Sirds izglītība caur ētiku un kalpošanu

ievads

         Pārdomās par Gaismas bruņinieku rosina turpināt iesākto domu – jo vai gan vari tapt par Gaismas bruņinieku, ja neattīsti savu sirdi – neizglīto to? Manuprāt, sirds izglītojas caur pieredzi, kura uzkrājas praktizējot mīlestību un te, savukārt lieti noder zināšanas, kuras mums var dot prāts. Prāts ir labs instruments - prasmīgam tas var palīdzēt atvērt sirdi. Lai prāts mums šodien palīdz ieskatīties citu cilvēku pieredzē, salīdzināt to ar savu un varbūt sameklēt sev piederīgas Ceļa norādes.

            Pārdomas par sirds izglītošanu man veidojās, sarunājoties ar savu Gaismas skolotāju. Man likās, ka pareizi būtu neslēpt to, jo Skolotāja klātbūtnes spēks, viņa mīlestība, neapšaubāmi, vairāk vai mazāk lika atklāties domai tādai, kādu es vēlos to sniegt jums .

 

izklāsta plāns:

Vispirms mēs apcerēsim to, ko nozīmē sirds izglītošana;

Pēc tam runāsim par mīlestības atklāšanās veidiem, izpausmēm un par attīstāmo īpašību kopumu.

saruna

Mans Skolotāj, gribu runāt ar Tevi, visai personīgu motīvu vadīts - gribu apjaust sava gara briedumu, labāk aptvert, kas būtu vēl darāms sirds izglītošanai. Esmu pieņēmis, šo ceļu ejot, tās norāžu zīmes, kuras Helēna Rēriha izlikusi, saņēmot mācību no cilvēces Baltajiem brāļiem , un nosaukusi  par „Dzīvo ētiku”. Tur sanāk, ka sirds un ētika ir savā starpā ļoti cieši saistītas. Taču brīžam man šķiet, ka par  ētiku nemaz nevajadzētu runāt. – Skolotāj, vai tad tai izpratnei par attiecībām  starp cilvēkiem, cilvēkiem un  Dievu, cilvēkiem un  „jaunāko brāli” , jeb dabas lietām ap mums, kādas tās atklājas „Dzīvā Ētikas” mācībā, nebūtu jābūt kaut kam pašām par sevi saprotamām, neapspriežamām? Vai tam, kas ir kā augsne dievišķai mīlestībai, nebūtu jābūt nu kaut kam tādam kā gaiss,  kuru elpojam, zeme par ko staigājam? Jā! Laikam jau vēl nē, jo tad par to klusētu. Arī man ir nepieciešama šī saruna – tā varētu man atklāt, kas man jau ir sirdī un kas tikai vēl prātā.

Skolotāj, man radās daži jautājumi: Vispirms jau, vai pareizi daru, meklējot sirds izglītošanas aspektus ētikā? Es izglītošanu saprotu kā sirds atvēršanu kas, manuprāt, nenozīmē neko citu, kā iemācīties mīlēt? Mīlēt bez nosacījumiem! Ne tāpēc mīlēt ka mīlestības objekts pieder man, vai nācis no manis, vai tāpēc, ka tas man palīdz dzīvot, dara man patīkamas lietas vai, vienkārši, ir vajadzīgs. Esmu dzirdējis, ka nosacījumu mīlestību nebūtu pareizi saukt par mīlestību, bet par pieķeršanos, kas faktiski ir šauri fokusēts stars, kas atduras tikai vienā, konkrētajā objektā un parasti neiziet ārpus tā. Tās avots meklējams mūsu egoismā. Manuprāt, mīlestība ir kaut kādas īpašas enerģijas forma, kura vienojot cilvēkus, vieno pasauli; kura gan satur kopā daļiņas atomos, gan liek planētām ap zvaigznēm griezties; kura ir visa radītā un arī paša radīšanas procesa pamatā – kaut kā dievišķa izpausme. Vai ne tā? Un tāpēc parunāsim par to, kā šī dievišķīguma izpausme - Mīlestība atklājas cilvēkā, caur kādiem aspektiem.

 

Gadu atpakaļ, kad apcerēju Gaismas bruņinieka jeb Gaismas skolotāja iezīmes, radās apgalvojums, ka viena no mīlestības māsām ir Patiesība. Tā ir tik tuva Mīlestībai, ka tādā dziļākā izpratnē, izpausmē faktiski ir viens un tas pats. Skolotāj, saki, vai attīstoties jūtām Patiesība un Mīlestība kādreiz nesaplūdīs? Patiesība jau nav tikai tā, ka ir Saule, ir Zeme, bet tā ietver sevi arī saiti, kas vieno tās un vieno mūs ar šīm lietām, pat apvieno. Šī saite jeb saplūsme ir tā, kas atklāj mums šīs lietas un vai tā nav vispilnīgākā mīlestībā? Mīlestība ir pamats vispilnīgākai izziņai, tātad arī intelekta, prāta aptvertai sfērai. Kāds dižs vīrs ir teicis: ja mēs patiesi vēlamies pieredzēt dievišķo mīlestību, mums jāsaprot, ko nozīmē miers, ja gribam iet miera ceļu, mums jāuzņemas garīgā pienākuma ceļš. Un, ja gribam iet pa Garīgā pienākuma ceļu, mums jāatzīst Patiesības ceļš.

„Dzīvās ētikas” mācībā Patiesības ceļam izliktas pavisam vienkāršas ceļa zīmes. Lūk, dažas no tām:

  • mācīsimies domāt;
  • attīrīsim savas domas un rīcību;
  • nezaudēsim vadošās domas apziņu;
  • rūpēsimies vienmēr par skaidru apziņu;
  • vērsīsim apziņu pretim izziņai;
  • apgūsim zināšanas, nodarbosimies ar pētniecību;
  • būsim vērīgi, izkopsim uzmanību;
  • vērosim sirdi;
  • būsim godīgi;
  • nemelosim;
  • nelietosim neķītrus vārdus, rakstus , attēlus;
  • atklāsim sevī aizspriedumus;
  • neizvairīsimies no pārbaudījumiem;
  • nejauksim nelokāmību ar stūrgalvību.

      Skolotāj, vai es neesmu pārāk iedomīgs, ja teikšu, ka dažas no šīm zīmēm esmu atstājis jau aiz sevis? Kuras man vēl priekšā? Nav viegli uzturēt vadošo domu, ja domas, kā nakts tauriņi šaudās te pie vienas, te otras uguntiņas! Un vai mani vide, kurā patreiz dzīvoju nepiespiež man reizēm samelot?  Es zinu, ka tam nav attaisnojuma, bet, kad sakrājušies šķēršļi manam darbam , tad reizēm krītu kārdinājumā, piemēram, piemānīt birokrātus. Bet vai patiesībā tas nav man uzliktais pārbaudījums, no kura cenšos izvairīties? Dažkārt man pārmet neieklausīšanos – varbūt tiešām es neredzu savu aizspriedumainu stūrgalvību? Bet varbūt tā ir nelokāmība?

 

      Mēs sākam pierast pie domas, ka radītais nevar nesaturēt pašu Radītāju. Tas nozīmē, ka visās lietās ir Radītājs, tātad arī Mīlestība. Jā tā, tad Mīlestība ir iemesls rezonansei, parādībai kad sasaucas līdzīgi noskaņoti mūzikas instrumenti - līdzīgais rezonē ar līdzīgo vai līdzīgajā. Dižais filozofs Kants konstatē, ka acs uztver gaismu, jo tā pati ir gaisma! Šķiet, ka esam atraduši vēl vienu Mīlestības atklāšanas pazīmi – tā ir abpusējība un saplūsme.

       Kādas ceļa zīmes mums izlikusi Helēna Rēriha?

  • vienosimies (būsim redzīgi - es esmu Tu  un Tu esi es, mums ir viens mērķis), būsim vienoti briesmās, uzvarās;
  • nepazemosim nevienu - ne tos, kuri iet viensolī, ne tos, kuri iet aiz Tevis, arī  “jaunāko brāli” ne  -uzrunāsim to!
  • attīstīsim uztveres jūtīgumu, spējas;
  • būsim uzmanīgi pret citiem, pieklājīgi, sirsnīgi, iejūtīgi, attīstīsim līdzjūtību, līdzcietību (nejauksim līdzcietību ar sentimentalitāti);
  • apzināsimies atbildību;
  • būsim vērīgi un modri pret ienaidnieku;
  • apzināsimies savu varēšanu, savu vietu, taču nepārvērtēsim sevi, nekļūsim iedomīgi,  nepārlielīsim arī citus, tā radot pamatu iedomībai; neabsolutizēsim ne savas, ne citu domas, spriedumus;
  • attīstīsim un saglabāsim nesavtīgu apziņu - skaudība (kaut šķietami  visnenozīmīgākā) ir pirmā pazīme tam, ka esam savtīgi;
  • apturēsim vardarbību jebkurā izpausmes formā, nodrošināsim izvēles brīvību;
  • būsim atvērti visiem plāniem (visām pasaulēm) , ļausim sevi vienot Lielajā kopdarbā

                  Nākošo mīlestības pazīmes meklēšanu es vēlos sākt ar kāda cienījama vīra vārdiem: Kad mīlestība sevī ietver vairāk un vairāk, tad vairāk un vairāk esības tie padarītas par Vienu.

Vai patiesi mīlot cilvēkam nešķiet, ka Viss ir mīļš. Kad mīlu, manas jūtas iziet ārpus konkrēta objekta, tās paplašinās un patīkamās trīsās, kas pārņem mūsu augumu, rodas vēlme apskaut visu pasauli. Izskatās, ka vēl viena mīlestības pazīme ir rodama tās tieksmē izplesties visās telpas dimensijās, tieksmē aptvert visus, visus esības plānus. Vai vēršot apziņu uz ārpus mums stāvošām un pat bezgalīgi tālu stāvošām lietām, mēs nestrādāsim arī ar savu sirdi? Varbūt tāpēc Baltie cilvēces brāļi mūs aicina:

  • pievērst uzmanību vienlīdz tuvām un tālām pasaulēm;
  • attīstīt mijiedarbības bezgalības izjūtu telpā;
  • paplašināt apziņu;
  • apzināties psihiskās enerģijas klātbūtni, lomu, spēku;
  • apzināties “jaunākā brāļa” esamību,  - mūsu uzdevums ir palīdzēt un nevis atgrūst, nonāvēt, iznīcināt;
  • apzināties, ka zem mums ir tik pat liels plašums, kā virs mums; faktiski neviens nav zem mums un neviens nav virs mums - katrs ir savā vieta un kopā mēs esam viens vesels;
  • uzņemties atbildību - Visas norises, kuras mēs domājam realizēt fiziskā  plāna šķietami ierobežotā telpā, sagatavo realizēšanās nosacījumus smalkāko enerģiju plānos un var tikt realizētas neatkarīgi no mums;
  • domāt par Dievu , Visumu, Pasauli, Cilvēci, Tautu;

     Tik tiešām, vai var iedomāties kaut ko vēl aptverošāku kā Dievu? Esmu dzirdējis sakām:

Kur ir mīlestība, tur klāt samanāms Dievs. Dievs ir augstākais mīlestības iemiesojums. Viņu var pazīt un uzrunāt, sasniegt un iegūt vienīgi caur mīlestību.[1]

      Vai Vienībā esot varam ko atdalīt? Man tādos mirkļos zūd attāluma mērs.

 

      Ir vēl viena dimensija, kuru esam raduši atdalīt – laika dimensija. Vai tie paši spriedumu par Mīlestības un attāluma mijiedarbību nav attiecināmi arī uz Mīlestību un laiku? Vai Mīlestībā arī laiks nepazūd? – dzīvots tiek tikai tagadnes laimei. Kad sirds ir atvērusies Mīlestībai, es nejūtu ne vakardienu, ne rītdienu, esmu fokusējies dzīves mirkļiem , kuri tek viens aiz otra un, kurus es saucu par tagadni. Protams, ka tajos ir iekšā pagātne, jo esmu taču kaut kad gājis uz šo svētlaimi, ilgi gājis. Tas pats sakāms ir par nākotni, lai cik bezgalīgi tāla tā nebūtu, tā neveidosies uz šo laimi?

      Skolotāj, tas ved uz domām, ka cita Mīlestības raksturojoša īpašība ir nepārtrauktība, jeb bezgalība laikā. Vai te nerodas it kā pretruna tam, ka vēl vakar es mīlēju, bet šodien mēs jau šķiramies, jo vairs viens otru nemīlam? - Jo sanāca taču tā: ja patiesi mīlam, tad nevar būt tā, ka rīt vairs nemīlēsim. Vienu, laikam, varam droši apgalvot: sirds izglītība saistāma ar laika dimensiju, tās izjūtas trenēšanu. Mahatmātas dod sekojošas norādes: 

  • apzināsimies mijiedarbības bezgalību laikā;
  • savus darbus plānosim mūžībai -  centīsimies saskatīt tos aizsākamies  bezgala tālā “vakardienā” un saskatīt tos turpināmies bezgala tālā “rītdienā”;
  • nebaidīsimies no nākotnes - vērsīsim domu tai pretīm;
  • neizšķiedīsim laiku - nedzīvots laiks;
  • būsim precīzi, mācīsimies izprast laika nozīmi;
  • iedibināsim sevī vispārēju, nemainīgu, ilgstošu mieru, būsim līdzsvaroti.

            Vēlos pateikt arī to, ko par laiku saka Satja Sai – mana izpratnē dižs skolotājs: Ja jūs gribat labu nākotni, jums vienmēr vajadzētu veltīt uzmanību tagadnei. Lai ko labu jūs esat saņēmis no citiem, jums to vienmēr vajadzētu atcerēties. Nākotne atrodas tagadnē...Ja jūs pašreiz aizmirstat, ko labu esat saņēmuši pagātnē, jums nekad nebūs laba nākotne.

 

      Droši vien var atrast vēl citas pazīmes, caur kurām mēs varam vērot savu sirdi, attīstīt to. Vai drīkstam izlaist tādu būtisku no Mīlestības izrietošu attiecību izpausmi, kā došanu otram jeb pašsaprotamu kalpošanu. Manis jau pieminētais vīrs saka tā: Dievs kalpo cilvēkam, lai cilvēks varētu kalpot citām būtnēm. Mūsu dzejnieks Jānis Rainis kalpošanas nozīmi izteicis trīs vārdos: dots, devējam neatņemams! Lūk, arī dažas Dzīvās ētikas norādes:

  • būsim izpalīdzīgi;
  • būsim pašaizliedzīgi;
  • pildīsim solījumus;
  • izkopsim prasmi;
  • mācīsimies strādāt;
  • ir nepieciešama darbība - nejauksim mieru ar bezdarbību (bezdarbības pārgudrība ir viskaitīgākā);
  • nebaidīsimies no grūtībām;
  • nezaudēsim uzņēmību - ja zinām savu uzdevumu, bet nav ne jausmas kā to veikt un tādejādi tas liekas pat neveicams, sāksim to ar šķietami neatbilstošu lietu un mēs sasniegsim mērķi!
  • pielietosim savas zināšanas radoši - būsim Radītāji;
  • attīstīsim gribu, darbosimies tās vadīti;
  • būsim patstāvīgi, pildot savu uzdevumu, jo tā vislabāk uzkrāt pieredzi (nebaidies kļūdīties);
  • nebaidīsimies no cīņas būsim drošsirdīgi, vīrišķīgi; nejauksim vīrišķību ar pašaizsardzību;
  • būsim vērīgi, modri - brīdināsim par briesmām;
  • nebūsim augstprātīgi;
  • būsim taupīgi;
  • būsim uzmanīgi pret sevi - uzturēsim muskuļu, prāta un jūtu līdzsvaru;
  • saudzēsim veselību - sadalīsim spēkus;
  • visātrākā virzība notiek tad, kad savu darbu šodien balstam ne uz vakar paveikto, nostiprināto, pārbaudīto, bet uz vēl nerealizētu ideju.

 

Skolotāj, man ļoti patīk šie īsie teikumi, kuros es jūtu Mīlestību! Vai man nevajadzētu tos saviem skolniekiem kā baušļus no galvas likt iemācīties? ..... man pašam tie ir jāiemācās un tajos jādzīvo!

 

Paldies, skolotāj, Dievam, ka ir tāds abpusējības princips jeb likums – tas ļauj ne tikai atvērtai sirdij izpausties noteiktās darbībās, attieksmēs, bet arī otrādi – veidojot noteiktas attiecības ar sevi un pasauli, reizēm sevi disciplinējot, reizēm atraisot, izglītot sirdi.

 

      Paldies par uzmanību! Vēlu veiksmi sirds izglītošanas darbā!

 

Ojārs Rode  

   


[1] Satja, Sai runas 4. -309. lpp., 8 – 181.lpp.