Šī ir pēdējā saruna par Krišnamurti pareizas pedagoģijas pamatnostādnēm. Nākošā ir iecerēta jau kā iepazīšanās ar Krišnamurti skolām pasaulē. Iecerēts to sākt ar tādu kā īsu kopsavilkumu par pēdējām sarunām.

Intelekts un prāts

Lai mainītu pasauli, ir nepieciešama iekšēja pārdzimšana. Visa notiekošā apzināšanās iespējama meditācijā. Meditācijā cilvēks pārvar sava “es” pretrunas un aprobežotību. Ja mēs vēlamies iepazīt sevi, ir jākļūst vērīgiem un spontāniem.

Attīstīts intelekts ar visus savu trenētību un informētību nav saprātīguma mērs. Intelekts ir no emocijām neatkarīga domāšana, tajā laikā, kad saprāts ir spēja domāt un just vienlaicīgi. Zināšanas nekādi nevar salīdzināt ar saprātu. Zināšanas nav gudrība. Gudrība nav prece, kuru var nopirkt maksājot ar izpētīšanu vai disciplīnu. Jūs neatradīsiet gudrību grāmatās, to nevar ne uzkrāt, ne izmācīties, ne atstāt rezervē. Gudrība atnāk tikai ar pašupurēšanos. Informācijas plūsma un faktu krājums, neskatoties uz to, ka tie nepārtraukti pieaug, pēc savas dabas ir ierobežoti. Gudrība ir neierobežota, tā ietver sevī gan zināšanas, gan darbības veidu. Intelekts nekad nenoved pie veseluma, tas ir tikai daļa, segments. Sapratne ir neizmērojami lielāka nekā intelekts, jo apvieno domas spēku un mīlestību vienā veselumā.

Izglītība un vispārējs miers

Radošs prāts rada nepārtrauktību meklējumos un patiesu neapmierinātību – noturēt sevi šādā stāvoklī ir ļoti grūti. Tāpēc lielākā daļa ļaužu negrib, ka viņu bērniem piemīt radošs prāts, jo dzīvot ar tādu cilvēku, kurš allaž šaubīsies par esošām vērtībām, nav vienkārši.

Krišnamurti nelaimju avotu saskata tajā, ka katrs pastāv uz savu tautību, savu dzimteni. Viņš saka: kamēr es esmu induss un tu esi jaunzēlandietis, tikmēr pasaulē miera nebūs.

Mans iespraudums: Diemžēl nevaru piesaukt krievu pētnieku vārdus, kuri nopietni, vēl septiņdesmitajos gados, pētīja etnoģenēzes procesus. Viņi tajā laikā (PS) nonāca pie ļoti interesantiem secinājumiem: saplūstot divām vai vairākām nobriedušām mentalitātēm, veidojas himēriskas etniskas struktūras. Cits krievu autors A.V. Suharevs (1996), pētīdams kultūras etniskās funkcijas, runā līdzīgi - par marginālām personībām, t.i. tādām, kuras internalizējušas divu vai vairāku konfliktējušu grupu sociālkultūras sistēmas. Marginālā psihē dažādo grupu vērtības nonāk pretrunās un atklājas iekšējā konfliktā, satraukumā, spriedzē, traucējot personības identitātes veidošanos. Šīs bezsakņu būtnes raksturojās ar nežēlību, iznīcināšanas un iekarošanas kāri. Respektīvi, līdzīgi himēriskām struktūrām, līdz ar etnisko sakņu atciršanu, tām raksturīga ir svētuma apziņas pazaudēšana. Svētuma apziņa pret dzīves telpu, pret kultūras vērtībām, pret cilvēka radīto, citām tautām un nereti pret dzīvību kā tādu (nihilisms). Ļoti nopietns, manā skatījumā, ir arī N.Ļebeģeva un A. Tatarko (2003) etniskās tolerances pētījums vairākos multikulturālajos rajonos Krievijā. Zinātnieki pētījuši vairāku etnisku grupu identitāšu rādītājus, etnisko grupu savstarpējās attiecības, to pašapziņu. Viņi konstatēja, ka individuālie un grupu kontakti ir atkarīgi no tā, cik noteiktas, precīzi iezīmētas ir etniskās robežas, cik noteikts, stabils ir šajās robežās ietvertais ļaužu kopums, viņu tradīcijas. Tas nosaka etnisko pašapziņa un, jo lielāka tā ir, jo pozitīvāk (tolerantāka) veidojas saskarsme ar citām etniskām grupām un otrādi.

Krišnamurti cenšas dažādi parādīt, ka tikmēr kamēr katrs jutīsies piederīgs savai tautībai, miers nav sagaidāms. Domāju, ka ne tautu daudzveidība ir problēma vai kultūru dažādība – tā ir vienreizēja bagātība, ko Dievs dāvājis cilvēcei. Šai bagātībai mūs ir nevis jāšķir, bet jāvieno vienā veselumā. Nu tas drīzāk ir panākams ar līdzīgu paņēmienu, kā tas tiek mācīts Krišnamurti pareizas izglītības modelī: izzini sevi – tautām ir jāiepazīst sevi. Tas visdrīzāk varētu notikt, kad vismaz kāda daļa no tautas locekļiem būs izgājuši pareizās izglītības kursu un individuāli atklājuši kas katrs kā personība ir savā būtība. Tas, ka jau redzējām, nevar notikt bez brīnumainā apziņas lēciena, kas tad arī ļaus atklāt tautas dzīves jēgu.

Beigu beigās pēc visas garās runas par iespējamiem draudiem, cēloņiem pasaules mieram, Krišnamurti tā arī raksta: Ja mēs patiesi vēlamies pašos pamatos izmainīt esošas savstarpējās attiecības cilvēku starpā, kuras kļuvušas par neizsakāmu ciešanu avotu visai cilvēcei, tad vienīgais pareizais un neatliekamais uzdevums katram no mums ir jāveic iekšējā transformācija, izzinot katram sevi. Jo beigu beigās mūsu valdības esam mēs paši un kamēr mēs sevi paši netransformēsim, tikmēr miers uz zemes nav gaidāms.

Skola

Galvenā izglītības funkcija ir palīdzēt katram cilvēkam atbrīvoties no pašizpratni traucējošas psiholoģiskas barjeras, bet ne uzspiežot viņam jaunus uzvedības šablonus un domāšanas veidu. Tāda ārēja iejaukšanās neveicina saprāta un radošas sapratnes mošanos, tieši otrādi – tie vēl vairāk norobežos personu.

Pareiza izglītība kļūs iespējama tikai tad, kad mēs sapratīsim patieso cilvēka dzīves jēgu, bet, kā jau tas teikts iepriekš, ir nepieciešams atbrīvot savu prātu no tieksmes pēc apbalvojumiem, kas atnes bailes un vēlmi pielāgoties.

Pareiza izglītība liek savas cerības tikai uz veseluma personām, kuras var tikt audzinātas tikai nelielās skolās. Nelielas skolas ir daudz svarīgākas nekā skolas ar lielu skolēnu un pedagogu skaitu; neattaisnojas arī pārpildīto skolu šķietami labākās metodikas. Lielajās skolās nav iespējams katram skolēnam veltīt pienākošos uzmanību un līdz ar to visus mācam domāt pēc viena šablona. Patiesas vērtības nav iespējams ieaudzināt masveidīga apmācības procesā. Tas ir iespējams tikai rūpīgi studējot un dziļi izprotot katra bērna grūtības, noslieces, iespējas. Tāpēc mums ir jādibina jauna tipa skolas, kuras audzinātu bērnus veselumā un gudrus. Finansiāli grūti ir uzturēt mazas skolas, tāpēc nepieciešami brīvprātīgi ziedojumi.

Īsts pedagogu ieinteresēts personībās un nelielā audzēkņu skaitā klasē. Ar vecāku atbalstu tāds skolotājs var nodibināt skolu, kurā bērni iegūtu pareizu un dzīvei svarīgu izglītību. Bet tā ir nepieciešams pedagogs īsts entuziasts, pretējā gadījumā, tā veidosies kā parasta skola. Jābūt gataviem neizbēgamais varas struktūru vajāšanai, jo skola būs epicentrs īstai revolūcijai (bez vardarbības). Tā seko līdz ar veseluma iegūšanu un cilvēka prāta atmodu, kas savukārt pakāpeniski ienesis radikālas pārmaiņas sabiedrībā. Ļoti svarīgi, lai tādā skolā pedagogi apvienotos brīvprātīgi, bez kaut kādas speciālas vienošanās, svārstīšanās. Ja pedagogi palīdzēs apgūt nepārejošas vērtības ne tikai skolniekiem, bet arī viens otram, tad savstarpējās attiecības kļūs patiesas, dziļas un apzinātas. Atradis patvērumu nelielas skolas sienās, skolnieks var aizmirst par ārējās pasaules arvien augošākiem konfliktiem, iznīcības un kroplības.

Ja skolas kolektīva kodols ir pašaizliedzīgu un uzticīgu savai lietai pedagogu kopa, tad tā ar laiku piesaistīs ap sevi, savai pārliecībai tuvus cilvēkus. Ja skolas centrs ir tikai pats direktors, tad ar laiku entuziasms un interese var apslāpēties. Ja skolas direktors dominē par citiem pedagogiem, tad diez vai tāda kolektīvā iemājos brīvības un sadarbības gars. Direktors nedrīkst dominēt pār kolektīvu un uzņemties visu atbildību. Tieši otrādi - katram skolotājam jāuzņemas atbildība par kopīgo lietu. Tur, kur katrs tiecas būt brīvs un saprātīgs, savstarpējā sadarbība parādīsies visos līmeņos. Pedagogam, kurš pilnībā ir nodevies pareizai audzināšanai, nav nepieciešams pakļaut vadībai un uzraudzībai. Starp pareizas audzināšanas skolas pedagogiem ir jābūt pilnīga savstarpējā sadarbība. Skolas pedagogiem ir jātiekas pēc iespējas biežāk. Ja ir pieņemts kopējs lēmums, tad tas arī ir jārealizē, bet ja kaut viens no pedagogiem nav kaut kam piekritis, ir atkārtoti jānāk kopā un jārunā. Ir jānonāk līdz absolūtai saskaņai. Slodze skolā jāsadala vienmērīgi, lai kāds nepārpūlētos un būtu savs laiks atpūtai. Pārslogots skolotājs rada problēmas ne tikai sev, bet arī apkārtējiem. Spēku atjaunošana nav iespējama pie nepārtrauktas fiziskās un garīgās slodze. Ja mēs vēlamies, lai pedagogam būtu pietiekami brīvā laika atpūtai, ir jāraugās, lai viņš atbild tikai par tik lielu skolēnu skaitu, ar kuru viņš tiek viegli galā. Tiešas un dzīvas attiecības starp skolēnu un skolotāju praktiski nav iespējamas, ja pēdējam liek strādāt ar lielu un nevaldāmu grupu. Pareizā izglītība nevar būt masveidība, kaut vai tāpēc, ka, lai izpētītu katru bērnu ir vajadzīga liela pacietība, iejūtība un saprāts. Lai vērotu bērns noslieces, viņa aizraušanos, temperamentu, saprast grūtības, ņemt vērā iedzimtības faktorus, vecāku ietekmi, ir nepieciešams ne tikai ātrs un elastīgs prāts, bet arī laiks.

Nepieciešams veidot skolas padomi, kurā piedalītos skolēni un pedagogi. Šajās padomēs varētu apspriest disciplīnas, higiēnas, ēdināšanas u.c. problēmas, piemēram, kā iedarboties uz netikumiskiem, vienaldzīgiem vai ietiepīgiem skolēniem. Skolai jāiemāca bērnam saprast grūtības, īpaši citu cilvēku, viņu noskaņojums un raksturs. Pareizai izglītībai ir jāpalīdz skolēnam atrast savu aicinājumu. Ja tas nenotiek, visa viņa dzīve var izrādīties nodzīvota pa tukšo. Pareizai izglītībai ir jāpalīdz ne tikai attīstīt savas spējas, bet apjēgt savas dzīves augstāko jēgu.

Ja vecāki patiesi rūpētos par savu bērnu likteni, viņi izveidotu tiem citu sabiedrību. Bet izskatās, ka viņiem gar to nav nekādas daļas, viņi pārāk aizņemti, lai rūpētos par tādiem niekiem. Viņi atrod laiku naudas nopelnīšanai, izklaidei, bet viņiem nepietiek laika, lai tiktu skaidrībā, kādai ir jābūt pareizai viņu bērnu izglītībai. Viņi paļaujas uz skolu un tad, kad viņu bērni pieaug, tie kļūst par tikpat nenobriedušām personībām, kā viņu vecāki.

Vecāki un pedagogi

Pareiza izglītība sākas ar pedagogu, kurš atklājis savu būtību un tāpēc nedomā standartizēti. Tātad problēma ir pedagogu sagatavošanā. Skolēnam nepieciešama iejūtīga vadība un palīdzība, bet ja skolotājs pats ir aprobežots, neko citu viņš neizaudzinās kā aprobežotu bērnu. Izaudzināt īstu pedagogu, kurš saprot pats sevi, nemaz nav viegli šabloniskās vides dēļ, kurā viņš ir audzis un joprojām atrodas. Bez tā kā viņš, tā vecāki ir aizņemti ar ikdienas konfliktiem, problēmām neatkarīgi no turības. Tā nu sanāk, ka skolotājam ir jāmāca arī vecāki – pareiza izglītība pieprasa savstarpēju izturību, uzmanību un mīlestību. Pirms skolotājs gatavojas kādu mācīt viņam pašam sev jāatbild uz sekojošiem jautājumiem: Vai viņš mācību priekšmetu gatavojas pasniegt ar pierastu paņēmienu? Vai viņš gatavojas pārvēst bērnu paklausīga skrūvītē sociālajā mašīnā? Vai ir gatavs palīdzēt apmācamajam kļūt par radošu veseluma būtni, kura noraida melīgas vērtības? Vai pedagogs ir gatavs tikt dziļā skaidrībā par lietām, vērtībām, kuras mācīs? – ja vadītājs ir akls, vai palīdzēs otrajam  nokļūt otrajā krastā? Protams, ka skolotājām pašam sākumā, ir jāiemācas redzēt. Viņam ir jābūt ļoti modram un ar savu domu, jūtu dziļu apjēgsmi; atcerēties savu nosacītību, spēju vērot savu darbību, savu reakciju uz to. No šīs totālās uzmanības dzimst saprāts, bet kopā ar to radikāli mainās attieksme pret cilvēkiem un iekļaujošo īstenību. Tikai sapratuši savas personīgās domas un jūtas, mēs varam palīdzēt bērnam kļūt par brīvu personību. Krišnamurti atzīst, ka tikai daži no mums spēj vērot savas domas un jūtas. Mums ir atņemts pašapziņas dziļums. Lai bērns atbrīvotos no bailēm, pedagogam pašam ir jābūt brīvam no bailēm. Bailes sašaurina domāšanu un ierobežo iniciatīvu, šādā stāvoklī skolotājs nevar bērnam bez bailēm paskaidrot esības jēgu.

 Lai bērnu padarītu brīvu, skolotājam pašam jāapjēdz brīvības nozīme (es teiktu – jābūt ir pašam brīvam). Brīvība atnāk tikai tur, kur ir pašatvēršanās un iekšēja apgaismība. Arī vērtības nevar iemācīt, tām atveras sagatavots prāts. Skolotāja un skolēna izaugsme var notikt vienlaicīgi. Palīdzot audzināmam tapt brīvam, arī pats pedagogs maina savus uzskatus savas vērtības, sāk atbrīvoties no “es” un “mans”, arī viņš uzplaukst mīlestībā un labestībā.

Visi mācītāji, politiķi, juristi, karavīri utt., visi cenšas mums “palīdzēt”. Bet cena par to ir mūsu brīvība un saprāts. Mums nevajadzētu lūgt palīdzību no ārpuses, tā atnāk pati par sevi. Tā atnāk, tad, kad esat pilnīgi atdevies mīļajai lietai, vai atklāti un apzināti sagaidām dzīves pārbaudījumus un klizmas. Mums ir jāatturas no jebkuras palīdzības no ārpuses (tiec pats ar visu galā – tikums latviešiem), jo tā mēs tiecamies uz atkarību. Tajā mirklī, kad mēs paļaujamies uz ārēju (autoritātes) palīdzību un kļūstam no tās atkarīgi, mēs pazaudējam savu patieso sūtību, brīvību, saprātu. Skolotājam jāvēro, lai kaut kas tāds nenotiktu viņa un viņa skolēna starpā – kad skolēns paļaujas uz skolotāja autoritātes zināšanām prasmēm. Skolotājs nedrīkst kļūt par elku, kuram seko skolnieks (skolēnam jāiemācās sekot pašam sev un jāapgūst spējas tikt pašam galā ar problēmām; skolotājs kā autoritāte tikai tik tālu, kā piemērs cilvēkam, kurš kļuvis brīvs).

Ļaudis, kuri nav ieguvuši akadēmisko izglītību pedagoģijā, biežāk par citiem atklāj sevi kā iedzimtus skolotājus (Heses aicinātie skolotāji). Nebūdami pedagogi, viņi patiesi tiecas pēc zināšanām un dzīves jēgas apjēgsmes. Patiesam pedagogam pasniegšana nav vienkārši profesija – tas ir dzīves stils. Tātad ir ārkārtīgi svarīgi noskaidrot jau pašā sākumā - vai šim cilvēkam ir skolotāja talants.

Pareizajā pedagoģija pret katru bērnu jāattiecas vienādi neatkarīgi no tā vai tas ir bagāts, vai nabags. Pret bērnu jāattiecas kā pret personību, ņemot vērā viņa rakstura īpatnības, tieksmes, iedzimtību un daudz ko citu. Patiess skolotājs atteiksies no jebkuras apmācības sistēmas, jo neviena nav spējīga padarīt cilvēku brīvu. Bez tā, jābūt ļoti uzmanīgam, lai nekļūtu par upuru pats savai sistēmai. (mans iespraudums: ja tā var teikt – paņēmiens ir un tas ir intuitīvs. Mēs ar Agnesi esam domājuši kā šo paņēmienu, metodi nosaukt, varbūt par intuitīvi situatīvu, t.i., kad katram saskarsmes mirklim, katrā situācijā tu rīkojies intuitīvi, jābūt klātesamībā, saplūsmē, intuitīvās zināšanas nāk no neapzinātas vispārējas, dabīgas lietu kārtības izjūtas)

Ir jārīkojas nestandartizēti, ne šabloniski - pēc kaut kāda piemēra. Par skolotāju pareizajā izglītībā top tāpēc, lai palīdzētu jauniešiem nonākt līdz pašizziņai, bez kuras nav iespējams ne miers, ne laime uz zemes.

Pareiza izglītība noved personas radošuma, jo caur pašizziņu iegūtā brīvība ir tam absolūts nosacījums. Radošums nonāk, kad cilvēks ir apzinājies sava prāta dabu un pārvarējis tos šķēršļus, kurus pats radījis. Radošums ir tāds stāvoklis, kurā nav iekšēju konfliktu un ciešanu, bet prāts ir brīvs no uzspiestām idejām un vēlmēm. Radoša dzīve ir tāds stāvoklis, kad patiesība piepilda mūsu dzīvi. Bet patiesība atveras tikai tad, kad visas mūsu domas ir apturētas, kad “es” izzūd un prāts brīvs no vēlmēm. Un tad, kad jūsu prāts ir absolūti nekustīgs un dabīgs,- ja nevajag viņu ne mācīt, ne piespiest būt mierīgam, ja tas ir kluss tāpēc, ka “es” ir bezdarbībā, tad uz mums nolaižas radošums.

Mīlestība var izpausties dziesmā, smaidā, bet vēl labāk – klusumā.

Mums jāizmanto katra dzīves minūte, lai iemācītu bērnu saskatīt skaisto ne tikai priekšmetos, kurus radījis cilvēks, bet arī dabā, kuras daļa mēs esam.

Ja radusies vēlme iepazīties tuvāk ar Krišnamurti dzīves jēgas filosofiju, kas ir likta viņa pareizas izglītības modeli, varat griezties tieši pie pirmavotiem – internetā tos var atrast. Kā jau minēju arī latviski ir izdotas pāris grāmatiņas.

Nākošā sarunā būs par to, kā tad Krišnamurti idejas ir iemiesojušās Krišnamurti skolās pasaulē.

Izturību! Lai top!

Ojārs Rode

 15.02.2020.