36. turpinājums sarunai par pedagoģiju - Tautas pedagoģija 1. daļa

 

36.  turpinājums sarunai par pedagoģiju – Tautas pedagoģija 1.  daļa

Ojārs Rode

27.01.2021.

Sveiciens pedagoģijas faniem! Pieliekot sveicienu arī tiem tautiešiem, kuri domā par tautas nākotni, kuriem tā arī rūp. Kā gan ne, ja pēc ļoti gara “maratona” par augstākās pedagoģijas gaiteņiem kaut kur pasaulē, uzsāksim darbu pie mūsu tautas pedagoģijas.

 

            Ir trīs veidi kā to paveikt. Pirmais, paklausīt Krišnamurti – par lielāko autoritāti uzskatīt sevi un caur sevis atklāšanu, intuitīvi veidot savu patiesību par tautas pedagoģiju. Otrs veids būtu pilnīgi pretējs – atzīt autoritātes ārpus sevis, izmantot viņu publicētos materiālus par tautas pedagoģiju un sakombinējot tur rodamās atziņas, veidot kaut ko viengabalainu, šodien praktiski izmantojamu. Trešais veids būtu abu iepriekšējo sintēze. Domāju, ka maniem spēkiem pieņemamāks ir pēdējais veids. Skaists ir pirmais. Bet man nav pietiekami labas iemaņas tam, lai atsijātu savu no sveša. Zinu kā to darīt (Aurobindo skola par neatkarīgo vērotāju) un bieži esmu to darījis. Un beigu beigās tāds “savs” nemaz nav – jebkuras zināšanas, par intuitīvajām nemaz nerunājot, no kaut kurienes nāk (domāt ko pretēju, ir liela augstprātība). Ir jautājums tikai par to, vai esi tām gatavs. Gan jau esat pamanījuši, ka ne reti identificējat cita pausto par savu (par to jau reiz runājām). Cita paustais netiktu pieņemts, ja tas nerezonētu ar kaut ko jau manī. Tātad tas ir viens arguments tam, lai izmantotu “trešo” veidu. Otrs arguments, kurš sasaucas ar pirmo, ir tāds, ka būtu augstprātīgi noliegt iespējamību tam, ka tas, ko teicis kāds cits, nenāk no “skaidra avota”, galvenais, kā teicu, lai tas rezonē un tad jau kaut kādu kopainu Veselumā varētu par tautas pedagoģiju arī izveidot.

Ieskrējiens      

            Nav jau tā, ka Latvijā visi ir auni – daudzi tautas tradīciju apzinātāji, piemēram: K.Biezbārdis, K.Valdemārs, A.Kronvalds, Auseklis, Kr.Barons, J.Anspaks, J.Rainis, A.Dauge, P.Dāle, J.A.Students,E.Pētersons, E.Brastiņš, T.Zeferts, J.Rudzītis, P.Birkerts, I.Paliepa, P.Zālīte, H.Kreicers, A.Goba, A.Rudzīte, R.Pussars, M.Vīksna, J.Stradiņš, Grīnu pāris, V.Vīķe-Feiberga, O.Auns, K.Skulenieks, E.Kokare, M.Misiņa, J.Kalniņš, S.Viese, J.Ķirsīte, V.Greble, J.Peters, A.Klotiņš, M.Zālīte,  J.Mackova, I.Ziedonis, A.Ancelāne,  G.Siliņa-Jasjukevica, J.Valbis, R.Raudupe, H.Stalte un D.Stalts, V.Celms, I.Saprovska un daudzi citi (būtu jāuzskaita vai visa latviešu kultūras darbinieku elite, sākot no Pirmās atmodas līdz pat mūsdienām – to visai sekmīgi paveicis O.Ambainis savā grāmatiņā: “Latviešu folkloristikas vēsture”)  tiešā vai netiešā veidā ir atraduši un  atzinuši tautas pedagoģijas nozīmīgo lomu tautas audzināšanā.

            Varbūt kādreiz to izdarīšu un pateikšu ko katrs no viņiem ir teicis par Mantojuma nozīmīgumu mūsdienās, te būs tikai daži piemēri:

             Auseklis: „...nav šaubu, ka tautas dziesmām tiesība ieviesties mūsu skolā.”;

            Kr.Barons: „...ka dziesmas un dziedāšana ir viena no viņas (tautas) dārgākām gara mantām, ka dziesma ir viņas sargeņģelis visās vietās un lietās, kas pavada latvieti, no siltā mātes klēpja sākot, visos dzīves gadījumos, darbos un centienos, priekos un bēdās, labās un ļaunās dienās; kas viņu māca un stiprina tikumos, rāj un šajos netikumos un kļūdās; kas labo nerātni, žēlo un saudzē vājo, laipni rāda ceļu paklīdušam; kas viņu kā uzticams, krietns pavadonis neatstāj cauru mūžu, līdz kamēr viņš guļas aukstā zemes klēpī.”;

            V.Celms: „Tradicionālā kultūra, kas cieši saistīta ar dabas norišu cikliem, kosmosu, senajā zemkopju kultūrā glabā tādus ētiskos, estētiskos un Dieva izpratnes principus, kas varētu palīdzēt atjaunot zudušo līdzsvaru un harmoniju. Šie principi un šī vienotā Visuma apziņa nav zudusi nebūtībā. Tā pieejama atjaunotnei. Tā pastāv gan dzīvā, gan arī kodētā veidā tradicionālās kultūras liecībās un kosmiski universālo struktūru būtība – to spējā formēt harmonisku domājošā cilvēka apziņu.”;

            J.Peters: “…folklora tagad dara to darbu, ko senos laikos darīja dzīve laukos, viensētā, un sādžā, un proti, uztur dzīvu gadsimtos pārbaudīto tikumību, ētiku un estētiku…; mūsu tautasdziesma iestājas par tikumību ģimenē, par žēlumu, par meža, par upes, par avota, par putna dzīvību. Par cilvēku, par bērniņu, par šūpuli, par maizi, par darbu, par Dzimteni…”;

             J.Mackova:  “…tautas tradīcijā ir divi galvenie audzināšanas līdzekļi: darbs un vecākās paaudzes paraugs..”;

             E.Kokare: "…pats būtiskākais, ko dziesma mums cauri gadsimtiem ir iznesusi, ir šis optimistiskais dzīves skatījums, darba vērtības, tā prasmes un tikuma saredzējums, izcēlums. Un māka ikdienas ritumā ienest skaistumu, atrast iespēju svinēt svētkus…”;

            R.Raudupe: “…dainas un vēdas dzied par mūžīgo tagadni, par katra cilvēka dzīves visdziļāko esamību…”. Beigšu ar šo citātu no Raudupes grāmatas “Dievatziņa vēdās un dainās”. Pie Raudupes grāmatām vēl atgriezīsimies – manā skatījumā tās ir kā Dziesmas par holistisko pasaules skatījumu mūsu Dainās, par vispārcilvēciskām vērtībām vispār, par jauna cilvēka dzimšanas ceļu.

             Varbūt no minētajiem un nemīnētajiem tautas darbiniekiem neviens tiešā veidā nav runājuši par holismu tieši (šis jēdziens populārs kļuvis ir modernajos laikos), bet ir saskatījuši Mantojumā  cilvēka audzināšanas un mācīšanas Veselumam raksturīgas iezīmes. Izskatās, ka katrs gan tajās saskatīja savu šķautni un konteksta dziļumu,  – un tas ir dabīgi, bet tas, kas viņus rosināja, – mūsu tautas Mantojums, ir neizsmeļams, bezgalīgs Veselums pats par sevi (ceļojums pie Dieva).

            Laiku pa laikam ir bijis tā, ka vēl ir kādam vai kādiem jāpierāda  Mantojuma nozīmīgums. Arī man gadījās to darīt. Bija un ir arī šodien modīgi runāt par izglītību ilgtspējīgai attīstībai. Ilgtspējīgas sabiedrības ietvaros tautas pedagoģijā meklēju, pētīju četras (vai 3 - dažkārt netiek izdalīta kultūras k.) savstarpēji papildinošas komponentes: ekoloģiskā, sociālā, ekonomiskā un kultūras. Kā jau to varēja sagaidīt, tās visas tur tika atrastas, pie kam, sapludinātas vienā lielā Veselumā. Toreiz arī konstatēju, ka ir nopietns pamats tautas pedagoģijas elementu integrēšanai izglītības sistēmās. Un tas ir:

  • ·         Tautas tradīcijas mentāli (savdabīgā tautas etniskās apziņas laukā) ir saskanīgas ar tās indivīdu un tāpēc tautas pedagoģija var būt ļoti nozīmīga indivīda vērtīborientācijas veidošanas procesā;
  • ·         Tautas pedagoģija sevī ietver laikā pārbaudītas augstas tikumiskās un garīgās pamatvērtības;
  • ·         Tautas pedagoģija veicinātu indivīdu identificēšanos ar tautu, nacionālās pašapziņas veidošanos, tā stiprinot tautas vienotību un ļaujot tai pārdzīvot globalizācijas laikmetu;
  • ·         Tautas pedagoģija radīs priekšnosacījumus nacionālās kultūras savdabīguma radošai attīstīšanai un saglabāšanai;
  • ·         Tautas pedagoģijas saistība ar zemapziņu ir būtisks nosacījums indivīda iekšējo spēku, dotumu un dzīves jēgas atklāšanā, sekmīgai pašapliecināšanās vajadzības apmierināšanai. Folklora uzrunā kolektīvās zemapziņas veidotiem arhetipiem;
  • ·         Spēcīga etniskā pašapziņa veicina toleranci pret citiem etnosiem, veicina starpetniskos sakarus;
  • ·         Tautas pedagoģijas integrēšana formālajā izglītībā radītu priekšnosacījumus tautas tradīciju dabīgas pārmantošanas atdzimšanai ģimenēs, stiprinās ģimeniskās vērtības;
  • ·         Tautas pedagoģijas integrēšana izglītībā radīs priekšnosacījums tādas jaunas bērnu vecāku paaudzes veidošanai, kura būs zinoša un protoša savu bērnu audzināšanā;
  • ·         Tautas pedagoģijas efektivitāte meklējama arī tādā tās īpatnībā, kā indivīda aktīvā līdzdarbībā jeb pašdarbībā - indivīds ir tautas garamantu līdzradītājs, tās dziļākais saturs atklājas paša darbībā, skaists top skaists tikai novērotājam pašam kļūstot skaistam, doma rosina domu, tēls rada jaunu tēlu, darbība – darbību utt.;
  • ·         Tautas pedagoģija savā veselumā ietver ētiskā un estētiskā vienību. Latviešu tikuma jēdziens ietver sevī aicinājumu tiekties uz pilnību, darot visu skaisti.
  • ·         Tautas pedagoģijā ietverts emocionāli vērtējošais aspekts - caur iekšēju un ārēju dialogu (prātniecību) tiek izvērtēti procesi, parādības, veidojas noturīga vērtīborientācija;
  • ·         Tautas pedagoģija ir priekšnoteikums brīvas un viengabalainas personības attīstībai;
  • ·         Tautas tradīcijas satur vispārcilvēcisko un to kopšana principā nesatur citām tautām naidīgus elementus;
  • ·         Tautas pedagoģija ir saderīga ar ilgtspējīgas sabiedrības komponentēm, un tādejādi var tapt par ilgtspējīgas izglītības pamatu.

            Pētījuma publikācijas trīs valodās (latviešu, krievu un angļu) var sameklēt tautskolas mājas lapā angļu valodā (uzklikšķiniet):  Values in Latvian culture and their relationships with the dimensions of sustainable society  , krievu valodā: Компоненты долгосрочного образования в народной педагогике . Teksts latviešu valodā: Ilgtspējīgas izglītības komponentes tautas pedagoģijā.

            Tagad, kā reiz vienojāmies, vairs nemeklēsim to, kāda tā dižākā pedagoģija ir kaut kur citur pasaulē, bet mēģināsim uzkonstruēt paši savu modeli, modeli, kurš būtu saderīgs ar mūsu tautu, saderīgs ar tās nākotni.

Par to, kas ir pedagoģija, runājām “maratona” sākumā. Bet, kas ir tautas pedagoģija? Interesanti, ka šī vārdu kopa nav atrodama latviešu “Zvaigznes” izdotajā Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīcā. Ir ne mazums publikāciju par tautas pedagoģiju, tāpēc meklēsim skaidrojumu tajās. Te izvilkums no Elitas Evartes Dombravas spriedumiem par tēmu, kuros viņa, manuprāt, ļoti skaisti apraksta gan to, kas ir tautas pedagoģija, gan tās nozīmīgumu tautas attīstībā. (https://www.latvuda.lv/tautas-pedagogija-berna-audzinasana/ ):

Tautas pedagoģija, atspoguļo pedagoģisko zināšanu noteiktu līmeni, konkrētu vēsturisko posmu cilvēces garīgajā progresā, kalpo kā pamats, uz kā radās un attīstījās pedagoģiskā zinātne… Tautas pedagoģija noskaidro pedagoģiskās iespējas seno paradumu iedzīvināšanai mūsdienu apstākļos un nosaka jauno paradumu mērķtiecīgumu, kas ir saskaņā ar cilvēka harmonisku audzināšanu. Tā nodod pedagogiem tautu audzināšanas pieredzes mantojumu… Tautas pedagoģija ir cieši saistīta ar praksi, tā kalpo tai, apgādājot skolotājus ar pedagoģiskiem līdzekļiem, kas pārbaudīti daudzu gadsimtu laikā audzināšanas praksē…

Tautas pedagoģijas pamatu, kā atzīmēts daudzos pētījumos, sastāda tautas mutvārdu daiļrade. Un to daudzveidībā un žanros (pasakās, teikās, dziesmās, sakāmvārdos un parunās, mīklās, spēlēs, tradīcijās un rituālos) ir milzīgs izglītojoši-audzinošais potenciāls realizējot prāta, tikumiskās, darba, fiziskās, estētiskās audzināšanas uzdevumus, kā arī metodes, pedagoģiskās iedarbības audzināšanas principi dod pamatojumu izdarīt secinājumus par to, ka  tautas pedagoģija ir zinātniskās pedagoģijas avots, tās pamats.

Tautas pedagoģija palīdz risināt divējādu uzdevumu: pedagogam ir iespēja nodot jaunajai paaudzei savas tautas visu to labāko tautas pieredzes mantojumu, bet reizē viņš arī bagātina savu personību ar daudzu gadsimtu gudrību, kļūst garīgi bagātāki, humānāki un cilvēcīgāki…  Apmācībai, ko radījusi pati tauta, ir milzīgs audzināšanas spēks, kas nav pat pašās labākajās sistēmās, ja tās pamatojas uz abstraktiem ideāliem, idejām, kas ir pārņemtas no citām tautām. Tikai tautiska audzināšana ir dzīvs organisms tautas attīstības vēsturiskajā procesā”.

J.Rudzītis ir izdevis pat grāmatu “Latviešu tautas pedagoģija”. Viņš raksta: “Tautas pedagoģija ir audzināšanas praksē uzkrātā un paaudžu paaudzēs pārbaudītā pedagoģiskā gudrība. Tā ietver priekšstatus par labu cilvēku, par mācībām un audzināšanu, par cilvēka dabu, kā arī pedagoģiska rakstura spriedumus, centienus, ieteikumus, vēlmes, rosinājumus un cita veida padomus, kas saistās, kā tagad teiktu, arī ar pedagoģijas saskarzinātnēm – psiholoģiju, ētiku, estētiku”.

Kā tautas pedagoģiju saprot Krievijā? - Tautas pedagoģija ir izglītojošas darbības veids, kas tiek realizēts verbālā formā, izmantojot zināšanu mutisku nodošanu no paaudzes uz paaudzi, kas tiek nostiprināts folkloras, neizteiktu uzvedības noteikumu, pamācošu leģendu, pasaku veidā. https://spravochnick.ru/pedagogika/narodnaya_pedagogika_i_etnopedagogika  . Starp citu, Krievijā tautas pedagoģijai ir pievērsta liela uzmanība – tā tiek pētīta, pielietota, institūtos lasa īpašus tautas pedagoģijas kursus pedagogiem, jo valda atziņa, ka tautas pedagoģija ir tā, kas var palīdzēt krieviem būt krieviem. Tā H.Maksimenko raksta: Tautu vēsturiskā atmiņa ir vissvarīgākais priekšnoteikums nacionālās kultūras oriģinalitātes saglabāšanai. Tautas pedagoģijas ideju atdzimšana, progresīvu tradīciju un izglītības un audzināšanas principu izmantošana var būt liels palīgs mūsdienu sociālpolitiskās situācijas izvirzīto audzināšanas problēmu izpratnē un risināšanā  http://www.eduhmao.ru/info/1/3931/25053 .

            Par tādu, kā autoritāti tautas pedagoģijas jautājumos pasaule pieņēmusi J.Bruneru (Jerome Bruner). Uz viņu atsaucas, viņu citē. Viņš tautas pedagoģiju raksturo pavisam īsi: tautas pedagoģiju definē kā tautas psiholoģijā, bioloģijā un kultūrā pamatotu, ikdienā  intuitīvu nespeciālista izmantotu mācīšanas paņēmienu. http://oaks.nvg.org/bruner-folkology.html

            Tātad tautas pedagoģija ir kaut kas tāds, kas vakar sakrāts, pārbaudīts (folklorā) un šodien izmantojams. Bruners, izskatās, ka ar tautas pedagoģiju saprot arī jebkuru audzināšanas vai mācīšanas paņēmienus šodien, bet kurus neveic profesionāls pedagogs, bet vienkārši cilvēks bez speciālas izglītības vadoties no pieredzes, intuitīvu impulsu vadīts, t.i. nepavisam nesaistot to ar folkloru, bet vietējo kultūru noteikti.

            Domāju, ka arī mums būtu par kaut ko jāvienojas, jo tad mēs nepalaidīsim garām kaut ko svarīgu savai pedagoģijas “celtnei”.  Manuprāt, te minētajos spriedumos par tautas pedagoģiju, ir ielikta kā Mantojuma nozīme, tā arī mūsdienu cilvēku neprofesionālā pedagoģiskā darbība bērnu audzināšanā. Mani pašu reiz interesēja tas, kā mainījusies tautas pedagoģija, vai tā vēl satur tos pašus vides elementus, kuri rodami Mantojuma aprakstos un , kuri veidoja tautas pedagoģisko vidi. Atklājās, ka dzīvesdarbības vides tautas pedagoģijā mūsdienās un agrāk ir līdzīgas un spēj nodrošināt personības pašrealizācijai nepieciešamos attīstības nosacījumus. Tas nozīmē, ka tautas pedagoģijā tagad un senāk rodamais, pirmkārt, apliecina savu ilgtspēju, otrkārt, tautas pedagoģijas arī mūsdienu dzīves apstākļos var nodrošināt veiksmīgu personības attīstību. Toreiz pētījumu veicu, izmantotas atvērtās intervijas ar Latvijas sabiedrībā labi pazīstamām personībām. Intervējamiem tika dota iespēja brīvi stāstīt par savu bērnību. Ar pētījuma publikāciju plašāk var iepazīties tautskolas mājas lapā angļu valodā, uzklikšķinot uz: Environmental factors in the development of personal values orientation , bet latviski: Vides faktori personības vērtīborientācijas attīstībā .

            Ir cilvēki, kas šo fenomenu - darīt kaut ko šodien tāpat, kā to darījām gadus simtus atpakaļ, nosauktu par pārmantojamību no paaudzes uz paaudzi, par ģenētisko atmiņu un tamlīdzīgi. Vai pārmantošana uztur mūsu latvietību? Domāju, ka tai nav maza loma, bet ne izšķirošā, galvenā. Par galveno, izšķirošo es nosauktu dzīvesziņu. Kādus gadus atpakaļ plašākā telpā diskutēja par tās saturu. Šķiet, ka toreiz lielākā daļa atzina tās nozīmīgumu tautas identitātes veidošanā. Taču vieni, tajā pat laikā, dzīvesziņu uztvēra kā dialektiskā materiālisma produktu, t.i., kā kultūrvēsturisku produktu. Varbūt to var arī tā. Bet varbūt ar šo vārdu apzīmēt ko tādu, kas pastāv neatkarīgi no katras mūsu individuālās iegribas – saistīt to ar Junga arhetipiem, tautas bezapziņā rodamo, mūs visus vienojošo un tautas raksturojošo paternu. Lūk, kā dzīvesziņu teikusi Vaira Vīķe- Freiberga (viņa gan runā mērķu sakarā): Baltu dzīvesziņa ir matrica (raksts, patterns, kods), kas veido nosacījumus tādai indivīda un tautas dzīves jēgai, kuras mērķis „ir atrast sev piederīgu noti, ar ko saskanīgi ieskaņoties Visuma kopējā harmonijā, dzīvot tā, lai izjustu sevi kā nedalāmu sastāvdaļu no kosmisko ritmu plūdiem un atplūdiem, no pasaules esamība telpas.” Manuprāt, ļoti skaisti pateikts! Tas nozīmē to, ka dzīvesziņa neveidojas, bet tā veido.

E.Brastiņš Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošanā, raksta: ...balti netaisa vēsturi, ja par vēsturi dēvē pārmaiņas, kas notiek kādā parādībā... Tie negrozīti un neatlaidīgi glabā savas reiz nodibinātās garīgās un materiālās tradīcijas un sargā savu reiz iedzīvoto zemi... Vēsturē tās tiek ierautas ne savas vainas dēļ..

Citviet, apcerot Mūsu misijas problēmas, Brastiņš raksta:... veselīgās tautās ir iedabāta īpaša nācijas ideja, kas runā uz tautas locekļiem „asins balsī”. Šī balss ir tās ilgas, dziņas, sliecības un spējas, kas dzen kādu tautu rīkoties „asins spiediena” virzienā. ...tautas iedzimtā ideja ir tā, kas veidojusi tautu īpatnējo senkultūru reliģijas, maģijas, ētikas un mākslas veidos. Te tautība kā apslēpts spēks izpaudusies ārišķos veidolos.

Brastiņš faktiski konstatē kaut ko baltiem raksturīgu, laikā nemainīgu, kas ir rodama tautas zemapziņā, Junga vārdiem runājot, etnosa arhetipā („... arhetipi bija un paliek dvēseles dzīvības spēki, kas vēlas, lai tos uztvertu nopietni.. atzītu....”). Tā ir kaut kāda patstāvīga komponente, kas, konkrēti latvietim, liek palikt latvietim visos laikmeta griežos (gadsimtos mērāmos) un arī šodien. Zenta Mauriņa Latvietī un darbs to apstiprina rakstot: Latviešu dvēsele nav mūsu personīgais īpašums, ar kuru var rīkoties pēc patikas. Tā mūsu senču mantojums, to esam saņēmuši no tiem, kas sacerējuši "Ej, saulīte, drīz pie Dieva", "Uguni un nakti", "Indrānus", tā mums uzticēta glabāšanai, lai mēs to nodotu tālāk tiem, kas nāks pēc mums.

Vai tas nav joprojām dzīvais latviešu ētikas kodekss, kas tad arī ir noteicis un nosaka latviešu attieksmi un rīcību visās dzīves situācijās? Šis kodekss, kura pamatā ir vispārcilvēciskas vērtības kā dzīves veidotājas, kā nemainīgas latvieša patības raksturotājas, kuras laikā paliek nemainīgas. Citiem vārdiem sakot, tā arī ir latviskā dzīvesziņa, kas tātad faktiski ir augsti tikumisko vērtību kopa, kura noteikusi un nosaka mūsu attiecības ar cilvēkiem, dabu, ar Dieva laisto pasauli. Tā ir tāda kā Visa, kas ir Vienotības izjūta vispārākā pakāpē. Tas ir tas dimantiņš Eiropas lielajā čēšā, ko kautrējamies paši pamanīt, bet par kuru tēlaini runā vācu izcelsmes Eiropas sakrālo lietu pētniece Gabriela, redzēdama šajā joprojām dzīvajā dimantā, Eiropas garīgās atmodas iespējas. (Alunāns daudzus gadus pirms tam šo dimantu atrod latvieša skaidrajās sirdīs). Ko līdzīgu pasaka arī Ļūdēns 1994. gadā: varbūt arī latvietība varētu palīdzēt Eiropai apjaust savas saknes šai interesantajā un pretrunīgajā laikmetā.

            Šīm cerībām ir pamats – tā ir kopīgā Eiropas tautu izcelšanās un norādes uz to, ka Eiropai reiz kopīgo ētisko tīrradni jāmeklē Baltos, kas to vēl ir saglabājuši. Baltu kultūras senums ir pierādījies arī mūsu dienu pētnieku skatījumā. Filologu, arheologu un citu zinātnieku (Gimbutiene; Čaterdži; Paliepa) atziņas par tagadējo Eiropas tautu veidošanos liecina, ka tai pirmsākumi jāmeklē 5000 g.p.m.ē. Senvalodu pētnieks Karulis raksta: „Nevienai valodu grupai nav tik daudz kopīga ar visām indoeiropiešu valodām kā baltu valodai.”

            Uz minētā latviskās dzīvesziņas dzīvelīgumu (nemainību) norāda mūsu rakstnieku darbu analīze. Dvēseles tīrība ir latviešu ētiskās meklēšanas mērķis. Balts ir latvieša dvēseles skaidrības simbols... 1934. gadā raksta Kārlis Kārkliņš savā apcerējumā Literatūras būtība un nozīme. Kārkliņš šo tieksmi saskata visu tā laika pazīstamos rakstnieku darbos (Blaumaņa, Poruka, Neikena, Kaudzīšu, Apsīšu Jēkaba, Raiņa, Skalbes u.c.). Kārkliņš te saskata tautas tradīciju pārmantošanos, pārtapšanu atbilstoši jaunā laikmeta garam, saglabājoties tās ētiskajiem ideāliem, kas latvieti padarīja par īsteni brīvu. Ludis Bērziņš to, kur mūsu rakstniecībai rod saknes saviem darbiem, nosauc par tautas īpatnējo garu, kas ir daiļš savā būtībā. Krišjāņa Valdemāra priekšstatos Tikumība un cilvēka vērtības no ārējiem apstākļiem ir neatkarīgas. (Kronvaldu Atis - ...pēc savas sevišķi iedzimtas dabas). Šīs pārliecības dēļ Valdemārs tikumības augstākās vērtības ierauga arī savos līdzcilvēkos, savos brāļos, kā kaut ko latvietībai piederīgu, raksturīgu, tautas gara mantās (latvieša svēts pienākums ir glābt tās no izzušanas) rodamu un savu dzīves jēgu saredz cīņā par tiem (šī redzēšana dod spēku).

Teodors Zeiferts par citu dižgaru Neikenu raksta: ... kā radošs mākslinieks, viņš varēja parādīt savas gara spējas vienīgi tanī veidā, kā tās raksturo latviešu tautu.

            Tautas dzīvesziņa tādejādi ir saprotama kā tautas patības izpausme, kas sākotnēji ir kā Dieva dota norāde kā dzīvot šajā pasaulē, ieskaņojoties Visuma harmonijās (par ko, kā par dzīves jēgu, runā Vaira Vīķe Freiberga) un kas kā tīrradnis paliek laikmeta griežos nemainīgs. Virza 1936. gadā raksta: ...mēs esam sena tauta, mums civilizāciju neviens nav nesis, un mums par to nav jāpateicas nevienai tautai, kā vienīgi mūsu senčiem, kuri no Dieva izpelnījušies šo godu. Ko līdzīgu apgalvo daudzi citi mūsu tautasdziesmu pētnieki (Dainas ir mūsu tautas dzīvesziņas spogulis). Piemēram, Kr. Barons 1894. gadā pirmajā Dainu izdevumā raksta Mūsu tautas dziesmas ir pa lielākai daļai mantojums no sirmās neminamas senatnes. Muti no mutes, no auguma uz augumu pāriedamas, tās uzglabājušās tautas atmiņā līdz mūsu dienām.

Nobeigšu te mūsu dižgaru teikto ar Teodora Zeiferta Latviešu rakstniecības vēsturē rodamiem vārdiem: Latvieši, parādīdami savas īpatnīgās spējas, paceldamies par nošķiramu, patstāvīgu tautu, atskatīdamies atpakaļ savā pagātnē, atcēla arī novilktās laika robežas. Izrādījās, ka viņiem ir vērtīgas gara mantas, ka viņiem tās bijušas sen, ka viņu izcelšanās laiks meklējams tālu, tālu pagātnē.

Tātad, dzīvesziņa ir kultūras veidotāja, tā ir apriori dota tautai kā tādai. Mēs to redzam izpaužamies kā pagātnē, tā tagadnē un arī nākotnē redzēsim. Dzīvesziņa nav nekas sekundārs, kas top, bet tas ir tas, kas ir un rada. Tā, piemēram, atklājas valodā, kas ir ne tikai kā saziņas līdzeklis, bet kā instruments radīšanai, kā atslēga mūsu un tikai mūsu tautas uzdevumu veikšanai (tāpat kā visu citu tautu), kā apziņas stāvoklis, kā mūsu iekšējā spēka, kā mūsu patības raksturotāja. Dzīvesziņa nevar tikt precīzi zinātniski, vēsturiski noraksturota, jo šīs kategorijas saturs ietver zinātnes vispārējās izpratnes ietvaros neraksturojamas lietas, piemēram, Dievu, tautai raksturīgu garīgumu, neapzināto pienākumu, mūsu vietu Dieva laistajā pasaulē; kas satur kaut ko tādu, kuram nav ne robežu, ne beigu, kas iestiepjas visos iedomājamos un arī neiedomājamos eksistences plānos, un padara mūs par latviešiem. Tā ir gaisma, kas izgaismo mums ierādītos ceļus, kura rosina noteiktai darbībai. Tas ir kaut kas tāds, kas paliek nemainīgs laikmeta griežos, ar kuru esam atnākuši šeit uz Zemes, lai realizētos.

            Tautas dzīvesziņa nav atdalāma no katra tās indivīda dzīvesziņas, arī no citu tautu dzīvesziņas, no cilvēces dzīvesziņas. Tās ir kā hierarhiski sakārtotas hologrāfiskas vienības (veselumi) un caur tām mēs varam atklāt viens otru. Jeb izaugot no vienas, ieaugam otrā kā harmoniskas līdzības. Piemēram, mana dzīvesziņa ir manas tautas dzīvesziņa un otrādi. Tas ir kaut kas, kas rosina darbībai, kas nosaka mūsu tautas vēstures gaitu, attīstību, kultūru un visu citu ko vien atrodam par mūsu tautai raksturīgo. Dzīvesziņa katrā indivīdā tāpat kā katrā tautā atklājas caur individuāli raksturīgo apziņas stāvokli. Jo tas ir atvērtāks, plašāks, jo tas ir bagātāks.

            Tautas dzīvesziņa ir kā paterns, kā raksts, kā tautas dvēseles īpatnējais kods, kurā mēs visi esam, kurā mēs visi kopā un katrs atsevišķi realizējamies. Dzīvesziņa atklājas mūsu tautas vēsturiskajās gaitās, Brīvības cīņās, Dainās, Rakstos, Tradīcijās, mūsu dižgaru darbos mākslā, literatūrā, filozofijā un visos vienkāršajos cilvēkos, caur kuriem realizējas dzīvesziņā atbalsotās tradīcijas, domas, vērtības, pasaules uztvere utt.  Šie cilvēki arī ir (latviskās) dzīvesziņas avoti. Tās nav vienkāršas bioloģiski robotizētas būtnes, kurām dzīves laikā (jau no mazotnes) tiek ieprogrammēta dzīvesziņa. Šī atziņa ļauj tautas pedagoģijā iekļaut mūsu vecākus, vecvecākus, brāļus un māsas, kaimiņus, visus mūsu tautas tikušos ļautiņus (kā mana skolotāja Elfrīda Krastiņa reiz teica: latviska ir tā matemātika, kas caur latvieša dvēseli atklājas. Viņa tā raksturoja J.Menča vecākā matemātikas grāmatas pamatskolai, - var teikt, ka tautas pedagoģijā, matemātikas mācīšanās mums ir jau gatava).

Kā jau sākumā minēju, J.Rudzītis ir sarakstījis grāmatiņu par latviešu tautas pedagoģiju. Paldies Jānim! Varētu domāt, ko tad vēl? Ja kaut ko radām, mums ir jābūt vairāk vai mazāk skaidram priekšstatam par to, ko un kāpēc, priekšstatam par darāmā jēgu, par mērķi; mums būtu jāuzbur tautas nākotnes vīzijas tēls un tam tad arī jāpakārto visa mūsu dzīve, tajā skaitā tautas dzīvesziņā apaugļota tautas pedagoģija. Rudzīša un citu tautiešu rakstīto mēs neaizmirsīsim, - uz tā mēs atspersimies, to izmantosim.

 

Lai top!