Atslēgvārdi

           
 
            Patība
            Patība, ir veseluma arhetips, cilvēciskā potenciāla pilnības un vienotības simbols, kas atklājas cilvēka tapšanā pašam par sevi (Jungs). Patība ir cilvēka iekšējā daba. Patība ir instinktveidīgas vajadzības, spējas, dotumi, anatomija, fizioloģiskais līdzsvars, temperaments, kas sevi izpauž kā dabīgas noslieces, tieksmes vai iekšējas ierosmes. Patība ir potenciālas iespējas, patība saistāma ne tikai ar individuālo, bet tā ietver tajā arī kopīgo (Maslovs). Patība nav identitāte, tā vispirms ir mācēšana atrast sevi un būt pašam (Fuko).
            Patību nedefinēsim, bet ar to sapratīsim iepriekš minētās pazīmes.
 
             Pašrealizācija
            Cilvēkam kā veselumam piemīt instinktveidīga vajadzība pašrealizēties (Maslovs). Pašrealizēšanās notiek noteiktā vidē, un tai ir reāli rezultāti. Pašrealizēšanās prasa apzinātu, mērķtiecīgu cilvēka aktivitāti savas patības apzināšanā, dotumu un talantu attīstīšanā. Pašrealizācija var notikt tikai tādēļ, ka procesā bezapziņas elementi tiek ievadīti apziņā (Jungs).
            Projektā ar pašrealizāciju sapratīsim savas patības realizāciju.
 
            Kalpošana
Patiesa kalpošana ir tad, kad darbs tiek saskaņots ar augstāko ideju, kas ir panākams, modinot sevī mīlestību uz patiesību un taisnību (Dauge). Kalpojot negaidāmapkārtējo novērtējumu, te pamudinājums ko paveikt nav ārējas dabas nosacīts, bet rodams cilvēka sirdī, viņa labestībā: priekā gavilēt, būt laimīgam nozīmē būt saskaņā pašam ar sevi un Visumu, laime ir apziņā, ka var dzīvot, nenodarot nevienam pāri, laime ir citiem kalpot(Mauriņa). Integrālā apziņa ļauj būt veselumā un, izjūtot esības prieku, kalpot (Vilbers). Kalpošana nozīmē veikt darbu saskaņā ar savām spējām, saskaņā ar savas dzīves misiju (Students). Kalpošana sakņojas Esībā un realizējas caur katra patību. Kalpošana uzskatāma par cilvēka dzīves jēgu (Tolle).
Tautskoliešu izpratnē kalpot nozīmē patiesu zināšanu apguvi, pasaules izpratnes veidošanu ar visiem tās pretmetiem; uzņemties izvēles brīvības nastu; saglabāt neatkarīgu savu domu. Kalpošana – tā ir tautas gara mantojuma saglabāšana un vairošana. Kalpošana – tā ir nākamās paaudzes audzināšana. Kalpošana ir cilvēkam raksturīga, tā ircilvēka patiesā būtība, dievišķuma pazīme cilvēkā.
 
            Dzīves jēga
Cilvēka dzīves jēga ir caur iedzimtām mīlestības, piederības, pašrealizācijas vajadzībām realizēt patiesību. Dzīves jēga tautskoliešu izpratnē ietver sevī kaut ko nepārtraukti attīstošos, savas patības apzināšanos, savu individuālo dzīves uzdevumu noskaidrošanu un to realizāciju (pašrealizācijā).
 
            Iekšējais spēks
            Kā tiek saprasts iekšējais spēks, par kuru te ne reti tiek runāts. Iekšējais spēks ir atkarīgs no apziņas plašuma, no spējām un dotumiem, kuri atbilst apziņai, no spējas realizēt dotumus jeb pašrealizēties. Iekšējais spēks ir tā dabīgā mūsu daļa, kura atbilst mūsu patībai. Tas nav kaut kas tāds, ko iegūstam ar naudas palīdzību, varu, tas ir kaut kas tāds, kas atbilst katra būtībai un ir ciešā harmoniskā saskaņā ar daudzslāņaino vides kustību, attīstību visos tās aspektos un ir saistīts ar katra konkrētiem, personīgajiem dzīves uzdevumiem. Realizējot sevi šo spēku ietvaros cilvēks ir atradis savu dabīgo vietu Veselumā, viņš ar to rezonē un jūtoties laimīgs, cenšas šo vietu arī saglabāt. Iekšējo spēku realizācijas iespēja arī ir patiesa brīvība, jo esam paši. Iekšējo spēku ne vienmēr ir viegli atklāt, jo vairāk tāpēc, ka sabiedrība kopumā nav ieinteresēta tajā – viņai ir savas pašsaglabāšanās intereses un tāpēc tā piedāvā ārējos spēkus kā naudu, varu, izklaidi, drošības sajūtu tevi sargājot (vienlaicīgi ģenerējot ienaidniekus, no kuriem būtu jāsargā)un tamlīdzīgi. Ārējie spēki ir redzami, sataustāmi, relatīvi viegli un ātri iegūstami un dod ātri iegūstamu prieciņu (te der atcerēties ko Zenta Mauriņa saka par prieku un laimi). Taču, ja iekšējie spēki cilvēkam ir apriori doti kā sākotne katra personībai un tos principā nav iespējams zaudēt, tad otros, ārējos var pazaudēt tik pat ātri cik ātri iegūti, - tie nav mūsu.
            Mūsu prāts ne reti atrod pamatojumu, lai mēs neko citu arī nemeklētu kā tikai šo ārējo spēku piespēlētos prieciņus un jūtamies visai apmierināti ar dzīvi, kuru dzīvojam, ar darbu, kuru veicam (bez tam sabiedrība piešķir visādas vilinošas balvas par viņas prasību apmierināšanu, par spēju tai pielāgoties). Mēs netiekam mācīti, kā iegremdējoties sevī, atrast sevi. Tāpēc retajam izdodas dzīvi nodzīvot pašrealizējoties. Dažādi avoti min dažādus ciparus no apmēram 0,5% līdz 2%. Tātad nospiedošais vairākums dzīvo ne savu dzīvi (Šādos apstākļos kāda var būt runa par demokrātiju, kad patiesībā vairākums uzspiež dzīvot verdzībā?).
 
Dzīvesziņa
            Dzīvesziņa neveidojas, bet tā veido. Tā ir kultūras veidotāja, t.i., tautas dzīvesziņa nav vēsturisks veidojums, bet dota apriori tautai kā tādai. Mēs to redzam izpaužamies kā pagātnē, tā tagadnē un arī nākotnē redzēsim. Dzīvesziņa nav nekas sekundārs, kas top, bet tas ir tas, kas ir un rada. Tā, piemēram, atklājas valodā, kas ir ne tikai kā saziņas līdzeklis, bet kā instruments radīšanai, kā atslēga mūsu un tikai mūsu tautas uzdevumu veikšanai (tāpat kā visu citu tautu), kā apziņas stāvoklis, kā mūsu iekšējā spēka, kā mūsu patības raksturotāja. Dzīvesziņa nevar tikt precīzi zinātniski, vēsturiski noraksturota, jo šīs, varētu teikt, filozofiskās kategorijas saturs ietver zinātnes vispārējās izpratnes ietvaros neraksturojamas lietas, piemēram, Dievu, tautai raksturīgu garīgumu, neapzināto pienākumu, mūsu vietu Dieva laistajā pasaulē; kas satur kaut ko tādu, kuram nav ne robežu, ne beigu, kas iestiepjas visos iedomājamos un arī neiedomājamos eksistences plānos. Tā ir gaisma, kas izgaismo mums ierādītos ceļus, kura rosina noteiktai darbībai. Tas ir kaut kas tāds, kas paliek nemainīgs laikmeta griežos, ar kuru esam atnākuši šeit uz zemes, lai realizētos.
            Tautas dzīvesziņa nav atdalāma no katra tās indivīda dzīvesziņas, arī no citu tautu dzīvesziņas, no cilvēces dzīvesziņas. Tās ir kā hologrāfiskas vienības un caur tām mēs varam atklāt viens otru. Jeb izaugot no vienas, ieaugam otrā kā harmoniskas līdzības. Piemēram, mana dzīvesziņa ir manas tautas dzīvesziņa un otrādi. Tas ir kaut kas, kas rosina darbībai, kas nosaka mūsu tautas vēstures gaitu, attīstību, kultūru un visu citu ko vien atrodam par mūsu tautai raksturīgo. Dzīvesziņa katrā indivīdā tāpat kā katrā tautā atklājas caur individuāli raksturīgo apziņas stāvokli. Jo tas ir atvērtāks, plašāks, jo tas ir bagātāks. Tāpēc katrs jebkurā jēdzienā (arī dzīvesziņas) ietvers savu izpratni, savas sajūtas, savu pasaules redzējumu, tas nozīmē, ka katrs to savu dzīvi nodzīvos īpatni, pa savam (tas pats attiecas uz tautu kopuma). Mēs nekad nespēsim vārdiem aprakstīt to tā, ka katrs to gatavs būs pieņemt – vārdi nespēja atklāt Patiesību.
            Tautas dzīvesziņa ir kā paterns, kā raksts, kā tautas dvēseles īpatnējais kods, kurā mēs visi esam, kurā mēs visi kopā un katrs atsevišķi realizējamies.
           
 

 

Zenta Mauriņa par prieku un baudām

           

Zenta Mauriņa atšķir baudas no prieka. Baudas, viņa raksta, apmierina jutekļus, bet prieks apgaro. Dalīts prieks kāpinās, dalīta bauda mazinās... baudkārie nepieder pie laimīgajiem. (Mauriņa, 1973, 38). Prieks dod spēku, atver mūsu redzi pasaules skaistumam un daudzveidībai. Tos, kuri cilvēkiem atņem prieku, Zenta pielīdzina slepkavām, - ļaunāka par nāvi ir bezprieka dzīve (Mauriņa, 1973, 45). Prieku viņa sasaista ar tādām vērtībām, kā taisnīgumu, pateicību, draudzību. Dzīve, kas izstaro prieku, ir jēgpilna (Mauriņa, 1973, 74).

 

Te daži fragmenti no viņas grāmatas DZĪVES JĒGU MEKLEJOT, ESEJAS UN AFORISMI. Bruklina (ASV): GRĀMATU DRAUGS. 1973.

Prieks, par to te runāju, ir nopietna lieta, nesamaināma ar izpriecu, izklaidi, jokiem un baudu. Vārds „amusement" etimoloģiski nozīmē ne-mūziskumu, proti, cilvēka noskaņu, kas nesaskan ar mūzu iedabu. Kas grib tikai izklaidēties, aizies tukša no koncerta, no gleznu izstādes vai dzeju lasījuma. Kā mūzikā, tāpat spējā just prieku cilvēks var būt talantīgs vai ari bez­cerīgi neapdāvināts. Bet neviens, arī prieka devējs, nav pasargāts no sāpēm, nevar izvairīties no ciešanām, ap­zinoties dzīvības mirkli starp piedzimšanu un nāvi. Bet viņš neizkaļ no skumjām sev važas, nestaigā grūts ar nelaimi un nedzemdē rūpes, nebaro savu tuvāko ar asaru maizi, nenogrimst grūtsirdības muklājā, bet no­kāpj sāpju aizā, lai sāpes pārvarētu, lai no tām kaltu granīta kāpes, kas ved līksmības svētnīcā.

Prieks cilvēku dara labu, dāvina miesu un gara, at­modina dīglī dusošo izturības spēju. Prieks aizdzen ne­spēku, no kura rodas nāvētājs drūmums, melna dvēse­les migla, kas mūs dara aklus pret pasaules krāšņumu un daudzveidību. Izklaidēšanās izklaidē, atrauj no sevis paša, prieks koncentrē un kāpina dvēseles un miesas spējas.

Bauda apmierina jutekļus, prieks apgaro. Dalīts prieks kāpinās, dalīta bauda mazinās. ....

Izsūdzētas bēdas dara dzīvi cilvēcīgāku, sapratējam izteikts prieks dzīvi bagātina. Lai dzīvotu līdz kāda tuvcilvēka ciešanām, jābūt bijīgam, dzirdīgam un — gal­venais — apbalvotam ar iztēli; lai dalītos tuvcilvēka priekā, jābūt dzirdīgam un — galvenais — brīvam no nenovīdības. Tieši nenovīdība , ir visizplatītākais kaitēk­lis cilvēcīgajā augsnē. ....

Baudkarie nepieder pie laimīgajiem. Šā apgalvojuma patiesīgumu pierāda mūsdienu hipiji, kas ieslēgti savā „es" kā cietumā. Viņu pamatdoma — neierobežoti brīvi dzīvot baudai, proti, dzīvot savai iegribai — nesaskan ar viņu vidū pieaugošo pašnāvību skaitu un saindēšanos ar narkotiskām vielām. Vecumam tuvojoties, baudkārībnieki pārvelkas ar mizomtropijas pelējuma kārtu.

....

Patiess prieks tikai tad iespējams, kad cilvēks, atbrī­vojies no iekšēja nemiera, no egoistiskas dziņas tēlot pirmo lomu dzīves skatuvē, atver savu sirdi klusumam, lai piepildītu tikai viņam īpatnās iespējas.

....

Patiesa līksme mūs pārņem, ja mēs, nebaidīdamies grūtuma kalna, zemē iesakņojušies, strādājam mums lemtā apvidū, kamēr vēl diena.

 


Zenta Mauriņa par Klusumu

 

..... bez klusuma dziedinātāja spēka iekšējā pasaule sadrumstalota, dvēselei trūkst spārnu.

„Tikai viena lieta nepieciešama: sevī nokāpt, stun­dām ilgi nevienu nesastapt. Līdz tam jānonāk" (Rainers Maria Rilke).

Klusums nenozīmē bezskanību. Klusumu nedrīkst sa­mainīt ar trulo mēmumu. Klusums nolaižas rasainā zālē, izolācija ņirdz debesskrāpī vasaras tveicē. Klusums ir pašgribēta savrupība, mēmums ir izolācijai notiesāta eksistence svešu radījumu barā.

Klusums kopo izkaisītos spēkus, atver ceļu uz sirds kodolu. Troksnis nodeldē personību, dvēseli, garu.

... Klusums: būt sev pašam, būt vienotam ar dievišķiem spēkiem mūsos, reizē atteikšanās un piepildījums.

Tik klusi kā mākonim bezvēja vasaras debesīs slīdēt caur dzīvi un tikpat klusi no tās pazust.

Sniega pārslu lēnā lidošana saltā ziemas dienā no­mierina — skatīties pārslās, nekā nedomāt, nekā ne­

61

vēlēties.

..... Ja izdodas ieklausīties klusumā, pārvērsties par klu­suma ausi, tad sāpēm pārklājas plīvurs un var nojaust visu lietu vibrēšanu.

Reizēm, naktī atmostoties, mani lielajā klusumā pārņem laimes izjūta. Tikko uzdrīkstos elpot un kustēties, klu­sumu gribu malkot kā izslāpušais ceļinieks vēso avota ūdeni. Ja pietiek spēka atvairīt savas vēlēs, iekāres un vilšanos, tad lēnām sākas atjaunošanās, atveseļošanās, vispirms dvēseliska, kas savukārt veicina miesas at- labšanu.

Manas dziļākās atziņas, mani dzīvākie tēli radušies beztrokšņu naktīs vai arī agros rītos, kad domu audus vēl nav sadauzījusi asu trokšņu pātaga vai balsis ka naža asmens.

Svētlaimes nojausma — ar kokiem kopa skaitīt rīta lūgsnu, ar putniem kopā sveikt jaunu dienu, ar ziediem plaukt pretī saules stariem, aizlidot ar strazdu koka galotnē.

Lielas lietas briest klusumā.

Nepietiek apklust, vajag sevi klusumā pārveidot, lai varētu iekļauties visaptverošā pasargātībā.

Klusumā mūsos iestrāvo mūžīga gaisma.

62

Ūdens ainava — vienalga, ezers, upe vai jūra — skaidro un atvieglo. Ikdienas nesamie smagie baļķi peld un nes mūs.

Mūsu laika negals — neapmierinātība — varbūt iz­skaidrojams ar to, ka nav iespējas un vēlēs laiku pa laikam iegriezties klusuma josla — pārvērsties augošā kokā.

...

Klusums salasa izkaisītos spēkus, atver vārtus uz lietu būtību. Klusumā mēs saplūstam kā ar savu patību, tā ari ar dievišķajiem spēkiem mūsos un pār mums. ... Mūsu iekšējā un ārējā pasaulē tik daudz trokšņu, ka arvien vairāk zūd spēja klausīties klusumā, un ne tikai klu­sumā, bet arī smalkās skaņu atēnās. Valoda atšķir: ie­klausīties, paklausīties, uzklausīt, saklausīt, bet sadzīvē mēs to reti darām.

63

Katrai mātei vajadzētu ik dienas vismaz kādu stundu savrupības, ārēja klusuma, kas ir pamats iekšējam klu­sumam, bezrūpju vienpatībai, lai savus bērnus neuz­skatītu par nastu, bet par dāvanu un lai spētu no mazo dvēseles stīgām izvilināt īsto toni.

...

Salīdzinot latviešu grāmatas ar cittautu literatūru, man šķiet, ka klusumam pār latvieti ir lielāka vara nekā pār citām tautām. Būtu pamats runāt par latviešu savrupību...

 

Zenta Mauriņa par bijību

 

Zenta Mauriņa (2003). Kultūras saknes. Esejas 1929 – 1944. Rīga: Daugava.

  

            Izceļojusies visdažādākos kontinentos, es atgriezos dainu pasaulē. Tur atradu heliocentrisko spēku - ētiskā cilvēka pirmšūniņu, kultūras sakni: bijību, kas mūsu daudzus gadu simteņus veco dainu pasauli vieno ar Eiropas kultūras simbolu Gēti -, kā es to vēlāk raudzīšu aprādīt.

            Lūkosim ieskatīties bijības būtībā.

 

            Bijība ir ticība, ka cilvēkos un lietās iemīt dievišķs spēks un kārtība, kura visus saista un kurai visiem jāpadodas.

            Bijība ir smalks spēks, kas spēj klusējot godināt. Tā slēpjas izjūtā, ka māsu saprāta spēkiem, lai tie būtu diezin cik smalki izslīpēti, novilktas robežas: dzīves, nā­ves un mīlestības noslēpums glabājas dzīlē, līdz kurai vēl neviens nav ieniris.

            Dzīvnieks pazīst bailes, vienīgi cilvēks - bijību. Bai­lēs dzīvnieks trīs soda priekšā, bijībā cilvēks aiztur elpu apbrīnā. Dabiskajam, primitīvajam, dzīvniekam līdzī­gajam cilvēkam jebkura vara, pazīstama un nepazīs­tama, iedveš bailes, no kurām viņš lūko atbrīvoties, bet bijības pārdzīvojumā kulturālais cilvēks pateicīgi jauš vienīgi viņam pieejamas bagātības. Bailēs slēpjas ego­isms, bijība ir sociāla izjūta, vērsta pret otru indivīdu.

            Kas pazīst bijību, zina, ka skaistākās lietas par naudu nav nopērkamas un dziļākas ~ vārdos nav izsakāmas. Bijības noskaņojums ir svinīgi līksma nopietnība. Sim­boliski bijība izteicas galvas noliekšanā, bijības pret­stats - plecu paraustīšanā vai arī roku sabāšanā bikšu kabatās.

            Bijība jāšķir no respekta. Respektu iedveš autoritā­tes un likums, bijību - izauklē sirds. Ar pavēlēm to nevar panākt, tāpat kā nevienam nevar pavēlēt mīlēt.

            Bijības būtība - godāt un saudzēt ne tikai to, kas ir derīgs, ne tikai to, no kā mums nāk praktisks labums. Kur godā tikai to, kas ir derīgs, - brūk kultūra. Balsto­ties derīguma principā, mēs nekad nevarēsim saprast, kādēļ darbdienās tukšās baznīcas nevar izlietot par ēdienu veikaliem un plašās kapsētas - par sporta lauku­miem. Kultūra sakņojas apziņā, ka ir vajadzīgs arī tas, kas nav derīgs. Grieķu vāze glabājama, kaut viņā putru nevar izvārīt, un Brīvības piemineklis ir neaizskarams, kaut ari trūkst akmeņu ceļu un māju būvei.

            Kur bijība zūd - iestājas haoss un nihilisms.

            Bijība sakņojas distancēšanās izjūtā. Daba netaisni izdala savas dāvanas, un kultūras jēga ir, lai tie, kam izcilu dāvanu nav, tās palīdzētu sargāt tiem, kam šīs dāvanas ir. Pati daba ir gribējusi distancēšanu, tā atšķir vienu būti no otras. Pati daba ir pret nivelēšanos. Kāda distance ir bišu stropā starp darba biti un māti! .... Ielūkojie­ties bišu stropā: bišu māte cita nekā nedara, kā Jauj sevi barot un dzemdē pēcnācējus. Citi likumi vada darba bišu dzīvi. Ir darba bites, kas izstrādā vasku - simbo­liski runājot - gaismas radītājas, un atkal bites, kas vāc medu, un vēl citas ir arhitektes, matemātiski aplēsto šūnu veidotājas. ...

            Kas pazīst bijību?

            Ir daži smalki stīgoti cilvēki, kas jau piedzimst ar bijības izjūtu, bet daudzi nomirst, to nejutuši. Kā pie­dzimst cilvēki, kam dabiska tieksme rokas salikt lūgšanā, tā ir cilvēki, kas piedzimst ar tieksmi pirkstus savilkt dūrē. Ir cilvēki, kas nav apmeklējuši augstas skolas, bet zina, ka Brāļu kapos nerunā par speķa cenām, un ir tādi, kam mājās pie sienas karājas vairāki iestikloti

diplomi, bet viņi pie altāra svecēm aizkūpina papirosu. Bijība, tāpat kā muzikalitāte, lielā mērā var būt iedzimta, bet tas - izņēmuma gadījumos. Lielā mērā tā ieaudzi­nāta ģimenē un skolā. Ja sastopam cilvēku, kas dziļi prot noliekt galvu un neatrisināma noslēpuma priekšā klusē, mēs neviļus jautājam: kas bijuši viņa ceļa rādī­tāji, kur viņš audzis?

            Lūkosim tagad skicēt, kādas pamatīpašības rakstu­rīgas bijīgam cilvēkam. Lai pārdzīvotu bijību, ir jāpazīst, pirmkārt, svētums, kaut kas augstāks nekā pats cilvēks. Ir cilvēki, kas par visu runā, it kā pašam Dievam būtu stāvējuši klāt sešās radīšanas dienās. No tiem gaidīt bijību nozīmētu to pašu, kā kurlam spēlēt "Mēnesnīcas sonāti". Un, otrkārt: bijību spēj izjust tikai spēcīgs cil­vēks. Vājais, noliecot galvu, baidās, ka viņš pakritīs un vairs nespēs piecelties, bet spēcīgais zina, ka viņš, pa­klanoties dižgaram, pats izaugs lielāks. Un, treškārt: bijīgs spēj būt tikai pateicīgais cilvēks, kas lielo un daiļo nesa­ņem kā kaut ko pasu par sevi saprotamu, bet kā dā­vanu. ...

            Mūsu tautasdziesmas pazīst bijību pret to, kas ir augstāks nekā pats cilvēks, bijību pret labo arāju, bā­riņu aizstāvi, sirdsskaidrības sargātāju - balto Dieviņu, tāpat - pret likteņa licēju Laimu, pret -Sauli, kuras mīļums salīdzināms vienīgi ar mātes mīļumu. Senais latvietis paēdis, padzēris, neaizmirst Dievam godu dot, viņš zina, ka, Dievam ienākot istabā, jāklusē, Dievu un Laimu gaidot, tīri jānoslauka ceļš:

            Protiet kaunu, jaunas meitas, Lasāt kokus no celiņa, Dieviņš jāja, laime brauca, Pakrīt laimes kumeliņi.

(1073, 1)

            Bet šais un līdzīgās dziesmās nav tās milzīgās dis­tancēšanās, kādu vērojam pie citām tautām, ja tās dzied par Dievu - starp bijības jutēju un to, kam bijība vel­tīta. Latvietis Dieva un Saules vārdu lieto deminutīvā: tik tuvus un mīļus viņš tos jūt. Bijības veidam, kas godā to, kas ir varenāks nekā pats cilvēks, jāpieskaita arī bijība pret darbu, daiļumu un sevišķi dzīvību. Nav daudz tādu tautu, kas, Aizsaulē aiziedamas, turpinātu zemes virsū strādāto darbu. Laikam gan tikai senlatvietis arī aiz paradīzes vārtiem gana lopus, auž, sēj un ar. Sen­latviešu ētikas principi ir apbrīnojami skaidri: labs ir tikai tas cilvēks, kas dara darbu, bet apbrīnojams tas - mēs šodien teiktu: personība — kas veic daiļu darbu. Ļoti liels ir to tautasdziesmu skaits, kur izpaužas bijība daiļuma priekšā, vienalga, vai tas būtu stāva, tērpa, dziesmas vai dabas daiļums. Ļauni cilvēki skauž, bet labi cilvēki kopā ar Dieviņu priecājas par "greznām dziesmām" un baltām zeķēm, kas koši mirdz zem mel­najiem lindrakiem. Un, ja daiļais augums un daiļais tērps vēl saistās ar derīguma priekšstatiem (daiļais augums liecina par veselību, daiļais tērps - par čaklumu un bagātību), tad prieks par dziesmas skanīgumu, par naudā nepārvēršamo upes vizmaino sudrabu un zeltu visskaidrāk apliecina, ka daiļums senlatvietim bija vēr­tība par sevi. Bet vēl polifonāk nekā bijība darba un daiļuma priekšā mūsu tautasdziesmās skan bijība dzī­vības priekšā. Vienīgi, cik man zināms, latviešu un leišu valodā vienam un tam pašam dzīvības jēdzienam ir trīs apzīmējumi: dzīve, dzīvība un mūžs. Šī izteiksmes ba­gātība vien jau liecina, cik sīksti un bijīgi latvietis turas pie dzīvības: kam vislielāko uzmanību pievēršam, ko visvairāk mīlam, tam veltījam visdažādākos vārdus.

            Citu godāšanu, kas izpaužas bijībā pret līdzīgu būti, mēs mūsu tautasdziesmās samērā reti sastopam, jo lat­vietim, savrupniekam, viensētniekam, kam iekšēja nepie­ciešamība dzīvot par sevi, darīt kaut ko par sevi, es - tu problēma, sociālā problēma, ir pasveša. Bijība pret tuv- cilvēku izpaužas tais nedaudzajās dziesmās, kur labs labam krēslu dod, cits citam godu dod, novēl laburītu. Dievpalīgu:

Puisis puisam godu deva,  Nosaņēma cepurīti. (6591)

Vai arī:

Es nebiju tiki lepns, Kā tie citi tēva dēli, Nosaņēmu cepurīti, Līdz zemei klanījos. (13207)

            Bijība pret sev līdzīgu cilvēkā izpaužas brāļa labvē­lībā pret māsu-un otrādi. Brālis pats iet kājām, māsai atdevis savu zirgu, lai nesamirktu māsiņas ielociņi. Kopā izbraucis ar māsu, viņš aptur zirgu, lai māsiņa varētu pušķoties baltiem ievas ziediem. Brālis ir stip­rāks par māsu, tādēļ viņš jūt pienākumu viņu aizsargāt un iepriecināt. Visskaistāk māsas. godināšana izskan dziesmā:

Protiet kaunu, sveši ļaudis, Celieties kājiņās, Nu ienāca mūs' māsiņa, Kā ieviņa ziedēdama.

(18 893)

Šo dziesmu pieminot, neviļus mostas jautājums, cik šodien ir tādu brāļu, kas aicina svešus ļaudis piecelties kājās tikai tādēļ vien, ka ienākusi māsa?

            Senais latvietis pazīst arī bijību sevis paša priekša, bet ne tik lielā mērā kā bruņinieku tautas, kur par goda aizskārumu maksāja ar dzīvību. Dainās ir dziesmu virkne, kur apdziedāts pašu gods, goda dārgums, goda slava. Tautumeita, apzinādamās savu godu, lepni saka:

Runāj't, ļaudis, kā jums tīk, Es savā godinā.

Te bijība pret sevi, gods, ir neredzamais vainags, kas grezno tautumeitu. Tās ir skaistas atsevišķas dziesmas, kuru motīvs nav dainu vadmotīvs. Tāds ir nevis bijības veids, saistīts ar apbrīnu vai pašapziņu, bet bijības veids, saistīts ar līdzjūtību: smagos latviešu dzīves apstākļos uzplaukusi karitāte kā balta, skurbīgi smaržīga puķe melnajā meža ēnā. Runājot par kādas tautas tikumiem un netikumiem, jāšķir pirmatnējās īpašības no vēstures gaitā iegūtām. Lēnprātība ir arāja tikums, ...

            Tā nežēlība, ko mēs šodien pazīstam latviešu tautā, dainās nav apdzie­dāta. Asiņainus varoņdarbus, asinsupes, kas tik plaši plūst "Kalevalā", mūsu tautasdziesmas nepazīst. Tautu dēls gan dzied: "Labāk mani karā kāva, nekā ceļa ma­liņā," bet latvietis pazīst tikai aizstāvēšanās, nevis uzbru­kumu karu. Karš latvietim nav patīkama nodarbība, nav raiba, tīkama dēku virkne, bet nopietns pienākums. Arklus pārkaļ zobenos, ja ienaidnieks apdraud tēvuzemi, bet, tikko tas padzīts, zobenus pārkaļ atkal arklos. Tau­tasdziesmu sacerēšanas ziedu laiks noslēdzies 15. un 16. gadsimtā, un, raksturojot latviešu tautu, pamatojo­ties uz dainām, jāatzīst, ka līdz minētajam laikam nežē­lība latviešu tautā vēl nebija viena no markantām īpašībām.

            Un tagad lūkosim dziļāk ieskatīties īpatnēji latviskā bijībā, kas reizēm nav. atšķirama no līdzcietības. Ja runa ir par to, ka nav jālauž bērza galotne, tad te cieši saskaras līdzjūtība ar bijību. Grūti teikt, vai vairāk cieš līdzi kokam, vai „arī izjūt cieņu pret koka košumu. Ja tautumeita, lūdz, lai govis gan ēstu, bet nesamītu zaļo zāli, ja viņa lūdz balto āboliņu neaugt ceļa maliņā, lai bajāri, garām braucot, to nesakapātu pātagām, ja par - negodnieci sauc tautumeitu, kas biti met ūdenī, tad šais un līdzīgās dziesmās vēl varētu teikt, ka līdzjūtība dibi­nās derīguma principā - samīta zāle, sakapāts āboliņš vairs lāgā neder barībai, bites nāve mazina medus ražu - bet tīra bijība un līdzjūtība bez jebkuriem utilitāriem motīviem izpaužas tajās tautasdziesmās, kas aizsargā nevienam nevajadzīgo melno vabolīti:

Ai, melnā vabolīte, Pagriez ceļu arājam: Arājam smagas kājas, Pilnas smilšu piebirušas.

Ir pazīstama kāda mandžūru teika, kas stāsta, ka bērni savus darbam vairs nederīgos vecākus ieceļ raga­vās un aizvelk dziļi mežā. Mūsu tautasdziesmas ir pret­stats Šai mandžūru pasakai. Līdzjūtība, dibināta bijībā pret bārenīti, nabagu un vecu cilvēku, ir motīvs, kas mūsu 60 000 tautasdziesmās visbiežāk atkārtojas. Bārenītes asaras maksā zelta gabaliņu, tās krīt Dieva klēpī. Labs cilvēks godā labo cilvēku, bet Dievs neaizmirst nabagu:

Labs labam krēslu cēla, Kas pacēla nabagam? Dievs pacēla nabagam, Ir nabaga bērniņam.

(31 224)

Aizkustinošas ar savu ētisko cēlumu ir tās tautas­dziesmas, kas dzied, ka vecais cilvēks jāņem pie rokas un jāved apkārt ne jau bezdibenim, bet peļķei, lai nesa­mirktu vecā cilvēka kājas, ka vecs cilvēks jāsēdina labākajā krēslā, ka, vecam cilvēkam ienākot istabā, jāceļas kājās. Bijība pret vecu cilvēku saplūst kopā ar patei­cības izjūtu: "Atsēdies, atpūties, Mana veca māmuliņa, Gan tu biji piekususi, Mani mazu auklēdama.(3153)

Es vecam nesmejos, Priekšā man tās dieniņas; Ņemu vecu pie rociņas, Atsēdinu krēsliņā.

(27 276)

Ja man būtu jānosauc dziesma, kurā vislielākā mērā izsakās latviešu tautas ētoss, dziesma, kas manī skanējusi, rakstot "Dzīves vilcienu" un izveidojot galveno varoņu - Maijas un Dr. Aļņa tēlus, es minētu šo:

Audz, māsiņa, gana skaista, Nemin cita kājiņām.(5485)

Es sakūru skala guni Liela ceļa maliņā, Lai sildās tie bērniņi, Kam nav tēva, māmuliņas.

(4008)

Kas citus samin kājām, pats sevi samin, tā iznīcinā­dams Dieva dāvāto daiļumu. Šī doma atradusi atbalsi mūsu tautā visvairāk iecienīto rakstnieku darbos. Kā smeldzīga melodija tā izskan Poruka dzejā, Skalbes pa­sakās tā ietverta gaišās, impresionistiskās ainās, Raiņa mākslā tā ir kalta tvirtā atziņā: "Nesamin citus un tu celsies pats." Šis motīvs nav zudis arī mūsu jaunākajā lirikā: Zinaīdas Lazdas pasaulē, kas "liega margo kā māsa", dadzis, kode un ūdensblusa nav izslēgti no dze­jas loka, ap sīkām, pelēkām, ikdienībā nonicinātām un noniecinātām lietām viz maza daiļuma varavīksne. Un Andrejs Eglītis - lai tikai minētu otru visvairāk iecienīto tagadnes liriķi - savā Kantātē lūdz: "Neliec, Dievs, asi­nīm asinis mazgāt no latviešu zemes." Latviešu pasau­les uzskatā dižums nav vienojams ar asiņainību.

 

Vajadzība
skatīt (uzklišķini): 

Maslovs Esamības psiholoģija

    Apziņas līmeņi
skatīt (uzklikšķini):