Terminoloģijas vārdnīca 
Vārdnīca veidota izmantojot literatūrā rodamos skaidrojumus. Jau tabulā ierakstītie laika gaitā tiks papildināti ar jauniem skaidrojumiem. Arī pati tabula tiks papildināta ar jauniem terminiem. Norādes uz izmantoto literatūru tiks dotas pakāpeniski ( ja rodas kādas idejas, rakstiet O.Rodem). Tabula nepretendē uz skaidrojošās vārdnīcas statusu, bet var kalpot kā ierosinošs, papildus instruments pētījumos.

kategorija

skaidrojums

Apziņa

Cilvēka smadzeņu darbības funkcija, kas nodrošina objektīvās realitātes atspoguļošanu, spēju pareizi uztvert īstenības iespaidus un uz tiem atbilstoši reaģēt.

 LVapziņa; ENcognition; RUсознание;

Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. Termini latviešu, angļu, vācu, krievu valodā. Sast. I. Beļickis, D. Blūma, T. Koķe, D. Markus, V. Skujiņa (vad.), A. Šalme. — Rīga: “Zvaigzne ABC”, 2000. — 248 lpp.

Apziņa – cilvēku smadzeņu darbības funkcija, kas nodrošina objektīvās realitātes atspoguļošanu, spēju pareizi uztvert īstenības iespaidus un uz tiem atbilstoši reaģēt (ped. term.sk. vārdnīca, 2000).

Apziņas prāts sevi atklāj tikai nomodā. Tas gūļ, kad sevi izpauž zemapziņa. Tas ir domājošs, spriedošs saprāts un zemapziņas vārtu sargs. Lai pareizi trenētu zemapziņu, jums nepieciešams vingrināt apziņu radošumam un domāšanas produktivitātei.157.lpp. (Йогананда, 1997)

 Zemapziņu var tā trenēt, ka tā atceras visu kas noticis apziņā pārdzīvoto. Ja zemapziņas prāts netiek trenēts tas viegli aizmirst, tam nav pietiekams atcerēšanās spēks. Atmiņa ir atcerēšanās spēks. Ar atmiņas starpniecību saglabājas individualitātes eksistences individualitāte. 155.lpp. (Йогананда, 1997)

Patiesībā ir tikai viens prāts – virsapziņa. Kad tas lokalizējas zemākā prātā un mugurkaula zemākajā daļā, iekšās, tad tas atklājas, kā zemapziņa. Kad tas nokļūst nervos, muskuļos un sajūtās, to sauc par apziņu. 156.lpp. (Йогананда, 1997)

Visas prāta daļas savstarpēji sadarbojas. Kāda no tām var dominēt. Kad dominē virsapziņa, cilvēks kļūst mierīgs, svētlaimīgs un auā intuitīvs. 156.lpp. (Йогананда, 1997)

Apziņas atslēga – pārdzīvojums (Vigotskis, 1983)

 Apziņa apzinātā un neapzinātā vienība (Rubinšteins, 1997)

Apziņa, kas piesātinājusi visu realitāti ir eksistences pirmējais avots un radošais princips. Ar šādas apziņas atvēršanās palīdzību ir iespējams harmonizēt visas attiecības (D.Meks Aiz Ego robežām).

Apziņa, kā emerdžetiska (iznirstoša) smadzeņu īpašība. Smadzenes pakāpeniski (ķēdes reakcija) iegūst spēju kontrolēt neironu procesus, pakļaujot tos psihiskai darbībai un uzvedībai. Apziņu saista ar smadzeņu šūnu skaita augšanu, to diferenciāciju un tamlīdzīgi – fizioloģiskas dabas procesiem (T.Marjutina, 1997).

Сознание человека в психологии — это врождённая высшая форма психического отражения действительности в виде обобщенной и субъективной модели окружающего мира в форме словесных понятий и чувственных образов. Cilvēka apziņa psiholoģijā – tā ir realitātes psihiskā atspoguļojuma iedzimta augstākā forma ar vārdiskiem jēdzieniem un jutekliskiem tēliem apkopojumu un subjektīva apkārtējās pasaules modeļa veidā.

Сознание в психологии — это целостная форма доступного в данный момент времени содержания психики.(Артем Тарасов) Apziņa psiholoģijā – tā ir viengabalaina forma ar tādu psihes saturu, kas tobrīd ir personas rīcībā

Сознание - способность адекватно воспринимать окружающую реальность Apziņa ir spēja adekvāti uztvert apkārtējo realitāti.

Созна́ние — состояние психической жизни человека, выражающееся в субъективной переживаемости событий внешнего мира и жизни самого индивида, а также в отчёте об этих событиях[1]. Apziņa ir cilvēka psihiskās dzīves stāvoklis, kas izpaužas ārējas pasaules notikumu un paša indivīda dzīves subjektīvā pārdzīvojumā, kā arī atskaitē par šiem notikumiem.

Сознание - это высшая, свойственная только человеку[источник?] и связанная с речью[источник?] функция мозга,[источник?] состоящая в обобщенном и целенаправленном отражении действительности, в предварительном мысленном построении действий и предвидении их результатов, в разумном регулировании и самоконтроле поведения человека.[источник?]  [1]. Apziņa ir vienīgi cilvēkam raksturīga augstākā smadzeņu funkcija, kas saistās ar runu un izpaužas mērķtiecīgā realitātes atspoguļojumā, darbību iepriekšējā plānošanā un gaidāmo rezultātu paredzēšanā, saprātīgā personas uzvedības veidošanā un paškontrolē.

Apziņa ir psihisko parādību komplekss, kas atspoguļo šī brīža uztvertās ārējās pasaules un iekšējo stāvokļu norises. Apziņa satur aktuālo informāciju, ar ko cilvēks dotajā mirklī nodarbojas. http://ru.wikipedia.org/wiki

Apziņa - iekšējā

Iekšējā apziņa tiecas uz Vienu 61.lpp. (Баба, 1996)

 

Apziņa - sirds

Virsapziņa ir sirdsapziņa, kura vienmēr tiecas jūst vest pretī augstākam labumam. Tas vienmēr ir nomodā, vēro abus pārējos apziņas stāvokļus.

Kad valda zemapziņa, cilvēks kļūst viduvējs un viņa vārdi ir saistīti ar kādu ieradumu nekā saprātu.

Sirdsapziņa Autoritārā un humānistiskā sirdsapziņa skatī (Фромм, 2010)

Humanitāra sirdsapziņa – tā nav internalizētas autoritātes balss, kurai mēs cenšamies izpatikt un kura neapmierinātību baidāmies; tā ir mūsu pašu balss neatkarīga no ārējām sankcijām un uzslavām  179.lpp.

Humanitārā apziņa – tā ir mūsu personības veseluma reakcija uz tās pašas funkconēšanu vai disfunkciju; tā nav reakcija uz kādas no funkcionējošās dotības, bet uz visu dotību kopu, kura nosaka mūsu vispārcilvēcīgo un individuāli eksistenci. Sirdsapziņa izvērtē visas mūsu darbības; tā ir zināšana sevī, zināšana par visām mūsu veiksmēm un neveiksmēm mākslā dzīvot. … tās iedarbība raksturojas ar emocionālitāti, jo visas mūsu personības atbalss un netikai prāta… to pavada iekšējā akceptēšanas vai neakceptēšanas jūtas..

Autoritārā sirdsapziņa – tā ir internalizētas ārējas autoritātes balss; vecāku, valsts vai jebkuras citas autoritātes, kura rodama dotajā kultūrā. Te nevar runāt par sirdsapziņu, šādā situācijā izstrādājas „pienācīga uzvešanās”, kur regulē bailes no autoritātes nosodījuma vai apbalvojums… šajā gadījumā piedzīvotā vainas apziņa, nākoša it kā no sirdsapziņas, patiesībā nav nekas cits kā bailes no autoritātes.

Sapratne un sirdsapziņa ir nesaraujami saistīta ar raksturu. Ja raksturā prevelē destruktīvi elementu un iracionāla kaisle, saprāts un sirdsapziņa apklust, jeb tās normāla funkcionēšana nav iespējama…267.lpp. (Фромм, 2010)

 

Lai pareizi rīkotos un pareizi dzīvotu, lai cilvēku lielākā daļa justos iespējami laimīgāki un apmierinātāki, būtu nevis jāseko prāta radītiem ieteikumiem un jāklausa prāta diktētiem likumiem, bet gan vienmēr būtu jāņem vērā tas, ko saka mūsu sirds, mūsu jūtas, ko mēs izjūtam un uz ko aicina mūsu sirds balss

"Sirdsapziņa ir dvēseles balss, "norāda Ruso. Ruso sirdsapziņu nosauc par nemirstīgu debesu balsi, nemaldīgu laba un ļauna tiesnesi, kas dara cilvēku līdzīgu Dievam.114. lpp. (Martinsons, 1961)

Sirdsapziņa ir viss tas, ko mēs izjūtam par pareizu, nevis ko mēs atzīstam ar prāta palīdzību. Jūtu balss ir Dieva balss cilvēkos, prāta slēdzieni ir cilvēku pašu balss, kuru veido un rada katrs pats pēc savas patikas.

Sirdsapziņa ir tā, kas aizliedz mums domāt tikai par sevi un skubina mīlēt visus cilvēkus, darīt tiem labu.

Sirdsapziņas balsis neievēro tie, kas novirzījušies no gudrības ceļa, kas izturas augstprātīgi, nevērīgi un jauni pret citiem, kas domā tikai par savu labumu.

 Katrs, kurā mājo gudrība, par augstāko uzdevumu savā dzīvē uzskata sekošanu visam, ko no viņa prasa sirdsapziņa, un visa tā atraidīšana, kam tā pretojas. 115.lpp.  (Martinsons, 1961)

Apziņa - vainas apziņa

LVvainas apziņa, vainas sajūta; ENguilt
LZA TK Medicīnas terminoloģijas apakškomisijas apstiprinātie termini

Apziņa – pienākumu apziņa

LVpienākuma apziņa.  Uz iekšēju tikumisku prasību un izpratni balstīta apzinīga attieksme pret katrā ziņā darāmo, katrā ziņā veicamo uzdevumu, apzināti atzīstot tā izpildi par savu pienākumu.

ENsense of duty, sense of responsibility

RUсознание долга
Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. Termini latviešu, angļu, vācu, krievu valodā. Sast. I. Beļickis, D. Blūma, T. Koķe, D. Markus, V. Skujiņa (vad.), A. Šalme. — Rīga: “Zvaigzne ABC”, 2000. — 248 lpp.

Apziņa  - kopības apziņa

LVkopības apziņa

Indivīdu, personu grupu, dažādas nacionālās, etniskās u. c. piederības pārstāvju apzināta vienotības izpratne kā vienotas sabiedrības un valsts ilgspējīgas pastāvēšanas priekšnoteikums; šaurākā nozīmē – personu vienotības apzināšanās kolektīvā.

ENawareness of togetherness

RU   осознание общности

Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. Termini latviešu, angļu, vācu, krievu valodā. Sast. I. Beļickis, D. Blūma, T. Koķe, D. Markus, V. Skujiņa (vad.), A. Šalme. — Rīga: “Zvaigzne ABC”, 2000. — 248 lpp.    

Apziņa pēckonvenciālo

 

Apziņa pirmskonvencionālie

 

Apziņa -Virs

Virsapziņa ir tīri intuitīva, visu redzoša, vienmēr jauna.

Virsapziņa ir sākotne zemapziņai. Kad virsapziņa nolaižoties nervu sistēmā un muskuļos, kļūst par apzinātu stāvokli, apzinīgu prātu. 154.lpp. (Йогананда, 1997)

Virsapziņas prāts paliek noslēpts zem zempaziņas prātu. Zemapziņas prāts visu laiku atrodas nomoda stāvoklī.

Virsapziņa zina visu, kas notiek zemapziņā un apziņā. Tas spējīgs atcerēties visu pārdzīvoto un visu pieredzi, kuru piemirsusi apziņa un zemapziņa. 155.lpp. (Йогананда, 1997)

Apziņas - Zem

Zemapziņas prāts ir atmiņas prāts. Tā ir mentālā krātuve. 154.lpp. (Йогананда, 1997)

 Tas sevī glabā apslēptu pieredzi, kura ir gatava, lai to nepieciešamības gadījumā izmantotu.  

Virsapziņas prāts paliek noslēpts zem zempaziņas prātu. Zemapziņas prāts visu laiku atrodas nomoda stāvoklī. 155.lpp. (Йогананда, 1997)

Zemapziņa ir kā mentālā ledusskapis, kur uzkrājas visa agrākā pieredze un domas gatavā veidā, lai tās varētu izsaukt un izmantot steidzamos gadījumos.  Tā darbojas kā ķermeņa sargs un uztur ķermeņa orgānu un asinsrites sistēmas darbību. To arī iespējams trenēt. 156.lpp. (Йогананда, 1997)

Zemapziņu var tā trenēt, ka tā atceras visu kas noticis apziņā pārdzīvoto. Ja zemapziņas prāts netiek trenēts tas viegli aizmirst, tam nav pietiekams atcerēšanās spēks. 157.lpp. (Йогананда, 1997)

Zemapziņā rodamai motivācijai ir milzīgs spēks. 58.lpp. (Фромм, 2010)

Бессозна́тельное или неосознава́емое — совокупность психических процессов, в отношении которых отсутствует субъективный контроль. Бессознательным считается всё, что не становится для индивида объектом осознания. http://ru.wikipedia.org/wiki

Apziņas līmeņi

Varnu sistēmas pamatā ir ļaužu karma un guna. Tā ir būtiska, lai pasaule funkcionātu. Varnas palīdz cilvēkam iesaistīties piemērotās darbībās un gūt savu piepildījumu. Bez tām cilvēks ne uz brīdi nevar gūt laimi. … tie kas veicina dzīvē visu garīgo, tikumīgo un progresīvo, kas palīdz citiem iegūt svētlaimi, ko dod tiešā pieredzepar savas dabas realitāti, ir bramīni…

 Tie, kas atbalsta saprātīgu politisko sistēmu, likumību , taisnīgumu, kā arī veicina zemes labklājību un uzplaukumu  un cilvēkiem noteikto tikumisko kārtību, kas savalda ļaunosun netikumīgos un palīdz nespēcīgajiem un bēddu piemeklētajiem – tie ir kšatriji.

Tie, kas saprāta robežās uzkrāj visu, kas nepieciešams fiziskai dzīvei un apgādā ar to cilvēkus, ir vaišjas.

Tie, kas kalpo un izmanto savu fizisko spēku, tādejādi liekot pamatus cilvēku labklājībai, ir šudras.

Ja varnas realizēs tām uzliktos pienākumus, tad cilvēce pieredzēs vispusīgu augšūpeju. Šīs sistēmas rezultāts ir darbu sadale.42.lpp. (Баба, 1996)

Saskaņa starp tā dabu un formu. Ja objektam ir forma, bet nav tam atbilstošas dabas, tad tas ir nereāls, neīsts. Tā arī, ja katrai cilvēku šķirai nav noteiktu robežu, kā to var identificēt ar šķiru? Tā nebūs ne šis ne tas, tā būs amorfa masa, juceklīga cilvēku kopa. Varnu sistēma ir ar dievišķu lēmumu iedibināta oranizācija, tāpēc to kopuši un uzturējuši lielie gudrie, svētie un vecajie daudzās paaudzēs pēc kārtas….44.lpp. (Баба, 1996)

Atbildība

Cilvēka atbildība pasaulē ir daudz lielāka nekā jebkuras citas būtnes atbildība pasaulē…

Ja mēs neapzināmies savu atbildību, tad mēs neesam uzzinājuši savas šeit esamības mērķi… 46.lpp. (Хан, 1997)

Atmiņa

Atmiņa -  tā ir mentāla spēja, tik pat noteikta kā prāts, kura ieraksta visu, kas nokļūst uz tās caur piecām sajūtām.. 56.lpp. (Хан, 1997)

Atmiņa ir ne tikai piezīmju grāmatiņa, tā viemlaicīgi ir auglīga augsne; un viss kas tajā tika ievietots tiek nepārtraukti apcerēts; 59.lpp (Хан, 1997) . tieši prāta miera stāvoklis ļauj cilvēkam atšķirt visu, kas ir atmiņā.. 61.lpp.  (Хан, 1997)

Atmiņa ir prāta funkcija 18.lpp.  (Баба, 1996)

bērns

Bērnam ar dzimšanu ir iedotas iedzimtas īpašības, kuras pilnībā noformējas starppersonālās attiecībās. Galvenās bērna vajadzības saistītas ar drošību, pieņemšanu, apliecināšanu no pieaugušo puses. Bērnu nevada instinkti, viņam piemīt enerģija, zinātkāre, ķermeņa izteikšanās brīvība, augšanas potenciālu un vēlmi pārvaldīt pieaugušos (Sallivans, Horni)

 Brīvība

jārada brīvības atmosfēra, lai jūs varētu dzīvot un noskaidrot, kas ir patiess, un varētu kļūt inteliģents.. (13.lpp. (Krišnamurti, 2009) Mēs varam izjust, ka tā ir mūsu pasaule, un mīlēt to tikai tad, ja saprotam, kas ir brīvība. 30.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Lai būtu brīvi mums jāsadumpojas pret visām iekšējās atkarības formām… bet brīvība nav reakcija.. reakcija rodas no atkarības… 31.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Ja ir brīvība, tad ir iespējams sevi saglabāt, kā personību pret varu, tas ir tikumības galvenais nosacījums. 281.lpp (Фромм, 2010)

Brīvība un laime saistāma ar cilvēka pašam sevis izpratni un viņa tieksmi realizēt savas iespējas. 111.lpp.  (Фромм, 2010)

Būšana

.. sabiedrība to (būšanas kategoriju) noraida un nodarbojas tikai ar kļūšanas darbību – tā ir respektabla un iederas matricā. Bet jebkura vēlme, izpaužoties kļūšanas darbībā – vienā no ambīcijas formām - , ir bez piepildījuma.169.lpp. (Krišnamurti, 2009)

.. kad cilvēks ir brīvs no visām vēlmēm attiecībā uz kļūšanu, iestājas būšanas stāvoklis, kura izpausme ir pavisam citāda. Tā vienkārši ir. Tas, kas ir, ir bez laika. Tas nedomā piepildījuma kategorijās. Pati esamība ir tā piepildījums. 170.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Būtība

Mans patiesais Es 195.lpp (Krišnamurti, 2009)

Cilvēks

Cilvēks ir būtne, kas realizē savu būtību paša radītos objektos un caur tiem… (Rubinšteins, 1997);

Cilvēks – tā ir nejaušība un ir atkarīga no citām nejaušībām un kurai nav nekāda perspektīvas mūžībā (Petrovskis, 1998)

Cilvēka mērķis – personīga evolūcija, pašattīstīšanās, augšana (W.Džeims)

Individuālisms. Cilvēkā ir tikai viena tieksme – tieksme pēc patīkamā. Patīkamais tiek ne katram, tāpēc notiek nepārtraukta cīņa par to. Jāapsteidz citi, visi līdzekli attaisnojas (M.Štirners)

Cilvēka ideāls – neatkarīga personība, brīva un uzticīga tikai sev, pakļaujas tikai savām iekšējām vērtībām, sirdsapziņai. Ideāls sasniedzams ar brīvu audzināšanu norobežojot no kultūras. Nepieciešams tā darboties, lai pati daba darbotos uz cilvēku. Līdz 12 gadiem ir jāaudzina jūtas (Russo)

D. Bjudžentāls  . Cilvēks kā veselums ir pārāks par savu sastāvdaļu summu. Cilvēka esība atklājas cilvēcisko attiecību kontekstā. Cilvēks apzinās sevi. Cilvēkam ir izvēles. Cilvēks orientēts uz nākotni, viņa dzīvei ir mērķis, vērtības un jēga

(Eksistenciālisti) Cilvēks katrā dzīves momentā lemj ko darīt tālāk, kā attīstīties. Cilvēks pats rada sevi un viņš ir tas, ko pats no sevis ir izveidojis. Katrs cilvēks pats veido savu dzīves jēgu (Ž.P.Sartrs, 1989)

Cilvēks nav nejaušība, bet stingra, iepriek;s noteikta likumība. 162.lpp. (Raudive, 1940)

Cilvēku, sevisķi garīgā nozīmē nedrīkst sadrumstalot: lai to mēs avrētu saprats, mums jāiziet no veselā cilvēka. Cilvēki tagad tādēl grūti saprotas, ka viņi nav spējīgi pasauli vai cilvēku uztvert kā kaut ko veselu un sevī noslēgtu. … Bet patiesībā ne zinātnēs jaōriente’jas, lai saprastu dzīvi, bet gan pašā dzīvē, jo dzīve ir gudrības centrs… 198.lpp. (Raudive, 1940)

 

Cilvēks ārējais, apslēptais cilvēks

Ārējais cilvēks ir līdzeklis tam mūsos apslēptam cilvēkam, kas redz, dzrd, jūt, cieš, raud, priecājas, saprot. Bet dzīvē, diemžēl , mēdzam līdzeklim – ārējam cilvēkam – piešķirt lielāku nozīmi nekā pašmērķim – tam cilvēkam, kas mūsos ir apslēpts un ko mēs neredzam. 12.lpp. (Raudive, 1940) Ārējā piepūle nav spējīga pārveidot cilvēka dzīvi; dzīvi veido iekšēja piepūle,… 13. Lpp.(Raudive, 1940)

Mūsdienu dzīves troksnī un nemierā valda āris’’kīgais cilvēks; visusr tas sastopams.. 305.lpp. (Raudive, 1940)

Daudzu cilvēku dzīvi nosaka tikai ārējie elementi: kopīgas ierašas, publiskas un vispārīgas pārliecības, un tāds cilvēks galu galā nav nekas vairāk kā cilvēciska parādība bez cilvēka būtības. 315.lpp. (Raudive, 1940)

Disciplīna

Nenoliedzami, ka disciplīnai jābūt tikai tad, kad jūs baidāties no kaut kā, kad jūs pretojaties kaut kam, jo jums jākontrolē, jāsatur sevi kopā. Jūs to darāt no pats no savas gribas, vai arī jūsu vārdā to dara sabiedrība – sabiedrība ko veido vecāki, skolotāji, tradīcijas, jūsus svētās grāmatas. Bet, ja jūs sākat uzdot jautājumus un cenšaties izdibināt, ja jūs mācaties saprotat bez bailēm, vai disciplīna ir vajadzīga? Tad sapratne dara savu patieso kārtību, kas nav balstīta uz diktātu un spaidiem. 105.lpp. (Krišnamurti, 2009)

 

Kāpēc jums vispār jābūt disciplinētiem? Ko nozīmē disciplīna? Tā nozīmē pieskaņošanos, vai ne? Pieskaņot savu domāšanu citu cilvēku teiktajam, pretoties noteikta veida vēlmēm un akceptēt citas, ievērojot šo, nevvis citu praksi, būt komformistiem, apspiest sevi, sekot ne tikai prāta virspusē, bet arī dziļumā – tas viss ir ietverts disciplīnā.139.lpp. (Krišnamurti, 2009)

.. pats disciplinēšanās process notrulina prātu ar pielāgošanos.140.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Ir iespējams būt izglītotiem pareizā veidā, lai indivīdam visa būtne būtu viengabalaina, bez pretrunām un tādēļ arī bez nepieciešamības būt disciplinētam.Viengabalainība ietver brīvības izjūtu, un, kad šī viengabalainība īstenojas, disciplīna vairs nav vajadzīga. Viengabalainība nozīmē vienotību visos līmeņos vienlaikus….

Disciplīna rodas tikai tad , kad pastāv pretrunas…. Jebkura sekošana ir destruktīva, jo tā ir mehāniska; tā ir tikai pielāgošanās, kurā nav jaunradošas izlādēšanās. 141.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Proti, ja es daru to, kas ir labs un būtiski patiess, kas ir tiešām skaists, un iesaistu tajā visu savu būtni, tad manī nav pretrunu un nenotiek tā, ka es vienkārši pielāgojos kaut kam. Ja tas ko es daru ir labs un pareizs pats par sevi un pāri laikam jebkuros apstākļos, nevis saskaņā ar kādu tradīciju, tad esmu viengabalains cilvēks, kam nav vajadzīga disciplīna. Un vai skolas uzdevums nav radīt jūsos viengabalainu pārliecību, lai tas, ko jūs darāt, būtu ne tikai vēlmju piepildījums, bet arī fundamentāli pareizs, labs un mūžīgi patiess?142.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Visiem mums ir enerģija, un jautājums ir par to, vai šo enerģiju ar disciplīnas palīdzību var padarīt vitālagātāku un pilnīgāku vai arī disciplīna sagrauj jebkuru enerģiju, kas mums piemīt. … (tā) drīz vien tiek nosmacēta un iznīcināta ar kontrolēšanu, draudiem un tabu kādā konkrtētā sabiedrībā vai tā dēvētajā izglītības sistēmā … bērnībā taču jūs visi esat enerģijas pilni, vai ne?  Un kas  notiek vēlāk? Kad jūs augat, skolotāji sāk apgraizīt un ieveidot šo enerģiju, ievirzot dažādos šablonos; un , kad jūs beidzot kļūstat pieauguši, nelielo pārpalikušo enerģijas daudzumu apslāpē sabiedrība, kas saka; jums jābūt piedienīgam pilsonim un jāuzvedās noteiktā veidā. 257.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Prāts tiek formēts atbilstoši konkrētās kultūras šabloniem, un tādējādi pamazām tiek izkliedēta prāta enerģija.  258.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Meklējot realitāti, enerģija rada pati savu disciplīnu. 259.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Cilvēks ir enerģija, un, ja viņš nemeklē patiesību, šī enerģija kļūst destruktīva; tāpēc sabiedrība kontrolē un formē indivīdu, apslāpējot enerģiju. …

Domas

Doma pieņem to formu… ar šīs forma starpniecību tā ir spējīga eksistēt 50.lpp.  (Хан, 1997) Eksistē bezskaņas saite starp vien cilvēka domformas atspoguļojumu otrā cilvēka prāta… līdzīgais piesaista līdzīgo… augstas domas vienmēr atspoguļo un pievelk daudz augstākas domas…

Iztēle ir nekontrolējama doma. ..

… doma ir pašvērsta un kontrolējama iztēle..

… doma spējīga momentāli sasniegt jebkuru visuma daļu.. 51.lpp.  (Хан, 1997)

smadzenes ir tikai instruments tam, lai domas padarītu daudz skaidrākas, doma ir daudz lielāka, plašāka, dziļāka un augstāka par smadzenēm. Domas attēls veidojas no iespaidiem prātā. 53.lpp. Ar kā palīdzību doma smadzenēs attīstās ar intelektu. ..pateicoties intelektam doma attīstās, top skaidrāka iekšējām izjūtām 54.lpp.  (Хан, 1997)

Domāšana neatkarīga

Neatkarīga domāšana nav zināšanas. ..neatkarīga domāšana rodas līdz ar jūsu izpratni par sevi; un jūs varat saprast sevi tikai attiecībā pret cilvēku, lietu un ideju pasauli. 24.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Dzīve

Dzīve ir kaut kas ārkārtīgi plašs un dziļš 9.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Dzīve ir milzīgs noslēpums, kas katram pašam ir jāatklāj. 61.lpp…(Krišnamurti, 2009)

Dzīve jūs aiznesīs tur , kur pati gribēs, jo esat tās daļa. 178.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Faktiski patiesība ir dzīve un dzīvei nav pastāvīguma. Dzīve jāatklāj ik mirkli, ik dienu; tā tiešām ir jāatklāj, to nevar uzskatīt par kaut ko  pašsaprotamu… izglītības uzdevums noteikti ir palīdzēt jums atklāt dzīvi.181.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Tādēļ Dievs liek, lai katrs pilda savu dharmu, kas paredzēta tieši viņam. Katram cilvēkam sava dzīve jāplāno atbilstoši savas kultūras garīgam pamatam. 8.lpp (Баба, 1996)

 

Dzīvot nozīmē noskaidrot, kas ir patiess12. lpp (Krišnamurti, 2009)Cilvēka patiesais darbs ir atklāt patiesību, Dievu, mīlēt un neļaut tapt sagūstītam savās individuālajās pašnoslēdzošajās darbībās.184.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Dzīve ir cīņa, pūles, sasniegumi. 64.lpp. (Баба, 1996)

Cilvēka dzīve nav jauna iepriekš nebijuša stāvokļa sasniegšana, bet iešana jau uz kaut kādu jau bijušu stāvokli, izejas stāvokli, kuru būtne jau reiz atstājusi .. ceļš pretim nāvei (Freids, 1997);

Dzīvot nozīmē pildīt kosmisko likumību, piepildīt ka’du augstaķu gribu, cīnīties turpretim nozīmē apmierināt eksistences sfairā izvirzītās prasības. „dzīvot”- pašmērķis, „cīn;ities” – pašmērķa līdzeklis… 173.lpp. (Raudive, 1940)

Dzīve, bez iekšēja dziļuma, izplūst  nepārredzamā sīkumu jūrā. Šai nepāredzāmajā sīko notikumu jūrā cilvēks pazaudējis orientāciju pats uz sevi un kļūst par nožēlojamu rotaļlietiņu notikumu starumē. … dzīvē vairs nevalda gudrība – gudrība ir tur, kur valda totālais skatījums – bet gan dažādu zinātņu fragmenti. 197.lpp. (Raudive, 1940)

Dzīves uzdevums

Katrs cilvēks ir loceklis šajā organizācijā (pasaule, sabiedrība). Katram loceklim, atbilstoši viņa struktūrai, ir uzlikts kāds noteikts pienākums, un viņam jājūt gandarījums, pildot savu konkrēto uzdevumu. 28.lpp. (Баба, 1996)

Nav šaubu, ka cilvēks dzimst kopā ar noteiktu plānu, kuru ir nepieciešams dzīvē izpildīt un kurš ne tikai nosaka tā instinktus, dāvanas (talantus), īpašības, bet arī nosaka viņa dzīves plūdumu kopumā…175.lpp.  (Хан, Учение суфиев, 1998)

Bija iespēja izpausties brīvajai gribai, bet šī plāna ietvaros…177.lpp  (Хан, Учение суфиев, 1998)

Karam cilvēkam dzīve jāpiepilda nevis saskaņā ar ārējām formulām un programmām, ko rada intelektuāli, bet gan saskaņā ar saviu iekšējo vitalitātes sajūtu. 157.lpp. (Raudive, 1940)

 Katrs cilvēks izaug no sevis ne no ārējiem apstaākļiem. .. katrs cilvēks aug un top par to, par ko savā pirmbūtīā viņam ir lemts būt. Cilvēks nav nejaušība, bet stingra, iepriek;s noteikta likumība. 162.lpp. (Raudive, 1940)

Katram cilvēkam , kā atsevišķam dabas loceklim, ir piešķirts uzdevums, ko bez viņa neviens cits nekad nespēc veikt. Tādēļ, lūk, bez vispārējās dzīves jādzīvo sava dzīve 11.lpp. (Raudive, 1940)

Dzīve jēga, eksistences jēga

..mūsu zemes eksistences mērķis ir humānisma audzināšana, bet visas zemākās vajadzības tai ir tikai jākalpo un jānoved līdz tai. 132.lpp. (Гердер, 1977)

Patiesība, skaistums, mīlestība – lūk mērķi uz kuriem vienmēr ir tiecies cilvēks, lai ko nedarītu, ne reti to neapzinoties, ne reti ejot par pilnīgi nepareiziem  ceļiem… (Vērojot cilvēce attīstības ceļu) varam būt pārliecināti, ka cilvēks pieņems dievišķu veidolu, tādu, ka tā diženumu un skaistumu nav iespējams zemes cilvēkam pat iedomāties… 134.lpp. (Гердер, 1977)

Tātad augstākā realitāte ir sevis paša un jēgas atklāšana un nevis darbs, ko mēs veicam ārējās nepieciešamības pamudināti. .. kamēr šī augstākā realitātemūsos nebūs apzināta, tikmēr cilvēks nevienā dzīves situācijā nevarēs justies drošs, savu darbu vienmēr uzlūkos kā sveša darbu un par savu esamības jēgu nekad nebūs skaidrībā. 241.lpp. (Raudive, 1940)

Dzīves jēga mīt katrā cilvēkā, kā mūžīgā iespējamība,.. 319.lpp. (Raudive, 1940)

Egoisms

Egoisma jēga tiek saprasta tā – neesi egoistisks, neuzmanīgs, vienaldzīgs pret citiem. Bet patiesībā tas nozīmē kaut ko vairāk – nedari to ko vēlies, atsakies no personīgām vēlmēm par labu autoritātei… nemīli sevi neesi pats, bet pakļauj sevi kaut kam svarīgākam, ne kā esi pats, kaut kādam ārējam spēkam, „pienākumam”. 146.lpp. (Фромм, 2010)

Mīlestība pret sevi un egoisms nav viens un tas pats.. tie ir savstarpēji pretēji. Egoists mīl sevi tik pat maz cik citus. 150.lpp.

Egoisms tā ir nespēja mīlēt vispār 156.lpp.(Фромм, 2010)

ētika

Universālā ētika ir uzvedības normas, kuru mērķis ir cilvēka izaugsme un attīstība;

Sociāli imanentā – tās ir uzvedības normas, kuras nepieciešamas lai uzturētu noteikta tipa uzturēšanai… 274.lpp.  (Фромм, 2010)

Abas ētikas pastāv blaukus un atšķirības starp tām izudīs tikai tādā sabiedrībā, kurā sabiedrības  intereses kļūs analogas katra atsevišķā tā locekļa interesēm. 277.lpp.  (Фромм, 2010)

Zinātnieka - ētiķa uzdevums -  uzturēt un pastiprināt cilvēciskās sirdsapziņas balsi, saprast kas ir labi un kas slikti cilvēkam, neatkarīgi  vai tas ir lab i vai slikti tajā attīstības etapā, kādā atrodas sabiedrība.278.lpp.  (Фромм, 2010)

gars

… gars ir apziņā esošs spēks, kas nav definējams, bet vienīgi izjūtams pārdzīvojumā un radīšanā. Gars ir visa cilvēka pamatbūtība, un saprast garu nozīmē saprast to, kas mēs esam…. Tas  nav ne laicīgs, ne telpisks, bet kaut kas pats sevī esošs un mūžīgs. 247.lpp. (Raudive, 1940)

Gara klātieni mēs nojaušam mūsu emocijās, domāšanā, pārdzīvojumos, radīšanā, vārdu sakot, mūsu vītalajos impulsos, kurus varētu saukt par mūsu dvēseli…. Runājot par garu, varētu varbūt teikt, ka gars dvēselei ir tas pats, kas gaiss mūsu plaušām. 256.lpp. (Raudive, 1940)

Gara pasaules esamība mums atklājas vienīgi dvēseles refleksijās, tas ir, subjektīvā sfairā, kas izslēdz empīriskos, tā ontoloģiskos pierādījumus.257.lpp. (Raudive, 1940)

Gars pats sevī ir brīvs, 260.lpp. (Raudive, 1940)

Gars palīdz cilvēkam pacelties pāri sev, kļūt neatkarīgam no apkārtnes apstākļiem un iegūt par sevi neaprobežotu brīvību… Sasniedzot šo brīvības pakāpi, mēs spējam sevi  skatīt no tālienes un kritizēt savas rīcības.  261.lpp. (Raudive, 1940)

Gars ir spēks, kas liek mērķtiecīgi veidoties un darboties, līdz tā iegūst formas. 262.lpp. (Raudive,

garīgums

Gudrā garīguma cilvēka augstākais gods ir tīra sirdsapziņa, lielākā manta – spēja atteikties citu labā un ievērojamākais amats – palīdzības sniegšana savam tuvākajam. Kurā ir vairāk garīguma, tam ir jūtīgāka, labāka un laipnāka sirds. Tas mēdz būt krietnāks, godīgāks, sirsnīgāks, līdzjūtīgāks un izpalīdzīgāks. 23.lpp.  (Martinsons, 1961)

Griba

Griba ir nevis cilvēka personīgais spēks, bet dievišķs spēks cilvēkā.. 62.lpp. (Хан, 1997)

Neviens nespēj noturēt domu prātā kaut vai uz mirkli, ja nav gribas spēka, lai to noturētu. ..

Gribas spēks – tā ir mīlestība, bet metafizikas terminoloģijā mīlestība –  ir gribas spēks. Mīlestības pirmējais aspekts ir griba…

Griba un apziņa pēc būtības ir viens un tas pats. Tie ir divi vienas lietas apzīmējumi.. darbībā – tā ir griba, miera stāvoklī apziņa. 63.lpp. (Хан, 1997)

Griba ir rakstura noteikta. Personība ar produktīvu orientāciju grība nosaka tikumisku rīcībau…267.lpp (Фромм, 2010)

Svētais pilnīgi padots Dieva gribai, bet meistars atrod Dieva gribu sava personīgā brīvajā gribā. 174.lpp. (Хан, 1998)

Bija iespēja izpausties brīvajai gribai, bet šī plāna ietvaros…177.lpp(Хан, 1998)

Griba ir rakstura noteikta. Personība ar produktīvu orientāciju grība nosaka tikumisku rīcībau…266.lpp.  (Фромм, 2010)

gudrība

Iepazīstot sevi, jūs sākat uzzināt, kas ir dievs, kas ir patiesība un kas ir patiesais mūžīgais stāvoklis…. Sevis iepazīšana ir gudrības sākums. Sevis iepazīšana ir viss Universs; tā ietver visus cilvēces cīniņus. 157.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Laba skolnieka pirmais pienākums ir atzīt savas kļūdas, ar to sākas gudrība12.lpp. (Баба, 1996)

gudrība – zināšanas  kuras atklājas tikai caur iekšējo būtni. .. (Хан, 1999)

kā gudru cilvēku viņa dzīvē vada tanī mītošā pazemība, pieticība un cilvēku mīlestība, 16. Lpp. (Martinsons, 1961)

Labā cilvēkā savukārt mājo visi gudru vīru tikumi, kas viens otru papildina. Vienīgi gudriem cilvēkiem zināšanas nāk par labu, jo tās padara viņus spējīgākus kalpot citiem. Tātad par gudru varam dēvēt tikai to, kas izjūt kā pazemīguma, pieticības un cilvēku mīlestības nozīmīgumu, tā arī augstprātības, mantkārības un varaskāres ļaunumu. Citiem vārdiem, gudrais izjūt, kā pareizi jādzīvo. Tātad par gudru varam dēvēt tikai to, kas izjūt kā pazemīguma, pieticības un cilvēku mīlestības nozīmīgumu, tā arī augstprātības, mantkārības un varaskāres ļaunumu. Citiem vārdiem, gudrais izjūt, kā pareizi jādzīvo. Gudrais ir garīguma cilvēks, kam neinteresē materiālas dabas ieguvumi, kā jau tas iepriekš aizrādīts. 22.lpp.   (Martinsons, 1961)

Gudrā garīguma cilvēka augstākais gods ir tīra sirdsapziņa, lielākā manta – spēja atteikties citu labā un ievērojamākais amats – palīdzības sniegšana savam tuvākajam. Kurā ir vairāk garīguma, tam ir jūtīgāka, labāka un laipnāka sirds. Tas mēdz būt krietnāks, godīgāks, sirsnīgāks, līdzjūtīgāks un izpalīdzīgāks. Viņi ir normālas, pieticīgas, vienkāršas dzīves mīļotāji, kas par augstāko uzdevumu uzskata kalpošanu citiem. 23.lpp.  (Martinsons, 1961)

gudrs ir tas, kas zina, kā jādzīvo (L. Tolstojs)

Gudrs cilvēks nekautrējas atzīties savā nezināšanā, jo šo nezināšanu viņš neuzskata par kādu trūkumu. Gudrais ir apmierināts, ka nezina to, kas tam nav jāzina un bez kā tas var ļoti labi iztikt.

Gudrības atšķiršanai un uzņemšanai nav nepieciešams augsti attīstīts prāts, bet gan jūtīga, atsaucīga sirds. 121.lpp. (Martinsons, 1961)

Iedzimtība

Cilvēks piedzimstot satur sevī zināmas gaidas, kuras raksturīgas cilvēku sugai un ir gatavas attīstībai noteiktā virzienā (tendencēm) , atbilstoši tieši šīm gaidām. 33.lpp.  (Лендлоф, 2010)

.. neapšaubāmi, ka katram cilvēkā ir individuālais kotinuums, t.i. iedzimtu vajadzību kopa un atbilstošas attīstības tendences.. 36.lpp. (Лендлоф, 2010)

Mums ir nepieciešami zināt viņa iedzimtās gaidas un tendences, kā arī to kā tās parādās.109.lpp.  (Лендлоф, 2010)

Indivīdam pieaugot ar vien ir nepieciešams apkārtējās sabiedrības atbalsts savu iedzimto gaidu realizēšanai.. 165.lpp  (Лендлоф, 2010)

Ja cilvēkā nebūtu iedzimta tieksme radīt jaunas vērtības, tad viņš sen būtu sevi iznīcinājis savuu galējo kaisl’bu skurbumā. 181.lpp. (Raudive, 1940)

Individuālisms

Bet individualitātei cilvēka dzīvē pienākas viena no svarīgākām vietām. Ja tā mūsos zūd, tad mūsu reālā dzīve kļūst absurda un illūzoriska. Individualitāte ir dzīves saknes, un ja mēs tās saruajam, tad mums pašiem par sevi nav nekādas nozīmes un vērtības. 184.lpp. (Raudive, 1940)

Cilvēka individualitāte ir dažādu mūsu spēju realizācija. Katrai spējai ir sava misisja, kas veido kopīgo cilvēka seju, tādā kārtā vienu atšķirot no otra cilvēka…298.lpp. (Raudive, 1940)

Katra individualitāte ir iekļauta cilvēka dvēseles intīmajā sfairā, tādēl katrai individualitātei ir personīgs liktenis un personīgs aicinājums. 302.lpp. (Raudive, 1940)

Intelekts

Intelekts – zināšanas, kuras iegūtas caur vārdiem un formu; (Хан, 1999)

Intelekts ir redze, kas nepieciešama, lai skatītos uz ārējo pasauli, bet gudrības gaisma nepieciešama, lai skatītos caur ārējo pasauli uz iekšējo.Gudrība ir grūtāk sasniedzama nekā intelekts. 64.lpp. (Хан, 1999)

Intelekts jātīra un jāvingrina, pretējā gadījumā tas nespēj atteikties no pieķeršanas darbības augļiem un visu darīt kā pienākumu vai veltījumu Dievam. 22.lpp. (Баба, 1996)

Par intelektuālo cilvēku es te apzīmēju būtni, kas savu dzīvi pakļauj vienīgi intelektam, tas ir, tīrajam saprātam, pretēji primitīvam cilvēkam, kas ir pakļauts sdabas neapzināto instinktu varai.

 Intelekts nav vērtība pati par sevi, bet gan līdzeklis, ar kura palīdzību mēs zināmā laikā sprīdī kārtojam savu dzīvi. .. Intelekts salīdzināms ar amatnieku, kas no gataviem elementiem kaut ko konstruē… cilvēks, intelektu atzīdams par vienīgo savas iekšējās dzīves veidotāju, drīz zaudē savu orģinalitāti un kļust par kolektīvās dzīves formu atkārtōtāju. Intelekts cilvēkus savā starpā novelē… 183.lpp. (Raudive, 1940)

Līdz šim cilvēks priekšroku piešķīris vairāk intelektam nekā totālam cilvēkam. Tādēļ cilvēks zaudēja ticību savai misijai, ticību, bez kuras nav reālizējams neviens garīgs darbs. Dzīvi pakļāva intelektam un nevis intelektu – dzīvei. … Patiesībā, intelekts ir dzīves līdzeklis…

Intelekts ir spēja… 188.lpp. (Raudive, 1940)

Intelekts kļūdams par mūsu dzīves saturu, mūsos iznīcina mūsu dvēseles dzīvi; un ja mēs savai dzīvei  meklējam kādu jēgu, tad to darām tādēļ , lai realizētu savas dvēseles iespējas, lai ar tā s saturu pildītu dzīvi… mūsdienās.. ar intelektu ne tikai grib kārtot, bet arī radīt. Lūk,  tā ir intelektuālā uzpūtība… 189.lpp. (Raudive, 1940)

Intelektu salīdzinot ar dvešeli, varētu teikt, ka intelekts ir ārējās dzīves kārtotājs, bet dvēsele ir mūsu dzīves mūžīgā kustība – mūsu dzīves jēgas atklājēja un piepildītāja. 196.lpp. (Raudive, 1940)

Inteliģence

Ja gudru cilvēku varam dēvēt par izglītotu, tad mācītu cilvēku, kam ir daudz zināšanu un attīstītas prāta spējas , parasti sauc par inteliģentu, bet ja kādam ir sevišķi izcilas prāta spējas, to uzskata par ģēniju. Kā jau nosaukums liecina, inteliģents (lat. intellegere saprast) ir cilvēks, kas saprot, ir apķērīgs un veikls dažādu problēmu risinātājs. 119.lpp  (Martinsons, 1961)

 Inteliģences pārbaudēs jau arī tikai konstatē, cik veikli kāda cilvēka prāts spēj darboties, resp. cik kurā ir mašīnai līdzīgu īpašību un neviens neuztraucas par to, ka visa šī prāta veiklā darbība saistās ar mazsvarīgām lietām un nenozīmīgiem jautājumiem. Nevienam neinteresē, kādas īpašības ir inteliģences pārbaudījumu izturētajam, kāda ir tā jūtu dzīve, kāds ir cilvēka garīgais lielums, cik lielā mērā izglītots ir viņa gars, bet skatās tikai uz pārbaudāmā prāta spējām. Inteliģences pārbaudes, kā arī citi pārbaudījumi skolās un dzīvē ir tikai zināšanu un prāta spēju pārbaudījumi, tie nav cilvēku gudrības pārbaudes. Cilvēku gudrību nav iespējams konstatēt ne ar kādiem pārbaudījumiem. To apstiprina ievērojamā amerikāņu dzejnieka un pravieša vārdi: "Gudrību nepārbauda skolās, tas, kam ir gudrība, nevar to iedot tam, kam tās nav, gudrība piemīt dvēselei, to nav iespējams pierādīt, tā pati par sevi ir pierādījums." (Walt Whitman Song of the Road)

Neizpratnes dēļ daudzi uzskata inteliģentus cilvēkus, kuriem ir attīstītas prāta spējas un daudz zināšanu, par gudriem.

119.lpp.  (Martinsons, 1961)

Kaut arī inteliģentajiem cilvēkiem bieži vien trūkst gudrības, tomēr tie veido un vada mācību iestādes, audzina jaunatni, darbojas sabiedriskās organizācijās, strādā t.s. zinātnisku darbu un ir pārliecināti, ka tādā kārtā tie parāda savu gudrību. 122.lpp.  (Martinsons, 1961)

Intuīcija

Intuīcija – tā ir virsjūta; to var nosaukt par sesto sajūtu… 85.lpp. (Хан, 1997) Cilvēkam ar smalku un mierīgu prātu parasti piemīt intuīcija;

Intuīcijai nav nekā kopēja ar izglītību.. 86.lpp. (Хан, 1997)

Neizglītota cilvēka intuīcija var būt daudz spēcīgāka par izglītota cilvēka intuīciju… 86.lpp. (Хан, 1997)

Izglītībai

Izglītībai jādod jums brīvība - pilnīga brīvība, lai augtu un radītu atšķirīgu sabiedrību, jaunu pasauli 13.lpp (Krišnamurti, 2009)

Jūs tiekat mācīts, lai iekļautos sabiedrībā, taču tā nav izglītība, bet process, kas liek jums pielāgoties kādam modelim. 35.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Īsta izglītība nozīmē iemācīties, kā ir jādomā, nevis kas ir jādomā. 47.lpp. (Krišnamurti, 2009)

ja jūs neiegūstiet izglītību dzīvošanai, tad izglītībai nav jēgas.45.lpp. (Krišnamurti, 2009)

ļoti svarīgi, lai skolā radītu šādu gaisotni – brīvības gaisotni, kurā ir mīlestība, kurā cilvēks jūtas ļoti pārliecināti par sevi, jo pārliecība rodas tad, kad jūs jūtaties kā mājās, drošībā. (ja mēs patiesi spētu likvidēt amatam visas varas, sabiedriskā stāvokļa, prestīža apziņu un izjūtu) 130.lpp. (Krišnamurti, 2009)

 … pastāv instinkts atdarīnāt diženos, mēģināt pielīdzināties tiem, un tas ir viens no trūdēšanas iemesliem, jo tad prāts ievietojas šablonā.165.lpp. (Krišnamurti, 2009)

… prātu , kas uzkrāj, sagaida sairums un nāve. 166.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Izmantojiet savu prātu, lai noskaidrotu, ko jūs negribat macīties. Izmantojiet savu prātu, lai uzzinātu, ko gribat savā dzīvē paveikt, ko tieši jūs paši gribat darīt, nevis ko sabiedrība vai ideāls liek jums darīt… 195.lpp. (Krišnamurti, 2009)

 

Dzīvē tomēr sastopam daudzus skolas beigušos, kuru zināšanu krājums ir ievērojams, bet kurus nekādā ziņā nevaram atzīt par izglītotiem.

Pedagogs Augusts Rudzītis domā, ka "laba izglītība tikai zināšanu un abstraktas domāšanas ceļā vien nemaz nav iegūstama un panākama. Zināšanas un abstraktas idejas neatrod ceļu uz cilvēka apziņas dziļākajiem un spēcīgākajiem aspektiem: nemodina attiecīgas emocijas, neierosina gribu, atstāj aukstu un vienaldzīgu cilvēka sirdi, neiespiežas viņa dvēselē un nepaliek par viņas personīgu garīgo mantu."(Trimdas skola, Nr. 12,1957.g.) 116. Lpp  (Martinsons, 1961)

 Īstu izglītību ikviens iegūst nevis attīstot prātu un iegaumējot zināšanas, bet gan izkopjot savu sirdi un dvēseli, t. i. savu jūtu dzīvi.

Tāpēc arī skolas un zinātņu iestādes nevis izglīto, bet gatavo nejūtīgus, augsta prāta cilvēkus varaskārus materiālistus.

Patiesi izglītots cilvēks netiecas pēc varas un mantas, bet cenšas kalpot citiem, jo viņā mājo cilvēku mīlestība. Kā redzam, izglītots ir tas, kuram piemīt gudra cilvēka īpašības — pazemība, pieticība un cilvēku mīlestība. Tāpēc tikai gudru cilvēku varam dēvēt par izglītotu. Zināšanas, kuras kāds ieguvis, nevairo šā cilvēka gudrību un neizglīto tāpēc, ka tās nevienam nepalīdz kļūt labākam.

Zināšanu atcerēšanās nepalīdz atturēties no ļaunā un nevēlamā, zināšanas neveido cilvēku pozitīvās īpašības, tās nepadara skolu apmeklētājus labākus un cilvēcīgākus, nemaina viņu dzīves veidu un attiecības ar pārējiem.

117. lpp.  (Martinsons, 1961)

īsti izglītots cilvēks, kurā mājo gudra cilvēka tikumi, neko nezaudē no savas izglītības arī tad, ja tas strādā fizisku, netīru darbu un staigā vienkāršās vai vecās drēbēs. Izglītots var būt katrs arī bez smalkās uzvešanās un pieklājības normu ievērošanas. Viņš var būt citu acīs pat nepieklājīgs, bet tam nekad netrūkst īstas, neviltotas laipnības un sirsnības, kam nav nekāda sakara ar dažādām ārišķībām, ceremoniju ievērošanu un frāžu atkārtošanu. Ne greznošanās, tēlošana, izlikšanās, bet gan vienkāršība, dabiskums, atklātība un sirsnība, nemākslota izturēšanās pret cilvēkiem, kā arī vienkārša un skaidra savu domu izteikšana ir patiesi izglītota un gudra cilvēka ārējās pazīmes. 118.lpp. (Martinsons, 1961)

bērna instinkti un dotumi ir tas pamats, uz kura var veidoties visa izglītība. Ja mācītāja pūles neapvienojas ar apmācāma iniciatīvu, tad izglītība pārvēršas par vienkāršu spiedienu uz apmācāmo. Tas, protams, var dot kaut kādus rezultātus, bet tas nebūs patiesa izglītība 3.lpp. (Djui, 2002).

Izglītībai jāsākas ar bērna spēju, interešu, ieradumu psiholoģisku izpratni. Tam ir nepārtraukti jāatrodas pedagoģiskā darba uzmanības centrā. Ir nepieciešama nepārtraukta spēju, interešu, ieradumu interpretācija – tās ir jāpārvērš sociālajos ekvivalentos – t.i., kā tās var kalpot sabiedrībai. 5.lpp. (Djui, 2002).

Izglītība – tā ir sabiedriskas attīstības un reformēšanas fundamentāla metode.11.lpp. (Djui, 2002).

 

                                                                                   

izglītības uzdevums

Izglītības uzdevums ir palīdzēt ikvienam no mums dzīvot brīvi un bez bailēm… 12. lpp (Krišnamurti, 2009)

Izglītības uzdevums ir sniegt studentiem plašas zināšanas dažādos cilvēku darbības laukos un vienlaikus atbrīvot viņu prātu no tradīcijām, lai spētu pētīt, noskaidrot, atklāt.

..Tātad zināšanas – atmiņas izkopšana – ir noderīgas un nepieciešamas noteiktā līmenī, bet citā līmenī tās kļūst kaitīgas…

Filosofijas, teorijas un uzskati, ko iegūstat no grāmatām un, kas kļūst par jūsu tradīciju, īstenībā ir šķēršļi prātam, jo prāts izmano tos, kā savas psiholoģiskās drošības līdzekļus un tādēļ tie regulē prātu. Tātad ir nepieciešams gan atbrīvot prātu no visām tradīcijām, gan vienlaikus izkopt zināšanas un metodes; un tas ir izglītības uzdevums. 200.lpp. (Krišnamurti, 2009)

… tajā brīdī, kad cenšaties kļūt inteliģents, jūs pārstājat tāds būt… Tātad problēma ir nevis kļūt inteliģentam, bet gan atbrīvoties no aprobežotības.203.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Pareizas izglītības mērķis ir palīdzēt jums domāt pašam priekš sevis, lai no savas domāšanas iegūtu milzīgu pašpārliecinātību. 205.lpp. (Krišnamurti, 2009)

iztēle

Iztēle ir nekontrolējama doma. 51.lpp.  (Хан, 1997)

Jaunrade

Jaunrades stāvoklī tiek noskaidrota patiesība

lai jūsos nepaliktu nevienas vietiņas, ko piesārņo vecais. Tad jūsu prāts ir svaigs, bezvainīgs un tad spējīgs uz pārsteidzošu jaunradi. 82.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Jūtīgums

… ja jūs esat īpaši jūtīgs pret visu, tad šis jūtīgums rada kārtīgumu, tikumību. 81.lpp. (Krišnamurti, 2009)

No jūtīguma pret esamību dzimst labestība un mīlestība; bez jūtīguma nav skaistuma. 212.lpp (Krišnamurti, 2009)

konkurence

Skolniekam ir lietderīfgāk meklēt pašam savas kļūdas, lai tās novērstu un priecātos, nekā tiekties pēc pārākuma.12.lpp. (Баба, 1996)

kopiena

Par cilvēku nevar teikt, ka apkārtējā vide tam piedod cilvēka formu vai māca to būt par cilvēku. Apkārtējās vides loma ir tikai tajā, lai palīdzētu (vai traucētu) tam realizēt viņa paša un nevis vides potenciālās iespējas.

Apkārtāja vide neiedala cilvēkam viņa spējas un potenciālās iespējas, tās viņā ir iedīgļa forma. Radošums, spontānums, patstāvība, spēja mīlēt, tieksme pēc patiesības ir cilvēku šķirai piederīgi kā potenciālas iespējas, tāpat, kā rokas, kājas, smadzenes, acis.

Tas nenozīmē, ka videi nav nozīmes, lai realizētu savas iespējas. Skolotājs vai civilizācija nerada cilvēka būtni. Viņi neieliek viņā iespējas mīlēt, izrādīt zinātkāri, filozofēt, radošumu. Viņi drīzāk ļauj , palīdz vai veicina attīstīties tam, kas viņā jau ir iedīgļa formā (dzīvnieku nevar pārvērst pie jebkādiem ārējiem nosacījumiem par cilvēku). Civilizācija ir saule, gaiss un ūdens, bet pats grauds. (109.lpp.) (Маслоу, 1997)

Noteiktā attīstības posmā sociālā videi ir svarīga loma, bet patiesības apzināšanas sarauj saites ar sociālo vidi. Viss ir indivīdā. Šodienas sociāla vide, kultūra padara pašrealizāciju praktiski neiespējamu (Dž. Kembels, 1997).

katram cilvēkā ir individuālais kotinuums, t.i. iedzimtu vajadzību kopa un atbilstošas attīstības tendences.. 36.lpp. (Лендлоф, 2010)

Indivīdi un ciltis var būt visdažādākās, bet paliekot sava kontinuuma robežās… 39.lpp. (Лендлоф, 2010)

Kontinuums sajūta palīdz veikt pareizu izvēli.. 52.lpp.  (Лендлоф, 2010)

cilvēkā ir ielikta gaidas ieiet kultūrā. 53.lpp.  (Лендлоф, 2010)

Cilvēks var izdzīvot apstākļos, kas neatbilst viņa kontinuumam, bet tad viņš zaudē prieka jūtas un spēju pašrealizēties kā pilnvērtīga cilvēciska būtne. .. 165.lpp.  (Лендлоф, 2010)

Ģimenēm jābūt savstarpēji cieši saistītām – kā mazas sabiedriskas vienības (es teiktu – kopienas) 168.lpp.  (Лендлоф, 2010)

Indivīdi un ciltis var būt visdažādākās, bet paliekot sava kontinuuma robežās… 39.lpp. (Лендлоф, 2010)

Indivīdam pieaugot ar vien ir nepieciešams apkārtējās sabiedrības atbalsts savu iedzimto gaidu realizēšanai.. 165.lpp  (Лендлоф, 2010)

.. nepieciešama cilvēku sabiedrība; bez sabiedrības neviens cilvēks nespēs eksistēt. Un tā cilvēks ir dzimis, lai dzīvotu sabiedrībā…111. (Гердер, 1977)

Izjust vienību ar citiem cīņā, reliģijā, nācijā, mīļā, mākslā, - nozīmē, ka cilvēki satiekas kā līdzīgs ar līdzīgu, kā viena likteņa un vienas morāles vienības. Bet šajā vienībā cilvēks nezaudē savu vienreizības nozīmi, viņš ir neaizstājams. Un tiklīdz cilvēks zaudē šo nozīmi, viņa darbs kļūst niecīgs, un tā priekšā mēs neizjūtam to diženumu, ko tā veicējs pārvērtīs par savas iekšējās būtības līdzību. 231.lpp. (Raudive, 1940)

Masu darbā cilvēks sevi pazaudē un aizmirst, pats savā darbā cilvēks sevi atrod un vienmēr sevi atceras… Masas cilvēks… nevar atdot sevi citam, jo viņš neiziet no savas iekšienes, un viņš nevar no savas iekšienes iziet tādēļ, ka viņam tādas nemaz nav. Cilvēks, kas rada savu pasauli, kļūst neatkarīgs no visa ārējā, turpretim indivīds, kas dzīvo bez savas pasaules, ir atkarīgs no visa ārējā. 232.lpp.

Ja cilvēks iegūst skaidrību par  to, kas viņš pats ir, viņš tai pat laikā iegūst skaidrību arī par to, kādā ziņā viņš var būt nepieciešams citiem. 233.lpp. (Raudive, 1940)

Ja valstu robežām būtu jāpazūd, lai cilvēku mīlestība varētu netraucēti izplatīties visā pasaulē, tad tas nekādā gadījumā nenozīmē, ka būtu jāizzūd arī atsevišķu tautu īpatnībām. Cilvēku mīlestība ietver arī savas tautas mīlestību, bet vienīgi tādu, kādu mēs izrādām pret citām tautām. Mums jāmīl vienādi visas tautas, tāpēc nedrīkstam nicināt ne savu, ne arī citas tautas. 72.lpp.  (Martinsons, 1961)

Laime

laime pastāv tikai tad, kad cilvēka patība un tās prasības ir noliktas malā. 87.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Cilvēka daba pašos pamatos ir laime. 79.lpp (Баба, 1996)

Svētlaime nerodas no ārējiem objektiem, tai tie vispār nav vajadzīgi. Ānanda ir katrā viņa iekšējā būtības daļiņa. Tie, kam apziņa ir tīra, pārliecinās, ka visaugstāko svētlaimi dod savas paša Realitātes, Ātmas atklāsme. Šī līksme ir vienīgi individuāla pieredze pašredzīga25.lpp. (Баба, 1996)

Laime – nav dievu dāvana, rodas paša produktīvas piepūles rezultātā.. tie ir produktīvas darbības  pavadoņi domāšanas, jūtu un rīcības svērā.

Laime liecina par to, ka cilvēks atradis atbildi savai cilvēciskās eksistences problēmai. Viņš atrodas savu iespēju produktīvas realizācijas procesā – vienots ar pasauli, saglabājot tajā pat laika sava pašas personības veselumu.

Laime – augstākās pakāpes kritērijs mākai dzīvot, augstākās pakāpes tikumības rādītājs tādā izpratne, kāda tā īr humānistiskajā ētikā,. 215.lpp.  (Фромм, 2010)

Liktenis

Te varētu runāt arī par varnām

Liktenis ir tas, ar ko cilvēks piedzimst un ko nosaka tā rīcības dzīvē uz zemes. 178.lpp. (Хан, 1998)

Nav šaubu, ka cilvēks dzimst kopā ar noteiktu plānu, kuru ir nepieciešams dzīvē izpildīt un kurš ne tikai nosaka tā instinktus, dāvanas (talantus), īpašības, bet arī nosaka viņa dzīves plūdumu kopumā…175.lpp. (Хан, 1998)

Kas attiecas uz likteni to var izmainīt ne tikai paša rīcība, bet arī citu cilvēku domas. 179.lpp. (Хан, 1998)

Eksistē arī planetārā iedarbība 181.lpp. (Хан, 1998)

meditācija

Meditācija ir viena no svarīgākām darbībām dzīvē – daudz svarīgāka par eksāmenu kārtošanu, lai iegūtu zinātnisko grādu.206.lpp (Krišnamurti, 2009)

Sevis sprašana ir meditācijas veids 207.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Mīlestība

Mīlestība nozīmē neprasīt neko pretī, pat nejust, ka jūs kaut ko dodat, un tikai šāda mīlestība var iepazīt brīvību 32.lpp. (Krišnamurti, 2009)

 Prāts var virzīties uz sajūtām, vēlmēm, bet tas nevar virzīties uz mīlestību. Mīlestībai pašai jāienāk prātā.85.lpp. (Krišnamurti, 2009) kad mīlestība ir ienākusi tai nav iedalījuma jutekliskā, Dievišķā:

bez mīlestības izjūtas jums nekad nebūs veselā uztvērums…62.lpp. (Krišnamurti, 2009)

 

Mīlestība ir vispraktiskākā lieta pasaulē. Mīlēt, būt izpalīdzīgam, nebūt alkatīgam, nebūt ambiciozam, neļaut cilvēkiem sevi ietekmēt, bet gan domāt patstāvīgi – tās visas ir prakstiskas lietas, kas radīs praktisku un laimīgu sabiedrību. 252.lpp. (Krišnamurti, 2009)

 brīvība un mīlestība ir savstarpēji saistītas. Mīlestība nav reakcija. (Krišnamurti, 2009)

Mīlestība  saistīta ar emocijām. Lai arī katram ir spēja mīlēt, bet ne katrs ir spējīgs to realizēt.. patiesa mīlestība ir saistīta ar produktivitāti. Produktīvā mīlestība ir patiesi saucama par mīlestību – tā ir rupes, atbildība, cieņa un zināšanas.

Rūpes un atbildība nozīmē, ka mīlestība ir darbība un ne kaisle, ne afekts.. 117.lpp.  (Фромм, 2010)

Mīlestība nav emocijas, tā ir enerģija (Satja Sai)

Mīlestība pret cilvēkiem izpaužas galvenā kārtā kā vēlēšanās tos uzklausīt, saprast un tiem palīdzēt. 67.lpp.  (Martinsons, 1961)

Cilvēku mīlestība tātad ir vienādas palīdzības sniegšana kā sev un savējiem, tā arī visiem pārējiem, kurai pamatā ir sevis un savu tuvāku mīlestība, kas prasa nelikt pirmajā vietā sava, savu piederīgo un savas tautas intereses, nedz arī tās atstāt neievērotas. 69.lpp.  (Martinsons, 1961)

Mīlestība produktīvā

 

Mīlestība pret sevi

Kristus dotā mīlestības baušļa, kas prasa mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu (Mat. 22:39).Tas nozīmē, ka ikvienam ir jāizrāda vienāda mīlestība pret sevi un citiem, ko neievēro augstprātīgie, kuros valda vienīgi sevis mīlestība un ir vērojams cilvēku mīlestības trūkums. Verdziskas dabas cilvēkos turpretī trūkst nepieciešamās sevis mīlestības. pazemība ir tiesiskas vienlīdzības ievērošana dzīvē, kurai pamatā ir sevis un savu tuvāko mīlestība, kas prasa nebūt lepnam un augstprātīgam un neuzskatīt sevi pārāku par citiem, nedz arī verdziski zemoties citu priekšā, tos uzlūkojot par augstākiem.25.lpp.  (Martinsons, 1961)

motivācija

Motivācija – motīvu kopums, kas rosina un pamato skolēna darbību, rīcību, uzvedību, attieksmes; vajadzības, intereses u.c., kas ir pamatā cilvēka darbībai, rīcībai, uzvedībai, attieksmēm. Motivācija veidojas dažādu faktoru ietekmē: audzināšana, skolotāju, klases biedru un vienaudžu attieksmes, sekmes, mācību procesa un paša darbības rezultāti u.tml. (ped. term.sk. vārdnīca, 2000).

Motivācija – iekšējā, ārējā. (Feidimens…)

Metamotivācija (Feidimens…)

muļķis

Muļķis ir ikviens, kas ir augstprātīgs, lepns un godkārīgs, kam sveša ir pazemība, kas ir mantkārīgs egoists, kas nepazīst pieticību un atteikšanos, kas ir nejūtīgs un cietsirdīgs varas tīkotājs, kuram trūkst cilvēku mīlestības, dara pāri citiem un nemitīgi vairo ļaunumu pasaulē.

Labā cilvēkā savukārt mājo visi gudru vīru tikumi, kas viens otru papildina.

Tagad izplatītais uzskats, ka muļķis ir tas, kam vājākas prāta spējas vai kam trūkst zināšanu, ir jāatzīst par maldīgu. Ka pēc prāta attīstības un zināšanu daudzuma nevaram spriest par cilvēku gudrību,

Tas ir norādījums, ka muļķu smadzenes var darboties labi un tie nebūt nav ieskaitāmi vienā kategorijā ar garīgi slimiem vai mazattīstītiem idiotiem un plānprātiņiem. Cilvēku gudrību nerāda viņu prāta spējas, bet tas, cik lielā mērā viņos vērojami gudra vīra tikumi. Ļauns cilvēks ir muļķis, kaut arī viņa prāts darbotos teicami.

 Zināšanas un prāta spējas muļķiem ļauj pilnīgi atraisīt viņu ļaunās tieksmes un tā palīdz vairot ļaunumu un netaisnību pasaulē. Zināšanām bruņojies muļķis, tiekdamies pēc goda, varas un mantas, veikli izmanto un apkrāpj pārējos, uzkundzējas tiem, tos apspiež, pazemo un verdzina.

Savas ļaunās dabas un vājās sirdsapziņas balss dēļ muļķis nespēj izjust, kas ir labs un kas ir ļauns. Viņš labo bieži vien uzskata par ļaunumu, bet ļauno atzīst par vēlamu un labu. 22. Lpp (Martinsons, 1961)

neatlaidība

Neatlaidība ir svarīga pat vissīkākajā cilvēka darbībā. Ne tikai cilvēkam vien, bet arī putnam un zvēram , tārpam un vīrusam – visiem jābūt neatlaidīgiem, lai gūtu sekmes. Ja tu darbojies bez neatlaidības, … tu nevari iegūt augli. 98.lpp. (Баба, 1996)

Neitrālais vērotājs

 

Paš-

Tas nozīmē, ka nepieciešama paškontrole, pašierobežošana, pašatteikšanās, pacietība, disciplīna un māka pārdzīvot vilšanos. Tikai pašdisciplinēta un atbildīgam cilvēkam mēs varam teikt: „rīkojies, kā uzskati par vajadzīgu un visdrīzāk tā būs pareiza rīcība.”(111.lpp.) (Маслоу, 1997)

Pašaktualizācija

Pašaktualizācija – tas ir process, kuru izraisa cilvēka aktivitāte savas patības realizēšanā. Pašaktualizācijas mērķis – pašaktualizējusies personība, savu dotumu pilnīga attīstība, psihiska attīstība. Pašaktualizācija ir nepieciešams nosacījums psihiskai attīstībai. Tā notiek noteiktā sociālā vidē un tās rezultāti ir no vide ļoti atkarīgi. Pašaktualizācija izsauc tieši nenosacītu, jaunu spēju attīstību.

Pašaktualizācija nenozīmē aiziešanu no problēmām, konfliktiem, bet meklēt to optimālus risinājumus. Dziļas krīzes nav obligāti nepieciešams faktors pašaktualizācijai.

Viens no pašaktualizācijas procesa rezultātiem var būt  īpaši spilgti pārdzīvojumi. Šie pārdzīvojumi ir liecība kā mērķis ir sasniegts (starpmērķis).

Pašaktualizācijas rezultāts saistīts ar pilnīgi reāliem, konkrētiem rezultātiem.

Pašaktualizācija prasa apzinātu, mērķtiecīgu cilvēka aktivitāti, tāpēc nevar tikt realizēta agros dzīves posmos.

Maslou koncepcijā, kā izejas punkts ir cilvēka veselums, kurai raksturīga patība, noteiktas vajadzības un vēlme šīs vajadzības aktualizēt, apmierināt. Dzīves pirmajos gados būtu nepieciešams apmierināt zemākās vajadzības: ēst, dzert – tās ir neapzinātas.

Lai realizētos augstākās vajadzības, ir jābūt labiem ārējiem apstākļiem. Augstākās vajadzības ir vairāk apzinātas (Maslou, 1996)

Pašaktualizācijas teorijas runā par to, ka orgānu sistēma slāpst pēc pašizteikšanos.

Gudri cilvēki alkst izmanot savu prātu, fiziski stipri savu spēku...

Spējas prasa, lai tās izmantotu...

Tātad spējas ir vajadzības, tātad tās arī ir vērtības... Spējas – vajadzības – vērtības.

Cilvēka būtībai piemīt ne tikai fizioloģiskās, bet arī psiholoģiskās vajadzības, kas ir daļa no viņa iekšējās uzbūves..  Šīs vajadzības var nosaukt par fundamentālām.. tās ir nepieciešamas tāpat, kā sāls, kalcijs utt. a) Izjūtot kādu vajadzību, indivīds alks to apmierināt.. b) apmierinājums izārstē indivīdu..c) deficīta nepieļaušana novērš slimības rašanos.. d) veseliem cilvēkiem (apmierinātie) vajadzības neparādās.

Šīs vajadzības ir saistītas savā starpā hierarhiski un evolucionāri, ieņemot vietu atbilstoši savam spēkam un svarīgumam. Drošības vajadzība ir daudz lielāka, svarīgāka nekā mīlestības vajadzība, bet barības vajadzība ir vēl lielāka. Šīs fundamentālās vajadzības ir aplūkojamas tikai kā pakāpieni kāpnēm, kuras ved uz pašaktualizāciju, kura var ietver jau apmierinātas fundamentālas vajadzības. (104.lpp) (Маслоу, 1997).

 Visai cilvēcei ir viens vienīgs absolūts mērķis – pašaktualizācija, pašrealizācija... mērķis ir cilvēka potenciālo iespēju realizācija – tad, kad tas ir tos realizējis viņš ir cilvēks.

Katra fundamentālā vajadzība reizē var būt kā mērķis gan kā pakāpieni, kuri ved uz gala mērķi. ...tātad mums ir ļoti sarežģīta hierarhiska un evolucionāra vērtību sistēma. (105.lpp) (Маслоу, 1997)

Cilvēka būtne eksistē tendence kustībai uz priekšu vai attīstības tendence tā virzienā, kuru mēs varam nosaukt par pašaktualižēšanos. Personība ir spēks, kas virza to uz personības veselumu, ekspresivitāti, pilnīgu individualitāti un savdabību, uz spēju ieraudzīt patiesību, uz radošumu, labestību utt. Tas ir, cilvēks ir tā veidots, ka raujas uz pilnīgāku esību, jeb uz to, ko vairums cilvēku sauca par pozitīvām vērtībām – mieru, labestību, varonību, godīgumu, nesavtību, taisnprātīgumu. 106.lpp. (Маслоу, 1997)

Pašaktualizācija – darbība vajadzību apmierināšanai. Vajadzība – deficīts  , kas motivē cilvēku darbībai. Pašaktualizācija – cilvēka dabas radošuma tendence. (K.Goldšteins)

Pašapliecināšanās – indivīda spēju, talantu pilnveidošana un īstenošana darbībā; tikai pozitīva darbība tiek uzskatīta par pašapliecināšanos. Pusaudža vecumam raksturīga cenšanās saskatīt līdzību ar pieaugušo, pierādīt savu pilnvērtību, pretendējot uz līdztiesību ar pieaugušo (ped. term.sk. vārdnīca, 2000)

Ārējam jāiegūst iekšējā nozīme. Cilvēkam nozīmīgs ir tikai tas, kas skar viņa iekšējo dzīvi. Jo kādam ir intensīvākas iekšējās alkas, jo viņa ārējā dzīve iegūst plašākus apvārkšņus un dziļāku jēgu. Mēs dzīvojam intensīvāk tajos mirkļos, kad mūsu ārējā darbība tiek konkretizēta iekšķigā dzīvē. Cilvēks sevi tik lielā mērā var realizēt, cik lielā mērā viņš ir spējīgs ārīgo dzīvi vērst ieks’’kīgā. Katram cilvēkam, ja viņš patiesi grib būt par tio, kas viņš ir, jāatrod tāds izteiksmes veids, ar kura palīdzību vislabāk var izteikt sevi. Visuniversālākais mūsu izteiksmes līdzeklis ir darbs, bet veidojot darbu, jāzina, kāds darbs kļūst par mūsu izteiksmes līdzekli un kāds nekļūst. 221.lpp. (Raudive, 1940)

katram indivīdam ir vajadzīgs savs darbs un katram darbam savs indivīds… Ja nebūs saskaņas starp ārējo un iekšējo dzīvi, tad nekādi apstākļi un nekādas zināšanas mums neko nevarēs līdz\et.  222.lpp. (Raudive, 1940)

pašapziņa

 

pašizziņa

pašizziņa ir viens no galvenajiem nosacījumiem ceļā uz pašuzlabošanos;

Pašizziņa un pašuzlabošanās lielākai daļai cilvēku ir grūta lieta – ir vajadzīga liela vīrišķība un pacietīgs darbs.

Psihoterapeita zināšanas ir jāizmanto izglītībā, ģimenes dzīvē un dzīves ceļa izvēlē.

Nepieciešama cieņa pret baiļu, regresa, aizsardzības un pašsaglabāšanās spēkiem (šie spēki ir tie, kas rod izeju cilvēkam nerodot iespēju izteikt savas fundamentālās vajadzībās, ne tikai dzīvniecisko instinktu apmierināšanai, bet arī pašaktualizācijas vajadzības komponenšu apmierināšanu ;

Mums ir jāzina gan cilvēka vājība, gan tā spēku.

Ja gribam palīdzēt cilvēkam tapt labākam, nepietiek saprast tikai to, ko viņi paši cenšas saprast, bet arī to, ko viņi negrib vai nav spējīgi , vai baidās saprast. (veselās un slimās daļas vienība); 113.lpp.

 

Masu darbā cilvēks sevi pazaudē un aizmirst, pats savā darbā cilvēks sevi atrod un vienmēr sevi atceras… Masas cilvēks… nevar atdot sevi citam, jo viņš neiziet no savas iekšienes, un viņš nevar no savas iekšienes iziet tādēļ, ka viņam tādas nemaz nav. Cilvēks, kas rada savu pasauli, kļūst neatkarīgs no visa ārējā, turpretim indivīds, kas dzīvo bez savas pasaules, ir atkarīgs no visa ārējā. 232.lpp.

Ja cilvēks iegūst skaidrību par  to, kas viņš pats ir, viņš tai pat laikā iegūst skaidrību arī par to, kādā ziņā viņš avr būt nepieciešams citiem. 233.lpp. (Raudive, 1940)

individuālais „Es” iegūst universālu apziņu. … Un tā ir universālā paziņa, pēc kuras cilvēks dzīvē visintensīvāk ilgojas, pēc apziņas, kas viņu vieno ar ārējo pasauli. Kad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, viņš apzinās sevi un savu individualitāti atšķir no citu individualitātes. Universālās tieksmes dziļākā jēga izpaužas sevis meklēšanā… Atrasties vienībā ar to pasauli, kas neesam mēs, nozīmē sevī apstiprināt to, kas mēs esam…237.lpp. (Raudive, 1940)

pašpārliecinātību

Pareizas izglītības mērķis ir palīdzēt jums domāt pašam priekš sevis, lai no savas domāšanas iegūtu milzīgu pašpārliecinātību. 205.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Lai saprastu un pretotos tradīcijas spiedienam, jums jābūt apveltītam nevis ar spēku, bet gan ar pašpārliecinātību - ārkārtēju pašpārliecinātību.. (Krišnamurti, 2009)

pašvērtējums

Pozitīvs pašvērtējums ir pamats cilvēka iekšējai brīvībai, to var pielīdzināt pozitīvai sevis pieņemšanai. Pašvētējums nosaka cilvēka uzvedību, palīdz apzināties savu vietu dzīvē, pareizi izvēlēties profesiju, kas ietekmē saskarsmi ar cilvēkiem 14.lpp. R.Hakele Rudīte Hahele, Pašnovērtējums mācību procesā, Raka, 2006.g., 14.lpp.

Galvenās problēmas veicot pašvērtējumu

Savas attieksmes veidošana pret pasauli;

Sava ideāla Es un reāla Es attiecības;

Sevis un citu salīdzināšana;

Jo precīzāk apzinās savas spējas, jo precīzākus mērķus sev izvirza. Rudīte Hahele, Pašnovērtējums mācību procesā, Raka, 2006.g., 15.lpp

Patiesība

Patiesība nav kaut kas tāds, ko var sasniegt. Patiesība rodas, kad jūsu prāts un sirds ir attierīta no jebkādas tiekšanās un jūs vairs necenšaties kļūt par kaut ko; tā pastāv, kad prāts ir bezgala mierīgs un ieklausās itin visā notiekošajā.44.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Ikvienam ir savs viedoklis, bet viedoklis nav patiesība, tāpēc neklausieties tikai viedoklī, vienalga, kura viedoklis tas nebūtu, bet noskaidrojiet paši sev, kas ir patiess. 237.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Tas, ko rada prāts, nav patiesība; tas ir tikai viedoklis, spriedums. 238.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Patība

Personas (parasti paša apzināts) būtisko, nozīmīgāko psihes, rakstura, personības īpašību kopums; personības kodols, kas izpaužas gan uzvedībā, gan paštēlā, gan pašvērtējumā un pašizjūtā.

ENthe self

RUсамость http://termini.tilde.lv

Patība – tas ir cilvēka aktivitātes avots. Šis avots ir apzinātai un mērķtiecīgai cilvēka darbībai. Tas nav saistīts ar refleksīvo domāšanu. Pašaktualizācija izraisa patības izmaiņas un rada jaunus mērķus, jaunu darbības virzienu.

Patības materiālais līmenis – viss ko cilvēks sauc par savu: ķermenis, psihe, apģērbs, māja, grāmatas, sieva, bērni, rēķins bankā u.c.

Patības sociālais līmenis – kā cilvēku tver apkārtējie, sociālās lomas.

Patības garīgais līmenis – iekšējā cilvēka subjektībā esība, aktīvs apziņas elements. Tas ir centienu, uzmanības, gribas avots (W.Džeims)

Patība – arhetips (K.Jungs). Arhetips - tas ir pirmatnējais tēls kolektīvajā bezapziņā, kas rodams katrā no sensenas cilvēces senatnes.. Patība tas ir veseluma arhetips, cilvēciskā potenciāla pilnības un vienotības simbols. Tā galvenokārt atklājas individuācijas procesā. Individuācija – vienotas, nedalāmas psihes veidošanās, cilvēka tapšana pašam par sevi (Jungs, 1997). Sevis realizācija procesā notiek bezapziņas elementu ievadīšana apziņā. Sasniegt personības līmeni nozīmē maksimāli izvērst individuālās būtības veselumu. To var sasniegt tikai brieduma gados. Dzīves pirmajos gados ir tikai „uzlādēti kompleksi”, apziņas saliņas. (Hall…)

Patība – kaut kas, kas atkarībā no situācijas, atrodas nepārtrauktā formēšanās procesā. Tas ir virziens, ne misija (K.Rodžers, 1997).

Katrā no mums ir meklējamā iekšējā daba, kura ir instinktveidīga, sākotnēja, dota, dabīga… Patība instinktveidīgas vajadzības, spējas, dotumi, anatomija, fizioloģiskais līdzsvars, līdzsvarots temperaments, pirmsdzemdību traumas. Kas sevi izpauž kā dabīgas noslieces, tieksmes vai iekšējas ierosmes. Patība ir kā potenciālas iespējas, bet ne kā reāls gala stāvoklis. Tā vērojama attīstībā un ir vāja – var tikt nomākta, iedzīta iekšienē, pat nonāvēta. Patība ietver kā individuālo tā arī kopīgo. Patība atklājama caur sevis novērošanu. Maslou (1996)

Patība – radošās spējas (Dž.Feidimens, R.Freigers 1996)

Patība – personas (parasti pašas apzināts) būtiskāko , nozīmīgāko psihes rakstura, personības īpašību kopums; personības kodols, kas izpaužas gan uzvedībā, gan paštēlā, gan pašvērtējumā un pašizjūta (ped. term.sk. vārdnīca, 2000).

Personība

Ar personību es saprotu kā mantotu, tā iegūtas psiholoģiska rakstura īpašību kopa, kura kura ir raksturīga atsevišķi ņemtam indivīdam un kura padara šo atsevišķi ņemto indivīdu neatkārtojamu, unikālu.. 65.lpp. (Фромм, 2010)

Vislielākais cilvēka noslēpums un reizē vislielākais viņa varenums slēpljas personībā.Tikai tikmēr cilvēks nav personība, kamēr viņš nav atklājis un apzinājies savu dzīves jēgu… personizēts cilvēks ir apzinīga būtne, kas tiecas saprast un alkst apmierināt ne tikai savas, bet arī citu garīgas prasības. Personizēts cilvēks, t.i. cilvēks, kas iegvis skaidru apziņu par to, kas viņš ir – ir kā bāka nakti, to saredz visi, kas to meklē. .. dzīves jēga… atklājas cilvēka personībā. Dzīves jēga mīt katrā cilvēkā, kā mūžīgā iespējamība,.. 319.lpp. (Raudive, 1940)

pieradums

Gribas piepūle reti kad pieveic pieradumu cietoksni.. 59.lpp  (Лендлоф, 2010)

Prāts

LVprāts

Viens no cilvēka apziņas izpausmes pamatveidiem, individuālās domāšanas un intelekta spēju kopums; loģiskas un radošas domas izpausme.

ENintellect, mind

RUразум, ум

Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. Termini latviešu, angļu, vācu, krievu valodā. Sast. I. Beļickis, D. Blūma, T. Koķe, D. Markus, V. Skujiņa (vad.), A. Šalme. — Rīga: “Zvaigzne ABC”, 2000. — 248 lpp.

http://termini.tilde.lv

Prāts taču grib zināt, izdibināt, jo tas ir zinātkārs, bet nepareiza izglītība šo zinātkāri sagrauj. 133.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Prāts satur trešo dimensiju – dziļumu – iespiešanos lietu un parādību būtībā. Tas nav tikai instruments. Tas iekļūst lietu parādību dziļumā ar mērķi atklāt to būtību, apslēptās mijsakarības un jēgas dziļāko nozīmi (būtisko, universālo)… 123.lpp. (Фромм, 2010)

Prāts ir vēlmju sakopojums, un, kamēr vēlmes nav izrautas ar saknēm, nav nekādu cerību iznīcināt prātu, kas ir liels šķērslisgarīgās attīstības ceļā…

Jums prāta darbība jāvēro no ārpuses, jūs nedrīkstat tajā iesaistīties. …

No prāta, tāpat kā no elektrības – jo tālāk , jo labāk. Ar prasmīgiem paņēmieniem jums jāizmanto prāts vislabākajā veidā savai paša labklājībai…25.lpp. (Баба, 1996)

Cilvēkam ir trīs pamatinstrumenti: prāts, intelekts un jutekļi. …

 Kad prāts sadarbojas ar jutekļiem, tu nokļūsti plūsmā, ko sauc par sansāru. Kad prāts pakļaujas intelektam, tu iegūsti zināšanu par Ātmu. Intelektam jāpieņem lēmums, bet prātam šis lēmums jārealizā. Tā ir paraiza rīcība. 26.lpp. (Баба, 1996)

Prāts ir augsne, kurā no domām un iztēles izaug augs.. izaudzis tas nostājas apziņas priekšā.To daļu, kuru apziņa neredz savā priekšā dotajā momentā, sauc par zemapziņu. Tas, kas ir apziņa, atrodas virspusē…Doma pieņem to formu, kuru tai dod prāts. Skaidrs prāts dos precīzu formu… prāts katrai domai piešķir formu un ar šīs forma starpniecību tā ir spējīga eksistēt… 50.lpp. (Хан, 1997)

 

Prāts atkarīgs tikai no ķermeņa ārējo pārdzīvojumu uzņemšanas, kurus tas saņem no sajūtu orgāniem, bet prāts ir neatkarīgs no ķermeņa savu dārgumu turēšanā, kurus tas savācis no ārējās pasaules un to saglabāšanā. 58.lpp. (Хан, 1997)

Prāta īpatnība – tas ir spējīgs pieņemt par patiesību vairākuma domas vai oficiālo viedokli… 58.lpp. (Фромм, 2010)

 

Prāts ir kā ārējs veidols – kamēr tas nav saskaņā ar apzinu. Apziņa ir tā, kas dod prāta kategorijām saturu, piepildījumu. Var būt pat tāda situācija, ka kanāli starp prātu un apziņu ir tā nobloķēti, ka „prāts rīkojas neapzinīgi”. Ticams, ka zemākie apziņas stāvokļi ir ļoti spēcīgi izteikti un prātam nav varas pār tiem, jo tad tiktu apdraudēta paša cilvēka eksistence. (Vilbers, …)

Prāts ir tikai padoma devējs tehniskās lietās, ne vairāk. 32.lpp  (Лендлоф, 2010)

Prāts nav nekas cits kā apgūstams, apzināms, iemāčita proporcija, ideju un spēku vērstība: cilvēks ir radīts tai to apgūtu, izpētītu… Cilvēks kopš bērnības salīdzina idejas un iespaidus, kurus tam dod smalki sajūtu orgāni, atbilstoši to skaitam, patiesuma smalkumam, mācās tās ātri sasaistīt tās. No šejienes rodas veselums, un šis veselums ir doma, bet domas un sajūtas apvienojas un dod spriedumu par to, kas ir patiess, un kas ir nepatiess, kas ir labs, kas ir ļauns, kas ir laime un kas nelaime; tas arī ir cilvēka prāts . .. Prāts nav iedzimts; cilvēks ir sasniedzis prātīgumu. .. tas var būt nabadzīgs un pārpilnīgs, vesels un slimīgs, kropls vai saskanīgs.. 101.lpp. (Гердер, 1977)

Prāts loģiskais (veselais), loģiskais prāts

Рассудок — базовая часть мыслящего сознания, способного логически осмыслять действительность,[1] познавать в понятиях вещи и их отношения[2], способность составлять суждения (по Канту) превращает восприятия в опыт путём объединения их в категории[2]. Своей этимологией восходит к глаголу рассуждать. Это способность судить, оценивать, описать спектр значимых свойств объектов с ранжированием приоритетов и учёте их разноплановых характеристик. Рассудочность реализуется в одном субъекте умением критично мыслить сопоставляя противоположности (бритва Оккама).

Veselais saprāts (vai loģiskais prāts / racionālais prāts) ir domājošās apziņas bāzes daļa, kas spēj loģiski apjēgt realitāti, izzināt lietas caur priekšstatiem par tām un attiecībām to starpā. Tas ir spēja izveidot spriedumus, kas, izsakoties Kanta vārdiem, pārveido uztvērumus pieredzē caur to grupēšanu kategorijās. Savā etimoloģijā nāk no darbības vārda „spriest”. Tā ir spēja spriest, novērtēt, aprakstīt objektu nozīmīgāko īpašību spektru, izdalot prioritātes, ievērojot to raksturojumus no dažādiem līmeņiem. Konkrēta subjekta spriestspēja realizējas prasmē kritiski domāt, salīdzinot pretmetus. (Okamas nazis?)

Важными характеристиками рассудка являются:[3]

  • строгое отделение понятий друг от друга
  • способность правильно классифицировать воспринимаемое
  • непротиворечиво систематизировать опыт и знание
  • способность ориентироваться в новых обстоятельствах и объектах

Svarīgas veselā saprāta īpašības

  • stingra jēdzienu nošķiršana
  • spēja pareizi klasificēt uztverto
  • pieredzes un zināšanu sistematizēšana, izslēdzot pretrunas
  • spēja orientēties jaunos apstākļos starp jauniem objektiem

Рассудок следует отличать от других форм сознания — самосознания, разума и духа. Рассудок не создаёт нового знания, а лишь систематизирует уже существующее.

Loģisko prātu nepieciešams atdalīt (šķirt) no citām apziņas formām – pašapziņas, saprāta un gara. Loģiskais prāts neveido jaunas zināšanas, bet tikai sistematizē esošās.

Рассудок считается обязательным состоянием сознания зрелого здравомыслящего человека и защитником здравого смысла.

Loģisko prātu uzskata par neatņemamu pieauguša, spriest spējīga cilvēka apziņas stāvokli un veselīgas domāšanas aizstāvi.

Prāts inteliģents

Inteliģents prāts ir tāds prāts, kas nepārtraukti mācās, nevis izdara secinājumus… inteliģents prāts ir tāds prāts, kas nav apmierināts ar izskaidrojumiem un secinājumiem; tāpat arī tas nav prāts, kas tic, jo ticēšana ir vēl viena secināšanas forma. Inteliģents prāts ir tāds prāts, kas grib uzzināt,  kas novēro, mācās, pēta. 24.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Prieks

… dzīvošana prieka dēļ…. Mēs nespēsim iepazīt šo prieku, ja dziļi neizjutīsim pasauli, ja mūsu dzīvē nebūs kaislas vēlmes – nevis darīt labo vai īstenot reformu, bet kaisla vēlme ļoti spēcīgi izjust pasauli; … ja jūs esat īpaši jūtīgs pret visu, tad šis jūtīgums rada kārtīgumu, tikumību. 81.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Prieks – tas ir sasniegums, tas paredz iekšēju piepūli, piepūli produktīvai darbībai. 215.lpp  (Фромм, 2010)

Raksturs

Neproduktīvās orientācijas - Šāda tipa cilvēks domā, ka visu labumu avots atrodas ārējā pasaulē un uzskata, ka vienīgais ceļš lai iegūtu vēlamo – vai tā ir kāda materiāla lieta vai a, mīlestība, zināšanas apmierinājums – ir iegūstamas tikai no ārpuses. 77.lpp.  (Фромм, 2010)

Produktīvā orientācija - Produktivitāte ir cilvēka spēja izmantot savus spēkus, realizējot tajā ieliktās iespējas.

Produktivitāte ir attieksme, uz kuru ir spējīgs katrs cilvēks, ja viņam nav emocionālu vai psihisku noviržu. Produktivitāte nozīmē, ka cilvēks sevi izjūt kā kaut kādu savu spēku  iemiesojumu – viņš jūt sevi vienotu ar šiem spēkiem un tie tajā pat laikā nenoslēpj viņu, un neatsvešina kā maskas no viņa… Produktivitāte ir attieksme, uz kuru ir spējīgs katrs cilvēks, ja viņam nav emocionālu vai psihisku noviržu.102.lpp.  (Фромм, 2010)

 produktivitāte ir savu potenciālo spēju un spēku realizācija 108.lpp.  (Фромм, 2010)

Raksturs izveidojas agra bērnībā.. 264.lpp.

Jebkurā gadījumā rīcibu stingri nosaka cilvēka raksturs… 265.lpp.  (Фромм, 2010)

Sadarbība

Sadarboties nozīmē darīt kaut ko kopīgi: kopīgi būvēt, kopīgi just, būt ar savietojamiem uzskatiem, lai varētu brīvi strādāt kopā.149.lpp. (Krišnamurti, 2009)

.. ja ir pamudinājums, nevar eksistēt sadarbība. Sadarbība nav arī tad, ja mēs strādājam kopīgi tikai tāpēc, ka esam vienojušies kaut ko izdarīt.150.lpp. (Krišnamurti, 2009)

.. sadarbība ir pavisam citāda: sadarbība ir prieks būt kopā un darboties kopā, un nav obligāti jāveic kaut kas konkrēts. .. bērni sadarbojas instinktīvi – kopā būšanas un darīšanas prieka dēļ…. Īsta sadarbība rodas nevis no vienkāršas vienošanās kopā īstenot kādu projektu, bet gan no prieka, no kopības izjūtas, ja drīkst lietot šo vārdu, jo šajā izjūtā nav personiskā priekšstata, parsoniskā viedokļa ietiepības. 151.lpp. (Krišnamurti, 2009)

sacensība

sevišķu uzmanību sacensību gara attīstīšanai, neņemot vērā, ka egoistiskā sacenšanās iznīcina tuvāku mīlestību. Jau mazus bērnus skubina rūpēties, lai tie visur gūtu pirmās vietas gan skolas uzdevumus veicot, gan arī piedaloties sacīkstēs un sporta sacensībās. Atteikšanos no sacensībām vai zaudējumu tanīs mēdz uzskatīt par kaunu un negodu. 78.lpp. (Martinsons, 1961)

Sacensības vislielākā mērā sekmē egoisma attīstīšanos un valdīšanu cilvēku attiecībās. Katrā sacensībā tās dalībnieki domā tikai par sevi un par to, kā citus pārspēt un atstāt tālāk aiz sevis………. Sporta sacensību iespaidā visi vēlas būt pirmie, gūt aplausus un atzinību. Kas par to, ja ir arī daudz zaudētāju un to, kas nespēj tikt līdzi. ……Par zaudētājiem modernais cilvēks neinteresējas ne sporta laukumā, ne arī ārpus tā. Sacensību iespaidā cilvēki arvien vairāk attālinās no altruisma, palīdzības un cilvēku mīlestības ceļa. Ikviens pūlas pārspēt pārējos un uzvarēt t.s. dzīves cīņā. ………Par labām un slavējamām uzlūko tās īpašības, kas palīdz citus nostumt pie malas, lai sev iegūtu pēc iespējas vairāk. 79.lpp.  (Martinsons, 1961)

Dzīves cīņas aktīvie dalībnieki vairo sevī ļaunumu, kas nepieciešams, lai varētu cīnīties. Cīņas gara attīstīšana visvairāk samaitā jaunatni, kā to aizrāda 80.lpp.  (Martinsons, 1961)

Gudram, garīgi attīstītam vīram svešs ir egoisms, godkārība, tieksmes uzvarēt un būt pirmajam. Viņa vēlēšanās ir, lai visiem klātos vienlīdz labi, lai dzīvē nebūtu ne uzvarētāju, ne zaudētāju, ne augstprātīgo valdītāju, ne arī nožēlojamu vergu. 81.lpp.  (Martinsons, 1961)

Lai varētu mazināt pasaulē valdošo egoismu un tā izraisītās nelaimes, vispirms būtu jāizbeidz sacensību gara kultivēšana.

Jau no mazotnes bērnos būtu jābremzē tieksmes pēc pirmās vietas un to vietā jāattīsta vēlēšanās atteikties no visa tā, kas saistīts ar citu pārspēšanu.

"Līdz ko bērns iesāk spriest," māca Ruso, "nedrīkst būt salīdzinājuma ar citiem bērniem, ne sacensību, ne sacīkšu, pat ne skriešanās sacīkšu. Es gribētu, lai viņš drīzāk neiemācītos neko, nekā likt viņam mācīties ar greizsirdības vai uzpūtības palīdzību." Bērni jāradina samierināties ar citiem līdzīgu vietu un līdzīgu daļu no visa. Tāpat vajadzētu vairot bērnos jau esošo nepatiku pret brutālajām sacensībām un cīņām. Kā ģimenēs, tā arī skolās un dzīvē sacensību gara vietā būtu jāvalda draudzības un palīdzības garam. 82.lpp.  (Martinsons, 1961)

saprāts

LVsaprāts. Cilvēka apziņas raksturotājs, kurā dominē prāta darbība, loģiskas domāšanas un spriešanas spējas. Saprāts orientēts uz augstākā līmeņa sociāliem mērķiem un virza domu uz patiesību. Ar saprātu analizē pieredzē iegūtās zināšanas, sistematizē tās un dod iespēju veiksmīgi risināt praktiskus uzdevumus.

ENintellect, reason, sense

RUразум, рассудок

Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca. Termini latviešu, angļu, vācu, krievu valodā. Sast. I. Beļickis, D. Blūma, T. Koķe, D. Markus, V. Skujiņa (vad.), A. Šalme. — Rīga: “Zvaigzne ABC”, 2000. — 248 lpp.

Saprāts – tas ir cilvēka instruments praktisku uzdevumu risināšanai, lietojams lai aptvertu visus lietas aspektu, zināšanas, kuras nepieciešamas lai ar tām darbotos. 121.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Spriestspēja (saprāts) ir prāta kalps… ja prātam kaut kas patīk, spriestspēja tūlīt sarūpēs tūkstots lietu, kas to pamatos… 68.lpp. (Хан, 1997)

Spriestspēja (saprāts) ir prāta kalps… ja prātam kaut kas patīk, spriestspēja tūlīt sarūpēs tūkstots lietu, kas to pamatos… 68.lpp. (Хан, 1997)

Разум — высшая форма деятельности, по сравнению с рассудком (Бруно, Шеллинг) и др. Рассудок является мыслящей душой, способностью мыслить предметы и их связи посредством понятий (Вундт), он представляет собой способность образования понятий, суждений и правил (Кант).

Saprāts ir augstāka darbības forma, salīdzinājumā ar loģisko prātu (Bruno, Šellings u.c.). Loģiskais prāts ir domājoša dvēsele, spēja domāt par lietām un to attiecībām, izmantojot jēdzienus, (Vundts). Loģiskais prāts ir spēja veidot jēdzienus, spriedumus un likumus (Kants)

Sapratne un sirdsapziņa ir nesaraujami saistīta ar raksturu. Ja raksturā prevelē destruktīvi elementu un iracionāla kaisle, saprāts un sirdsapziņa apklust, jeb tās normāla funkcionēšana nav iespējama…266. Lpp.  (Фромм, 2010)

Saprāts augstākais

Augstākais saprāts – debess saprāts. .. uz šī saprāta pamatiem izaug reliģijas, misticisms, filosofija…69.lpp.

Ir saprāts, kurš saistīts ar impulsu, nodomu, rosinājumu un saprāts, kurš saistīts ar domu.. saprāts, kurš saistīts ar domu ir vidējā saprāta daļa; saprāts, kurš saistīts ar impulsu ir zemākā saprāta daļa, bet iedvesmojošā sapratne – ir debess saprāts. Šis saprāts atver Dievišķo gaismu. 70.lpp. (Хан, 1997)

No (Йогананда, 1997) Vitālais spēks rodams zemapziņā, virsapziņā, Kristus apziņā un Kosmiskajā apziņā – to manifestācijā.23.lpp. (Йогананда, 1997)

Skaistums,

daiļais

skaistums slēpjas esamībā, kas ir saskaņā ar savu patieso būtību. 195.lpp.  (būtība – esamība) (Krišnamurti, 2009)

Tieši iekšējs skaistums piešķir graciozitāti un maigu izsmalcinātību ārējai formai un kustībai. 210.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Palīdzēt jums noskaidrot, kas ir iekšējais skaistums, bez kura ārējai formai un kustībai ir ļoti maza nozīme, ir viens no pareizas izglītības mērķiem; un skaistuma dziļa novērošana ir jūsu dzīves būtiska sastāvdaļa.211.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Cilvēks visjūtīgāks ir pret daiļumu.. Daiļā būtība nav nekas cits, kā tikai mūsu gara refleksija. Varētu pat teikt, ka viss daiļais rodas no dabas un cilvēka gara mijiedarbības. ..248.lpp. (Raudive, 1940)

Skaists ir tas, kas ir harmonisks;

Skaistums iekšējs

Iekšējs skaistums pastāv tikai tad, kad mēs jūtam patiesu mīlestību pret cilvēkiem un visu uz Zemes esošo; un no šīs mīlestības rodas visaptveroša iejūtība, vērīgums, pacietība. 99.lpp. (Krišnamurti, 2009)

skola

Skola ir sociālas institūts. Skola ir sabiedriskās dzīves forma, kurā sakoncentrētas visa veida darbība, kas ļauj bērnam visefektīvāk un pilnīgāk apgūt cilvēces mantojumu un izmantot savas spējas sabiedriskiem mērķiem 5.lpp. (Djui, 2002)

Ideālā skolā notiek individuālo un kolektīvo interešu samierināšana. 11.lpp. (Djui, 2002).

Skolas uzdevums

Paplašināt un padziļināt to vērtību izpratni, kuras tās ir iemantojis mājās. 6.lpp. (Djui, 2002)

skolotājs

Skolotājs skolā kopienas (sabiedriskās kopas) loceklis ir tāpēc, lai izvēlētos tādus iedarbības veidus uz bērnu, kas palīdzēs bērnam adekvāti reaģēt uz tām.Bet ne uzspiestu savas noteiktas idejas, vai formēt noteiktus bērna ieradumus.  6.lpp. (Djui, 2002)

Skolotājam jāapzinās sava aicinājuma cēlums. Viņš kalpo sabiedrībai, lai būtu pienācīga kārtība un nodrošinātu sabiedrības attīstību. 11.lpp. (Djui, 2002)

socializācija

Socializācija – process, kurā persona apgūst sabiedrības kultūru, sociālās normas, sociālo pieredzi un zināšanas, tradīcijas, vērtības, uzvedības un izturēšanās prasmes, lai vieglāk iekļautos, atrastu savu vietu un spētu pilnvērtīgi dzīvot noteiktā sabiedriskā vidē, vienlaikus attīstot savas individuālās dotības garīgo būtību. Visintensīvāk šis process notiek bērnībā un pusaudžu gados (ped. term.sk. vārdnīca, 2000).

No pašas dzimšanas dotās sabiedrības tradīcijas, veido ierobežojumus bērna tālākā uzvedībā. Ar valodas apguvi bērns kļūst par savas kultūras produktu. Vēlāk, iesaistoties sabiedrības tradīciju norisēs, sabiedrības tradīcijas kļūst par viņa tradīcijām, viņas pārliecības par viņa pārliecībām, viņas liegumi par viņa liegumiem (Dž. Djui).

Pašaktualizācijas instinkts ir vāji izteikts un var tikt viegli kultūrvide nomākts. Kultūrvide uz cilvēku iedarbojas jau bērnībā. Tā formē ieradumus neproduktīvam darbam, veido gaumi, spriešanu, veido iekšējas aizsardzības mehānismus, kas vispār noslēdz cilvēku no sevis paša (Maslou, 1996) .

Vide ir sociālā realitāte, kura ar saviem institūtiem nomāc cilvēka vajadzību patstāvīgi projektēt savu dzīvi (Ž.P.Sartrs,1960)

Spriestspēja

Spriestspēja (saprāts) ir prāta kalps… ja prātam kaut kas patīk, spriestspēja tūlīt sarūpēs tūkstots lietu, kas to pamatos… 68.lpp. (Хан, 1997)

Рассудочная деятельность связана со строгим оперированием понятиями, классификацией фактов и явлений, систематизации знаний, при этом разум выступает как синтезирующая творческая деятельность, раскрывающая сущность действительности, создающая новые идеи, выходящие за пределы сложившихся систем. Разум может объединить противоположности, которые рассудок развёл в стороны. Таким образом, рассудок даёт возможность рассуждать, а разум - открывать и целеполагать.[1] В то время как рассудок исключает иррациональные процессы духа, разум может творчески включать их через сознание противоречия самого мышления. Spriešana ir stingri reglamentēta darbošanās ar jēdzieniem, faktu un norišu klasificēšana, zināšanu sistematizācija, kurā saprāts izpaužas kā sintezējoša radoša darbība, kas atklāj realitātes būtību, rada jaunas idejas, kuras iziet ārpus izveidoto sistēmu robežām. Saprāts spēj apvienot pretmetus, kurus loģiskais prāts ir atdalījis. Tādējādi loģiskais prāts dod iespēju spriest, bet saprāts – atklāt un domāt par norišu jēgu. Ja loģiskais prāts izslēdz gara iracionālos procesus, tad saprāts spēj radoši caur apziņu tos ietvert pašas domāšanas pretrunīgumā.

http://ru.wikipedia.org/wiki

Ticība

Ticība un saprāts savstarpēji saistīti… 225.lpp.  (Фромм, 2010)

Ticību jāuzlūko, kā cilvēka pamata nosacījum, ka viņa taksturīgu iezīmi, kura caurauž visa viņa pieredzi, attiekties pret realitāti bez ilūzijas.. Iracionālā ticība – ticība personībai, idejai vai simbolam, kas pamatojasne personas intelektuālā via sajūtu pieredzē, bet emoci pakļautībaikaut kādai iracionālai autoritātei. 230.lpp.  (Фромм, 2010)

Racionālā ticība ir stingra paŗliecība, kas pamatojas produktīvā inetlektuālā un emocionālā aktivitātē. 232.lpp.  (Фромм, 2010)

Katrā etapā sākot ar hipotēzes izvirzīšanu līdz teorija noformulēšanai ir nepieciešama ticība.

… ticība draudzībai, mīlestībai,…. ticība sev.. rtikai cilvēks, kurš tic pats sev ir spējīgs ticēt citiem cilvēkiem… Ticība sev ir nosacījums spējia dot solījumus. 234.lpp.  (Фромм, 2010)

Viena no svarīgākām ir bērna ticība tam, ka vecāki realizēs bērna dotumu attīstību… Izglītība – tā ir palīdzība bērnam tā iespēju realizācijas procesā. Izglītībai pretēja ir manipulēšana, kas nebalstās bērna dotumu attīstības ticībā. Pārliecībā,ka ar viņu viss būs kārtībā, ja pieauguise iegrūdīs viņam to, kas viņiem liekas vēlamāks.. 235.lpp.  (Фромм, 2010)

Cilvēks nevar dzīvot bes ticības…239.lpp.  (Фромм, 2010)

Tikumība

… kārtība sāk pastāvēt tikai saistībā ar tikumību, ja jūs neesat tikumīgs ne tikai sīkumos, bet visos aspektos, jūsu dzīve kļūst haotiska, vai ne/ tikumībai pašai par sevi ir ļoti maza nozīme, bet tādēļ, ka jūs esat tikumīgi, jūsu domās ir precizitāte, visā jūsu būtnē ir kārtība, un tāds ir tikumības uzdevums. 79.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Uzvedības tikumisko normu avots meklējams cilvēka dabā, morālās normas nosaka iedzimtas cilvēka īpašības

augstākās humānistiskās ētikas vērtības - patiesas cilvēciskas būtības apliecināšana  18.lpp. (Фромм, 2010)

cilvēks ir tikumisks, ja tas realizējis savu tikumību 25.lpp  (Фромм, 2010)

Tikumība – tā ir atbildība par savu personīgo eksistenci. 32.lpp  (Фромм, 2010)

Tradīcija

Cilvēkus sašķeļ tradīcijas un uzskati, kas nostāda prātu noteiktā pozīcijā. Tātad zināšnas ir šķērslis, ja tās kļust par tradīciju, kas formē un ievirza prātu konkrētā šablonā, jo tās ne tikai sšķeļ cilvēkus un izraisa naidīgumu to starpā, bet arī neļauj atklāt, kas ir patiesība, kas ir dzīve , kas ir Dievs. 198.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Uzmanība

Uzmanība rodas tad, kad patiesi interesējaties par kaut ko , jo tad jums ļoti gribas uzzināt visu par šo priekšmetu … 16.lpp. (Krišnamurti, 2009)

.. uzmanība – prāta stāvoklis, kas nav izslēdzošs, kas neko neizstumj; tāpēc, ka nav pretošanās, prāts spēj rast daudz lielāku uzmanību. 186.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Kad gribat koncebtrēties uz kaut ko un prāts aizklīst prom, to sauc par izklaidību; daļa no prāta pretojas tā dēvētai izklaidībai, un šajā pretestībā tiek lieki izšķiedēta enerģija. … Ja ieklausāties gan zvanu skaņās, gan klusumā starp tā, šī klausīšanās ir uzmanīna… ja ieklausīsieties visaptveroši. Bez nošķīrumiem un tātad arī bez pretošanās, tad piedzīvosiet, ka prāts spēj nepiepūloties veltīt uzmanību jeb kam. (veselums uzmanībā, uztverē)187.lpp. (Krišnamurti, 2009)

Ja tavs prāts nav pārpildīts un nemitīgi aizņemts, tas spēj ieklausīties rejošā sunī, vilcienā, kas pārbrauc attālam tiltam, un vienlaikus pilnībā uztvert to, ko saka cilvēks tepat blakus. Tads prāts ir dzīvs organisms, tas nav miris.189.lpp. (Krišnamurti, 2009)

… vairums cilvēku prāts snauduļo. Viņus ir iemidzinājušas zināšanas, svētie raksti… 191.lpp. (Krišnamurti, 2009)

.. vai jūs varat pilnībā veltīt kaut kam uzmanību un tomēr atrasties ārpus savas apziņas, vienlīdz labi uztverot visu ap jums un jūsos notiekošo? (Uztvere veselumā) 206.lpp. (Krišnamurti, 2009)

… vairums no mums tiek izglītoti, lai veltītu uzmanību ar pretestības starpniecību, un tāpēc mūsu uzmanība vienmēr ir daļēja, tā nekad nav pilnīga – rezultātā mācīšanās kļust apnicōga, garlaicīga, nepatīkama. ..

vara

Varas kāre ir cilvēkos mītošā ļaunuma un naida izpausme. Varas tīkotājiem trūkst cilvēku mīlestības, tie nevēlas pārējiem palīdzēt, bet grib arvien citus apspiest, pakļaut, izmantot un valdīt pār tiem.

Tieksmes valdīt un varas kāri tagad mēdz uzlūkot par vēlamām īpašībām. Varas kāres netikumu bieži varam vērot jau ģimenēs, kur viens no vecākiem mēdz uzspiest otram un pārējiem ģimenes locekļiem savu gribu.

83.lpp.  (Martinsons, 1961)

Vērtības

Vērtības – pozitīvu īpašību kopums, kas nosakas noderīgumu…; kas saistīta ar garīgo sfēru, kultūru, morāli, mākslinieciski estētisko sfēru, cilvēku savstarpējām attieksmēm.

…pozitīvu īpašību kopums un ko cilvēks savā apziņā uztver kās sev un citai personai būtiski nozīmīgus, vēlamus konkrētajos vēsturiskajos apstākļos, noteiktā kultūrā un konkrētā sabiedrībā, kā arī kas sekmē viņa personības veidošanos. Vērtības izpaužas vienībā ar principiem, normām, mērķiem, ideāliem un raksturo attieksmi pret kultūru, darbu, valsti, cilvēkiem un sevi pašu (ped. term.sk. vārdnīca, 2000).

Sadzīves vērtības (Maslou termins)

Deficīta vērtības, Situatīvās vērtības, Mūžīgās, ilglaicīgās vērtības, Vispārcilvēciskās vērtības (Švarca apt lapa)

Ir vērtības, kuras kopīgas visām cilvēku grupām, bet ir tādas, kuras ir specifiskas noteiktai grupai vai indivīdiem. To, ko es saucu par fundamentālām vajadzībām, vairumam cilvēku ir kopīgas vērtības. Specifiskas vajadzības rada arī specifiskas vērtības.

Indivīda konstitūcijas īpašības nosaka tā izvēli...

Pašaktualizācijas teorijas runā par to, ka orgānu sistēma slāpst pēc pašizteikšanos.

Gudri cilvēki alkst izmanot savu prātu, fiziski stipri savu spēku...

Spējas prasa, lai tās izmantotu...

Tātad spējas ir vajadzības, tātad tās arī ir vērtības... Spējas – vajadzības – vērtības. (104.lpp) (Маслоу, 1997)

Tā saucamās „augstākās vērtības”, „mūžīgās vērtības” ir apmēram tās pašas, kuras izvēlēsies cilvēki, kurus mēs nosacīti saucam par veseliem (nobriedušas, attīstītas, realizējušās, individualizējušās – latviešu tikums tikt pašam ar sevi galā nes vismaz divas lietas: tieksmi realizēt sevi, pašizteikties un individualizēties) , kad viņiem ir izvēles brīvība, kad tie atrodas labvēlīgos apstākļos un ir labā formā. Tas ir, viņi instinktīvi izvēlas patiesību un ne melus, labestību un ne ļaunumu, skaistumu un ne kroplību. Vienotību un nevis saskaldīšanu. Prieku un ne bēdas, mīlestību pret dzīvu un nevis tieksmi pēc nāves, unikalitāti un ne stereotipiskumu - visu to, ko es saucu par esības vērtībām.

Tieksme izvēlēties esības vērtības vāji izteikta ir visiem cilvēkiem, taču izteiktākas tās ir spēcīgām, veselīgām personībām. Veseliem cilvēkiem dotās augstākās vērtības ir vismazāk aizsārņotas ar aizsardzības vērtībām vai veselīgi-regresīvām, vai „inerces” vērtībām. 114.lpp. (Маслоу, 1997)

 

Paša cilvēka dabai ir raksturīgas augstākās vērtības un tās tajā ir iespējams atrast. 115.lpp. (Маслоу, 1997)

Kad vairāk nobriedušām personām tiek dota iespēja brīvai izvēlei, viņi izvēlas ne tikai patiesību, labestību un skaistumu, bet arī regresīvās vērtības – lai izdzīvotu mieru un atpūtu, miegu, kapitulāciju, atkarību, aizsardzību no realitātes, pat tiekšanos pēc nāves. Vienu vērtību grupu var nosaukt par attīstības vērtībām, otru – veselīga regresa vērtībām, piebilstot, ka veselīgam cilvēkam ir lielāka nosliece uz attīstības vērtībām, bet viņa vajadzīgas, gan viena, gan otras. Šī vērtības ir dialektiski saistītas, veidojot dinamisku līdzsvaru.

 

Atgriešanās pie zemākām vērtībām nepazūd nekad – tā ir absolūta nepieciešamība organisma veselumam.

Lielākai daļai indivīdu dominē zemākās vērtības, kas to velk atpakaļ. Tikai veseli cilvēki biežāk izvēlas augstākās vērtības, bet tas notiek tikai pateicoties tam, ka zemākas ir apmierinātas, kad tās atrodas pasīvā stāvoklī.

 

Cilvēka augstākā daba balstās uz tā zemāko dabu, kā pamatu, bez tā, tā vienkārši sabruks. Labākais veids, kā attīstīt augstāko dabu ir sākumā apmierināt zemākās dabas vajadzības, pārvērst to par pamatu balstu. Bez tam cilvēka augstākā daba balstās uz labvēlīgiem vai relatīvi labvēlīgiem apkārtējās vides apstākļiem. 117.lpp. (Маслоу, 1997)

Jādoma holistiski – jāintegrē cilvēkam raksturīgās pretrunīgās īpašības. – Mūsu dievišķās īpašībām  ir nepieciešamas dzīvnieciskās. Augstākās vērtības kopā ar zemākām veido vienu hierarhiju.

 

Vērtības mēs bieži atrodam sevī, bet daļēji mēs tās paši radām. Gandrīz visas vajadzības var tikt apmierinātas visdažādākos veidos, bet spējas un talanti var tik t īstenoti dažādi. (talants rada vajadzību).

Ir vajadzīgs darbs un piepūle, lai talants tiktu apmierināts. Disciplīna, neatlaidīgs darbs, atteikšanās no apmierinājumiem, nepārtraukta mācīšanās, gribasspēku nostiprināšana... Tātad ir arī virkne nepatīkamu aspektu.

Kaut kādas tieksmes, lai arī vāji izteiktas, var uzskatīt par iedzimtām vērtībām. Šai kategorijai pieskaitāmas fundamentālās vajadzības, iedzimtās spējas, talanti. Starpība starp īstām un viltus vērtībām ir tā, ka pirmās izsaka mūsu organisma pirmējās tieksmes, bet otrās rada satraukums. 119.lpp. . (Маслоу, 1997)

Vērtību izglītība

Vērtībizglītība – personas pamatvērtību – garīguma, morāles, kultūras, gara un fiziskās stājas – izkopšana izglītības procesā. Personas pašapziņas, pašvērtības apziņas, pašrefleksijas, valodspējas un radošuma izkopšana; iecietības, izlīgumspējas … vispārcilvēcisko spēju attīstīšana; ievirze, motivācija un sagatavošana veiksmīgai profesionālai karjerai (ped. term.sk. vārdnīca, 2000).

Izglītības process būs vērtīborientēts tikai tadā gadījumā, ja pratīsim īstenot vienota veseluma jeb holistiskuma principu. Un tādēļ vērtīborientēta mācībstunda nav domājama bez mācību individualizācijas, jo katram skolniekam šis veseluma mērs ir savs. Vērtīborientāciju nevar uzspiest. Vērtībideju apguve ar intelekta palīdzību nav apgūstama – vajadzīgs vērtībpārdzīvojums 23.lpp. (Beļickis, 2000)

Vērtībizglītība vispirms aktualizē tikumu un tikumību, morāli/ētiku un tikai pēc tam materiālās vērtības.

Izglītības vērtības: tās iedala materiālajās un garīgajās, tad objektīvajās un subjektīvajās; relatīvajās un absolūtajās vai universālajās. Tomēr izglītības vērtības galvenokārt ir garīgas vērtības, tās ir abstraktas un bieži nav mērāmas, sveramas un pat grūti salīdzināmas, bet vērtējamas ir vienmēr....lai cilvēka dzīvi vadītu dvēsele un gars.25.lpp.

Vērtību orientācija

Vērtīborientācija – uzskatu, nostājas un ar to saistītās rīcības, darbības vērstība uz noteiktām vērtībām, kvalitātēm, kuru izpratnes pamatā ir uzkrātās zināšanas, attieksmes pret dzīvi, pasauli, sabiedriskajām norisēm. Vērtīborientācija ir saistīta ar prasmi norobežot būtisko no nebūtiskā, svarīgo no mazsvarīgācilvēka dzīvē, uzsverot cilvēkam būtiskākās vērtības. Vērtīborientācijas pamatā ir brīvība izvēlēties, kā dzīvot, kā izturēties pret apkārtējo dabisko vidi, cilvēkiem, kā rīkoties. Stabila vērtīborientācija nodrošina noturīgu uzvedību un darbību… Vērtību izpratne un vērtību orientācijas maiņu plašākā sabiedrībā parasti saistītas nopietnas pārmaiņas valsts un sabiedriskajā dzīvē (ped. term.sk. vārdnīca, 2000).

vienlīdzība

Cilvēku vienlīdzība nenozīmē vienādas iespējas maksimāli attīstīt savu individualitāti (šobrī tos sauc par dīvaiņiem) , bet kā savstarpējās apmaiņas ekvivalence.

vienotība

Viss ir jūsos, jūs esat visā. Jums šī pārliecība jānostiprina savā apziņā ar analīzi, atsķiršanas spēju un intelekta palīdzību. 30.lpp. (Баба, 1996)

zināšanas

Vienpusīgajai prāta attīstīšanai, ko prasa zinātne, tiešas sekas ir jūtu dzīves iznīcināšana un līdz ar to garīguma strauja mazināšanās. Zināšanas, ko mums sniedz zinātne, nav spējušas vairot mūsu garīgo vērtību krājumu un mūsu garīgumu tāpēc, ka tās pašas par sevi nav nekādas garīgas vērtības. Nodarbošanās ar zināšanām gan prasa prāta spēju izlietošanu, bet tās nav nodarbošanās garīguma laukā. 123.lpp.  (Martinsons, 1961)