Vai šie nav jautājumi, uz kuriem mums jācenšas atbildēt, lai nodzīvotu piepildītu dzīvi?

Mēs, pēdējā laikā, esam raduši meklēt savu problēmu atrisinājumus ārpus savas zemes – pie lauksaimniekiem ārzemēs; labākiem pedagogiem Somijā, Jaunzēlandē; labākiem tautsaimniekiem Norvēģijā u.c.. To pašu var teikt par katru no mums – arī individuāli mēs savu problēmu avotus meklējam ārpus sevis.

Šodien ieskatīsimies divu izcilu latviešu filosofu Konstantīna Raudives (1909-1974) un Paula Jurēviča (1891-1981) spriedumos par visai būtisku tēmu – kas mēs esam un kāda ir mūsu dzīves jēga un darīsim to mūsdienu kontekstā.

Raudive („Dzīves kultūrai”) vēl pirms pasaules kara t.i., kad Maslovs vēl nebija atklājis cilvēka pašrealizācijas instinktu, raksta: „Katrs cilvēks, savā pēdējā nosacījumā ir vienreizīga parādība, tādēļ svarīgi, ka viņš savas dzīves laikā apzinās savas esamības vienreizību, izprot savu dzīves jēgu;… Katram cilvēkam , kā atsevišķam dabas loceklim, ir piešķirts uzdevums, ko bez viņa neviens cits nekad nespēs veikt. Tādēļ, lūk, bez vispārējās dzīves jādzīvo sava dzīve…”

Raudive cilvēkā redzēja divus cilvēkus, jeb divas puses: ārējo cilvēku un iekšējo jeb apslēpto cilvēku. Ārējā cilvēkā viņš saskatīja līdzekli virzībā uz iekšējo cilvēku, kas ir cilvēka būtības izteicējs. Lai cilvēks varētu veiksmīgi nodzīvot savu dzīvi, ir nepieciešama „apslēptā” cilvēka piepūle dzīves jēgas atklāšanā. Atklāt to, nozīmē saprats savu sapņu, savu tieksmju cēloņus. Raudive māca, ka cēlonis nav meklējams ārpusē, ka tas nav definēts ne likumos, ne noteikumos un ne arī kādos citos ārējās dabas programmātiskajos dokumentos. Sekojot tikai ārējam, cilvēks paliek „seklos un ne reti duļķainos ūdeņos”, dzīve tam paiet ārišķībās, bez iekšēja pārdzīvojuma, apgarotības. Ir saprotama cilvēka tieksme meklēt dzīves problēmu cēloņus ārpusē. Pietiek no rīta atvērt acis, lai pārliecinātos, ka spilgtā pasaule, pilna skaņām, smaržām un citām, spēcīgi kairinošām lietām, ir ārpus mums. Tāpēc cilvēkam veidojas priekšstats, ka bez tiem nekā vairāk nav, ka tie ir vienīgie, kas doti mums, lai orientētos pasaules norisēs, lai pieņemtu pareizus lēmumus, lai pareizi rīkotos, lai piepildītu savu dzīvi. Daži pat tā aizraujas ar šiem ārējiem kairinātājiem, ka īsto dzīvi atrod īpaši izspēlētos ekstremālos apstākļos.

Raudives „apslēptais cilvēks”, kā jau teikts, prezentē cilvēka būtību, kura nav atrodama ārējā kņadā. Lai to atrastu, ir jāatslēdzas no ārējiem iespaidiem, un jāieklausās šķietamā klusumā, kas ir mūsos, nu tā, it kā mēs savas maņas pagrieztu par 180 grādiem un sāktu vērot sevi no iekšpuses, pretstatā ārējam trokšņainam redzējumam, mēs tur atrodam mieru. Rāmums ir šķietams – arī tur varam ko saklausīt, sajust, emocionāli pārdzīvot. Tomēr „klusums” ir tik dziļš, ka lielākai daļai cilvēku „iekšējais cilvēks” ir palicis nepamanīts. Un kāpēc gan ne? - Ārējais nāk uzbāzīgi un, lai to uztvertu, nav vajadzīga piepūle. Bez tam, ja arī zinām ideju par „klusumu”, dzīves virpulis neļauj tai „velti šķiest laiku”, neļauj apstāties, jo apstāšanās dara nervozu, tā škiet „nāvējoša”.

Un kāds ir zinātnes devums? Tā nodarbojas tikai ar lietu ārējām izpausmēm un katrs mēģinājums palūkoties uz lietu dabu no citas puses, tiek nosaukts par nezinātnisku, subjektīvu, kaut ko tādu, kas grauj patiesības pamatus. Jurēvičs atzīmē, ka modernā zinātne blakus pozitīvām lietām , radīja tādu, kā bezcerību, jo uz cilvēku attiecināja tās pašas pētniecības metodes, kā uz nedzīvo dabu, secinot, ka cilvēks ir kaut kas līdzīgs mehānismam, kurš salikts no bioloģiskas dabas ritentiņiem. Lietu ārēja pētīšana noveda pie tā, ka vienīgā realitāte, vienīgā patiesība ir tā, ko ar „mehāniskas” dabas instrumentiem var samērīt. Tādejādi tika noniecināti visi pirmējie priekšstati par cilvēku, ne reti dēvējot tos par māņticīgiem, tumsonīgu ļautiņu aizspriedumiem, nezināšanu un muļķību. Visa tā rezultātā zinātne no „bļodas izlējusi ne tikai ūdeni, bet arī bērnu” - tika izmesti augsti un mūžības apdvesti ideāli, bez kuriem nav jēgas runāt par cilvēka dzīves jēgu. Kam tad zinātne, ja tā nesakņojas cilvēka dzīves jēgā? Lai cik tas dīvaini neskanētu, faktiski, notika tāds kā atkritiens attīstībā. Viena no atkritiena pazīmēm ir „džungļu likuma” kultivēšana – uzvar spēcīgākais. Kas notiek ar uzvarēto, uzvarētāju neinteresē. – Vai katrs no mums ir padomājis – nu kā nu iet tam nabaga bezpajumtniekam, vai viņš šodien ir ko ēdis? Vienaldzība tapusi par augstāko vērtību. Vai tas ir virziens, kuru mums jāakceptē? Jurēvičs šo situāciju izvērtēja kategoriski: „… atstājis novārtā savu garu, cilvēks… atslīdējis atpakaļ primitīvākā stāvoklī, kļuvis atkal barbars un elementāra instinktu būtne.”

Vai tik traki ir? Mazliet piebremzēsim savā skrējienā pa dzīvi, ieskatīsimies, izvērtēsim. Industrializācijas attīstība, dzīšanās pēc peļņas nevarēja neradīt sabiedrību, kuru neinteresē atsevišķu indivīdu dabīgās tieksmes, centieni, bet tieši otrādi - ir ieinteresēta visu dabīgo aizstāt ar mākslīgo, tajā skaitā, radot un uzturot samākslotu cilvēku. „Mākslīgo” vienmēr var uztaisīt tādu, kas sader ar savu saimnieku. Sasniegumi inženieru zinātnēs radījā pasaulē tik daudz dažādu lietu, kas aizstāja cilvēka tiekšanos pēc Laimes, jo nu savu laimīti var atrast īpaši nepiepūloties – iegūstot savā īpašumā kādu lietu, nodarbojoties ar seksu, noskatoties, kādu emociju kairinošu filmu, klausoties kaislības uzbudinošu mūziku un tamlīdzīgi. Cilvēkam palikusi viena rūpe – kā tikt pie kārotā. Un tas nav nemaz tik grūti, ja tiek ievēroti „spēles” noteikumi. Kārumu ir tik daudz, ka viss cilvēka dzīves laiks ir aizņemts tikai ar tiem. Cilvēks nepārstāj apkrauj sevi ar šiem ārējiem vizuļiem līdz pat mūža galam. Ja arī zemapziņā kaut kur kņud kaut kādi attīstības impulsi – tie paliek vai nu nepamanīti, vai arī tos cenšas apslāpēt ar šķietami radošu darbīgumu. Cilvēks aprod ar no dzimšanas piedāvāto dzīves modeli, kas sader ar sekliem, pakļāvīgiem, pielāgoties spējīgiem ļautiņiem.

Raudive neaicina noliegt ne „ārējo cilvēku”, ne ārējo vidi. Viņš aicināja pienācīgi novērtēt abus faktorus. Viņš mācīja, ka cilvēks izaug no sevis un ka savu piepildījumu tas var atrast tikai iekšējos pārdzīvojumos. Tajā pat laikā viņš nenoniecināja „ārējā cilvēka” lomu, bet aicināja uz pakārtotības un akcentu maiņu. Cilvēka dzīve, kā māca Raudive, nav nejauša, tā ir stingra likumsakarība, kura vairumam cilvēku paliek nepamanīta. Ārējās varas šajā aklumā ir totāli ieinteresētas, jo var pastāvēt tikai to uzturot. Būdams daļēji akls būtiskajā, cilvēks brīvi pakļaujas jebkurai manipulācijai, ietekmei. Varas filosofija runā skaidru valodu: dzīve ir cīņa; dzīve ir cīņā par varu. Šai cīņai ir jābūt piemērotam, nedrīkst pagurt. Tāpēc vara ir nodefinējusi īpašības, kuras jācenšas iemantot. Un ja tavā dzīvē nav kaut kas kārtībā, tad sūta pie tām. Lai eksistētu vai nu ir jābūt paklausīgam, vai pietiekami veiklam un jānokļūst varas elites piramīdā. Bet atrodoties pat tur, ir jāuztraucās, vai kāds nepieliks kāju priekšā. Uztraukuma, stersa (infarkta) avots ir varas kultivētā baiļu atmosfēra. Mums ir jābaidās no stiprākā. Kādi tikai nav līdzekļi, lai to uzturētu! Starp citu bailes ir vēl viens nopietns faktors, kas nepieļauj klusumu.

Cits būtisks instruments varas uzturēšanai ir piederības apziņas devalvēšana.

Patērētāju sabiedrībai, kurā esam labprātīgi iegājuši, ir nepieciešams, lai cilvēks nekur nebūtu piesaistīts. Viens latviešu izcelsmes biznesmenis man teica: „..ko tu par tām nacionālām lietām? - es visur jūtos vienādi – vai tā ir Parīze, Rīga, Amsterdama. To pašu, droši vien, savā dziļākā būtība, izjūt vairums no tiem desmitiem tūkstošiem , kuri pametuši Latviju (un vēl daudzi aizbrauks). Viņus nevar vainot, jo „tie nesaprot, ko dara” . Viņu apziņa ir jau tā iekārtota, ka pa gabalu jūt, kur viņus grib redzēt naudas vara. Dažkārt var dzirdēt viņus attaisnojamies par iztikas līdzekļu trūkumu. Tas tā ir. Taču viņi nemeklētu risinājumu kaut kur ārpusē, ja būtu atraduši sevi savā Veselumā. Veselais ir saderīgs, jeb iederīgs citā Veselumā – Dzimtenē. Ir atkārtoti jāuzsver, ka šie veselumi savā būtībā nav šķirami – viens nevar bez otra un otrs nevar bez pirmā. Vai tiešām Dievs mums ir licis piedzimt Latvijā, lai mēs meklētu laimi citās zemēs - Īrijas zemenēs un Zviedrijas avenēs? Te vietā Jurēviča („Variācijas par moderno cilvēku”) teiktais: „Netik vien stādi, bet arī cilvēks patiesībā ir ieaudzis zināmā vidē, un tikai tajā viņš spēj dzīvot pilnīgu dzīvi, bet kalst līdzīgi stādam, ja tās saknes tiek izrautas un tas tiek pārnests apstākļos, kas tam pilnīgi sveši…”

Katram veselumam ir raksturīga iekšēja struktūra, kā indivīdam tā tautai. Tai ir nāvējošas kaut nelielas izmaiņās – veselums tiek nojaukts. Atcerēsimies mūsu zināšanas kaut vai par DNS, kurās mūsu individualitāti nosaka tikai daži procenti. Pati māte daba visas vienības katrā no veselumiem ir sakārtojusi harmoniskās attiecībās, un saskanīgi ielikusi vienus veselumus citos veselumos t.i., veselums nav mehāniski saliktu daļu summa – starp visām tās daļām pastāv dzīvības enerģijas barotas, iekšēji harmoniskas, dinamiskas attiecības, kas nodrošina ne tikai tās uzturēšanu, spēju atjaunoties, vairoties, bet arī spēju evolucionēt.

Dabīgs ir cilvēka stāvoklis, kurā viņš neskaitāmām saitēm saaug ar savu ģimeni, savu zemi, tautu. Cilvēks ir dzīvs ne tikai sevī, savās pasaules izjūtās, bet arī tajā, kas to kā emocionāli tā arī intelektuāli, kā ar prātu tā ar sirdi sasaista ar vidi, kuras veselumā tas atrodas. Tas ir veselums, bez kuriem cilvēks nevar sevi ne attīstīt, ne izteikt. Tāpēc patiesa dzīves jēga, faktiski, ir aplūkojama caur diviem komponentiem, no kuriem viens ir saistīts ar personību pašu un otrs ar vidi visplašākajā nozīmē, kurā indivīds ir aicināts sevi apliecināt. Šīs harmoniskās vienības ideja var kalpot radošam savas būtības meklējumam – tas meklējams sevī, tātad kaut kur iekš sevis un vidē, kura ir ar personu saskanīga.

Pievēršanās sev nenozīmē, ka cilvēks nespēs sevi atdot citiem. Patiesība ir pavisam pretēja: kā mēs varam runāt par sevis atdošanu, ja mēs nemaz neesam mēs – ko īsti mēs šodien atdodam – kaut ko ārēji pieprasītu, bet tikai ne sevi – kā mēs varam būt mēs, ja novēršamies paši no sevis? Tiekot pie skaidrības par sevi, cilvēks iegūst arī skaidrību par to, kas tad ir tas, ko viņš var dot un kas īsti ir dodamais. Raudive māca, ka ir nepieciešams līdzsvars starp svešo un savējo, atstājot savējo kā centrālo spēku. Ideālā situācijā, kad visi cilvēki tver lietas veselumā „svešais” izzūd – ārējais ir saskanīgā vienībā ar iekšējo t.i., individuālais „Es”, māca Raudive, ir ieguvis universālu apziņu. Tas nozīmē, ka indivīda un sabiedrības intereses kļuvušas identas. Dabīgs ir stāvoklis, kurā visas pasaules sastāvdaļas ir saskanīgas un saistītas. Cilvēks arī bez sabiedrības nevar. Dzīvošana un strādāšana tam piederīgā vidē sekmē viņā paša būtības atklāšanu. Darbs nevis darba dēļ, nevis naudas un pat ne iztikas dēļ, bet darbs, kas izsaka mūsu būtību, ieskaņo kopesamībā, augstākajā realitātē. Raudive darbu saprot kā sevis apliecināšanās izpausmi patiesajā dzīves jēgā. Šādam darbam cilvēki ir apveltīti ar individuāliem dotumiem jeb īpašām spējām. Šo spēju realizāciju konkrētu uzdevumu veikšanai, Raudive nosauca par cilvēka individuālo misiju vispārībai jeb veselumam, kurā mēs esam iekļauti.

Ieskatoties uzmanīgi, mēs konstatējam, ka vara strādājusi sekmīgi, jo šodien cilvēks prieku, galvenokārt, atrod ārpus sevis. Cilvēks tā apradis ar šo stāvokli, ka pat gribēdams vairs nav spējīgs bez citu līdzdalības un bez ārējām lietām būt laimīgs. Apziņa par šīs atkarības nepieciešamību ir tā, kas vieno cilvēku vairākumu un tas ne reti nostājas pret jebkādiem mēģinājiem paust ko citu, ņemot palīgos „veselo saprātu”, „zinātnes atziņas” un citus „spēcīgus” argumentus. Šie cilvēki, kļūdami par varas pakalpiņiem paši sāk sludināt savu verdzību kā brīvību. Tāpēc vergturim ir bīstama situācija, kad kāds ir apstājies un aizdomājies. Bērni, kuri instinktīvi kaut ko jūt, nav bīstami, jo viņu sirdsbalss apslāpēšanai ir atstrādāta īpaša mašinērija – skola. Skolas ir iekārtotas tā, ka ne tikai neļauj apzināties cilvēkam sevi, bet 12 gadu laikā gandrīz pilnīgi iznīcina kreativitāti. Tā tam jābūt, jo bez kreativitātes cilvēks top atkarīgs un nevar izdzīvot bez citu palīdzības. Starp citu, mūsu tautas mantojuma ētiskā ideāla augstākais tikums ir spēja pašam tikt ar visu galā.

Mums ir pieredze, kādas nav Rietumu pasaulei – dzīve komūnu, kolektīvās saimniekošanas laikos – laikos, kad vara centās mūs noorientēt uz kolektīvu laimi gaišajā komunistiskajā rītdienā. Vai mums ir nepieciešams vēlreiz izdzīvot līdzīgu ilūziju? Globalizācijas politiķiem ir svarīga šī ilūzija. Ja komunisti kolektīvo laimi turēja gaismas gadu attālumā, mānīdami ar cerību, ka jau rīt būs labāk un kāpostus saņemsim bez maksas, tad globālisti to sola jau šodien caur vienotu globālu ekonomiku, vienādotu izglītību, novienādotu kultūru (Rietumu kultūras uzspiešana Austrumiem), tad pasaulē valdīšot kārtība, izzudīšot nesaskaņas, likvidēsies analfabētisms, nabadzība. Tas ir tas, ar ko sola mūs padarīt par laimīgākām būtnēm kosmosā, jo mācēsim lasīt un būsim bagāti. Mūsu pieredze māca: varai mēs interesējām kā indivīdi tikai par tik, cik katrs varēja izturēt radioaktīvās devas „Černobiļā”. Cilvēka personīgajai laimei, gribai te nebija nekādas vērtības. Nu mums jāmāk saskatīt tajā līdzību ar šodienu – patiesībā, mūsu „tautas kalpiem”, kuri prezentē tirgus ekonomiku, ne tikai ir mazsvarīgi indivīdi , bet pat veselas sabiedrības grupas. Vai kādu interesēja tas, ko vēlējās lauksaimnieki, mūsu zemnieki, kad nolikvidēja veselas lauksaimniecības nozares? Vai kādu interesēja mūsu zinātnieki? Daļa atrada sava potenciāla pielietojumu ārzemēs, kur strādāja kā augsti profesionāli pētnieki, bet daļa, vārda tiešā nozīmē, apmira, tā arī nesagaidījuši „labākus laikus”. To pašu var jautāt par mākslinieku „ģildi” un vēl daudziem citiem. Bet ne par visiem. Tiem, kuru pašizteiksmei radnieciska bija „šeptēšana” – kā mans tēvs teiktu, kuri alka iespējas pirkt un pārdot, bija visas iespējas nu reiz pa visām reizēm parādīt sevi. Mēs viņiem neko nevaram pārmest, šis vienkārši ir viņu „zelta laikmets” un vislabākā veidā parāda, cik svarīgi cilvēkam būt „uz viļņa”.

Jurēvičs aicina modināt sevī „ētiski ievirzīto cīnītāju” , modināt cīņas sparu par taisnību, brīvību. Nedrīkstam kavēties, nedrīkstam ieslīkt muklājā, no kura varam vairs neizrauties. Ir jāieklausās savā vēl nenomāktajā sirdsbalsī, jāceļas un brīvi jārunā, jārunā par taisnību un brīvību, jāvēršas pret meliem un maldus ceļa sludinātājiem, liekuļiem.

Ne reti mēs dzirdam slikti izsakāmies par savas tautas īpašībām. Tie ir melanholiska, pārāk miermīlīga rakstura, „Blaumaņa” noveļu ļautiņi, kuriem nav raksturīga spēja vadīt, bet, kā jau zemnieku tautai – pakalpot; kuriem nav lielā cieņā eksaktās zinātnes, bet orientēti uz humanitārām; kuri nav spējīgi konkurēt ne savos, ne pasaules tirgos un tamlīdzīgi. Vai tas tiešām ir slikti? Varbūt tieši tajā visā meklējams mūsu spēks, mūsu vieta starp citām pasaules tautām? Vai mums jābūt tādiem, kādi ir visi citi? Būt tādiem kā citi, nozīmē tikai to, ka zaudējam savu (tautas) individualitāti, kura saderīga ar veselumu, kuru dēvējam par cilvēci.

Jurevičs licis lielas cerības uz mūsu tautu, uz tās īpatnību noturību. Mēs tautu varam aplūkot līdzībā ar koku, kurš savām saknēm dziļi un pamatīgi ieaudzis zemē, kuram ir spēcīgs stumbrs, pamatzari. Pētīdams latvieti, Jurēvičs apraksta „sakņu, stumbra, pamatzaru” īpašības. Viņš redz latviešu orientāciju uz gaismu, viņu lielo izturību, iekšējo cieņu un lepnumu. Latvieša gaišumu Jurēvičs saskata arī tajā, kādu latvietis redz Dievu - vienmēr laipnu, taisnīgu, humānu. Tieši zemnieciskā ieaugšana zemē, dabas tuvības apziņa, tieksme pašapliecināties, tieksme būt pašam, kā arī augstie ētiskie Daiņu ideāli, kas reiz ļāva izdzīvot gadsimtus esot nebrīvē, pārciest pasaules karu genocīdu, nu varētu kļūt par pamatu tautas nākotnei.

Šodien „ārējais cilvēks”, uzkundzēdamies, izsīkumo cilvēka dzīvi. Dziļums rodams veselumā. Spēju lietas aptver „totālā”skatījumā Raudive sauc par gudrību. Nesaskaņas cilvēku starpā (es attiecinātu to uz visām problēmām) saistāmas tikai ar nespēju uztver lietas veselumā. Ārējo var ieraudzīt patiesā gaismā tikai caur iekšēju skaidrību.

Cilvēkus ar „ārējā” cilvēka dominanti, Raudive nosauc par neko vairāk kā par cilvēcisku parādību, kura neizpauž cilvēka būtību. Par cilvēku, kā par personību viņš runā tikai vienā gadījumā – kad cilvēks ir atklājis un apzinājies savu dzīves jēgu, kad darbs ir savas dzīves misijas izteicējs, kad cilvēks alkst apmierināt savas un citu cilvēku garīgās vajadzības un kad cilvēks „ir kā bāka naktī, to saredz visi, kas to meklē…”.