi atklās, kad izaugs lieli.
Sai Baba definējis četrus Apziņas līmeņus. Piedzimstot visi esam pirmajā līmenī, identificējot sevi ar ķermeni, otrais Apziņas līmenis - „Es esmu prāts”, trešais līmenis - „Es esmu intelekts” un ceturtais -„Es esmu Dievs. Kenam Vilberam ir pat deviņi līmeņi. Bet laikam lielāka taisnība būs
 Sai Babam, viņš to sauc par varnām. Arī viņš pieprasa veselumu. Tas ir tas veselums, kurā tu esi piedzimis, tajā tev jādzīvo un sevi jārealizē. Tu nevari pacelties kādā citā varnā. Respektīvi, ja tu esi piedzimis kā karavīrs, tad tev tam karavīram arī jābūt. Tu nevari tiekties priestera kārtā, tas ir nereāli. Mums tās cilvēktiesības visu ir sajaukušas. O, tagad jau visi var visu! Tā nav. Apziņas plašums to neļauj. Cilvēkam, cik es tagad saprotu, ir doti šie četri apziņas līmeņi. Ja tu pacelies virs šiem līmeņiem, tad jāsauc palīgā Nīče.
LIA: Tad ir pārcilvēks.
RODE: Jā, tie ir cita līmeņa cilvēki.
LIA: Ar ko raksturīgi viņi ?
RODE: Šie cilvēki raksturīgi ar to, ka spējīgi dzīvot dažādās dimensijās. Vai nu vienlaicīgi, vai arī periodiski - būt te un būt kur citur. Lūk, ar šādiem bērniem man tagad iznāk tikties. Jau vairāku gadu garumā es jūtos nevis kā skolotājs, bet kā skolnieks. Jo tā informācija, kas nāk no šiem bērniem, ir fantastiska! Pirmkārt, viņi apliecina Piltiņkalna nozīmīgumu. Viņi saka, ka tā ir vieta, kur uz zemes ienāk dvēseles, arī aiziet. Tādu vietu uz zemes nav daudz. Pirmkārt, ienāk mūsu tauta, bet ienāk arī citas.
LIA: Kā tādi dvēseļu vārti.
RODE: Jā, portāls. Tiešā saite ar Augšzemi bez vārtiem. Viņi brīvi var ceļot uz jebkuru Visuma punktu, citām dimensijām, viņi man aprakstījuši, kā tur izskatās. Lūk, tādi bērni mums ir! Un nākotni, ne tikai mūsu, visas pasaules nākotni caur šiem bērniem es redzu optimistiski. Jo, kāpēc tad viņi nāk?
BUIĶIS: Aleksandrs Volkovs, dziednieks un mistiķis, iepriekšējā intervijā, kas tika publicēta „Mistērijā” janvārī, tieši par to runā, ka Latvijā dzims ļoti gudri bērni. Un to viņš teica 1997.gadā.
RODE: 2013.gadā notika viena liela nepatikšana. Viņi sauc to par Augšzemi, šī ir Zeme, tā ir – Augšzeme. Kā augšā, tā apakšā. Viss ir līdzīgi.
LIA: Kā Čurļoņa gleznās.
RODE: Tieši tā. Un viņiem tur Augšzemē bija problēma. Uz Zemes tagad ir apmēram trīs tūkstoš cilvēku, kuriem apziņas līmenis pacēlies virs četri. Un viens no viņiem, no Kazahijas, bija izpaudis cilvēkiem to, ko nedrīkstēja izpaust. Tas ir ļoti smags jautājums, kas draud ar apziņas atņemšanu. Man šo gadījumu aprakstīja un es sevī izspriedu - ja pasaulē, vidēji rēķinot, uz trijiem miljoniem ir viens šāds cilvēks, tad mums, Latvijā, uz diviem miljoniem ir pieci šādi cilvēki. Šeit ir kāda fantastiska koncentrācija! Un tā nav nekāda spice, kad viņi nāk, viņi jau rauj sev līdzi arī citus apziņas līmeņus, kas nav tālu no viņējā, tā ir kā piramīda.
BUIĶIS: Tas, ko tavi bērni sauc par Augšzemi, ir tas, ko daži gudri prāti Rietumos saka, ka tagad ap Gaiju, mūsu Zemi, garīgā plānā ir izveidotas četru dimensiju, piecu dimensiju, sešdimensiju hologrāfiskās pasaules. Viens, kurš sapnī nokļuvis šai piecdimensiju pasaulē, redzējis, kā izskatās viņa māja un zina, ka kaimiņos būs viena krievu ģimene. Kā tu, kā fiziķis, skaties uz to, ka šie 3 000 cilvēki reāli veido garīgās pasaules? Augstākajās pasaulēs, ārpus mūsu trīsdimensiju pasaules, laiks nerit kā uz Zemes, te ir laika ilūzija. Tajās pasaulēs viss norit vienlaikus, tas ir kā Dievs, kurš redz visu pagātnē, tagadnē un nākotnē vienlaicīgi.
RODE: No informācijas, kas nāk no bērniem, viņi saka, ka laiks pastāv. Tā pasaule ir ļoti līdzīga šai pasaulei. Tāpat ir telpa un laiks. Bet ļoti interesants bija viena bērna sacītais, viņš ir atsūtīts no citas planētas. Garš stāsts, kā viņš te nokļuva, bet viņam bija tāds solījums: tad, kad atgriezīsies atpakaļ, tu turpināsi dzīvot no tā brīža, kad tu aizgāji. Tas cilvēciņš regulāri ceļo uz citu planētu, tiekas ar saviem draugiem, viņam ir dotas tādas iespējas. Es to nespēju aptvert, kā tas var būt.
BUIĶIS: Jā, viņi vienlaikus ir vairākās pasaulēs. Pārslēdz apziņu un nonāk citā pasaulē. Kāds pat teicis, ka par 99% jūtas ārpus šīs zemes Gaijas, ka te ir tikai fiziskais ķermenis, bet viņa apziņa un cits ķermenis jau ir citās, augstākās, dimensijās.
RODE: Tas precīzi sakrīt ar to, ko stāsta tas bērns. Viss ir tik sakārtoti, no tik skaidriem avotiem, ka manī nav iekšējas bailes viņam neuzticēties. Varu uzdot jautājumus un viņi zina uz šiem jautājumiem atbildēt. Mums jāaug līdzi saviem bērniem.
LIA: Arī pasaulē pazīstamais grieķis Georgoss Kavasilass raksta tieši par to pašu, ko stāsta jūsu bērni. Apgāds Madris latviešu valodā izdevis viņa grāmatu  "Mūsu ceļojums Visumā". Par autora personīgo pieredzi neparastos apziņas ceļojumos gan šī Visuma ietvaros, gan ārpus tā, nonākot kontaktā ar ārpuszemes dzīvību. Kāds šodien būtu jūsu abu gala vārds?
RODE: Pie mums bez lietuviešiem ciemos brauc arī vācieši, holandieši, krievi, ukraiņi, somi u.c. nemaz nerunājot par vietējiem interesentiem, kuri prasa padomu, ko un kā darīt. Centrs varētu kļūt par semināru, nometņu, mācību organizēšanas vietu visiem. Burtiski pirms dažām dienām saņēmu apstiprinājumu sponsorēšanai un "kaļu dzelzi kamēr tā karsta" - sazvanīju arhitektu, kurš jau bija veicis dažas iestrādes un tikāmies ar Egonu Garklāvu, koka māju būves rūpnīcas īpašnieku un mākslinieku, lai redzētu, kā viņš savā rūpnīcā taisa mājas. Piltiņkalnā ir nojume - astoņstūraina būve, kas celta pēc Egona skices. Tāda forma iecerēta arī tautskolas ēkas modulim. Vieta celtniecībai izraudzīta sen, jau veikti augstuma uzmērījumi, zeme ielikta pagasta perspektīvajā apbūvē, nepieciešami līdzekļi projektēšanas uzsākšanai. Tautskolas konts rodams mūsu mājas lapā  drustutautskola.lv Naudas līdzekļu tērēšana būs pilnīgi caurspīdīga. Un lai kāda arī nebūtu ziedojuma summa, godināti tiks visi ziedotāji.
Esam izplatījuši arī Aicinājumu piedalīties projektā, kura nosaukums Trešā atmoda.Mērķis- garīgi modināt sevi un palīdzēt to izdarīt arī citiem. Projekts balstās uz brīvprātīgu darbu pašam ar sevi, katram piemērotā tempā un veidā (brīvi izvēloties garīgas attīstības prakses – varbūt jau esat tās izvēlējušies un kopjat), bet dažkārt sinhronizējoties savā starpā vai ar kādiem notikumiem sabiedrībā. Tautskolas loma ir ne tik daudz šo procesu vadībā kā fokusēšanā.
BUIĶIS: Es varu tikai atkārtot to, ko jau sen saku: turiet apziņu atvērtu. Kā saka Ojārs par bērniem – esmu gatavs mācīties. Ja pasaulē notiek straujas pārmaiņas, lai jūs neapjūciet, lai esat gatavi pārmaiņas pieņemt un priecāties līdz. Varbūt mums visiem jābūt gataviem pāriet citā, augstākās apziņas līmenī. Un Latvijas cilvēki to var.
LIA: Paldies.