4. sarunas turpinājums par pedagoģiju

Džiddu Krišnamurti Izglītība un Dzīves jēga

Neliels komentārs pirms ķeramies klāt Krišnamurti “pareizās izglītības” konceptam. Vispirms man jāiedrošina tie, kuri ar skepsi raugās uz Indijā dzimušu cilvēku padomiem. Kaut ko, iedrošināšanai jau pateicu pagājušajā reize. Nu tā Dieviņš ir iekārtojis, ka no turienes nāk garīga rakstura padomi vairāk nekā no citām vietām pasaulē (varētu tie nākt arī no Latvijas, ja mēs pārvarētu savu kautrīgumu). Lai tie nāk vienalga no kuras zemes, ja tikai tie šķiet pieņemami un labi. Kā jau teicu mūsu uzdevums ir paskatīties labākos piedāvājumus pedagoģijā pasaulē, lai beigu beigās atskārstu, ka te Latvijā (tautas pedagoģijā) jau tas viss ir.

Krišnamurti jālasa, atceroties par tobrīd vispārēju un dziļu ekonomisku krīzes situāciju pasaulē. Bez tam gaisā jau virmoja jauna kara iespējamība. Un vēl nozīmīgs bija, kaut vai šķietamais (no mūsdienu skatpunkta veroties) sociālisma uzvaras fakts – vienlīdztiesīgu pilsoņu sabiedrības izveidošanās. PS prakse pierādīja, ka līdz vienlīdzībai bija tālāk “par Mēnesi”, ka idejas bija nerealizējamas un utopiskas. Krišnamurti visai bieži norāda uz to, ka ir jāuzmanās no tādu mērķu izvirzīšanas, kuras  balstītas utopiskās idejās. Kad mēs nedaudz iepazināmies ar Krišnamurti audžu mātes filozofiju, tad atklājām, ka tur sociālisma netrūkst. Šodien mēs nu varam būt “gudrie” un sociālisma idejas novērtēt kā utopiskas, bet tolaik inteliģence visā pasaulē sociālismā saskatīja iespējas, kuras līdz šim vēsture nebija piedāvājusi. Vismaz man Krišnamurti piedāvātais izglītības modelis kopumā, t.i., ja kāds to iedomājas, ka pasaules glābēju, arī šķiet visai utopisks. Bet neiespējamais balstās uz cilvēku sabiedrībai kopumā nesasniedzamām, taču ļoti augstām vērtībām, augstām garīgām virsotnēm. Sabiedrībai kopumā utopisks, bet noteikti sabiedrībā būs un ir cilvēki, ar kuriem tas sader. Kaut kur pats Krišnamurti atzīst, ka viņa piedāvāta izglītības modeļa (“pareizas izglītības”) skolu nevar būt daudz - tām nav gatavi vairumā cilvēku, nerunājot jau par atbilstošiem pedagogiem. Mēs to apzināmies un tautskolas pastāvēšanas desmitgades (arī pasaule esošo holistisko skolas pieredze) to ir apliecinājušas. Tāpēc arī negaidu šeit Facebukā daudzskaitlisku atsaucību – plauktiņi ir ļoti augsti. Vēlreiz atgādini, ka Krišnamurti teiktais te nav kā tiešs tulkojums, drīzāk, manuprāt, svarīgākā atreferējums.

Laicīgās izglītības un audzināšanas sistēmas vērtējums

Krišnamurti vērtēdams laicīgo izglītības sistēmu, saka, ka tā ražo cilvēkus pēc noteikta šablona, kuriem galvenā dzīves jēga drošības meklēšanā, izcilībā vai vienkārši bezrūpīgā dzīves laika pavadīšanā. Tradicionālā izglītībā neatkarīgā domāšanā ir gandrīz neiespējama. Te savas pozīcijas trūkums – komformisms – noved pie viduvējības. Tieksme pēc panākumiem, kas nozīmē apbalvojumu jebkurā sfērā (garīgajā, materiālajā), drošības un komforta tieksme, viss tas noved pie samierinātības, bloķē spontānumu un rada bailes – tiek kropļota dzīves sapratne. Gadiem ejot, prāts top stulbāks un sirds aukstāka. Bailes nonāvē meklētāja garu. Izglītības un audzināšanas sistēma piespiež mums baidīties būt citādiem nekā mūsu kaimiņi, bailes liedz nostāties pret iedibinātām sabiedriskajām normām, autoritātēm, tradīcijām.

Ar prieku mēs apzināmies, ka sabiedrībā vēl ir cilvēki, kuri gatavi nopietni pētīt cilvēka eksistences problēmas bez jebkādiem aizspriedumiem. Tomēr jāatzīst, ka lielākajā vairumā mums, trūkst īsts dumpīguma gars. Prāta dumpīgums nav vienkārša reakcija. Tas atnāk caur personīgo domu un jūtu apzināšanos. Un tas notiek tikai tad, kad savu personīgo pieredzi pieņemam tādu, kāda tā ir, kad mūsu prāts sasniedzis visaugstāko atmodas stadiju. Bet prāts visaugstākajā atmodas stadijā arī ir intuīcija, un tikai tā var būtiskākais pavadonis dzīvē, ir pārliecināts Krišnamurti.

Mans iespraudums: Es reiz rakstīju par amerikāņu psiholoģes Dž.Liedloffas (Jean Liedloff, The Continuum Concept, 1996.) pētījumiem mūsdienās kādā Dienvidamerikas džungļu ciltī. Viņa tur pavadīja vairāk nekā divus gadus, jo bija nesaprašanā, kā tajā izdodas veidot ļoti harmoniskas sociālās attiecības. Atklājās, ka tā ir “intuīcija” – lai cik lieli, jauni vai veci nebūtu cilts ļaudis, viņi attiecības veidoja intuitīvi. Liedlofa darba beigās dod padomu – nelasiet grāmatas par bērnu audzināšanu, bet visos gadījumos rīkojieties intuīcijas vadīti un rīcība vienmēr būs pareiza (Kaut kad mēs pie Liedloffas vēl atgriezīsimies). Varbūt tā arī daram?

Faktiski jautājums ir par dzīves jēgu kā tādu. Krišnamurti jautā: kāpēc mēs dzīvojam? Vai mēs izglītojamies tikai tāpēc, lai izceltos no pūļa? Vai lai varētu pār citiem valdīt? Vai lai kļūtu par zinātnieku, vai filozofu, vai kādu efektīvu speciālistu? Tā darot, mēs dosim ne ko citu kā pavisam noteiktu ieguldījumu visa būtiskā sagraušanā, postīšanā.  

Ja ir kāda augstāka dzīves jēga, tad kāda jēga visai izglītībai, ja nevaram tai kaut vai par soli pietuvoties?! Līdz pat tam laikam, kamēr izglītība nedos iespēju iegūt viengabalainu priekšstatu par dzīvi, tā būs bezjēdzīga. Tā vietā, lai modinātu cilvēkā viengabalainu prātu, izglītība piespiež pieskaņoties vispārpieņemtiem šabloniem, tādejādi traucējot uztvert sevi, ka viengabalainu procesu. Personība sastāv no dažādiem fragmentiem, tāpēc koncentrēšanās uz kādu no tiem ir iemesls vispārējam sajukumam un iekšējām pretrunām.

 Krišnamurti jautā; kāda jēga mācīties par juristu, ja cilvēki turpina naidoties? Kāda jēga no visa tehniskā un rūpnieciskā potenciāla. Ja mēs to izmantojam tikai tam, lai iznīcinātu viens otru? Kāda tad ir dzīves jēga, ja tajā nav nekā cita, kā vardarbība un nabadzība?

Personīgais vai nejaušais (personīgo Krišnamurti sauc par nejaušo) eksistē tikai uz mirkli, taču šis mirklis ir visa mūža garumā. Tā kā esošā izglītības sistēma ir orientēta uz personīgo, nejaušā, šī mirkļa, tad viss pie kā tā var novest ir domās izkropļošana un iekšēja nemiera. Katrs no mums ir šīs izglītības produkts. Kurš tiecas tikai pēc personīga labuma un drošības, nenogurstoši cīnoties par vietu zem Saules. Mans iespraudums: varbūt esat lasījuši E.Frommu (vācu-amerikāņu psihologs) Standartizācija, šablonizācija neizbēgami noved pie degradācijas, neauglības, jeb, kā Fromms to nosauc: neproduktīvā cilvēka. Būtībā šādi cilvēki ir pazaudējuši sevi, lai gan paši ir pārliecināti, ka ir brīvi un pakļaujas tikai savai gribai. Neproduktīviem raksturīga viena kopīga pazīme – tās balstās uz uzskata, ka visu labumu avots meklējams ārpus cilvēka, ārējā pasaulē, tiem raksturīga pakļaušanās – tie ir nebrīvi, ir sabiedrībā valdošo spēku kalpi pat ja tiem ir vara. Cilvēka psiholoģiskās īpatnības mūsdienu sabiedrībā – baiļu sabiedrībā, liek tam meklēt sevis apliecināšanos īpašumos, varā, prestižā un slavā. Vara samaitā cilvēku, tā atzīst vardarbību un tai visi līdzekļi, lai cik amorāli arī tie nebūtu, ir labi, ja tikai tie noved pie mērķa. Vara pārvērš vispārcilvēciskās vērtības tās pretmetos: patiesību – melos, mieru – karā, nevardabību - vardarbībā, labestību – ļaunumā, brālību – naidā. Rainis Latvijas pirmajos neatkarības gados argumentēti jautāja: uz kādiem pamatiem veidosim Latviju: uz varas vai kultūras, - izveidojām uz varas.

Izglītība nav tikai prāta treniņš. Trenēts prāts ir tikai pagātnes turpinājums nespējīgs uz jauniem atklājumiem. Lielākai daļai no mums dzīvi uztvert kā veselumu nav pats svarīgākais, izglītība slavē otršķirīgas vērtības, taisa no mums speciālistus kādā no sfērām. Neviens neapstrīd zināšanu nepieciešamību, bet piešķirot tām pārmērīgi lielu nozīmi, ejam uz konfliktiem un disharmoniju. Ir prasmes, kuras iedvesmo mīlestība un tās ir nesalīdzināmi pārākas par prasmēm, kuras radušās ambīciju iedvesmotas. Bez mīlestības, kas dod iespēju dzīvi uztvert veselumā, prasmes rada cietsirdību. Lai realizētu pareizas izglītības ideju, mums jāiemācās uztvert dzīvi kā vienotu veselumu, bet tam ir nepieciešama spēja domāt ne stingri loģiski, bet tieši un patiesi. Cilvēks, kurš domā tikai loģiski, nav domājošs cilvēks, jo viņš tikai pielāgojas noteiktiem paraugiem, atkal un atkal atkārtojot citu vecās frāzes un domas. Iepazīt dzīvi nozīmē saprast pašam sevi, tieši tas ir izglītības sākums un beigas (alfa un omega). Izglītība nozīmē iepazīt dzīvi kā kopveselumu – veselo nav iespējams iepazīt caur tā daļām. Izglītības uzdevums ir formēt nedalītu, t.i., prātīgu cilvēku. Var iegūt zinātnisko grādu, iegūt tehniskas iemaņas un prasmes, bet tas ir nepietiekami, lai cilvēku varētu saukt par prātīgu (gudru). Prātīgumam nav nekas kopīgs ar no grāmatām iegūto informāciju. Parasts cilvēks var būt daudz prātīgāks nekā tāds, kurš visu savu dzīvi ir veltījis zinātnei. Visa veida likumīgie cilvēcisko spēju pārbaudījumi, eksāmeni, sašķirojot tos pa pakāpēm un kritērijiem, tiek veicināta “viltīga prāta” attīstība, kuram faktiski ir sveša kaut kāda cilvēcība. Patiesība prāts ir spējīgs ieraudzīt lietu būtību, ieraudzīt to, kas ir. Šādu spēju rosināšana arī ir izglītība. Izglītībai jāpalīdz atklāt mūžīgās vērtības, bet ne turēties pie vispārpieņemtām dogmām un postulātiem. Attīstot tikai intelektu, laicīgā izglītība mūs padara par nepilnvērtīgiem, dumjiem, kuriem liegts radošais potenciāls. Galvenais izglītības uzdevums ir nevis zinātnieku, speciālistu un dažāda veida karjeristu sagatavošanā, bet harmonisku un brīvu vīriešu un sieviešu audzināšanā. Audzināšanā nav jāatbalsta komformisms, tai nav arī jāpiespiež mūs stāties pretī sabiedrībai. Tai jāpalīdz cilvēkam iemantot patiesas vērtības, kuras parādās pašanalīzes spējā un patiesā pašapziņā.

Mans iespraudums: Mums latviešiem, var teikt ir savs Krišnamurti – Konstantīns Raudive.  Varbūt par to būtu jarunā atsevišķi un ne Krišnamurti domu kontekstā.  Lūk pie kādiem slēdzieniem nonācis mūsu dižais domātājs.  Viņš jau pirms Otrā pasaules kara, kad Maslovs (uz Maslovu mēdz atsaukties galvenokārt viņa “vajadzības piramīdas” dēļ, kurā viņš neredz cilvēka pašrealizēšanās iespēju bez mīlestības) vēl nebija definējis cilvēka vajadzīvu piramīdu, centās cilvēku aplūkot tā veselumā. Viņš bija pārliecināts, ka cilvēka sadrumstalošana, sadalīšana komponentēs neļauj ne tikai aptvert cilvēku kā tādu, bet ir par iemeslu tam, ka ļaudis nesaprotas savā starpā. Lai aptvertu, kas ir cilvēks, nav jāorientējas zinātnēs, bet pašā dzīvē, jo,  kā saka Raudive , dzīve ir gudrības centrs. Viņš cilvēka veselumu saskata divās tā komponentēs – ārējā un iekšējā cilvēkā. Ārējais cilvēks ir līdzeklis tam mūsos apslēptajam cilvēkam, kas redz, dzird, jūt, cieš, raud, priecājas, saprot. Dzīvē ārējam cilvēkam, kas vienmēr pašam un visiem citiem vislabāk saskatāms, tiek piešķirta lielāka nozīme nekā tam cilvēkam, kas ir apslēpts un nav saskatāms. Neredzamajā cilvēkā Raudive redz mērķi, lai to sasniegtu, ir nepieciešama cilvēka iekšējā piepūle. Šī atziņa šobrīd nerod plašu atbalstu, jo mūsdienu dzīves troksnī, spožumā, dinamikā paveras plašas iespējās apmierināt ārējā cilvēka iegribas. Cilvēkus, kuru dzīvi nosaka tikai ārējie elementi- vara, tradīcijas, publisks viedoklis, mode u.tml., Raudive sauc par cilvēciskām parādībām,  kuras neizsaka, nerealizē cilvēka būtību. Dzīvot, pasvītro Raudive, nozīmē iekļauties kosmiskās likumsakarībās, piepildīt kādu augstāku gribu – tā ir harmoniska iekļaušanās. Neiekļaušanās gadījumā dzīve pārvēršas nepārredzamā sīkumu jūrā, kurā cilvēks pazaudē savu būtību un kļūst par nožēlojamu rotaļlietiņu notikumu straumē. Raudive  ir pārliecināts, ka ikvienam cilvēkam ir dots savs konkrēts uzdevums, kas veicams tikai viņam. Tādēļ katram jādzīvo savu iekšējo vajadzību noteikta, bet ne ārēju spēku uzspiesta, sabiedrības viedokļa vai programmu orietēta dzīve.  Lai varētu realizēt šādu dzīvi, ir nepieciešama sevis, savas augstākās realitātes atklāšana. Kamēr personīgā esības jēga nav atklāta, raksta Raudive, cilvēks nekur un nekad nevar justies drošs, apmierināts – dzīves situācijas, darbs būs kaut kas garām skrejošs, pašam nepiederošs. Cilvēks ir individualitāte, kurai Raudive, meklējot cilvēka dzīves jēgu, piešķir īpašu nozīmi. Individualitātes pazaudēšana nozīmē, ka dzīve kļūst absurda, bezjēdzīga. Individualitātē kā veselumā rodamas tās vērtības un spējas, kuras gaida savu realizāciju dzīvē. Spējās rodama cilvēka individuālās dzīves misija,  izaicinājums, liktenis. Par ko Krišnamurti teiks nākamajās sarunās. Tas ir tas iekšējais, kas katram jāatklāj. Ārējā cilvēkā Raudive redz ko tādu, kas kalpo iekšējā realizācijai, tāpēc abām šīm cilvēka pusēm jābūt harmoniski saistītām. Ārējam jāiegūst iekšējā nozīme, saka Raudive. Tas, kurš tiecas saprast savu būtību, dzīves jēgu un alkst realizēt garīgās vajadzības, ir personizēts cilvēks – personība. Jo spēcīgāka šī tieksme, jo plašāka, dziļāka, intensīvāka ir arī cilvēka ārējā dzīve. Katram indivīdam ir vajadzīgs tā būtībai atbilstošs darbs, kas vislabāk palīdz tam izteikt sevi un kalpot citiem. Raudive stāvokli, kurā cilvēkam ir skaidrība par sevi, sauc par universālās apziņas stāvokli. Pēc tā jātiecas, tas ir katra dzīves jēgas patiesais nosacījums. Tad cilvēks jūtas vienots ar pārējiem indivīdiem, apzinoties sevi un savu individualitāti, viņš vienlaicīgi ir vienots ar pasauli.

Nākošajā sarunā iecerēts turpināt pētīt Krišnamurti teikto par “pareizu izglītību”. Lai jums nepietrūkst pacietības!

Ojārs Rode

06.02.2020.