Savulaik Dānijā kāds gudrs vīrs saprata, ka sabiedrība nespēj piedalīties valstisku jautājumu risināšanā, jo no tā neko nesaprot . Viņš aicināja cilvēkus kopā, viņi pārrunāja aktualitātes, un cilvēki kļuva aktīvāki, sāka sekot līdzi tam, kas notiek valstī, vērtēt politiķus, arī piedalīties vēlēšanās. Tā sākās tautskolu kustība, mūžizglītība. Arī Latvijā šodien vēl aizvien ir daudzi cilvēki, kuri neizprot valsts sistēmu, kam sveša politika, savas tiesības. Bieži vien vajag tikai impulsu, lai viņi nāktu kopā, mācītos un izprastu. Protams, politiķi nav ieinteresēti, lai tas notiktu, vieglāk taču, ja tauta ir muļķe.

Eiropā jautājums par mūžizglītību aktualizējies 2000.gadā, kad Briselē tika parakstīts Eiropas Padomes izstrādātais ”Mūžizglītības memorands”, kas iezīmēja jaunu pieeju izglītībai un mācībām. Latvijā par mūžizglītību tiek runāts nesen, līdz tam biežāk sacīja - pieaugušo izglītība. Kā teikts Ministru kabineta apstiprinātajā programmā “Mūžizglītības politikas pamatnostādņu 2007. – 2013.gadam ieviešanai 2008. – 2010.gadā”, mūžizglītība ir izglītība visas dzīves garumā. Tā, apvienojot formālo izglītību ar neformālo mācīšanos, sekmē pilnvērtīgu personības attīstību un ļauj cilvēkam veiksmīgāk pielāgoties jaunajām laikmeta un sociālajām prasībām, tā balstās uz iekšēju vajadzību un ārēju faktoru izraisītu nepieciešamību iegūt un arvien papildināt zināšanas un prasmes.

Vēlme vai nepieciešamība iegūt un papildināt zināšanas un prasmes ietvertas sen zināmajā latviešu sakāmvārdā “Mūžu dzīvo, mūžu mācies”. Tautskolu mērķis – sniegt izglītību plašām tautas aprindām. Tajās neiegūst jaunu dokumentāri apstiprinātu kvalifikāciju.
Katram cilvēkam dzīvē ir brīdis, kad izglītība iegūta, profesionālā izaugsme turpinās, bet tomēr ir tukšums. Ir daudzi jautājumi, uz kuriem gribas rast atbildes - kas esmu, ko gribu sasniegt. Vai arī ir vēlme sevi pilnveidot, parādīt citiem savas prasmes. Drustu tautskolā rīkojam tādas nodarbības, kādas cilvēki vēlas. Šīs nodarbības nav tikai sarunas par augļu koku kopšanu vai to, kādu kuram izdevies uzrakstīt projektu, bet arī par dzīvi. Kopā sanākuši, cilvēki pārspriež pagasta jaunumus, valstiskas aktualitātes. Viņi jūtas piederīgi pagastam, valstij, viņi seko, kas notiek Latvijā. Vācieši to dara krogos pie alus kausa. Kopā sanākšana nodarbībās nav triviālas lekcijas, tā ir gan sevis izzināšana, gan fizisko un garīgo spēku iegūšana.

Protams, viss kaut ko maksā. Daudzās Eiropas valstīs mūžizglītību finansē valsts. Skandināvijā, piemēram, ir izplatītas tautskolas, tautas universitātes, kas tiek finansētas gan no valsts un pašvaldību budžetiem, gan pašas papildus realizē projektus. Latvijā daudzviet pašvaldības uztur pieaugušo izglītības centrus, tautskolas – sedz komunālos un īres maksājumus, algo darbiniekus, kuri rīko kursus, nodarbības, apvieno cilvēkus ar vienādām interesēm. Tas ir būtiski, jo cilvēki, īpaši laukos, regulāri segt izdevumus nespēj. Tas ir pašvaldību atbalsts iedzīvotājiem. Ja pašiem būtu jāmaksā gan lektoram, gan citi izdevumi par kopā sanākšanu kādās telpās, tad nodarbības nenotiktu, jo neviens tās nevarētu atļauties apmeklēt. Latvijā un arī mūsu rajonā ir daudzas pašvaldības, kuras atbalsta mūžizglītību. Likumā “Par pašvaldībām” līdz šim mūžizglītības organizēšana bija rajona padomes funkcija. Tagad likumā teikts, ka “novada pašvaldība īsteno politiku pieaugušo izglītībā un nodrošina piešķirtā finansējuma sadali un uzraudzību pār finanšu līdzekļu izlietojumu”. Savukārt “Jaunatnes likumā” skaidri pateikts , ka neformālās izglītības mērķis ir sniegt zināšanas, veidot prasmes, iemaņas un attieksmes, kā arī veicināt jauniešu vispusīgu attīstību un aktīvu līdzdalību lēmumu pieņemšanā un sabiedriskajā dzīvē. Likumā noteikts, ka jaunieši ir vecumā no 13 līdz 25 gadiem.

Esmu pārliecināts, ka daudzos novados, tāpat kā līdz šim pagastos, pašvaldības atbalstīs mūžizglītību. Diemžēl dažviet tiek aizmirsts, ka tieši tautizglītība paplašina cilvēku redzesloku, raisa kopā darboties prieku. Varbūt pārāk maz sabiedrībai skaidrots, kas ir mūžizglītība? Reizi mēnesī Drustos sabrauc mūžizglītības iniciatori. Spriežam, kā izglītības sistēmu veidot kā vienu veselumu, lai būtu pēctecība. Esmu pārliecināts, ka nepaies daudzi gadi, arī pašvaldības radīs atbalstu, lai cilvēki varētu iemācīties ko jaunu, uzzināt to, kas interesē.