Pirms trīspadsmit gadiem Drustos tika nodibināta tautskola «99 Baltie zirgi», un tās veidotājs, vadītājs un skolotājs arī šodien ir Ojārs Rode, ar kuru «Vides Vēstis» runāja gan par skolu un bērniem, gan par mūsu dzīves izpratni un vērtībām.

«Vides Vēstis» viesojās Drustu tautskolā, lai savām acīm redzētu, kur mācās aptuveni divdesmit bērni ne tikai no Drustiem, bet arī no Zosēniem, Lizuma, Liezeres, Raunas, Mārsnēniem un arī no Rīgas. Tautskolā bērni apgūst visus tos pašus mācību priekšmetus, kas paredzēti valsts pamatizglītības standartā sākumskolām un pamatskolām. Tomēr tas, kas atšķir tautskolu no pārējām Latvijas skolām, ir Latvijas etniskās kultūras apguve – bērni ne tikai nodarbojas ar daiļamatniecību un muzicē uz tautas mūzikas instrumentiem, bet paši šos instrumentus arī gatavo. Skolas zinības viņi apgūst nevis parastajās klasēs, bet saimēs – te vienkopus mācās dažādu vecumu bērni, kas palīdz cits citam; skolotājs vada mācību procesu, bet mācību programmas bērni lielākoties apgūst paši. Vaicāts par tautskolas nosaukumu, Ojārs Rode atklāj, ka tas radies no latviešu tautas ticējuma, ka meitām jāsaskaita 99 balti zirgi, lai tiktu pie precinieka. Citiem vārdiem to varētu sacīt, ka tas ir kā nākotnes solījums pēc kārtīga un rūpīgi paveikta darba. Starp citu, 1981. gadā Ojārs Rode bija viens no tautas tradīciju kopas «Budēļi» dibinātājiem un tās pirmais vadītājs.

Vai esat skolotājs? Vai ar bērniem esat strādājis vienmēr?

Nē, es esmu fiziķis un pēc augstskolas beigšanas strādāju zinātnē. Divdesmit gadus nostrādāju Latvijas Universitātes Cietvielu fizikas institūtā. Un tad atnācu uz Drustiem.

Kādēļ pēc divdesmit zinātnē nostrādātiem gadiem to pametāt? Un kādēļ tieši Drusti bija tā vieta, ko izvēlējāties savai tālākajai dzīvei?

Tas bija pēkšņs aicinājums, kas nebija apspriežams, – tā bija jādara, un es tā izdarīju. Domāju, ka šajā pasaulē nekas nav nejaušs. Tas, ka viens no maniem darba kolēģiem bija mācījies Drustu skolā, droši vien bija nejaušība. Viņam te dzīvoja radi, kuri mums palīdzēja atrast māju. Pamazām šeit iedzīvojāmies, un tad es sapratu, ka jāiet prom no institūta un jādzīvo šeit. Un tā vairs nebija nejaušība. Pagastā bija skola, un es sāku tajā strādāt. Nemācīju fiziku vai matemātiku, bet tēlotājmākslu un ģeogrāfiju. Iedrošinājos to darīt, jo man šīs lietas vienmēr ļoti interesējušas un padevušās, turklāt mana vecākā meita ir beigusi Mākslas akadēmiju, un es, līdzi dzīvodams, biju daudz uzzinājis un apguvis. Toreiz Izglītības ministrija bija atvērtāka un ļāva pat eksperimentēt, bet manā dabā ir meklēt kaut ko jaunu. Varbūt šī eksperimentētāja daba bija iemesls tam, ka man no skolas tomēr vajadzēja aiz-iet. Man šķita, ka skolas gaisotne nebija radoša, un mani mēģinājumi kaut ko mainīt sastapa pretestību. Ja raugās no tradicionālā, stereotipiskā viedokļa, tad es neesmu skolotājs – skolotājam nepatīk otru uzklausīt, un man tas bija liels pārsteigums, ka skolotāju kolektīvs nav radošs. Lai gan – noteikti ir skolas, kur skolotāji ir radoši cilvēki. Biju Daugavpilī, Krievu licejā, kur skolotāji strādā gluži fantastiski, tāpat arī Cēsu Draudzīgā aicinājuma ģimnāzijā ir kolektīvs, kas strādā mērķtiecīgi. Tādēļ domāju, ka varbūt tagad kaut kas ir mainījies, bet man tolaik nepaveicās. Biju arī pagasta priekšsēdētājs un domāju, ka tagad nu gan varēšu kalnus gāzt. Diemžēl nekas nesanāca. No skolas aizgāju, jo sacēlās liels trakums. Lielākā daļa vecāku jaunās idejas atbalstīja, sanāca skolas vecāku kopsapulce, kur spriedām, kas būtu jāmaina. Rezultātā no Izglītības ministrijas atbrauca komisija, kura vērtēja nevis to, kas notiek skolā, bet to, kāpēc «Rode jauc gaisu». Komisijas secinājums tāds arī bija, ka es un vēl daži skolotāji ir gaisa jaucēji, tādēļ nolēmu aiziet. Kādu brīdi biju skolas direktors kaimiņu pagastā, bet arī tur neizdevās neko mainīt. Varbūt mēģināju darboties pārāk šerpi.

Kā nonācāt līdz tautskolas idejai?

Tautskolas vēsture ir diezgan gara. Kad pārcēlos uz Drustiem, sameklēju savus domubiedrus. Gribēju iepazīties ar visiem pedagogiem, kas reiz strādājuši skolā un tolaik jau bija pensijā. Starp vecajiem skolotājiem un viņu bērniem man atradās draugi. Mums izveidojās domubiedru grupa, un mēs sākām satikties savā «Garās pupas» klubā, kuru paši nodibinājām. Mūs visus interesēja Latvijas vēsture, un mēs aicinājām cilvēkus, kas mums par to varēja pastāstīt. Mūs interesēja arī filozofija – dažādi pasaules skatījumi gan Austrumos, gan Rietumos. Trešā lieta, kas mūs saistīja, bija tautas tradīcijas – nācām kopā, dziedājām tautas dziesmas. Tā kādus gadus trīs mēs darbojāmies «Garās pupas» klubā un pēc tam, kad man nācās aiziet no skolas, nolēmām, ka jādibina sava skola. Sākumā īrējām vienu Līvānu mājiņu, jo telpu mums nebija. Jau pēc dažiem mēnešiem sapratām, ka Līvānu mājiņa mums par mazu, un tad no pagasta dabūjām vienas divstāvu mājas pirmo stāvu. Mums bija ar amatniecību saistītas tautas izglītošanas idejas, tādēļ mums atvēlēja telpas par nelielu īres maksu. Tajā ēkā nostrādājām kādus septiņus vai astoņus gadus. Kad dibinājām tautskolu, Cēsu muzejā iepazinos ar arheoloģiskajiem materiāliem par amatniecību, jo šajā pusē astoņdesmitajos gados bija strādājusi arheoloģiskā ekspedīcija, un muzeja darbinieki man ļāva iepazīties ar tiem. Es apbraukāju apkārtējos amatniekus, un vēlāk uztaisījām lielu izstādi – pat pagasta ļaudis bija pārsteigti par to, ko prot viņu it kā labi pazīstamie kaimiņi. Vārdu sakot, dibinājām tautskolu, un mums bija naiva doma atdzīvināt laukos amatniecību, nodibinājām SIA «Reģionālās attīstības centrs» un domājām ieinteresēt arī tūristus.

Kādēļ tagad jūs šo ideju dēvējat par naivu?

Centrā kopā sanāca bijušie rīdzinieki, kas trakajos pārejas laikos bija pārcēlušies uz šejieni; tie bija cilvēki ar augstāko izglītību un idejām par to, ka mēs tagad celsim savus laukus. Tomēr mums nekas nesanāca, jo jau pirmajā gadā tauta vīlās valsts agrārajā politikā, kuras patiesībā vispār nemaz nebija. Ja jūs būtu redzējusi, kā pirmajā gadā cilvēki cerēja un darīja: katrs stūrītis bija sakopts, katrs domāja, ka ir saimnieks, kurš dara un atbild par savu darīto! Bet tas viss pagaisa, daudzi mani domubiedri aizgāja no Drustiem. Paliku viens, bet ar saviem «99 Baltajiem zirgiem», jo tautskolu bijām nodibinājuši centra paspārnē.

Ko nozīmē tautskola, kādēļ tāds nosaukums?

Mēs domājām, kā sevi sauksim. Mēs mācījāmies no tautas un gribējām kaut ko mācīt tautai, tādēļ radās tautskolas nosaukums. Šo abpusējo vērsumu cenšamies saglabāt līdz šai dienai.

Kā paspārnē darbojaties? Vai esat privātskola?

Mums ir biedrība «99 Baltie zirgi». Tā ir kā privātskola, lai gan man īsti šis apzīmējums nepatīk; drīzāk tā ir sabiedriska skola, kuras mēneša maksa ir desmit lati par bērnu. Nākamgad gan būsim spiesti skolas naudu nedaudz pacelt.

Kā jūs tiekat galā ar tik mazu skolas naudu? Vai jums ir kādi sponsori?

Mēs esam akreditēta skola, mums ir valsts finansējums, un tas ir nopietns atbalsts. Mūs atbalsta arī pašvaldības. Un tikai Rīgas pašvaldība, atsaucoties uz pastāvošo likumdošanu un to, ka pašvaldībai privātskolas nav obligāti jāatbalsta, ir atteikusi savu finansiālo atbalstu. Bet es to nepārdzīvoju, jo patiesībā jau biju gaidījis no Rīgas tādu atbildi. Pēc valsts finansējuma otru lielāko naudas daļu ienes dažādu vietējo fondu projekti. Šogad laikam sasparosimies kādam Eiropas Savienības struktūrfondu projektam, jo gribam būvēt jaunu tautskolu, un tad gan bez Eiropas naudas mums vairs neiztikt. Metālapstrādes darbnīcu esam uztaisījuši par divu Kultūrkapitāla fonda projektu naudu, mums ir arī kokapstrādes, aušanas un podniecības darbnīca.

Vai visi Drustu bērni mācās tautskolā? Un kā izvēlaties savus audzēkņus jeb – kā viņi izvēlas jūs?

Nē, visi Drustu bērni nemācās mūsu tautskolā, un tas arī nemaz nebūtu pats labākais risinājums, jo ne katrs bērns var un grib šeit mācīties. Mūsu skola ir ar savām noteiktām vērtībām, mums ir noteikta iekšējā struktūra un kārtība. Visatļautības nav, prasības pret bērniem ir diezgan stin-gras. Bērniem ir jāmācās pašiem.

Ja pagastā ir kāda ģimene, par kuras bērniem domājat, ka viņi neder jūsu skolai, bet bērni grib mācīties tieši pie jums, – kā jūs rīkojaties?

Mēs nerīkojam pārbaudījumus un speciālu atlasi, mēs paņemam jebkuru bērnu, bet mums ir viens mēnesis pārbaudes laika. Mēs vienmēr jautājam arī bērnam pašam, vai viņš grib mācīties mūsu skolā. Mēs nevaicājam mammai, vai viņa grib, bet gan jautājam bērnam – vai viņš grib mācīties pie mums? Ja bērns izvēlas mūsu skolu, viņš ir atbildīgs par savu lēmumu, viņam ir jāsaprot, ka viņš ir apņēmies pildīt zināmas saistības un noteikumus. Mūsu bērni ir no Rīgas un Saldus, no Pļaviņām un Bēnes, no Daugavpils un Valmieras, no Liezeres, Zosēniem un Lizuma. Vietējo bērnu skolā ir mazāk par pusi. Skolā mums ir internāts, vairāki bērni izmitināti arī pagastā. Bērni pie mums ir atnākuši, jo viņiem varbūt nav patikusi iepriekšējās skolas gaisotne, tas, ka tur ir ļoti daudz bērnu, varbūt viņi nav varējuši atrast sev draugus un domubiedrus. Es daudz runājos ar bērniem – ja esi draudzīgs un atvērts, arī bērni ir tādi. Reiz uzdevu viņiem jautājumu: kas tev nepatīk šajā pasaulē? Bērni uzrakstīja atbildes, mēs tās pārrunājām un mēģinājām rast risinājumu. Pagājušajā gadā pie mums no Rēzeknes skolas ar logopēdisku ievirzi atnāca kāds zēns, un viņš uz šo jautājumu atbildēja, ka viņam ļoti nepatīk viņa bijusī skola, skolotāji un bērni, kas tur mācās. Nevaicāju viņam, kādēļ savu bijušo skolu viņš uzskata par nepatīkamāko lietu pasaulē, bet labi atceros, ka puisēns atnāca pie mums bez kripatiņas pašcieņas un pašpaļāvības. Viņš bija kā ar zemi nolīdzināts. Pirmais, ko viņš sacīja: es neko nemāku, es neko nezinu, es esmu stulbs. Pagāja vairāki mēneši, līdz mēs viņu izcēlām no tā ārā. Tagad zēns ir atplaucis, atvēries, un ziniet – viņš ir ļoti talantīgs bērns!

Protams, gadās arī tādi bērni, kas neko nevēlas saprast, jo viņi negrib mācīties, un tad mums no viņiem nākas šķirties – skolas galvenais uzdevums tomēr ir mācīties. Darbs dara darītāju, un darbs ir tas, kas mūs dara brīvus.

Tātad tautskola dod to pašu zināšanu daudzumu, ko citas skolas, un pēc tās beigšanas nav problēmu mācīties tālāk? Atšķirība ir tā, ka jūs mācāt arī tautas garīgo un praktisko mantojumu un jums ir citas mācību metodes?

Jā. Mācīties tālāk nav nekādu problēmu. Atšķirīga ir tikai mūsu pieeja un metodes, nevis obligāto standarta zināšanu daudzums. Man pat jāsaka, ka bieži vien mūsu bērni savās zināšanās un to izpratnē apsteidz savus vienaudžus par gadu vai diviem. Viena no lietām, ko varbūt uzreiz nevar saskatīt, ir tā, ka mūsu bērni ir iemācījušies mācīties. Mūsu skolā ir liela slodze. Reiz uz mūsu skolu atnāca kāda meitenīte, teicamniece, un es nopriecājos, ka viņai pie mums būs labas sekmes. Viņa noturējās skolā tikai dažus mēnešus, jo viņa bija pieradusi pie tā, ka skolotājs visu izstāsta un paskaidro, parāda priekšā, kā jādara. Pie mums viss jāmeklē un jālasa pašam, jādomā pašam, skolotājs vai kāds no vecākajiem biedriem skaidro tikai tad, ja bērni paši netiek galā. Bērni mācās nevis klasēs, kas sadalītas pēc vecuma, bet saimēs, kurās ir dažādu vecumu bērni, un mūsu devīze ir palīdzēt cits citam. Tas ir viens no mūsu stūrakmeņiem – darbs saimēs. Reizēm pie mums notiek tīrie brīnumi – jaunākie bērni, pavadot laiku telpā ar pārējiem, gribot negribot netieši iemācās daudzas lietas. Man ir bijuši pirmsskolas vecuma bērni, ar kuriem runājot, atklājas, ka viņi jau prot lasīt, skaitīt un pat kaut ko uzrakstīt, lai gan neviens to speciāli viņiem nav mācījis. Viņi vienkārši visu laiku ir rotaļājušies tepat, saimes istabā. Vecākajā saimē mācās bērni no piektās līdz devītajai klasei, bet jaunākajā saimē bērni ir pat no trīs gadu vecuma. Mazos bērnus neiesaista mācību procesā, bet viņi daudz uzzina un iemācās. Tas ir tāpat kā lielajās ģimenēs, kad jaunākie bērni nemanāmi mācās no vecākajiem, un tad pēkšņi kādā dienā visi atklāj, ka bērns jau prot ļoti daudz. Man ir kāds sestās klases skolēns, kurš pašlaik mācās astotās klases matemātiku, bet es viņam nekad neesmu speciāli matemātiku mācījis. Arī citi bērni savā vecumā prot vairāk, nekā skolas programma to prasa. Bērniem ir ieskaišu grāmatiņas, kas ļauj viņiem iegūt atzīmi vai ieskaiti kādā mācību priekšmetā ātrāk, nekā to prasa obligātās programmas. Protams, kaut ko var nokārtot arī mazliet vēlāk, kad bērns tam ir gatavs. Starp citu, mums skolā nav zvana un nav laika limita, kas precīzi nosaka stundas un mācību dienas garumu, mēs cenšamies pabeigt savus darbus, lai gan mums ir stundu saraksts. Protams, reizēm vajag dot bērniem iespēju atvilkt elpu, parotaļāties stundu vidū, it sevišķi jaunākajiem bērniem, jo viņi ātrāk nogurst.

Darbs, turklāt darbs saimē, ir tautas pedagoģijas pamats. Mēs apgūstam tautas garīgo mantojumu, izmatojot tās metodes, kas bija zināmas jau mūsu senčiem.

Cilvēki, runājot, piemēram, par Valdorfa skolām, bieži vien ir bažīgi un vaicā, vai šo skolu audzēkņi prot iekļauties sabiedrībā pēc skolas beigšanas? Arī jūsu skolā ir īpaša sapratnes un saskaņas gaisotne, bērni ir brīvi un atraisīti, kaut arī skolas noteikumi un prasības ir stingras. Vai ārpus jūsu skolas viņi spēj saprast cilvēkus un vidi, kas mēdz būt skarba, nežēlīga un netaisna un kuras galvenā mēraukla ir nauda un amats?

Es neesmu Valdorfa skolu fans, tomēr tas ir solis uz priekšu izglītības jomā. Mūsu skolai ir cita filozofija. Tomēr gribu teikt, ka mūsu bērni nav atrauti no dzīves. Aiz skolas durvīm ir šī cita dzīve, un viņi to redz, saskaras ar to. Skola neatrauj viņus no ikdienas dzīves ar tajā esošajām vērtībām un tikumiem. Ziniet, visi pedagoģijas korifeji, kuros gan cilvēki diemžēl nemēdz ieklausīties, vienmēr ir aicinājuši skaisti domāt, skaisti runāt un darīt skaistus darbus. Skolā nav jāmāca neglītas lietas, lai varētu dzīvot pasaulē. Līdzsvars un iekšējais miers, ko iegūst sirds, ļauj dzīvot pat riebīgā pasaulē un ļauj pārvarēt problēmas, kuras piedāvā sabiedrība ārpus skolas. Es esmu par to, ka skolā jāmāca mīlestība, par spīti tam, ka ārpus skolas nereti nākas saskarties ar naidu.