Skolotāja sapnis par skolu Latvijā

Ojārs Rode, Drustu tautskolas „99 balti zirgi” izveidotājs, vadītājs un skolotājs

Es vienmēr esmu gribējis būt latvietis un zinu, ka arī mans mazdēls un mazmeita tādi vēlas būt. Mans tēvs bija dziesminieks un viena no viņa mīļākām dziesmām bija: ...es dziedāšu par Tevi, Tēvu zeme.., kā arī  ..še, kur līgo priežu meži.. latviet’s biju, latviet’s būšu.... Lai kur pašam ir gadījies pabūt, manas ausis vienmēr ir alkušas latviešu valodas, acis – Latvijas zaļās zāles, pakalnus un lejas, Rīgas ielu bruģa, sirds – līgo dziesmas, Jāņa ugunskurus...

Mans prāts visus padomijas gadus nekad nepieļāva domu, ka Latvija nebūs brīva, – es redzēju latviešus kā savas zemes saimniekus. Es redzēju, kā mēs Latviju ceļam pēc savas līdzības, tā, kā Dievs mūs ir radījis. Ka paļaujamies uz pašu dotumiem, talantiem, īpatnībām, ka veidojam to tādu, kādu jūtam to latviskajā dzīvesziņā esam, to mūsu sirdīs esam, mūsu tautasdziesmā esam – daiļu, saules gaismas pielietu, mīlestības piesātinātu pret dzīvo un nedzīvo; kurā augstu vērtēta tikumība un tiekšanās pretī dievišķai pilnībai; caur darbu sev, savai ģimenei un tautai. Es redzēju līksmojam Krišjāni Valdemāru, latviešu streļķus, Aleksandru Čaku, Zentu Mauriņu, Konstantīnu Rauduvi, Kārli Ulmani, Valdi Urtānu un daudzus jo daudzus citus, kuri reiz atdeva savas dzīvības, atdeva savu dzīvi par Latviju un Latvijai.

Neesmu valstsvīrs, neesmu ne rakstnieks, ne dzejnieks – esmu skolotājs un no manis daudzejādā ziņa atkarīgs tas, vai potenciālie valsts vīri būs valstsvīri, vai meitenē, puisī slēptais talants spēs reiz brīvi uzplaukt, realizēties un viņu vienreizējās dzīvēs, dzīves jēgas ietvaros, mēs redzēsim laimīgus cilvēkus. Tajā pašā laikā, es apzinos, ka neesmu vienīgais „sējējs”, ka ne tikai uz maniem pleciem balstās atbildība par „pļāvumu” nākotnē. Vai tie, kuri šodien vaino skolotāju vai visās sabiedrības problēmās un noniecina mazo lauku skolu devumu un nozīmi, necenšas atbrīvoties no sirdsapziņas pārmetumiem pašu muļķības un neizdarības dēļ (vai no sirdsapziņas vispār var izbēgt?)? Taču, padomājot dziļāk, mēs faktiski nevaram vainot mūsu valsts dzīves organizatorus neprasmē un neilgtspējīgā darbībā (arī skolotājus un daudzus citu darbu darītājus), jo sabiedrība, kurā pašlaik dzīvojam, ir izveidota tā, lai nerastos apstākļi, kas ļautu katram, atbilstoši savām būtībām, atrast savas „īstās” vietas. Nav grūti aptvert, ka tikai, esot „savā vietā”, var atplaukt katrs un sabiedrība kopumā. „Varas” sabiedrības uzturētājiem šādi rosināta rezonanse ir nāvējoša, – tai nav nekas tik spēcīgs, ko likt pretī. Vienīgais viņas ierocis ir meli, kuri apslēpti, skaistos vārdus par brīvību, par cilvēku tiesībām, kuri padara netikumību par tikumību (transformē verdzību visatļautībai, savām iegribām „brīvībā”). Tā pasludina dabīgu cilvēka nepieciešamību dzīvot labklājībā par cilvēces augstāko mērķi, par kaut ko tādu, kas padara dzīvi drošu un laimīgu. Kurš gan var pretoties vēlmei būt drošībā un dzīvot laimīgi? Kas ir mainījies no verdzības un dzimtbūtniecības laikiem? – varas uzturēšanas formas ir kļuvušas izsmalcinātākas, nu tik izsmalcinātas, ka tiek panākts, ka cilvēks nespēj vairs atšķirt, kas ir viņa paša un, kas nav viņa. Patlaban prāta pakļaušanas paņēmieni ir tik labi apslēpti, ka psihologiem nereti jānopūlas gadiem, lai ko atklātu. Tiek panākts, ka cilvēki (lasi vergs) nešaubās, ka viss, lai kas netiktu darīts, tiek darīts savas personīgās pārliecības dēļ. Lai cilvēkiem nerastos šaubas, tiem piešķir šķietami kontrolējamu ārēja spēka daļiņu (bieži neatbilstošu tā iekšējam spēkam), kas nodrošina tam komfortu patērēšanā.

Šis iespraudums skolotāja sapnī bija vajadzīgs, jo kaut vai ļoti īsi, bet bija jāieskicē laiks un vieta, kurā sapnis dzimst. Nav jau tā, ka neviens nebūšanas nesaskatītu. Ne tikai pie mums runā par izglītības krīzi, taču šo runu kontekstā varam nojaust, ka izglītība ir kaut kas tāds, kas stāv ārpus sabiedrības, t.i., sabiedrība tiek maldināta ar puspatiesību, jo, lūk, ja uzlabosim izglītības sistēmu, labāk dzīvosim! Tā nemanot, tiekam ievilkti tādā kā apburtā lokā, kurā viss paliks pa vecam, jo nerunājam par to, ka ir jāmaina kaut ko arī tajā dzīvesdarbības telpā, kas ir ap skolu. Brīžam, redzot to, kas notiek realajā dzīvē, kā visos līmeņos tiek devalvētas vispārcilvēciskās vērtības, šķiet, ka jāapmierinās vien ar skolotāja sapni.

Ko darīt? Noskatīties un paļauties uz Dieva spēju visu sakārtot. Droši vien, Viņš to varētu arī izdarīt, bet vai mēs paši esam tādi nīkuļi, ka nespējam tikt galā ar pašu radītām likstām?

Šo vasaru kopīgi „pasapņot” par nākotni sanācām septiņi: Aleksandrs Zlatopolskis, Anastasija Aleksejeva – Korta, Daiga Rubene, Egons Garklāvs, Jānis Filks, Jānis Tālbergs un es. Sapņotāju pulkā bija varbūt sabiedrībā mazāk atpazīstami cilvēki, bet viņi bija tādi, kuri vēlējās kaut ko paveikt vispārības labā. Mēs sākām ar to, ka vispirms mēģinājām katrs ieraudzīt vēlamo nākotnes sabiedrības vīziju. Apkopojot redzēto, sapratām, ka esam vienoti „radošuma” sabiedrībā. „Radošuma” sabiedrības nosaukums pamatojas iespējā un spējā katram tās indivīdam radoši nodzīvot savu mūžu, realizējoties tajā vidē, kurā ir piedzimis. Nākotni mēs ieraudzījām līdzsvarā starp sabiedrības vajadzībām, dabas spēju reģenerēties un cilvēku patībā slēpto spēku, viņa pašrealizēšanos atbilstoši katra interesēm un ilgām. Mēs to redzējām kā plaša mēroga „sadarbības” sabiedrību, kurā vispārcilvēciskās vērtības izpaustos visos dzīves aspektos, – tā bija līdztiesīgu, godīgu, čaklu, atbildīgu, tikumisku cilvēku sabiedrība, kurā cilvēki ir evolucionējuši savā apziņā. Cilvēkam tajā nebūs domas par nepieciešamību kļūt bagātākajam, veiksmīgākajam, - cilvēciskās darbības būs vērstas uz to, lai radītu ko lietderīgu visai dabai, cilvēkiem. Cilvēks izpratīs „dabas valodu”, mīlēs un dziļi cienīs visas tās valstības un sugas. Nevienai radībai netiks nodarīts pāri. Cilvēki arvien vairāk pievērsīsies „zaļajam” dzīvesveidam (veselīga uztura, videi draudzīgs transports, būvniecībai, tehnoloģijas, enerģija ieguve u.c.). Cilvēki nespēlēs lomas – viņi būs dabīgi, atbilstoši savai būtībai, – īstenie (dabīgie) cilvēki.

„Radošuma” sabiedrības cilvēka Laime būs: savas būtības realizācijā sabiedrībā; pašam sevis izpratnē; paša radošā darbībā; vienotībā ar pasauli, tajā pašā laikā, saglabājot savas personības veselumu.

Mūsuprāt, skolai jāievēro tas, ka Cilvēks ir Veselums, kuram raksturīga pilnīgi noteikta patība, kas radnieciska tautas veseluma izteicējam – tautas dzīvesziņai. Dabīgs ir cilvēka stāvoklis, kurā viņš neskaitāmām saitēm saaug ar savu ģimeni, savu zemi, tautu. Cilvēks ir dzīvs ne tikai sevī, savās pasaules izjūtās, bet arī tajā, kas to kā emocionāli tā arī intelektuāli, kā ar prātu tā ar sirdi sasaista ar vidi, kuras veselumā tas atrodas. Tas ir veselums, bez kuriem cilvēks nevar sevi ne attīstīt, ne izteikt. Izglītības modelis veidojams uz atziņu, ka cilvēki nav vienādi tāpat kā koki mežā. Katram kokam vajadzīga pilnīgi noteikta ar tā būtību saskanīga vide, – no noteiktas sēklas izaug tikai noteikts koks – no priedes sēklas neizaugs palma. Lai izaugtu priede nepieciešami noteikti vides apstākļi – to pašu var teikt par cilvēku.

Mēs redzam Latvijas skolas līdzīgās tām skolām, kuras pasaulē tiek dēvētas par holistiskām. Latvija nav nokopējusi ne Jaunzēlandes, ne somu, ne vācu izglītības modeli. Latvijas skolas modelis, balstīts tautas tradicionālās kultūras vērtībās, savā darbībā akcentē sekojošus principus: Veseluma jeb integritātes principu, - fizisko, garīgo, mentālo un psiholoģisko cilvēka veseluma aspektu attīstību; Patības principu, kurš ietver pārliecību par katra unikalitāti, individualitāti, to, ka katram ir jāpalīdz apzināt katra iekšējos spēkus, talantus, dotumus, kas nozīmē nodrošināt jēgpilnu mācīšanos un virzīšanos uz jēgpilnu dzīvi; Dabīguma principu, kas sevī ietver dzimumu un vecumu integritāti, skolas iekšējo ritmu aktualizēšanu, dabas ritmu vērošanu, pētīšanu un dzīvošanu tajos, spontanilitāti utt.; Sadarbības principu – no ārpuses uzpiesta mācīšana tiek nomainīta ar iekšējā spēka motivētu mācīšanos – skolotājs ir palīgs, aizstāvis, konsultants – labestības un sirsnības iemiesojums, kurš augstā mēra ciena bērna intereses un dotumus; Brīvības principu – nepastāv uz ārēji definētiem normatīviem aktiem balstīta visu līmeņu motivējoša kontroles sistēma. Izglītības darbs tiek organizēts uz visu izglītībā iesaistīto pušu brīvas vienošanās pamatiem.

Vai kāds no šiem principiem ir pretrunā ar kaut ko vispārcilvēcisku, vispārcilvēciskām vērtībām? Vai šie principi jau nav šīs vērtības? Vai nav tā, ka neievērojot tos, mēs, faktiski, esam vardarbīgi t.i., netikumīgi pret bērniem? Vai šādos apstākļos, lai cik labi nebūtu mūsu nolūki, mēs vispār varam runāt par tikumisko audzināšanu skolā?

Mūsu redzējumā izglītība, nozīmē lūk ko: bērns jāgatavo dzīvei, kuras nogalē viņš varētu teikt: es nodzīvoju pilnvērtīgu, interesantu dzīvi savas tautas vidū – es biju un esmu laimīgs!