Ojārs Rode

24.05.2020.

Šodien ieskatīsimies humānās pedagoģijas “iziešanā dzīve”. Ieskatīsimies dažās skolās un citās humānās pedagoģijas fanu aktivitātēs. Kā pirmo, kurā vispilnīgāk tika realizētas humānās pedagoģijas idejās, aplūkosim skolu Krievijā – “Šķetiņina skolu”

Mihails Šķetiņins eksperimentus izglītībā aizsāka vēl PS laikā – astoņdesmitajos gados. Viņa ieviestie jaunumi, piemēram, bija: mācību stundas garuma samazināšana, mājas darbu atcelšana, atzīmju nelikšana. Sākotnēji viņš eksperimentēja skolā, kurā paralēli notika mācības tradicionāli pieņemtā stilā. Jau kā patstāvīga vispārējās izglītības skola Tekosas ciemā tika nodibināta 1994. gadā. Tās bija vecas kazarmas, kuras vietējā vēl padomju lielsaimniecība atvēlēja skolas izveidei. Skolas teritorijas plānošanu, projektēšanu un celtniecību veica paši skolēni, atveltot tam noteiktu laiku no dienas. Bērni dzīvoja kopmītnēs un tikai retas reizes tikās ar saviem vecākiem. Ziedu laikos tur vienlaicīgi mācījās ap 350 skolēnu, kuri tika atlasīti no visai liela skaita skolā mācīties gribētāju (runāja par ap 3000 gribētājiem katru gadu). Šķetiņins bija stipras gribas cilvēks, kurš īstenoja savas ieceres nepakļaujoties ārējām ietekmēm, tajā skaitā valsts iestāžu prasībām. No 2010. gada (laiks, kad aktivizējas skolas kritiķi) skola pakļūst zem Krievijas Izglītības Akadēmijas spārna, kur atrada zināmu drošību savai patstāvībai līdz pat 2018. gadam, tad to ar valdības lēmumu piesaistīja Krievijas Izglītības ministrijai.

Šķetiņina Pamatnostādnes līdzīgas Amonašvili apstiprinātajām:

-visu kosmisko procesu jēga ir visu tās pušu savstarpējā harmonijā – Mīlestībā un Patiesībā; Visam jābūt harmoniskā līdzsvarā, arī  materiālam ar garīgo, līdz ar to ir jāstrādā pie bērna garīgās un fiziskās attīstības, un arī te tikai tik daudz cik tas ir viņa dzīvei vajadzīgs un nepieciešams.

-veseluma esamība bērnā – tā atrašana; Ir jāatbrīvojas no aizspriedumiem un jāieklausās bērnā, ir jājūt to, ko viņš jūt, kādas ir viņa vēlmes un tad jāiet kopā ar viņu pa viņam izredzēto ceļu.

-cilvēks – Mūžības bērns un tāpēc cilvēks sevī ietver bezgalīgi daudz savu priekšteču;

Skolai svarīgi ir: atrast kā Veselai parādās bērnā; Cilvēka mūžam ir jābūt kā mūžīgai bērnībai. Viņam visa mūža garumā jāsaglabā izzināšanas alkas, atklāsmes prieks radīšanā. Cilvēkam nav izaugsmes griesti, jo vienmēr var augt. Mācīties un zināšanas uzreiz arī radoši pielietot dzīvē! - jo kāda gan jēga zināšanām, ja tās nevar nekavējoties izmantot? Neradoša domāšana nomērdē cilvēku viņam vēl dzīvam esot.

-bērnam jākļūst par skolotāju, pētnieku, skolas radītāju; Skolotājs – bērns. Bērns ir gatavs kādam, kurš vēl kaut ko nav apguvis, ieskaidrot labāk nekā pieaugušais profesionālis, jo bērni labāk ieklausās viens otrā, runā “līdzīgās valodās”. Skolā līdz ar to nevalda izteikta vai apslēpta skolotāju augstprātība, kas rada neiespējamu sadarbību. Bērnam – pētniekam nekas netiek iedots gatavs – ir tikai “spēles” noteikumi, bērnam pašam jānoskaidro pareizais, nepareizais, pētot un meklējot. Bērns – skolas radītājs rada pats savas izglītošanās telpu tieši tādu, kādu ir iztēlojies.

Uz šīm pamatnostādnēm  tad arī veidota skola, un galvenie principi ir sekojošie:

-Bezvecuma princips; Mācīšanās notiek dažāda vecuma bērnu grupās (nav vienaudžu klašu sistēma). Tas arī paver iespēju jaunākajiem, mazāk zinošajiem mācīties no vecākiem bērniem. Visa skola ir veidota uz ģimeniskām attiecībām, kurā vienmēr un visur bērni ir kopā ar pieaugušajiem skolas darbiniekiem (kas kritiķiem šķita sanitāro normu pārkāpums). Grupas tika veidotas pa trim klašu mācību programmām kopus: 1.-3., 4.-7. un 8.-11.klases.

-harmoniska sadarbošanās kā pa vertikāli tā pa horizontāli; Līdzvērtīgi savā starpā, vienoti vienam mērķim, kopīga sadarbībā ejot uz to. Arī dienas kārtība veidota harmoniski iekļaujoties dabīgajā dienas ritmā.

-iespēju izpausties katra individuālām īpatnībām un radošam potenciālam; Katram ir dota iespēja, skolas piedāvājuma ietvaros, izvēlēties sev interesējošu virzienu. Piemēram, iespēju mācīties uzņēmējdarbību, radīja iespēju bērniem realizēt biznesa projektus skolā. Tas it sevišķi palīdzēja laikā, kad valsts atteica skolai finansējumu (3 gadus). Bez uzņēmējdarbības savu interesi varēja piepildīt pastiprināti studējot vēsturi, literatūru, matemātiku, bioloģiju-ķīmiju, mehāniku, arhitektūru.

Mācību gads skolā sākās augusta vidū, beidzas maija beigās. Brīvlaikā “izdzīvošanas skola” kalnos, dzīvojot dabas apstākļiem padotos apstākļos.

Dienas sākās ar “gaiļiem” sākot ar 4:30 un vēl bija citi celšanās laiki līdz pat 7:00. Aktīvas skolas teritorijas iekārtošanas un celtniecības laikā, rīta stundas bija atvēlētas darbam. Te bērni, atbilstoši savām spējām, apguva kādu no celtniecības darba iemaņām: mūrnieka, apmetēja, krāsotāja utt. Ap deviņiem brokastu laiks un mācības. Mācību stundu saraksts veidots tā, lai puse no mācībām būtu saistītas ar emocijām un kustībām, bet otra puse – akadēmiskiem mācību priekšmetiem. Katru dienu 6 obligātās mācību stundas pa 35 minūtēm. Mācību dienas stundu piemērs: 1. matemātika, 2. māksla, 3. matemātika, 4. sports, 5. Matemātika un 6. Horeogrāfija. Nedēļa izskatījās šādi: 6 stundas mākslai; 5 stundas sportam; 4 stundas darbam; 3 stundas mūzikai; 8 stundas valodai un literatūrai. Ik pēc 6 darba dienām brīvdiena, sestdiena – ieskaišu diena; Ik pēc 6 darba nedēļā - brīvlaiks; 6 periodi gadā.

Mācību darba ritms tika veidots uz “iegremdēšanās ideju” katrā mācību priekšmetā. Koncentrēšanās novērš skolēna uzmanību no visa kā cita, - tā tiek pievērsta tikai galvenajam. Pēc skolas beigšanas, pieraduši koncentrēties uz galveno, viņi prot risināt problēmas dzīvē, ir līdzsvaroti un par sevi pārliecinoši (tā tiek apgalvots). Bērni uzsākot mācības izteica savas intereses un atbilstoši tām, tad arī bērnus sadalīja grupās, piemēram, matemātiķu, grupa, valodnieku grupa utt. Katra no šīm grupām iedziļinājās “savā” mācību priekšmetā veselas 6 nedēļas. Pirmajā nedēļā ar grupu strādā skolotājs; 2. nedēļā norit skolēnam strādājot patstāvīgi (individuāli vai pārī) un skolotājs tikai konsultē; 3. nedēļā skolēni apgūst mācīšanas pedagoģiskos paņēmienus, jo tūlīt pat būs jāmāca citi bērni no paralēlām interešu grupām; 4. nedēļā skolēni kopā ar skolotāju uzsāk mācīt paralēlo grupu skolēnus, piemēram “matemātiķi” māca “valodniekus” un 5. nedēļā bērni mainās lomām, t.i., piemēram, - “valodnieki” māca “matemātiķus”; 6. nedēļa līdzīgo interešu grupu integrācija.

Mācību stundas tiek rūpīgi plānotas – katra minūte mērķtiecīgi piepildīta. Plānošanu veic skolotājs, vecāko skolēnu vai bijušo izlaiduma skolēni. Piemēram, darbs “matemātiķu” grupā izskatās sekojoši: 1. stundā 9 min saruna par tēmu vispār, tad 4 min emocionālā izlāde; seko 9 minūtes iedziļināšanās tēmas daļās, tad atkal 4 minūtes emocionālā izlāde un stundu nobeidz ar tēmas kopsavilkumu. 2. Stunda tiek atvēlēta individuālām darbam, 3 stundā notiek dienas zināšanu nostiprināšana (darbs pāros, didaktiskas spēles un tamlīdzīgi.

Dienas vidū ir “brīvais” laiks – vienīgā dienas daļa sev pašam, bet ne reti arī tā ir jāpiepilda ar mācīšanos (nosacīti “mājas” darbu, ja kaut kas nav pagūts).

Skola sadarbojās ar vairākām universitātēm – tika slēgti līgumi par universitāšu mācībspēku piesaisti skolai. Respektīvi, bērni, kuri bija beiguši vispārizglītojošās programmas, varēja, neatkarīgi no vecuma, jau uzsākt neklātienē studēt augstskolās. Rezultātā bija gadījumi, kad īpaši talantīgi to veiksmīgi darīja, jau vienpadsmit gadu vecumā.

Bez fiziskā un mācību darba aktīvi tiek praktizētas vēl diva veida nodarbības: horeogrāfija meitenēm un tuvcīņa zēniem un uzturēts stiprs nacionālais gars – bērni apzinās savus pienākumus pret dzimteni un tiek audzināti, kā tās patrioti. Bērniem ir liela pašapziņa, tie skolā tiek audzināti, kā tautas vadītāji, organizētāji nākotnē.

Kā sokas ar humānās pedagoģijas ieviešanu praksē citur? Lielākie humānās pedagoģijas fani rodami Krievijā un postsovietikos. Domāju, ka krievu valodas zināšanas, kā arī vēl PS laikos iedibinātie kontakti veicināja Šalvas Amonašvili attīstītās humānās pedagoģijas izplatīšanos šajos reģionos. Viskrievijas “humānās pedagoģijas centrs” apvieno 45 reģionālos centrus. Kaut kādu informāciju izdevās iegūt tikai par 24 centriem. Interneta meklētājā netiek zem frāzes “Humānās pedagoģijas skolas” krievu valodā atrodamas tikai divas skolas : 200 skola Maskavā un 38. Skola Pēterburgā. Nevienam centram man neizdevās atrast savu mājas lapu izņemot ārpus Krievijas Ukrainā, Latvijā, Igaunijā – te arī ir Nodibināti, humānās pedagoģijas centri. Visaktīvāk darbojas Ukrainas humānās pedagoģijas asociācijas entuziasti – viņu mājas lapas informācija regulāri tiek atjaunota. Asociācija apvieno 16 centrus Ukrainā, bet arī viņiem neizdevās atrast mājas lapas, ir tikai ziņas par centru vadītājiem. Visi centri ļoti aktīvi darbojušies līdz 2011., 2012. gadam – tiek uzskaitītas desmitiem skolu, bērnudārzu, kuros tiek ieviesta humānā pedagoģija. Pēc tam iestājas tādi, kā atplūdi. Vai tas saistīts ar to, ka Šalva Maskavā vairs neorganizēja konferences (arī pēdējais humānās pedagoģijas žurnāls “Trīs atslēgas” iznāk 2012. gadā), vai arī tāpēc, ka humānās pedagoģijas kustību kaut kādā mērā iespaidoja kritikas vilnis, kurš tieši šajā laikā bija visaktīvākais. Lai gan Šalva allaž visos lasījumos, kā lektorus uzaicināja arī pareizticīgās baznīcas popus, pareizticīgā baznīca izrādījās aktīvākā kritizētāja. Pats personīgi Maskavā sadūros ar lielkrievi šovinismu, kas sludināja: krievs ir pareizticīgais un otrādi – pareizticīgais ir krievs. Sākot ar 2003. gadu internetā varam sameklēt informāciju par humānās pedagoģijas centru dibinātām humānās pedagoģijas ievirzes skolām, bet šodien tikai reti kurai izdodas atrast norādes uz to, ka skolā tiek īstenota humānā pedagoģija un pat tās skolu mājas lapās ir jāatrok. Šodien humānā pedagoģija galvenokārt paliek, kā teorētisks diskusiju objekts dažādos semināros, lasījumos, konferencēs utt. Labākā gadījumā tiek aprakstītas īpaši izstrādātu, atsevišķu mācību stundu aprobācija, vai īstenotas tematiskas nodarbības ar bērniem. Katrā ziņas tādas skolas, kā Šķetiņina skolas, kura konsekventi realizētu humānās pedagoģijas principus, man neizdevās atrast. Kā iet 200. Maskavas un un 38. Pēterburgas skolā? Vislabāk skolas raksturo atsauksmes, ja tādas izdodas iegūt. Par 200. skolu atradu tikai 2008., 2009. gadā rakstītās par Pēterburgas un nevienu citu skolu Krievijā vai kur citur neizdevās atrast. Tas bija laiks, kad skolā praktizēja arī Šalvas Amonašvili sieva, Šalvas līdzgaitniece V.G.Nioradze. Viņas ieguldījumu ne tikai humānās pedagoģijas popularizēšanā, bet praktisku paraugstundu izstrādē krievu valodai ir vienreizējs autordarbs (esmu tās redzējis). Ka minēts kāda no bērnu vecāku atsauksmēm, tās esot patīkami pārsteigušas ar spēju rosināt bērnos tēlainību, valodas skaituma izjūtu. 200. Skolā humānās pedagoģijas elementi ieviesti tikai sākumskolā – līdz 4. klasei. Bērni labprāt apmeklējuši skolu un kā viena māte raksta bērns esot bijis vilkšus jāvelk prom pēc stundām. Atmosfēra skolā bijusi neierasti brīva, bērni ar varu neesot spiesti ko darīt, valdījusi mīlestība, labvēlīga attieksme  - nav ne “balto, ne melno vārnu”. Arī savstarpēji bērni ir bijuši draudzīgi izpalīdzīgi. Bērni nav rāti par nespēju tikt galā ar saviem darbiem, bet skolotāji centušies uzturēt interesi par mācībā. Kāda māte apraksta gadījumu, kad viņai licies, ka skolā neko nemāca un viņa izņēmusi savu bērnu no skolās un ielikusi to citā skolā, kur lielākas prasības. Drīzi vien bērns nav vairs gribējis iet uz skolu, - psihiski kļuvusi nelīdzsvarota, un uz nervu pamata bērnam piemeties gastrīts. Bijusi spiesta atgriezties 200. skolā, - bērns drīz vien psihiski atlabis, arī gastrīts pazudis; bērns ar prieku esot atkal devies uz skolu, jo tur esot interesanti. Aktīvi, dažādu pasākumu organizēšanā, skolā iesaistīti vecāki. Daudzās  atsauksmēs atzīmē to, ka bērni regulāru un bieži vesti uz muzejiem.  Atzīmes nav liktas.  Ar katru gadu arvien vairāk vecāki ir saviem bērniem izvēlējušies 200.skolu, lai gan pēc sākumskolas bērni vesti uz citu skolu, jo uzskatīts, ka kļūstot, tiem vecākiem, ir vajadzīga “dzelžaināka” disciplīna. Nodarbības skolā ilgušas līdz pat sešiem, septiņiem vakarā. Pēcpusdienas bērni bijuši aizņemti dažādos radošās studijās, šaha spēli, sporta dejām, lego pulciņā, spēlēm un mūziku.

Kā jau rakstīju, internetā neizdevās nevienu citu no skolām atrast, kur oficiāli īstenotos humānā pedagoģija, izņemot vēl vienu skolu te pat Latvijā: Anniņmuižas skolu. Te 2009. gadā Irmīnes Pogrebņakas vadībā nodibināts Humānās pedagoģijas centrs. Centra atklāšanā piedalījās arī Šalva Amonašvili. Centra iecerēs bija darbs ar skolēniem atsevišķu stundu ietvaros; darbs ar skolotājiem un vecākiem.

Par skolas galveno vērtību definēts “humāni orientēts cilvēks”. Līdz ar to skolas vīzijā apraksta “atmosfēru, kur humāni izturas pret bērniem”. Diemžēl skolas dokumentos es neatradu, kas norādītu uz skolas vispārēju konsekvenci humānās pedagoģijas principu realizācijā. Droši vien, vislabāk būtu turp aizbraukt un uz vietas visu apskatīt  - to noteikti var darīt, ja tāda ir interese.

Ar šo arī beigsim ieskatu humānās pedagoģijas īstenošanas apskatā. Nedomāju, ka konstatētā ne visai lielā praktiska rakstura aktivitāte (vairs nav zināmas skolas kur praktiski konsekventi realizētu humāno pedagoģiju) ir paliecinājums par idejas bezvērtīgumu, drīzāk par sabiedrības negatavību.

Šķetiņina skola Krievijā likvidēta 2020. gada martā. Likvidēšanas formālie iemesli: netiek izpildītas sanitāro normu prasības, nepietiek mācībgrāmatu, nodarbības notiek celtnēs, kuras nelikumīgi uzceltas, netiek ievēroti ugunsdrošības noteikumi. Taču ir zināma pret skolu izvērsta kampaņa jau vismaz 10 gadu garumā, kā pret skolas filozofiju, tā pret praktisku darbību vispār. Drīzāk likvidēšanas iemesls ir laika gaitā uzkrājušās kritikas spiediens. Kritika būvēta uz puspatiesībām un absolūtas neizpratnes par pozitīvo skolā. Piemēram, vienam bērnam tika jautāts, kāpēc viņš te mācās? Bērns atbildēja: lai taptu par cilvēku. Šāda atbilde tika kritiķu izsmieta, nemaz jau nerunājot par mums nu kaut cik iepazītās Dzīvās Ētikas principiem, kurus Šķetiņins centās īstenot skolā. Tos nespēja pieņemt pareizticīgā Krievija un nodēvēja Šķetiņina skolu par vardarbīgas sektas iestādījumu. Šķetiņins bija celmlauzis izglītībā, mēģinot to pacelt citā kvalitātē, iecelt to citā filozofijā – Gaismas filozofijā un, protams, kā jau ko pirmo reizi ko darot, pieļāva arī kļūdas. Reti kāda garīga kopa spēj ieturēt Skolotāja uzsākto kursu, kad pats Skolotājs aiziet citā plānā. Tas ir dabīgi un atbilst Dzīvās Ētikas mācībai par hierarhiju – ne katrs var būt par Vadoni. Šoreiz nerunāsim par Vadonim nepieciešamām kvalitātēm, bet Šķetiņina attālināšanas (veselība, vecums) no skolas, nojauca ierasto kārtību, kad pats Šķetiņins ievadīja ikdienas darbos, bija visām norisēm blakus, iedvesmoja. Un rezultātā savstarpējās attiecības starp skolniekiem, starp skolniekiem un skolotājiem kļuva raupjākas, sāka aptrūkt labestības. No attāluma grūti izsvērt, kādi tam bija galvenie iemesli. Man bija laba pazīšanās ar vienu no skolas skolotājiem un reizē arī ar Amonašvili rīkoto pasākumu galveno sponsoru. Viņš Šķetiņina skolā redzēja vienu būtisku trūkumu: bērni auga atrauti no mīlestības pieredzes (vispār attiecību veidošanas) ģimenēs. Viņa vērojums bija tāds, ka bērni, paaugušies, nemācēja veidot saskanīgas dzīves ar dzīves biedriem (jautājums par viņu bērniem). Es pieļauju, ka arī skolā, īpaši pēc tam, kad skolā ienāca par skolotājiem bijušie skolas audzēkņi, mīlestības varēja pietrūkt. Atslābumu labestīgās attiecībās, iespējams (tas ir mans minējums), pastiprināja visai skarbie skolas (es teiktu ”izdzīvošanas” skolas – tiešā un netieša nozīmē) sadzīves un izglītošanās, dažkārt arī ļoti smagie finansiālie apstākļi.
Šķetiņins viņsaulē aizgāja 2019. gada 15. novembrī.

Nākošais ieskats pedagoģijā būs saistīts ar Šri Aurobindo. Protams, ka sāksim ar ieskatu Šri Aurobindo dzīves gājumā un viņa garīgām nostādnēm.