Projekts

Lai novērstu pārpratumus, kas rodas laika gaitā pēc tam, kad bērns jau mācās mūsu skolā, mēs gatavojamies turpmāk, pirms līguma slēgšanas, likt bērnu vecākiem un potenciālajiem skolēniem nopietni pārdomāt.
 Te ir sagatavots projekts šai iecerei. 
Pirms līguma slēgšanas ar bērna vecākiem, bērnam būs iespēja iepazīt skolas dzīvi klātienē. Tas varētu ilgt divas nedēļas. Laiku, kad tas varētu notikt, noteiksim pēc savstarpējās vienošanās ar vecākiem un potenciālo skolēnu. Pēc šī perioda paredzēts pārdomu laiks, kad vecāki un bērns nopietni pārdomā savu vēlmi. Šim laikam beidzoties, vecāki un bērns paraksta Apņemšanās vēstuli un slēdz līgumu ar skolu. 
Apņemšanās vēstulei paredzēti trīs pielikumi: Filosofiskās nostādnes (te aprakstīts pasaules skatījums), tautskolas izglītības pamatnostādnes un tautskolas Etikas kodeks. Etikas kodeks jau sen ir publicēts mājas lapā un katrs ar to var iepazīties.

 

Skolēna un viņa vecāku Apņemšanās vēstule tautskolas 99 Baltie zirgi pamatskolai
 
Topošais skolēn, godājamie vecāki!
Jums ir radusies interese mācīties tautskolas 99 Baltie zirgi pamatskolā un tāpēc jums ir svarīgi saprast to, kas ir mūsu skola un ko gaidām no skolēna un viņa vecākiem.
Mēs esam sabiedriskas organizācijas domubiedru kopiena, kas veidota kā vieta, kur mācīties un dzīvot, kā vieta, kur iespējams apzināties sevi, savus dotumus un saņemt palīdzību savu interešu realizēšanā. Tautskolas pamatskola ir valsts akreditēta mācību iestāde, kas nodrošina iespēju apgūt vispārēju izglītību ar atbilstošu dokumentu saņemšanu pēc skolas beigšanas.
Mēs esam ieinteresēti, lai jūs mūs saprastu, pieņemtu mūsu centienus, tradīcijas un tās arī ievērotu. Par skolu varat uzzināt mūsu mājas lapās internetā drustutautskolas.lv, .... Īpaši uzmanīgi iepazīstaties ar šīs vēstules pielikumiem. Atnākot uz mūsu skolu, jūs apņematies iet to Ceļu, kurš ir aprakstīts mūs Ētikas kodeksā, atbilstoši mūsu priekšstatam par pasauli, atbilstoši mūsu izglītības pamatnostādnēm un iedibinātām tradīcijām.
Mēs būsim priecīgi savā pulkā pieņemt jaunus Ceļa gājējus!
Mēs palīdzēsim skolēnam noskaidrot tā intereses, uzturēt tās, palīdzēsim saprast arī mūsu centienus. Tas ir nepieciešams, lai mēs varētu dzīvot kopā gudri un bez konfliktiem, ar savstarpēju cieņu un mīlestību. Mums jābūt gataviem, nepazaudējot sevi, mainīties. Mums katram var būt savas problēmas, bet ir jāspēj paraudzīties tālāk par tām, atstāt tās aiz sevis, – nākotnē tām nav vietas. Ir jābūt gataviem pētīt savu uzvedību, savus uzskatus, simpātijas antipātijas, savas vājās un stiprās puses, savus dotumus, vārdu sakot, izzināt sevi.
Ja esat gatavi pievienoties mūsu kopienai, jums jāpieņem vairāki nosacījumi, kas būs jāievēro. Ja jums rodas kādi jautājumi, kādas neskaidrības, mēs esam vienmēr atvērti sarunai.
 
Skolā jāievēro:
1.    Tautskolas iekšējie kārtības noteikumi – ar tiem var iepazīties mājas lapā vai tautskolā;
Tie paredz:
-          to, ka dienu jāsāk noteiktā laikā un jāseko stundu sarakstā paredzētām vai dienas sākumā pieņemtām norisēm;
-          rūpes vienam par otru, rūpes par savu veselību, izskatu un tīrību;
-          ierobežotu elektronisko saziņas līdzekļu izmantošanu; smēķēšanas, alkohola un narkotisko vielu lietošanas aizliegumu.
-          brīvas savstarpējas attiecības, brīvu pārvietošanos pa skolas teritoriju, brīvi, atbilstoši individuālam plānam, apgūstot mācību priekšmetus cītīgi un patstāvīgi, sadarbojoties ar skolotājiem, citiem skolēniem (saprotot, ka brīvība nav visatļautība);
-          tautskolas tradīciju ievērošanu un piedalīšanos tautskolas organizētajās mācību nodarbībās un pasākumos.
Vecāku un skolēnu attiecības ar tautskolu var tikt veidotas, slēdzot īpašu līgumu.
2.    Darba drošības un Ugunsdrošības noteikumi – arī ar tiem var iepazīties tautskolas mājas lapā vai uz vietas tautskolā;
 
Skaidrojumi:
  1. Lai nodrošinātu veiksmīgas norises skolā, mēs dienu sākam noteiktā laikā, jo dienā paredzētās norises vienādi attiecas uz visiem;
  2. Tautskola ir ne tikai mācību vieta, bet arī draudzīgu un rūpestīgu attiecību veidošanas vieta, ģimenisku attiecību vieta. Tas nozīmē, ka mēs visi savstarpēji rūpējamies viens par otru, esam izpalīdzīgi, iejūtīgi un saprotoši. Tas nozīmē, ka neko pretēji tam nedarām: izslēdzam kā fizisku tā morālu pāri nodarīšanu.
  3. Mēs vēlamies, lai jūs būtu tik veselīgi, cik vien tas iespējams un tāpēc mēs vēlamies, lai jūs labi ēstu, lai pietiekami labi atpūstos miegā un regulāri piedalītos fiziskās aktivitātēs gan skolā, gan mājās. Jums jābūt atbildīgiem par savu apģērbu, sevis paša, kā arī savas apkārtnes tīrību. Mēs aicinām jūs pārdomāt savu izskatu un sava apģērba, rotaslietu izvēli, atzīstot, ka tautskola vienlaikus ir jūsu mājas un darbavieta. Jāvalkā ikdienišķs  apģērbs, paredzot īpašu apģērbu sporta un āra nodarbībām. Mēs lūdzam nelietot pirsingus.
  4. Ievērojot vispārēju cieņu pret dzīvo radību un skolas dibinātāju vēlmes, skola realizē veģetāro diētu. Veģetārais uzturs ir būtiska mūsu izglītības daļa.
  5. Mēs vēlamies mudināt tautskolas skolēnus uzturēt labu veselību un skaidru domāšanu, tāpēc smēķēšana, alkohola un narkotiku lietošana ir nepieļaujama. Mēs uzskatām, ka tautskola piedāvā skolēniem tādu dzīvesveidu, kas daudzējādā ziņā ir brīvāks, atvērtāks un patīkamāks nekā daudzās citās skolās un, tāpēc mēs uzstājam uz šiem ierobežojumiem.
  6. Elektronisko līdzekļu izmantošanas ierobežošana tautskolā saistīta ar mūsu centieniem sniegt vispusīgu izglītību. Mēs jūtam, ka pasīvā izklaide (izmantojot elektroniskos saziņas līdzekļus: portatīvos datorus, iPod, mobilos telefonus, u.c.) ir kļuvusi par vienu no lielākajiem šķēršļiem, lai skolēniem veidotos labi mācīšanās ieradumi, labas attiecības un rūpestība. Lai atbalstītu pilnīgu iesaistīšanos skolas dzīvē, un, lai mudinātu skolēnus izmantot savu laiku un enerģiju daudz lietderīgāk, mēs ierobežojam (tās izmantošana tiks izrunāta katra mācību gada sākumā) šo lietu izmantošanu.
 
Sodi tautskolā
Mēs ceram, ka jūs atbalstīsiet un pildīsiet šo Apņemšanos, jo saprotat tās nepieciešamību. Lūdzam rūpīgi apsvērt mūsu skolas izvēli, pirms izlemjat par labu tautskolai. Sekas Apņemšanās neievērošanā var būt šādas:
1.    Saruna ar skolotāju vai direktoru, paskaidrojumu rakstīšanu, rakstisku apņemšanos;
2.    Jāsedz tautskolai vai cietušajam materiālos zaudējumus, ja tādi ir radušies;
3.    Prasība sniegt lielāku finansiālu ieguldījumu skolas dzīvē vai prasība realizēt kādu projektu, darbību;
4.    Tikšanās ar novada sociālā dienesta darbiniekiem, policiju;
5.    Atstādināšana no skolas uz laiku, kurā skolēns tiek mudināts pārdomāt notikušo, veicot pārrunas ar saviem vecākiem, un rakstot paskaidrojumus skolai.
6.    Izraidīšana vai izslēgšana no skolas.
 
Izslēgšanas galvenie iemesli var būt:
• Tautskolā regulāri smēķēts, ienestas vai lietotas narkotikas un alkohols;
• Nespēja dzīvot saskaņā ar apņemšanos un līgumu, nereaģējot uz aizrādījumiem;
• Skolēna uzvedība ir tāda, ka tautskolas darbinieki jūt, ka viņi vairs nevar uzticēties un uzņemties atbildību par skolēna atrašanos skolā. Piemēram, ja tiek uzskatīts, ka drošības risks pašam skolēnam vai citiem ir liels vai ir noticis Latvijas likumu pārkāpums.
 
            Šīs Apņemšanās vēstules mērķis ir darīt jums zināmu to, ko no jums gaidīsim, bērnam mācoties tautskolā. Lai izslēgtu jebkādas šaubas, vilšanos, lūdzam rūpīgi izlasīt un apdomāt šo Apņemšanās vēstuli ar tās pielikumiem, pirms to parakstiet.
            Pēc abpusējas vienošanās par bērna uzņemšanu tautskolā tiks parakstīts līgums par savstarpējām saistībām.
            Apņemšanās vēstule sastādīta uz trim lapām.
 Vēstules pielikumā:
1.    Tautskolas veidotāju Vispārējs priekšstats par pasauli;
2.    Tautskolas izglītības nostādnes un principi;
3.    Tautskolas Ētikas kodekss – Ceļš.
 
Mēs, ar savu parakstu apliecinām, ka pievienojamies vispārējām Apņemšanās vēstulē minētajām nostādnēm un prasībām, kā arī solam tās ievērot:
 
............................................ (......................., ......................)
Potenciālā skolēna paraksts, vārds un uzvārds
    
............................................ (......................., ......................)
                   Potenciālā skolēna vecāku paraksts, vārds un uzvārds
 
Datums 20...., ......, .......................
Dzīves vieta:
 
 
 
 
Apņemšanās vēstuli pieņēma un iegrāmatoja:
 
 ............................................ (......................., ......................)
                   Tautskolas pārstāvja paraksts, vārds un uzvārds
 
Datums 20...., ......, .......................
Mācību realizācijas vieta:



1. pielikums

Tautskolas veidotāju Vispārējs priekšstats par pasauli – zināmā un nezināmā robežšķirtne
 
            Viss ir viens! Viss ir viens gan laikā, gan telpā. Katrs mirklis ietver sevī neiedomājami plašo pagātni un tik pat neiedomājami plašo nākotni. Katrs laika-telpas punkts prezentē tās bezgalību visās tās dimensijās un izpausmēs. Pat tad, ja pēkšņi viss, ko spējam apzināties, zustu, bet paliktu tikai viens mirklis un viens telpas punkts, viss joprojām būtu. Tādejādi ir patiesa izpratne par to, ka Dievs ir Visā, kas ir.
            Viss, kas ir izpaužas daudzveidības vienotībā. Daudzveidībā mēs atklājam Dievu, kā Visa vienojošo aspektu. Laika un telpas vienotībai pieder savstarpēja saskaņa jeb Daiļums, kas nepārtraukti dzimst arvien jaunās un jaunās formās. Dzimst tas, kas ir briedis vispārējās harmonijas iekšienē, kā kaut kas, kas ir ar Visu, kas ir saskanīgs. Daudzveidības noturību nosaka katra tā veidojošā elementa Veselums. Veselumi ir atsevišķas noturīgas vienības, kurām raksturīga formas un satura stabilitāte laikā un telpā. Radīšanas aktā Veselumi kombinējas arvien jaunos un jaunos Veselumos, kuru pilnību baudām Daiļumā. Pilnīgs ir Daiļš. Daiļa ir Dieva radīšanas akta gēna izvēršanās. Šos procesus mēs redzam dabā, tās dabīgajā attīstībā. Dabīgā attīšanās norit Veselumiem raksturīgā iekšējā spēka ietekmē. Iekšējais spēks ir Veseluma satura īpatnību un apziņas nosacīts. Iekšējais spēks tiecas uz Vienotību, kurā izsakās Dieva Mīlestības nosacītas nepārtrauktas spontānas (spontānums - dabīguma pazīme; neizskaidrojamais spontānums ir tāda radošuma pamatā, kurš sakrīt ar Daiļā un tātad arī ar Patiesā dzimšanu) radīšanas aktā. Tāpēc ļaudis ir apjautuši, ka Patiesība ir Dievs un Dievs ir Mīlestība. Veselumu kombinēšanās arvien jaunās formās ir dzīvā izpausme – Viss, kas ir, ir Dzīvs. Veidojumi, kuri tapuši neatbilstoši „Daiļā” likumam, nevar būt noturīgi Visā, kas ir, taču ir spējīgi radīt īslaicīgus disharmonijas, bezmīlestības laika-telpas apgabalus (slimību plašā nozīmē). Šī iemesla dēļ, šie veidojumi nav saucami par Veselumiem. Veselumi ir sargājami un saglabājami, jo ir Dieva domas attīšanās rezultāts un nepieciešams nosacījums Daiļā radīšanai. Visos eksistences līmeņos par mērauklu harmoniskām attiecībām var kalpot Saderība. Saderība vienlaikus ir piederība. Sader labais ar labo, Daiļais ar Daiļo un, vienlaikus Daiļam pieder Daiļais – Daiļais ir Daiļš.
            Spilgti izteikti Veselumi rodami minerālu pasaulē, kur katrai mikrodaļiņai, katram atomam, molekulai, rodamas Veselumam raksturīga formas un satura nesagraujama saderība. Ko mainot, iegūstam vai nu jaunus Veselumus, vai veidojumus, kuri, kas kā jau minēts, ir nenoturīgi, jo neiekļaujas tā ieskaujošā Veselumā. Arī Cilvēks ir Veselums ar visām Veselumam raksturīgām iezīmēm, savu patību, kas nosacīta individuālās (kā Veseluma) apziņas evolūcijas uzdevumos. Cilvēku iekļauj Ģimene kā plašāks Veselums, un ir radīšanas un radītā uzturēšanas, audzēšanas absolūti nepieciešams nosacījums (vārds absolūts lietots kā pastiprinājums nepieciešamības nosacījumam, kas šobrīd ne reti tiek apšaubīts). Piederību ģimenei nosaka saderība tās locekļu starpā. Saderība ir tad, ja radītā uzturēšana un audzēšana, norit Dabīgos apstākļos, kas beigu beigās neko citu nenozīmē, kā tādas vides nosacījumu veidošanu, kas ļautu attīstīties individuāli ieliktajām potenciālām spējām, dotumiem, kas ierakstīti minētajos indivīda apziņas evolūcijas uzdevumos (ierakstu meklēšana pieder apziņas attīstības metodei, kas orientēta uz iekļaušanos Visā, kas ir). Tos var nodrošināt vai nu vecākiem paļaujoties uz intuīciju, vai sekojot etnosa tradīcijām. Etniskā vienība, kura mīt savā pirmdzimtenē, ir ģimenes institūta iekļaujošais Veselums, tātad ar to harmoniski vienots. Arī te piederība veidojas līdzīgi kā piederība ģimenei – caur savstarpējo saderību. Saderība nozīmē dabīgu saskaņu, bet ne varu vienam pār otru (saderība ir Brīvības nosacījums). Saderība grūti veidojama, ja zuduši dabīgi savstarpējo attiecību veidošanās apstākļi, taču vairāk uzticoties intuīcijai vai etnosa senajām tradīcijām (ja tās vēl ir saglabājušās) un mazāk prāta apsvērumiem, ir iespējams veidot veselīgu vidi veselīgu cilvēku audzēšanā un veselīgas tautas veidošanai.  
            Veselums bez saitēm ar citām dimensijām nav Veselums, t.i., Veselums vienlaicīgi ir noslēgta un atvērta sistēma. Sistēmas noslēgtību, viengabalainību, pat eksistenci kā tādu, (lai cik tas dīvaini arī neizskatītos) nosaka mijiedarbības saites – spēki, attiecības ar tā iekļaujošiem Veselumiem – Visā, kas ir tie ir savstarpēji cieši saistīti un atkarīgi – pirmais nevar eksistēt bez otrā un otrādi (Cilvēks nevar bez Dieva un Dievs nevar bez Cilvēka). Pat nav iespējams īsti atšķirt iekšējo no ārējā viss savstarpēji saplūdis, pārklājies. Visa, kas ir vienotība rodama daudzveidīgās attīstības ne tikai vienas dimensijas ietvaros, – tā pastāv arī starp dimensijām (ar dimensijām te tiek saprasti dažādi eksistences līmeņi, formas. Piemēram, ne reti mēs runājam par fizisko telpu tā tādu un tās elementu savstarpējo saistību, kā arī par garīgo telpu, apziņas telpu, gara telpu un tās dimensijām, kā par kaut ko nodalīti smalkāku), t.i., ir ne tikai tas, ko mēs redzam, sataustām vai citādi sajūtam. Viss, kas ir, ir aplūkojams kā „daudzslāņains pīrāgs”, kurā nosacīti ir nodalītas dažāda blīvuma matērijas un, kurās valda līdzīgi likumi, eksistē līdzīgas formas. Līdzīgais „slāņos” ir visa Vienotības izpausme („augšā ir tāpat kā apakšā”; Dievs cilvēku radījis sev līdzīgu un tamlīdzīgi). Veseluma „smalkākās” izpausmes meklējamas apziņas līmeņu dominantēs caur individuāli izjusto, apjausto; sirds izvērtētajā, intuitīvi zināmajā (izzināmajā), mīlestības izgaismotajā. Jo augstāk cilvēks ir pakāpies pa garīgās evolūcijā kāpnēm (dominē augstāks apziņas līmenis), jo plašāks ir viņa apvārsnis, jo plašāks ir tā lietoto kategoriju saturs domās. Un pat tas, beigu beigās nebūs galvenais, - primārā nozīme nebūs verbāli izpaustam vai domājamam vārdam, bet gan tam, ko tie ierosina apziņā, kādu tie veido attieksmi, kādus darbus tā (doma) dara. Jo plašāki ir apziņas horizonti, jo labāk cilvēks iekļaujas Visā, kas ir, viņa domas kļūst arvien Patiesākas un darbi Daiļāki. Tā ir gudrība (ne zināšanas un prāta spējas). Gudrība ir dzīve Mīlestībā. Individuālā apziņa ir ārpus blīvās matērijas formas stāvoša indivīda daļa. Tā pastāv arī tad, kad pārstāj eksistēt blīvais fiziskais augums (te runa ir par cilvēku). Un tomēr apziņas evolūcija (apziņa ir cilvēka patiesais iekšējais spēks) ir atkarīga no cilvēka dzīves uz Zemes. Ir iespējama arī tās degradēšana, uztveres apvāršņa sašaurināšana, ja kaut kādu iemeslu dēļ cilvēks jaucis vispārējo harmoniju, piemēram, noslepkavojot sevi vai kādu citu, zogot, krāpjot, veicot vardarbību vai ko līdzīgu.
            Nav viegli pacelties uz arvien augstākiem apziņas stāvokļiem, dzīvojot dzīvi uz Zemes, - ir patiesi jāparādās gatavībai nākošajam līmenim, jo ar katru augstāku pakāpi, cilvēks top ne tikai spēcīgāks radītājs, bet arvien patiesi brīvāks un līdz ar to arī atbildīgāks (tās trūkums var novest pie vispārēja posta). Tikai retais (apgaismotais) ir sasniedzis tādu pakāpi, ka skaidri pārzina savu iekšējo spēku un spēj vispārējas harmonijas ietvaros pareizi rīkoties
            Virzības kvalitāti, tempu uz saskanīgu, līdzsvarotu un radošu sabiedrību nosaka sabiedrības piederības pakāpe „dabīgai attīstībai” jeb Dieva plānam (šim terminam nav sakara ar iepriekš izdomāta darba kārtību). Tas nozīmē to, ka sabiedrībai ir jāveicina tāds katra tās indivīda stāvoklis, kurš atbilstu tā iekšējam spēkam (Par traucējošo šādam procesam jāatzīst prāta lomas pārvērtēšana, – prāta loģiskās spējas nav cilvēka iekšējais spēks). Pārejai uz radošuma (tā to var saukt, jo radošums nav saistāms ar eksperimentiem laboratorijās, bet ar indivīda spēju realizēt savu patību) sabiedrību jāsākas brīdī, kad tā tam ir gatava. Gatavību nenosaka skaitliskā vairākuma negatavība, bet gan skaitliski nelielas indivīdu grupas iekšējā spēka rezonanse ar „Dieva plānu”. Rezonanses vilnis izsauc vispārēju „uzmanību” pret notiekošo cilvēcē un notiek tāda kā „dabīga” līdzīgo spēku piesaistīšanās norisēs te, uz Zemes (Daiļuma likums).



2. pielikums
Tautskolas izglītības nostādnes un principi
 
            Tautskolas izglītības uzdevums ir audzēt radošuma sabiedrībai piederīgus cilvēkus, t.i., palīdzēt tautskolas dalībniekam atklāt savu patību un apgūt atbilstošus instrumentus tās realizācijai (patība ir uz personas iekšējo spēku balstītas dotības, kā arī būtiskāko personības īpašību kopums; personības būtība, kas atklājas radošumā un pašrealizācijā; personības individuālās dzīves jēgas patiesība.
            Tautskolā radīti apstākļi sekmīgai to klasisko mācību priekšmetu apgūšanai, kas iekļauti mūsu valsts skolu standartos, t.i., lai apgūtu attiecīgas valsts izglītības standartiem atbilstošas mācību programmas un iegūtu par to atbilstošu sertifikātu (piemēram, beidzot pamatskolas programmu, tiek izsniegta apliecība).
           
            Visam, kas ir piemīt periodiska mainība, kas ir savstarpēji saskaņota starp Veselumiem. Cilvēks, kā Veselums saskaņojas ar diennakts un gada ritmiem, kuru periodiem raksturīga dinamiskas aktivitātes nomaiņa pret miera stāvokli, vecā miršanu un jaunā dzimšanu. Harmoniska cilvēka dzīve nozīmē ieskaņošanos šajos dabas ritmos – jebkura vēlme te ko mainīt, ir slimīga un ar to saderīga ir slimība. Ritma izjūtas zaudējums nav fatāls, – cilvēks ir spējīgs to atjaunot. Vienlīdz būtiskas ir ritmu visas fāzes. Latviešu tautas tradicionālajā kultūrā ir saglabājušās īpašas svētku reizes, kas tiek atzīmētas gan gadskārtu ieražu tradīcijās, gan cilvēka mūža gājumā. Taču jaunā dzimšanas akts vienmēr ir īpaši nozīmīgs un priecīgs, - tas saistāms ar cerībām uz ko labāku, pilnīgāku nekā ir bijis un arī ar pārliecību, ka šī akta dalībnieku attieksme, rīcība ir nozīmīga nākamībai. Piedzimšanai seko iekšējo spēku nobriešana, kas ir atkarīga no augsnes, kurā sēkla ir iesēta. Augsni veido ģimeniskā vide, sabiedrība (caur masu mēdijiem) un vēlāk arī pirmskolas un skolas vērtīborientētā dzīvesdarbības vide. Ja vēlamies, lai no sēklas izaug mīlēt spējīga, radoša personība, jārūpējas, lai vide būtu „dabīga” un augšanas apstākļi „dabīgi”. Tautas tradicionālajā kultūrā ir rodamas ierosmes, kā to varētu darīt gan ģimenē, gan skolā un tā ir tautas pedagoģija.
            Tautskola ir vieta, kurā maksimāli iespēju robežās tiek veidoti un uzturēti dabīgi augšanas apstākļi, veicināta spontanilitāte, katra tautskolas dalībnieka patības atklāšana radošai darbībai. To veic dabas un tautas tradicionālās kultūras vidēs, kur svarīgas komponentes ir tieša saskarsme ar dabu, iekļaušanās tās ritmos, iepazīstot parādības, saplūstot ar tām. Tautas pedagoģijas svarīga sastāvdaļa ir dažādu paaudžu, dažādu vecumu kopdarbs, - tas ir dabīgas sociālo attiecību veidošanas un dzīvei nepieciešamo iemaņu pārmantošanas ceļš. Svarīgi šajā procesā iemācīties tikt galā pašam ar sevi, – apgūt prasmes patstāvīgai dzīvei. Tautas tradicionālās kultūras vide ir tā, kas ir radnieciska indivīda patībai un ar to saderīga. Skolas vide, kas veidota atbilstoši tai, caur šo līdzību, palīdz katram tautskolas dalībniekam atrast sevi, apjaust savus dzīve uzdevumus; palīdz ieraudzīt savu vietu sabiedrībā, pieņemot pareizus lēmumus profesiju izvēlē pašrealizācijai.
 
Tautskolas principi
Tautskolas principi izstrādāti tautskolas skolotāju un dibinātāju kopīgās diskusijās. Principu izvērsums atbilst diskusijā izteiktajām tēzēm, apspriežot principus.
1. Brīvības princips
·      Brīvība nozīmē neatkarīgu izvēli, viedokli;
·      Brīvība nozīmē drošību, stabilitāti, pārliecinātību;
·      Brīvība nozīmē neatkarību - nav nevienam jāizpatīk, kādam kaut kas jāpierāda;
·      Brīvība nozīmē pašpietiekamību; brīvībā esi mierā ar sevi;
·      Brīvību nosaka morāles princips: nedari citiem to, ko pats negribi, lai citi to dara tev;
·      Brīvība meklējama sevī caur domu tīrību un skaidrību, tīriem darbiem;
·      Brīvība nav pieķeršanās; Brīvība ir nepiesaistīšanās citu domām, viedokļiem, uzskatiem;
·      Brīvībā nav baiļu – bailes rodas no pieķeršanās, tā rada atkarību;
·      Brīvība ir process, vispārēja lietu kārtība;
·      Brīvība ir tad, kad tu realizē Dieva gribu, kad tu dzīvo absolūtā saskaņā ar „Visu kas ir.”
·      Brīvam nozīmē būt ļoti drosmīgam;
·      Brīvība nozīmē izdzīvot to scenāriju, ko dvēsele izvēlējusies.
·      Brīvība nozīmē spēja būt pašam;
·      Dot brīvību bērnam nozīmē ļaut darīt viņam to, kas viņu interesē;
·      Brīvība nozīmē nepazaudēt iekšējo es, būt saskaņā ar savu sirdsbalsi, saprast ko vēlas dvēsele;
·      Brīvībā neko neuzspiež apkārtējai videi, pasaulei.
·      Brīvība ir mans viedums;
·      Brīvība ir pretstats visatļautībai – visatļautība ir verdzības forma;
·      Brīvība ir iekšējs klusums, iekšēja saskaņa ar sevi un dabiska brīvības došana citiem;
·      Brīvība nozīmē dzīvot atbilstoši savam iekšējam dabīgam spēkam;
·      Brīvība izslēdz konkurenci;
·      Brīvībā doma ir skaidra, vēlēšanās patiesa un viss notiek pats no sevis;
·      Brīvība ir manas pasaules izjūtas robežas;
·      Brīvība ir mana saskaņa ar vidi;
·      Ierobežojot otra cilvēka brīvību, mēs ierobežojam paši savu brīvību.
 
2. Tīrības (Daiļuma) princips
·      Ietver fizisko tīrību un garīgo tīrību – tīras, skaidras, šķīstas, baltas domas;
·      Gaišums, patiesība, smalkums;
·      Harmonija – tīras domas, tīri darba;
·      Esi patiess (neliekuļo);
·      Gaisma no tīras sirds, kurā nav aizvainojuma;
·      Dvēseles būtība;
·      Baltais, tikumiskais, iekšēja sakārtotība, ārējais un iekšējais skaistums;
·      Attieksmes mēraukla, sevis atrašanas nosacījums;
·      Tīra barība – iekšējas sakārtotības un drosmes nosacījums;
·      Brīvības mēraukla;
·      Netīrība ir lipīga: neaplipini savus skolēnus!
·      Gaišas domas, labestīga vide;
·      Saskaņa pašam ar sevi;
·      Sirds skaidrība un spēja dot;
·      Iekšējs miers;
·      Patiesums;
·      Attīstāma lieta sevī;
·      Kaut kas nepārtrauktā kustībā; Kopjama un uzturama parādība.
·      Citam došanas nosacījums;
·      Katra būtība, iekšējs vērotājs;
·      Šķīstais neaizskaramais;
·      Baltais cilvēkā;
·      Sevis, savu darbu izvērtēšana nosacījums;
·      Sirdsapziņa.
 
3. Mīlestības princips...
·      Mīlestība ir enerģija, kas materializējas darbos. Tā ir visur esoša;
·      Mīlestībā negaidām došanu, bet dodam;
·      Mīlestība ir žēlsirdība (līdzjūtība);
·      Mīlestība ir visu varoša gaisma. Mīlēt – būt gaismai;
·      Mīlestībā savā būtībā esam tīri vārdos, darbos, attieksmēs pret sevi un pasauli;
·      Mīlestība ir attieksme un parādās iecietībā, bijībā un saticībā;
·      Mīlestība atklājas darbībā gan attiecībā uz sevi, gan uz ārējo pasauli;
·      Mīlestība atklājas caur visu ko darām;
·      Mīlestība – labestība; Labestība iet roku rokās ar izpalīdzību;
·      Labestība nozīmē atvērtu sirdi;
·      Mīlestība izpaužas labestībā - labu domāt, labu darīt, ticēt labajam! Labestība - miers un labvēlīga attieksme, neuzspiešana;
·      Mīlestība pareizas rīcības nosacījums;
·      Mīlestību var redzēt acīs;
·      Mīlestība panākumu garants. Visi principi mīlestībā balstīti;
·      Mīlestībai nav telpiskās dimensijas; Tā atrodas kustībā;
·      Vispirms iemīli sevi un tad dod tālāk;
·      Mīlestība ir bezrobežaina visās savās izpausmē un realizējas mijiedarbībā;
·      Mīlestības avots meklējams katrā cilvēks;
·      Mīlestībai raksturīga nepārtrauktība, plūstamība un beznosacītība;
·      Mīlestība – ikdienas dzīve;
·      Mīlestība ir Dievs, Dievs ir Patiesība, Patiesība ir Mīlestība;
·      Mīlestība nav tikai emocijas;
·      Mīlestība ir pašattīstības nosacījums;
·      Mīlestībai ir daudz nokrāsu un visas tās vienotas tajā, ko saucam par dzīvi;
·      Nav nekas pasaulē tāds, kuru nevarētu apstarot mīlestības gaisma.
 
4.     Uzticēšanās princips
·      Cilvēks savā būtībā nepieviļ;
·      Uzticēšanās nav akluma pazīme;
·      Bez riska (uzdrošināšanos) nav attīstības – uzticēšanās attīstības priekšnoteikums;
·      Uzticēties nozīmē pieļaut iespēju kļūdīties;
·      Uzticēšanās ir ļaušanās kādai vienojošai virzībai;
·      Bez uzticēšanās nevar būt sadarbība;
·      Uzticēšanās – laime, prieks;
·      Uzticēšanās mīlestības mēraukla;
·      Uzticēšanās ir sirds kvalitāte;
·      Uzticēšanās ir ticība labā triumfam;
·      Atvērtām sirdīm nav nepieciešams uzticēšanās jēdziens;
·      Uzticēšanās nav savienojama ar labumā gūšanu – uzticēties nozīmē ticēt dievišķajam cilvēkā;
·      Uzticēšanās nozīmē harmoniskas attiecība;
·      Uzticies dievišķajam sevī;
·      Dzīve nav iedomājama bez uzticēšanos;
·      Uzticies sev – tu esi gaisma!
·      Uzticēšanās ir intuīcijas bērns;
·      Uzticēšanās ir sadarbības nepieciešamais nosacījums;
·      Uzticība ir process, kurā tu pārbaudi savu un citu varēšanu;
·      Uzticēšanās ir ļaušanās augstākiem spēkiem;
·      Uzticēšanās nav prāta, bet sirds auglis;
·      Uzticēšanās sev, bruģē ceļu pretī panākumiem.
 
5. Sadarbības princips
·      Sadarbība nav saderīga ar izrīkošanu (komandēšanu);
·      Bez sadarbības nevar būt harmoniskas attiecības;
·      Veselums nav iedomājams bez sadarbības ar „visu, kas ir” – arī ar to, par ko neko nezinām;
·      Sadarbība – savstarpējs cieņas apliecinājums;
·      Sadarbībā vieno mērķis;
·      Sadarbība - harmoniska domu, darbības, enerģiju apmaiņa izjūtot konkrētā mirkļa situāciju;
·      Sadarbība ir vienošanās jūtu un intuīcijas līmenī;
·      Sadarbība ar vecākiem ir kopīga rūpe par bērna personību;
·      Sadarbībai nav laika dimensijas.
 
6. Patības (ietver sevī arī pašizziņu, individualitāti) princips
·      Pašizteiksmei nepieciešama cilvēku vides palīdzība;
·      Patība – individuāli dievišķais manī;
·      Patība – cilvēka būtība;
·      Tas ir tas, kas patiesībā esi;
·      Patība- sirds un gara stīgojums manī, kas atspoguļojas manās ārējās izpausmēs;
·      Katrs ir individualitāte ar savu raksturu, paradumiem, dotumiem un dzīves uzdevumiem;
·      Patība – es esmu es pats, tu esi tu pats – tā ir mūs dažādība, kas bagātina pasauli;
·      Iepazīsti sevi un paliec pie savas patības;
·      Patība – iespēja vienam no otra mācīties;
·      Individualitāti raksturojošais;
·      Patība – mans mērķis.
 
7. Patiesības princips
·      Būt patiesam pret sevi un citiem
·      Patiesība meklējama cilvēka patībā
·      Patiesība katram sava;
·      Patiesība neliekuļo;
·      Patiesība ir godīgumam rada;
·      Patiesība rosina patiesību;
·      Patiesība nav atklājama, ja nav mīlestības;
·      Patiesība ir ētiska kategorija;
·      Pasaules redzējums;
·      Patiesību nevar iemācīt – tā būs tikai kādam citam piederoša patiesība, kuru „iemācoties” zināšu;
·      Patiesība ir pati dzīve.
 
8. Kalpošanas princips
·      Kalpot nozīmē realizēt mīlestību;
·      Kalpošana - nesavtīga došana;
·      Kalpošana-cilvēka patiesā būtība;
·      Kalpošanā neprasa atlīdzību;
·      Kalpot – dievišķuma pazīme cilvēkā;
·      Kalpot nozīmē realizēt savu patību;
·      Kalpošana- dzīves jēga;
·      Kalpot nozīmē veikt kaut ko, kas dod patiesu labumu;
·      Arī no maza sējuma iespējams iegūt lielu ražu;
·      Dari to, kas vislabāk padodas!
·      Kādus tu bērnus izveidosi, tādi tie arī būs;
·      Nesēj to, ko nevēlies pļaut;
·      Sēj beznosacījumu, beznosacījums nāk arī atpakaļ; 
·      Skaistais piesaista skaisto un neglītai neglīto;
·      Skolotājs nākotnes sējējs;
·      Sēj atbilstoši savai sirdsapziņai – raža būs laba! 
·       „Nedari otram to, ko negrib, lai dara tev”;
·      Dari bērniem un kolēģiem to, ko pats gribi saņemt atpakaļ;
·      Ļaujies spontānumam;
·      Izjūti kosmisko pulsāciju, esi uz viļņa.
 
Ko par tautskolas izvirzītiem principiem teikuši domātāji, pedagogi pasaulē:
...jārada brīvības atmosfēra, lai jūs varētu dzīvot un noskaidrot, kas ir patiess, un varētu kļūt inteliģents.. (Krišnamurti, 2009: 13). Mēs varam izjust, ka tā ir mūsu pasaule, un mīlēt to tikai tad, ja saprotam, kas ir brīvība. (Krišnamurti, 2009, 30). Lai būtu brīvi mums jāsadumpojas pret visām iekšējās atkarības formām… bet brīvība nav reakcija.. reakcija rodas no atkarības… (Krišnamurti, 2009: 31). Ja ir brīvība, tad ir iespējams sevi saglabāt, kā personību pret varu, tas ir tikumības galvenais nosacījums (Фромм, 2010: 281). Brīvība un laime saistāma ar cilvēka pašam sevis izpratni un viņa tieksmi realizēt savas iespējas (Фромм, 2010: 111). Brīvība ir nepieciešama kā skolēnam, tā skolotājam (Амонашвили, 2003). Brīvam cilvēkam griba nav ārēju apstākļu, bet viņa paša apziņas noteikta (Students, 1998).Griba, brīvība un dzīves jēgair veselums (Tolstojs, 1964).
Cilvēka pacelšanās uz jaunu pakāpienu nevar notikt, tam netiecoties pēc mīlestības (Гердер, 1977). Mīlestība ir vienotības atzīšana (Tolle, 2007) starp objektu un subjektu, fizisko un garīgo, pretējo, divējādo. Mīlestības pamatelementi ir rūpes un atbildība, kas prasa cilvēka aktivitāti – darbu to labā, kurus cilvēks mīl, jeb kalpošanu (Bala, 2006). Mīlestība nozīmē neprasīt neko pretī, pat nejust, ka jūs kaut ko dodat, un tikai šāda mīlestība var iepazīt brīvību (Krišnamurti, 2009: 32).  Prāts var virzīties uz sajūtām, vēlmēm, bet tas nevar virzīties uz mīlestību. Mīlestībai pašai jāienāk prātā (Krišnamurti, 2009: 85), kad mīlestība ir ienākusi, tai nav iedalījuma jutekliskā, Dievišķā: bez mīlestības izjūtas jums nekad nebūs veselā uztvērums… (Krišnamurti, 2009: 62). Mīlestība ir vispraktiskākā lieta pasaulē. Mīlēt, būt izpalīdzīgam, nebūt alkatīgam, nebūt ambiciozam, neļaut cilvēkiem sevi ietekmēt, bet gan domāt patstāvīgi – tās visas ir prakstiskas lietas, kas radīs praktisku un laimīgu sabiedrību.. (Krišnamurti, 2009: 252). Izglītības uzdevums ir atdzīvināt cilvēkos labestību (Komenskis, 2011). Tieši pedagogi ar savu labestību (Černova, 2009) ir spējīgi būt skolēnu garīgās dzīves un personīgās izaugsmes organizētāji (Čehlovs & Čehlova, 2010). Labvēlība parāda, cik cilvēks ir maigs un vērsts uz sadarbību (Skotere & Perepjolkina, 2011), tā izpaužas laipnībā (Mauriņa, 1990). ... brīvība un mīlestība ir savstarpēji saistītas. Mīlestība nav reakcija. (Krišnamurti, 2009). Mīlestība saistīta ar emocijām. Lai arī katram ir spēja mīlēt, bet ne katrs ir spējīgs to realizēt.. patiesa mīlestība ir saistīta ar produktivitāti. Produktīvā mīlestība ir patiesi saucama par mīlestību – tā ir rupes, atbildība, cieņa un zināšanas. Rūpes un atbildība nozīmē, ka mīlestība ir darbība un ne kaisle, ne afekts.. (Фромм, 2010: 117). Mīlestība nav emocijas, tā ir enerģija (Satja Sai). Mīlestība pret cilvēkiem izpaužas galvenā kārtā kā vēlēšanās tos uzklausīt, saprast un tiem palīdzēt (Martinsons, 1961: 67). Tieši pedagogi ar savu labestību (Černova, 2009) ir spējīgi būt skolēnu garīgās dzīves un personīgās izaugsmes organizētāji (Čehlovs & Čehlova, 2010). Labvēlība parāda, cik cilvēks ir maigs un vērsts uz sadarbību (Skotere & Perepjolkina, 2011), tā izpaužas laipnībā (Mauriņa, 1990).
            Uzticēšanās nozīmē, ka mēs ticam kaut kam labam cilvēkā (Monteņs, 1981). Neuzticēšanās rada izolētību (Omārova, 1996), kas nav savietojama ar vienotību kopīgam darbam, kopīgiem mērķiem. Neuzticēšanās skolēnam vienlīdzīga skolēna necienīšanai un var nomākt viņā vārgos patības asnus (Маслоу, 1997). Savstarpēja uzticēšanās un cieņa ir pamats līdztiesīgai sadarbībai (Špona, 2010). Bez tās nevar būt sadarbība ne starp kolēģiem (Rutka, 2009), ne ar skolēniem (Tūbele & Kauliņa, 2009).
            Sadarbībai ir raksturīga savstarpēja refleksija, ko dod tiešā atgriezeniskā saite starp skolēnu un skolotāju. Sadarboties nozīmē darīt kaut ko kopīgi: kopīgi būvēt, kopīgi just, būt ar savietojamiem uzskatiem, lai varētu brīvi strādāt kopā (Krišnamurti, 2009: 149). .. ja ir pamudinājums, nevar eksistēt sadarbība. Sadarbība nav arī tad, ja mēs strādājam kopīgi tikai tāpēc, ka esam vienojušies kaut ko izdarīt (Krišnamurti, 2009: 150). ... sadarbība ir pavisam citāda: sadarbība ir prieks būt kopā un darboties kopā, un nav obligāti jāveic kaut kas konkrēts. .. bērni sadarbojas instinktīvi – kopā būšanas un darīšanas prieka dēļ… Īsta sadarbība rodas nevis no vienkāršas vienošanās kopā īstenot kādu projektu, bet gan no prieka, no kopības izjūtas (Krišnamurti, 2009: 151).
Patība nav identitāte, tā vispirms ir mācēšana atrast sevi un būt pašam (Fuko, 1995). Izglītībai ir jābūt tādai, kas veido indivīdu, kurš ir gatavs paust savu patību (Dauge, 1926). Pedagogs patības meklēšanas procesā skolēnu var tikai ievadīt, jo process ir pietiekami intīms, kurā skolēns kļūst pats sev par skolotāju (Komenskis, 2011). Dāle (Dāle, 1994: 30) tos, kas mūža gaitās piepilda savu sūtību, sauc par dzīves valdniekiem. Viņaprāt, cilvēks, kurš neapzinās savu esmi, savas īpašības, savus uzdevumus, spējas, ir sašķelts un iziris, padots dziņu un impulsu acumirklīgai varai.
            Patiesība nav kaut kas tāds, ko var sasniegt. Patiesība rodas, kad jūsu prāts un sirds ir attīrīta no jebkādas tiekšanās un jūs vairs necenšaties kļūt par kaut ko; tā pastāv, kad prāts ir bezgala mierīgs un ieklausās itin visā notiekošajā (Krišnamurti, 2009: 44). Ikvienam ir savs viedoklis, bet viedoklis nav patiesība, tāpēc neklausieties tikai viedoklī, vienalga, kura viedoklis tas nebūtu, bet noskaidrojiet paši sev, kas ir patiess (Krišnamurti, 2009: 237). Tas, ko rada prāts, nav patiesība; tas ir tikai viedoklis, spriedums (Krišnamurti, 2009: 238). Audzinot cilvēku (Students, 1998), pedagogs nedrīkst aizmirst patiesīgumu un taisnīgumu. Patiesība nav meklējama ārpus cilvēka (Tolle, 2007) – tā ir neatdalāma no cilvēka un saistīta ar tā patību.
Patiesa kalpošana ir tad, kad darbs tiek saskaņots ar augstāko ideju, kas ir panākams, modinot audzēknī mīlestību uz patiesību un taisnību (Dauge, 1926). Kalpojot negaidām apkārtējo novērtējumu, te pamudinājums ko paveikt nav ārējas dabas nosacīts, bet rodams cilvēka sirdī, viņa labestībā: priekā gavilēt, būt laimīgam nozīmē būt saskaņā ar pašam ar sevi un Visumu, laime ir apziņā, ka var dzīvot, nenodarot nevienam pāri, laime ir citiem kalpot (Mauriņa, 1990: 57). Integrālā apziņa (Vilbers, 2010) ļauj būt veselumā un, izjūtot esības prieku, kalpot. Kalpošana nozīmē veikt darbu saskaņā ar savām spējām, saskaņā ar savas dzīves misiju (Students, 1998: 191), tad cilvēkam arī būs sava vieta un nozīme pasaules visumā. Pedagoga kalpošana sākas brīdī , kad tas modri ieklausās bērnā, ir klātesošs viņa patībā. Kalpošana sakņojas Esībā un realizējas caur katra patību. Šādā izpratnē kalpošana uzskatāma par cilvēka dzīves jēgu. Pedagoga dzīves jēga ir palīdzēt citiem piešķirt dzīves jēgu (Tolle, 2007).
 
Lit.
Bala C. (2006). EDUCATION IN HUMAN VALUES (EHV): AN EXPERIENCE. Retrieved from http://www.geocities.com/penyelidikanm4p[09.10.2009];
Čehlovs M. & Čehlova Z. (2010). Skolotāja pedagoģiskās kompetences teorētiskie pamati. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI Pedagoģija un skolotāju izglītība, 747. sējums, lpp.57 – 63;
Černova, 2009 Černova E. (2009). Pirmsskolas skolotāja profesijas izvēles motīvi . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI 747. Sējums Pedagoģija un skolotāju Izglītība , 64 – 74;
Dauge A. (1926). Kultūras ceļi 1.daļa. Cēsis un Rīga: O.Jēpes;
Dāle P. (1994). Vērojumi un pārdomas par cilvēku un gara kultūru. Rīga: Uguns;
Komenskis J.A. 2011. Lielā didaktika. Retrieved from http://gramataselektroniski.wordpress.com [07.14.2012];
Krišnamurti, D. 2009. Dzīves jēgu meklējot. Rīga: Zvaigznes ABC;
Martinsons J. (1961).Gudrības skola. Retrieved from wordpress.com/.../gudribas-skola-janis-martinsons [02.11.2011];
Mauriņa Z. (1990). Uzdrīkstēšanās. Rīga: Liesma;
Monteņs M. (1981). Esejas. Rīga: Zvaigzne;
Omārova S. (1996). Cilvēki dzīvo grupā. Rīga: Kamene;
Rutka L. (2009). Pedagoga psiholoģiskā kompetence. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI Pedagoģija un skolotāju izglītība. 747. sējums, lpp.170 – 181;
Skotere L. & Perepjolkina V. (2011). Personības iezīmju piecu faktoru modeļa aptauju NEO-PI-R, NEO-FFI un NEO-FFI-R versijas latviešu valodā – to psihometriskie rādītāji . LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI 768. Sējums Pedagoģija un skolotāju izglītība , 57 -78;
Students J.A. 1998. Vispārējā paidagōģija 1.daļa. Rīga: RaKa;
Špona A. (2010). Cilvēka pašaudzināšana sabiedrības attīstības krīzes apstākļos. V Starptautiskā zinātniskā konference Teorija praksei mūsdienu sabiedrības izglītībā. Rīga: RPIVA, lpp. 337-372;
Tolle E. (2007). Jaunā pasaule atmosties savas dzīves mērķim. Rīga: Atēna;
Tolstojs Ļ. (1964). Grēksūdze. Evanstona: Jāņa Šīrmaņa apgāts;
Tūbele S. & Kauliņa A.( 2009). Logopēda un psihologa sadarbība specifisko lasīšanas traucējumu diagnosticēšanā. LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI Pedagoģija un skolotāju izglītība. 747. sējums, lpp. 216 – 227;
Vilbers K. (2010). Visaptverošā teorija. Rīga: Jumava;
Амонашвили Ш. (2003). Гуманно-личностная педагогика: теория и практика. Педагогический вестник Три ключа, 6/2003 , c.6. Москва: Издательский Дом Шалвы Амонашвили;
Гердер Г. И. (1977). Идеи философии истории человечества. Москва: Наука;
Маслоу Ф. (1997). Психология бытия. Москва: Рефл-бук.;
Фромм, 2010 Фромм Э. (2010). Бегство от свободы. Retrievedfromhttp://magister.msk.ru/library/philos/fromme01.htm [25.07.2011].