Vai tiešām zīdainis atrodas „narcisma” stāvoklī? Iespējam, ka viņa apziņas stāvoklis ir tāds, ka viņš kaut kādā veidā saplūst ar vidi un identificē sevi ar to (to ar sevi) . Vai tas nozīmē savtīgumu? Vai drīzāk tā nav veseluma izjūta, kopības izjūta. Viņš tikko bija mātes miesā un bija kā viens vesels ar to – vai pēkšņi viņš pēc piedzimšanas maina šo apziņas stāvokli? Vai viņam drīzāk nepaliek vēlme joprojām sevi identificēt ar vidi, tagad tā ir vienkārši cita. Tikai kopības apziņa var radīt drošības sajūtu. Nošķirtība drīzāk var iedzīt izmisumā, jo esot nošķirts viņš ir pilnīgi bezspēcīgs –viņš pats nevar patstāvīgs rūpēties par savu pastāvēšanu. Bērns daļēji vēl ir „mājās” (garu pasaulē). Tas nozīmē, ka apziņas līmenī viņš ir daudz brīvāks nekā pieaugušais. Viņam ir atvērti kanāli, kas nodrošina informācijas saņemšanu, nodošanu – nodrošina tiešus un pastarpinātus kontaktus. Jo ne jau fiziskā spēja kustēties nosaka „brīvību” (Amerikāņu fiziķis Hopkinsa piemērs), bet apziņa. Apziņa nav jātraktē, kā zināšanas vai prāta spējas. Tieši pretēji - tie ir tie, kas aizver apziņas vārtus.

            Gārdners: Mazs bērns ir pilnībā egocentrisks – nav spējīgs domāt par sevi (varbūt – tas kaut kādā mēra apstiprina manus spriedumus par viņa esamību veselumā). Viņš saka, ka spēlējot paslēpes, bērns slēpjas citiem redzamā vietā (31.lpp.), jo bērna egocentrisms it kā liedz viņam saprast, ka citi redz viņa slēpni. Te faktiski liegums ir jāuzskata kā kaut kas pozitīvs un nav jānosauc par liegumu, bet par bērna dižu spēju saplūst ar objektiem, būt ar tiem kā veselums. Vai spēlējot paslēpes, cik spējam atcerēties, mēs paši kaut ko tādu neesam izjutuši vismaz kā vēlmi.

            Pēc Kerola Goligensa sievietes morāles attīstība: savtīgums, vispārējs gādīgums. Vīrieši akcentē tiesības un taisnīgumu. Integrālā stadijā vīrišķā un sievišķā komponentes integrējas: apvienojas taisnīgums ar iejūtību.

Dažādi nosaukumu sinonīmi:

Pirmskonvencionālā – egocentriskā – es

Konvencionālā – sociocentriskā – mēs

Pēckonvencionālā – pasaulcentriskā – mēs visi

Vilbers: zīdaiņa stāvoklis ir potencialitāte un atvērtība, nevis brīvības reāla esamība. … zīdainis nespēj uzņemties citu cilvēku lomu un tātad nav spējīgs just patiesu iejūtību, gādību un mīlestību…

… bieži vien ir pastāvējis pēckonvenciālo ideju mistrs, kur mīt pirmskonvencionālie motīvi – tas ir bumerīts.

Es domāju, ka „mistram” ir ārēja daba un tas parādās, jo ir prāts. Ja būtu iespējams testēt apziņas stāvokļus, tad, iespējams, būtu cita aina. Cik saprotu, tad apziņas testi nespēj nodalīt prātu no apziņas. Prāts ļauj izmantot zināšanas savtīgiem nolūkiem un to pieļauj pirmskonvencionālā apziņa.

Es domāju, ka varētu būt tā, ka uz bērna attīstības spirāles – bērns it kā iziet cauri apziņas līmeņiem beigās nonāk pie max iespējāmā viņa evolūcijas stāvokļa: viņš nevar ielēkt vilcienā, kas tam nav piemērots, kuram tas vēl nav gatavs, nobriedis atbilstoši vispārējam evolūcijas likumam. Augstākie līmeņi ir tikai kā potenciāli, kā iespējas, bet varbūt ne tādas, kas viņā jau ir, bet principā, kā „tukša” vieta, kurā var tikt iesviest, kad esošā apziņa ir piesātinājusies.

Vai tad pašidentitāte, kas raksturīga zaļajam memam, atzīst savu brīvību. Nespēj atzīt citu brīvību? Vai tad šajā gadījumā vispār var runāt par brīvību, – brīvs var būt tikai veseluma apziņā, bet veseluma apziņa nav atdalāma no apziņas par citu brīvības pieņemšanas 39.lpp.

… integrālā sapratne (kas ir sapratne?) – atkal prāta kategorija (43.lpp.).

            Prāts var kavēties zemākos memos un otrādi, – prāts var aizsteigties, ieraudzīt vilinošos, nākošos stāvokļus, kuru konkrētais cilvēks evolucionējot teju, teju sasniegs. Prāts ir kā ārējs veidols, – kamēr tas nav saskaņā ar apzinu. Apziņa ir tā, kas dod prāta kategorijām saturu, piepildījumu. Var būt pat tāda situācija, ka kanāli starp prātu un apziņu ir tā nobloķēti, ka „prāts rīkojas neapzinīgi”. Ticams, ka zemākie apziņas stāvokļi ir ļoti spēcīgi izteikti un prātam nav varas pār tiem, jo tad tiktu apdraudēta paša cilvēka eksistence.

… loģika jeb otrās pakāpes apziņa.. vai loģikas kategoriju var attiecināt uz apziņu? Vai loģika nav prāta kategorija?

            Vilbers raksta, ka zemāko memu apziņa traucē izdarīt lēcienu no zaļā mema uz integrālo apziņu. Varbūt. Man šķiet, ka apziņā nav meklējami traucēkļi. Drīzāk tur meklējami stimuli ceļam augšup, jo katrs apziņas stāvoklis nav cilvēka prāta nosacīts, tie, šķiet, ir pakļauti kaut kādai ārpusprāta esošām likumībām (Dieva likumam, Evolūcijas likumam), nav pakļauti mūsu gribai, negribai vai pat vadībai. Izskatās, ka, tad, kad ir sasniegta kaut kāda apziņas pakāpes pilnība – kauss ir pilns, notiek „automātiska”, no cilvēka vēlmes neatkarīga pārslēgšanās.

            Vilbers (46); tradicionālisti balstās uz pirmsmodernistiskām mītiskajām vērtībām (zilais mems), modernisti – uz racionāli industriālām vērtībām (oranžais mems), kultūras kreatīvie indivīdi – uz pēcformālajām/postmodernistiskajām vērtībām (zaļais mems).

            Saruna ar Es: Apziņa un prāts ir savstarpēji saistītas, bet attīstībā neatkarīgas lietas. Cilvēka prāts veidojas reizē ar tā fizisko ķermeni. Prāts ir tāds pats instruments kā rokas, kājas, acis un tamlīdzīgi. Šiem instrumentiem ir saite ar apziņu un tā strādā kā vienpusējs ventīls. No apziņas viss nāk, bet no prāta, piemēram, nenāk nekas uz apziņu. Apziņa ir Es un kāda daļa no mūsu apziņas ieskauj to vidi, to plānu, kurā eksistē mūsu fiziskais augums. Tas ir saistīts ar, ja tā varētu teikt, cieto disku, kurā ierakstās visi notikumi, kuri notikuši, visa dzīves pieredze katrā inkarnācijā. Taču ir vēl cits „disks”, kurš dzimst un mirst reizē ar ķermeni līdzīgi prātam. Tā atmiņa ir visai nenoturīga, ne reti neskaidra, „miglaina”, ne reti tā pazaudē lielāko daļu nospiedumus. Es atmiņa un uzkrātā pieredze ir tikpat bezgalīga, cik bezgalīgs savā attīstībā ir cilvēks, lai kādas dzīvošanas formām tas nebūtu gājis cauri. 

            Ir iespējams pētīt katru atmiņas formu atsevišķi, tāpat arī prātu atšķirti no apziņas.

            Tā, varam sākt ar kādu ikdienišķu piemēru. Piemēram vides piesārņojums. Kas ir tas, kas mums liek rūpēties par vides tīrību? Tā var būt apziņa un tas var būt prāts. Apziņa, varbūt ne tik daudz no savas pieredzes, kā no tā, ka tā nespēj nemaz savādāk redzēt kopveselumu, kā savstarpējā harmonijā, sakārtotībā, citiem vārdiem sakot, mīlestībā. Vai mīlestībā pret, piemēram, koku, jūs to varētu nozāģēt, vai jūs varētu piemēslot mežu ar meža dzīvību apdraudošām lietām? Prāts, gan to pieļauj, jo prāts nevar aptvert veselumu. Ne reti mēs šķirojam prāta jomas no sirds jomām un pareizi darām (tāpat kā rokas mēs atšķiram no kājām). Sirds joma pieder apziņai (sirdsapziņa). Domāju, apziņa, patiesība, mīlestība ir kopveseluma kaut kādas puses. Tāpēc drīzāk mums būtu vajadzīgs vēl kaut kas tāds, kuru es nosaucu par kopveselumu (?). Prāta īpatnības, īpašības ir labi pētītas. Manā galvā ir kaut kāds neitrālais vērotājs (Šri Aurobindo), kas prot atšķirt prātā esošas lietas no apziņā. Bet kā ir ar garām skrejošām domformām, – kā atšķirt tās no apziņas nākošās. Varbūt ar to, ka garām skrejošās varētu izskatīties kā  driskas, kā uzplaiksnījumi.  No apziņas nākošais ir kaut kas tik stabils, ka neprasa pārbaudes un netiek apšaubītas. No prāta nākošais var tikt apšaubīts. Bet ne vienmēr, – ja prāts ir attīstīts, liela pieredze, laba atmiņa, – prāts arī var būt ļoti pārliecinošs un varam ne reti teikt, ka tam tā jābūt par visiem 100%.

            Kā atvērt apziņas vārtus plaši un pārliecinoši? Aurobindo māca prāta nomierināšanu. Bet to laikam nevar jebkurš katrs. Un ja ir, tad drīzāk to, kas ir ienācis galvā varētu saistīt ar ko garām skrejošo. Vai tomēr nebūtu nepieciešama arī prāta piepūle, lai apjēgsme sasniegtu apziņu?

Aurobindo runā par neatkarīgo vērotāju mūsos. „Vērotājs” ir tas, kas pieslēdzas apjēgsmei. Apjēgsme ir kā datora monitors ar skaļrunīšiem - iekšējā redze un dzirde.

            Tātad cilvēka prāts ir spējīgs aptvert tikai savas individuālas evolūcijas stadijai atbilstošu apziņas stāvokli. Prāts un apziņa divi atsevišķi aparāti. Pirmais, rads cilvēka fiziskajam ķermenim un ir mirstīgs, otrais – augstākam Es un ir mūžīgs. Abi aparāti ir saistīti katrs ar savu atmiņu. Arī te pirmā ir mirstīga, otrā ir mūžīga.

            Ir neitrāls vērotājs. Tā ir no cilvēka neatkarīga būtne, bet ir ar to cieši saistīta un regulē informācijas plūsmu no visiem avotiem. Šī būtne darbojas kā „iekrāsotājs”. Tā iekrāso (filtrē) informāciju atbilstoši cilvēka dabai. Ja cilvēka daba ir saistīta ar Zemi, tad tai ir vienas krāsas, no citas planētas – citas krāsas, ja tā ietver ļaunumu – cita krāsa, ja mīlestību – cita, ja garīgums – cita un tamlīdzīgi. Tas nozīmē, ka patiess ir teiciens: „vilks kažoku maina, bet tikumu nemaina”.

            Ir liktenis. Tas iezīmē dažus vai daudzus svarīgus dzīves momentus t.sk. piedzimšanu, aiziešanu. Likteni nav iespējams grozīt. Tas ir harmoniski ievīts veselumā visos plānos, visās dzīvēs, ar visiem līdzcilvēkiem. To nevar nojaukt, jo to nepieļauj Veselums.

            Ir dzīves uzdevumi. Tas nav liktenis. Dzīves uzdevumi tiek iedoti cilvēkam ienākot blīvajā matērijā. Tos cilvēks var realizēt un nerealizēt. Taču tie ir galvenie, kas nosaka cilvēka evolūciju. Izpildījis visus viņam personīgi paredzētos uzdevumus, cilvēks var tikt atbrīvots no obligātās inkarnācijas. Dzīves uzdevumi parasti ir aizplīvuroti un cilvēka prātā skaidri neparādās. Tie ir jāsameklē. Varbūt ne vienmēr prātā tas tiek apzināts un var nemaz nezināt, ka esi tos izpildījis (dzīves uzdevumus). Varbūt tas ir atkarīgs no cilvēka evolūcijas stāvokļa, no tam atbilstošās apziņas. Katrā ziņā, ir grūti aptvert dažādos evolūcijas stāvokļus, jo šķiet, ka bezgalīgā eksistence ir sen jau tos novienādojusi un nav svarīgi ko mēs katrs te mazākā laika sprīdī nekā mirklis, paveicam. Bet laikam jau tas tā nav – kvantētie apziņas stāvokļi tomēr būtiski atšķiras un evolūcija turpinās visos plānos.

            Dievs ir ielicis visos visu nepieciešamo evolūcijai, taču ir milzīgas individuālas atšķirības iespējām izmantot šos potenciālus, – daudz kas ir atkarīgs no tā, kādā evolūcijas stāvoklī katrs atrodas. Arī dzīves telpa, vide var būt tāda, kas ir aprakusi sēklas tik dziļi, ka dotajā inkarnācija, tām nav iespējas uzdīkt. Var jau būt, ka veselums, uzdevumi, liktenis, apziņa nemaz nepieļauj citas situācija, kā vienīgi tās, kuras ir iepriekšminēto momentu nosacītas.

            Pieņemsim, ka dzīves uzdevumos paredzēts būt draņķim, tad esot draņķis viņš būs laimīgs, ja mēs laimi sasaistām ar apziņu par uzdevumu veikšanu. Kaut kas traks! Kas tad ir tomēr tas, ko mēs varam darīt un kas ir jādara audzināšanā?

            Cilvēks ir kopienas būtne un kopiena ir svarīga, lai cilvēks varētu atklāt savu būtību, savus dzīves uzdevumus, – tas ir veselums, kurš to var palīdzēt. Kopienai tomēr jādarbojas pēc Dieva liktas kārtības. Ja šī kārtība ir izkropļota, tad tāda „kopiena” var pat cilvēku attālināt no savas patības apzināšanos. Tas nozīmē, ka kopiena, ja reiz veidota atbilstoši Dieva liktai kārtībai, nedrīkst vieglprātīgi mainīt savas tradīcijas. Tai jācenšas sevi pasargā ne tikai no iekšējiem ārdošiem spēkiem, bet arī ārējiem. Piemēram, ģimenes kopiena, skolas kopiena, pagasta kopiena, tautas kopiena, - visām jārealizē Dieva kārtība.

            Uzdevumu pildīšana neko citu nenozīmē, kā savas individuālas būtības izteikšana. Nav jāuztraucas, ka cilvēks realizējot savus uzdevumus, domājot par sevi un savu laimi kaut kādā veidā varētu traucēt citiem, – jo dzīves uzdevumi nāk no viena avota un tāpēc ir savstarpēji harmoniski saistīti (par to runā Šteiners). Tieši otrādi – cilvēkam kļūstot par savu iegribu vergu, tas ne tikai pats padara sevi par nelaimīgu, bet var arī traucēt citiem būt laimīgiem (par to runā Froms). Savas būtības izteikšana ir tā pati, kuru Maslovs sauc par pašrealizāciju, pašizteikšanos.

            Jautājums: vai visi apziņas stāvokļi ir gatavi, lai tiem ļautu brīvi individuāli izteikties t.i., vai tie ir gatavi apziņa apslēptiem uzdevumiem. Loģiski būtu, ja būtu, jo cilvēka būtība ir apslēpta tieši zemākos apziņas līmeņos. Faktiski, jo zemāks apziņas līmenis, jo vieglāk vajadzētu būt iespējai piekļūt savai būtībai. Tas nozīmē, ka nevajadzētu baidīties.

            Manuprāt, tā saucamai vērtībizglītībai skolā ir jābūt primārai, ja ar vērtībizglītību saprotam patības meklējumu, atrašanu un dzīvošanu atbilstoši tai.

            Prāta nosacītās vērtības, var būt nenoturīgas (situatīvas) un dažkārt greizas. Apziņas nosacītās vērtības ir noturīgas, būtiskas (ilglaicīgām), vispārcilvēciskas. Ar vērtībām nepietiek. Vērtība ir mans dzīves uzdevums, bet ko satur mans dzīves uzdevums? Tātad nākošā skolā būtu darbošanās ap šo dzīves uzdevums meklējumiem. Tālāk, kaut arī esam tikai ceļā uz dzīves uzdevumu atrašanu, varam jau sākt strādāt pie nepieciešamo vispārīgo īpašību attīstīšanu bērnā, tā izpildei: vispārīgās zināšanas (ja apziņa vēl nav skaidrojusies jeb jūtams to trūkums), fiziskās iemaņas, prasmes kustināt rokas, kājas, smadzenes. Tā tad tās varētu ieņemt vispārējās izglītības nišu kopā ar minēto vispārīgo īpašību attīstīšanu, uzturēšanu.

Tad, kad ir vairāk vai mazāk skaidri uzdevumi (tātad nodarboties ar pētīšanu, pašpētīšanu), sākt strikti individualizētas apmācības atbilstoši katra uzdevumiem, kas tad arī nodrošinātu iespēju pašizteikties, pašapliecināties un būt laimīgam.

            Atgriežoties pie vērtībizglītības, pārejas posmā uz jaunu izglītības, reizē arī sabiedrības modeli, droši vien ir nepieciešami visi līdzšinējie vērtībizglītības paņēmieni. Tādi būs nepieciešami vēl vismaz vienas paaudzes garuma, ja vien pēkšņi nenotiks vispārējs, globāls apziņas lēciens. Vērtībizglītība nav ne kas blakus stāvošs vai ārpusē stāvošs, tas ir galvenais, uz ko veidojama izglītības sistēma vispār. Lai veidotu jaunu izglītības sistēmu nepietiek ar kaut kādām apziņas drumstalām par cilvēku ir jābūt kaut kādam priekšstatam par nākotnes sabiedrību.

Tad lūk, kāds ir mans priekšstats par to.

            Nākotnes sabiedrības lozungs „brīvu pilsoņu kopiena”. Brīvība ne triviālā izpratne, ka katrs dara ko grib, bet katrs apzinās savu sūtību un brīvi realizē sevi. Šādā apziņas stāvoklī nav iespējams uzņemties kaut ko tādu, kas nav piemērots cilvēka varēšanai un reizē sūtībai. Pieslēgums apziņai nodrošinās rīcības pareizību. Tas nozīmē, ka cilvēks šādā sabiedrībā prātu izmantos, kā instrumentu, bet ne kā galveno komandposteni, kā galveno lēmējvaru. Tas būs izpildvaras orgāns. Tā attīstībai būs jāveltī ļoti liela uzmanība, jo no tā spēka būs atkarīga spēja veikt uzdevumus. Prātam un ar to saistītai domai joprojām būs ne tikai garīga rakstura formas darbība loma, prāta spēks parādīsies, tā iespējā materializēt lietas. Tas pateicoties veseluma apziņas klātesamībai, nodrošinās ar Visumu harmoniski saskaņotus radīšanas aktus. Nav jāiedomājas, ka visiem cilvēkiem būs šīs spējas. Kā potenciāls noteikti, bet to joprojām noteiks katra evolūcijas slieksni. Pāriešanu uz jaunas apziņas pakāpes nav cilvēka rokās, tas šo brīdi nenosaka. Pāreja jaunos stāvokļos nosaka saskaņas pakāpe ar Veselumu, – jo augstāka tā ir, jo plašāka mēroga notikumos iesaistās cilvēks. Tātad, ne vara, ne pakārtotība varas struktūrām, bet katra indivīda saskaņas pakāpe ar veselumu ieregulē katram savu vietu sabiedrība.

            Iespējams, ka kaut kādā mērā zemākām apziņas pakāpēm dominēs prāts… lai gan tam nevajadzētu tā būt, jo, ja esam visi pieslēgušies savām augstākām apziņām, kopveseluma apziņa nepieļautu  (cilvēks pat nevarētu iedomāties, ka varētu rīkoties neatbilstoši tai).

            Cilvēku sabiedrības fiziskā telpa izplūdīs t.i., tā būs zināmā mērā saplūdusi ar citām tuvāk esošākām dimensiju telpām, starp kurām būs aktīva mijiedarbība, sadarbība. Cilvēki zinās un sadarbosies ar daudzajiem katra indivīda „garīgajiem” aspektiem (būtnēm). Sadarbosies ar visiem jau no aizlaikiem katram cilvēkam, katrai kopienai piesaistītām, piederīgām būtnēm (gariem, eņģeļiem un tamlīdzīgi).

            Valdīs strikti kopienas noteikumi, – tas ir cilvēkam būs jādzīvo atbilstoši tiem. Šī dzīve nebūs kā spaids, jo tā arī sakņosies harmonijas nepieciešamībā. Kopiena ir nepieciešams elements Visuma organizatoriskajā struktūrā un, jo lielāks ir mijiedarbības mērogs, jo lielāka kopiena tajā ir iesaistīta. Kopienas institūtiem kā ģimenei, saimei (dzimtai), pagastam, tautai, katrai ir savs darbības lauks, mijiedarbības zona. Visi mazie kopienu elementi veido jaunas, lielākas kopienas, kuras savukārt atkal ir saistītas ar citām un veido vēl lielākus veidojumus, – kopienas. Tas nozīmē, ka šodien populārās runas par ģimenes institūta atmiršanas nepieciešamību, pagastu veco robežu nojaukšanas vajadzību, tautu saplūšanu ir tumšu domu augļi un bremzē gan katra indivīda evolūciju, gan cilvēces kopumā. Katrs indivīds ienācis noteiktā kopiena tikai harmoniskas saskaņas vadīts. Harmoniska saskaņa nodrošina katra indivīda būtības realizēšanos, jo būtība ir ienākusi saskanīgi. Tāpēc būtības meklējumos ir ļoti svarīgi saglabāt to ģimenes institūtu, kurā tas ir ienācis. Droši vien, nākamā kopība pēc svarīguma ir dzimta un tā tālāk. Tāpēc laika gaitā evolucionējot sabiedrībai un sakārtojoties saskaņai, skola nebūs tā vieta, kur meklēt savu būtību, – tā būs rodama to kopienu iekšpusē, ar kurām indivīds ir cieši saistīts iedzimstot vai inkarnējoties. Acīmredzot, skola būs nepieciešama pārejai vai sadarbībai ar katru nākošo kopienas pakāpi. Piemēram, dzīves uzdevums var būt saistīts ar ceļojumiem Visumā. Pieļauju, ka šādu ceļojumu nepieciešamība būs saistīta ar daudz plašāku kopu nekā ģimenes kopienu un šim uzdevumam, iespējams, nāksies apgūt kaut kādas zināšanas, prasmes, kas nav atrodamas ģimenes kopienā.

            Tāds aptuveni izskatās mans priekšstats par nākotnes sabiedrību. Tas varētu nebūt rītdienas jautājums, bet parītdienas noteikti. Šodien izglītības sistēmai ir jābūt tādai, kas atrodas uz stara, kurš mūs savieno ar nākotnes sabiedrības tēlu. Jā tā, tad jāparādās jaunai terminoloģijai: „ilgtspējības” jēdzienu jānomaina ar vārdiem „mūžīga” varbūt  „harmoniska”, „saskanīga”, jo „ilgtspējības” jēdziens sevī slēpj galīgumu.

            Lai arī prāts gūtu mierinājumu, vēlams veikt pētījumus literatūras avotos, pētīt gan seno domātāju darbus, gan uz reliģiskas un ezotēriskas literatūras avotus, meklējot tajos apstiprinājumu nākotnes sabiedrības galveniem aspektiem un ar to saistīto nepieciešamo izglītības sistēmu. Jāpēta būtu vides un indivīda savstarpējās attiecības, - svarīgi ir apzināties ne vienmēr pozitīvos „socializācijas”, kulturalizācijas” procesus. Būtu nepieciešams apcerēt izglītībai nepieciešamos vides aspektus: kopienas nepieciešamību (varbūt runāt par identitātēm (personības, nācijas un tamlīdzīgi). Apskatīt, kas pasaulē šajā sakarā ir paveikts. Doma jāvirza uz „vērtībizglītības” prioritāti. Veidot jaunus jēdzienus, pilnveidot esošo semantiku: „situatīvās” vērtības, „ilglaicīgās” vai „mūžīgās”, pakārtot tās apziņas līmeņiem. 
O.Rode