Mēs esam ganāmpulks, kurš tic, ka ceļš, pa kuru ejam, noteikti novedīs mūs pie vēlamā mērķa, jo mēs redzam, ka arī citi iet pa to pašu ceļu. Mēs ejam pa baigu tumsu, bet ejam drošsirdīgi, jo dzirdam, ka arī citi uzsvilpo kopā ar mums.

Ēriks Fromms

 Nesen kāda pedagoģijas studente man lūdza aprakstīt skolotāja profesijas plusus un mīnusus. Es īsti nesapratu šo lūgumu. Ja kāds skolotāja profesiju vērtētu no malas (pats nebūdams skolotājs), tad tas ir kas viens. Šis cilvēks to droši vien aplūkotu no savu interešu pozīcijām un atrastu tajā gan plusus, gan mīnusus. Es, būdams skolotājs, neredzu mīnusus, jo nodarbe, kuru esmu izvēlējies, ir mans aicinājums, un pat grūtības, ar kurām saduros, nav novērtējamas kā kaut kas negatīvs profesijai kā tādai.

Vai esam brīvi?

Vienīgais aspekts, kur redzu jēgu runāt par plusiem un mīnusiem, ir vides, sabiedrības attieksme pret skolotāju. Piemēram, sabiedrība nenodrošina skolotājam brīvus radoša darba apstākļus. Vienmēr ir kāds, kurš labāk par skolotāju zina, kā būtu jāstrādā. Viņu ieliek normatīvo aktu žņaugos, t. i., līdz pat sīkumiem tiek kontrolēta viņa darbība. Iespējams, dažam labam „skolotājam” tas ir pa prātam, jo, pildot visu pēc priekšrakstiem, viņš jūtas drošs un neapdraudēts – jūtas komfortabli. Tā vieglāk atskaitīties, nav jādomā, ko un kā darīt, nav jātaisnojas pārbaudītājiem par kādu „sānsoli”. Bet vai tie ir aicinātie skolotāji? Esmu ar tādiem saskāries – viņi apjūk, kad palaiž grožus, viņi pieprasa rīkojumus un kontroli. Skolotāja pieradināšana pie verdzības nozīmē to, ka skolotājs savu „komfortu” centīsies piespēlēt arī skolēnam un izaug vien vergu paaudzes, kurām nav nākotnes. Ja mūsu valsts izglītības sistēma nemainīsies – un to arī grib globālie spēlētāji – mūsu tautai paliks pasaules vareno pakalpiņu loma. Pakalpiņi saplūdīs ar citiem pasaules pakalpiņiem, un zudīs jēga pastāvēt kā tautai – tā nevienam nebūs vajadzīga, jo tai nebūs nekā nozīmīga, ko citiem dot. Dot var tikai tad, ja esi radošs, bet radošs tu vari būt, tikai esot brīvs. Reiz vienā konferencē kāda oponente protestēja pret manu ierosinājumu ievērot bērnu dotumus, intereses, īpatnības un veidot individuālu mācību programmu katram bērnam – nevajagot sarežģīt. Viņa, lūk, esot mācījusies tradicionālajā skolā un izaugusi par profesori. Vai visi viņas skolasbiedri ir piepildījuši savus bērnības sapņus, tapuši laimīgi, kļuvuši par profesoriem? Vai varbūt tomēr darījuši to, ko kompartija lēma? Kāds noteikti ir, jo kādam arī vecā skola der.

Palūkosimies, ko sola jaunā mūsu valsts izglītības koncepcija, kāds tajā ir mūsu tautas redzējums nākotnē. Uzreiz jāsaka: jūtams, ka tās veidotāji ir izglītojušies neradošā jau minēto skolotāju vidē, kura pieradinājusi ņemt gatavu (teicams patērētājs), pieradinājusi pakļauties, pieradinājusi pie gatavām receptēm, gataviem algoritmiem, pieradinājusi pie komforta un drošības, ko dod kāda lielāka, varenāka spēka spārns. Ārēji viss izskatās daudzsološi, piemēram, teikumi „Izglītība 2020. gadā būs radošu domāšanu un problēmrisināšanu veicinoša; individualitāti un talantu stimulējoša; pedagogi būs radošāki; izglītības saturs elastīgāks; tiks palielināta interešu izglītības loma Latvijas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanā; izglītībai jāspēj sniegt maksimāli individualizētu mācību vidi; izglītība palielinās cilvēku iespējas īstenot viņu idejas; izglītība veicinās vērtības, uzvedību un dzīves stilu, kas nepieciešams ilgtspējīgai nākotnei” ir skaisti. Taču tie tiek aprakti koncepcijas pragmatiskajā daļā, kur patērētāju sabiedrībai raksturīgo pēkšņi piedēvē zināšanu sabiedrībai (maskēšanās? Spēlēšanās? Nesapratne?), jo kā gan minētie daudzsološie „asni” varēs attīstīties, ja, piemēram, mana vienīgā, unikālā ne visai garā dzīve uz Zemes jāpakļauj „darba tirgus mainīgajām prasībām”. Kurā vietā te notiek „centrēšanās uz cilvēku”, kur mana individualitāte, mana patība, mans varbūt apslēptais, neatklātais talants, kura būtība varbūt nemaz nav pirkt un sevi pārdot? Varbūt brīvības asni rodami tajā, ka caur „naudas resursu pārdales mehānismiem”, „normatīvo aktu” un izvērstas „kontroles” mehānismiem tiks panākta tāda izglītība, kas taps par mūsdienu ikdienas sastāvdaļu – ne kā slogs un vilšanās, bet kā patika mācīties un studēt? „Izglītība 2020. gadā būs caurspīdīga savā pārvaldībā, objektīvi, zinātniski korekta un cikliski monitorēta caur definētiem izglītības kvalitāti raksturojošiem indikatoriem, pilnveidotām akreditācijām; ar vienotu vispārējās izglītības novērtēšanas sistēmu; veicot izglītības iestāžu ārējo vērtēšanu; visu mācību priekšmetu vienotā standartizācijā” – tas viss drīzāk atgādina atklātu ironizēšanu „Dadža” stilā, paļaujoties uz tautas naivumu.

Dziedāsim un dancosim tikai dziesmu svētkos

Un vēl manis kā skolotāja pēdējie divi jautājumi koncepcijas sakarā. Pirmais – vai mūsu nacionālās identitātes saglabāšana arī nav skolas (plašāk – izglītības) kompetences jautājums? Vai arī tas kā traucējošs globalizācijai, sabiedrību šķeļošs, valsts ekonomikas attīstību bremzējošs faktors no dienas kārtības vispār ir jāizslēdz? Nē, nav jāizslēdz, jūs sakāt! Mēs izglītības koncepcijā rodam atbildi – te tautas tradicionālajai kultūrai ir atvēlēts tikpat daudz kā padomju režīmā – tiks ļauts dziedāt un dancot dziesmu svētkos. Ar to ir jāpietiek, lai taču ar tautiski arhaiskām lietiņām noņemas tie, kuri nesaprot modernās pasaules globalizācijas sniegtos labumus, jo mums par visu vissvarīgāk ir attīstīt savas cilvēkresursu jaudas!

Un pēdējais jautājums – par vērtībizglītību. Tas – līdzīgi kā „tautas piederības” jautājums – tiek atstāts neformālajai izglītībai, akcentējot tādu vērtībizglītību, kas savienojama ar konkurējošo darba vidi un „vērtības” liek meklēt tirgū. Labas „izglītības” nozīme, kura dod noteiktas zināšanas un prasmes, sabiedrības attīstības procesā nav apšaubāma. Taču izglītība, kura nav savienota arī ar laba cilvēka audzināšanu, nevar būt visu pasaules problēmu atslēga! Vai mēs nezinām mūziķus, māksliniekus, kuri nodevušies narkotikām, un ļoti labi izglītotus dižu valstu vadītājus, kuri slepus piekopuši izlaidīgu dzīvi, un dižu pilsētu mērus, kuri tieši atbalstījuši narkobiznesu (cik to ir mācējuši noslēpt?!), kuri ar savām dižajām zināšanām izraisījuši un vadījuši pasaules un pašlaik vada lokāla mēroga karus? Vai valstis, kuras legalizē narkotikas, prostitūciju, atbalsta izlaidīgu dzīvesveidu, vada neizglītoti cilvēki? Vai Kims Čenuns neieguva perfektu izglītību Eiropā? Un vai tie, kuri organizēja un realizēja ielidošanu dvīņu torņos, bija analfabēti?

Globālie pilsoņi

Izmantojot amerikāņu psihologa Ērika Fromma tirgus orientētas personības aprakstu, palūkosim, ko sola „saražot” jaunā izglītības koncepcija: cilvēkus – preces, kuru dzīves laime ir atkarīga no tā, cik labi viņi būs apguvuši attiecīgo lomu spēli, cik liels ir viņu domāšanas reakcijas ātrums un situācijas pārvaldīšanas ātrums, lai sekmīgi sevi pārdotu tirgū; cilvēkus, kuri paši nemaz nav ieinteresēti būt patiesīgi un taisnīgi – viņu laimes atslēgvārdi ir „nauda”, „prestižs” un „vara”; cilvēkus, kuru individualitātes nomāktas tik tālu, ka tikumību viņi vērtē pēc paklausības, pēc likumu un normu ievērošanas; cilvēkus, kuru tikumības augstākā izpausme meklējama pašnoliegsmē (vara nosaka, kas ir labs cilvēkam); cilvēkus, kuru „sirdsapziņa” ir internalizētas ārējas autoritātes balss, t. i., tā ir sabiedriskās domas formēta, un ārējās autoritātes likumi un sankcijas kļuvušas par indivīda „es” daļu.

Atbildi, uz kāda pamata radusies mūsu valsts izglītības koncepcija, rodam, ieskatoties dokumentā rodamajās atsaucēs. Protams, ka, esot pasaulē, Eiropā, mums nav mazsvarīgs jautājums par norisēm tur un ir jāieliek sava artava visas pasaules un Eiropas tautu pūrā. Eiropa savu ilgtspējīgo izaugsmi redz produktivitātē. Gribēdami tai palīdzēt, arī mēs definējam nepieciešamību nodrošināt lielāku produktivitāti un tam nepieciešamo kvalificēto darbaspēku. Pašlaik pasaule mums ir atvērta un mēs esam atvērti tai – šis process ir neapturams, un ne tikai – tas tiešām rada katrai tautai, katram indivīdam jaunas izteikšanās iespējas. Parasti šos procesus sauc par globalizāciju. Vieni domā, ka tas velk uz neatgriezenisku, pat likumsakarīgu tautu kultūru savstarpēju saplūsmi, valodu pazušanu (kas arī notiek) un tamlīdzīgi. Mums ir jāapzinās, ka dzīvot Eiropā ir laime, jo te, apzinoties globalizācijas izraisītās negatīvās tendences, saredz draudus vēsturiski attīstīto kultūru daudzveidībai (arī savai ekonomikai, zinātnei). Vismaz izskatās, ka Eiropas Savienība (ES) strādā tā, lai tos samazinātu – tiek definēta kultūru daudzveidības saglabāšana, tiek izdalīti nopietni resursi kultūrai un izglītībai, tiekam aicināti atjaunot humanitāro zinātņu un mākslu lomu, ierādīt tām līdzvērtīgu vietu blakus eksaktajām zinātnēm (pie mums vērojama cita tendence) u. c. Eiropai jākļūst dziļākai – kā sabiedrībai, kas sniedz gudrību un atbrīvo vitālo cilvēka enerģiju.

Lai nenomaldītos (ir saradušās latviešu vadītas institūcijas, kuras, labi finansiāli un politiski atbalstītas, aktīvi strādā, propagandējot globālā pilsoņa veidošanas idejas) un ieraudzītu darāmo Latvijā, ir vērts ieskatīties tajā, ko saucam par globalizāciju. Lūk, kā globalizāciju iesaka izprast Gabriele Kēlere, ANO pastāvīgā koordinatore Latvijā: „attīstība un augošs dzīves līmenis; informācija, izglītība, zināšanas; visi ir saistīti – skar visus; brīvība, demokrātija un izvēles iespējas; kopīgi risinājumi; ekoloģiskas problēmas; tirgus ekonomika; psiholoģiskās drošības nepieciešamība u. c.” Te minētais jāizprot kā kaut kas labs cilvēkam, tautai, cilvēcei, Zemei. Taču palūkosimies, kāda ir medaļas otra puse: „augošs dzīves līmenis” nozīmē spēju iegūt iekāroto, spēju patērēt, izklaidi – dzīve reducējas uz absurdu patērēšanu patērēšanai (patērēšana kvadrātā); „informācija, izglītība, zināšanas” – prasme pielāgoties, prasme novākt savus konkurentus; visa izglītība pieejama vienādi sapakotos sainīšos; attīstīts zināšanu imports (arī zināšanas kā patēriņa produkts), kas līdzīgi preču importam tiek vadīts tirgus likumiem un pakļauts globālo spēlētāju interesēm, un tas nozīmē – kur ir labs preču noiets, nav nepieciešams tērēt līdzekļus zinātnei, tos var koncentrēt citās valstīs, jo var izrādīties, ka vietējā tirgū ir lētāk ieviest ārzemju inovācijas (tas nozīmē, ka daudzām valstīm nebūs rentabli uzturēt pētniecības institūcijas); „Visi ir saistīti – skar visus” – globālo spēlētāju intereses tiek transformētas uz visu planētas iedzīvotāju interesēm; masu mediju varenā informācijas visatļautība (slēpjoties aiz cilvēku tiesībām) pārdod izlaidīgu dzīvesveidu, vardarbību, t. i., tā legalizē narkomāniju, alkohola lietošanu, pornogrāfiju, prostitūciju, nihilismu, klaidonību un dīkdienību vispār (veidojas laika tērēšanas sabiedrība); „brīvība, demokrātija un izvēles iespējas” – spēja iegūt to, ko iegribas; vai tā ir tā, ko iegūsim, ņemot dzīves un iegribu uzspiestos kredītus (šodien aktīvi popularizētā labklājības burvju nūjiņa – mazie kredīti); „brīvība” ļauj piekopt un popularizēt visu, ko ģenerē zemiskas dziņas. Vai te brīvību saprotam kā vispārcilvēcisku vērtību vai vienkārši kā visatļautību? Ko tas nozīmē? Vai ejam uz brīvības vai visatļautības sabiedrību? Reālā „demokrātijā” lietu kārtību nosaka globālie tīkli, kuri piesavinājušies tiesības brīvi izniekot resursus, izrīkojot valstis, bet valstis, savukārt, – savus pilsoņus. „Kopīgi risinājumi” – piecu lielvaru intereses tiek pasniegtas kā visu pasaules nāciju intereses; abstraktās sabiedriskās intereses kā katra pilsoņa intereses. „Ekoloģiskās problēmas” tiek risinātas tikai šķietami: lielos mērogos ne tikai turpinās, bet pat izvēršas plašumā dabas resursu izšķērdēšana, globāla vides piesārņošana (Kioto protokols tiek ignorēts – nav parakstīts; ja ir, tad tiek ignorēts vai notiek izstāšanās no tā, piemēram, Kanāda). „Tirgus ekonomika” – tās vienīgais mērķis ir paplašināt pircēju loku un visu, ieskaitot izglītību, pētniecību, kultūru, pārvērst par tirgus preci. Vairums iedzīvotāju nonāk kredītu varā: neesi vēl ticis uz zaļa zara, kad esi iejūdzies ekonomiskā atkarībā – tiekam spiesti ņemt kredītus izglītībai, t. i., jau ilgi pirms tam, kad esi kļuvis par tirgus preci ar lielu pievienoto vērtību; tā veicina iedzīvotāju migrēšanu uz ekonomiski spēcīgākām zemēm; tā veicina arī pētniecības un zinātnes attīstību tur, kur lielāki materiālie resursi, – aizplūst ne tikai lētais darbaspēks, bet arī augsts intelekts. „Psiholoģiskā drošība” tiek radīta minētās „brīvības” ietvaros, t. i., „varas” solījumos pasargāt.

Kas ir radošuma sabiedrība?

Tātad kopumā mēs redzam, ka medaļas otra puse nemaz nav tik spoža. Latvijas Universitātes profesors Andrejs Veisbergs pamatoti raksta, ka „globalizāciju virza tirgus intereses, nevis rūpes par cilvēktiesībām, tautu tiesībām, kultūras vai mākslas vērtībām, universālām patiesībām”. Par izglītību runājot, franču rakstnieks Bernārs Sordē konstatē, ka globalizācija ir „privatizējusi” izglītību – tā gādā izglītības pieskaņošanu sevis uzturēšanai un attīstībai.

Gan Latvijas, gan cittautu pētnieki, domātāji ir secinājuši, ka tirgus sabiedrība, kuras mērķis ir „patērēt patērēšanai”, ir absurda. Tiek apspriesta jaunas – radošuma – sabiedrības veidošanas iespēja. Lai kā tas būtu, vai mums kā valstij nevajadzētu izvirzīt savu ideālo sabiedrības attīstības mērķi, kas orientētu mūsu cerības? Neesmu neko dzirdējis (varbūt esmu palaidis garām?), neesmu neko par to lasījis mūsu valsts attīstības koncepcijās! Varbūt jāaizlienē no ES vismaz paustās jaunās stratēģijas, jo skan ne slikti: veidot tādu sabiedrību, kas sniedz gudrību un atbrīvo cilvēka vitālo enerģiju. Katrā ziņā, lai noturētos globalizācijas apstākļos, Latvijai vajadzētu mācēt atbrīvot katra indivīda vitālo enerģiju un mācēt to integrēt. Dažādu autoru (tautas balss) publikācijās rodami ieteikumi, kā Latvijai noturēties globalizācijas apstākļos. Te daži no tiem: jābūt saimnieciski stipriem; jābūt optimāli organizētiem; jāaizstāv un jāuztur sava valoda; jāuztur tautas tradicionālā kultūra (latviskā dzīvesziņa); jābūt vienotiem, jāstiprina piederība savai tautai. Šie atsevišķie ieteikumi būtu jāskata cilvēka un tautas dzīves jēgas kontekstā. Lūk, ko par cilvēku un viņa dzīves jēgu sacījuši pašmāju ļaudis:

-        „Cilvēks nav nejaušība, bet stingra, iepriekš noteikta likumība. Katrs cilvēks izaug no sevis, ne no ārējiem apstākļiem. Dzīves jēga mīt katrā cilvēkā kā mūžīgā iespējamība” (K. Raudive);

-        „Patiesība, skaistums, mīlestība – lūk, mērķi, uz kuriem vienmēr ir tiecies cilvēks. Prāts un brīvība – dāvanas cilvēkam. Mūsu zemes eksistences mērķis ir humānisma audzināšana, bet visām zemākām vajadzībām ir tikai tai jākalpo un jānoved līdz tai” (J. G. Herders);

-        „Dzīves mērķis ir meklēt dzīves jēgu. Cilvēka dzīves uzdevums – ētiska ideāla īstenošana” (P. Jurevičs).

„Centrēšanās uz cilvēku” te nozīmē pavisam ko citu, nekā paredz jaunā izglītības koncepcija, – te ar to tiek saprasts tas, ka katra cilvēka patība nosaka konkrēta indivīda dzīves jēgu un tā ir pašrealizācija sabiedrībā. Patība – indivīda būtības izteicēja – ir cieši saistīta ar indivīda dotumiem, talantu, dzīves uzdevumiem, tikai caur to cilvēks spēj maksimāli sevi atdot citiem. Mēs nevaram runāt par sevis atdošanu, ja mēs nemaz neesam mēs: ko īsti mēs šodien atdodam – kaut ko ārēji pieprasītu, bet tikai ne sevi – kā mēs varam būt mēs, ja novēršamies paši no sevis? Tiekot skaidrībā par sevi, cilvēks iegūst arī skaidrību, ko viņš var dot un kas īsti ir dodamais. Ir nepieciešams līdzsvars starp ārējo un savējo, atstājot savējo kā centrālo spēku. Ideālā situācijā, kad visi cilvēki tver lietas veselumā, ārējais ir saskanīgā vienībā ar iekšējo, t. i., individuālais „es” – māca Konstantīns Raudive – ir ieguvis universālu apziņu. Tas nozīmē, ka indivīda un sabiedrības intereses kļuvušas identas. Dabisks ir stāvoklis, kurā visas pasaules sastāvdaļas ir saskanīgas un saistītas. Cilvēks arī bez sabiedrības nevar. Dzīvošana un strādāšana tam piederīgā vidē sekmē viņa paša būtības atklāšanu. Darbs nevis darba dēļ, nevis naudas un pat ne iztikas dēļ, bet darbs, kas izsaka mūsu būtību, ieskaņo kopesamībā, augstākajā realitātē. K. Raudive darbu saprot kā sevis apliecināšanas izpausmi patiesajā dzīves jēgā. Šādam darbam cilvēki ir apveltīti ar individuāliem dotumiem jeb īpašām spējām. Šo spēju realizāciju konkrētu uzdevumu veikšanai K. Raudive nosauca par cilvēka individuālo misiju vispārībai jeb veselumam, kurā mēs esam iekļauti. Katram veselumam, piemēram, indivīdam, tautai, kā to jau sen mācījuši pasaules dižākie skolotāji, ir noteikts saturs, noteikta iekšēja struktūra, kas jāsaglabā, lai neveidotos haoss. Tas ir nāvējošs kaut nelielās izmaiņās – veselums tiek nojaukts. Atcerēsimies mūsu zināšanas kaut vai par DNS, kur mūsu individualitāti nosaka tikai daži procenti. Pati māte daba visas vienības katrā no veselumiem ir sakārtojusi harmoniskās attiecībās un saskanīgi ielikusi vienus veselumus citos veselumos, t. i., veselums nav mehāniski saliktu daļu summa – starp visām tās daļām pastāv dzīvības enerģijas barotas, iekšēji harmoniskas, dinamiskas attiecības, kas nodrošina ne tikai tās uzturēšanu, spēju atjaunoties, vairoties, bet arī spēju evolucionēt. Dabīgs ir cilvēka stāvoklis, kurā viņš neskaitāmām saitēm saaug ar savu ģimeni, savu zemi, tautu. Cilvēks ir dzīvs ne tikai sevī, savās pasaules izjūtās, bet arī tajā, kas to kā emocionāli, tā arī intelektuāli, kā ar prātu, tā ar sirdi sasaista ar vidi, kuras veselumā viņš atrodas. Tas ir veselums, bez kura cilvēks nevar sevi ne attīstīt, ne izteikt. Tāpēc patiesa dzīves jēga faktiski ir aplūkojama caur diviem komponentiem, no kuriem viens ir saistīts ar personību pašu un otrs ar vidi visplašākajā nozīmē, vidi, kurā indivīds ir aicināts sevi apliecināt. Šīs harmoniskās vienības ideja var kalpot radošam savas būtības meklējumam – tas meklējams sevī, tātad kaut kur sevī un vidē, kura ir ar personu saskanīga.

Mums nav jāmeklē izglītības uzdevums, kaut kur citur pasaulē (Somijā, Jaunzēlandē, Amerikā u.c.), bet tikai jāieklausās tajos, kuru Es ir mūsu tautas izteicēji. Te dažu Latvijas domātāju atziņas:

-        Palīdzēt apzināties dotumus, spējas (Hahele);

-        Palīdzēt apzināties dzīves jēgu; veidot saskaņu starp ārējo un iekšējo dzīvi (Raudive);

-        Uzturēt ticību idejām, spēju uztvert ideālās vērtības un radīt iespējas tās pildīt. Uzturēt piederības apziņu. Apmierināt patiesības tieksmi, dot orientāciju pasaulē, un tad, atklājot un vedot cilvēku sakarā ar augstākām cilvēciskām vērtībām. Izglītībai jādod brīvība. Bez brīvas darbības savas brīvās tautas vidū cilvēks nespēj realizēt tieši savas labākās cilvēciskās dotības un tātad nespēj realizēt arī savu cilvēcisko cieņu (Jurevičs);

-        Attīstīt gudra cilvēka īpašības: pazemību, pieticību un cilvēku mīlestību; veidot bērnus par labas, laipnas un cēlas sirds cilvēkiem (Martinsons).

Izglītības koncepcija būtu veidojama, liekot pamatā nevis tirgus pilsoņa vērtības, bet šīs mūsu dižgaru idejas. Cilvēka dzīves mērķis ir realizēt savu patību tajā vidē, kurā tas ir piedzimis, respektīvi, savā tautā. Cilvēka un tautas sasaiste caur zemapziņas arhetipiem (Junga) ir tik stipra, ka tā liek šodien nostāties savas tautas aizstāvēšanās pozīcijās – Es varu pastāvēt, kamēr dzīva mana tauta. Šī ciešā saite ir kā atslēga katra indivīda dzīves uzdevumu atklāšanai. Tāpēc tautas tradicionālai kultūrai jātop par izglītības koncepcijas mugurkaulu. Tautas tradicionālā kultūra dabīgā veidā iekļauj sevī visus ar to saderīgos tautas pedagoģijas elementus, kuru izmantošanas nozīmīgums, mūsdienīgums meklējams tajā, ka tā ir mentāli saskanīga ar tautai piederīgajiem indivīdiem; ka tā ietver laikā pārbaudītas augstas tikumiskās un garīgās pamatvērtības, kas ir ļoti nozīmīgas indivīda vērtīborientācijas veidošanā un var kalpot kā personības garīgās attīstības humānistiskais pamats; ka tā veicina indivīda identificēšanos ar tautu, nacionālās pašapziņas veidošanos, stiprina tautas vienotību; ka tā rada priekšnosacījumus nacionālās kultūras savdabīguma radošai attīstīšanai un saglabāšanai; ka tā rada priekšnosacījumus tautas tradīciju dabīgas pārmantošanas atjaunošanai ģimenēs, stiprinās ģimeniskās vērtības; ka tā rada priekšnosacījumus jaunas vecāku paaudzes veidošanai, kura būs zinoša un protoša savu bērnu audzināšanā; ka tā ir indivīda aktīvās līdzdarbības nosacījums - indivīds ir tautas garamantu līdzradītājs; ka tā prezentē veselumu - saturā un formā rodama ētiskā un estētiskā vienība; ka tā ietver emocionāli vērtējošo aspektu – caur iekšēju un ārēju dialogu (prātniecību) tiek izvērtēti procesi, parādības; ka tā ir priekšnoteikums brīvas un viengabalainas personības attīstībai; ka tā ir saderīga ar ilgtspējīgas sabiedrības komponentēm un tādejādi var tapt par ilgtspējīgas izglītības pamatu.