Vai būs Vetspilī tautskolas filiāle?

Oktobrī tautskolas valdes locekļi  devās uz Vetspili. Viņi turp devās ventspilnieku aicināti, lai palīdzētu skaidrot skolas filosofiskos un praktiskos jautājumus. Ventspilī tapusi iniciatoru grupa, kura vēlas veidot tur tautskolas filiāli. Ventspilnieču iniciatīva izpelnījās Ventas Balss (pilsētas laikraksts) uzmanību. Te būs 27. oktobrī 2014. gadā laikrakstā nopublicētais raksts:

Konkurences tirgū uzvarēs personības
Līga Tīrmane
Ļaut bērnam pasauli tvert ar sirdi, pamanīt vērtības un iemācīties būt noderīgam – tā dažos vārdos varētu formulēt tautskolu būtību. Ventspilnieki grasās atvērt Drustu tautskolas 99 balti zirgi filiāli. Par to, uz kādiem pamatiem balstās skolas darbība, stāsta tās vadītājs OJĀRS RODE.
Kas ir pats būtiskākais, ar ko tautskola atšķiras no parastas skolas?
        Tā ir holistiskā jeb veseluma pedagoģija, ko mēs cenšamies realizēt. Tajā svarīgas ir četras komponentes: bērna fiziskā attīstība, mentālā, garīgā un emocionālā attīstība. Holistiskajā pedagoģijā nozīmīga ir individuālā bērna izglītošana. Svarīgi, kā skolotāja personība ļauj zelt un plaukt bērna personībai. Tā ir sirds jeb vērtību izglītība.
Jūsu skolā ir īpašas domāšanas stundas. Kā bērni mācās domāt?
        Ir tādas latviešu autores Grīnbergas izdotas grāmatiņas Mācīsimies domāt!, kā arī franču autoru darbs ar līdzīgu nosaukumu. Tās ir orientētas uz to, lai bērnus mācītu domāt par vērtībām, piemēram, bezgalība, laiks, telpa. Es stundās pa lielākai daļai izmantoju tās, izņemot gadījumus, kad bērniem pašiem rodas kādas idejas par kādu noteiktu tēmu runāt. Domāšanas stundās mēs arī sevi pētām. Viens no paņēmieniem ir klusēšana. 5 minūtes pasēžam – aizver acis un klausies klusumā! Būšana klusumā ir vēršanās savā iekšējā būtībā, koncentrēšanās noteiktai tēmai. Bērni to dara ļoti labprāt. Šais stundās bērni tiek mudināti apzināties, kuras ir viņu stiprās un kuras vājās puses, uz ko viņi vairāk orientēti – uz humanitārām vai eksaktām lietām. Viņi to uzliek uz papīra, un šis materiāls tiek gadiem uzkrāts. Arī mēs, skolotāji, cenšamies bērnus vērot un šos vērojumus piefiksēt, jo tā mēs viņus varam labāk izprast. Bieži skolās atrodam problēmu – o, tas ir problēmbērns, viņam kaut kāds uzmanības deficīts... Kad tu ar bērnu ilgāk pastrādā, redzi, ka tāds viņš ir no dabas, nav ko viņu lauzt, bet ir jāizmato viņa spējas. Piemēram, ir man divi puiši, kas nerunā. Viens no viņiem mēdz glaudīt manus asos matus, un es neuztraucos par tādām lietām. Viņš 2. klasē perfekti lasa, rēķina divciparu skaitļus, ar problēmām, kuras tur ir, viņš tiek galā. Jā, viņš nekomunicē ar pārējiem bērniem, viņam vajadzīgs kontakts ar pieaugušajiem. Uzstādot paviršas diagnozes, mēs to bērnu varam nobeigt. Neredzu, ka pret viņiem vajadzētu kaut kā īpaši attiekties, bet ir vajadzīga skolotāja sirds atvērtība.
Arī jūsu skolā mācību saturā ir jāvadās pēc standarta. Vai tas jums palīdz vai ierobežo?
        Tas ierobežo, jo ir pretrunā ar mūsu filozofiju. Taču mums ar to jātiek galā, jo citādi mūs neakreditēs. Tagad mēs vismaz daļēji no tā, ko paužam, varam realizēt. Mums jāatrod kompromiss starp to, ko grib sabiedrība, un, ko grib bērns. Ir tāds vecums, kad bērnam, piemēram, decimetri vai pulkstenis vai kas cits – nu, neiet! Klausies, mēs tur nemaz nekavēsimies! To apgūsi kaut kad vēlāk. Esmu elastīgs, pielāgojos viņa zināšanām un kategoriski no viņa nepieprasu to, ko viņš tajā brīdī nespēj aptvert. Viņš atveras vēlāk.
Ir cilvēki, kas bažījas, ka bērni, kas mācās citādā skolā, nonākot citā vidē, satopas ar problēmām. Kā tas ir realitātē?
        (Smejas.) Es parasti, kad man to jautā, uzdodu pretjautājumu: ko man tagad darīt? Vai man mācīt bērnus uz nešpetnām izdarībām, lai viņi varētu dzīvot šajā nešpetnajā sabiedrībā? Vai man tomēr orientētos uz viņu sirdi? Varbūt viņi ar savu atvērto sirdi varēs šo sabiedrību padarīt maigāku, mīlošāku. Viņi noteikti to varēs! Ir nodeklarēts, ka mums ir jāveido personības, kuras spējīgas pielāgoties mainīgiem sabiedrības apstākļiem. Nē! Mums ir jāveido cilvēki, kuri ir spējīgi veidot pilnīgi jaunu sabiedrību! Teologs Kārlis Kundziņš par to runā, ka skolā galvenokārt būtu jāpamodina tie spēki, kas bērnā dabīgi ir ielikti iekšā; tā ir kalpošanas nepieciešamība – būt labam, sirsnīgam, laipnam, labestīgam utt. Patlaban skolās orientējamies uz četri plus divi, bet neorientējamies uz sirdi. Esmu strādājis arī valsts skolās. Mums ir par maz laika, lai apgūtu programmu. Kur tad lai es iespiežu vēl laiku, lai par vērtībām runātu!? Taču mēs atrodam, jo šī metode ļauj to darīt.
Ja jums uzdotu reformēt valsts skolas, kuras lietas jūs mainītu vispirms?
        Pirmais – mēģinātu sadabūt naudu un tās lielās klases nolikvidētu. Atstātu klasē 15 bērnus. Mana mazmeitiņa Rīgā 49. vidusskolā mācās, viņai arī 30 bērni klasē. Tas ir murgs! Tur nevar būt ne runas par individuālo darbu. Katram bērnam būtu jāiet savas individuālās attīstības dabīgajā programmā, nu vismaz individuālajā tempā. Pēc būtības vajadzētu nevis veikt sīkas reformiņas, bet gan nomainīt visu izglītības sistēmu uz pilnīgi jauniem pamatiem – uz tiem, kurus ir deklarējuši dižvīri pasaulē un mūsu valstī: kas ir cilvēks, kāda ir viņa dzīves jēga, cik nozīmīga ir viņa patība. Mūsu skolas dibināšanas pirmsākumos es sastapu amatniekus un secināju, ka tie ir ļaudis, ar kuriem man bija, par ko parunāt – intelektuālas, garīgas personības. Tad, lūk, mums radās ideja, ka amatniecība ir jāieliek skolā. Ar vienu no amatniekiem – skārdnieku – mēs runājām par konkurenci, es jautāju viņam, vai nav bail, ka kāds var viņu izkonkurēt. Viņš man saka: «Kāda konkurence! Viņš mani kā personību nevar izkonkurēt!» Lūk, tādai jābūt sabiedrībai! Tad mēs tai konkurences tirgū uzvarēsim bez konkurences. Es piedāvātu valstī izveidot amatnieku meistardarbnīcas, kuras pēc noteikta grafika varētu apmeklēt visas valsts skolas. Tas nebūtu vienkārši tā, ka puisītis iemācās naglu dzīt. Viņš, pirmkārt, vērodams amatnieku darbu, veidotos un augtu personības aurā, otrkārt, lietas, kuras viņš izgatavotu, būtu lietderīgas.
Ko pozitīvu jūs saskatāt parastā vispārizglītojošā skolā?
        Nav daudz to bērnu – varbūt 1% vai 2 % –, kuriem tā sistēma der. Holisms, starp citu, pieļauj jebkuru pedagoģiju, pat Spartas sistēmu jeb militārās disciplīnas skolu, ja vien tā atbilst bērna būtībai. Taču neuzspied Valdorfa pedagoģiju visiem, tāpat kā Spartu visiem ne! No manas skolas arī daži bērni ir aizgājuši. Kāpēc? Trim meitenēm, kuras aizgāja vienlaicīgi, bija vienaudžu trūkums, viņas bija tādā vecumā, kad sāk interesēties par pretējo dzimumu. 
Jūsu skola dibināta pirms 20 gadiem, tas nozīmē, ka pirmie audzēkņi jau ir katrs savā dzīvē. Kādas jomas viņi izvēlējušies?
        Viens no pirmajiem cīruļiem ir futbola treneris. Interesanti, ka rocības dēļ mums nebija iespējas apmierināt visu bērnu prasības sportā. Bet viņam bija interese. Otrs pirmais putniņš beidza Olaines koledžu, viņam interesēja daba, ekoloģija, beidza augstskolu šajā jomā. Ir bērni, kas pēc vidusskolas aizgājuši studēt Kultūras akadēmijā, ir, kas mācījušies profesionāli tehniskajās skolās. Pirms pāris gadiem ar visiem sazinājos, veicu aptauju, kas viņiem skolā patika, kas nepatika. Piemēram, vienam puisim, kas pie mums mācījās līdz 4. klasei, nepatika tas, ka atzīmes netika liktas.
 Kāpēc jūsu skolā nav atzīmju?
        Kad atzīmes neliek, mēs ejam «uz zināšanām», tas nozīmē, ja tu nemāki saskaitīt četri plus divi, mēs strādājam tik ilgi, līdz to saproti. Mums jāsasniedz optimālo (ne vienmēr maksimālo, jo tas atkarīgs no katra spējām) zināšanu līmeni. Nu, ja tev ielikšu vieninieku vai divnieku, tik un tā tu to nezināsi, no tā tu labāks nekļūsi. Ja cilvēkam nav dotumi konkrētā jomā, tas nozīmē, ka viņam ilgāk pie tā jākavējas. Tagad esmu drusciņ pamainījis to taktiku, jau ieminējos – ja bērnam kaut kas lāgā neiet, mēs pārlecam šai tēmai pāri, darām to, kas padodas, bet pēc laika atkal atgriežamies. Parastā skolā, kad izliek atzīmes, ir 4 – viss, sveiki! Nevienu neinteresē, ko tu tālāk darīsi ar šīm nepilnīgajām zināšanām. Viens puisis, kas pie mums atnāca no Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas, neraugoties uz to, ka bija talantīgs zēns un viss viņam padevās, atzina, ka Rīgas skolā viņam bija jānervozē par to, kāda būs atzīme pārbaudes darbā, bet pie mums – nebija par to jāuztraucas. Runājām ar šo puisi par konkurenci. Viņš piedalījās vairākās valsts olimpiādēs un atzina, ka viņam bija svarīgi sevi pārbaudīt, bet ne jau uz citu bērnu fona. Es priecājos, ka bērns tā var sevi noorientēt.
Šeit uz Ventspili esat atbraucis, jo vecāku iniciatīvas grupa vēlas atvērt Drustu tautskolas filiāli. Kā ventspilniekiem veicas?
        Tie, kuri to grib darīt, ir personības. Uzticos viņiem. Vecāki ļoti skaidri apzinās, ko vēlas, tas viss nāk ar dziļu pārliecību. Domāju, arī drosmes viņiem netrūkst. Tas ir svarīgi, kad apkārt šīs idejas uztver ne visai atsaucīgi. Domāju, ar laiku tas mainīsies. Cilvēki novērtē, ja dari visu no sirds. Kā viņi to realizēs, tā ir viņu brīvība. Nekad neesmu nevienu sava skolotāja stundu inspicējis, bet tas nenozīmē, ka nezinu, kā viņi strādā. Vajadzīga uzticēšanās. Ja es taisītu izglītības reformu, galvenais rādītājs būtu rezultāts: ja mani bērni, kurus esmu izglītojis, dzīvē aiziet laimīgi un sabiedrībai noderīgi, tad viss ir kārtībā. Lūk, kritērijs, nevis eksāmeni.
Lūdzu, paskaidrojiet savas skolas 99 balti zirgi nosaukumu!
         Nosaukumu Tautskola ieteica Valdis Celms, dievturu vadītājs, dizainers, režisors, viņš arī viens no skolas dibinātājiem. Ideja tāda: no tautas mācās, māca tautu. Nosaukumu 99 balti zirgi iedeva tautas zintniece. Sākumā tas likās ļoti jocīgs, un arī Izglītības ministrijā uztraucās par jocīgumu. Skaidrojums tāds: balts – tas ir svēts, tīrs, tikumisks; zirgs ir likteņa lēmējs, arī mēs zināmā mērā lemjam likteņus (no likteņa kropļojošās vides mēs bērnu ieliekam vidē, kur viņš šo likteni var realizēt), vēl zirgs izsenis bijis vidutājs starp šo pasauli un viņsauli, starp garīgo telpu un fizisko telpu; 99 – tas ir ritms, kas latviešu tautas filozofijā izsenis ienācis, ritms, kurā kāds periods beidzas un sākas kaut kas jauns. 99 – tas nozīmē daudz. Tautas ticējumos, ja ierauga vienu baltu zirgu, tā diena būs laimīga; ja meitene saskaita 99 baltus zirgus, viņa precēsies. Tātad ir atrasta otra pusīte, lai radītu atkal ko jaunu. Tā ir izeja uz nākotni.  
Rāmītī:
Ja es taisītu izglītības reformu, galvenais rādītājs būtu rezultāts: ja mani bērni, kurus esmu izglītojis, dzīvē aiziet laimīgi un sabiedrībai noderīgi, tad viss ir kārtībā.