5. saruna par pedagoģiju - Krišnamurti "pareizās pedagoģijas"pamatnostādnes 1.d.


Krišnamurti par “Pareizu izglītību” – tāds varētu būt virsraksts šai sarunai.

Sākam ar Krišnamurti pārliecību, ka analfabēts ir ne tas, kurš nav saņēmis izglītību, bet tas, kurš nav iepazinis sevi. Sapratne nāk tikai izzinot sevi un apzinoties psihisko procesu viengabalainību. Mūsdienu izglītība mums piedāvā smalkās formās ietērptu bēgšanu no sevis.

Mans iespraudums: te atkal ir jāpiemin E.Fromms. Viņa spalvai pieder darbs “Bēgšana no brīvības”. Kā redzēsim vēlāk, Krišnamurti ”brīvība” ir cilvēka patiesās būtības raksturotājs. Tas nozīmē, ka Fromms savu darbu varēja nosaukt arī kā “Bēgšana no savas būtības”. Ja ir vēlme, varat ieskatīties šī darba manā konspektējumā tautskolas mājas lapā: http://www.drustutautskola.lv/lv/ilgtspejiga-izglitiba/domataji-par-dzives-jegu-par-sevis-realizaci/erika-froma-begsna-no-brivibas. Lielākā daļa cilvēku pat nav aizdomājušies par šādu ierosmi: iepazīt sevi, jo kurš gan nepazīst sevi? Kas vispār tas ir par jautājumu? Tas nav vienkāršs jautājums – pazīt sevi nozīmē zināt savu būtību: kas es patiesībā esmu, kā es iekļaujos VISĀ, KAS IR.

Kā jau teikts, lasīt un rakstīt ir jāiemācās, - par to nav šaubu. Tāpat ir nepieciešami inženieri un citi speciālisti. Bet, vai tehnika palīdzes izprast pašu dzīvi? Dzīve tā ir mīlestība, prieks, skaistums, bēdas, arī kroplība. Tehniskais progress kaut kādā līmenī ir spējīgs palīdzēt atrisināt dažas cilvēces problēmas. Taču dzīvot tikai kaut kādā atsevišķā līmenī, norobežojoties no pārējās pasaules, ignorēt dzīvi tās veselumā un harmonijā, nenozīmē neko citu, kā sevis pakļaušanu ciešanām un pašiznīcībai.

Pareiza izglītība, pietiekami pievēršoties arī tehnisku iemaņu apgūšanā, ir aicināta daudz kam nozīmīgākam – tai jāpalīdz apjēgt dzīves procesa veselumu un pilnību. Tikai šāda apjēgsme palīdzēs katram saprast savu spēju vietu un lomu dzīvē. Mans iespraudums: te redzam, ka Krišnamurti nenoliedz ne tehnisko iemaņu apgūšanu, ne arī spējas. Viņš aicina caur dzīves veseluma apzināšanos ieraudzīt spējam savu īsto vietu dzīvē.

Piemēram, ja cilvēkam patiešām ir ko teikt, viņš atradīs savu runas stilu, bet oratora mākslas apgūšana bez iekšējas pieredzes ir laika tērēšana. Vērtības nav iespējams mehāniski nomainīt ar citām. Tās var tikt mainītas ar pareizu izglītību, kura dod apjēgsmi par to, kas ir kas. Nav jēgas izvirzīt kādus ideālus nākotnei (kaut kādas ideālas nākotnes sabiedrības konstrukcijas un uz to tiekties), jo strādājot nākotnes labā, mēs formējam personības atbilstoši mūs priekšstatam par ideālo. Iznāk, ka mūs faktiski interesē mūsu personīgie priekšstati par to, kā tam ir jābūt, bet ne pats cilvēks. Tas kam ir jābūt, kļūst par daudz svarīgāku par to, kas ir – svarīgāku par personu visā tās daudzveidībā. Mums personu ir jāuztver tieši, tāda, kāda tā ir - ne caur prizmu kādam tam ir jābūt. Nebūs nepieciešamība transformēt personu kādā citā. Viss, kas ir vajadzīgs, - palīdzēt personai apzināties sevi. Lai apzinātos, kas mēs patiesība esam, mums jāpārstāj cīnīties pret to, kas mēs nemaz neesam.

Ideāliem nav vietas izglītības sistēmā, jo tie traucē uztvert esošo situāciju. Skatīšanās nākotnē, tiekšanās pretī ideāliem norāda uz prāta nespēju un izvairīšanos no īstenības. Vai tad, kad cilvēks seko kaut kādam ideālam jeb paraugam, dzīvo formulu un gatavu lēmumu pasaulē, nenozīmē virspusēju un mehānisku eksistēšanu? Gatavošanās izveidot pilnīgu sabiedrību nozīmē cīnīties un izliet asinis par neeksistējošo, ignorējot to, kas ir. Mans iespraudums: Nolaižoties no šiem augstumiem, jāsaka, ka skolā mēs liekam ciest bērniem viņu neeksistējošās nākotnes dēļ, bet neļaujam viņiem izdzīvot tagadnes mirkli tādu, kāds tas ir. Mēs, piemēram, visus bez izņēmums piespiežam apgūt ķīmiju, jo kas gan to zina, - varbūt nākotnē noderēs. Faktiski, mēs pat neesam droši, ka nākotnē tā būs konkrētai personai vajadzīga, - tas tāpēc, ka ne mēs, ne izglītojamais neko nezina par sevi.

Šodienu no nākotnes šķir milzīgs bezdibenis, Upurējot tagadni nākotnes vārdā, mēs izvēlamies necienīgus līdzekļus varbūt pat cēlu mērķu vārdā. Bet līdzekļi taču nosaka mērķi, mērķis izrādīsies nebūt cienīgs. Bez tam, kas mēs tādi esam, ka varam izlemt kādam ir jābūt cilvēkam? Kas devis tiesības mums cilvēku iedzīt mūsu personīgo priekšstatu par ideālo rāmjos (grāmatās izlasīto, mūsu ambīciju, cerību un baiļu radītā). Pareiza izglītība nav pamatojama kaut kādā ideoloģijā, sistēmā, lai cik cītīgi tā nebūtu pārdomāta. Tas nevar būt kaut kāds īpašs paņēmiens cilvēka dzīves uzlabošanā. Pareizai izglītībai cilvēks jāpadara nobriedis un brīvs, ir jāpalīdz tam uzplaukt mīlestībā un labestībā. Kamēr izglītība būs bāzēta uz šabloniskiem principiem, būs neradošas personības, būs tikai speciālisti.

Tikai mīlestība var novest pie savstarpējas sapratnes. Kur ir mīlestība, tur viena mirklī rodas saskarsme ar otru, kā ar līdzīgu. Mēs esam tā nocietinājušies, garīgi iztukšoti un bez mīlestības, ka ļaujam valdībām un sistēmām iejaukties mūsu bērnu izglītībā un mūsu vietā lemt par viņu likteni.  Valdības ir ieinteresētas kvalificētos speciālistos, bet ne harmoniskos ļaudīs, jo personas veselums ir drauds viņu varai. Lūk, kāpēc viņi cenšas kontrolēt izglītību.

Pedagogam jāveltī visas savas pūles, lai ap audzināmo izveidotu maksimāli labestīgu, rūpestības un mīlestības vidi, jāattīsta savstarpējā sapratne. Lai skolotājs to varētu paveikt, viņam vispirms ir jātiek skaidrībā pašam ar sevi, jāatbrīvojas no jebkādas ideoloģijas, sistēmas, ticības.

Mans iespraudums: Te mēs varam nonākt nesaprašanā: kā tad tā, ja mums, skolotājiem nebūs savas idejas par labo, labvēlību, skaisto, vērtības uz kurām balstamies– tātad kaut kādi priekšstati par vislabāko jeb ideālo, tad kā skolotājs var uzdrīkstēties vispār ko darīt? Jebkura mūsu darbība ir darbība no ārpuses, no ārpuses uzliktām, skolotāja vērtībām. Piemēram, ko mēs saprotam ar rūpestību vai mīlestību? Ne reti mīlestību sajauc ar pieķeršanos un tamlīdzīgi. Domāju, ka nesapratne rodas tāpēc, ka vienkārši visu nav iespējams uzreiz pateikt. Krišnamurti redz kopveselumā  “pareizās izglītības” modeli un viņš par visu runā no šī kopveseluma skata punkta. Viņš te runā par to, ka cilvēka patiesā, es teiktu – dievišķā daba rodama pašā cilvēkā  (Raudives, iekšējā cilvēkā) un “pareizās izglītības” modelim jāparedz šī iekšējā cilvēka atvēršanos, jāpanāk, lai cilvēka sapratnē atklātos cilvēka būtība. Šādā gadījumā nav vairs jārūpējas par, piemēram, ētisko audzināšanu, jo cilvēks ir jau atvēries augstām vispārcilvēciskām vērtībām, kā pašām par sevi saprotamām lietām. Mēs nevaram nodefinēt ideālu, mēs nevaram to tāpēc, ka patiesībā to nezinām. Un, ja arī mums par to (ideālu) būtu skaidrība, tās nebūs “ideāls” audzināmam, līdz viņš pats to neatklās sevī, atveroties iekšējam cilvēkam. Tātad, ja Krišnamurti aicina neorientēt audzināmo uz ideāliem, tad tas nenozīmē, ka nav kaut kas augstāks, ko ģenerē mīlestība, ka vispār nav nevar būt ideālā, nu kaut vai labestība, mīlestība un rūpestība. Bet mūsos tas noteikti nav nekas sastindzis, nekāds galējs stāvoklis – ideālais kā dinamiski mainīgais. To pašu var teikt par Patiesību – dinamiski mainīga, ietveroša arvien plašākus apvāršņus, arvien pilnīgāku kopveseluma apzināšanos.

Pedagoga spēja domāt kopveselumā ir vērtējama daudz augstāk, nekā viņa kompetence attiecībā uz jaunām apmācības metodikām. Tiklīdz skolotājs pieķeras kādai metodikai, tā skolēni pārtop par šai metodikai nepieciešamo materiālu. Tāds skolotājs saliek bērnus pa plauktiņiem un sāk ar tiem strādāt atbilstoši metodikas algoritmam. Pareizā audzināšana nozīmē pieņemt bērnu tādu, kāds viņš ir un neuzspiest viņam savus priekšstatus par to, kādam viņam ir jābūt. Ieslēdzot skolēnu sava ideāla rāmjos, mēs piespiežam viņu pielāgoties, bet tas izsauc bailes (vai esmu pielāgojies tā, kā to no manis gaida), izsauc konfliktu starp gaidīto un esošo (psiholoģisku diskomfortu, neapmierinātību ar sevi, psiholoģiska rakstura problēmas), rodas arī sociāla rakstura problēmas.

Ja vecāki patiesi vēlas saprast savus bērnus, viņi neskatīsies uz to caur savu priekšstatu par vēlamo (ideālu). Ja viņi mīl savu bērnu, viņi vēros viņu, izpētīs viņa noslieces, viņa noskaņojumu un īpatnības. Ja ir mīlestība, tad bērns izzinās sevi, izzinās to, kās viņš patiesībā ir.

Ja, piemēram, bērns melo, tad nav viņš jāsalīdzina ar kādu ideālu, bet jānoskaidro to, kāpēc viņš tā dara, jānoskaidro iemesli, kuri viņam liek melot. Lai bērnam palīdzētu, neder steiga. Ir nepieciešama pacietība, nepieciešams pētīt un vērot; ir vajadzīga mīlestība un rūpes. Pedagogam, kuram svarīgs ir ideāls, būs svarīgs tas, kā būtu jābūt un ne dzīvais bērns te un tagad. Saskarsmē ar bērniem, jauniešiem mums tie nav jāuztver kā mehāniskas ierīces, kuras viegli var noskaņot, izlabot, bet kā dzīvas būtnes – uzņēmīgas, mainīgas, jūtīgas, bailīgas, mīlošas. Radikālas izmaiņas gaidāmas tikai tad, kad mēs aptversim paši savu ierobežotību jeb nosacītību un atbrīvosimies no tās. (nosacītība neļauj iziet plašākā telpā, kā jau teikt ieraudzīt lietas kopveselumā, ieraudzīt tā, kādas tās ir). Pretējā gadījumā bērni ir tādi kā mūsu pašu turpinājumi to sienu robežās, kuras mēs tiem uzceļam ar saviem ideāliem, bailēm, cerībām utt. Brīvība atnāk tikai tad, kad cilvēks apzinās sava “es” dabu, sava pārdzīvojuma darbu. Tas notiek tikai tad, kad “es” kopā ar visām savām reakcijām pārstāj būt tāds, kurš pārdzīvo, un pats kļūst par pārdzīvojumu (tas ir jautājums par objekta un subjekta saplūsmi klātesamībā, par kuru esmu te facebukā daudz rakstījis – skatīt tautskolas mājas lapu). “Es“ kļūst radītājs (iespējams tikai saplūsmē).

Brīvībai ir iekšēja daba. Bet brīvību nevar iegūt ar disciplīnu vai pretošanos. Brīvība nav mērķis, uz kuru būtu jātiecas. Brīvībai jābūt pašā sākumā, bet ne beigās, tā nav novienādojama ar kaut kādu attālu ideālu. Brīvība nav pašapliecināšanās veids uz citu tiesību rēķina. Disciplīna apriori ietver sevī pretošanos. Bet vai pretošanās noved pie mīlestības? Disciplīna iemūrē mūs dzīvus savās sienās, viņa vienmēr ir pašpietiekama un noved pie konfliktiem. Disciplīna ir viegls bērna kontrolēšanas līdzeklis, bet tā nepalīdz apjēgt dzīves problēmu sarežģītību. Kaut kāda apbalvojumu un sodu forma var izrādīties nepieciešama, lai iedibinātu kārtību lielā auditorijā. Kad klases ir nelielas un skolotājs spēj nodrošināt savu uzmanību katram bērnam, vērojot to, palīdzot viņam, jebkura piespiedu forma ir pilnīgi lieka. Nav iespējams attīstīt personā brīvību un gudrību, ja pielietojam kādas piespiedu formas vai iebaidīšanu. Visas personas daļas ir vienādi svarīgas un nevar kādu no tām attīstīt uz citas rēķina, tas noved pie konflikta. Prāts ir tas, ka noved pie kārtības, bet ne disciplīna. Konformismam un paklausībai nav vietas pareizā audzināšanā. Sadarbība starp skolotāju un skolnieku nav iespējama bez savstarpējas mīlestības un cieņas.

Ja skolotājs pieprasa cieņu pret sevi, bet neciena auditoriju, tad tas izsauc auditorijas vienaldzību, necieņu. Mans iespraudums: šis nosacījums ir grūti izpildāms “varas” sabiedrības apstākļos. Necieņa sākas ar to, ka “varu” neinteresē cilvēks kā tāds – ar savām interesēm, gaidām, arī dotumiem. “Vara” definē mācību standartus, saturu, metodes un skolotājs kā “varas” kalps (lasi vergs) ir varas radītās baiļu atmosfēras spiests bez ierunām to realizēt. Ja bērni savu iekšējo gaidu pārpilni, cerībās atnāk uz skolu, tad drīz vien viņi aptver, ka te ir vieta, kur viņus rupjā veidā iespiež stingros rāmjos. Vai te vairs var runāt par cieņu pret bērnu (cilvēku vispār) un gaidīt viņa cieņu pret skolotāju.

Cieņas attīstīšana ir viens no pareizās izglītības nosacījumiem.

Gudrība – tā ir spēja redzēt pašu būtisko. Lai atklātu būtisko ir nepieciešama brīvība no visiem šķēršļiem, kurus prāts uzbūvējis personīgai drošībai un komfortam. Bailes ir neizbēgamas, kamēr prāts tiecas uz drošību, - šādu situāciju rada sistēma kā tāda. Bet gudrība nav iespējams, kamēr ir bailes. Bailes nomāc saprātu un kļūst par iemeslu egoistiskām darbībām. Jau no mazotnes kā skolā tā mājās, mums iedveš baiļu sajūtu. Ne vecākiem, ne skolotājiem nav pietiekami daudz laika, pacietības un saprašanas, lai izkliedētu instinktīvās bērnību bailes, kuras laika gaitā nosaka mūsu pozīciju un spriešanu. Mans iespraudums: jāsaka pat vairāk – kā skolā, tā mājās instinktīvās bailes tiek stimulētas, lai panāktu bērnu (vardarbīgu) ielikšanu kā skolotāju, tā vecāku priekšstatu rāmjos par vēlamo. Ne skolotājiem, ne vecākiem nav priekšstata par “gudrību” – tas ir kaut kas viņiem vai nu nenozīmīgs bērna “nākotnes” vārdā, vai tā semantiku tie izprot kā zināšanas, kā viltību un tamlīdzīgi, - jā, to gan var audzēt, uzturot bailes.

Pareizai izglītībai ir uzmanīgi jāizpēta mūsu dzīves uzskatus izkropļojošās bailes, - atbrīvošanās no bailēm ir sākums ceļam uz gudrību.

Pareizā izglītībā nevajadzētu būt ne apbalvojumiem, ne sodiem, - tie pastiprina egoismu. Mans iespraudums: mēs katrs priecājamies par saviem panākumiem un sevišķi bērnībā mēs gaidām, ka mūsu panākumu prieku ieraudzīs arī mūsu vecāki, skolotāji un līksmos kopā ar mums. Es domāju, ka Krišnamurti te domā par apbalvojumiem un sodiem, vērtējot bērna iekļaušanās panākumus audzinātāju priekšstatos par vēlamo, un nav pat svarīgi vai bērnu pašu pret sevi, vai attiecībā pret citiem (kas, protams, ir sevišķi graujoši).

Un Krišnamurti saprot kāpēc tas tā, sakot, ka mēs paši esam audzināti kaut kāda mērķa dēļ, uz kuru tikām virzīti caur apbalvojumiem un sodiem, tāpēc mums pat prātā neienāk, ka varētu būt arī savādāk. Pareizai izglītība ir aicināta attīstīt domāšanas dziļumu un cieņu pret apkārtni bez jebkādiem mānekļiem vai iebiedēšanas. Tam nepieciešams laiks - steiga neder, steiga arī noved pie “mānīšanas un piespiešanas”. Uz karjerisma un personīgā labuma būvētā izglītība var radīt tikai konkurētspējīgu, piepildītu pretrunām, nežēlīgu sabiedrību.

Mūs mācīja pakļauties skolotājam, mācību grāmatai, politiskai partijai, priesterim tikai tāpēc, ka tas ir izdevīgi. Speciālistiem visās dzīves sfērās – no priestera līdz birokrātam, ir vara, un viņi mums pavēl. Vai var runāt par mīlestību un patiesu sadarbību starp tiem, kuriem ir vara un tiem, kuri ir varas priekšmeti? Pavēlot, nevar veidot labestīgu attiecību sabiedrību. Tikai tad, kad mēs atsakāmies no varas, mēs kļūstam par partneriem, un tikai tad ir iespējama savstarpēja sadarbība un cieņa.

Tiklīdz kā mēs ieraudzīsim, ka saprātu nav iespējams pamodināt piespiedu kārtā, šī fakta apzināšanās pārvērtīs pelnos visas mūsu bailes, un mēs uzsāksim jaunas sabiedrības, pilnīgu pretēju esošai, pat daudz pārāku, veidošanu.

To, ko mēs esam pieraduši saukt par reliģiju, ir nekas cits, kā likumīga dogmās, rituālos, noslēpumos un māņticībā iekļauta pielūgsmes forma. Katrā reliģija ir savi svētie raksti, savi pravieši un sludinātāji, kuri notur cilvēkus bailēs un pakļautībā. Kaut arī visas reliģijas vienā balsī paziņo, ka pielūdz Dievu un ka visiem cilvēkiem ir jāmīl vienam otru, tajā pašā laikā iedveš saviem sekotājiem bailes par elli u paradīzi, dogmatiski pastiprinot iekšējās šaubas un konfliktus.

Īstā reliģiozā audzināšana palīdz bērnam apzināties savstarpējās attiecības ar cilvēkiem, dabu, lietām. Dzīve nav iespējama bez savstarpējām attiecībām, bet bez pašizziņas jebkuras attiecības vai tās ir ar vienu, vai vairākiem cilvēkiem noved pie konfliktiem, ciešanām. Ja vecāki, pedagogs saprot savstarpējo attiecību nozīmīgumu, tad viņi ar savu uzvešanos, savu piemēru, bez liekiem vārdiem un paskaidrojumiem, varētu atklāt garīgās dzīves nozīmi. “

Īsta reliģija ne kaut kādā mērā nav ticējumu un rituālu kopums. Ja mēs atļautu bērnam augt bez kaitīgas ietekmes, iespējams, ka ar gadiem viņš izrādīs interesi par notiekošo dabā un Dievu. Īstai reliģijai nav nekā kopīga ar kaut kādiem ierobežojumiem. Reliģija, - tas ir dievišķīgs miera stāvoklis, kurā ir klāt realitāte, Dievs. Šis radošais stāvoklis pārņem tikai apzinīgu un brīvu personību. Brīvība atnes tikumību, bet bez tikumības nevar būt miera. Mierīgs, nekustīgs prāts nav ierobežots prāts. Šīs nekustīgums nav piespiešanas vai treniņa rezultāts. Nekustīgums ir iespējams tikai tad, kad prāts iepazinis savu dabu, sava “es” dabu.

Bērni ir zinātkāri. Tikai pieradinot bērnus patstāvīgai atbilžu meklēšanai uz viņus interesējošiem jautājumiem grāmatās un iemācot viņus iedziļināties sabiedrisko vērtību, tradīciju, virzienu veidu, reliģiju, ticējumu utt., jēgā, vecāki un pedagogi var cerēt, ka viņiem izdosies atmodināt un nostiprināt bērnos kritisku īstenības uztveri un dziļu vērīgumu.

Jaunie vienmēr ir dzīvespriecīgi, pilni cerību un neapmierinātības. Tādiem tiem arī ir jābūt. Ja jaunais cilvēks neraksturojas ar šīm īpašībām, viņa dvēsele ir veca un mirusi. Tādi cilvēki tiecas uz stabilitāti sev un savām ģimenēm, kāro pēc patstāvīguma ideālos, savstarpējās attiecībās, valdījumos.

Jaunība tas ir laiks, kad esam neapmierināti ne tikai paši ar sevi, bet ar visu to, kas mūs apņem. Mums ir jāsaprot sava neapmierinātība, bet no tās nav jābaidās. Neapmierinātība var kļūt par šķietamu iemeslu nekārtībām, bet tā var noved arī pie pašizziņas un pašupurēšanās prieka. Neapmierinātība ir ceļš uz atbrīvošanos. Pareizai izglītībai ir jaunatne jāattur no svešas ietekmes, lai viņi, kā papagaiļi, neatkārtotu iemācītas frāzes, lai viņi nekļūtu par sava vai cita mantrausības (veiksmes kulta) upuriem. Sabiedrības spiediens ir ne tikai liels, bet arī caurvīts neredzama, bet ļoti lipīga iedibinātas kārtības tīkla diegiem, kuri sagūsta jauniešus. Tie pakāpeniski pazaudē jaunības degsmi dodot priekšroku tieksmei pēc prestiža, labi apmaksāta darba, izdevīgām laulībām, veiksmīgu karjeru un citiem izsmalcinātiem veidiem, kā nodrošināt sev drošību. Tas ir, paliek tikai sekmes un drošība, uz kuru tiecamies. Šādā stadijā prāts atrodas nomāktā stāvoklī, tāpēc viņš vairs nav spējīgs viengabalainai darbībai. Viengabalainību domās un darbībā ir apgūstamas pareizas izglītības skolās. Vispirms jau jāiemāca skolēnam saprast savas iekšējās dabas viengabalainību (veselumu), - saliedēt sirdi un prātu, kas ir gudrības atmošanās procesa pamatā. Tikai tā ir iespējams atbrīvoties no ilūziju varas, izprast visas dzīves vienotību, iepazīt realitāti, iepazīt Dievu.

Pašam pedagogam jābūt kopveselumā un brīvam. Tieši tāpēc pareiza izglītība ir svarīga ne tikai jaunatnei, bet arī vecākas paaudze cilvēkiem, ja viņi nav pazaudējuši tieksmi mācīties un pārāk nav pieķērušies veciem principiem. Tas, kas mēs patiesībā esam, ir daudz svarīgāk, nekā tradicionālais jautājums par to, kā mācīt bērnus. Veseluma cilvēks iemanto tehniskos paņēmienus caur pārdzīvojumiem. Radošs pacēlums pats rada savu tehniku. Ļaudis, kuri izdzīvo dzīvi visā pilnībā var mācīt citus, - ir īstie pedagogi, viņi paši atrod savu tehniku.

Lai saprastu bērnu, ir nepieciešams vērot kā viņš spēlējas un pētīt viņa noskaņojumu. Nedrīkst uz viņu projicēt savus aizspriedumus, cerības un bailes, iedzīt viņu mūsu personīgajos rāmjos par vēlamo (ideālu). Bērna audzināšanā ir nepieciešama sapratne un rūpes. Nekādi speciālisti ar visām savām zināšanām nevar aizstāt vecāku mīlestību. Bet lielākā daļa vecāku izkropļo šo mīlestību ar savām bailēm un ambīcijām, tādejādi traucējot tam normāli attīstīties. Normāliem vecākiem būtu ne tikai jārūpējas par atbilstošas atmosfēras radīšanu ap bērnu mājās, bet viņam būtu arī jāpieliek pūles, lai izveidotu skolu, kur pasniegtu īsti pedagogi. Mājas vide nedrīkst būt pretrunā ar skolas vidi, tieši otrādi -  tām jādarbojas saskaņoti un kopā.

Nobeidzot sarunu par pareizu izglītību, Krišnamurti liek vēlreiz saprast, ka pareiza izglītība sākas ar sevis pārveidošanu. Mums ir jāiemācās būt līdzcietīgiem, apmierināties par mazumu un tiekties pēc augstākās dzīves jēgas.

Mans iespraudums un nobeigums šai sarunai: Ir nepieciešams komentārs, tāds kā kopsavilkums par Krišnamurti “pareizu izglītību”. Manuprāt, svarīgākais tas, ka te ir ieskicēts ceļa uz personības brīvību. Tā panākama visai grūti izpildāmiem nosacījumiem. Galvenās grūtības rada mūsdienu konformismā un hedonismā ieslīkusī sabiedrība (klaju un slēptu nihilismu ģenerējošā). Neatceros vai pirmais nebija Nīče, kas pamanīja sabiedrības tiekšanos uz izklaidi, bet pilnīgi noteikti zinu, ka H.Hesse šo laikmetu nosauca par anekdošu laikmetu – viņam šķita smieklīga pūļa aizraušanās ar seklām, cilvēka prāta degradējošam izklaidēm. Šodien redzam, ka ne tikai prāta, bet arī tikumību degradējošām. Mēs gan runājam par demokrātiju, bet patiesībā pieaug varas izpausmes visās dzīves jomās tā kā attālums līdz sadarbībai starp tiem, kuri valda un tiem, kurus valda, nevis samazinās, bet pieaug.

Tas gan nenozīmē, ka mēs katrs savā sētā, ģimenē neko nevaram darīt – ir jādara! Noteikti atradīsies ļaudis, kuri ir spējīgi uz lietām paskatīties ar citām acīm. Krišnamurti savā “pareizajā izglītības” aicinājumā neko nerunā par apziņas mistisko lēcienu, kas notiek šādas izglītības rezultātā. Iespējams, lai nedotu iemeslu tā laika skeptiķiem, dažādu reliģiju cilvēkiem uzlikt viņam mistiķa zīmogu. Viņš gan runā par spēju uztvert sevi un apkārtni veselumā, bet nepasaka, ka šī spēja rodas tikai mainoties apziņai. Par to mēs esam jau runājuši un pašreiz jaunākās atziņas par iespējām, kad sapratne sasniegusi Krišnamurti “pareizās izglītības” augstāko punktu, ir apcerētas mūsu mājas lapā par klātesamību. Spēja aptvert lietas veselumā jau arī ir dziļa un brīnumainā klātesamība tam, ko katrs no mums, dotajā brīdī esam iecerējuši aptvert. Veseluma apzināšanās (spēja aptver lietas veselumā) ir sākums (nepieciešams nosacījums) pilnīgi jaunam pasaules izzināšanas veidam, laimei un mīlestībai – patiesības atklāšana iet roku rokā ar mīlestību.

Lasot Krišnamurti spriedumus par pareizu izglītību, reizēm var rasties iebildumi: mūsu sabiedrība, cilvēki, vecāki, skolotāji nav gatavi “pareizai izglītībai”. Taču izskatās ka bērni ir gatavi. Mums (tautskolai) problēmas bijušas galvenokārt ar tiem bērniem, kuri jau gadus piecus un vairāk mācījušies valsts skolās (bet ne visiem). Teikšu, ka mūsu tautskolai ar vairāk nekā 20 gadus garu pieredzi, ir gājis visādi, bet, ja vecāki ir normāli (patiesi mīloši, rūpestīgi), tad arī bērni ir normāli un viņi kopā ar mums skolotājiem izbauda to brīvību, ko skoliņa tiem dod. Vairāk par to runāsim pēc kaut kāda laika, kad beidzot nonāksim pie tautas pedagoģijas.

Vēl dažās sarunās turpināsim pētīt Krišnamurti izglītības koncepciju, beigsim ar ieskatu Krišnamurti  skolas - esat pacietīgi un ieinteresēti!

Ojārs Rode

10.02.2020.