Konference Baltu sakrālais mantojums 2014

2014. gada 22. un 23. novembrī Ādažu kultūras centrā notika konference Vienošanās latviskajā dzīvesziņā.

Konferences noslēgumā Austra Graša redakcijā tika piedāvāts sekojošs LATVISKĀS DZĪVESZIŅAS skaidrojums: 
LATVISKĀ DZĪVESZIŅA (Kas tā ir ?)
 
Latviskā dzīvesziņa - garīgo un tikumisko vērtību kopums, kas kultūrvēsturiskās attīstības gaitā, pašas tautas radīts un izkopts, nosaka un veido latvisko patību (identitāti), tās kodolu un kultūru Eiropas un pasaules kultūras vispārcilvēcisku vērtību. Latviskās dzīvesziņas avoti ir:
 
·         DAINAS (un citi folkloras avoti) - Baltijas som-ugru un baltu cilšu mijiedarbībā izveidojies raksturīgais pasaules skatījums. Latvju tikumu dziesmas, kas iezīmē un
māca tikumiskos ideālus, kas dzīvē un darbā kopjami gan individuālai, gan sabiedriskai dzīvošanai;
·         RAKSTS (ornaments), tā zīmes, tēli un simboli, kas līdz mūsu dienām saglabāti arheoloģiskajā un etnogrāfiskajā mantojumā un apskatāmi kopā ar dainām un pārējo folkloru;
·         Gadskārtu un mūža godu TRADĪCIJAS cilvēka un dabas vienotībā.
·         Nāciju veidojošās VĒRTĪBAS latviešu tradicionālajā un mūsdienu kultūrā;
·         Kopīgā vēsturiskā atmiņa un ideāli, tās simboli un arhetipi;
·         Pati Dieva laistā pasaule - DABA.
Latviskai dzīvesziņai ir individuāls, sabiedrisks un vienlaicīgi vispārcilvēcisks raksturs. Tā vēršas pie katra cilvēka iekšējas apziņas - māca caur labo, audzina tikumību, piederību, atbildību, godu un cieņu.
Latviskās dzīvesziņas uzdevums ir dot latviešu garīgās un tikumiskās vērtībās balstītus orientierus, tautas pieredzē balstītu Pasaules izpratni un pārliecību par Tradīciju īpašo, nepārejošo nozīmi, kas palīdz nenomaldīties mūsdienu postmodernajā Pasaulē, neatkarīgi no dzīves vietas. Māca lepnumu par piederību senai un nozīmīgai kultūrai un garīgai tradīcijai. Palīdz saprast savas dzīvošanas dziļāko jēgu, paaudžu paaudzē mantotās sakrālās dzīves vērtības un Laimes formulu ģimenē, tautā, cilvēcē.
 
  

Pievienoju savas pārdomas par to, kas ir Dzīvesziņa.
Iepazīstoties ar visiem piedāvātiem dzīvesziņas definējumiem, acīs, ausīs un manā apziņā paliek sekojoši atslēgvārdi:
Patība;
Kultūra;
Pagātne, tagadne, nākotne;
Zināšanu kopums, zinātne, vēsture;
Teritorija;
Pasaules uzskats, vērtības, zināšanas, tikumība,
Izpratnes kopums. 
Bez tam tie sagrupēti tā, kas mūsu tautas dzīvesziņu pārvērš par kaut ko, kas marksistu pasaules priekšstatos sauktos par materiālistiski – vēsturiski izveidojušos objektu.
 
            Dzīvesziņa neveidojas, tā veido. Tā ir kultūras veidotāja (tas ir mans viedoklis, bet ne patiesība). Tātad mans viedoklis ir tāds, ka mūsu tautas dzīvesziņa, tāpat kā jebkuras citas tautas dzīvesziņa nav vēsturisks veidojums, bet dota apriori tautai kā tādai. Tā ir tautas, ja tā varētu teikt, nemainīgās patības, iekšējā spēkā izpausme. Protams, ka mēs to redzam izpaužamies kā pagātnē, tā tagadnē un arī nākotnē, bet dzīvesziņa nav nekas sekundārs, kas top, bet tas ir tas, kas ir un rada (arī dainas, arī tautas tikumiskās un citas vērtībās). Tā atklājas valodā, kas ir ne tikai kā saziņas līdzeklis, bet kā instruments radīšanai, kā atslēga mūsu un tikai mūsu tautas uzdevumu veikšanai (tāpat kā visu citu tautu), kā apziņas stāvoklis, kā mūsu iekšējā spēka, kā mūsu patības raksturotāja. Dzīvesziņa, manuprāt, nevar tikt precīzi zinātniski, vēsturiski noraksturota, jo šīs, varētu teikt, filozofiskās kategorijas saturs ietver zinātnes vispārējās izpratnes ietvaros neraksturojamas lietas, piemēram, Dievu, tautai raksturīgu garīgumu, neapzināto pienākumu, mūsu vietu Dieva laistajā pasaulē; kas satur kaut ko tādu, kuram nav ne robežu, ne beigu, kas iestiepjas visos iedomājamos un arī neiedomājamos eksistences plānos. Tā ir gaisma, kas izgaismo mums ierādītos ceļus, kura rosina (bezapziņā vai zemapziņā – sauciet kā gribat) noteiktai darbībai. Tas ir kaut kas tāds, kas paliek nemainīgs laikmeta griežos, ar kuru esam atnākuši šeit uz zemes, lai realizētos.
            Tautas dzīvesziņa nav atdalāma no katra tās indivīda dzīvesziņas, arī no citu tautu dzīvesziņas, no cilvēces dzīvesziņas. Tās ir kā hologrāfiskas vienības un caur tām mēs varam atklāt viens otru. Jeb izaugot no vienas, ieaugam otrā kā harmoniskas līdzības. Piemēram, mana dzīvesziņa ir manas tautas dzīvesziņa un otrādi. Tas ir kaut kas, kas rosina darbībai, kas nosaka mūsu tautas vēstures gaitu, attīstību, kultūru un visu citu ko vien atrodam par mūsu tautai raksturīgo. Dzīvesziņa katrā indivīdā tāpat kā katrā tautā atklājas caur individuāli raksturīgo apziņas stāvokli. Jo tas ir atvērtāks, plašāks, jo tas ir bagātāks. Tāpēc katrs jebkurā jēdzienā ietvers savu izpratni, savas sajūtas, savu pasaules redzējumu, tas nozīmē, ka katrs to savu dzīvi nodzīvos īpatni, pa savam (tas pats attiecas uz tautu kopuma). Mēs nekad nespēsim vārdiem aprakstīt to tā, ka katrs to gatavs būs pieņemt – vārdi nespēja atklāt Patiesību.
            Tautas dzīvesziņa ir kā paterns, kā raksts, kā tautas dvēseles īpatnējais kods, kurā mēs visi esam, kurā mēs visi kopā un katrs atsevišķi realizējamies.
            Tas ko te uzrakstīju, nav absolūtā patiesība, bet mans viedoklis, manas dzīvesziņas tvērums.

Konferencei biju sagatavojis priekšlasījumu, bet tā, ka ļoti daudzi referenti bija izrunājuši visu iespējamo par latvisko dzīvesziņu, kuru pirms manas uzstāšanos definīcijā ietērpa cie. Graša kungs un bija jau vēla vakara stunda, es savu priekšlasījumu pārvērtu par to, ko novēroju ceļā uz dzīvesziņas definīciju. 

 Tiem, kuri gadīja referātu, piedāvāji ieskatīties savas prezentācijas slaidos:
userfiles/file/Nacionala_identitate__dziveszina_un_skola_Adazi_2014.pdf

Vēl daži komentāri par latvisko dzīvesziņu
Dzīvesziņa ir tā, kas padara Latvijai piederīgu kristieti par latviešu kristieti – tālu nav jāmeklē apliecinājums tam, ka kristietība atšķiras no zemes uz zemi. Jā papētām to pašu Zentu Mauriņu un viņas mīlestības pilnos vārdus par latvieša dzīvesziņas atklāšanos dainās, kuru viņa nodēvē par bijību, tad, kas pateiks, kur tur sākas kristietība un kur baltā dzīves ziņā mērcēti vārdi?
 
Es cienu Jāni Stradiņu, bet galīgi nesaprotu divas lietas;
1. Kāpēc jāidentificē tautas mentalitātes jēdziens ar dzīvesdziņas jēdzienu, tad labāk atstājam un runājam par tautas mentalitāti, kas vairāk vai mazāk visiem saprotams jēdziens;
2. Dzīvesziņa mūs orientē uz gudru dzīvošanu arī tagad – ne tikai pirms kristietības laikā (interesanti par kādu gudru dzīvošanu var runāt genocīda vilnī, kas vēlies pāri Eiropai un citiem kontinentiem (un vēl veļas). Vai tas kopā ar seksuālo vaļību, vardarbību, korupciju un visiem citiem modernajā visatļautībā veidotā „gudrība” šodien ir mūsu dzīvesziņa? Jo, lūk, tā taču vēsturiski attīstās un pārtop! Ja tā, tad ļaujiet man būt provinciāli, naivam un tiekties pēc tā baltuma (lasi – dievišķuma), kurš raksturīgs Baltu dzīvesziņai. Tie kultūras elementi, kuri ir citu tautu atstāti, stingri ņemot, prasa analīzi, bet man negribas tam veltīt savu dzīves laiku, lai aizstāvētos pret acīmredzamām muļķībām. Minēšu tikai vienu piemēru: mani kā provinciāli, piemēram, līdz sirds dziļumiem neaizskar, piemēram, Rundāles pils (tas arī būtu dīvaini, jo uz manu tautiešu rēķina kāds iedzīvojies greznā īpašumā) – es nerodu savā sirdī tam tādu vietu, kas mani veidotu kā personību, kas kaut kā nosaka manu dzīvi, manas attieksmes pret pasauli. Mani līdz sirds dziļumiem aizkustina kas cits: piemēram, mūsu tautas cīņa par neatkarību, mani aizkustina, mūsu mākslinieku un rakstnieku darbos rodamā labestība, tieksme kalpot; mani aizkustina meža zaļā sūna un laukakmens tā malā. Mani līdz sirds dziļumiem aizkustina vēla šalkas un jūras gaisa smarža, baltās smiltīs iegrimusi zvejas laiva. Mani aizkustina līdz sirds dziļumiem dainas četrrinde, kura runā par arāja gājumiņu, vai māti gaidās. Nav zinātniska skaidrojuma mīlestībai pret Dieva pausto pasauli visās tās formās, izpausmēs, attiecībās, bet manā dzīvesziņā tā ir ierakstīta no aizlaikiem (vismaz man ir tāda pārliecība, ka mīlestība ir tas fons, kurā viss rodas).
 
Es pievienojos tam, ko teikusi Vaira Vīķe- Freiberga par cilvēka dzīves jēgu (viņa runā nedaudz konkrētāk – par dzīves mērķi. Varbūt pieliekot sākumā sekojošus vārdus, tas varētu tapt par dzīvesziņas definīcijas pamatu:

Baltu dzīvesziņa ir matrica (raksts, patterns, kods), kas veido nosacījumus tādai indivīda un tautas dzīves jēgai, kuras mērķis „ir atrast sev piederīgu noti, ar ko saskanīgi ieskaņoties Visuma kopējā harmonijā, dzīvot tā, lai izjustu sevi kā nedalāmu sastāvdaļu no kosmisko ritmu plūdiem un atplūdiem, no pasaules esamība
telpas.”

Šādai definīcijā nav precīzi definēta dzīvesziņa – es neredzu šobrīd tādu iespēju, bet te ir norādes uz tā dziļo saturu, izšķirošo kaut kā nozīmīgumu, kas katram individuāli var iesniegties apziņā tik tālu, cik tālu tā ļauj. Var jau kaut kā arī savādāk.



Vēl dažas pārdomas par to, kas ir latviskā dzīvesziņa
 
Tās sniedzu, lai pamatotu savu agrāk izteikto viedokli par dzīvesziņas nemainību (tā nav definējama vēsturiskā materiālisma vai darvinistiem raksturīgo spriedumu ietvaros) – tā ir no Dieva dota (es tam ticu - neprasu tam pierādījumus). Ja gribam ko mainīgu, tad jārunā par identitāti.
 
Dzīvesziņas jēdziens ir kas jauns un tāpēc es savu viedokli par tā saturu negrasos kādam uzspiest. Tā saturs ir definējams. Kā nu nodefinēsim, tā tas arī būs. Es aizstāvu savu viedokli tāpēc, ka ticu kaut kam tādam dievišķi skaidram, tīram, baltam, ko Dievs ir ielicis mūsu tautas dvēselē. Un tas ir kaut kas tāds, ko mainīt var tikai Dievs un ne vēsturiskie apstākļi vai citu tautu iespaidi (un tā tas ir arī citām tautām).
 
Te, ko un kā sprieduši līdzīgi vēl citi mūsējie.
 
E.Brastiņš Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošanā, raksta: ...balti netaisa vēsturi, ja par vēsturi dēvē pārmaiņas, kas notiek kādā parādībā... Tie negrozīti un neatlaidīgi glabā savas reiz nodibinātās garīgās un materiālās tradīcijas un sargā savu reiz iedzīvoto zemi... Vēsturē tās tiek ierautas ne savas vainas dēļ..
Citviet, apcerot Mūsu misijas problēmas, Brastiņš raksta:... veselīgās tautās ir iedabāta īpaša nācijas ideja, kas runā uz tautas locekļiem „asins balsī”. Šī balss ir tās ilgas, dziņas, sliecības un spējas, kas dzen kādu tautu rīkoties „asins spiediena” virzienā. ...tautas iedzimtā ideja ir tā, kas veidojusi tautu īpatnējo senkultūru reliģijas, maģijas, ētikas un mākslas veidos. Te tautība kā apslēpts spēks izpaudusies ārišķos veidolos.
Brastiņš faktiski konstatē kaut ko baltiem raksturīgu, laikā nemainīgu, kas ir rodama tautas zemapziņā, Junga vārdiem runājot, etnosa arhetipā („... arhetipi bija un paliek dvēseles dzīvības spēki, kas vēlas, lai tos uztvertu nopietni.. atzītu....”). Tā irkaut kāda patstāvīga komponente, kas, konkrēti latvietim, liek palikt latvietim visos laikmeta griežos (gadsimtos mērāmos) un arī šodien. Zenta Mauriņa Latvietī un darbs to apstiprina rakstot: Latviešu dvēsele nav mūsu personīgais īpašums, ar kuru var rīkoties pēc patikas. Tā mūsu senču mantojums, to esam saņēmuši no tiem, kas sacerējuši "Ej, saulīte, drīz pie Dieva", "Uguni un nakti", "Indrānus", tā mums uzticēta glabāšanai, lai mēs to nodotu tālāk tiem, kas nāks pēc mums.
Vai tas nav joprojām dzīvais latviešu ētikas kodekss, kas tad arī ir noteicis un nosaka latviešu attieksmi un rīcību visās dzīves situācijās? Šis kodekss, kura pamatā ir vispārcilvēciskas vērtības kā dzīves veidotājas, kā nemainīgas latvieša patības raksturotājas, kuras laikā paliek nemainīgas. Citiem vārdiem sakot, tā arī ir latviskā dzīvesziņa, kas tātad faktiski ir augsti tikumisko vērtību kopa, kura noteikusi un nosaka mūsu attiecības ar cilvēkiem, dabu, ar Dieva laisto pasauli. Tā ir tāda kā Visa, kas ir Vienotības izjūta vispārākā pakāpē. Tas ir tas dimantiņš Eiropas lielajā čēšā, ko kautrējamies paši pamanīt, bet par kuru tēlaini runā vācu izcelsmes Eiropas sakrālo lietu pētniece Gabriela, redzēdama šajā joprojām dzīvajā dimantā, Eiropas garīgās atmodas iespējas. (Alunāns daudzus gadus pirms tam šo dimantu atrod latvieša skaidrajās sirdīs). Ko līdzīgu pasaka arī Ļūdēns 1994. gadā: varbūt arī latvietība varētu palīdzēt Eiropai apjaust savas saknes šai interesantajā un pretrunīgajā laikmetā.
            Šīm cerībām ir pamats – tā ir kopīgā Eiropas tautu izcelšanās un norādes uz to, ka Eiropai reiz kopīgo ētisko tīrradni jāmeklē Baltos, kas to vēl ir saglabājuši. Baltu kultūras senums ir pierādījies arī mūsu dienu pētnieku skatījumā. Filologu, arheologu un citu zinātnieku (Gimbutiene; Čaterdži; Paliepa) atziņas par tagadējo Eiropas tautu veidošanos liecina, ka tai pirmsākumi jāmeklē 5000 g.p.m.ē. Senvalodu pētnieks Karulis raksta: „Nevienai valodu grupai nav tik daudz kopīga ar visām indoeiropiešu valodām kā baltu valodai.”
Kā gadu tūkstošiem ejot, spēja saglabāties valodas un kultūras senatnīgums? Gimbutiene un Čaterdži skaidro, ka to veicinājusi proto-baltu teritoriāli izdevīgā situācijā. Tie apdzīvoja teritoriju, kura atradās tālu no starpkontinentu tirgotāju ceļiem un rietumāzijas iebrucēju tīkotām zemēm. Tikai pēdējos 1500 gados slāvu ekspansijas dēļ balti, kuru dzīves veids bija relatīvi miermīlīgs, pazaudēja lielāko daļu savas teritorijas.
            Daudzi dainu pētnieki (Kokare, Zeiferts, Ancelāne , Raudupe,  Čaterdži, Paliepa, Celms) lēš, ka vecākās dainas (tīrradņi – bez piejaukumiem) radušās 2500 - 3000 g.p.m.e.
Līdzīgus pētījumus veikusi amerikāņu zinātniece Raudupe. Viņa pētījusi dainas un vēdas, meklējot atbildi uz jautājumu: kā mēs cilvēki šodien varam pilnveidot savu dzīvi, kā varam atklāt savu būtību. Viņa raksta: „Līdzīgi dainām, vēdas apraksta savas zemes senču praktisko un gara dzīvi plašā šķērsgriezumā...Dainu un vēdu dziedājumu vienkāršajos vārdos ir ietvertas cilvēka dzīves visbūtiskākās patiesības... dainas un vēdas dzied par mūžīgo tagadni, par ikkatra cilvēka dzīves visdziļāko esamību...”
            Uz minētā kodeksa vai latviskās dzīvesziņas dzīvelīgumu (nemainību) norāda mūsu rakstnieku darbu analīze. Dvēseles tīrība ir latviešu ētiskās meklēšanas mērķis. Balts ir latvieša dvēseles skaidrības simbols... 1934. gadā raksta Kārlis Kārkliņš savā apcerējumā Literatūras būtība un nozīme. Kārkliņs šo tieksmi saskata visu tālaika pazīstamos rakstnieku darbos (Blaumaņa, Poruka, Neikena, Kaudzīšu, Apsīšu Jēkaba, Raiņa, Skalbes u.c.). Kārkliņs te saskata tautas tradīciju pārmantošanos, pārtapšanu atbilstoši jaunā laikmeta garam, saglabājoties tās ētiskajiem ideāliem, kas latvieti padarīja par īsteni brīvu. Ludis Bērziņš to, kur mūsu rakstniecībai rod saknes saviem darbiem, nosauc par tautas īpatnējo garu, kas ir daiļš savā būtībā. Krišjāņa Valdemāra priekšstatos Tikumība un cilvēka vērtības no ārējiem apstākļiem ir neatkarīgas. (Kronvaldu Atis - ...pēc savas sevišķi iedzimtas dabas). Šīs pārliecības dēļ Valdemārs tikumības augstākās vērtībasierauga arī savos līdzcilvēkos, savos brāļos, kā kaut ko latvietībai piederīgu, raksturīgu, tautas gara mantās (latvieša svēts pienākums ir glābt tās no izzušanas) rodamu un savu dzīves jēgu saredz cīņā par tiem (šī redzēšana dod spēku).
Teodors Zeiferts par citu dižgaru Neikenu raksta: ... kā radošs mākslinieks, viņš varēja parādīt savas gara spējas vienīgi tanī veidā, kā tās raksturo latviešu tautu.
 
            Tautas dzīvesziņa tādejādi ir saprotama kā tautas patības izpausme, kas sākotnēji ir kā Dieva dota norāde kā dzīvot šajā pasaulē, ieskaņojoties Visuma harmonijās (par ko, kā par dzīves jēgu, runā Vaira Vīķe Freiberga) un kas kā tīrradnis paliek laikmeta griežos nemainīgs. Virza 1936. gadā raksta: ...mēs esam sena tauta, mums civilizāciju neviens nav nesis, un mums par to nav jāpateicas nevienai tautai, kā vienīgi mūsu senčiem, kuri no Dieva izpelnījušies šo godu. Ko līdzīgu apgalvo daudzi citi mūsu tautasdziesmu pētnieki (Dainas ir mūsu tautas dzīvesziņas spogulis). Piemēram, Kr. Barons 1894. gadā pirmajā Dainu izdevumā raksta Mūsu tautas dziesmas ir pa lielākai daļai mantojums no sirmās neminamas senatnes. Muti no mutes, no auguma uz augumu pāriedamas, tās uzglabājušās tautas atmiņā līdz mūsu dienām.
 
Nobeigšu ar Teodora Zeiferta Latviešu rakstniecības vēsturē rodamiem vārdiem:
Latvieši, parādīdami savas īpatnīgās spējas, paceldamies par nošķiramu, patstāvīgu tautu, atskatīdamies atpakaļ savā pagātnē, atcēla arī novilktās laika robežas. Izrādījās, ka viņiem ir vērtīgas gara mantas, ka viņiem tās bijušas sen, ka viņu izcelšanās laiks meklējams tālu, tālu pagātnē.
 
 
Pieminēto dižgaru darbi:
1.      Ancelāne (1979). Latviešu tautasdziesmas. I. Sējums Darba dziesmas, red. A., Ancelāne u.c. Rīga: „Zinātne”.
2.      Barona, Kr. (1922). Barons, Kr., Visendorfs, H., Latvju dainas, Jelgava 1894. gadā H.I. Dravnieka-Dravinieka general-komisijā.
3.      Brastiņš, Ernests (1993). Tautai, Dievam, Tēvzemei. Sast. R.Pussars. Rīga: Zvaigzne.
4.      Brastiņš, Ernests (11986). Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana. Rīga: Latvju Dievturu Sadraudze.
5.      Celms, Valdis (2008). Latvju raksts un zīmes (Baltu pasaules modelis, uzbūve, tēli, simbolika), Rīga, Folkloras informācijas centrs.
6.      Čaterdži, S.,K. (1990). Balti un ārieši. Rīga: Zinātne.
7.      Gimbutiene, Marija (1991). "The Civilization Of Goddess. The World Of Old Europe" (Harper, San Francisco).
8.      Jungs, Karls, Gustavs (19....). Par arhetipa „bērns” psiholoģiju, „Grāmata”, A.D. MCMXC XII , 5.lpp
9.      Karulis, Konstantīns (1992), Latviešu etimoloģijas vārdnīca. I-II, Rīga: Avots.
10.  Kārlis, Kārkliņs (1935), Literatūras būtība un nozīme. Latviešu literatūras vēsture. Virsredaktors Ludis Bērziņš. Rīga: Literatūra (11.-21.lpp).
11. Kokare,E., Realitātes poētiskās atveides raksturīgākās īpatnības latviešu folklorā.
12. Ludis, Bērziņš (1935). Latviešu tautas dziesmas. Latviešu literatūras vēsture. Virsredaktors Ludis Bērziņš. Rīga: Literatūra (133.-368.lpp).
13. Ļūdēns, Vitauts (1994). Latviskais. Literatūra un Māksla. 94.01.21.
14. Mauriņa, Zenta (2007). Latvietis un darbs Ievietots: Cet, 2007-12-27 20:40 by juris http://www.janabaznica.lv/node/4220
15. Paliepa, I.,R. (2004). Latvju dainas un vēdu himnas. Indoeiropiešu un senās Eiropas kultūru saplūsme. Latviešu valodas un dainu izcelsme. Rīga: SIA Elpa-2.
16. Raudupe, R. (2005). Labi ļaudis. Dainas un cilvēcisko attiecību dimensijas. Rīga: Madris.
17. Raudupe, Rudīte (2002). Dievatziņa vēdās un dainās, Rīga, Madris.
18. Virza, Edvarts (1936). Jaunā junda. Rīga: Valters un Rapa.
19. Zeiferts, Teodors (1993). Latviešu rakstniecības vēsture. – R.: Zvaigzne,
 
Ojārs