Līva Hasani

 Labdien, visi klātesošie. Mani sauc Līva Hasani. Esmu 25 gadus veca un strādāju Valmieras Baltajā skolā par sākumskolas skolotāju. Pastāstīšu jums par savu nelielo pieredzi darbā ar dažāda vecuma bērniem šajā skolā. Manā klasē ir trīs 2. klases skolnieki un divi 1. klases skolnieki, kā arī viens 6-gadīgs zēns, kurš apgūst 1. klases vielu. Redzēju, ka viņš ir gatavs šo vielu izprast un apgūt, tāpēc viņam to piedāvāju.

Rīta cēlienos strādāju ar šiem sešiem bērniem, bet dienas vidū mums pievienojas vēl 3 piecgadīgie bērni. Tad strādājam visi kopā pa mazām saimītēm.

Pirms sāku strādāt šajā skolā, domāju, kā gan man izdosies darbs ar dažāda vecuma bērniem, bet pašlaik ir pagājuši gandrīz divi mēneši, un esmu sapratusi, ka šādi strādāt pat ir vieglāk nekā klasē ar viena vecuma bērniem.

Studējot 4. kursā, biju praksē Rīgas Hanzas vidusskolā, kur darbojos ar trīsdesmit 1. klases skolēniem, bet patlaban, kad strādāju ar 6 sākumskolas vecuma bērniem, saprotu, cik lieli ieguvēji viņi ir. Kad klasē ir 30 bērni, nav iespējams pieiet pie katra bērna un viņam izskaidrot individuāli mācību vielu laika trūkuma dēļ. Katrā klasē, arī manējā, ir tādi bērni, kuri visu ātri apgūst, un bērni, kuriem tam ir nepieciešams ilgāks laiks. Un tad liels plus ir šie 2. klases bērni, kuri ir ļoti labi palīgi man, kuri izskaidro un palabo mazāko kļūdas. Klasē ir viena 2. klases meitene, kura vienmēr uzdoto paveic ļoti ātri, tad nu viņu ņemu sev palīgā. Par cik 1. klases skolēni vēl tikai apgūst burtu un ciparu rakstīšanu, tad man jābūt pie viņiem un jārāda, kur un kā ir jāsāk rakstīt. Šī 2. klases meitene tikmēr to pašu uzraksta uz tāfeles. Redzu, ka šis dažādais bērnu vecums klasē ļoti efektīvi palīdz bērniem apgūt mācību vielu vienam no otra un īpaši no lielākiem bērniem. Bet tie savukārt, skaidrojot, rādot kaut ko mazākajiem, lieliski atkārto agrāk mācīto.

Darbā cenšos nevis bērniem pateikt priekšā, kur viņš ir kļūdījies, bet mudināt, lai pats sameklē un izlabo savu kļūdu. Un bērniem tas patīk. Klasē ir viena 6 gadīga meitene, kurai ļoti nepatīk, ja kāds viņai kaut ko pasaka priekšā. Viņa domās tik ilgi, kamēr izdomās. Lielākie bērni to jau ir respektējuši un ļauj viņai pašai tikt galā ar uzdevumiem.

Mans ikdienas darba process sākas ar to, ka no rīta pārrunājam, kā mums katram ir gājis iepriekšējā dienā. Katrs pastāsta savu spilgtāko, interesantāko atgadījumu no skolā vai mājās pavadītā laika. Noskaidrojam, kāds ir datums. Atzīšos, ir bijušas reizes, kad piemirstu par datuma noskaidrošanu, tad bērni man aizrāda. Klasē mums ir pašu gatavots kalendārs, kurā katra diena ir jāpapildina ar esošo datumu. To, ka bērni man aizrāda, uztveru ļoti pozitīvi. Ir bijuši gadījumi arī mācību procesā, ka bērni man aizrāda, kad esmu kaut ko nepareizi uzrakstījusi uz tāfeles, piemēram, nepareizu lapaspusi uzdevumam. Mani priecē, ka bērni paši pamana kļūdas. Arī godīgi viņiem pasaku, ka ne jau tāpēc, ka esmu skolotāja, esmu visu zinoša, ka arī es kļūdos un tikai priecāšos, ka bērni manas kļūdas palabos. Uzsākot mācību stundu, vispirms uzdevumus uzdodu 2. klases skolēniem, jo viņi prot pilnībā patstāvīgi strādāt. Tikai tad, ja tie neko nesaprot, mani pasauc palīdzēt. Priecē tas, ka 2. klases skolēni palīdz arī viens otram un iztiek bez manas palīdzības. Ja stundās viņi veic kādu pētījumu, tad uzticos viņiem un ļauju doties laukā skolas teritorijā izpētīt kokus, kukainīšus utt. Un es jūtu no viņiem to pozitīvo enerģiju no apziņas, ka viņi var doties veikt uzdoto paši, ka es viņiem uzticos. Ja sākumā ar 1. klases skolēniem ļoti daudz strādāju kopā, tad tagad viņi ir palikuši daudz patstāvīgāki. Šie bērni izrāda, ka viņi var paši daudz ko paveikt bez manas palīdzības, to arī ļoti bieži dzirdu no viņiem.

Dienas vidū, kad pie mums pievienojas arī 5 gadīgie bērni, tie darbojas atsevišķā grupiņā. Viņiem esmu sagatavojusi viņu vecumam atbilstošas darba lapas, un viņi tās patstāvīgi aizpilda. Protams, ja nesaprot, es paskaidroju, vai to izdara kāds no lielākiem bērniem. Lielākie bērni jau paši pamana, ka esmu pie kāda cita bērna, lai kaut ko izskaidrotu, un viņi dodas pie tā mazākā bērna, lai viņu pamācītu.

Kad 1. un 2. klases skolēni veic kādu pētījumu dabas zinībās, tad arī 5 gadīgie mums pievienojas un dodamies ārā visi kopā, lai to izpildītu.

Bērni var mācīties daudz no vecākiem bērniem, savukārt vecāki bērni iegūst gandarījumu, ka viņi ir labi palīgi gan skolotājam, gan mazākiem bērniem. Arī jaunāko bērnu vecāki ir man teikuši, cik ļoti priecājas, ka viņu bērns ir klasē, kurā ir dažāda vecuma skolnieki. Vecākiem ļoti patīk tas, ka bērni bieži uzturas svaigā gaisā, nevis tikai skolas telpās. Ļoti bieži dzirdu no bērniem, ka parastajā skolā viņi netiktu laukā izskraidīties, brīvais laiks būtu jāpavada klasē.

Man pašai ir ļoti liels gandarījums par manu darbu, kad dzirdu no bērniem, ka esmu viņiem iemācījusi saskaitīšanu, atņemšanu vai teksta uzdevumus ar divām darbībām. Ir patīkami dzirdēt no bērna vecāka, ka meitai ir beidzot radusies interese par daudzajām grāmatām, kas ir mājās, ka viņa ir sākusi vilkt kopā zilbītes un ir ieinteresēta lasīt. Dienas beigās vecākiem ar grūtībām nākas pierunāt bērnus doties mājās. Viņiem visiem skoliņā tik ļoti patīk. Bērniem tur ir ļoti jauka un mājīga atmosfēra. Tas viss dod pozitīvu enerģiju gan man, gan bērniem.