Šajā sarunā, izmantojot atslēgvārdus, turpināsim noskaidrot to, kādas dzīves darbības vides ir piederīgas tautas izglītībai. Iepriekšējā sarunā runājām par dabas un darba vides nozīmīgumu, šoreiz runāsim par tautas tradicionālās kultūras vidi.

Loģika, tautas tradīciju kopšanu izmantot savu “dzīves uzdevumu” meklēšanā, balstās uz apsvērumu, ka cilvēks iedzimst tur, kur tas vislabāk iederas; kur var realizēt sevi. Saderība nav iedomājama bez savstarpējiem līdzības elementiem – cilvēks rod sevi savā tautā. Tātad Dievs devis saderību personas veseluma un tautas veseluma (holonu) starpā, lai tie savstarpēji mijiedarbojoties viens otru labāk iepazītu un cilvēks varētu atrast sevi kalpošanā tautai un tauta cilvēcei. Tas viss iedibināts kā nerakstīts vienas izcelsme holonu sasaukšanās likums holohierarhijā, savstarpējās papildināmības (komplementaritātes) universālais princips ilgmūžībai un sekmīgam attīšanās procesam (evolūcijai). Ar ko holohierarhijā holoni ir savstarpēji līdzīgi un ar ko atšķirīgi, kā arī to savstarpējā komunikācija, mijiedarbība, kas nosaka holonu noturību, var palasīt tautskolas mājas lapā: http://www.drustutautskola.lv/lv/ilgtspejiga-izglitiba/sadala1/materials2 sadaļā: Klātesamība, vārds, Patiesība. Tur apspriedām arī mūsdienu tirgus-patērētāju sabiedrību un tajā valdošās vērtības, kuras galu galā liek indivīdam pazaudēt sevi - zūd ideāli, indivīdam zūd apjēgsme par savu dzīves jēgu vispār. Pazaudējot sevi viņš nonāk pretrunā ar dzīves dabīgu, saskanīgu iekļaušanos vispārējā VISA, KAS IR kustībā. Jo vairāk ir šādu indivīdu, jo tuvāk ir visas sabiedrības izkrišana no sinhronitātes ar procesiem kosmosā.

Latviešu tautas tradicionālā kultūra ir tās etniskās identitātes raksturotāja. Etnisko identitāti nevienam nevar ne aizdot vai aizņemties, ne atdot vai paņemt atpakaļ. To var tikai sargāt, stiprināt un bagātināt, lai nepazaudētu sevi, raksta latviete Krasnā. Tā ir etniskās piederības kolektīvās bezapziņas lauks. Tā veido efektīvu vērtīborientētu dzīves darbības vidi tiem, kuri ir ar to saderīgi. Tas nozīmē, ka tautas pedagoģijas elementi tautas tradicionālajā kultūrā var veicināt indivīdu identificēšanos ar tautu, nacionālās pašapziņas veidošanos. Tautas tradicionālās kultūras saistība ar tai piederīgo zemapziņu ir būtisks arguments tam, lai to izmantotu indivīda iekšējo spēku, dotumu un dzīves jēgas atklāšanā. Tautas tradicionālās kultūras elementi sasaucas ar kolektīvās zemapziņas veidotajiem arhetipiem, reiz rakstīja Rudzītis. Pētījumi apliecina, ka, piemēram, Dainas savā veselumā ir vērtējamas kā tautas filosofija, tautas un cilvēka būtības izteicējas. Dzīvē svarīgais izteikts gan tiešā veidā salīdzinājumos, vērtējumos, gan netiešā – līdzībās, attieksmju, domu un emociju kontekstos. Nereti četrās rindiņās vienlaicīgi ievītas vairākas vērtības, atziņas, kuras tiek atklātas emocionālā pārdzīvojumā (priekā, sajūsmā, mīlestībā u.c.). Dainas pašas par sevi prezentē pilnību, daiļumu, iejūtību, gudrību, bijību, veselumu. Centrālā vērtība latvietim, kas atklājas Dainās, ir darbs (šobrīd skolās to neatrast). Dainās rodamas visas nepieciešamās norādes par to, kā darbs veicams: ar kādu attieksmi jāķeras pie darba, kā to sākt, kāda ir darbību secība. Darbam ir savs ritms, metodes, paņēmieni. Ka jau atklājām iepriekš, tam ir kalpošanai raksturīgas pazīmes: čaklums, tieksme palīdzēt, iniciatīva, uzcītība, centība, apķērība, izlēmība un tamlīdzīgi. Zenta Mauriņa rakstīja: Darbā izpaužas vislielākais tikums: tikt ar visu galā pašam, tas ir savu spēku, spēju, savas mākas, prieka un gandarījuma avots. Ar darbu ir cieši saistīta mīlestība kā pamatvērtība. Dainās nerunā par mīlestību, bet tā atklājas attieksmē pret sevi un citiem, pret dabu un pat sadzīves priekšmetiem līdzcietībā, simpātijā, draudzībā, labsirdībā. Dainās mīlestības jēga ir tās darbībā, kustībā, dzīvībā. Patiesība, kā pamatvērtība tautas mantojumā vispirms rodama caur daiļo, skaisto. Skaistais vērojams un veidojams ne tikai cilvēkā, tas rodams arī dabā, attiecībās. Skaists, kā jau apspriedām augstāk,  ir tas, kas darbā iegūts, tā ir patiesības un kalpošanas savstarpējā saistība. Patiesības pamatvērtība atklājas prasībās: esi patiess, nemelo; esi godīgs attiecībā pret sevi un citiem. Dainās patiesība saistīta ar gudrību. Gudrs padoms tiek atzīts par visvērtīgāko cilvēka īpašību. Jau kūmību dziesmas dziedot, bērna šūpulī tiek ielikts gudrs padoms. Gudrība izpaužas apķērībā, atjautībā, attapībā. Gudrībai raksturīga vērot un vērtētspēja, tā redz un skaidro norises dabā, darba procesus, tā atpazīst cilvēkus dažādās dzīves izpausmēs, tā attiecības ar dabu.  Tā atklājas spējā apcerēt, pieņemt pareizus lēmumus, spējā pareizi rīkoties, pacietībā, spējā koncentrēties, spējā neapvainoties. Harmoniska līdzsvara pazīme ir Dainās izteiktais priecīgā prāta tikums. Priecīgs prāts (optimisms) kā labestīgas attieksmes avots caurstrāvo visas Dainas. Prieks un jautrība (humors, joki) rodami gan darba, gan sadzīves, gan svētku, gan godu, pat bērēšanas dziesmās. Prieks vairo vitalitātes spēku, ļauj uzturēt dzīves jēgu, cerību, ticību labajam pat ļoti smagos dzīves darbības apstākļos - jo grūtāks darbs, jo ar lielāku prieku jāķeras pie tā.

Latvietim raksturīgā Veseluma apziņa atklājas došanā otram, labestīgā, estētiskā attieksmē, analoģiju saskatīšanā notikumos dabā un cilvēku attiecībās, to izvērtēšanā, skaidrošanā. Dainās tā atklājas kā paļāvība, spēja iekļauties, kā nepieciešamība sadarboties, būt savstarpēji izpalīdzīgiem, draudzīgiem ģimenē un kaimiņu starpā, izjust cieņas pilnu attieksmi pret dabu kopumā. Ir  pats par sevi saprotams, kāpēc atslēgvārdos un vēstījumu kontekstos Mantojums tiek apstiprināts, kā galvenais mācību un audzināšanas līdzeklis. Mantojums sevī ietver ne tikai Dainas, bet visu mutvārdu folkloru, dziesmas un dziedāšanu, melodijas un muzicēšanu. Ticējumos, Dainās, pasakās, parunās kā arī gadskārtu un ģimenes ieražās, materiālajā kultūras daļā rodama tām raksturīgā simbolu valoda, jeb tautai raksturīgā simboliskā domāšana. Pie pēdējās īpaši jāatzīmē latvju raksta ģeometriskās zīmes, kas ir kā savdabīgs strukturāls, kosmiskās kārtības izsakošs, vidi enerģētiski harmoniski sakārtojošs veselums. Visi šie latviskās dzīvesziņas elementi, kas reiz bijuši galvenie tautas pedagoģijā, personības veidošanā, joprojām var būt neatraujami saistīti ar cilvēka dzīvi, viņa nodarbi, ticību, tradīcijām, sapratni par pasauli un sevi. Tie, uzrādot ilgtspēju, gadsimtos ir bijuši tautiskās apziņas kopēji. J.Kalniņš „Paliekamdziesmā” par Mantojumu rakstīja, ka uz to jāraugās kā uz vērtību, kas joprojām mīt mūsos pašos, ir daļa no mums pašiem, ir daļa no tautas būtības.

Relatīvi vienkārši skolā var organizēt gadskārtu svētku un zīmīgu dienu atzīmēšanu. Tās ir savdabīgas reizes, kad notiek īpaša cilvēka un dabas saplūsmes mistērija - neizpaliek ne tautasdziesma, ne rotaļa, ne deja, ne daiļamatniecība, ne īpaši, ar konkrēto pasākumu, saistīti riti.

Būtiska loma gan saistībā ar gadskārtām, gan cilvēka mūža gājumu, gan iekļaušanos kosmiskas dabas norisēs ir mūzikai un dziedāšanai. Mūzika var emocionāli dziļi aizkustināt, izdzīvojot klātesamību notiekošā. Ar mūzikas palīdzību cilvēkam atveras acis uz vienotiem dzīves likumiem – cēloņu seku sakarībām. Mūzika rada skaistas domas. Auseklis, mūsu tautas pirmās atmodas darbinieks, pedagogs pusotru gadsimtu atpakaļ uzsvēra tautasdziesmas nozīmīgumu skolā. To viņš pamato, nosaucot nolūkus: Estētiskais nolūks – apgūst estētikas likumus; Morālais nolūks – tikumīga attieksme pret vidi; Ideālistisks nolūks – daiļu ideālu modināšana, audzināšana; Vēsturisks nolūks – tautas dziesmas ir vispatiesākā vēsture; Formāliskais nolūks – domāšanas attīstībai. Es te pievienotu garīgo nolūku: klātesamības iedibināšana Visā, Kas Ir caur saderīgo cilvēkā un Dievā.

Kad runā par tautas tradicionālo kultūru, parasti aizmirst pieminēt valodu (ja nu vienīgi Dainu valodas kontekstā). Pētot atslēgvārdus, atradīsim norādes uz valodas nozīmīgumu, valodas kultūru, vārdu higiēnu. Doma un valoda ir cieši saistītas – tīra doma – tīra valoda. Kā jau reiz atklājām sarunās: doma modelē pasauli un otrādi, pasaule modelē domu. Toreiz atklājām, ka valoda ir ceļš uz Patiesību. Runājot latviski, mēs pasauli iepazīstam  caur savas valodas  semantiku, kura ir tuva apzīmējamā būtībai. Tas nozīmē, ka valoda var nebūt milzīga abstrahēšanās (par kādu tā šobrīd tapusi), ka domas, vārdi var nebūt tulkojami, jo tie semantiski ir tik plaši un dziļi, ka prasa jaunu domāšanu – simbolisko domāšanu (domāšana lietu būtības izsakošās patiesībās). Šāda domāšana, kas ir dominējoša (pētījumi to apliecina – sk, E. Siliņa Patiesības meklējumos) tikai divām tautām Eiropā: latviešiem un igauņiem, ir liels dārgums, kas ir izkopjams un sargājams (pētījumi arī apliecina, ka skolas gados dominante zūd. Varbūt kāds apzināti cenšas, lai tas tā būtu, uzspiežot caur skolu programmām, pedagoģiskām metodēm pārējai Eiropai dominējošo lineāro domāšanas veidu). Simboliskās domāšana pakāpē, uz kuru potenciāli katrs latvietis var tiekties, mazāk svarīga ir, tā saucamā “kritiskā domāšana” – kuru veido virkne loģikas elementi (tas ir apmēram tā, kad “kritiskās domāšanas” zinātnieks patiesību meklē caur pētāma objekta saskaldīšanu daļās, bet “tēlaini-simboliskās domāšanas” zinātnieks patiesību atrod pētāmā objekta veselumā ar visiem tam raksturīgiem kontekstiem. Jeb cits piemērs: pirmais lasa grāmatu burtu pēc burta, vārds pēc vārda, lapaspusi pēc lapaspuses, lai beigu beigās aptvertu par ko iet runa, kad, otrais, tikai paskatoties uz grāmatu saprot par ko ir runa. Liekas neiespējami, bet mana pieredze (īpaši eksperimenti) ar jaunā laikmeta bērniem, apliecina, ka jau tagad atrodas personas, kuras turot grāmatu tikai rokās (pat to neredzot), pasaka kas par grāmatu, par ko tajā ir runa, kādā valodā rakstīta un tamlīdzīgas lietas (ja prasa, tad arī to, kas kāda konkrētā lapā rakstīts).

Parastais domāšanas veids norit sarunā, - tādā kā iekšējā dialogā ar sevi. No tā rodas aplams priekšstats, ka tās (domas) tur “iekšā” arī paliek. Patiesībā  domas viļņi rezonē ar līdzīgo apkārt esošos rezonatoros, vai tā ir šūnas, augi, cilvēki un citas dzīvas un ne tik dzīvas būtnes, – nav nosakāms, cik tālu kosmosā tā aizskrien ātrāk par gaismu. Līdzīgi domai, kas rada, modelē tuvo un tālo kosmosu, dodas arī skaņa, jeb izteikts vārds. Izteikts vārds ir kā punkts uz “i”, tāds kā apstiprinājums domai, kas tapusi iekšējā dialogā. Tāpēc runai, kaut vai čukstot, ir noslēdzoša nozīme – ir svarīgi sarunāties domās, bet daudz efektīvāk tās atklāt skaņās, vēl jo vairāk tad, kad esat klātesamībā ar zīmēm jeb, kad zīme (valoda) ir reizē arī apzīmējamais. Tāpēc valodai ir jābūt tīrai, skaistai.

Nozīmīga vieta valodas izkopšanai ir grāmatai. Grāmatu lasīšana ļauj tās lasītājam piedalīties aprakstīto norišu  līdzradīšanā. Lasītājs, caur savas mentalitātes prizmu, izdzīvo notikumus, uzbur ainas, tēlus, ir tā it kā lasītājs atrasto notikumu vidū jeb klātesamībā. Klātesamība var būt tik dziļa, ka pazūd laiks un telpa, kad realitāte ir tur, grāmatā. Bez tam vēlamas ir tās grāmatas, kas sader ar lasītāju. Gan jau būsiet novērojuši, ka grāmatu veikalā mūs reiz pa reizēm “uzrunā” kāda grāmata, - neesam pat to atvēruši, bet jūtam tās pievilkšanas spēku un otrādi – ir grāmatas, kuras atgrūž. Tā ir laba pazīme mūsu unikālajām uztveres spējām būt klātesamībā – tās ir jāattīsta! Domājam: vai ir grāmatu plauktā jātur “ne savas” grāmatas – savējās dos spēku un enerģiju, harmonizē vidi, bet tās otrās to grauj.

Ikdienā tautā plaši lietotie izteicieni, parunas, sakāmvārdi kā audzināmā lingvistiskā vide rosina raitas valodas attīstību, daiļrunību, asprātību, spriestspēju, iztēli, prāta attīstību, palīdz aptvert un iepazīt pasauli, cilvēku savstarpējās attiecības, risināt morāles problēmas; mudina saskatīt un pārdzīvot dabā skaisto, būt iejūtīgam, saudzīgam, draudzīgam pret to (Anspaks). Lingvistiskā komponente reiz bija mūsu tautas dziļākā tradīcija – runājot un klausoties mēs nodevām no paaudzes uz paaudzi tautas gudrību.

Tautas tradicionālā kultūra ir gan “augsne”, no kuras izaug visi jau minētie aspekti, gan reizē tas ir arī šo aspektu piepildījuma “auglis”. Visi tautas tradīciju elementi reti kad ir paši par sevi – tie ir savā starpā cieši saistīti. Piemēram, darbs ar -  darba dziesmām; gadskārtu ritmi ar – gadskārtu dziesmām; daba ar tās norišu skaistumu aprakstošām dziesmām, kūmības - ar bērnu audzināšanas dziesmām, ritiem; sociālais aspekts - jauniešu savstarpējās attiecību dziesmās, kāzu un bēru dziesmās utt..

Vēlreiz jāakcentē tas, ka tautas tradicionālās kultūras honomā rodamā vērtīborientēta dzīves darbības vide raksturojama kā saderīga, saskanīga ar tās indivīdiem. Dainās vārds piederēt nenozīmē īpašuma tiesības - piederēt nozīmē būt saskanīgam, saderīgam, līdzīgam. Dainās atklājas, ka jebkurai piederībai ir sava jēga un sader tikai līdzīgais ar līdzīgo: skaistais ar skaisto, labais ar labo, sliktais ar slikto, pretstati nesader. Saderība un saticība ir nepieciešams nosacījums darbā – kopīgs darbs nav iespējams bez cilvēku savstarpējās saderības, bez saderības ar darba dzīvniekiem, ar vidi – sētu, laukiem, pļavām, mežiem -, un pat darba lietām. Saderība nozīmē ne tikai iekļaušanos tradīcijās, dzīves noteikumos, morāles prasībās, bet arī saplūsmi veselumā ar darba objektu, kurā nav atšķirams darba subjekts no objekta – viss ir viens. Saderība izpaužas savstarpējā cieņā, gādībā, iejūtībā, saudzīgā attieksmē, tā ir mīlestības vistiešākā izpausme pret dzīves darbības vidi gan ģimenes lokā, gan sabiedrībā vispār, rakstīja Raudupe. Piederēt nozīmē saderēt ar skaisto (Ērdmane). Skaista dzīves darbības vide ( telpiskā, ekoloģiskā, sociālā) – skaistais cilvēku apģērbā, augumā, kustībās, domās, runā, darbos - ir nosacījums skaista cilvēka izaudzināšanai.

Atziņa, ka cilvēka dzīves kvalitāti daudzējādā ziņa nosaka dzīves darbības vides faktori, ir vispāratzīta. Virkne pētnieku, analizēdami dzīves darbības vides, konstatē, ka šodien socializācijas process var indivīdu aizvest tālu pašu no sevis, raksturodami vidi kā samākslotu, nepatiesu, kas nomāc cilvēka vajadzību patstāvīgi projektēt savu dzīvi. Lai rastos pašrealizēšanās vajadzība, Maslova vajadzību hierarhijā vispirms jārealizējas piederības un mīlestības vajadzībai jeb saderībai starp indivīda patību un dzīves darbības vidi. Piederības pētījums Dainās atklāj dabīgi izveidojušos dzīves darbības vides un cilvēku apziņas attiecību modeli, kurā piederības apziņa saistāma ar harmonisku saskaņu starp indivīdu un vidi, kurā abi saplūst. Turklāt līdzība starp subjektu un objektu ir tik dziļa, ka raksturojama kā abu pušu būtības izteicēja.

Tautas tradicionālajā kultūrā galvenās vērtīborientējošās dzīves darbības vides ir ģimenes sadzīves un darba vide dabā, un lauku sētā (ģimene, saime, kopiena, etniskā, daba, lauku sēta, mājdzīvnieki u.c.).   

Nobeidzot tautas tradīciju vides klātesamības nozīmīguma konstatēšanu projektējamā tautskolās vidē, vēl būtu atzīmējamas sekojošas latviešu pētnieku atziņas: 

-          pieturoties pie tēvu, tēvu tradīcijām, rodas priekšnosacījumi nacionālās kultūras savdabīguma radošai attīstīšanai un saglabāšanai;

-          tautas tradīciju integrēšana formālajā izglītībā radītu priekšnosacījumus tautas tradīciju dabīgas pārmantošanas atdzimšanai ģimenēs, stiprinās ģimeniskās vērtības;

-          tautas tradīciju integrēšana izglītībā radīs priekšnosacījums tādas jaunas bērnu vecāku paaudzes veidošanai, kura būs zinoša un protoša savu bērnu audzināšanā;

-          tautas tradīciju efektivitāte meklējama arī tādā tās īpatnībā, kā indivīda aktīvā līdzdarbībā jeb pašdarbībā - indivīds ir tautas garamantu līdzradītājs (Rudzītis), tās dziļākais saturs atklājas paša darbībā, skaists top skaists tikai novērotājam pašam kļūstot skaistam, doma rosina domu, tēls rada jaunu tēlu, darbība – darbību utt.;

-          tautas tradīcija savā veselumā ietver ētiskā un estētiskā vienību. Latviešu tikuma jēdziens ietver sevī aicinājumu tiekties uz pilnību, darot visu skaisti (Rudzītis);

-          tautas tradīcija ietver emocionāli vērtējošo aspektu - caur iekšēju un ārēju dialogu (prātniecību) tiek izvērtēti procesi, parādības, veidojas noturīga vērtīborientācija;

-          tautas tradīciju kopšana ir priekšnoteikums brīvas un viengabalainas personības attīstībai;

-          tautas tradīcijas satur vispārcilvēcisko un to kopšana principā nesatur citām tautām naidīgus elementus;

-          spēcīga etniskā pašapziņa veicina toleranci pret citiem etnosiem, veicina starpetniskos sakarus.