18. turpinājums sarunai par pedagoģiju - Aurobindo Integrālā joga

18. sarunas turpinājums par pedagoģiju – Šri Aurobindo un viņa atziņas par pasauli 2. Daļa – Integrālā joga
Ojārs Rode

20.07.2020.

Mēs iepriekšējā sarunā aizsākām tēmu “Integrālā joga”. Neceriet, - te nebūs jogas mācību materiāls, bet tikai pavisam īss ieskats tajā. Mūs nolūks: labāk izprast Aurobindo izglītības filozofiju. Droši vien, Šri Aurobindo labi apjēdza to, kāpēc jogai viņš devis šādu nosaukumu – mazliet jau par to runājām iepriekš. Man gan gribētos to nosaukt par Veseluma jogu, jo kā jau teikts, tā nav vienkārši jau zināmo jogu “summa”, bet pavisam kvalitatīvi kaut kas cits – bet, lai par to spriež dažādo jogu praktizētāji. Galvenā atšķirība ir tā, ka Integrālā jogā enerģijas kustību (kundalini) caur čakrām tiek ierosināta nevis virzienā no apakšas uz augšu (sākot no zemākām čakrām), bet no augšas uz leju – sākot ar augstākām čakrām. Priekšrocība ir tāda, ka nav vajadzīga Skolotāja aizsardzība, jo spēks un atklāsmes, kas ieplūst jau pašā sākumā, pasargā “meklētāju”, palīdz. Protams, ka viss ir nosacīti – Skolotāja klātbūtne kā tāda vien jau palīdz koncentrēties, labāk izprast jaunās sajūtas; palīdz disciplinēties; Skolotājs var dot padomu, norādīt uz skolēna kļūdām un vēl citādi veicināt izaugsmi. Metodes ir līdzīgas – galvenā ir meditācija. Taču arī tai ir savas īpatnības. Jāsāk ar “vispārēja klusuma” iedibināšanu. Kamēr nav apjausts ko īsti nozīmē “vispārējs klusums”, rīkojas tradicionāli, t.i., pasīvā meditācijā cenšas apklusināt prātu. Kad ir jau zināms progress, tad pāriet uz aktīvo meditāciju. Tas ir, “vispārējo klusumu” cenšas panākt jebkurā dzīves momentā, lai ko arī nedarītu – ietu pa ielu, strādātu kādu darbu, atpūstos utt. Aktivitāte ir integrālās jogas vispārējās filozofijas stūrakmens: ne aiziet no sabiedrības vientulībā, meklējot nirvānu, bet būt dzīvē, sabiedrībā, būt dzīves aktīvajā vidē un vienlaicīgi klusumā ne nirvānas dēļ, bet, lai saņemot tīru padomu no augstākām svērām, pieņemtu pareizus lēmumus, darītu nekļūdīgi to, kas nu mums katram jādara un, lai spētu palīdzēt saviem līdzcilvēkiem. Tātad Integrālā joga ir aktīvas dzīves pozīcijas joga (tajā Aurobindo it kā savieto Austrumu un Rietumu dzīves pozīcijas, patiesības). “Joga, kura prasa atteikšanos no pasaules, nav priekš manis”- raksta Aurobindo Indijas brīvestības cīņu laikā, kad viņš jūt vitālu nepieciešamību pēc spēka un padoma, savas nācijas modināšanas darbā, lai strādātu tai, kuru viņš karsti mīlēja. Pacietīgi un regulāri atdodot sevi mērķtiecīgam klusuma iedibināšanas darbam, cilvēks izjūt dažādas pārvērtības (par kurām nav domāts te runāt) līdz sāk izjust lejup plūstošu spēka strāvu. Ļaujoties tam, nepretojoties, tas pakāpeniski, sākotnēji neregulāri, pārņem visu cilvēka būtni no galvas līdz pēdām. Ar laiku šis spēks kļūst patstāvīgs. Tas apņem, apskalo, apgaismo un piešķir noturīgumu. Kad ķermenis piepildīts, strāvas plūsmas izjūta pazūd, smalkā redze visu iekrāso debess zilā. Spēka nolaišanās notiek pakāpeniski: vispirms tā apņem galvu un atbrīvo iekšējos saprāta centrus, pēc tam sirds centru un tā pamazām virzoties uz leju, arī visus citus vitālos centrus (čakras). Spēks gan pilnveido, gan atbrīvo. Aurobindo šī spēka rosinātā atklāsmē, tad arī kalpoja savai tautai, cīnījās par tās neatkarību.

Aurobindo savu jogu sauca arī par dabas jogu. Respektīvi, viņa atklājumi liecina, ka dabā neatkarīgi no mūsu gribas norit joga – kaut arī lēni, bet notiek vispārēja pacelšanās uz aizvien augstākām virsotnēm. Izzinot dabas jogas likumsakarības un tās apzināti, aktīvi realizējot dzīvē ir iespējams paātrināt dabas jogai raksturīgos procesus cilvēkā un cilvēks jau viena mūža laikā var sasniegt parastam prātam nepatveramo, t.i., joga ir pašatklāšanas māksla, kas soli pa solim atklāj bezgalību, bezrobežību mūsos, atklāj jaunas pasaules: Superapziņas, Supermentalitātes, jeb Dievu cilvēkā (Aurobindo termini); spēju šo jauno pasauli nonest te lejā, uz Zemes. Aurobindo paredzēja jauna posma iestāšanos cilvēka evolūcijā – apziņas maiņa, mainīs fizisko pasauli un viņš cerēja, - ka uz labāku. Integrālā joga ir Aurobindo piedāvātais evolucionēšanas ceļš. Viņš cerēja, ka katrs cilvēks atradīs sev tādas nianses  Jogā, kuras vislabāk būs piemērotas tieši viņa personīgajam ceļam, jo katram ir sava vieta kosmosā. Tas, kā rāda laika tecējums un cilvēces vērojums, nebūt nav tik vienkārši – cilvēkam ir “dabīgā kārtā” jāsasniedz noteikts apziņas stāvoklis, kurā viņš rod motivāciju Integrālai jogai un tad arī velta tai sevi. Kā raksta Māte, cilvēkam ir tieksme ietiepīgi kavēties pagātnē, nest to uz “saviem pleciem”, lai cik smaga tā arī nebūtu. Katrs dzīves etaps ir kaut kā veicinājis cilvēka attīstību, bet līdz noteiktai robežai un nav svarīgi vai tā ir kristietība, budisms vai kas cits, tā sāk bremzēt un kļūst nepanesami smaga – ir jāpieliek punkts, tai ir drosmīgi “jāļauj aiziet” un cilvēkam ir jāiet tālāk brīvā un vieglā solī. Kā norāda Māte, tas ir mūžīgās attīstības likums.

Kā jau rakstīts iepriekš, Aurobindo (un viņa sekotāji – īpaši Māte) bija apziņas pētnieki. Viņi atklāja, ka pat vissīkākām materiālajām daļiņām piemīt apziņa. Apziņas līmeņu ir daudz un dažādi. Apziņa ir spēks. Primitīvākie līmeņi nodrošina pilnīgi noteiktus, precīzus procesus tās nesējā (piemēram, atomā), nodrošina pilnīgi noteiktas attiecības ar vidi, kurā tie atrodas. Augstākie apziņas stāvokļi, kuri ir potenciāli pieejami arī cilvēkam, dod radīšanas iespējas. Lielākā daļa cilvēku uz Zemes dzīvo pārliecībā, ka katru dienu tie kaut ko rada, bet tā ir tikai radīšanas ilūzija. Patiesa radīšana sākas tad, kad cilvēka apziņa spēj sadarboties ar citām apziņas formām (līmeņiem) tā, ka to nesēji, piemēram, iemanto citas īpašības, t.i., pārtop cilvēka apziņas ietekmēti vai tiek sakombinēti noteiktu mērķu realizēšanai. Ja spējam iedomāties šāda veida radīšanas procesu, tad arī sapratīsim, ka ne katram apziņas līmenim šādu iespēju drīkst dot (ko tik cilvēks, tad nesastrādātu!?). Varbūt kaut kur par to Aurobindo arī raksta, bet, vai sasniedzot radīšanas apziņu, cilvēks vairs ir cilvēks? – mūsu pašu Raudupe (Nīče u.c.) runā par kaut ko tādu, kad “cilvēks pāraudzis pats sevi”. Dotajā brīdi, “iluzorajā” apziņas stadijā cilvēki faktiski ir ārpus esošu spēku marionete un pakļauts to gribai. Katrs no mums, atbilstoši savam garīgam izaugsmes stāvoklim, piesaista vienas vai citas domformas un pieķeras tām, liekot prātam apcerēt un kombinēt, radot “radošuma” šķietamību. Tie, kuri ir izmēģinājuši “klusuma iedibināšanu” un panākuši, ka sācis strādāt “neatkarīgais vērotājs” ( par neatkarīgo vērotāju” jau runāts citā reizē) vai kā Aurobindo to nosaucis - “liecinieks” (kas ķermeniski sajūtams, kā kaut kas atsevišķs un kurš pieslēdzas vērošanā), ir atklājuši, ka visapkārt mums peld domformas, kas aizslīd garām kā zibšņi ar izšķiramu saturu, kas atklājas vai nu vizuāli vai audiāli, vai kā abi kopā. Aurobindo tos nosauca par “virpulīšiem”. Ja, šie “virpulīši” mūsu prātā norezonē ar kaut ko tur līdzīgu, tie vienā mirklī ir tur. Parasti cilvēks nemaz nepamana, kā domas pieķeras te vienai lietai un te pēkšņi citai, ne reti pat savstarpēji nesaistītām lietām. Cilvēkiem, kuri vispār nespēj prātā kādu domu noturēt, koncentrēties uz kaut ko, domas šaudās kā atspole.  “Virpulīšus” ģenerē ne tikai augstākas vai smalkās pasaules būtnes, bet arī mēs cilvēki paši. Tāpēc jau ir lasīts: es tikai padomāju, bet Zemes otrajā pusē kāds jau manu domu noķēris un realizējis (nav svarīgi sliktu vai labu). Cilvēku domām, emocijām “sabiezējot” rodas pat ar dzīvības instinktu apveltītas būtnes, kuras ir gatavas uz visu, lai tikai izdzīvotu, liekot par tām domāt, uztraukties un atbilstoši rīkoties (labi vai slikti). Nezinu kāpēc Dieviņš nav paredzējis visiem cilvēciņiem pieeju visam, - redzēdams, ko pats “savārījis” varbūt cilvēciņš vairāk strādātu savai izaugsmei un nodotos kalpošanai. Varbūt tā ir audzināšanas metode: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko?

Klusuma iedibināšanas process var būt ilgstošs ar “kāpumiem un kritumiem”. Aurobindo grāmatās var atrast padomus, novērojumu skaidrojumus katrā atsevišķā gadījumā, jo tajā atradīsim atbildes uz reālu “meklētāju” jautājumiem. Īstenojot Integrālo jogu, pakāpeniski atklāsies, ka nav nepieciešamība domāt – šo darbu veic kāds “nekurienē”, kaut kur ārpus mums, virs mums. Nav nepieciešams atcerēties, jo vajadzīgā informācija atnāk tajā mirklī, kad tā ir vajadzīga. Nav nekādas nepieciešamības ko plānot, jo apslēptais avots ierosina visus nepieciešamos notikumus ārpus mūsu gribas, mūsu domām par to, liekot mums darboties tādā gudrībā, uz kuru prāts pats nav spējīgs. Jo vairāk uzticamies norādēm “no nekurienes”, jo biežākas, skaidrākas un dabīgākas tās kļūst, atgādinot intuīciju. Atšķirība ir tikai tajā, ka intuīcija parasti nav tik skaidra, kā gribētos. Prāts pakāpeniski pārtop no izzinātāja organizatorā – zināšanas atnāk no cita avota ar pārsteidzošu precizitāti un ātrumu.

Ar to arī beigsim ieskatu Aurobindo Integrālajā jogā. Ja ir radusies interese, varat pastudēt Aurobindo, Mātes vai viņu sekotāju darbus (M. P. Pandit; Sri Chinmoy ; Satprem u.c.), tā iegūstot daudzkārt pilnīgāku informāciju nekā es to dodu šeit. Pats ar Aurobindo mācību iepazinos pusgadsimtu atpakaļ. Man joprojām ir simpātiska viņa joga, kuru, gan ne visai konsekventi, esmu mēģinājis realizēt. Esmu ticis vismaz līdz tādam līmenim, ka saprotu to, par ko Aurobindo runā.

Nākošajā sarunā esmu ieplānojis jau ieskatīties tajā kā praktiski notiek izglītības organizēšana Aurovillā.

Lai top!  

.