Gotfrīds Vilhelms Leibnics. Monadoloģija

Konspekts

Konspektēja O.Rode

Šoreiz konspektu ievietoju bez saviem komentāriem, jo teksts ir tik pilnīgs, ka nav ne ko piebilst ne atņemt.

Es šo darbu izlasīju ar lielu saviļņojumu, - biju pārsteigts cik “matemātiski” precīzi Leibnics apraksta pasauli, kurā dzīvojam un arī tāpēc, ka viņa teiktais ļoti precīzi sakrīt ar holistu priekšstatiem (varbūt citās kategorijās ietērptām patiesībām). Šobrīd Leibnica harmonisko Dieva pasauli sākuši pētīt un aprakstīt holistiskā doma, holistiskā pasaules uztvere. Domāju, ka holistiem, ja viņi vēlas runāt vienā “valodā”, noteikti jāiepazīst šis Leibnica darbs (paldies dižais Vilni Zariņ!). Viņu noteikti var uzskatīt par vienu no holistisko iedeju tēviem un, sekojot Leibnica teiktajam, mēs varam atrast trūkstošos elementus holistiskam pasaules aprakstam, tajā skaitā Dievam kā apbrīnojamās harmonijas pamatā, pirmcēlonim. Leibnics noteikti nav “darvinists”, nav “marksists” (ne jau tikai tāpēc, ka dzīvoja pāris gadsimtus pirms Darvina un Marksa, bet tāpēc, ka bija spējīgs paskatīties uz lietām daudz plašāk) – nav nekādas norādes, kas liecinātu par darvinistu un marksistu ideju klātesamību: dabas un sabiedrības vēsturisko attīstību. Leibnics varētu lietot vārdu “Evolūcija” tā patiesajā apjēgsmē, - saprotot to kā “attīšanos”. Attinas tas, kam jāattinas, tam, kas jau apriori ielikts VISA, KAS IR radīšanas aktā. Iesaku izlasīt tiem, kuri cenšas izprast lietu kārtību, kaut vai konspektu, kuru publicēju tautskolas mājas lapā.

Laimi Jaunajā gadā!

No franču valodas tulkojis Vilnis Zariņš

(ↄ) Copyleft. Translation by Vilnis Zariņš, 2011. Distribute this Latvian translation without limitations. If you alter, transform, or build upon this work, please retain this copyleft notice.

Rīga 2011

Visas vienkāršās substances jeb radītās Monādes var nosaukt par Entelehijām^(A), jo tām pašām par sevi piemīt kaut kāda pilnība [perfecton] (ἔχουσι τ ντελ ς)ὸὲ   έ , kaut kāda pašpietiekamība (άύ άτ ρκεια), kas tās padara par avotiem to iekšējām norisēm un, ja tā varētu teikt, par neķermeniskiem Automātiem [Automates incorporels]^(B).

Ja mēs par Dvēseli gribētu nosaukt visu, kam percepcijas un dziņas piemīt vispārīgā nozīmē, ko es tūlīt izskaidrošu, tad visas vienkāršās substances jeb radītās Monādes varētu saukt par dvēselēm; taču tā kā jūtas [sentiment] ir kaut kas vairāk nekā vienkārša percepcija, es pieļauju, ka vienkāršajām substancēm, kam nekā vairāk nav, pietiek ar vispārīgo vārdu Monādes un Entelehijas; un ka par Dvēselēm sauc vienīgi tās, kuru percepcija ir noteiktāka un to pavada atmiņa.

Atmiņa dvēselēm piešķir sava veida cēlonības saistību, kas atgādina prātu, bet kas jāatšķir no tā.

 Bet nepieciešamo un mūžīgo patiesību izzināšana ir tas, kas mūs atšķir no vienkāršiem dzīvniekiem un mums liek iemantot Prātu un zinātnes, paaugstinot mūs līdz sevis pašu un Dieva apzināšanai. Un tas ir tas, ko mūsos sauc par saprātīgo Dvēseli jeb Garu.

Izzinot nepieciešamas patiesības un abstrahēdami tās, mēs tiekam paaugstināti līdz pārdomu darbībām [Actes réflexifs], kas mums liek domāt par to, kas saucas es, un apcerēt, ka šis vai tas ir mūsos, un līdz ar to, domādami par mums, mēs domājam par Esamību, par Substanci, par vienkāršo un salikto, par nemateriālo un par pašu Dievu; apcerot, ka tas, kas mūsos ir ierobežots, viņā ir neierobežots. Un šīs pārdomu darbības piešķir galvenos priekšmetus mūsu prātojumiem.

Mūsu prātojumi ir balstīti uz diviem lieliem principiem, proti, uz pretrunas principu, kura dēļ mēs spriežam, ka tas, kas to ietver, ir aplams, un tas, kas ir pretējs vai pretrunīgs aplamajam, ir patiess^(A).

Un pietiekamā pamata principu, kura dēļ mēs uzskatām, ka nevienu faktu nevar uzskatīt par īstu [vrai] jeb eksistējošu, nevienu izteicienu par patiesu [véritable], ja nav pietiekama pamata, kādēļ tas ir tāds, bet ne citāds. Kaut gan šie pamati [raisons] visbiežāk nevar kļūt mums zināmi^(A).

No tā izriet, ka Dievs ir absolūti pilnīgs; pilnība nav nekas cits kā precīzi aplūkotas pozitīvas realitātes dižums, ja lietās noliek pie malas ierobežojumus un robežas, kas tajās ir. Un tur, kur robežu nav, tātad Dievā, pilnība ir absolūti bezgalīga.

No tā izriet arī tas, ka radībām ir to pilnības, kas nāk no Dieva ietekmes, bet, ka tām ir to nepilnības, kas nāk no viņu pašu iedabas, kam nav iespējams būt bez robežām. Šajā ziņā tās ir atšķirīgas no Dieva. [Šī radību sākotnējā nepilnība ir pamanāma ķermeņu dabiskajā inercē.]

Dievs ir avots ne tikai eksistencēm, bet arī būtībām [essénces], ja tās ir reālas vai tajā, kas ir reāls to iespējamībā. Tas tā ir tādēļ, ka Dieva prāts ir novads mūžīgajām patiesībām jeb idejām, no kurām tās ir atkarīgas, un bez viņa iespējamības nebūtu nekā reāla, turklāt ne tikai eksistējoša, bet arī nekā iespējama.

Tajā pašā laikā nevajadzētu iedomāties, kā to daži dara, ka mūžīgās patiesības, būdamas atkarīgas no Dieva, ir patvaļīgas un ir atkarīgas no viņa gribas, kā to, kā šķiet, pieņēmis Dekarts un pēc tam Puarē kungs^(A). Tas ir patiesi tikai attiecībā uz nejaušajām patiesībām, kuru princips ir atbilstība jeb labākā izvēle; kamēr nepieciešamās patiesības ir atkarīgas tikai no Dieva prāta un ir tā iekšējs objekts.

Šādā kārtā Dievs vienīgais ir pirmatnējā vienība, jeb vienkārša sākotnēja substance, kura veidojumi ir visas radītās jeb atvasinātās Monādes, kuras dzimst, ja tā var izteikties, no Dievības nepārtrauktajiem Zibsnījumiem [Fulgurations] mirkli pēc mirkļa; tās ierobežo radībai piemītošā uztveršanas spēja, kam ir būtiski būt ierobežotai^(A).

Dievā ir Varenība, kas ir avots visam, kā arī Zināšana, kas satur ideju savdabību [le detail], un visbeidzot Griba, kas panāk izmaiņas jeb veikumus atbilstoši vislabākā principam. Un tā atbilst tam, kas radītajās Monādēs veido pamatu jeb bāzi, uztveršanas spēju un tieksmes [iekāres] spēju. Taču Dievā šie atribūti ir absolūti bezgalīgi jeb pilnīgi; kamēr radītajās Monādēs vai Entelehijās (jeb perfectihabies, kā šo vārdu tulkojis Hermolaüs Barbarus^(A)), atkarībā no pakāpes, kādā tām piemīt pilnība, tās ir tikai imitācijas.

Radībai ir lemts darboties uz ārpusi tādā mērā, kādā tai piemīt pilnība, un ciest no citas tādā mērā, cik tā ir nepilnīga. Šādā kārtā Monādei piemīt darbība tādā mērā, kādā tai piemīt noteiktas percepcijas, un ciešanas tādā mērā, kādā tai ir juceklīgas percepcijas.

Un viena radība ir pilnīgāka par otru ar to, ka tajā apriori ir atrodams tas, kas kalpo, lai piešķirtu pamatu tam, kas norit citā, un līdz ar to ir tas, par ko saka, ka tā iedarbojas uz citu.

Bet vienkāršajās substancēs vienas Monādes ietekme uz otru ir tikai ideāla, kas var noritēt vienīgi Dieva iejaukšanās rezultātā, tādējādi, ka Dieva idejās viena Monāde pamatoti prasa, lai Dievs, kurš kopš lietu sākuma regulē citas, ņemtu vērā arī viņu. Jo tā kā radīta monāde nevar fiziski ietekmēt to, kas norisinās otras iekšienē, tikai šādā kārtā ir iespējams, ka viena ir atkarīga no citas^(A).

Un tieši šādā kārtā darbības un ciešanas starp radībām ir savstarpējas. Jo Dievs, salīdzinādams divas vienkāršas substances, ikvienā no tām atrod iemeslus, kas liek tai pieskaņot citu; un tā rezultātā tas, kas ir darbīgs vienā aspektā, ir pasīvs, ja to izskata no cita viedokļa: aktīvs tādā ziņā, ka tas, ko viņā izzina noteikti, kalpo, lai dotu pamatojumu tam, kas norit citā; un pasīvs tādā ziņā, ka pamatojums tam, kas notiek viņā, atrodas tajā, ko noteikti zina kādā citā.

Taču šī saistība un šī visu radīto lietu pielāgotība jebkurai un ikvienas radītās lietas pielāgotība visām pārējām, panāk, ka ikvienai vienkāršajai substancei ir attiecības, kas izpauž visas citas, un līdz ar to tā ir nepārtraukti dzīvojošs universa spogulis.

Bet viņš nevar minēt nekādus argumentus, kādēļ būtu neiespējama šī vispārējā harmonija, kuras dēļ ikviena substance precīzi pauž visas citas ar attiecībām, kādas viņai ar tām ir^(A).

Tādēļ, ka Dievs, regulēdams visu, ir ņēmis vērā katru sastāvdaļu un it īpaši ikvienu monādi, kas ir reprezentatīva pēc savas iedabas, neviens to nevar ierobežot tā, lai tā reprezentētu tikai daļu no lietām; [qu’une partie des choses] ; kaut gan ir tiesa, ka šī reprezentācija attiecībā uz visa universa sastāvdaļām var būt tikai neskaidra, un tikai nelielā daļā lietu var būt noteikta, proti, tajās, kas vai nu ir tai vistuvākās, vai arī attiecībā pret katru Monādi ir vislielākās,  jo pretējā gadījumā ikviena Monāde būtu Dievība. Nevis objektā, bet gan objekta izzināšanas modifikācijā Monādes ir ierobežotas. Neskaidri tās kopumā visas sniedzas līdz bezgalībai; taču noteikto percepciju pilnības pakāpe tās ierobežo un dažādo.

Un saliktie šajā ziņā it kā atgādina  vienkāršos. Jo tā kā viss ir pilns un tas visu vielu padara saistītu, un tā kā ikviena kustība, kas norit piepildītībā, rada kādu veici [effect] uz attāliem ķermeņiem, atbilstoši šai distancei tā, ka ikvienu ķermeni rosina ne tikai tie, kas ar to saskaras un kaut kādā veidā liek sajust visu to, kas notiek ar viņiem, bet ar viņu starpniecību sajūt arī tos, kuri  saskaras ar pirmajiem, kas ar viņu saskaras nepastarpināti: tad no tā izriet, ka tāda sasaiste sniedzas jebkādā attālumā. Un tātad ikviens ķermenis  sajūt visu, kas universā notiek; tādā kārtā, ka tas, kas redz visu, ikvienā no tiem varētu izlasīt to, kas norisinās it visur un pat to, kas tajā ir norisinājies vai norisināsies^(A); klātesošajā pamanot to, kas ir attālajā, gan laika, gan telpas ziņā: σύμπνοία πάντα, kā teica Hipokrāts. Taču pati sevī Dvēsele var lasīt tikai to, kas tajā ir pārstāvēts noteikti, tā nevar vienlaicīgi attīstīt savas skaldnes, jo to daudzums sniedzas līdz bezgalībai.

Šādā kārtā kaut gan ikviena radītā Monāde pārstāv visu universu, noteiktāk tā pārstāv to ķermeni, kuru tā rosina īpaši un kam tā ir Entelehija: un kā šis ķermenis pauž visu universu, tādēļ, ka tajā, kas ir piepildīts, visa viela ir sasaistīta, tā arī dvēsele, pārstāvēdama šo ķermeni, kas tai ir piederīgs īpašā kārtā, pārstāv visu universu.

Ķermenis, piederēdams kādai Monādei, kas tam ir Entelēhija jeb

Dvēsele, veido ar entelēhiju to, ko var nosaukt par dzīvo, un ar dvēseli to, ko mēdz saukt par dzīvnieku. Taču šis dzīvā vai dzīvnieka ķermenis vienmēr ir organisks; jo tā kā ikviena Monāde ir sava veida universa spogulis, bet universs tiek pārvaldīts priekšzīmīgā kārtībā, vajag, lai kārtība būtu arī tajā, kas reprezentē, proti, dvēseles percepcijās, un tā rezultātā arī ķermenī, sakarā ar kuru šajā dvēselē savukārt ir pārstāvēts universs.

Šādā kārtā ikviens kāda dzīvā organiskais ķermenis ir sava veida dievišķs mehānisms jeb dabisks automāts, kas bezgalīgi pārspēj visus mākslīgos automātus. Tādēļ, ka mehānisms, ko darinājusi cilvēka māka, nav mašīna ikvienā savā sastāvdaļā. Piemēram, zobam misiņa zobratā ir tādas daļas jeb fragmenti, kas mums vairs nešķiet kaut kas mākslīgs un kam nav nekādu mehānisma iezīmju attiecībā uz lietojumu, kam zobrats bija paredzēts. Taču dabas mehānismi, citiem vārdiem sakot, dzīvie ķermeņi joprojām ir mašīnas arī to sīkākajās daļās līdz pat bezgalībai. Tas ir tas, kas rada atšķirību starp Dabu un Mākslu, proti, starp Dievišķo mākslu un mūsējo.

^.... ikviena  daļa sastāv no daļām un no tām ikvienai piemīt kāda sevis pašas kustība, jo citādi nebūtu iespējams tas, ka ikviena matērijas daļa varētu paust visu universu. No šejienes redzams, ka pat vismazākajā matērijas daļiņā ir vesela pasaule radību, dzīvo, dzīvnieku, entelehiju un dvēseļu.

Ikvienu matērijas porciju var uzlūkot kā augu pilnu dārzu un kā zivju pilnu dīķi. Bet katrs auga zariņš, katrs dzīvnieka loceklis, ikviens viņa sulu piliens savukārt ir šāds dārzs vai tāds dīķis.

ikvienai dvēselei ir sava uz visiem laikiem tai piederoša vai tās rosināta matērijas masa jeb porcija, un ka tai tātad pieder citi zemāki dzīvie, kuriem lemts mūžīgi tai kalpot. Jo visi ķermeņi atrodas nepārtrauktā plūsmā kā upes; un sastāvdaļas tajās ieplūst un no tām izplūst nepārtraukti^(A).

Šī apstākļa dēļ, stingri ņemot, nekad nav ne pilnīgas rašanās, ne arī pilnīgas nāves, kas izpaustos kā dvēseles nošķiršanās. Un tas, ko mēs nosaucam par Rašanos [Générations] ir attīstīšanās un augšana; tāpat kā tas, ko mēs saucam par Miršanu, ir satīstīšanās un samazināšanās^(A).

Filozofi ir bijuši dziļā neizpratnē par formu, Entelehiju jeb Dvēseļu izcelšanos, taču šodien, kad precīzu, ar augiem, kukaiņiem un dzīvniekiem veiktu pētījumu rezultātā ir konstatēts, ka dabas organiskie ķermeņi nekad nav radušies no kāda haosa vai kādiem puvekļiem; bet vienmēr no sēklām, kurās bez šaubām bija kāda preformācija; ir secināts, ka tur atradās ne tikai organiskais ķermenis, kas tur bija pirms apaugļošanas, bet arī dvēsele šajā ķermenī, ar vārdu sakot, pats dzīvnieks; un ka ieņemšanas ceļā šis dzīvnieks ir tikai ievirzīts lielā pārvērtībā, lai kļūtu par citas sugas dzīvnieku. Kaut ko tam līdzīgu redz arī ārpus ģenerācijas, tad kad tārpi kļūst par mušām un kūniņas kļūst par tauriņiem^(A).

ja dzīvnieks dabiskā kārtā nekad nesākas, tas dabiskā kārtā arī nebeidzas; un ka ne tikai nav ģenerācijas, bet nav arī pilnīgas sabrukšanas, ne, stingri ņemot, arī nāves. Līdz ar to var teikt, ka nesagraujama ir ne tikai dvēsele (nesagraujamā universa spogulis), bet arī dzīvnieks pats ir nesagraujams, kaut gan tā mehānisms bieži vien daļēji iet bojā un pamet vai pieņem organiskus ietvarus.

Šie principi man devuši līdzekli, kā dabiski izskaidrot dvēseles un organiskā ķermeņa vienotību jeb atbilstību^(A). Dvēsele seko saviem likumiem un arī  ķermenis savējiem; un tie sastopas iepriekšnolemtās harmonijas dēļ, kāda pastāv starp visām substancēm, tādēļ, ka tās visas ir tā paša universa reprezentācijas.

Dvēseles darbojas atbilstoši gala mērķu likumiem ar dziņām [appétitions], nolūkiem un līdzekļiem. Ķermeņi darbojas atbilstoši darbīgā cēloņa vai kustību likumiem. Un šie divi valdoši spēki, proti, darbīgie cēloņi un gala mērķi, viens ar otru ir saskaņā.

viņš to būtu pamanījis, viņš būtu nonācis pie manas Sistēmas par iepriekšnolemto Harmoniju^(A).

Kas attiecas uz Gariem jeb saprātīgajām Dvēselēm, tad, lai gan es uzskatu, ka pamatos tas pats ir dzīvajos un dzīvniekos, kā tas jau bija pateikts, (proti, ka dzīvnieks un dvēsele nesākas citādi kā tikai kopā ar pasauli un arī nebeidzas citādi, kā tikai kopā ar pasauli)

ka dvēseles vispār ir radību universa dzīvi spoguļi jeb attēli; bet gari vēl turklāt ir pašas Dievības jeb paša dabas Autora attēli; kas ir spējīgi iepazīt universa sistēmu un ar arhitektoniskiem tēliem to kaut kādā veidā atdarināt, jo ikviens gars ir it kā maza dievība savā nozarē.

Tieši tas panāk, ka Gari ir spējīgi stāties sava Veida Sabiedrībā ar Dievu, un no viņu viedokļa Dievs ir ne tikai tas, kas izgudrotājs ir Mašīnai (kas Dievs ir attiecībā pret citām radībām), bet arī tas, kas Valdnieks ir saviem pavalstniekiem un pat, kas tēvs ir saviem bērniem.

No tā ir viegli secināt, ka visu garu sakopojumam vajag veidot Dieva valsti, citiem vārdiem sakot, vispilnīgāko valstību, kāda vien iespējama, vispilnīgākā Monarha pakļautībā.

Šī Dieva Valstība, šī patiešām universālā Monarhija ir Morāles Pasaule Dabas pasaulē, tā ir pats cildenākais un pats dievišķīgākais Dieva veikums: un tieši tajā patiesi pastāv Dieva slava, jo tās nebūtu, ja gari tās [dieva valstības] diženumu un labestību nezinātu un neapbrīnotu, tas tā ir arī attiecībā uz šo dievišķo Valstību, kurai it īpaši piemīt labestība, kamēr Dieva gudrība un varenība parādās it visur.

Tā kā mēs jau iepriekš esam konstatējuši, pilnīgu Saskaņu starp divām dabas Valstībām, vienu, ko veido Darbīgie cēloņi un otru, ko veido Gala mērķi, tad mums vēl nākas šeit atzīmēt kādu citu harmoniju starp Dabas Fizikālo valstību un Žēlastības Morālo valstību, citiem vārdiem sakot, starp Dievu, ko izprot kā Universa mehānisma Arhitektu un Dievu, ko izprot kā Garu dievišķās Valstības Monarhu. Šī Saskaņa panāk, ka lietas tiek vadītas Žēlastībā pa tiem pašiem Dabas ceļiem un ka, piemēram, šai zemeslodei jātiek sagrautai un izlabotai dabiskā ceļā tajos mirkļos, kad to prasa Garu valdīšana; lai vienus sodītu un citus apbalvotu.

Visbeidzot šajā pilnīgajā valdīšanā nebūs neviena laba Darba bez atalgojuma, ne arī slikta darba bez soda; un visam jāizdodas par labu labajiem, citiem vārdiem sakot, tiem, kuri nav neapmierināti šajā milzu Valstībā, kuri uzticas Providencei, pēc tam, kad veikuši savu pienākumu, un kuri kā nākas mīl un atdarina visa labā Autoru, gūst patiku, apcerēdami viņa pilnības, sekodami īstas tīrās mīlas dabai, kura gūst prieku, ja tas ko mīl, ir laimīgs. Tā ir tas, kas liek darboties gudrajiem un tikumīgajiem visā kas šķiet atbilstošs dievišķajai iepriekšnolemtajai jeb sākotnēji noteiktajai gribai; un tajā pašā laikā būt mierā ar to, kam Dievs saskaņā ar savu apslēpto, konsekvento un izlēmīgo gribu liek notikt; atzīstot, ka ja mēs varētu pietiekami izprast universa kārtību, tad mēs konstatētu, ka tas pārsniedz visas pašas gudrākās vēlēšanās, un ka nav iespējams to padarīt labāku nekā tas ir; ne tikai vispār attiecībā uz visu, bet arī attiecībā pret mums pašiem it īpaši, ja mēs esam kā nākas pieķērušies visa Autoram ne tikai kā mūsu esības Arhitektam un darbīgajam cēlonim, bet arī kā mūsu Meistaram (Maître) un gala mērķim, kam jāpiešķir mērķis mūsu gribai un kas vienīgais var mūs darīt laimīgus.

Skaidrojumi

Daudzībai, kas ir klātesoša ikvienā vienotībā, ikvienā vienkāršajā substancē rezultāts ir tāds, ka ikviena monāde ir atšķirīga no visām citām jeb pārējām (12.-13 §). Tas, ko mēs saucam par percepciju, nav nekas cits, kā drošticama vienībā ietīstītās daudzības reprezentācija (14.§,).Par tieksmi vai dziņu (appétition) Leibnics sauc gatavību jeb ievirzi pāriet no vienas percepcijas uz otru (15.§).

Leibnics min divus lielus principus, uz kuriem balstās mūsu prātojumi: pretrunas principu (31.§ ) un pietiekamā pamata principu (32.§). Viņš izšķir arī divu veidu patiesības: nepieciešamās jeb prāta patiesības un nejaušās jeb fakta patiesības (33.§). Tālāk autors precizē, kā attiecībā uz abiem minētajiem patiesības veidiem ir piemērojams prāta princips (34. – 37.§). 37. paragrāfā autors pasvītro, ka nejaušo patiesību pietiekamais pamats pēc savas iedabas nevar pats būt nejaušs. Vajag, lai gala mērķis atrastos ārpus nejaušo detaļu secības. Šis apgalvojums ir pirmais pierādījums Dieva esamībai, kas sīkāk tiek iztirzāta turpmākajos paragrāfos.

minēti trīs Dieva esamības pierādījumi. Pirmais no tiem Dieva esamību pamato aposteriori kā avotu visām eksistencēm, kā substanci, kas ir nepieciešama, lai nejaušajā veidotos pietiekamais pamats (38. – 42. §). Šādā kārtā Leibnics izsecina arī dievišķo unikalitāti (39.§) un pilnību (41§). Otrais arguments pamato Dieva esamību apriori, kā avotu būtībām, iespējamām un mūžīgajām patiesībām (43. – 44.§). Trešais Dieva esamības pierādījums ir ontoloģiskais (45.§). Leibnics norāda, kādā veidā patiesības atrodas atkarībā no Dieva: mūžīgās patiesības ir atkarīgas no Dieva prāta, bet nejaušās patiesības ir atkarīgas no Dieva gribas (46.§). Pēc tam autors sīkāk paskaidro, kā radības ir atkarīgas no Dieva: tās ir dievības zibsnījumi

Monādu savstarpējo iedarbību var izskaidrot ar to, ka jau no lietu sākuma Dievs ir nodarbojies ar to, lai ikvienu monādi pieskaņotu visām pārējām. Leibnics savus atzinumus turklāt balsta uz principu par vislabāko: Dievs ir izraudzījies piešķirt eksistenci vislabākajai no iespējamām pasaulēm (53.- 55.§). Pēc tam teksts atgriežas pie tēmas par monādu savstarpējo iedarbību un izklāsta tēzi par predestinēto harmoniju.

No tā, ka ikviena monāde atrodas saistībā ar visām pārējām un ir tām pielāgota, izriet, ka ikviena substance ir it kā spogulis universam, kurš šādā kārtā tiek pareizināts bezgalīgi daudz reižu. (56. – 57.§). Tas ir līdzeklis kā panākt iespējami lielāko pilnību un īstenot vislabākā principu (58.§). Katra monāde reprezentē visu universu, taču viņas reprezentācijas lielākoties ir neskaidras (confuses). Viena monāde var noteikti zināt tikai nelielu daļu lietu (60.§).

Tālāk Leibnics pievēršas vienkāršo un salikto lietu iztirzāšanai: Gluži tāpat kā ikviena monāde izsaka visas pārējās, katru ķermeni rosina visi pārējie ķermeņi, lai arī cik attālināti tie būtu (61.§.) Turpmākie paragrāfi veltīti attiecībām, kādās stājas monāde ar ķermeni, kas tai ir piederīgs. 63. § sākotnēji apgalvo, ka, reprezentējot sev piederošo ķermeni, monāde reprezentē visu universu. Veids, kādā monāde reprezentē pasauli, ir atkarīgs no tās ķermeņa. Leibnics uzskata, ka ķermenis, kas kādai monādei pieder, veido ar šo monādi kādu dzīvo (dzīvu būtni), un, ja attiecīgā monāde ir gars, tad šī dzīvā būtne ir dzīvnieks.

Ķermeņa uzbūve atspoguļo lielisko kārtību universā, kuram  monāde jeb dvēsele, kas ir savienota ar šo ķermeni, ir spogulis (63§). Dzīvas būtnes ķermenis tāpat kā universs ir organizēts (sastāvošs no sastāvdaļām) līdz bezgalībai. Katra daļa no šī ķermeņa, ikviena šīs daļas daļa paliek organiska un tā tas ir bezgalīgi daudzos līmeņos (64. - 65§). Katra dzīva būtne satur bezgalīgi daudz citu dzīvu būtņu, kurām ikvienai ir sava “dvēsele”, proti, sava dominējoša monāde (66. – 70.§). Autors pēc tam izskaidro sīkāk, ka dvēselei ne uz visiem laikiem pieder tas ķermenis, kura dzīvo būtni ietver šās dvēseles ķermenis. Tas ar šo dvēseli nav saistīts pastāvīgi, jo ķermeņi atrodas nepārtrauktā plūsmā (71.§). Ar dvēseli asociētais ķermenis nemitīgi mainās. Tajā pašā laikā dvēsele nekad nevar būt bez ķermeņa (72.§) . Tādēļ var apriori secināt, ka nekad nav ne pilnīgas nāves jeb dvēseles nošķiršanās, ne arī pilnīgas rašanās, bet ir tikai attīstīšanās un augšana vai arī satīstīšanās jeb samazināšanās

Ķermeņi darbojas tā, it kā tiem nebūtu dvēseļu un dvēseles darbojas tā it kā tām nebūtu ķermeņu, bet katrs no viņiem uzvedas tā, it kā viens iedarbotos uz otru.

Monadoloģijas noslēgums ir veltīts gariem jeb saprātīgajām dvēselēm. No 82. līdz 84. §) konstatēts garu pārākums salīdzinājumā ar citām dvēselēm: gari ir ne tikai (kā visas pārējās dvēseles) universa attēli (images), bet arī dievības attēli. Tie ir spējīgi izzināt universa sistēmu un stāties sava veida sabiedrībā ar Dievu. Gari veido Dieva valstību, kas ir morāles pasaule dabas pasaulē (85. - 86.§). Šai Dieva valstībai veltīti Leibnica sacerējuma pēdējie paragrāfi. Viņš atzīmē harmoniju, kāda pastāv starp dabas fizikālo pasauli un žēlastības morālo pasauli (87. 88.§). Šī harmonija dod iespēju apgalvot, ka grēki dabīgā kārtā tiks sodīti, bet labi darbi apbalvoti. (89.§). Tekstu noslēdz apsolītā svētlaime visiem, kuri mīl Dievu (90.§).

Leibnicam, kurš uzskatīja, ka dalāmība sniedzas bezgalībā.

Sholastiskie filozofi, kuru lielais vairums bija ticīgi kristieši, parasti ticēja dvēseles nemirstībai. Daudz mazāk pārliecības viņiem bija par miesas nemirstību. No Leibnica teorijas izriet, ka dvēsele ar ķermeni veido substancionālu vienību, kas pārdzīvo dvēseles atšķiršanos no ķermeņa.

Beils iebilda pret Leibnica uzskatu par iepriekšnolemto harmoniju, proti, pret Leibnica viedokli, ka visas lietas darbojas saskaņā cita ar citu tādēļ, ka tā sākotnēji nolēmis Dievs.

(A)           Leibnicam entelehija nozīmē tendenci, piepūli, to, kas darbosies, ja nekas to nekavēs.  Viņam šis jēdziens ir kaut kas līdzīgs spēka dinamikai. Ja monādi var apzīmēt ar vārdu “entelehija”, tad tas ir ne tikai tādēļ, ka tai piemīt zināma pilnība, proti, zināma kvantitāte būtības, zināma bagātība, bet arī tādēļ, ka bagātība, ko tā ietver, laika gaitā pati tiecas izpausties, realizēties un attīstīties.

Vārdu “automāts” Leibnics lieto tā etimoloģiskajā nozīmē – lai apzīmētu to, kas kustās pats, bez ārēja spēka iedarbības. Kustības princips tātad tam piemīt pašam. Ar šādu formulējumu Leibnics pasvītro monādes spontanitāti un autonomiju. Šādi viņš norobežojas no visiem centieniem iztēlot monādes kā savdabīgus mehānismus.

Leibnics uzskatīja, ka ikvienām sekām ir tikai viens cēlonis.

Var piekrist Leibnicam, ka tas, kas ir pretējs patiesajam, ir aplams, bet ne vienmēr var piekrist, ka pretējais un it īpaši pretrunīgais aplamajam noteikti būs patiess. Jo pretrunā ar vienu aplamo var būt arī cits aplamais vai pat bezgalīgi daudz aplamu uzskatu.

. Nepieciešamajām patiesībām, kā var secināt no Leibnica domu gaitas, argumentus var noskaidrot analīzes ceļā, sadalot teikumus, ar kuriem tie pausti, sākotnējās idejās. Nejaušajām patiesībām šāda argumentu meklēšana sniegtos bezgalībā, tādēļ mums tā nav pa spēkam. Taču arī nejaušajām patiesībām ir pietiekams pamats.

Jēdzieni par darbīgo cēloni un gala mērķi te aizgūti no Aristoteļa. Aristotelis uzskatīja, ka ikvienai lietai ir četri cēloņi – formālais cēlonis, materiālais cēlonis, darbīgais cēlonis un gala mērķis. Mājai formālais cēlonis ir plāns, kas vai nu ir uzzīmēts vai iecerēts būvētāja galvā. Materiālais cēlonis ir akmeņi un kokmateriāli. Darbīgais cēlonis ir akmeņkaļi, namdari un jumiķi, bet gala mērķis – apdzīvošana vai izmantošana sabiedrības vajadzībām.

Taču Leibnics, atšķirībā no Malbranša, uzskatīja, ka Dievam nav ikvienā momentā jājaucas visās lietās. Leibnics uzskatīja, ka Dievs jau sākotnēji ir noteicis lietu attiecības tā, ka viss, kas norisinās ikvienā no tām, ir atbilstošs tam, kas norisinās visās citās.

Pasaules lietu saskanīgu darbību viņš izprot kā harmoniju, ko vēl pirms lietu radīšanas tajās ielicis to radītājs.

Uzskats, ka nav ne pilnīgas rašanās, ne pilnīgas nāves, ir viens no slidenajiem jautājumiem Leibnica mācībā. Viņš tam tiek pāri kā ģeniāls matemātiķis, izmantojot mācību par bezgalīgi mazajiem lielumiem. Mazāk izglītotam cilvēkam, kas nav apguvis augstāko matemātiku, šāda uzskata pamatošanai jālieto citādi argumenti. Viņam  nav grūti iedomāties, ka ozola zīlē mikroskopiskā lielumā jau atrodas ozols, kas izaugs no tās.

 Kaut gan Leibnics uzskatīja, ka viss esošais, tajā skaitā arī viss dzīvais, ir noformēts jau iepriekš, šeit, kā redzams, viņš pieļauj domu, ka cilvēks sajūtošo dvēseli iemanto tikai apaugļošanas ceļā un šī sajūtošā dvēsele viņam piemīt tikai sākot ar dzimšanu.