Ojārs Rode

27.05.2020.

Tiem, kuri pirmo reizi dzird par Šri Aurobindo, var pacelties jautājums: kas tas tāds un kāda ir viņa saistība ar pedagoģiju. Ieslēdzu viņu mūsu sarunās par pedagoģiju, jo Šri Aurobindo ir vīrs kas radījis ne tikai jaunu jogu – integrālo jogu, bet viņš, varētu teikt, integrēja zinātnē, filozofija integrēja garīgo pieredzi, kuru viņš ieguva īpašos eksperimentos. Šri Aurobindo apziņas pētīšanas darbu, pēc viņa aiziešanas viņsaulē, turpināja Māte – tā Šri iesauca savu līdzstrādnieci Mirru Alfassu. Šri darbi apkopoti 35 sējumos, kuros sīki aprakstīta viņa garīgā pieredze, viņa pasaules skatījums. Mēs to visu negrasāmies aptvert, bet ceru, ka kādam būšu modinājis interesi dziļākām studijām. Aurobindo ir nosaukts par vispilnīgāko Rietumu cilvēku (varbūt tas, mums, Rietumniekiem palīdzēs viņu labāk saprast), kurā, tanī pašā laikā, iemiesojusies (Rabindranata Tagores vārdiem sakot) iemiesojusies Indijas dvēsele. Man, iepazīstot viņa pasaules izjūtu, tā šķita ļoti līdzīga tai, kāda tā ir Dainu latvietim.

Šis ieskats būs interesants tiem, kuru sapņo par domubiedru kopienu veidošanu tepat Latvijā (arī mums Drustēniešiem) - Māte nodibināja Aurovillu (par to sarunā būs vēlāk) – ideālas sabiedrības veidošanai (tas nav Aurobindo ašrams) Aurobindo sekotājiem, integrālās jogas kopējiem, tiem, kuri gatavi mācīties visas mūža garumā un dzīvot draudzīgā saskaņā. Ar to iepazīsimies izglītības organizēšanas kontekstā kopienā. Paši varat ieskatīties pilsētas mājas lapā: https://www.auroville.org/ .

Kā parasti sākumā iepazīsim pedagoģiskā virziena iedibinātāja (pedagoģijas zinību literatūrā viņš par tādu netiek godāts) Šri Aurobindo tapšanas vidi.

Pavisam īsa  biogrāfija.

            Šri Aurobindo dzimis Kalkutā 1872.g. 15. augustā. Viņa tēvs (guvis izglītību Anglijā), būdams tipisks “kārklu anglis”, bija pārliecināts, ka Indijas misticisma piesātinātais gaiss dēlam var būt tikai kaitīgs un tāpēc lika to audzināt, skolot angļu skolās, neļaujot dēlam pat dzimto valodu iepazīt. Lai pilnīgi viņu un brāļus izolētu no Indijas sabiedrības, kultūras, tēvs aizsūta savus dēlus uz Eiropu - Angliju. Tur Aurobindo kopā ar saviem brāļiem tiek nodots kāda Mančestras garīdznieka aprūpē. Drīz atklājas Aurobindo spējas - viņš ātri apgūst vairākas valodas - franču, latiņu, grieķu un trīs gadu laikā jau paspēj apgūt pusi no klosterskolas programmas. Tas ļauj viņam pietiekami daudz laika veltīt mīļākajai nodarbībai - lasīšanai.  Viņš pakāpeniski iepazīst daudzu izcilāko Rietumu domātāju, rakstnieku, dzejnieku darbus un pat sāk rakstīt dzeju. Pēc sv. Pāvela skolas beigšanas, centības un labo zināšanu dēļ saņemtā stipendija ļauj viņam turpināt izglītību Kembridžas universitātē.

            Neko nezinādams par indiešiem, indusiem, bet caur literatūru iepazinies ar revolucionāriem notikumiem Eiropā, Aurobindo sāka lolot sapni par savas dzimtenes atbrīvošanu. Kad viņš kļūst divdesmit gadu vecs, nomirst viņa tēvs un nav vairs šķēršļu tam, lai Aurobindo varētu atgriezties dzimtenē, kuru viņš nebija redzējis četrpadsmit gadus. 

            Viņš atrada dīvainu zemi un dīvainus cilvēkus.

            Lai nodrošinātu savu eksistenci, Aurobindo sāka strādāt par franču valodas skolotāju, vēlāk arī angļu valodas  un veica vēl citus darbus, taču visvairāk Aurobindo bija aizņemts ar savas tautas neatkarības problēmu. Viņš pievērsās politiskai darbībai, rakstīja rakstus, aicinādams neiziet ne uz kādiem kompromisiem ar Anglijas valdību, bet iestāties par pilnīgu neatkarību. Tobrīd (1893.g.) tā bija liela uzdrīkstēšanās, varonība - Anglijai piederēja trīs ceturtdaļas pasaules zemju.

            Aurobindo sāka apgūt savas tautas valodu un turpināja Eiropā aizsākto intelektuālo izglītošanos, ārkārtīgi daudz laika pavadot pie grāmatām. Viņš lasīja angļu, krievu, vācu, franču rakstnieku darbus. Reiz draugu pārbaudīts, atklājās, ka Aurobindo bez kļūdām no izlasītā atceras jeb kuru rindiņu, lapaspusi. Aurobindo neapmierinās ar svēto rakstu tulkojumiem - viņš pats sāk mācīties sanskritu. Sanskrita zināšanas viņam vēlāk ļauj atklāt Vēdu patieso saturu.

            Taču reiz pienāca brīdis, kad Aurobindo nonāca pie pārliecības, ka intelektuālie vingrinājumi viņam vairs neko nedod. Viņš saprata, ka ar zināšanām vien nepietiek, lai notiktu garīgā attīstībā. Šo atziņu nostiprināja kāds gadījums viņa dzīvē. Aurobindo brālis bija ļoti smagi slims ar drudzi. Mājās, kur gulēja brālis, pārtiku meklēdams, ieklīda klaiņojošs mūks. Mūks ievēroja slimo un nekā neteikdams, palūdza glāzi ūdens, pārvilcis tai pāri kaut kādas zīmes un nodziedājis mantru, viņš iedeva to izdzert brālim. Pēc minūtēm piecām brālis bija vesels, bet mūks pazudis. Protams, ka Aurobindo bija dzirdējis par klaiņojošo mūku-askētu varēšanu, bet nu savām acīm pārliecinājās par viņu prasmi. Aurobindo sāka patstāvīgi un ļoti cītīgi praktizēt jogu neatkarīgi no tā kur un kādos apstākļos tai brīdi atradās: koledžā lasot lekcijas, mācoties bengāļu vai sanskritu, vai uzstājoties mītiņos.

            Divdesmit deviņu gadu vecumā Aurobindo apprecas, cerēdams rast ceļa biedru savos garīgajos meklējumos, bet viņam nepaveicās - viņš netiek sievas saprasts un paliek viens. Soli pa solim virzīdamies savas patstāvīgās jogas praksē, viņš atklāj jaunu vienkāršu, dabīgu jogu, kas vēlāk tiek nosaukta pa integrālo jogu. Šī joga palīdz viņam aktīvi risināt revolucionāra problēmas: sastādīt optimālas darbības programmas, atrast īstos vārdus mītiņos, publikācijās, pārdzīvot arestu un tiesu, izturēt ieslodzījuma gadus cietumā. Pēc neatkarības iegūšanas Aurobindo ar saviem palīgiem un skolniekiem pilnīgi nodevās garīgās un fiziskās pasaules pamatu pētījumiem, lai rastu patiesību jaunas cilvēku sabiedrības izveidošanai. Par šiem pētījumiem un gūtajām atziņām arī būs runa.

            Dabā novērojamas divas tendences - dalīšanās un apvienošanās. Tās rodamas arī jebkurā cilvēka darbības jomā: vai tā ir parasta darbošanās ap zemes lietām - materiāliem objektiem vai dievišķām, garīgām lietām. Parasti dalīšana vai dalīšanās notiek, lai beigu beigās apvienotu jeb apvienotos daudz plašākā un stabilākā vienībā. Tātad dalīšanās un apvienošanās ir vispārējas evolūcijas nepieciešams nosacījums.

            Cilvēks pasauli šodien ir sadalījis tūkstošdaļās un veic simtiem eksperimentu šo daļu, kombinēšanā, savienošanā. Visa savienošana sola jaunu, pilnīgāku vienību, jaunu eksistences periodu.

            Cilvēka dzīve ir apzinīga vai neapzinīga joga. Zem šī termina Aurobindo saprot pašattīstības sistēmu, kura daļēji atklājas cilvēka dzīvē, Kosmosā un tās galvenā jēga, caur indivīdā apslēptiem potenciāliem, savienoties ar universālo un trascendento esamību .

            Visa cilvēka dzīve, pat tad, ja viņš to neapzinās ir Dabas Joga un vai nu to viņš grib vai nē, tā realizējas, lai arī lēnā, nepārtrauktā kustībā uz savienošanos ar dievišķo realitāti. Cilvēks - domātājs, apbruņojies ar gribu, var lielo mērķi sasniegt daudz ātrāk un enerģiskāk. Jogu var uzskatīt par paņēmienu, kā saspiest indivīda evolūciju līdz vienas dzīves izmēriem. Jogiskās metodes iespaido psiholoģiskos procesus kā spēks, kas līdzīgs daudziem citiem dabas zinātnēs izpētītiem spēkiem (mehāniskiem, elektriskiem u.t.t.). Jogiskās metodes ir radītas, balstoties uz zināšanām un pārbaudītas pētījumos - analizējot pieredzi atkārtotos eksperimentos.

            Kā raksta Šri Aurobindo, patiesais mērķis Jogā tiks sasniegts tikai tad, kad cilvēka apzinīgā Joga   sakritīs ar Dabas neapzinīgo Jogu t.i., kad tā ārēji sakritīs ar pašu dzīvi, kad visa dzīve būs Joga. Citiem vārdiem sakot, tad, kad cilvēks apzinājis likumsakarības Dabā, apzināti izmantos savu īpašo varēšanu, saskanīgi (rezonējot) iesaistīsies dabas norisēs, apzinīgi centīsies iekļauties visos Esības plānos.

            Evolūcijas pamatā rodamas trīs pavisam vienkāršas lietas, trīs sākotnes. Tās ir it kā novietotas viena aiz otras, bet, tajā paša laikā, arī pārklājas: 1. - viss tas, kas jau ir attīstījies; 2 - viss tas, kas pašreiz atrodas attīstībā un 3. - tas, kam nākotnē vēl tikai būs jāattīstās. Pārklājas tāpēc, ka pēdējā liek manīt sevi jau laikus un, jo tuvāk brīdis jaunā sākumam, jo biežāk tas sevi atklāj - Daba it kā cenšas apsteigt pati sevi.

            Sākotne, kas mūsos jau ir pietiekami labi attīstīta un kalpo par stipru pamatu ir ķermeņa dzīve. Pirmkārt, tā ir matērija, kas ir kā nosacījums mūsu enerģijai un sasniegumu realizācijai; otrkārt - dzīvības enerģija, kā līdzeklis mūsu eksistencei materiālajā ķermenī, kā pamats mūsu garīgajām aktivitātēm. Šo sākotni Daba izveidojusi pietiekami stabilu un izturīgu, un, tanī pašā laikā, pietiekami elastīgu, lai cilvēkā pakāpeniski varētu atklāties Dievišķais.

            Cilvēka ķermeni Aurobindo uzlūko kā darba rīku, kas paredzēts, lai varētu izpildīt mūsu (kā cilvēku) patiesās dabas likumus un tāpēc jebkura bēgšana no fiziskās dzīves nav attaisnojama un uzlūkojama kā bēgšana no dievišķas gudrības. Kā tēlaini saka Aurobindo: tieši otrādi - ķermeņa fiziskā pilnība ir Gara darba triumfs, bet dievišķā dzīve ķermenī pēdējais Dieva zīmogs uz Viņa darba universā.

            Otra sākotne - attīstībā esošā, ir mūsu prāta dzīve. Tās attīstība ir mūsu tuvākais mērķis. Tikai cilvēkam piemīt trīs mentalitātes: materiālais prāts, kurš bāzējas uz nervu refleksiem; tīrais intelekts, kas atbrīvo sevi no ķermeņa un jūtu ilūzijas un dievišķais prāts, kurš, savukārt, atbrīvojas no saprāta nepilnīgiem ieradumiem (aizspriedumiem).

            Dievišķais prāts atzīst savu pamatu - dzīvi, ne tikai kā svarīgu, bet par vienīgo nosacījumu savai aktivitātei un tāpēc kalpo tā vajadzībām. Taču cilvēka ķermeniskā dzīve ir pamats, bet ne mērķis; pirmais nosacījums, bet ne augstākais noteicošais faktors.

            Cilvēka esība īsti atklājas tikai tad, kad no materiālās mentalitātes ir attīstījusies intelektuālā mentalitāte un cilvēks ir sācis dzīvot prāta sfērā (tīrā intelekta) neatkarīgi no nervu un fiziskām ierosmēm, un pakāpeniski, atbilstoši arvien jaunai brīvības pakāpei, top arvien spējīgāks pareizāk saprast un izmantot sava ķermeņa dzīvi. Jo brīvība, bet ne pakļaušanās, ir līdzeklis tam, lai sasniegtu apvienošanās pilnību, jeb brīdi, kad visi plāni sakļāvušies vienam darbam.

            Un tā mūs nodarbina trīs Dabas evolūcijas pakāpieni:

-ķermeņa dzīve kā pamats mūsu eksistencei materiālajā pasaulē;

-mentālā dzīve, kurā mēs ieejam šodien un ar kuras palīdzību mēs paceļam ķermenisko līdz augstam, garīgam lietojumam un attīstām līdz augstākai pilnībai;

-un beidzot: dievišķa dzīve, kura ir pirmā un otrā mērķis.

            Kāpjot pa šiem evolūcijas pakāpieniem, iepriekšējie nav jāizjauc, bet uz tiem jāatsperas.

             Tātad Daba tikai cilvēkā, Zemes valdniekā, ir ielikusi trīs formas: ķermenisko dzīvi, mentālo eksistenci un garīgo esību, kurās atklājas evolūcija jeb mūžīgi progresējoša pašatklāšanās. Taču, tā kā Dabā šīs formas veidotas nodalīti, cilvēkam rodas iespēja izvēlēties starp šīm trim formām:1.- parastu materiālu eksistenci; 2.-mentāli aktīvu, kuru pavada prāta attīstība un 3. - garīgi svētlaimīgu. Cilvēks, atbilstoši savai attīstībai, liekot tām savstarpēji rezonēt, var sapludināt visas trīs eksistences formas, kas arī ir nepieciešams nosacījumus dievcilvēka attīstībai.

            Katrai formai raksturīga sava enerģija. Enerģija, kas raksturīga ķermeniskai dzīvei, atklājas ne tik daudz attīstībā, cik nemainībā; ne tik daudz īpatņa papaplašināšanās aspektā, cik tās pašatkārtošanās. Protams, ka materiālajā pasaulē notiek virzība no viena tipa uz otru (no auga uz dzīvnieku, no dzīvnieka uz cilvēku), taču tiklīdz viens vai otrs tips ir guvis fizisku nobeigtību, noformētību, tad galvenā un neatliekamā Zemes mātes darba daļa kļūst vienīgi to saglabāšana, nepārtraukti tos atražojot, kas arī ir vienīgā iespēja materiālajai nemirstībai. Tāpēc materiālās dzīves dominējošie instinkti ir pašsaglabāšanās, pašvairošanās.

            Enerģija, kas raksturīga tīram prātam, atklājas izmaiņā un jo augstāka līmeņa organizētāks prāts, jo vairāk tas realizē nepārtrauktu paplašināšanos, labāku tā attīstības programmu, ejot uz arvien lielāku pilnību. Prāts, pretēji ķermeniskai dzīvei, ir bezgalīgs savā esības svērā (plānā), elastīgs savā ekspansijā, spējīgs viegli izmainīt savu aktivitāšu formas. Tāpēc prāta galvenie jeb pamata instinkti ir pašpaplašināšanās, pašuzlabošanās. Tā “reliģija”-pašattīstības, pašpilnīgošanās spēja, tā lozungs - mūžīgs progress.

            Gara galvenās īpašības ir tā pašeksistējoša pilnība un nemainīgi piederošā esības bezgalība. Tam vienmēr no aizlaikiem piederējusi nemirstība, kura ir mūsu Prāta un Dzīves mērķis. Cilvēka garīgās dzīves augstākā ideja ir iemantot Mūžīgo un apjaust to, ka tas ir visās lietās un ārpus tām un to, ka Patiesība netiek aptraipīta, lai kādās nepilnīgās formās tā neatrastos.

            Fiziskā cilvēka dzīves mērķis ir dzīvot, noiet no dzimšanas līdz nāvei ar tādu komfortu un baudām, kādas tam ceļā gadījušās, taču jebkurā gadījumā dzīvot. Viņš šo mērķi var pakļaut tikai Dabas fiziskajiem instinktiem. Personīgās intereses, ģimenes dzīve, ierastā kārtība sabiedrībā, nācijas būtiskie elementi ir tie, no kuriem veidojas visa dzīve. Šīs dzīves nozīmi nedrīkst novērtēt par zemu. Tā nodrošina radīto struktūru, sasniegumu saglabāšanos, taču reizē tas noved arī pie nesaprātīga konservatīvisma, piesaisti zemei.

            Materiālais cilvēks pielaiž sev tik daudz garīguma, cik tam, pāri viņa parastām idejām, uzspieda reliģijas. Taču materiālajam cilvēkam un viņa dzīvei var piešķirt mērenu materiālā prāta attīstību caur progresa ideju kā dzīves likumu. Tāpat to var darīt, radot viņam ieradumu aktivitātes caurskatīt caur reliģijas prizmu.

            Mentālā dzīve koncentrējas uz estētiskām, ētiskām un intelektuālām aktivitātēm. Pēc būtības mentalitāte ir ideālistiska un aizņemta ar pilnīgošanās meklējumiem. Sapnis par ideālu skaistumu, saturīgu darbību, absolūtu Patiesību, jaunu formu meklēšana Mūžīgajā vai veco atjaunināšana - lūk tīras mentalitātes dvēsele. Taču šī mentalitāte nezina, kā rīkoties ar materiālā pretestību. Vai nu tā rīkojas nemākulīgi, vai atsakās no cīņas un samierinās ar pelēcīgo ikdienu.

            Ir pavisam nedaudz tādi sapņotāju sasniegumi, kurus ar prieku pieņēmusi pasaule. Parasti tai ir visai skeptiska attieksme pret viņu atzinumiem, ne reti pat naidīga. Kad bezdibenis starp patieso dzīvi un domātāja temperamentu ir pārāk liels, tad vērojama prāta izraušanās no dzīves, lai tas varētu pilnīgi brīvi atdoties savai sfērai. Taču šāda norobežošanās attaisnojas tikai īpašā gadījumā, kad pats sevi veltī kādai īpašai darbībai. Prāts pilnīgi iegūst savu spēku un tam raksturīgu darbību tikai tad, kad tas ielaužas dzīvē un vienlīdzīgi pieņem kā tās iespējas, tā arī tās pretdarbību, redzot tajās līdzekli daudz intensīvākai pašattīstībai, pašpilnīgošanai. Tikai saskarsmē ar dzīvi māksla sasniedz savu dzīvotspēju; domāšanai jāpārbauda savas abstrakcijas, filozofa vingrinājumiem jābalstās uz zinātnes un pieredzes stingro pamatu. Progresīvs saprāts atklāj sevi cenšoties pacelt visu cilti līdz paša līmenim vai nu izplatot savu domāšanas veidu, vai mainot materiālo dzīvi, ievedot jaunas reliģiozas formas intelektuālajā, sociālā vai politiskajā dzīvē. Pēdējo nozīme ir pilnīgāk izteikt patiesības ideālus, skaistumu, tiesības, taisnību, kura izgaismojusi progresīvā domātāja dvēseli.

            Garīgās dzīves misija ir izmainīt materiālo dzīvi pēc savas līdzības - dievišķot to. Blakus dižajiem vientuļniekiem, kuri ir atraduši personīgo atbrīvošanu ir zināmi tādi garīgie skolotāji, kuri atbrīvojuši arī citus. Mums vēlreiz jāapstājas pie domas, ka indivīds nedzīvo pats par sevi, bet sabiedrībā un ka individuāla pilnīgošanās un atbrīvošanās nepiepilda dievišķo ieceri attiecībā pret pasauli. Brīva brīvības izmantošana nav iespējama neatbrīvojot pārējos un visu cilvēci kopumā; īstais labums mūsu pilnīgošanai ir tad, ja mēs realizējuši sevī dievības tēlu, to atražojam, vairojam un maksimāli izplatām citos.

            Gars ir Universuma vaiņags; Matērija - pamats; Prāts - saite starp Garu un Matēriju. Gars ir mūžīgs; Prāts un Matērija tās veidojumi. Gars ir apslēpts, bet tas ir rodams; Prāts un ķermenis - līdzekļi, ar kuru palīdzību gars cenšas atklāt pats sevi.

            Visa Dabas dzīves jēga ir mēģinājumā atklāt apslēpto Patiesību un arvien veiksmīgākā dievišķā tēla radīšanā. Bet Dabas mērķi, kurai viņa tuvojas lēnā evolūcijas procesā, Joga indivīdā realizē ļoti strauji. Joga darbojas stimulējot visas dabas enerģijas, visas dotības. Joga ļauj ātri attīstīt prātu un arī (pēc vēlēšanās) ķermeni. Daba meklē dievišķo izteiktu tās pašas simbolos; Joga iziet ārā no dabas robežām, pie viņas Valdnieka, aiz Universa - pie Transcendentā un viņa tāpat var arī atgriezties ar Transcendento gaismu, enerģiju un Visuvarenā pavēli. Bet mērķis, kā Dabai tā Jogai beigu beigās ir viens un tas pats. Vispārēja Jogas izplatīšana, par ko ir pārliecināts Šri Aurobindo, cilvēcē vajadzētu kļūt par galīgo Dabas uzvaru pār sevi; līdzīgi, kā līdz šim prāta dzīve izmanto un uzlabo materiālo, tā garīgā izmantošana uzlabos kā materiālo, tā prāta dzīvi vienlaicīgi un tiem integrējoties, kļūstot par Dievišķā izteikšanās ieroci.

            Jaunā joga

                        Lai varētu realizēties Joga, vajadzīgi trīs dalībnieki: Dievs, Daba un Cilvēka dvēsele; vai abstraktā valodā runājot - transcendentais, kosmiskais un imanentais. Transcendentā nepieciešamība atklājas indivīda tieksmes priekšmetā. Cilvēka individuālās apziņas kontakts ar dievišķo ir pati Jogas būtība. Joga nozīmē savienot to, kas universa spēles gaitā kļuvis atsevišķs. Kontakts var veidoties jebkurā punktā. Tas var rasties materiālajā svērā caur ķermeni; dzīvības svērā caur tās funkcijām, kuras nosaka stāvokli un mūsu nervu būtnes pārdzīvojumus; caur mentalitāti - caur jūtīgu sirdi, aktīvu gribu vai saprotošu prātu; vai, daudz plašākā mērā - pārveidojot mentālo apziņu visās tās aktivitātēs.

            Šodien dažādās jogu skolas atšķiras viena no otras, kopumā aptverdamas visas cilvēka dažādās puses, taču nevar tikt mehāniski apvienotas vienā, integrālā Jogā. Lai kāda nebūtu mācība, tās visas ir tikai dažādas formas, fragmenti integrālai patiesībai un visi garīgās prakses ceļi noved pie vienas un tās pašas augstākās pieredzes. Zināt, pārvaldīt dievišķo, būt dievišķs - tas ir vienīgais nepieciešamais, kas arī satur visu pārējo.

            Tāpēc realizējot sintēzi nav jāievēro ārējās formas un jogisko metožu ārējās puses, sastāvdaļas, bet galveno principu, kurš kopīgs visām skolām, kurš ietver sevī un nepieciešamajās proporcijās izmantos atsevišķos principus, kā arī galveno dinamisko spēku, kurš ir noslēgums un, kurš ir kopīgs visām metodēm.

Turpinājums nākošā sarunā.