Vizuālais izglītībā

Ojārs Rode, 2007.

Ievads

Par vizuālās kultūras, kā vienai no vispār mākslas izpausmēm izglītībā, lielo nozīmi it kā nebūtu ko diskutēt. Mūsu pašu, latviešu, dižākie pedagogi (A.Dauge, P.Dāle u.c.) ir mudinājuši pedagoģijā ierādīt tai pienācīgu vietu. Kā raksta Jānis Anspaks, ir nepieciešams apjaust lielās patiesības: zinātne ar saviem līdzekļiem vien piepildīt cilvēcisko dvēseli ar gara kultūras pamatvērtībām, uz zinātni orientēta izglītība nenovēršami kultivē garīgo vienpusību, utilitārisma un tehnicisma garu.

Pedagoģija, orientējoties uz mākslas vērtībām, palīdz salauzt racionālisma viennozīmības žņaugus izziņā un personības attīstībā. Ar to nebūt nav jāsaprot tikai mākslu kā tādu nozīmīgumu skolu vispārizglītojošās mācību programmās, bet arī to cik nozīmīgs ir mācīblīdzekļu dizains. Pat vēl vairāk – tas attiecas arī uz vizuālo vidi, kurā aug, attīstās, izglītojās bērns. Tā ir vide, kuru mēs veidojam mājās, tas ir rotaļlietu un spēļu vizuālais tēls utt.; tā ir vide, kādu to redzam sabiedriskās vietās, skolā un īpaši - kādu to pasniedz multimediji. Kāpēc vide veidojas tāda vai citāda? Kas to nosaka?

Domāju, ka svarīgas ir atbildes uz šiem jautājumiem, jo tad varēsim spriest par to, ko varam izdarīt un kā tas būtu darāms, tāpēc vēlos ieskicēt pēdējo gadsimtu mākslas un sabiedrības attiecības.

Mākslas un sabiedrības attiecības

Šobrīd nenoliedzami esam uz Jauna laikmeta sliekšņa. Sabiedrības izteiktā polarizācija, vērtību pārvērtēšana, informācijas vispieejamība, globalizācija liek aizvien nopietnāk domāt, kas darāms izglītības laukā. Slieksnis, manuprāt, ir izvērsies vismaz gadsimta garumā. Tas iezīmējās ar spilgti izteiktām tendencēm mākslā. Radušies virkne meklējumu. Mākslas pētnieki ir atklājuši, ka māksla vērtējama gan kā sabiedrības norišu spogulis, gan kā palīgs patiesības meklējumos, gan kā savdabīgs glābējs, mēģinādama sabiedrībai, ar saviem izteiksmes līdzekļiem, palīdzēt. Zenta Mauriņa apcerot ekspresionismu, norāda uz mākslas saiti ar norisēm sabiedrībā, māksla rezonē ar tām. Arī Māra Rubene, līdzīgi citiem pētniekiem, analizējot tagadējo laiku, arī konstatē, ka mākslā parādās darbi, kas veltīti kultūras krīzes apjēgsmei šodien.

Pirmais nopietnais lūzums mākslā iezīmējās jau 5. gs., kad pirmo reizi mākslas apzīmējumā parādās vārds moderns. „Vārds moderns pirmo reizi lietots, lai kristīgo tagadni norobežotu no pagāniskās romiskās pagātnes. Modernitāte ar savu mainīgo saturu vienmēr ir izteikusi laikmeta apziņu...” raksta Jurgens Hābermāss. Vēlākos laikos modernismam paralēli izaug postmodernisms. M. Rubene konstatē: „postmodernisma situācija iestājas tad, kad zudusi ticība veselumam, vienībai... Postmodernisms izpēta jaunus attēlojuma veidus, nevis lai spēlētos ar tiem, bet lai skaidrāk liktu noprast neattēlojamā klātbūtni. Vai jaunās strāvas mākslā pagājušajā gadsimtā, faktiski, neatklāja cilvēka apziņā mehānikas laikmeta radītos neattēlojamā tēlus: teroru, vardarbību un citas riebeklības? Lūk, ko raksta Žans Fransua Liotārs: „Nevar noliegt, ka mūsdienās dominē tehniskās zinātnes, tātad izziņa tiek brutāli pakļauta..- tehniskiem kritērijiem. Bet mehānika un rūpniecība , ielauzdamās jomā, kas tradicionāli piederējusi māksliniekam, nes līdzi ne tikai varas izraisītās sekas....Mūsdienīgums jebkurā vēstures periodā vienmēr ir saistīts ar ticības iedragāšanu un ar atklājumu, ka realitāte satur pārāk maz īstenības.”

Cits vērojums mākslā un dzīvē ir saistāms globalizācijas procesu. Tas aizved mūs no nacionāli vai reģionāli tradicionālām lietām, vērtībām uz kaut kādām vispārējām, varbūt pat nevieniem konkrēti nepiederošām. Cik tas ir labi vai slikti, rādīs laiks. Minēšu virkni dažādu autoru šī laika vērtējumus. Tā Liotārs šajā sakarā raksta lūk, ko: „Eklektisms atklāj mūsdienu kultūras nulles līmeni: mēs klausāmies regeju, skatāmies vesternu, pusdienojam Makdonaldā, vakariņojam mājas virtuvē; ....Eklektiski darbi viegli atrod publiku. Radot kiču, māksla glaimo haosam, kas valda mākslas cienītāja diletantiskajā gaumē.” Viņš turpina: „...šāds visēdājs reālisms ir naudas reālisms: tā kā trūkst estētisku kritēriju, tad ir iespējams un ir arī izdevīgi mērīt mākslas darba vērtību pēc to ienestās peļņas. Šāds reālisms pielāgojas tendencēm, tāpat kā kapitālisms pielāgojas visām „vajadzībām” – ar noteikumu, ka tās ir pirktspējīgas. Par gaumi jāteic, ka spekulējot un izklaidējot nav jābūt diezin cik smalkam.”

„Patiesība, labais, skaistais vairs nav tie vārdi, kuri kādreiz bija svēti un apvienoja Eiropu. Mirklis zaudē mūžības spožumu...” lasām Māras Rubenes rakstā. Viņa konstatē, ka „piešķirot lielu nozīmi materiālajai labklājībai un zinātniskai patiesībai, kaitējot citām cilvēka vajadzībām, mēs esam upurējuši savas dvēseles..”. Līdzīgi spriež kultūras filozofs Pauls Jurēvičš: „Kultūras traģēdijas priekšnoteikums ir dvēseles objektivizēšanās kultūras produktos, cilvēka pievēršanās savas darbības produktiem un dzīvās dvēseles pazaudēšanu tajos.” Interesanti, ka gandrīz visi minētie autori un vēl citi, kurus te nepieminu, nonāk pie secinājuma, ka mūsu laiks pazaudē kaut ko ļoti būtisku, kaut ko , kas saistīts ar cilvēku dvēselēm. Varbūt tāpēc ne reti lasām, ka 20.gs. tiek nosaukts par nihilisma laikmetu. Nihilisms nozīmē to, ka augstākās vērtības zaudē vērtību. Nav mērķa (saka Nīče). Nihilisms, likdams apšaubīt mirkļa dievišķo sūtību, ir ienācis ikdienā, tādejādi iegūstot baisu varu pār mūsu laiku un dzīvēm. Tas ir ļoti sarežģīts fenomens, kas mēdz slēpties aiz dažādām, bieži vien nevainīgām maskām. Viena tāda maska ir aicinājums uz nevainīgām baudām. Patērētajsabiedrību varētu saukt arī par baudu sabiedrību – mācot mūs patērēt, faktiski tiek mācīts baudīt. Pauls Jurēvičs aprakstīdams mūsdienu sabiedrību konstatē: „Neaizrauts ne ar kādu spontānu jaunradīšanas darbu, atbrīvots arī no vēršanās uz kādu nepieciešamu dzīves uzdevumu veikšanu, ieguvis tā brīvu laiku, cilvēks gandrīz neizbēgami pievērsīsies sasniegto rezultātu izmantošanai un to baudīšanai. Līdz ar kultūras stāvokļa iestāšanos hedonisms (dzīves jēga – baudā) neizbēgami paceļ galvu. ... mūsdienās kultūra jau tieši atklāti sauc par savu mērķi sagādāt cilvēkam iespējami baudu pilnīgāku dzīvi... Bauda tiek uzskatīta par laimīgas dzīves priekšnosacījumu, gandrīz par identisku ar to.” Līdzīgas domas izsaka Hose Ortega. Analizējot dažādas mākslas jomas, viņš konstatē, ka: „...vairākumam ļaužu estētiskais baudījums nozīmē apziņas stāvokli, kas būtiski neatšķiras no viņu ikdienas dzīves. ....patiesas mākslinieciskas formas tiek paciestas tikai tad, ja tās netraucē uztvert cilvēku tēlus un likteņus..” Es minu te daudzu autoru izteikums par situāciju māksla un tātad arī sabiedrībā, lai pasvītrotu, ka pretrunas, kuras šobrīd ir, meklējamas pašā sabiedrībā. Manuprāt, tās atrisināsies tikai mainoties sabiedrībai kopuma t.i., tad , kad tā nebalstīsies tirgus ekonomikas likumiem.

Vēl tikai daži piemēri

Aplūkosim vienu no būtiskākiem elementiem izglītībā - grāmatu. Pirmkārt, jāsaka, ka interese par grāmatām ir plakusi, šim faktam apstiprinājumu gūstam Ilvas Skultes rakstā: „...bērnus vairāk interesē žurnāli, komiksi. Faktiski interesē tas, kur mazāk jāpieliek pūles, meklē to kas izklaidē. Brīnos par ķēmīgiem komiksiem, bet vai varēsim sagaidīt citus mākslinieciski vērtīgākus, bagātākus, gaumīgākus tēlus: par labu mākslu, pat pasūtījuma ir jāmaksā.”

Ko lasa? Jauno grāmatu mārketings ir profesionāli atstrādāts. Ne reti grāmatai seko, sižeta tēli rotaļlietu, komiksu, multfilmu, filmu veidā utt., vārdu sakot, tiek veidota tāda mānīga gaisotne, ka visa sabiedrība to pieņem un ir sajūsmā. Bērnu psiholoģija ir tāda, ka viņi iekrīt šajā slazdā. Tāpēc arī latviešu pasakas nav populāras, nav populārs pašu garīgais mantojums. Bet, lūk, ko par tā nozīmi saka Kārlis Gustavs Jungs: „... mītā ir runa par tradicionāliem veidojumiem, kuru vecums lielāko tiesu nav nosakāms. Tie iesniedzas primitīvajā pirmpasaulē ar garīgiem priekšnoteikumiem un apstākļiem, kas novērojami pat vēl mūsdienu primitīvo sabiedrību cilvēku dzīvē. ...mītiem ir vitāla nozīme. Tie ne tikai attēlo primitīvās cilts dzīvi, tie ir pati šīs cilts dvēseles dzīve; cilts sabrūk un iet bojā, tiklīdz tā zaudē savu senču mītisko mantojumu (tāpat, kā cilvēks, kurš zaudējis savu dvēseli). Cilts mitoloģija ir tā dzīvīgā reliģija, kuras zudums vienmēr un visus (arī civilizētu cilvēku dzīvē) ir morāla katastrofa.... Arhetipi bija un paliek dvēseles dzīvības spēki, kas vēlas lai tos uztvertu nopietni.. atzītu....Tie vienmēr ir bijuši glābēji un sargātāji.....”

Runājot par grāmatu vizuālo pusi, jāsaka, ka bērni labprāt izvēlas grāmatas, kur ir bildes . Bildes, manuprāt, pirmkārt ļauj nepiepūlēt uztveri, bet, otrkārt, pārlieks to piesātinājums neļauj attīstīties bērna fantāzijai, uzkrāties vārdu krājumam. Ja bērns ko atceras no grāmatā iegūtā, viņš to saista arī ar bildi un rezultāts ir tāds, viņš nemāk neko prātīgu pastāstīt. Lasot un neredzot tēlus, bērns vairs nav aktīvs līdzradītājs, līdzizdzīvotājs. Līdzīgi par šo tēmu spriež grāmatu izdevēji, sarunas dalībnieki Ieva Lejasmeijere publikācijā : „...Bērnu grāmatās visvairāk var redzēt masu kultūras ietekmi un auditorijas spiedienu, kādiem jāizskatās tēliem. Parādās bīstama lieta- tāds savdabīgs bezpersoniskums un vienveidība, kas ienāk no televīzijas, populārām multfilmām, interneta vides....Lielu ļaunumu nodara izdevniecības ar lētajām ārzemju pārpublicējumu grāmatām... No šīs vides tad arī izaug tas patērētājs, kurš saprot un pieņem tikai noteikta loka parādības un ir imūns pret kaut ko neierastu.”

Tēls

Kas ir tēls? Lūk, ko par to saka vācu filisofs Hanss Georgs Gadamers. „Pirmtēls ir tas, kas tiek ar tēlojumu attēlots t.i., kļūst pat tēlu. Tēls nav nekas cits kā pirmtēla parādība. Tēls nav kādas attēlotās esamības attēls, bet gan ir esamiski saistīts ar attēloto.
... tēls nav kādas attēlotas esamības attēls (šim vārds lietots kā filozofiska kategorija - adekvēts pirmtēla atspoguļojums), bet gan ir esamiski saistīts ar attēloto....māksla vispār, un turklāt universālā veidā, nodrošina esamībai tēliskuma pieaugumu. Vārds un tēls nav tikai secīgas ilustrācijas, bet gan līdzekļi, kas ļauj tam, ko attēlo, šajā sakarā būt pilnīgi par to, kas tas ir.”

Kaut kur ir lasīts austrumnieku atgādinājums: „Ne viss ir tā, kā izskatās!” Tas parasti tiek domāts par to, ka neredzam to, kas patiesībā ir ap, aiz (laikā, telpā) redzamā notikuma. Domāju, ka aiz šā teiciena gan Gādamers, gan visi citi pagājušo gadsimtu mākslinieki sapratuši un apjautuši kaut ko neredzamu, bet ļoti būtisku. Manuprāt, tā ir tā acij neredzamā, bet dažreiz jutekļiem tomēr sajūtamā (vismaz daļēji) aura ap pirmtēliem, paša mākslinieka pārdzīvojums un tamlīdzīgi. Esmu pārliecināts, ka visas cilvēka radītās lietas, tajā skaitā viņa radītie vizuālie tēli, ir cieši saistīti ar saviem radītājiem un saviem pirmtēliem. Pirmtēli var būt arhetipi, par kuriem runā Jungs, tie var būt kaut kādi objekti, kurus tvēris mākslinieks, tās var būt domformas mākslinieka iztēlē. Izveidojas tāda kā trijāde: radītājs, tēls un pirmtēls. Tie visi trīs kopā gan ar redzamo, gan neredzamo veido manu pārdzīvojumu vērojot tēlu. Un nav svarīgi vai mākslinieks ir starp dzīvajiem vai nav – šī trijotne pārdzīvo laiku. Ja tēls (tā materiālā daļa) arī pazūd, tad kaut kur paliek vēl radītājs pats un viņa pirmtēls. „Aiz katras lietas, aiz katra darba slēpjas tā radītājs”- saka Hose Ortega I Gasets.

Teiktais norāda uz to, cik liela atbildība gulstas uz radītāja pleciem. Cik tam jābūt nobriedušam! Postmodernisms dzemdēja kaudzi diletantus un vai tagad mūsu vide profesionālu dizaineru radīta? Tāpēc nav jābrīnās par pliekaniem un atbaidošiem multfilmu tēliem, psiholoģiski negatīva spiediena radošām grāmatu un žurnālu lapām, par gaumi noplicinošu dizainu televīzijā un tamlīdzīgi.

Tagadne

Bieži vien ne visai glaimojošus vārdus jādzird par multimēdijiem. Tā Jānis Sils raksta: „nospiedoši bieži gan internets, gan televīzija tiek izmantots nevis kā pilnveidošanās un izglītošanās līdzeklis, bet gan tukšas izklaides un degradēšanās līdzeklis....televīzija piedāvā viegli patērējamu tēlu tipus. Televīzijas skatīšanās aizstāj domāšanas procesus, jo uztvertie impulsi ir pietiekami daudzveidīgi un spilgti, tie apslāpē cilvēka garīgo aktivitāti.”

Pēc Frederihs Džeimisons (ASV) domām šāsdienas tvērumu vispārējās globalizācijas apstākļos iegūst vizuāli un ne caur rakstisko kultūru. Tas nav saistīts tikai ar vizuālā pievilcību, bet arī ar to, ka tā dod pilnīgāku piekļuvi globalizētai pasaulei. Valoda uzliek ierobežojumus kultūras cirkulācijai, kas nav vizuālai kultūrai.
Ļoti interesants ir Natālijas Petrovas raksts . Tajā masu mēdiji tiek saukti par „paralēlo skolu (izglītību)”. Mēdijizglītībai bērnu dzīvē ir ievērojama vieta. Autors uzsver, ka ne tikai jaunie mēdiji ir izglītotājij – „paralēlā skola” ir arī māja, ģimene, daba, plašākā nozīmē apkārtējā vide, kura arī sniedz vērā ņemamu informācijas daudzumu. Tiek izvirzīta ideja par īpašu mediapedagogu skolā, kurš varētu veikt nozīmīgu darbu skolēnu iepazīstināšanā ar jaunākajām tehnoloģijām. Nesagatavotām personām jaunās informācijas tehnoloģijas var vairāk kaitēt nekā dod, ko labu. Autors min piemēru. Imitācijas programmas dod ļoti bagātu iespēju jaunas pieredzes apgūšanā, taču nepārtraukts kontakts ar ekrānu paralizē adekvātu realitātes uztveri. Dzīve tādiem kļūst ne tāda, kāda viņa ir, bet tāda, kādu to rada komunikācijas sistēmas. Līdzīgs efekts ir konstatēts arī no televīzijas. Tāpēc tiek izteikts nopietns aicinājums darbā iesaistīt speciālus pedagogus, kas mācītu atšķirt realitāti no tās „virtuālās dzīves” ko sniedz televīzija un citi informācijas līdzekļi.

Cita problēma, kas var rasties attīstoties „paralēlai skolai” ir saistītas ar informācijas paralēlo uztveri (informācijas bloki ). Šāda veida uztvere var ne tikai traucēt valodas attīstību (informācijas bloku nevar vārdiem aprakstīt), bet pat mainīt domāšanas veidu, kura sekas nav paredzamas. Mēs parasti esam uztraukti par smadzeņu pusložu nelīdzsvarotu noslodzi, taču dominējot „vizuālai apmācībai” var sākt dominēt tēlainā domāšana, kas varbūt ir iekrišana „otrajā grāvī”.
Vai dižu tehnoloģiju brīva, plaša pieeja masām, tās to nedegradēs? Vai masu apziņa ir gatava izmantot jaunās tehnoloģijas? Manuprāt, nav. Dažos augšupminētos piemēros, mēs redzam, ka tā nav gatava.

Interesanti, ka nevienā no rakstiem, kurus man izdevās sadabūt vizuālās kultūras sakarā, nebija minēts vēl viens ļoti nozīmīgs un izplatīts informācijas tehnoloģijas brīnums: mobilais telefons. Tā popularitāte, to arvien augošās iespējas vilina visus. Republikā ap 90% iedzīvotāju jau ir mobilie telefoni. Vai tie nav izglītotāji („paralēlā skolā”)? Visas pazīmes liecina, ka to pielietojums, nozīme tikai augs. Skolā mēs labi redzam, kādiem mērķiem tie tiek izmantoti – līdzīgi kā datori augšup pieminētos rakstos – tukšai izklaidei.
Redzot to, kāda ir šodiena un kādas jau ir sekas, nav grūtu (ja tas tā turpināsies) prognozēt nākotni. Var jau būt, ka jārada jauna pedagoģijas specialitāte, bet varbūt pareizāk būtu liegt nenobriedušām masām, personībām vispār pieeju jaunām tehnoloģijām? Varbūt jaunām informācijas tehnoloģijām ir jāpaliek zinātniskajās laboratorijās, mākslinieku darbnīcās, rūpnīcās, operāciju zālēs un tamlīdzīgi?

Nākotne

Sergejs Serovs (Krievija) uzdod jautājumus: Kādam jābūt izglītības dizainam pārejas laikā? Kā tam jāatbilst laikmeta izaicinājumam? Viņš konstatē , ka tikai eksperimentējot un izmēģinot jaunus apmācības paņēmienus vizuālajā kultūrā var iezīmēt jaunas metodes izglītībā. Interesanti, ka viņš izglītības dizaina reanimācijas iespēju redz subjektīvajā pieredze un intuīcijā. Es domāju, ka vizuālā kultūra nav izraujama no kultūras vispār. Vai tai nav cilvēks jādara laimīgs? Tātad, kas mūs piepilda, pilnveido, paceļ, kas īsti nosaka laimi? „...tradicionālā vulgārā izpratne par tās galvenajiem noteicējiem uzlūko vai nu baudu, vai mantu, vai godu un varu. Patiesībā tomēr neviena no šīm lietām neizteic to cilvēka dvēsele prasību, kuras piepildīšana rada laimi, bet izteic tikai daļējus mēģinājumus apmierināt šo prasību. Tas, ko cilvēks vēlas par visu vairāk, ir – iegūt īstu pilnu esmi, kļūt apstiprinātam un, ja iespējams, izplesties līdz bezgalībai savā esmē....

Manuprāt, galvenā nelaime (varbūt arī laime?), ka VESELUMS tika sagrauts pilnīgi, ne tikai atsakoties no ticības Dievam, kā veseluma simbolu, bet vēlāk, saraustot atlikušo patiesību „attēlojamā un neattēlojamā”, kā arī kādas tās daļas faktiskā ignorancē (abstrakcionisms).
Dieva esamības noliegšanas rezultātā cilvēka maņas pazaudēja smalkās dievišķā klātesamības sajūtas, kas reiz sniedza ne tikai emocionāli estētisku baudījumu, bet sakārtoja, harmonizēja cilvēkus, uzturēja (cilvēciskās) vērtības. Taču, vai mēs no visiem varam prasīt Veseluma uztveri, Dievapziņu? Ir kaut kur lasīts, ka tikai 0,5% cilvēku „brauc vilcienā ar atvērtiem logiem”, t.i., kuri ir atvērti Veselumam. Mēs nonākam pie visai bēdīga secinājuma, ka ir tā, kā tas ir. Vai nebūtu pareizi tā, ka to ko un kā darīt nosaka šie 0,5, bet ne masveidīgā demokrātiskā tirgus kampaņā iebīdījušies?

Humānajā pedagoģija tic tam, kas cilvēka dvēsele ir nemirstīga un ka tā atkal un atkal reinkarnējas, uzkrādama milzīgu pieredzi dzīvei Visuma blīvo un raupjo vibrāciju slāņos. No šīs ticības izejot nav iedomājams, ka bezgalīgajā laika-telpas plūdumā dvēseles pieredze būtu mērāma citā mērogā. Un tomēr, kāpēc apkārt neglītais, kāpēc atsaucamies tam? Šķiet, ka viens no skaidrojumiem varētu būt meklējams mūsu dualitātē – mūsu materiālajā un garīgajā komponentē. Humānā pedagoģija, kas balstās uz holismu jeb, citiem vārdiem sakot, uz teosofiju, ir pieņēmusi, ka uz Zemes valda tā saucamais brīvās izvēles likums. Šis likums ir attiecināms arī uz mūsu materiālo pusi t.i., uz mūsu prātu. Prātam arī piemīt radīt spēja. Tas ļoti labi ir apguvis spriestspēju un veiksmīgi manipulē ar maņu orgānu tvērumiem, radot savas izpratnes robežās lietas, formas. Ne reti tās ir pretrunā ar garīgo plānu. Globālākā mērogā šī pretruna ir pāraugusi ekoloģiskā katastrofā. Un, domājams, kamēr mūsu rīcību noteiks prāta valdība, tā ierobežotības dēļ un nošķirtības no „smalkā plāna”, mēs no ekoloģiskām un citām globālām katastrofām neizbēgsim. Varbūt cita rakstura katastrofa klauvē pie durvīm caur prieku, baudu, ko gūstam vērojot vardarbību, seksu, ko saucam par mīlestību, nejēdzīgus, izkropļotus cilvēka un dzīvnieku tēlus multfilmās, komiksos, zīlītēs un citos bērniem domātos darbos. Vārdu sakot, prāta brīvība padarījusi mūs par vergiem. Varbūt ir vērts noskaidrot, kas ir Brīvība un Atbildība?

Ko šodien var darīt vizuālās kultūras darbinieki?

Varbūt atbildi varam meklēt tajā, ko par mākslas uzdevumiem saka vācu rakstniece Ingeborga Bahmane: „...mēs sakām ļoti vienkārši un pareizi: man ir atvērušās acis. Mēs sakām to ne jau tāpēc, ka esam ārēji ieraudzījuši kādu lietu vai kādu notikumu, bet gan tāpēc, ka apjēdzam to, ko nevaram redzēt. Un tas tad taču būtu mākslas uzdevums – atvērt mums acis.”
Šodien svarīgi ir pārvarēt gļēvumu, kas neļauj mums tikt tālāk par runām. Kļuvis vispārīgi gļēvs, modernais cilvēks ir arī gļēvs ētisko principu aizstāvēšanā. .... par kādas kultūras likvidēšanu ar tās augstākā un radošā slāņa iznīcināšanu...daudz radikālāk tas notiek atkarā no „barbaru” uzbrukuma no ārienes....Briesmas atkal redz visi, un visi par to runā, un avīzes ar to ir pilnas, bet vienprātība, izšķiršanās spēja par nepieciešamiem soļiem un gatavība aizstāvēt principus, cik var spriest, nav lielāka kā... agrāk, apstiprina Pauls Jurēvičs.

Nobeigums
Lai piepildās Brūsa Mau manifesti! – viņš redz iespēju pasauli labāku padarīt ar dizaina palīdzību. Viņš redz vienreizēju iespēju nozīmīgi uzlabot vidi un sabiedrību visdažādākās dzīves jomās t.sk. informācijā, vizuālajā laukā. Pēc viņa domām, sakarā ar to, ka dizains iespiedies visās dzīves svērās, iespējams ar tā palīdzību ne tikai iznīdēt nabadzību, bet pat iespaidot cilvēces evolūcijas gaitu.

Literatūra

1. Jānis Anspaks, Mākslas pedagoģija, “Raka”, 2004.
2. Zenta Mauriņa, Ekspresionisms, „Grāmata”, A.D. MCMXCI V
3. Māra Rubene, Tagadnības apoloģētika. Nihilisms, „Grāmata”, A.D. MCMXC X
4. Jurgens Hābermāss, Modernisms – līdz galam nerealizēts projects, A.D. MCMXCI XII,
5. Žans Fransuā Liotārs, Postmodernisma skaidrojums bērniem, „Grāmata”, A.D. MCMXCI XII
6. Māra Rubene, Tagadnības apoloģētika. Nihilisms, „Grāmata”, A.D. MCMXC X
7. Modris Treilis, Pauls Jurēvičs kā kultūras filozofs, „Grāmata”, A.D. MCMXC X
8. Pauls Jurēvičs, Kultūras traģēdija, „Grāmata”, A.D. MCMXC X
9. Hose Ortrega I Gasets, Mākslas dehumanizācija, „Grāmata”, A.D. MCMXC X
10. Ilva Skulte, Klupšanas akmens – grāmatas, „Kultūras forums”, 2006.,
11. Karls Gustavs Jungs, Par arhetipa „bērns” psiholoģiju, „Grāmata”, A.D. MCMXC XII
12. Hanss Georgs Gādamers, Tēla esamiskā valence, A.D. MCMXCII V VI,
13. Ieva Lejasmeijere, Saruna ar grāmatu izdevējiem par grāmatu dizainu, DS, Nr.1, 2006.
14. Jānis Sils, Televizors+demokrātija=telekrātija, „Mēnešraksts”, 2005. Nr.35, 11.lpp.;
15. Фредрик Джеймисон (Институт критической теории, Дюкский университет, США), “Образы глобализации”, Международная конференция "Современные медиа: теория, история, практика",(Москва, РГГУ, 17 - 19 мая 2006 г.);
16. Сергей Серов, ДИЗАЙН-ОБРАЗОВАНИЕ ВО ВРЕМЕНА ПЕРЕМЕН, Журнал по графическому дизайну ,(СПб). – 2003. – №2 (5). – С.5., http://school.imdesing.ru;
17. Ingeborga Bahmane, No cilvēka gaida patiesību, „Grāmata”, A.D. MCMXCII V VI,
18. Anete Ivsiņa, Brūsa Mau manifesti, DS, Nr.1, 2006.,
19. Наталья Петрова, Компьютерная графика и анимация как средство медиаобразования, http://www.visualtech.ru