Ojārs Rode 14.01.20120

Vispirms jau jāatzīmē, ka manu facebuka draugu vidū interese par šo tēmu nav liela. Varbūt tāpēc, ka neredz sevi saistītus ar pedagoģiju vai domā, ka tai ir maznozīmīga loma, vai tāpēc, ka tā jau ir profesionālu-pedagogu prerogatīva – ko tad es neprofesionālis varu ko iebilst un vai tam ir kāda jēga.

Pirms sākam iepazīties ar strāvojumiem, meklējumiem, atziņām pedagoģijas jomā pasaulē laikam jau pareizāk būtu vispirms parunāt par to, kas tā tāda vispār ir.

Paņemam Pedagoģijas vārdnīcu un lasām: Pedagoģija – “Mācību un audzināšanas teorija un prakse; zinātnes nozare...”; Lasot tālāk, atklājam, ka pedagoģiskā darbība ir kaut kās tāds, ko veic skolotājs. Nezinu kāpēc te ir ielikts pedagoģijai tik šaurs definējums. Varbūt esat dzirdējuši par kaut ko par K.Ušinski (atzīts krievu pedagogs kā Rietumos, tā Austrumos), kurš gandrīz divus gadsimtus atpakaļ rakstīja ko citu: “...pedagoģiju nevar saukt par zinātni vārda tiešajā nozīmē. Tā ir kaut kas tāds, ko nevar, kā, piemēram, matemātiku, ķīmiju iemācīties. Pedagoģijas jēdziens sevī ietver filozofiju, noteiktas dabaszinību jomas, psiholoģiju, antrapoloģiju, garīgās dzīves parādības – jāizprot dvēsele”. Kāds cits dižs mūsu laiku humānās pedagoģijas popularizētājs Š.Amonašvili ir teicis ko līdzīgu: “...pedagoģija vienlaikus ir māksla, zinātne un reliģija”. Vai pedagoģija neietver arī jebkurās kopienas (ģimenes, skolas, pagasta utt. ) cilvēku attiecību lauciņu  visos cilvēka mūža vecuma posmos (par mūžizglītību domājot) jeb socioloģiju un vai nav svarīga kādā kultūrvidē notiek mācību un audzināšanas darbs? Un kur nu vēl pašizglītošanās, pašaudzināšana? Vai “normālā” ģimenē vecāki neveic mērķtiecīgas darbības savu bērnu audzināšanā un izglītošanā? – kurš vecāks nevēlas, lai viņu bērni izaugtu gudri un labi? Tātad pat pēc vārdnīcas definīcijas vecāki ir pedagogi visīstākā šī vārda nozīmē.

Jā un kur paliek tautas, mūsu tautas pedagoģiskā gudrība jeb tautas pedagoģija? No kurienes tad tā nāk? – Vai no grāmatām tā nāk? - Drīzāk no mūsu vecmāmiņām un vectētiņiem, - to pārmantojot no paaudzes uz paaudzi caur tautā dzīvo dzīvesziņu.

 Lūk, cik daudzveidīgas un ļoti nozīmīgas lietas grozās ap “pedagoģiju”! Kurš te var stāvēt malā? Kuram pedagoģija var šķist maznozīmīga? Noteikti tam, kuram ir pilnīgi vienalga mūsu tautas nākotne. Tas ko un kā darām mājās, skolā iezīmē tautas nākotni pat tik dziļi: vai vispār būt tautas nākotnei!? Tāpēc nepavisam nav mazsvarīgi tas, kādā skolā mācās mūsu bērni, kādas pedagoģijas paspārne tur norit audzināšanas un izglītošanas darbs. Apzinoties pedagoģijas nozīmīgumu, mums, kā “izglītības pasūtītājiem”, ir no valsts jāpaģērē organizēt skolu atbilstoši mūsu visu interesēm, mūsu tautas interesēm, jāpaģērē un jāseko līdzi, lai tas tā arī būtu. Tāpēc aicinu AKTĪVI iesaistīties “skolas lietās”.