Dibinām tautskolas!

Ojārs Rode

 Kas ir tautas pedagoģija? Droši vien, ka daudzi man piekritis, ja teikšu, ka tā sakņojas konkrētas tautas tradicionālajā kultūrā, tātad kaut kas, kas ir saskanīgs, saderīgs ar tautas dzīvesziņu, kaut kas tāds, kas meklējams tautas arhetipiskajā apziņā. Tā tāpat kā tautasdziesma, kas nākusi kopā ar tautu no tās pirmsākumiem, nav no tās šķirama. Tautas pedagoģija izpaužas audzināšanas un izglītošanas kopveselumā tautai tradicionālajās dzīves telpā jeb vidē. Vidi veido ne tikai fiziskā vide, piemēram, dabas, darba vide, sētas vai mājas dzīves telpa, cilvēku vide, bet arī smalkā plāna telpa, enerģētisko saišu telpa. Tautu ar tās indivīdu vieno pēdējā piedzimšanas akts, kas nosaka indivīda saderību ar piedzimšanas vidi, t.i., trascendentāla saskaņa. Tīri ņemot, abi ir radīti viens otram, un abu harmoniska pastāvēšana nav iespējama vienam bez otra. Tikai indivīda un tautas kopveselums ir nosacījums abu saskanīgam attīšanās (evolūcijai) procesam. Tāpēc tas ir svēts un sargājams. Indivīds “atnāk”, lai pildītu konkrētu uzdevumu, kas ir nepieciešams tautai un tās dzīves telpai. Šo uzdevumu pildīšana arī ir katra atbildība un pienākums. Iespēja tos pildīt ir brīvības nosacījums, definīcija, ja vēlaties, t.i., indivīds ir brīvs (ieguvis sabiedrībā brīvību) tikai tad, ja tam ir iespēja tos veikt. Brīvība reizē ir atbildība un pienākums. Daudz runājam par bērnu, cilvēku tiesībām, bet nerunājam par pienākumu. Patiesai izglītībai jāvirza indivīds uz tādu stāvokli, kurā par tā tiesībām kļūst pienākums jeb indivīda vienīgās un patiesās tiesības ir pieprasīt no sabiedrības nodrošināt iespēju apzināties savus iekšējos spēkus un atbilstoši tiem savus dzīves uzdevumus; patiesās tiesības ir pieprasīt no sabiedrības nodrošināt iespēju apgūt visas nepieciešamās prasmes šo uzdevumu veikšanai un, visbeidzot, iespēju tos arī veikt. Tas ir svarīgs nosacījums tautas un indivīda vienotībai, nosacījums tautas vitalitātei, tautas nākotnei!

Tāpēc aicinu dibināt tautskolas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šobrīd atrodamies vienreizēju iespēju priekšā. Pašreiz sabiedrībā briest līdzīga situācija, kāda bija pirms dzimtļaužu (vergu) laišanas brīvībā. Toreiz tā saistījās ar saimnieciska rakstura nepieciešamību, - bez brīvlaišanas nebija iespējama tās attīstība. Ja atceramies, tad reizē ar dzimtcilvēku atbrīvošanu, tika dibinātas skolas vienkāršajai tautai un ne jau aiz mīlestības, - saimnieciskās dzīves sekmīgākai organizēšanai bija nepieciešamas elementāras lietas: lasītprasme, kā arī nedaudz rēķināt prasmes, bet politiskai dzīvei – pakļaušanās varas definētām vērtībām. Par dzimtļaudīm, kaut kādā mērā, šodien var uzskatīt skolēnus, studentus un skolotājus, profesūru skolās un augstskolās, - tiem jādara tā, kā “gudrais, ietekmīgais ministra kungs” liek un prasa. Reizēm prasības smalki tiek maskētas ar sabiedrības vajadzībām, pievilinot ar kaut kādu labumu solīšanu un došanu, piemēram, balvas par labām sekmēm mācībās, budžeta vietām īpašās, stipendijām  “sabiedrībai vajadzīgās” programmās. Rezultātā ar cilvēka personīgām interesēm nesaistītās (piespiedu) mācības tiek apgūtas virspusēji, - naivi te ir gaidīt beidzēju augstu profesionālismu, bez tam, kas ir skumīgi,– ne reti mācību iestāžu beidzēji, atrod savu vietu neatbilstoši apgūtai specialitātei. Vai tā ir racionāla izglītības sistēma? Nemaz jau nerunājot par sabojātām dzīvēm. Risinājums ir pavisam vienkāršs: nevis “sabiedrības vajadzību” varai jāorganizē mūsu dzīve, bet patiesai pilsoņu izvēles brīvībai un valsts pienākums būtu nodrošināt tai pietiekami daudzveidīgas iespējas. Vardarbība sākas ar to, ka valsts vadītāji, saimniecisko dzīvi organizējot, vadās no iniciatīvām, kurām nav vai trūkst cilvēkresursu, bet ne uz tās pilsoņu konkrētām interesēm, spējām, talantiem. Spilgts piemērs ir spiediens uz eksaktās zinātnēm, jo, lūk, trūkst inženieru. Nu ko, izmantosim visas iespējamās pedagoģiskās, psiholoģiskās un ekonomiskās sviras un panāksim, lai visi dara to, ko valsts no tiem paģērē! Tas ir nožēlojami! Kur paliek mūsu līdzpilsoņu unikālais, vienreizējais mūžs, par Latviju nemaz nerunājot! Esmu piedzimis te un tagad, rīt manis vairs nebūs! Un vai vispār esmu dzīvojis, ja esmu bijis “sabiedrisko vajadzību” vergs? Tāpat ir ar Latviju: tā ir te un tagad, tā ir unikāla! Tai jākļūst stiprai, tai jālaužas laukā no VARAS lauka (lai piepildās sens Raiņa sapnis!)! Ir teikts – tauta būs tik stipra, cik stiprs būs katrs tās indivīds!

Dibinām tautskolas!