Uz šo jautājumu nevar atbildēt dažās laiksraksta slejās. Piedāvāju ieskatīties vienas sabiedrības daļas viedokļu kopsavilkumā un tajā, kas no tā izriet.

Cilvēka patiesais individuālais liktenis ir aprakstīts vārdos: „Aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko!” - Dievs mūs atsūta uz Zemi, kā uz kaut kādu nezināmu vietu. Atsūta mūs nevarīgus, nezinīgus, lai to apgūtu kā pilnīgi kaut ko jaunu. Kas ir tas „nezin kas”, kas ir jāatnes Dievam? Tas izskatās pēc mūsu individuālās dzīves jēgas meklējuma, kuras nozīmīgumu skaidrojām, kad runājām par to, kas mēs esam un kā atrast sevi (š.g. Izglītība un kultūra Nr.29). Pēc būtības, mums neko daudz nevajadzētu prātot, kā atbilstoši šim Dieva vēlējumam arī izveidot savu skolu. Taču cilvēki raduši darīt visu pa savam prātam un tāpēc svarīgi ieklausīties ko viņi spriež par savu skolu.

Kad bijām pavisam mazi un negājām vēl skolās, mums mammas teica „klausi - es zinu labāk, man lielāka dzīves pieredze”. Tas pats vēlāk tiek apgalvots skolā un izejot patstāvīgā dzīvē – kur izmanto „sabiedriskā viedokļa”, „zinātniskās patiesības”, „tradīciju” saukļus. Ir jau tur kaut kāda daļa taisnības – zinātnieks, kurš īpaši domājis, pētījis, varētu kādu dzīves jomu pārzināt labāk, tāpēc der ieklausīties vienā no „mūsējiem” t.i., tajā, ko šajā jautājumā saka psihologs Ēriks Froms. Viņš norāda, ka nepārtraukta iegalvošana, ka speciālisti zin labāk, liek vairumam ielīst kaktiņā un paļauties uz autoritātēm. Rezultātā tiek nojaukta absolūti jebkāda vēlme kritiski spriest, izteikt un aizstāvēt savu viedokli jau skolā. Jāsaka, paldies Dievam, mūsu sabiedriskā aktivitāte, apspriežot izglītības problēmas valstī, liecina, ka ne visi ir „ielīduši kaktiņā”.

Pateicoties internetam un citiem masu mēdijiem, radās iespēja papētīt, ko tad spriež nevienaldzīgie. Pavirši ieskatoties materiālā, pirmajā brīdī šķita, ka katrs velk „segu” uz savu pusi. Kopskaitā izpētīju vairāk kā 650 komentāru publikācijām par izglītību, rakstus mēdijos un publiski pieejamos projektus, kuri publicēti 2010/2011 gados. Visas problēmas sadalīju pa septiņiem apcirkņiem, kuriem piešķīru šādus nosaukumus: sabiedrība, izglītības organizēšana, izglītības saturs, skolēna darbība, mācību process, ģimene, skolotāja kompetence. Šādā veidā izdevās neskaitāmās idejas savstarpēji sasaistīt vienā veselā ainā.

Apcirknī sabiedrība - problēmas saistītas galvenokārt ar sabiedrības attīstības mērķa trūkumu, ar korumpētību, ar „tirgus”, multimēdiju amoralitāti. Te vietā DU profesores Ilgas Salītes, jau pirms vairākiem gadiem „Skolotājā” rakstītais, ka mūsdienu demokrātija nevar būt ilgtspējīga. Viņa to tobrīd izvērtēja, kā «nogurdinošu un bezmērķīgu smagumu», no kura būtu pēc iespēja ātrāk jāatbrīvojas. Varbūt tajā arī būtu meklējams Latvijā valsts mērķis – atbrīvoties no kalokrātikas un izveidot ilgtspējīgu brīvu cilvēku sabiedrību (ne deklaratīvi, bet mērķtiecīgi un patiesi).

Izglītības organizēšanas problēmu apcirknī saliku tās, kuras saistītas ar skolvadību un valsts institūciju birokrātiskā aparāta darbību. Piemēram, nepārdomātu skolu reformu, valsts standarta neatbilstību laikam, u.c. Tie ir jautājumi, kurus cilvēki saista ar līdz šim veiktām, nepārdomātām, visai haotiskām izmaiņām izglītības organizēšanā. Aktivitāte skolas jautājumu risināšanā, pieļauj domu, ka proklamētās demokrātijas ietvaros daudzus, ar izglītību saistītus jautājumus, varētu ļaut izlemt „izglītības pasūtītājiem”. Pētījuma rezultāti liecina, ka tauta kopumā vēlas izglītoties un, ka tai var uzticēties – neviens ne ar pušplēstu vārdiņu no teju 700 cilvēkiem neieminējās, ka nevēlas mācīties, tieši pretēji - domā, kā to izdarī labāk. Tas velk uz kaut ko pilnīgi pretēju globālistu idejām, kas virmo gaisā - decentralizēt izglītības sistēmu, veidot to dinamiskāku, elastīgāku, spējīgu strauji pielāgoties laikmeta prasībām. Kāpēc izglītības organizēšanas un vadības grožus nenodot pašvaldību vai skolu dibinātāju rokās? Nav apstrīdāma doma, ka uz vietām daudz ātrāk un sekmīgāk varētu saskaņot izglītības devēju un ņēmēju vajadzības. Ja arī rastos kļūdas, tās neatsauktos uz visas valsts skolēniem, bet tikai uz vienu skolu. Šobrīd, par kļūdām maksā visa valsts. Izglītības ministriju varētu pārvērst par institūciju, kas palīdz skolu dibinātājiem apmierināt vajadzības pēc mācību līdzekļiem, palīdzētu veidot mācību programmas, sniegtu palīdzību bērnu izpētē, palīdzētu ieviest inovatīvas mācību metodes un izdotu metodiskos materiālus; būtu kā centrs, kurā saplūst visa informācija par notiekošo izglītībā, lai atsevišķiem izglītotājiem, piemēram, palīdzētu savā starpā koordinēt savu darbību; palīdzētu izglītības pakalpojuma ņēmējiem atrast saviem bērniem vispiemērotāko skolu; organizētu pieredzes apmaiņas seminārus, konfernces, kā arī valsts mēroga pasākumus un citas lietas.

Izglītības iestāžu dibinātāji kopā ar saviem izglītības pasūtītājiem, piemēram, varētu noteik kādu pedagoģiju realizēt. Viedokļos izskanēja plašs priekšlikumu spektrs sākot ar „spartas” disciplīnas skolas nepieciešamību, līdz pat Tolstoja brīvās skolas idejām; no garīgas kopienas skolas līdz pat tehnokratizētai bezskolotāja skolai. Izvērtējot izglītības vides, pedagoģijas lietpratējs V.Jasvins, par labāko atzīst humānās pedagoģijas veidoto izglītības vidi. Humānās pedagoģijas mērķis ir Maslova cilvēku vajadzību piramīdas augstākās - pašrealizēšanās vajadzības apmierināšana. Šīs pedagoģijas modelis centrēts uz indivīdu, tā interesēm, vajadzībām, spējām - ievēro bērna individuālās īpatnības un saistīts ar pašapziņas attīstību, pašvērtības atzīšanu t.i., ka skolēns ir persona, kas spējīga izdarīt izvēli, noteikt savas vērtības. Jasvina vērtējums nenozīmē, ka nevar izvēlēties arī citu pedagoģijas modeli. Izglītības decentralizācija ļautu izglītības pasūtītājiem lemt gan par izglītības, gan par mācību saturu un tā atrisinātos strīds par to, ko mācīt, ko nemācīt, cik pamatīgi. Starp citu, neviens neko nav dzirdējis par pētījumu, kurš būtu skaidrojis, kas patiesi ir nepieciešams vispārējās izglītības un mācību saturā. Izglītības saturs šobrīd tiek vērtēts kā neatbilstošs tikumiskas personības veidošanai. Cilvēkus neapmierina izglītības standartu pārsātinātība ar dzīvē nepielietotām, konkrētam indivīdam nevajadzīgām un neinteresantām lietām. Mācību procesa sadrumstalošana neveicina kopainas veidošanos. Froms apgalvo, ka tādā veidā tiek paralizēta domāšana. Pateicoties tam, ka informācijas gabaliņš ir izrauts no veseluma, cilvēks attālinās, top neitrāls, tas veicina skepsi, vienaldzību un beigu beigās rada nihilismu.

Apcirknī izglītības organizēšana atklājās viedoklis, kurš atbalsta Latvijas prezidenta Bērziņa uzstādījumu par 11 klašu izglītību, piebilstot, ka tas varētu būt vēl radikālāks t.i., pāriet uz 10 gadu vispārējo izglītību, pamatskolai atvēlot 7 gadus vai pat tikai sešus, vidusskolai - 3 vai 4, jo vērojumi atklājot, ka jau astotā klasē lielākai daļai skolēnu pazūd vispārēja interese mācīties. Rezultātā dzīves laiks, līdzekļi tiek tērēti bezmērķīgi.

Atbilstoši humānās pedagoģijas principiem, jau pirmskolai vajadzētu piedāvāt bērnam pietiekami daudz izteikšanās iespēju, lai caur tām viņš pats, pedagogi un vecāki kopīgiem spēkiem caur dotumiem un spējām varētu sataustītu pamata intereses. Nākošā izglītības pakāpē -pamatskolā, ideāli būtu, ja mācības jau diferencētu atbilstoši atrastām interesēm. Pēc sestās klases bērni, atbilstoši tām, varētu mācīties amatus amatskolās (arodskolās) ar krietnu praktiskā darba devu t.i, topot par zeļļiem un tehnikumos kļūstot par vidējā līmeņa speciālistiem – meistariem, kuru trūkumu izjūt darba devēji.

Viedokļos izskanēja neapmierinātība ar izglītības kvalitāti – tā no gada uz gada krīt. Vieni skaidro to ar izglītības un mācību satura pārslogotību, jo nepietiekot laika tā īsti neko izdarīt līdz galam. Citi vaino skolotāju nekompetenci – nepārzinot inovatīvas metodes, citi - vecāku neieinteresētību bērnu sekmēs un vēl citi noveļ vainu uz skolēnu slinkumu, nedisciplinētību, nemotivētību mācīties vispār. Katrā izvērtējumā ir taisnība, bet, vai tajos rodami pamata cēloņi?

Viens no viedokļiem piedāvā ideju, atgriezties pie decentralizētiem noslēguma pārbaudes darbiem un vērtēšanas. Respektīvi, katrā izglītības pakāpē sagatavotos pārbauda nākošā izglītības pakāpes skola atbilstoši savām prasībām. Šobrīd izglītības modelis ļauj „ražot brāķi”, jo nav neatkarīga vērtētāja. Izskanēja arī tāds viedoklis, ka nav pat svarīgi kur esi mācījies (vai vispār ir atestāts par kādas skolas beigšanas), bet svarīga konkrētas personas nepieciešamā gatavība studijām, konkrētā skolā, kuru tad arī izvērtē pati skola. Decentralizācija ļautu ne tikai samazināt ar pārbaudēm saistītās izmaksas, bet ļautu sabiedrībai iegūt patiesāku informāciju par izglītības kvalitāti, bez tam nebūtu jāuztraucās par eksāmenu satura noplūdi pirms eksāmeniem (jāveido īpaša mašinērija, kas to nepieļauj).

Komentāru un rakstu konteksts ļāva spriest, ka izglītības problēmas satrauc gan esošos, gan bijušos skolēnus, viņu vecākus, sabiedriskos darbiniekus, māksliniekus, zinātniekus – visdažādākos sabiedrības pārstāvjus. Viedoklis tika pausts brīvā valodas stilā, ne reti arī emocionāli, ar ironiju, dažkārt visai asiem vārdiem. Rakstītajā varēja just cilvēku patiesu interesi, patiesu satraukumu par skolas lietām Latvijā. Pētījums neliecina par vecāku un skolotāju savstarpējo konfrontāciju, kuru varēja varbūt gaidīt - audzināšanu ģimenē un skolotāju nekompetenci kā problēmu redz vismazāk. Skolēna darbību un mācību procesu kā problēma atklājās tikai mazliet vairāk par 15 % viedokļu. Trīs no visiem viedokļiem konstatēja, ka „ar izglītību viss ir kārtībā”, jo tas esot dabīgs stāvoklis - visi nav gatavi būt „ģēniji”. Esošai izglītības sistēmai par labu runājot daudzo zinātnieku, dziedošo ģimeņu esamība – „no kurienes zinātnieki, skaistu dārzu un zemes kopēji?” Pētījums apliecina, ka cilvēku viedoklis, sakrīt ar zinātnieku atziņām pedagoģijā, psiholoģijā.

Publikācijās rodams viedoklis, ka mēs paši neko nesaprotam un nemākam un ka nepieciešams attaicināt biznesa speciālistus no ASV, psihologus no Somijas, pedagogus no Jaunzelandes? Varbūt viņiem ir taisnība – atliek pārtulkot no angļu valodas visus izglītību reglamentējošos dokumentus, mācību materiālus, uzaicināt ekspertus un viss darīts (varbūt pat nemaz netulkot un uzreiz tapt par angliski runājošiem)! Taču, nopietni runājot, ir jājautā: vai tas mums derēs? – kaut vai no japāņiem varam ņemt, bet mēs neesam ne japāņi, ne somi, ne amerikāņi - mēs dzīvojam Latvijā, kur gadu tūkstošos esam paši attīstījuši savu kultūru, savas vērtības. Nekur pasaulē, kā apliecina Mantojuma pētnieki, nevar atrast to, ko rodam mūsu Dainās – Dainu ētiskajai domai pasaule vēl tikai tuvojas! Izglītības videi (tā nav ne Pirenejos , ne Andu priekškalnēs, ne Gobi tuksnesī) ir jābūt saskaņotai ar indivīdu – tik stipri saskaņotai, ka indivīds sevi uzskata par piederīgu tai. Un ne tāpēc, ka izglītības vide ir beidzot nospiedusi to uz ceļiem un piespiedusi pieņemt sevi, bet tāpēc, ka tā ir veidota indivīda vajadzību apmierināšanai un ir saskanīga ar to – mūsu zemes iedzīvotājam tā jārod Latvijā.

Latviešiem raksturīga ir tieksme pasludināt savu taisnību par austāko patiesību (tas bija vērojams arī izpētītajos materiālos). Tas nav nekas slikts. Tas nav trūkums, bet, tieši otrādi, - bagātība. Tā norāda uz tautas radošumu un iekšējo spēku. Mūsu valsts politikas veidotājiem ir jāizdara pavisam maz: jāļauj šai daudzveidībai uzplaukt un realizēties.

Evolūcijas ābeces pirmajā rindā rakstīts: „daudzveidība”. Daudzveidība sevi var izteikt tikai caur otro bausli: „brīvība”. Brīvība ir nepieciešams nosacījums patiesai demokrātijai. Trešais bauslis: „dabīga attīstība dabīgā vidē”. Dabīga vide ir cilvēku vajadzību kāpnes (Maslova), bet attīstība ir kāpšana pa tām ar plecos uzliktiem „Ruso” nēšiem – kuru vienā pusē ir indivīda iekšējais spēks, bet otrajā pusē – mūsu attiecības ar dzīves telpu. Ruso vēlējums: nedari neko tādu, kas neatbilst tavam „iekšējam spēkam” un tu dzīvosi mierā ar sevi un pasauli.

Tie, kuri aicina uz tālāku izglītības centralizāciju, uz arvien lielāku kontroli vai nu nezina evolūcijas likumus, vai vadās kaut kādu savtīgu mērķu vārdā, neapzināti (apzināti) kalpodami kādai ārējai varai. Viņi aicina neievērot cilvēku patieso dabu, ignorēt cilvēka tieksmi būt piepildītiem un laimīgiem, būt pašiem.

Ir bezjēdzīgi diskutēt, ja nepastāvam uz izmaiņām. Varbūt Vācija, Francija, Anglija var to atļauties (lai gan stipri šaubos), bet mēs noteikti nē. Mēs nevaram atļauties, ka tikai viens, no mūsu jau tā sarukušās populācijas, tūkstoša (šādu ciparu min Maslovs, Kens Vilbers, u.c.), izaug patiesi spēcīgi, patiesi saderīgi ar mūsu mazo zemi. Lai, minētai attiecībai, mēs varētu rakstīt apgrieztu lielumu, mums jāspēj skolā projecēt nākotni. Mums, neraugoties uz pasaules negribēšanu, ir jāgrib!