Sardžveladze Personība un tās mijiedarbība ar sociālo vidi

Konspekts un komentāri (slīpā drukā)

            Viņš pretendē uz sistēmas „personība- sociālā pasaule” veseluma dažādo stāvokļu interpretāciju.

Aitora ir pret cilvēka esamības eksistences formulējumu: „esamība priekš sevis”.

            Viņš uzskata, ka pasaule ir cilvēka darbības vēsturisks produkts. Cilvēka praktiskās darbības rezultāts ir humanizācija, dabas cilvēciskošana, tās pielāgošana cilvēka vajadzībām.

Autors aicina aplūkot sistēmu, kurā ārējā un iekšējā determinētība ir viens veselums.

...ne viss kaut kas ārējs, tiek lauzts iekšējā „prizmā”, bet ir dialektiska vienotība starp nepieciešamību un situāciju, ķermeni un vidi, subjektu un objektu..., kurai noņemta iekšējā un ārējā polarizācija.

Veseluma apzīmējums – biosfēra, „bio” nozīme: dzīve. Indivīds un vide netiek apskatīti, kā atsevišķas savstarpējā mijiedarbībā esošas patstāvīgas daļas, bet kā vienas realitātes atsevišķi aspekti.

Citi priekšstati: iekšējais, kā sava veida prizma, kurā lūzt ārējās iedarbes.. un otrādi...

Iekšējais darbojas caur ārējo un tādā veidā sevi maina...

Rezultējošs spriedums: ārējais darbojas caur iekšējiem nosacījumiem un vienlaicīgi iekšējais darbojas caur ārējo un ar to maina pats sevi.

Analoģija: auga sēkla – vide; (Pastāv mijiedarbība un auga veidošanos daudzējādā ziņā noteiks vide, bet no priedes sēklas izaugs priede, ne palma, lai kāda nebūtu vide. Lai kaut kas notiktu, vide ir absolūti nepieciešama, bet, lai realizētos „ideja”. Tur arī meklējama vienība. Vides un cilvēka mijiedarbībai jābūt līdzsvarotai, harmoniskai, saskanīgai. Ja cilvēks kaut kā arī iedarbojas uz vidi, tad tam jānotiek ne tā, ka tiek traucēta, kropļota „sēklas augšana”, bet tā, ka tā tiek veicināta – vide optimizēta, tiek radīti maksimāli labvēlīgi apstākļi. Abpusēji atgriezeniskā saites uzmanīga uzturēšana, cēloņsakarību vērošana var būt labs līdzeklis sociālās un indivīda iekšējās vides veiksmīgas sadarbības nosacījums. Mums ir liela priekšrocība - mēs zinām, ka jāizaug „priedei”- zinām pat vārdos nosaukt tās sēklas, kurām ir jāuzdīgst – atliek uzmanīgi veidot atbilstošus apstākļus: vērot- veidot, vērot- veidot.)

            Konkrēta personība ir unikāla, atsevišķa būtne, kuru raksturo noteiktas kvalitātes un kura iemieso sevi vispārcilvēcisko būtību un sociāli-tipiskas īpatnības: individualitāte ir vispārīgā konkretizācija, individualizācija.... Cilvēka būtiskie spēki nav kaut kas abstrakts, kaut kas mehāniski piederīgs, bet pretēji, katra konkrēta personība procesā un ar savas esamības starpniecību sevī rada, atražo, atklāj šīs „būtības”.

            Deindividualizāciju veicina divi savstarpēji saistīti procesi: tas ko no konkrētas personas prasa sabiedrība un tas uz ko tiecas konkrēta personība sociālajā mijiedarbē (tiecas būt tādi kā visi).

            Personība tiek pieskaņota sabiedrības stereotipiem, normām, priekšrakstiem, šo stereotipu dzīves veidam... Personības tiekšanās tādā deindividualizācijā var realizēties: (1) personībai pieskaņojoties sabiedrības prasībām un realizējot tās dzīvē, (2) parādoties vidē kā realizētājs; Sociālā vide izstrādā visa veida attiecību stereotipus efektīvai sabiedrības locekļu mijiedarbībai. Taču tas ar to neapmierinās – tam ir svarīgi, lai šie stereotipi realizētos dzīvē, pasaules redzējumā, uzstādījumos, rīcībā. To veicina īpašs pašuzturēšanas, pašsaglabāšanās mehānisms. Katrā ziņā, sociālā vide izmanto dažāda rakstura sociāli ietekmējošus instrumentus, lai indivīds savu uzvedību pakārtotu tās tēlam, tajā skaitā arī piespiedu formas.

Lai arī notiek indivīdu tipizācijas, vienlaicīgi indivīds izstrādā savu attieksmi pret sociālo vidi, izsakot savu piederību vai nepiederību tai...

(Ja vide ir nepielaidīga, tad indivīds galējā situācija var būt tikai vides determinēts (savdabīgs zombijs). Droši Gausa sadalījumā mēs konstatēsim, ka strādā abi determinanti.

...pašizteikšanās ir dabiska un nepieciešama – tai jebkurā gadījumā jāļauj atklāties, ka brīnumam. Visi indivīdi ir brīnumi un tā tos arī jāuztver. Skolotājam drīzāk jābūt vērotājam, it kā blakus esošam, varbūt kā „laistītājam” un vides uzpasētājam, lai brīnums varētu izpausties. ....deindividualizācijas procesā veidojas indivīdi, kas pazaudējuši sevi, vides determinanti, bez sava iekšēja pārliecības, pašizpausmes spēka.

Vērtībizglītība jāveido, ne kā metodi, lai labotu pielaistās kļūdas, bet kā sistēma, kas tās nepieļauj. Vērtībizglītības jēdziens tādā augstākā izpratnē, nav pareizs – tas attiecas uz kļūdu labošanu. „izglītības” jēdziens sevī nes ārējo determinētību – sabiedrības spiedienu. Varbūt labāk vērtību audzēšana (audzināšana) «взращивать » (Šalva, Skolas patiesība, „value breeding”)

Pētījumi liecina par cilvēka tiekšanos piederēt kādi grupai, identificēties ar to...

Tajā pat laikā tiek novērota tieksme individualizēties, tieksme būt oriģinālam, meklēt maksimālu atbilstību sev, būt pašam par sevi, pašaktualizēties, pašizteikties...

Ne vajadzība ir dzīvās būtnes aktivitātes avots, bet pretēji jebkura ķermeņa pašaktivitātes traucējums nosaka vajadzību rašanos. Vajadzība rodas organisma, subjekta aktivitātē, darbībā, bet ne vajadzība liek sistēmai būt aktīvai; vajadzība kalpo mērķiem, kurus rada pārtraukta dzīvas sistēmas aktivitāte.

Mūsu konceptuālie principi: ... cilvēka psihe ir sociāli nosacīta, apziņas un darbības vienotība...( It kā pareizi, bet vai dzīvs organisms pats par sevi nav iedomājams bez aktivitātes? – dzīvības būtība ir aktivitāte pati par sevi. Dzīvam organismam aktivitāte pati ir vajadzība (drīzāk absolūta nepieciešamība). Nekustība ir nāve (pārtraukta dzīves sistēmas aktivitāte), no kuras nekāda aktivitāte vairs nespēj glābt - tas nav dzīvs organisms un līdz ar to ne mūsu pētīšanas objekts. Tātad jārunā faktiski par divām situācijām (1), kad aktivitāte ir nepārtraukta un tādejādi nav iespējams runāt par vajadzību (vajadzība rodas citiem dzīvajiem organismiem – meklēt zārku), kura rodas šādas aktivitātes pārtraukuma (aktivitāte = dzīvīgums, dzīvība) dēļ un (2) varam runāt par (ja nerunājam katrs savā valodā) par cita līmeņa aktivitātēm, kurām ir ārējs raksturs un, kuras ir nepieciešamas, lai uzturētu organismu dzīvu. Līdzīgi spriežam par gara vajadzībām - arī tās aktivitāte pati par sevi ir cilvēka gara būtības izteicēja un nevar tikt izsaukta jeb vienlaikus ir arī vajadzība (nevaram runāt par primaritāti. Arī te, citā līmenī, kas stāv ārpus mūsu instinktiem var runāt par vajadzībām, kuras liek dzīvai sistēmai būt aktīvai. Mūs interesē cilvēka būtības jautājums, interesē, tas, kas nosaka mūsu būtības izpausmi. No tās ir jāsāk.)

Metode: no abstraktā uz konkrēto...

Personība veidojas dialektiskās starppersonu attiecībās. Apziņa, ir sabiedrības produkts... cilvēks sociāla būtība cilvēka būtība ir ieslēgta visās sabiedriskajās attiecībās.

Personība un sociālā vide jāaplūko vienībā.. Vai tikai sociālā vide?

... neeksistē tīrs uzdots statuss..

Biogēnās, psihogēnās un sociogēnās vajadzības.

Cilvēka dabā ir ieliktas divas tendences „būt” un „pieder”

Socializācija ir personības iekšējās pasaules sakārtojošs faktors..

(Tik tiešām ir svarīgs jautājums par to, kur meklēt cilvēka sākotni sociālajās attiecībās,- vai cilvēka iekšējā dabā?)

Pašpārveidošanās tieksmes avots: Pašattīstības tendence; augšanas motivācija; pašaktualizācijas un pašrealizācijas tendence;

(Būt pašam par sevi nozīmē vienlaicīgi būt tādam pašam kā citi, ja nomet visas muļķības, kas pielipušas socializācijas procesā, – visiem taču ir vienas un tās pašas pamatvērtības.)

Par nobriedušu personību tiek uzskatīta tad, kad tā vienlaicīgi saglabā, attīsta savu autonomiju, identitāti un iekļaujas sociālajā vidē atbilstoši tās prasībām un gaidām.

Sociums nevar efektīvi iedarboties uz atsevišķu indivīdu, ja sociālās ietekmes stratēģija nebūs pēcsecīga, vienprātīga un konsistenta.

Сарджвеладзе Н. (1989). Личность и ее взаимодейсивие с социальной средой. Тбилиси: Мецниереба;

Konspektēja O.Rode